RAINIS
PUSIDIEĀLISTS
VĒSTURISKA JOKU LUGA TRIJOS CĒLIENOS NO PAGĀJUŠĀ GADU SIMTEŅA BEIGĀM
OTRAIS CĒLIENS
Lielā istaba, ierīkota kā turīgu saimnieku mājās. - Pa kreisai logi ar gardīnēm un puķu podiem, pa labai, vairāk uz skatuves priekšpusi, aizbultējamas durvis uz dzīvojamām telpām. Skatuves dibenā platas dubultdurvis, kuras aizkārtas gardīnēm. - Istaba izgreznota puķu vitnēm, meijām; gar sienām piekārtas dažādas veclaiku lietas, pa griestiem izstieptas aukliņas salmu ķiņķēziņu piekāršanai, bet ķiņķēziņu vēl nau. Viss istabas izpušķojums vēl nepabeigts. Šur tur uz galdiem un krēsliem izmētāti darba rīki: cirvis, āmuriņi, nazis, aukliņas utt. Pie sienas, pa labi, starp logiem dīvāns ar galdu, apkārt krēsli, gar sienām vairāki lielāki un mazāki galdi, krēsli, kumodes utt.
1. skats
(G r i e t a, M a r i ņ a, k a l p o n e s uzkopj un puško istabu, mēž, slauka putekļus, uzklāj jaunus galdautus utt., darbs tuvojas beigām. Vēlāk A n d r e j s.)
KALPONE
(Ieskrien steigšus pa lielajām durvīm, dzirdams, ka piebrauc rati.)
Brauc! brauc! - Jau tūdaļ būšot klāt!
MARIŅA
(Uzbudināta no gaidīšanas.)
Kā? Kas tad piebrauca tur priekšā?
KALPONE
Tas kazaks, - steidzies sludināt.
GRIETA
(Dusmīgi.)
Āksts: sludināt!
(Uz kalponi.)
Nes krēslus iekšā!
2. KALPONE
Jau visi.
GRIETA
Tec tad, palīdz' man!
(Uz blakus istabu rādīdama. Uz Mariņu.)
Tu pabeidz še.
(K a l p o n e s aiziet.)
MARIŅA
Jā, Grietiņ, beigšu.
GRIETA
(Kad kalpones izgājušas.)
Tu pie tā Strīpaiņa iesi gan?
MARIŅA
(Jokodamās.)
Jā, tik vēl vīzes nopīt steigšu.
GRIETA
(Līdzcietīgi, nopietni.)
Bērns, precēties tev liekas joks.
MARIŅA
(Uzbudināta, nebēdīgi.)
- Un neprecēties bīstams spoks.
GRIETA
(Dusmīgi paskatās un aiziedama sparīgi atrauj durvis uz dzīvojamām telpām.)
MARIŅA
(Viņai paka] mīļi nosaukdama un gribēdama to atturēt.)
Bet, Grietiņ - !
(Ienāk pa tām pašām durvīm Andrejs.)
ANDREJS
(Skarbi un skaļi.)
Saimnieka še nau?
MARIŅA
Nē.
(Starpbrīdis; kad A n d r e j s taisās aiziet, - mīksti balsī.)
Andrej, - prom - jūs ejat jau.
ANDREJS
(Auksti.)
Es jūsu kungam būšu liekā?
MARIŅA
(Jautri.)
Es redzēju: - jūs atteicāt...
ANDREJS
(Nosarkdams.)
Jūs redzējāt...?
MARIŅA
(Smiedamās.)
...Kā likāt niekā
To strīpkungu, - kā uzstājāt -
(Izrāda to ērmoti, lepni atmezdamās atpakaļ.)
ANDREJS
(Nepatīkami aizskārts, aizvēršas uz iešanu.)
MARIŅA
Jūs tēvu mīlat?
ANDREJS
Mīlu, cienu, -
Bet -
MARIŅA
(Priecīgi, rokas plaukšķinādama.)
Jā, es to zināju, zināju,
Nu, paliekat vēl vienu dienu!
(Paņem viņu aiz rokas.)
Var Prāmšans dot vēl pārmaiņu.
ANDREJS
(Smiedamies.)
Vai vectēvs? - Tas nu Prāmšans saucas.
MARIŅA
(Šķelmīgi, noslēpumaini.)
Nē. - Daudz var vērsties...
ANDREJS
(Zobojoši.)
It nekas,
Kopš staks un sentēvi še jaucas.
MARIŅA
(Jautājoši, uz priekšu paliekusies, rokas uz muguras saņēmusi.)
Bet nu pie - j a u n ā s kārtības -?
ANDREJS
(Viņa seja noskaidrojas, tad, pēc starpbrīža atminēdamies, atkal auksti un puszobojoši.)
Ā - inženiers! - es nevajadzīgs
Tad vēl jo vairāk - pats viņš nadzīgs...
MARIŅA
(Piepeši tiek nopietna.)
ANDREJS
(To pamanīdams, mīkstāki.)
...Es gatavs palīdzēt ik brīd',
Ja jūsu tēvs to grib, - bet dzīvi
Tā ilgāk nevar ciest, viss slīd
Uz leju, elpot nevar brīvi -
MARIŅA
(Pārsteigta, pusapbrīnodama.)
Ā! - Jūs -
(Atkal jautra.)
Bet viss jau iet uz labu.
ANDREJS
Priekš manis ne.
MARIŅA
Priekš visiem.
ANDREJS
Nē, -
Tik dažiem.
MARIŅA
(Spītīgi, piesizdama ar kāju.)
Visiem pasaulē!
Es gribu, lai visi līdz gavilē!
ANDREJS
(Zobojoši.)
Par jūsu kāzām?!
MARIŅA
(Taisās dusmīgi aiziet.)
Fui, ņirgas dabu!
ANDREJS
(Mīkstāk.)
Ak, nē -
MARIŅA
Nu tad šodien vēl neejat,
Vismaz šo vakaru nogaidat!
(Aiziet.)
2. skats
(A n d r e j s. Ienāk A n d ē l s, mugurā pusgatavus svārkus, kurus uzmēģina, viena vien piedurkne vēl iešūta, aiz svārku paldēm, kas sniedzas pāri par ceļiem, tura viņu s k r o d e r s V a i b s t i ņ š, tam līdzi viņa amata rīki. Ienāk pa mazajām durvīm.)
SKRODERS
(Uz Andēlu.)
Ko skrienat tā?
ANDĒLS
(Dusmīgi.)
Tu dzird', ka dzen, -
Tur Grieta kopj un poš, un slauka.
SKRODERS
Nu, stāvat!
ANDĒLS
Svārks tev dots jau sen,
Vēl nebeigts! - Posts!
SKRODERS
Bet šnite jauka!
ANDĒLS
(Dusmīgi.)
Bet nebeigts!
SKRODERS
(Svārkus uzmēģinādams, šur tur piediegdams, piesprauzdams, ar krītu zīmēdams; iekaisis.)
Tā!? Kas tad dziedāja?
Kas balli, kas teātri rīkoja?
Kas kuplejas kala?
ANDĒLS
(Nezinādams, ko atbildēt, uz Andreju, kurš smiedamies noskatījies uz abiem.)
Ko tu te gaidi?
ANDREJS
Es nācu atvadīties.
ANDELS
(Pārmetoši.)
Tā!
Pašlaik, kad še uzplaukstam tautībā,
Nāk viesis un sentēvu dzīve, un smaidi,
Tiek nomesti svešzemju aplamie spaidi!
ANDREJS
(Auksti.)
Man netīk tais ērmos skatīties,
Es eju no svešzemēm mācīties.
ANDĒLS
Tā! - Labāk tev būtu gan atgriezties.
Es kristot tev atstāju Jagaili
Un Šķirgaiļi.
ANDREJS
Gluži veltīgi, -
Jums Jagaiļu diezgan, es saku: nē!
ANDĒLS
(Nemierīgs, uzbudināts, kustas, skroders visur viņam pakaļ.)
Tev pretīgs viss, kas ir daiļš un cēls,
Pašu vārdi -
ANDREJS
(Starpā.)
Un spaidi -
ANDĒLS
(Turpinādams, vēl niknāk.)
Vai tautas tu dēls?!
SKRODERS
I paprosus «Līgo» viņš nepīpē,
Bet «Lafermi».
(Uz Andēlu, kurš atkal pagājis uz priekšu.)
Pag!
ANDĒLS
(Uz Andreju.)
Tev trūkst ideāla,
Tu tautas naidnieks, kas kapu tai rok!
ANDREJS
(Zobojoši, bet arī iekaisdams.)
Kam tautai kapa? Tā gaismai sok,
Grib dzīvot, ne mirt, - nau elks no māla,
Jūs kankariem gaismu tai aizkarat,
Bet gaismā mēs nāksim tikpat un tikpat!
Tik visiem vērt durvis, tas spēku tai dos,
Tā saules mūžu tā piedzīvos.
Nu sveiki!
ANDĒLS
Sveiks, mīļais mans Šķirgaili! Žēl, žēl, tu runā tik sirsnīgi.
(Apkampj Andreju, skroders, klupdams un pie paldēm turēdamies, seko Andēlam. Andrejs aiziet.)
SKRODERS
(Paceldamies, sašutis.)
U, deivels, ko nevarat nostāvēt!
Kur tādam var svārkus pašūt spēt?
ANDĒLS
(Atpakaļ skatīdamies, sniegdamies pēc paldēm.)
I viss vēl par īsu, - es neredzu paldes.
Tev teikts: laid garāk; vai drēbes žēl, ko?
SKRODERS
(Aizskārts, nepacietīgi cilā paldes un ceļ tās Andēlam pie acīm.)
Še! še! vai vēl garāk? vai slaucīsat galdus?
ANDĒLS
Gan drēbes bij -
SKRODERS
(Sapīcis, nicinoši.)
Zags kas tik prastu kā šo!?
ANDĒLS
(Arī skaizdamies, cilā svārku stūrus.)
Tāds svešmodīgs, īss: suns ar nocirstu asti!
Lai svārki ir gari un cienīgi,
Kā senčiem pār ceļgaliem.
SKRODERS
Ak, kur tas prasti!
ANDĒLS
Ko? - gleznās tā tēloti sentēvi!
Tā dziedamos svētkos viens staigāja Rīgā -
Tā liku tev šūt!
SKRODERS
(Augstprātīgi.)
Jūs man mācīsat,
Kā šuj un dzejo, dzied, vijoles čīgā!
Pats zinu. Pats pašuvu vēl nupat
Priekš skrīvera paša, un teica, ka labi!
ANDĒLS
Ko tu? Vai tu tautisks skroderis,
Kā Berris un Kaķis, un Zaķītis?!
Jūs modes ģeķi man liekaties abi.
SKRODERS
(Pēkšņi uztraukdamies augšā aiz paldēm, kuras šūstīdams bija tupējis.)
Kā? Modesģeķi! Nu, tas ir par daudz!
Mēs pagastā taisnības pīlāru stabi.
Viņš valda un soda -
(Lieliskā pozē, sev pret krūtīm sizdams.)
Un es tas, kas saudz.
Glābj ļaudis caur prašiņām - !
ANDĒLS
Klus'! dzi! tur klaudz!
(Ratu troksnis, kāds piebrauc pie lielajām durvīm.)
SKRODERS
(Iekarsis, nevar beigt un apmierināties.)
...Kas stāķus un pargrāfus raksta, un dzejas...
ANDĒLS
(Uzbudināts.)
Ak, klus' jel! Kā straume iz mutes tam lejas!
(Izmisumā grib aizturēt skroderim muti.)
(Pa tam rati apturēti, dzirdas: «Tpru, tpru!», vairākas balsis: «Sveiki, sveiki!» Izšķirama Grietas balss: «Lūdzu šurp, mīļais ciemiņ!» Aiz durvīm troksnis, meklē atveramo.)
SKRODERS
(Dusmīgi spiegdams.)
Ko? muti man aizturēt!
ANDĒLS
(Lielā nemierā bīda viņu projām.)
Viesis, bēdz! bēdz!
SKRODERS
(Tāpat.)
Ha! likumvīrs briesmīgi atmaksāt mēdz!
ANDĒLS
(Grūž viņu uz blakus istabu, skroders turas pretī.)
Bēdz! ārā!
SKRODERS
Vēl grūstāt? Vai gribat vēl sist?
ANDĒLS
Ej! ej jel! Te gluži vai jāizsamist.
(Iegrūž skroderi blakus istabā kaut gan tas atsperas pret stenderi un vēlāk dauza pret durvīm, kuras Andēls aizbultē.)
3. skats
(Tikmēr jau lielās durvis plaši atvērtas un ienācis Ž a n i s, senciski apģērbies, vīzēs, rūtainās biksēs; liela sirma bārda; G r i e t a. M a r i ņ a, k a l p i un k a l p o n e s; pēdējie panāk drusku istabā, lielākā daļa paliek pie durvīm un aiz durvīm. Mariņa durvis atkal aiztaisa, un kalpi un kalpones iziet.)
ŽANIS
Sveiks, tautiet!
ANDĒLS
(Patētiski, rokas cilādams.)
Tevi sveic šī sēta,
Kur senčus augstā godā liek,
Kur senču dzīvošana svēta...!
GRIETA
(Ar nepatikšanu skatīdamās uz Andēlu, kurš ar negataviem svārkiem mugurā.)
Nu, svēta - ! Kas tur trokšņots tiek?
(Uz durvīm rādīdama, kur skroders dauzās. Tad uz Andēlu, apspiestā, bet tomēr diezgan dzirdamā skarbā balsī.)
Bet pats kāds rādies viesa vaigā!?
Ko tu vēl neapģērbies staigā?
ANDĒLS
(Tāpat, paklusu.)
Jā, Vardeķis -
SKRODERA BALSS
(Aiz durvīm dauzās atkal.)
Dzi, iekšā laid!
GRIETA
Vai liksies mierā? Gaid' tu man, gaid'!
(Skroders uzreiz apklust.)
ANDĒLS
(Atkal piegriezdamies Žanim.)
Sveiks! Miers ar tevi, tautiet...!
GRIETA
(Tāpat apspiestā balsī.)
Taisies!
Vēl viesi aizbaidīsi, - ko maisies?
(Atbultē durvis un iestumj Andēlu iekšā, skroders lūko iztikt ārā, bet tiek atbīdīts atpakaļ. - Uz Žani.)
Kungs, atvainosat štieriņu!
Še sēstat - lūdzu - uz soliņu!
Mums priekškāzas rīt,
(Rāda smaidīdama uz Mariņu.)
par to tās jukas.
(Pie durvīm parādās kalpone un māj viņai neveikli ar visu roku.)
Man atkal jāskrien - vai gluži bez dukas,
Jums Mariņa laiku lai pakavē, -
Cik gadu augstās mācībās laidām.
(Aiziet pa mazajām durvīm, atbīdīdama ziņkārigos un aiztaisīdama durvis.)
4. skats
(Žanis, Mariņa.)
ŽANIS
(Tuvojas viņai.)
Mīļ-Mariņ!
MARIŅA
(Dikti.)
Tautiet!
(Klusu.)
Mums uzglūnē.
(Dikti.)
No jums mēs senciskus padomus gaidām.
(Virzās no viņa projām ar muguru pret durvīm, aizstādamās beigās durvju atslēgas caurumam priekšā.)
ŽANIS
(Viņai sekodams, klusi.)
Bet mutites mēs -
(Dikti.)
Daudz še garmantu būs?
(Klusi.)
Un mutīšu?
MARIŅA
(Dikti.)
Daudz, ja tik saņemsat jūs.
(Sniedz viņam mutīti.)
5. skats
(Tie paši. Ienāk A n d ē l s, pašaustos svārkos, pusgaros, pēc modes šūtos, bet vizēs, aiz viņa skroders V a i b s t i ņ š - V a r d e ķ i s.)
ANDĒLS
Sveiks vēlreiz, tautiet!
SKRODERS
Sveiks!
ANDĒLS
(Uz Mariņu.)
Karaluni!
Tec, meitiņ, lai uzkost ko parauga,
Lai miestiņu atnes, lai steidzas kurt guni!
Mans viesis -
ŽANIS
(Priekšā stādīdamies.)
Uluvirpuniķis.
ANDĒLS
Skaists vārds!
SKRODERS
(Starpā, arī priekšā stādīdamies.)
Es dzejnieks: Vardeķis!
(Mariņa aiziet.)
ŽANIS
(Uz skroderi.)
Man nedzirdēts.
SKRODERS
Dzirdēsat!
ŽANIS
(Uz Andēlu.)
Sirds mani dzina
Pie tevis, kas senčus tā godināt zina.
Par tevi no visiem man sen bij jau teikts,
Kā slavens tautiets topi tu sveikts.
Tāds nadzīgs spalvas tecinātājs -
SKRODERS
(Atkal starpā jaukdamies.)
Tas es!
ŽANIS
(Negriezdams uz viņu vērības.)
Un gaismas secinātājs;
No laukiem dažkārt ziņas sniedzat
Un slavējat biedrības darbību,
Un zagt un dzert, un šķērdēt liedzat -
SKRODERS
(Atkal, vēl dzīvāk.)
Tas es, tas es! es rakstīju!
ANDĒLS
(Ļoti glaimots, atbīda skroderi nost.)
Bet es tos bairīšus maksāju.
ŽANIS
Jūs nēsājat vīzes, sev pārsaucāt vārdu...
ANDĒLS
(Apstiprinādams.)
- No Ansona Andēls un Barvedis,
Un Tautmīls -
SKRODERS
- Es Rolands un Zutoris.
ANDĒLS
Bet skaistāk vēl Uluvirpuniķis!
ŽANIS
(Glaimots, galvu kratīdams.)
- Tik sencisku skābputru skaitāt jūs gardu,
Ar koka ecēšām liekat jūs ecēt,
Bet tos, kas nau senciski, trijdeksņiem svecēt -
ANDĒLS
(Nopietni.)
Tik vārdiem -
(Ienāk Mariņa ar alus zarakannu un alus butelēm, aiz viņas redzamas vairākas kalpones ar dažādiem ēdieniem, kuras kautrējas nākt iekšā; durvis paliek pusviru, ļaudis skatās ziņkārīgi iekšā.)
MARIŅA
Še tautiešam alus un miests,
Un pakods.
(Noliek zarakannu Žaņa priekšā un sarīko uz blakus galda dzeramo un uzkožamo.)
ŽANIS
(No Andēla uzaicināts, dzer pirmais.)
Sveiks!
ANDĒLS
(Dzer arī iz zarakannas, bet skroderim ielej sevišķā glāzē.)
Sveiks!
MARIŅA
(Uz kalponēm, kuras nenes uzkožamos.)
Nu!
KALPONE
(Durvis pavērusi, sniedz šķīvi.)
Še, Mariņa, šķīvi!
ANDĒLS
(Kas noskatījies uz šo kautrēšanos.)
Ne «Mariņ», bet «Karaluni»!
TĀ PATI BALSS
Še sviests!
ANDĒLS
(Uz Mariņu.)
Ko Nijole nenāk?
MARIŅA
Bail vārda.
ANDĒLS
Nu, dīvi!
MARIŅA
(Smiedamās.)
Par pijoli sauc.
(Žanis smejas skroders arī smejas, pazagšus skatīdamies uz Žani; abi pa visu skatu dzer. Ļaudis pie durvīm arī smejas, dzird kalponi baramies, tad aizbēgam.)
ANDĒLS
(Nopietni, dusmīgi.)
Tautas naidnieki!
(Mariņa saņem no meitām šķīvjus un saliek uz galda, atnes arī šņabi un vīnu līdz ar glāzēm. Arī kalpones sāk bailīgi nākt istabā palīdzēt galdu sarīkot, bet tad skriešus atkal izbēg iz istabas. - Žanis noskatās kalponēs.)
ANDĒLS
(Uz Mariņu.)
Vīns, šņabis nau vajdzīgs, - mēs tautieši -
(Mariņa aiziet, aiztaisa durvis.)
ŽANIS
Kad dzer, dzer vienu, nau maisīšana, -
Tā tautas miesas dragāšana!
SKRODERS
To tūdaļ redzi, kad mēģini,
Lūk, tā -
(Viņš, ielējis šņabi glāzītēs, saskandina un izdzer; tāpat izdzer bez kautrēšanās Žanis.)
ANDĒLS
(No brīnumiem par Žani pārsteigts, bet tad arī izdzer. Skroders lej pa otrai.)
VISI TRĪS
(Saskandina glāzes.)
Sveiks! sveiks! - Sveiks! sveiks! - Sveiks! sveiks!
ANDĒLS
Es lūdzu nu uzkost.
ŽANIS
(Sāk jau tikt jautrākā dūšā.)
Jā, ievaļģīt reiks!
ANDĒLS
Cik skaisti tu teici!
ŽANIS
(Tālāk leitiskodama.)
Tā latuvji kalba.
SKRODERS
(Nesaprazdams.)
Kas? Ko?
ANDĒLS
(Uz Žani, nicinoši rādīdams uz skroderi.)
Tas jau nesaprunt, - acis tik valba.
ŽANIS
(Uz skroderi.)
Tā tagad īsts ozoldēls runāt sāk
(Uz Andēlu.)
Jāns Upmals, mans draugs, tas arī tā māk.
Jūs zināt to, viņš no šī pagasta?
ANDĒLS
(Ar nepatikšanu.)
Jā, zinu: tāds ārgals.
ŽANIS
(Grib iemantot sev Andēla labpatikšanu.)
Tā maldība:
Viņš krietnākais tautiets!
ANDĒLS
Man neliekas:
Par ko tad jūs saņemt še neradās?
ŽANIS
(Smejas viltīgi.)
Var būt, ka ar ira, tik apslēpjas?
ANDĒLS
(Ironiski.)
Viņš nau tik bailīgs! - Bet Brūnaitis, -
Mans znots, - tas tik cilvēks!
ŽANIS
Nau tautietis!
Bez vīzēm!
ANDĒLS
(Aši.)
Tās būs.
ŽANIS
Vai tautdziesmas prot?
Vai jandāliņu māk izdancot?
ANDĒLS
(Manāmi apjucis, aizgriežas.)
Nē, neesmu jutis; var būt, ka viņš kaunas -
SKRODERS
(Iečukst Žanim ausīs.)
Pats Andēls jau neprot.
ŽANIS
Vai dziesmiņas ļaunas?
Vai tautiešam jākaunas tautiski diet?
ANDĒLS
(Nokaunējies iet uz durvju pusi.)
Nez, kur viņš nu, - likšu pēc viņa iet.
(Paver durvis un sauc.)
Vai Brūnaiša nau?
VAIRĀKAS BALSIS
Viņš būšot tūlīt.
(Paklusāk.)
Vēl ģērbjoties - vīzes vēl nebeigtas pīt -
ANDĒLS
(Uz skroderi.)
Tec šūt, lai svārki tiek gatavi rīt!
(Skroders paceļas negriboši, grasās iet, paliek.)
ŽANIS
Mans draugs, Jāns Upmals, vis nekaunas,
Dej jandāliņu, dzied dziesmiņas -
ANDĒLS
(Ar nepatikšanu, lūkodams novērst sarunu uz citu priekšmetu, uz Žani.)
Jūs dziesmiņas krājat -?
SKRODERS
(Aši bērdams, sāk deklamēt.)
Pag, uzklausat
It visu, kas ir tautisks,
Tver mana mīlība,
Kamēr šīs miesas stāvēs
Un krūtīs dzīvība -
(Žanis un Andēls iztrūkušies un uzlēkuši kājās, Andēls metas viņam klāt, skroders atkāpjas.)
ANDĒLS
Klus'! šūt! klus'!
ŽANIS
(Uz Andēlu.)
Muti aizturat!
(Andēls to tiešām grib izdarīt, skroders metas pa durvīm lauki.)
ŽANIS
(Atkal uzņemdams savu sarunu.)
Jā, Upmals, tas gan der par tautisku znotu.
ANDĒLS
Viņš netic, ka tautiņa nenīks nekad, -
Jā, jūs gan es ņemtu, jums mājas es dotu -
ŽANIS
(Aši.)
Nu dodat!
ANDĒLS
Brūnaitim norakstīts. Še līgums.
(Izņem no kabatas rakstu, kuru sāk lasīt priekšā.)
No viņa man apsolīts:
Ka stingri senciski mājas viņš kops,
Būs sencisks pats, katrs kalps, katrs lops.
Ne ostfrīžu govis, bet dzimtenes,
Ne ēdiens, ne drēbes no svešatnes...
Tā līgumā vārdu pa vārdam mēs sakām.
ŽANIS
Tas slaveni tautiski! Rādat jel šur!
(Andēls iedod rakstu. Lasa.)
Bet vārda «Brunovics» nau še nekur?
(Skroders lēni atkal ielīdis pa durvīm iekšā.)
ANDĒLS
(Rāda rakstā.)
Vārds nesenču; vieta še atstāta blakām,
Vēl jāatrod vārds, kas senciski skan.
SKRODERS
(Pienākdams tuvāk.)
Bet viņam pēc ruļļiem ir «Brunovics» vārdā,
Tas tomēr ir jāliek.
ŽANIS
(Apdomājis jaunu plānu.)
Pēc ruļļiem gan, -
(Patētiski.)
Bet vai tad lai ruļļi mums sencību ārda?
Kas dižāks, vai zaļoša sencība
Vai sakaltis rullis? man jāprasa!
Kad zeltenītes un arāji dēli
Priekš sencības pūlas agri un vēli,
Krāj naudas un mantas, un ierašas,
Vai tiem pēc tiem ruļļiem gan jāskatās?!
Tie ziedo visu, tā svārkus, kā kleitas,
Un līgo kā Rāmavā puiši un meitas, -
Ir es krāju mantas. - Jūsu paraksts še ir?
(Skatās līguma rakstā.)
ANDĒLS
Ir.
ŽANIS
(Redzēdams Andēla parakstu.)
Ā! - Jūs vēl daudz kas no sencības šķir.
Vai tas jau viss, ko priekš viņas jau darāt?
Bet ziedot sevi, - vai to jūs varat?
ANDĒLS
(Steidzīgi.)
Jā, jā, - mēs jau krājam ar dziesmiņas
Un naudas -
SKRODERS
(Jau pie galda klāt pienācis.)
Un taisījām dievības,
Kad nebij, kur ņemt -
ANDĒLS
Vecas atliekas
Un māņus, un drēbes! - tec, Vardeķi, aši!
Nes šurp mūsu mantas! - pag! - veclaiku graši
Ir kumodē, augšā, pa kreisi, - tec, tec!
SKRODERS
(Steidzīgi.)
Vēl ceļa kāju, lai labāki sec!
(Iemet atkal un aizsteidzas.)
6. skats
(A n d ē l s, Ž a n i s.)
ANDĒLS
(Taisnodamies.)
Mēs krājam sev muzeju; visu šo dzīvi
Es ziedoju tautībai, - cīnījos sīvi
Par viņu, pat reizēm pret savējiem,
Un tautiskāko no tautiešiem,
Kas turpinās sākto, par mantnieku ņēmu.
Šis noraksts -
(Grib paņemt no Žaņa rakstu, tas to attura.)
ŽANIS
Bet vārds jau vēl jāatrod -
ANDĒLS
Es lūgtu, ka garmantu krājējs to dod!
ŽANIS
Labprāt, tā pareizi!
(Iebāž rakstu savā kabatā.)
Jūs tautiets, - to ķēmu
Ar jums nevar līdzināt. - Jums ira sirds,
Kur sentēvu ziedu ugunis mirdz;
Jūs neesat vīrs, kas pusceļā stājas,
Kas senčiem pa pusei tik nodod šīs mājas.
Jo sen jau senči, sen ilgojas -
(Viņa runa top aizvien vairāk patētiska.)
Pēc savas mājas, pēc Rāmavas,
Kur vaidelaiši lai vadātu,
Kur senčuziņi lai rīkotu;
Kur būtu tiem svētie ozoli
Un birzes, un upuru akmeņi,
Trim torņiem latvju baznīcas:
Divi priekšā un viens uz pakaļas;
Tur muzejas mantas mēs kārtu gar sienām,
Tur pilskalnus celtu iz sentēvu dienām,
Tur koris būtu no burtniekiem
Un skola, un patversme dzejniekiem:
Tie trinkšķinātu tur latvju koklēm
Un nepagurstošām dziedātu žoklēm;
Un ziģeņoti tur ziņģētu,
Tur pulks būtu visādu daiļnieku,
No vaidelaišiem līdz līgusoņiem:
Tā latvju dailes uzplauktu joņiem!
(Rāda aizgrābts uz ozolu pagalmā.)
Tur birze, te ozoliņš - zemzarīts,
Te senčiem priekš Rāmavas mājoklis glīts!
Te mostos tie atkal uz senlatvju dzīvi! -
Pats saimnieks būtu par Krīvaiti - Krīvi!
ANDĒLS
(Klausījies, aizvien vairāk sajūsminādamies.)
Mans sapnis! mans ideāls nesniegtais!
Tu izteic to, pērkoņdēls mīļākais!
Nāc man pie krūtīm!
(Apkampj strauji Žani; Žanis sāk ar viņu dancot pa istabu. Tad Žanis vedina viņu iedzert.)
ŽANIS
Sirds ticīgi
Man juta, ka radīs še atbalsi:
Šīs mājas tiks senču pilns īpašums,
Kāds pašmīlīgs Brūnīts tās neatņems mums,
Kas senciski dejot pat liedzas un kaunas!
(Andēls top uz acumirkli nopietns, tad atkal pārvar sajūsminājums.)
7. skats
(T i e p a š i. Ienāk trokšņaini: s k r o d e r s un vairāki k a l p i, visi apkrāvušies dažādām drēbēm, sieviešu sagšām un brunčiem, palagiem, dvieļiem, vadmalas gabaliem, pastalām, vīzēm, svārkiem, cepurēm utt., arī zirgu aizjūgiem no striķiem, ilksēm, riteņiem, galdiem, mucām utt. Skroders noliek arī naudas.)
SKRODERS
Še būs, cien-garmanti, veselas paunas!
(Uz kalpiem.)
Nu, iedzerat puiši!
(Uz Žani.)
Sveiks!
(Uzdzer kalpiem arī.)
Veseli!
KALPI
Sveiks! sveiks!
ANDĒLS
(Uz skroderi.)
Tev vēl jāšuj! - gan! - nedzeri!
SKRODERS
Ko - jāšuj? - Kad tautas druvā ir darbs?!
Pats jautrā dūšā, pret mums esi skarbs!
ŽANIS
(Kurš, no brīnumiem rokas sasitis, kad tika ienestas lietas, tagad pārgalvīgi jautrs.)
Jā, jautri būsim! Nu priecīgā sejā
Ap senču greznību rotāsim dejā!
(Mēģina visus sastādīt ap atnestām lietām, liek viņiem sadoties rokās, lūko visādi neļaut Andēlam apdomāties.)
Še senči sev jaunu Rāmavu cels,
Kas vaidelaišu vadībā zels!
ANDĒLS
(Vēl bažīgi un pusšaubīdamies.)
Bet Karaluni - kur ņemsim tai vīru?
Bez naudas un mājas, kas precēs pēc tās?
(Kalpi sačukstas, brīnīdamies un galvas kratīdami. Skroders pasmīn viltīgi, bet ir jau iereibis.)
ŽANIS
(Patētiski.)
Ne mūžam tai netrūks kāzu un dzīru!
Viskrietnākie tautieši pulkiem vien jās
Uz Krīvi pēc augstākās zeltenes rokas!
ANDĒLS
Jā, jā, - lai tad tautības ideja sokas.
ŽANIS
Nu diesim!
SKRODERS
Jā, diesim!
KALPS
(Uz Ar.dēlu.)
Kungs, kas tad te būs?
ANDĒLS
Būs Rāmava, - priecīgi esat ir jūs;
Sauc Karaluni!
KALPS
Vai Mariņu?
(Aiziet.)
ANDĒLS
Jā, jā, visus ļaudis!
(A n d ē l s, tomēr vēl pilns nemiera, staigā apkārt, pieiet pie durvīm, paskatās pa logiem, vai kāds nenāk. S k r o d e r s laiž apkārt alus kannu. Ž a n i s lūko uzjautrināt Andēlu, ievilkt viņu sarunā par atnestām lietām, kuras cilā un šķiro.)
BALSS
(Aiz skatuves sauc.)
Ē! Mariņ, ahū!
(Ienāk k ā d s k a l p s un tuvojas skroderim.)
KALPS
(Paklusi.)
Dzi, Vaibstiņ, pulks dziedātāju jau klāt.
SKRODERS
(Iemet vēl.)
Nu labi, tad raudzīsim padziedāt.
(Aiziet.)
ANDĒLS
(Uz kalpu.)
Vai Brūnaiša nau?
KALPS
Jā, esot jau še.
(Ienāk M a r i ņ a tautiskā svētku apģērbā.)
ANDĒLS
(Priecīgi.)
Tu nāc, mana saulainā bitīte!
MARIŅA
Tēt -
ŽANIS
(Jautri, nebēdīgi, staltā pozē, nometas Mariņas priekšā uz vienu celi.)
Krīvaiša dukte, tu jaunava,
Še tevi kā pirmo sveic Rāmava:
Šīs mājas top senču pilns īpašums,
Nāc svinēt svētkus, nāc rotāt ar mums!
(Ņem Mariņu aiz rokas un dejo ar viņu dažus taktus kādas tautiskas dejas.)
MARIŅA
(Nesaprazdama.)
Kā?
ŽANIS
Tauta še saimnieks, ne Brūnaitis!
MARIŅA
(Piesteidzas klāt A n d ē l a m, kurš ir laimīgs par Žaņa uzmanību un cienību pret Mariņu.)
Mīļ-tētiņ -
(Pieglaužas viņam.)
- tad Žanis -
(Grib steigties pie Ž a ņ a, tas taisa atraidošu zīmi.)
ANDĒLS
(Saīgdams.)
Tas - nelatvis.
(M a r i ņ a apķeras un saprot, saskatās ar Ž a n i.)
8. skats
(T i e p a š i. Ienāk B r u n o v i c s, pastalas kājās. Līdzi arī skroders.)
ŽANIS
Lūk, te jau viņš nāk!
(Uz Brunovicu.)
Nu, stājies še klāt!
BRUNOVICS
(Apjucis, kaunēdamies.)
Labrī - sveiks!
ŽANIS
Senčus nāc sumināt!
Īsts ozoldēls prieka jandālā lēks:
No mantkāriem nagiem ir glābta šī sēta,
Tā turplikām latvju senčiem būs svēta!
Dej! rādi, ka senčiem ir ziedots tavs spēks!
(Parausta B r u n o v i c u aiz svārkiem, tas bailīgi kāpjas atpakaļ un kaunas dancot. - Uz Andēlu.)
Nu, redzi, viņš nedej!
ANDĒLS
(Uz Brunovicu, nopietni.)
Dej, Brūnaiti!
Dej, nejokojies ar likteni!
ŽANIS
(Uz kalpiem un kalponēm.)
Šurp, brāļi un māsas, šurp, skataties,
Kā Brūnaitis senčiem par godu še dies!
(Gribēdams Brunovicu vēl vairāk samulsināt, velk iekšā puišus un meitas, ar meitām knakstīdamies. S k r o d e r s arī palīdz, meitas pretodamās spiedz un bēg uz lielajām durvīm, kuras arī jau atvērtas līdz pusei.)
MARIŅA
(Smiedamās apkar Brūnaitim kādus no atnestiem svārkiem.)
Pag, senciskā uzvalkā ietērpies.
BRUNOVICS
(Sāk jau dusmoties, skatās uz visiem jautājoši, bet, redzēdams, ka A n d ē l s ir ļoti nopietns pa visu laiku un nu arī M a r i ņ a taisa nopietnu seju, sāk tiešām neveikli dancot.)
ŽANIS
(Mauc viņam cepuri dziļi galvā.)
Še, latvju cepuri uzmauc vēl galvā!
BRUNOVICS
(Apstājas, sapīcis.)
Kungs, ko jūs mani tā ķēmojat?
(Grib noņemt cepuri, Ž a n i s uzspiež to viņam pār acīm.)
ŽANIS
Kas? Ķēmo? Tev sentēvu mantas dod balvā!
BRUNOVICS
(Saskaities nomet cepuri un svārkus zemē un min ar kāju.)
ŽANIS
(Patētiski, apsūdzoši.)
Viņš svētumu min pat ar kājām! skat, skat!
(Paceļ cepuri rūpīgi un noputina, s k r o d e r s palīdz; A n d ē l s tam met ar roku, lai aizietu, s k r o d e r s atvelkas uz durvīm.)
ANDĒLS
(Skumīgi.)
Vai, Brūnait!
BRUNOVICS
(Dusmīgi.)
Ko blēņas! tie kankari!
(Uz Žani.)
Es saimnieks, ko uzdrīksties, rakari!?
ŽANIS
(Cienīgi un zobgalīgi.)
Še senči ir saimnieki! Kontrakts ir man.
BRUNOVICS
(Arvien vairāk uzbudinādamies.)
Ko senči? Kāds kontrakts?
ŽANIS
(Tāpat.)
Tev pretīgi. Skan?
ANDĒLS
(Skumīgi un pārmetoši.)
Nīst senčus!
ŽANIS
(Uz Andēlu.)
Pag, gribu tam pārbaudīt īkstis. -
(Uz Brunovicu.)
Vai mīli šo daiļāko līgavu?
BRUNOVICS
(Nesaprazdams, lūkojas uz visiem, bet i A n d ē l s, i M a r i ņ a skatās uz vigu jautājoši un gaidoši.)
Nu, protams!
ŽANIS
Tā. - Melis pats griež sevim rīkstis.
(Uz Brunovicu.)
Teic, vai tu bez mājas to precētu?
BRUNOVICS
(Dusmīgi.)
Bet ir jau tai mājas, - man norakstītas!
ŽANIS
(Uzstādamies.)
Teic, ņemsi bez mājas?
ANDĒLS
Nu, teic!
MARIŅA
Teic! teic!
BRUNOVICS
(Vēl nesaprazdams.)
Jūs muļķojat mani, - tās skolas nau glītas.
MARIŅA
(Izrādītā nopietnībā.)
Tu šaubies? Vai brūtgāns tā līgavu sveic?!
Tev vairāk vērts mājas un zirgi, un lopi?
ŽANIS
(Zobojoši.)
Ļauj, viņš tevi notaksē rubuļos.
ANDĒLS
(Nopietni.)
Nāc, meitiņ!
(It kā Mariņu sargādams, paņem aiz rokas.)
ŽANIS
Teic drīz, jeb tu nosodīts topi!
BRUNOVICS
(Noprazdams stāvokļa nopietnību, lūkojas pēc skrodera.)
Kur skroders? - Tu liecnieks, ka mājas man dos.
SKRODERS
(Panākdams uz priekšu.)
Kāds liecnieks? Kas velti tev laiku ies tērēt!
ANDĒLS
(Patētiski uz Brunovicu.)
Nē? - Nu tad - !
BRUNOVICS
(Uz skroderi.)
Ko maksāt? Tavs raksts; tev būs zvērēt.
SKRODERS
(Augstprātīgi.)
Gan redzēs pie tiesas -
ANDĒLS
(Uz Brunovicu, patētiski un grūtsirdīgi.)
Jā, - nu tad ej vien!
Nau māja, ja brūte par piedevu dien!
(M a r i ņ a atgriež Brunovicam muguru, B r u n o v i c s saskatās ar s k r o d e r i un sametas galvām.)
BRUNOVICS
(Vēl paskatīdamies uz skroderi, runā piespiesti uz Andēlu.)
Nu, ņemšu jau ņemšu!
ŽANIS
Bez mājām?
BRUNOVICS
Bez mājām.
ŽANIS
Priekš tautas no mājām tu atsakies?
BRUNOVICS
(Ar nepatikšanu.)
Jā, jā jel!
MARIŅA
(Brunovicam roku dodama.)
Sniedz roku!
ŽANIS
(Jautri.)
Tad senči uz kājām!
Kad Brūnīts no mājām pats atteicies,
Jo mīlestībā ir iededzies,
Tad senčiem vien tiesības ir uz šo mantu;
Es senču pilnvarnieks, kontrakts ir še!
(Izvelk kontraktu un rāda Brunovicam.)
BRUNOVICS
(Kurš ar ļoti skābu ģīmi izrādījis mīlētāja lomu, satrūkstas lieliski un skaļi iesaucas.)
Ko?
ANDĒLS
(Grib ņemt Brunovica roku un savienot to ar Mariņas roku.)
Senčiem būs m ā j a, tev z e l t e n e!
BRUNOVICS
(Atgrūž Andēla roku, sašutis, trokšņodams.)
Nost! - Krāpnieki! blēži!
(Uz Žani.)
Bet gan tu man, gan tu - !
Nāc, skroder!
SKRODERS
(Lepni.)
Nu!
BRUNOVICS
(Kliegdams.)
Nosist jūs velnus, jūs - jūs!
(Uz Andēlu.)
Tu vecais muļķis! Kas tev tagad būs?!
Šis aplupīs tevi.
ANDĒLS
(Cienīgi, stingri.)
Prom!
BRUNOVICS
(Draudēdams abām dūrēm.)
Prakosts, tu velns!
Tfju! - Pag, jūs!
(Dusmās spārda senču lietas, cepures tu svārkus, tad aizsteidzas, s k r o d e r i līdzi ņemdams.)
9. skats
(T i e p a š i, bez B r u n o v i c a un s k r o d e r a.)
ŽANIS
(Jūtas kā uzvarētājs.)
No dusmām zils ir un melns!
Tā mīlē viņš tautu -un līgavu!
ANDĒLS
(Noskumis un domīgs.)
Mans dievs, vai nava vairs krietnuma ļaudīs?!
MARIŅA
(Mierinādama.)
Ak, nenoskumsti, mīļ-tētiņu!
Tas atmests, kas sevim grib labumu,
Tik tagad tautai liktenis audīs
Visspožāko nākotni laimībā
Un vienprātībā, un līdzībā,
Būs viens priekš visiem un visi priekš viena,
Viens dzīvinošs mērķis kā gaišākā diena,
Un kritīs pēdējā šķirošā siena!
(Uz kalpiem.)
Nu, sniedzat mums rokas bez kautrības
Priekš jaunas, brālīgas vienības - !
KĀDS KALPS
(Kautrēdamies, puszobojoši.)
Bet kurš tad nu kungs?
MARIŅA
(Nopietni, sajūsmināta.)
Vairs Brūnaiša nava,
Nau bargā ko baidīties!
KALPS
Dieviņam slava!
Bet kam tad nu papīrs?
ŽANIS
Lai papīrs, nu lai!
Mums jāceļas augstāk - līdz tautībai!
(Pūlas Andēlu vest uz citām domām un uzjautrināt ar savu jautrību, kura tiek pavairota no uzvaras prieka un iebaudītiem dzērieniem; top aizvien pārgalvīgāks. M a r i ņ a atkal pieglaužas tēvam aiz līdzcietības.)
Nu gaiss ir brīvs, nu tauta spēs ziedēt,
Lai traucam pēdējos mākoņus kliedēt!
Lai šķīstām sevi un pārbaudām,
Un visu, kas ir mums, tai ziedojam!
Lai ziedu vietu še tautībai ceļam,
Kā sentēvi ziedu akmeņus veļam!
(Saceļ galdu uz galda, apklāj ar atnestām drēbēm kā drapērijām; M a r i ņ a palīdz A n d ē l s gan brīnās, bet arī piepalīdz drusku.)
Še būs tā vieta, kur ziedam mest,
Kas mīļš un dārgs mums, )ai steidzam to nest~
Še metu es savu cepuri,
Lai guļ še šie vectēvu paltraki!
(Novelk savus garos svārkus un uzmet tos uz apzīmēto ziedu vietu.)
Še veca nauda!
(Met turp arī naudu.)
ANDĒLS
(Melanholiski.)
Še guļ mana sēta -
No tēvu tēviem -
ŽANIS
Tev cīņa nau lēta,
Bet dotais devējam atdodas!
ANDĒLS
(Sajūsminājuma niknumā novelk arī savus svārkus un uzmet uz kaudzes.)
Še svārki!
MARIŅA
(Bažīgi.)
Kam tos?
ŽANIS
Tā tas pienākas!
(Uz kalponēm.)
Nu, dodat jūs arī!
(Ķersta meitenes, tās aizbēg pie durvīm.)
KĀDA KALPONE
(Kuru v i ņ š notvēris.)
Kungs, laižat jūs mani!
MARIŅA
(Nemierīga, iepīkdama uz Žani, piesizdama ar kāju.)
Laid mieru!
ŽANIS
(Palaizdams meiteni un piegriezdamies Andēlam.)
Par Krīvi šo ietērpsim;
Še mētels un cepure trejkārtīm!
(Apsedz Andēlam palagu un uzliek galvā trīs cepures, vienu pār otru; pats arī ieģērbjas kādā garā sagšā un citās Grietas lietās. Kādam kalpam dod divas tukšas buteles kopā saskandināt.)
Lai svētkus jundī nu priecīgi zvani!
Es senču pilnvarnieks, pērkoņu dēls,
Še senču vārdā šo līgavu ņemu.
(Saņem Mariņu aiz rokas un nostādina sev līdzās, tad pabīda krēslu pie Andēla un liek tam uzkāpt uz tā.)
Tu, Krīvi, kāp augstāk, tu stāvi par zemu -
Nu svētību dod mums, tu, Krīvaiša tēls!
ANDĒLS
(Visu uzņem nopietni, bažīdamies lūkojas uz Mariņu.)
Ko, Mariņ - ak - Karaluni, tu teiksi?
Vai tu gan par līgavaini šo sveiksi,
Kas senču pilnvarnieks saucas?
MARIŅA
Ak, tēt!
Es atzīstu visu par dieviņa rīksti,
Ne manim to smādēt un izvēlēt.
(K a l p u starpā manāms nemiers, dzird čukstam: «Grieta», viens kalps aiziet pa mazajām durvīm.)
ANDĒLS
(To arī pamanījis, atturīgāks, uz Mariņu.)
Viņš vecs...
ŽANIS
(Pārgalvīgi un dusmodamies.)
Ko, čīkstuls, tik ilgi vēl čīksti?
Uzreiz tikšu jauns, darbs tik apprecēt!
ANDĒLS
Nuja...
ŽANIS
(Uzlec uz paša galda, drapējas ar sagšu, pieņem lielisku, pavēlošu pozi.)
Lūk, še Pērkons, vai pretrunāt drīksti?!
Tev pavēlu līgavu upurēt!
Ja ne, - tad mans Pērkons lai galvu tev spārda!
(Paceļ vecu trijdeksni, lai sistu pa cepurēm Andēlam.)
ANDĒLS
(Gluži apjucis, nobālēdams.)
Ka-ā?
MARIŅA
(Iekaisdama.)
Žan - ak, žagus, es pārteicos, -
Kauns, kauns priekš garmantu krājēja vārda!
ŽANIS
Ko tielas?
KALPI
(Smejas.)
Lūk, lūk!
ŽANIS
(Uz kalpu.)
Pag, es tev!
(Met uz kalpiem ar brunčiem no ziedu vietas, A n d ē l s satrūkstas, jo domā, ka tas viņam nodomāts.)
ANDĒLS
(Stostās.)
Es - es -
10. skats
(T i e p a š i. Ātri iesteidzas G r i e t a, atlocītām rokām, nokarsusi no darba un no dusmām, pavārnīca vēl rokā, viņai seko k a l p s, kurš bija aizgājis, spiežas arī vēl vairāk ļ a u ž u klāt: visi, kuri jau sanākuši uz priekškāzām.)
GRIETA
Kas!! sviež manus brunčus un snātenes!?
(Uz Žani.)
Ko iedrīksties tu? - Ko sakāpāt galdā?
Kā gaiļi!
(A n d ē l s nolec no krēsla.)
ANDĒLS
(Nokaunējies, apmulsis.)
Es - es -
GRIETA
Ko? Tu iedzēries!
ŽANIS
(Lieliski.)
Mēs tautību kopjam -
GRIETA
(Sašutusi.)
Tu visus ved maldā!
MARIŅA
(Lūkodama Grietu apturēt.)
Griet, Griet! Ko tu dari? Tu nesaprot'!
Klus'! Klus'!
GRIETA
(Atcērt Mariņai.)
Zog brunčus, brauc žūpojot!
(Grasās dzīt prom Žani.)
ANDĒLS
(Izsamisis.)
Vai! Vai! tu aizdzen man senci un znotu!
(Iečāpo istabā pa mazajām durvīm v e c t ē v s, pilns ar miegiem un paģirām, uztraukts par pazudušo naudu.)
VECTĒVS
(Drīz Andēlu, drīz Grietu saķerdams un aiz svārkiem raustīdams.)
Kur mani dā-dā-dālderi - ?
Un gra-gra-graši, un paltraki - ??
GRIETA
(Uz Andēlu.)
Lai nāk tik, es mielošu viņu ar slotu!
Kāds znots tev? Tas blēdis! Vai neredzi vēl?
Tu atdotu visu, nekā tev nau žēl,
I pēdējos svārkus, i mājas -
ANDĒLS
(Sagšu bij nometis un tātad palicis vienās krekla piedurknēs, bez svārkiem. Pieminot «mājas», apjūk vēl vairāk.)
Mā-mājas??
GRIETA
(Satrūkdamās, purina Andēlu.)
Kas ir ar mājām? Ko stosties tā: «mājas»?
ANDĒLS
Jā - kontrakts -
GRIETA
Kur kontrakts?
ANDĒLS
Tur -
(Rāda uz Žani.)
- kabatā -
GRIETA
Kam kabatā? Teic jel! Tam blēdim?! Vai tā?
Ko āksties te? Kur tu tāds ieradies?
Kāp zemē!
(Grib vilkt Žani zemē.)
ŽANIS
(Ar trijdeksni vairīdamies.)
Ej nost!
GRIETA
(Pazīst uzreiz savu sagšu, ar kuru Žanis apsedzies.)
Tās jau manas ir lietas!!
Tu blēdis! dod atpakaļ viņas uz vietas!
(Rauj sagšu nost un sit Žanim ar pavārnīcu, t a s lūko gaiņāties ar brunčiem; Grieta izrauj viņam brunčus iz rokām, viņš ķer pēc citiem gaiņādamies, Grieta dzenā viņu pa istabu apkārt, gribēdama ārā izdzīt, viņš neatrod izejas, jo visur sastājušies skatītāji, beigās metas ārā pa lielajām durvīm, kur stāv dziedātāji, izspiezdamies tiem cauri. - Pa visu šo skata laiku dzied dziedātāju koris, kurš neļaujas ne traucēties, ne apturēties ne no kādiem notikumiem. - Turpmāko sarunu daļa notiek pa uztraukuma laiku un tiek vesta vienā laikā ar dziedāšanu. Dziedāšanu vada s k r o d e r s, kurš dzied un diriģē, acis aizmiedzis.)
KORIS
(Dzied meldiņā: «Tad paliec sveiks, tu, klusais nams!»)
Sveiks, sveiks, tu, dižais tautieti!
Mēs sveicam tevi priecīgi!
Sveiks! nāc, mēs tevi mielosim!
Sveiks! senču svētkus svinēsim!
Priekš tevis mūsu dziesmas skan,
Lai tava sirds ar prieku man',
Lai tev šī diena piemiņā:
Kā mīļus viesus godina!
GRIETA
(Pa dziedāšanas laiku uz Žani.)
Tas krāpnieks, tas zaglis! Tas nelietis!
ANDĒLS
(Metas vairāk reizes: velti starpā.)
Viņš krājējs, - Griet - Uluvirpuniķis!
GRIETA
Ko krājējs?! Tik krāpnieks! - Tu pintiķis.
ANDĒLS
Ak, ak!
(Pagalmā dzirdams troksnis, rati aši aizbrauc projām.)
GRIETA
(Iekliegdamās.)
Ak, razbainieks! ķerat! vai dzi!
(Skumīgi.)
Tu, aizdzen!
GRIETA
Ej, nerrs, nu mēs aplupti!
VECTĒVS
(Visu laiku meklējis pa izsvaidītām mantām.)
Kur ma-ma-maui - dā-dālderi?
Kur - pal-pal-paltraki - kur graši?
GRIETA
(Atgrūž vectēvu, kurš jaucas pa viņas lietām un sarauš dažus savus drēbju gabalus.)
- Tā glābšu vismazāk šo vīkšķīti.
(Uz kalpiem.)
Skrien! Ker to blēdi! Ans! Pēcīti!
(Skrien aši, grābj aiz rokas k a l p u s, kuri stāv nekustoties.)
KALPS
(Vienaldzīgi, puszobojoši.)
Ko mēs tur skriesim? Skrienat. jūs, paši.
GRIETA
Tu, diedelnieks, neklausīsi, vai re!
KALPS
(Tāpat.)
Nu, tu jau vairs neesi saimniece.
GRIETA
(Rausta Andēlu, kurš stāv gluži sagrauzts, kā sastindzis.)
Klaus'! Mosties jel!
KALPS
Nebe viņš saimnieks še ira!
Pats ridzniekam atdeva kontraktu.
GRIETA
(No pārsteiguma iekliedzas un pēkšņi atkrīt krēslā, aizklāj acis rokām.)
Ā, dievs!
KĀDS ZEŅĶIS
(Uz otru tādu.)
Ko nu stāvam?
(Grib iet.)
2. ZEŅĶIS
Pag! skat, tur tā dzira!
l. ZEŅĶIS
(Skatās arī uz galdu ar pilnajām butelēm.)
Tā laikam ir branga.
(Abi pa šo klusumu, kamēr citi savā starpā sačukstas, pielien pie galda un ņem buteles. Nokrīt no galda glāze un sadūst, no trokšņa G r i e t a atjēdzas.)
GRIETA
(Uzlēkdama, metas zeņķiem virsū.)
Ā! nelieti tu!
(Z e ņ ķ i aizbēg.) (Uz Andēlu.)
Skrien pakaļ, tu, mirla!
(A n d ē l s no kratīšanas atjēdzas, sāk mehāniski, bezjūtīgi salasīt izmētātos ķiņķēziņus, prievītes utt. - G r i e t a drudžainā sparībā metas nu virsū dziedātājiem, kuri atkal sākuši dziedāt.)
Sasodītie, beidzat!
Ko bļaustaties? Zagli jūs palaidāt!
KĀDA BALSS IZ DZIEDĀTĀJIEM
Vai rīkles ko paskalot nedosat?
GRIETA
(Nikni.)
Pa kaklu es došu jums! pakaļ tam steidzat!
(Sit ar brunčiem uz dziedātājiem, kuri turpina pat kad priekškars jau nolaidies. - A n d ē l s stāv sastindzis. - Ļaudis saplūduši istabā.)
(Priekškars.)