RAINIS
PUTNIŅŠ UZ ZARA
LIELAJIEM BĒRNIEM
ĪSTIE BRĀĻI
Senāk bija divi brāļi;
Labi kopā sadzīvoja;
Ko viens saka, otrs dara,
Uz pusvārda saprazdamies.
Viens uz otru reizi saka:
«Visi ļaudis baras, ķildo,
Nāc, mēs arī mēģināsim
Vienu reizi saķildoties!»
«Labi,» saka otrais brālis,
«Mēģināsim, kas tur iznāks.
Bet, kā mēs to izdarīsim,
Kad mēs ķildot nepratēji?»
Atbild brālis: «Tā mēs darām:
Izved savu koka zirgu,
Es tad teikšu: mans ir zirdziņš!
Tev ir jāteic: nē, tas manējs!»
Tā tie abi izdarīja.
Izved zirgu: «Mans ir zirdziņš!»
«Nē,» teic otrais, «tas ir manējs!
To es tevim tieši saku!»
«Nu, kad tu man tieši saki,
Ka tas tavs, tad ņem to arī!»
Tā tiem abiem arī šoreiz
Neizdevās izķildoties.
ZOSS UN DZĒRVE
Katrai zosij par sevi prieks,
Neko tā nemīl kā sevi pati,
«Nu, nāc un skati: -
Es visa kā princese, balta kā sniegs.
Kurpes un knābis man sarkans kā guns,
Un balss tik skaidra un skaļa,
Klust katra paļa,
Un baidās no manis ij bērni, pat suns.
Un ko es visu protu, lūk vien!
Pa zemi staigāju un ūdenī eju,
I gaisā skreju, -
Neviens to nespēj ko es, nudien!»
Dzērve noklausījusies teic:
«Bet vai kā līdaka peldi arī?
Kā ērglis laisties vari?
Un vai zaķi tu skriešanā veic?»
SOKRATS UN CIEMIŅI
«Sokrati,» Ksantipe teica,
«Nu kā tu gan ciemiņus uzņem?
Vai tu gan uzposies pats?
Vai tu tiem pasniedz ko ēst?»
Sokrats tai atteica laipni:
«Kad ciemiņi ir mani draugi,
Viņiem būs gluži viss viens,
Vai es nu uzposts vai ne.
Bet, ja tie ciemiņi nava
Vis draugi, bet pretnieki manim,
Man būs tas gluži viss viens,
Viņu dēļ posties nau vērts.»
KURŠ BRANGS FILOZOFS?
Nāca pie Sokrata ļaudis
Un sacīja: «Sokrati, klausies,
Vai tev nau zināms kāds brangs
Filozofs, prātnieka vīrs?»
Sokrats, pats filozofs būdams,
Tik pasmējās: «Ira jau, ira;
Prātnieku brangu ir daudz,»
Gāja un rādīja tos.
Filozofs būdams, viņš neteic:
«Ko meklējat? es esmu prātnieks!»
Viegli viņš panesa to,
Ka viņu atstūma nost.
NEBĒDĀ
Nebēdā, ļaudis lai saka,
Ka darbs tavs nau cienīgs un pilnīgs,
Bēdā, kad saka tavs darbs:
«Nepilnīgs esmu un vājš.»
IENAIDNIEKI
Kara laiki, kara likstas:
Kareivs iet un iekrīt bedrē.
Bedre dziļa, ārā netiek.
Te par laiku iekrīt otris.
Pirmais kareivs bija vācis:
«Wer da?» kliedz viņš iekritējam.
«Kto tam?» iekritējs kliedz pretī,
Tas bij krievs no ienaidniekiem.
Pirmās domas bija abiem:
Tūdaļ nodurt ienaidnieku,
Jo tie bija, kā jau parasts,
Abi karsti patrioti.
Bet par laimi abiem diviem
Prātā nāca otras domas:
«Kā tad būtu, ja tie labāk
Dzīvību viens otram glābtu?»
Nu tā katris savā mēlē
Sauca palīgu no āras.
Beigās atnāk krievam biedri,
Izvelk abus no tās bedres.
Redz, ka viens no tiem ir vācis,
Tūdaļ naidnieku grib nošaut.
«Pagaid',» saka krievu kareivs:
«Solījāmies glābt viens otru!
Gūstat manu vācu biedri,
Tikai nedarat tam ļauna!
Viņš ij mani būtu glābis,
Kad es kristu vācu rokās.»
Tā nu krievi ari dara,
Viņi gūstā aizved vāci, -
Bet nu gadījās tur latvis,
Tas to lietu nevar izprast -
Domā: «Kad būt' gadījušies
Tanī bedrē divi latvji,
Savas partijas būt' katris -
Vai tie glābtu gan viens otru?»
MĒNESS UN SKRODERS
Daudz par mēnesi ir stāstu,
Nez, cik daudz ir patiesības?
Kas to zina? Kas tur bijis?
Viens tur bijis - vācu skroders.
Gājis viņš uz viņu sauli,
Iemaldījies mēness mājās.
Mēness priecājies: «Lūk, skroders!
Man tā sala, nu būs svārki!»
Mēnesim nav viegli pašūt:
Kupris liels, un vēders maziņš, -
Tomēr skroders gatavs pašūt:
Nevar blamēt savu firmu.
Kādi bija mēness svārki?
«Balta zīda, atlasoti,
Mākoņpūku apšuvumi,
Melna samta atlociņi.»
Svārki labi, mēness laimīgs,
Trijas dienas spīd no prieka.
Bet kas ir, no prieka uzplaukst,
Vēders tūkst, un svārki raucas!
Skroders pūlas pārlabodams,
Piediegdams un palāpīdams;
Beigās mēness gluži apaļš:
Nu būs miers, jo vairāk netūks.
Nu reiz skroders atpūtisies:
Citādi jau var še dzīvot -
Piens un baltmaize papilnam,
Gaisma arī ir par brīvu.
Bet kas ir? Pēc pāris dienām
Mēnesim sāk vēders rauties:
Skroders aši aizšuj svārkus,
Mēness šmaugāks top vēl ašāk.
Skroderam nu darbs bez gala,
Kamēr beigās mēness saslimst,
Gluži izdilst, liekas gultā,
Trijas dienas nepieceļas.
Skroders negaida nu ilgāk,
- Apnicis tā šūt un pāršūt -
Kamēr mēness guļ, šis aizbēg
Atpakaļ uz mūsu zemi.
«Kam tad tu tā šuj un pāršuj?
Nodod svārkus tā, kā ira!»
Skroders lepni atbildēja:
«Nevar blamēt savu firmu!»
LAIMĪGAIS UN NELAIMĪGAIS
Ēstu pasaka
Bija divi zemes rūķi,
Gan jau naskis bija nabags,
Sen jau naskis bija nabags,
Bagāts netiek viņš un netiek.
Nabags naktī laukā gāja,
Pārdomādams savu dzīvi, -
Te, ko redz viņš?! Sveša sieva
Iet un sēj ko kaimiņlaukā.
«Ko še dari?» jautā nabags.
- «Rudzus sēju.» - «Kad tu nāksi
Apsēt arī manu lauku?»
- «It nekad ne,» - atteic sieva.
«Kādēļ tad tu tam sēj lauku?»
- «Es jau esmu viņa laime.» -
«Kur tad ir tā mana laime?»
- «Tur, lūk, guļ aiz viņa akmens.»
Nabags skrej, ceļ savu laimi:
«Celies, ej un sēj man rudzus!»
- «Neiešu,» teic gulētāja,
Apgriežas uz otriem sāniem.
«Kādēļ neej?» jautā nabags.
- «Es jau ne'smu zemnieklaime.» -
«Bet tu taču mana laime!»
- «Tava gan, ne tas tavs amats.»
«Kāds tad ir mans laimes amats?»
- «Topi kuģinieks, tad nākšu.» -
Vīrs skrej sētā, pārdod mājas,
Kuģnieks top, un nu nāk laime.
Tādu pasaku dzird ēstos
Labi sen pirms Valdemāra, -
Ēsti min tik tirgotāju,
Kurš ir radis savu laimi.
SARGA PRIEDE
Senam kalnā priede stāv,
Ontu mājās sargādama.
*
Ontu māju Antiņvarim
Divi dēli tā kā lāči.
«Gados esmu, mieru gribu, -
Ņemat abi, valdat mājas!»
Dēli ķildo, nevar satikt,
Beigās abi karā aiziet.
«Jel par gadu mājās esat!»
«Mājās būsim.»
*
Gadiem priede kalnā stāv,
Ontu mājas sargādama.
*
Antiņvaris gaida gadu,
Kāpj ik dienas priedes kalnā,
Skatās tālē līdz ar priedi:
Nau ne dēlu, nau ne ziņu.
Gaida otru gadu, trešu -
Atnes ziņu raiba zīle:
«Tapa dēli lieli vīri,
Mājās nebūs.»
*
Kalnā mūžam priede stāv,
Ontu mājas sargādama.
Antiņvarim sirdi kremta:
«Dēli atstāj tēva mājas;
Labāk ķildo, labāk kalpo,
Paliek sargam tikai priede!»
Zem tās sargu priedes saknēm
Antiņvaris rok sev kapu,
Izrok kapu, izlād lāstu -
Tad viņš mira.
*
Kalnā priede viena stāv,
Ontu mājas sargādama.
*
«Lāsti, lāsti: Ontu mājās
Ķildās dzīvot, agri mirt,
Līdz tik daudzi nomiruši,
Cik ir zaru Ontu priedei.»
Ik nu mirst kāds Ontu mājās,
Ik nu nokalst zars tai priedei.
Maz vairs zaru. «Ķildu pietiks,
Turat mieru!»
*
Antiņvara miesās stāv
Priede, Ontus sargādama.
ŠĶINDOŠĀ IZKAPTS
Jānis Almals aizgāja pie radiem,
Palūgši palīdzēt pie siena.
Pats jau bij sev nokopis, cik bija,
Cik nu kalps pa grāvmalām sev sapļauj.
Mājās paliek sieva, mazais bērniņš,
Mājās paliek visas Jāņa domas.
Tā nu Almals sienu pļauj pie radiem,
Vakarā iet klusi klētī gulēt;
Izkapti kar vadzi, pats lien augšā.
Naktī dzird pa miegam - izkapts klabin'.
Almals pamostas: «Tas būs no vēja.»
Otru reizi izkapts šķind vēl diktāk.
Almals skatās: vēja nau ne maņas.
«Kas tas var gan būt?» Bet aizmieg atkal.
Tūliņ trešo reizi izkapts klabin'
Un tik dikti, ka vairs nava šaubu.
Almals pieceļas un nokāpj lūkot:
Izkapts mierā stāv, kā kārta vadzī.
«Kas te kaitin' mani? Kas par māņiem?»
Liekas atkal un nu guļ līdz rītam.
Netraucē neviens vairs viņu miegā.
Rītā agri atskrej viņa sieva:
«Jāni, aši mājās, mūsu bērniņš, -
Bērniņš izgājuši nakti mira.»
KUMELIŅA NĀKOTNE
«Lai ir grūti; kam ir grūti,
Kumeliņam, tam ir grūti: -
Visu dienu smagi darbi,
Nakti miega negulēja.»
Katru dienu sūdzas zirgs,
Vēlu darbu mājās nākdams, -
Runcis guļot tikai smīn:
«Katram savi smagi darbi!»
«Kur nu tavi smagi darbi?
Visu dienu tikai gulēt.
Es ij nakti nenoliekos,
Kājās stāvot tikai, guļu.
Visu dienu laukā pūlos,
Velku arklu, ecēt skrienu,
Vezmus vedu, siena kaudzes,
Tukšā bērnus vizināju.»
Runcis atbild gorīdamies,
Smejas vēl par zirgu žēlām:
«Tev ij laika neatlika
Sūdzēt visas savas bēdas.»
«To gan vairāk man, ne tevim,»
Atrūc zirdziņš dusmodamies.
«To jau saku,» runcis atbild,
«Vēl jau visas neizteici: -
Cik tad dod gan tevim auzu,
Sausu sienu vien nu salmus, -
Un vai dzirai piekuļ miltus?»
- «Tā gan!» zirdziņš atbubina.
«Un vai dunduri gan nekož?
Un vai sedulka gan nespiež?»
- «Daudz vēl man ko pasūdzēties!
Daudz vēl nastu!» zirdziņš gaužas.
Lūk nu! - sūdzies!» runcis saka,
«Bet to vienu es tev teikšu,
Kad tik saimnieks tevi nedzird!
Kad tik nesāk tevi žēlot!»
- «Ko tu runā?» zirdziņš brīnās:
- «Nu, lai noņem manas nastas!»
Runcis atbild: «Nebūs labi,
Kad viņš noņems tavas nastas!»
- «Kāds tad ļaunums?» zirdziņš prasa.
«Tāds tas jaunums - saimnieks meklēs
Citus, kas tās nastas nestu, -
Un kas tad vairs tevi - baros?»
- «Kas tad cits tos darbus darīs?
Varbūt tu to arklu vilksi?»
«Es? - Bet vai tu neredzēji
Aram dzelžu tvaika arklu?
Vai nekad tu nesabijies:
Rati skrej, nau priekšā zirga?
Un tie ašāk skrej par zirgu,
Pakaļ dūmi vien tik nokūp.
Autiem vien tik braukā visi,
Pilnas malas pieskrien autu -
Kur tad paliks visi zirgi?
Zirgiem vajdzēs nomirt badu!
Tad tik paliks daži zirgi,
Kurus rādīs zvēru dārzā:
Lūk, ar tādiem reizi brauca,
Bet tie maz bij lietderīgi!»
- «Tas jau nevar būt ne mūžam!»
Zirdziņš saka, bailēs trīsot:
«Mašīndarbs spiež cilvēkdarbu, -
Vai tad tādēļ cilvēks izmirst?!»
«Vai tad cilvēkam tu līdzīgs?
Cilvēks neļaus sevi nospiest,
Sarunāsies, sabiedrosies, -
Vai tad zirgi sabiedrosies?»
Bērni, mīlat kumeliņus,
Saudzat tos, kam smags ir liktens!
Kumeliņi veci biedri,
Kumeliņi māju draugi.
BALTĀ SAULES ROZE
Ziemsvētku pasaka
Daiļā vīta, Daiļā nīka -
«Kā lai glābtu tevi, Daiļā?»
- «Balto rozi! Balto rozi!»
«Kur lai ņemu balto rozi?!»
Gāja, gāja, - tumšāks tika,
Gaisma raucās, ēnas stiepās,
Beidzat ziema, beidzot tumsa.
Mūža meža melna nakts.
Viens tik gaišums viņam bija:
Doma par ta balto rozi,
Aizmidzis vēl sapnī redzēj`
Spīdam skaista balto rozi.
Rītā pamodies jau agri,
Apkārt krēsla: ak, tavs brīnums!
Blakus viņam izaugusi
Ilgu skaistā baltā roze!
Steigā skriedams, rokas durdams,
Plūc viņš skaisto balto rozi:
«Baltā roze! baltā roze!
Nu es glābšu savu Daiļo!»
Pēkšņi norūc rupju balsi
Lielais lācis, kronis galvā:
«Ko tu dari! Mana roze!
Nu, par to tev tagad jāmirst!»
Bailēs drebot, vīrs nu lūdzas:
«Plūcu to priekš manas Daiļās, -
Viņa nīkst bez baltās rozes,
Nodošu, tad labprāt miršu!»
Lācis saka: «Nu, lai Daiļā
Pati labprāt atnāk šurpu,
Tad es tevi atlaidīšu.»
Vīrs ar rozi steidzās mājup.
Daiļā tura balto rozi,
Spirgst un plaukst, un aiziet mežā.
Skar ar rozi melno lāci,
Melnais lācis top par princi.
Gāja, gāja. - gaišāks tika,
Ēnas raucās, gaisma plētās,
Sniegi beidzās, zāle sākās,
Beidzot sasniedz ziedoņpili.
Ziedoņpilī baltā roze
Paceļas no Daiļās rokām,
Izaugusi, izplaukusi
Debess baltā saules roze.
RUDAIS, BALTA IS UN ZAĻAIS
Ziemsvētku pasaka
Bija tādi seni laiki -
Kustoņi vēl runājuši;
Ļaudis viņus izsmējuši,
Tad tie palikuši klusi.
Savā starpā, savā mēlē
Tie vēl tagad sarunājas,
Tikai nesaprot vairs ļaudis,
Nedzird dažu gudru vārdu.
Tikai ziemassvētku naktī
Dažs spēj dzirdēt viņu runas.
Tikai jābūt mīļu sirdi,
Sapņu acīm, teiku ausīm.
Tā kāds dzirdējis šo stāstu,
Kuru naktī murminājis
Lielais izgulētājs runcis
Lielam darbiniekam zirgam.
* * *
Agrāk bijis zemes vecis,
Milzum daudz tam bijis ļaužu,
Milzum daudz tam bijis mantu,
Pasauls plašums bijis viņa.
Nebijis tik viņam - bērna,
Lai tam būtu pilni prieki;
Beigās Laima piešķīrusi
Mazu, mazu meitenīti.
Izaugusi Daiļaviņa
Skaista tā kā ziedu saule, -
Līdz pat zemei zelta mati
Ietvēruši augumiņu.
Visu zemju tautu dēli
Precēt jājuši pie Daiļas, -
Daiļas sirdi iemantojis
Greznākais par visiem - Gaismons.
Noliktas jau bija kāzas,
Spožā drūzmā viesās viesi, -
Daiļa, daiļi izrotāta,
Visus pārvizēj' kā saule.
Pēkšņi pilī parādījās
Melns kā mākons niknis milzis, -
Pirms vēl paslēpt paguvuši,
Milzis meitu nolaupījis.
Gaismons pretī meties glābt,
Neapbruņots cīņā kritis; -
Krūtīs brūces čūlojušas,
Dienu dienā dilis, dzisis.
Milzis Tumsons lielījies:
«Mana zeme, mana valsts,
Tumsai tagad klausīt būs!»
- Tiešām tumša tapa zeme.
Milzis Tumsons Daiļu nesis
Tāļu malu, miglas kalnu:
Miglu kalnā dziļa ala,
Dziļā alā zelta pils.
* * *
Zemes vecis izzinājis
Tāļu malu, miglu kalnu. -
Tumsons bijis melnais milzis,
Milža māte - vecā nakts.
Tumsons milzis Daiļu devis
Sargāt savai vecai mātei:
Māte Daiļu ieslēgusi
Dzelžu lādes dibenā.
Vēl no lādes spīdējuši
Daiļas gaišie zelta mati, -
Vecā Nakts nocirpusi,
Pati virsū uztupusi.
Vēl no lādes spīdējušas
Daiļas daiļās zvaigžņu acis. -
Vecā piķi uzlējusi,
Acis necelt vēlējusi.
Zemes vecis izsūtījis
Savus abus stipros vīrus:
Vienu Rudo iesaukuši,
Otru Balto dēvējuši.
Rudais resnis, sārti vaigi,
Drošu prātu, vara šķēpu, -
Baltais kalsnis, sirmi mati,
Asu prātu, sudrabcirvi.
Rudā pulki, vara šķēpi
Milžu barus šķaidījuši, -
Miglu kalna cietās klintis
Pušu skaldīt nespējuši.
Baltais gudri nomanījis,
Kad ir milzis projām bijis, -
Sudrabcirvi klintis šķīlis, -
Daiļas lādē neatradis.
* * *
Zemes vecis bēdājies:
«Kā bez Daiļas nodzīvošu?!»
Kautri zēniņš nācis klāt:
«Es tev Daiļu atvedīšu!»
«Kas tu esi, mazpuisīti?»
- «Esmu Gaismon' jaunais brālis.»
«Kas tev vārdā?» - «Nau vēl vārda,
- Daiļa pati dos man vārdu.»
«Vai tev bruņas? vai tev šķēpi?»
- «Manas bruņas: zaļa zelta,
Mani šķēpi: zaļi asni,
Sirdī zīmogs: zaļas ceres.»
«Puisīt mīļo, žēl man tevis.
Kritīsi tu neapbruņots, -
Paliec te par liksmi manim!»
- «Līksmes nau nekam bez Daiļas!»
Zaļais zēniņš svelpjot gāja
Mēmā, nomirušā zemē, -
No tās svelpes modās kurmis:
«Tikko, tikko neiesnaudos!
Kurmim nolemts: mūžam nesnaust,
Nedrīkst apstāt zemes ritens, -
Nu jau griežas gluži lēni,
Nu ir jānāk jauniem griežiem.
Labi, ka ar savu svelpi
Tu še, puisi, pagadījies, -
Izlūdzies nu, ko nu gribi;
Es tev arī palīdzēšu.»
Zaļais zēniņš teic: «Es eju
Daiļu glābt no milža varas:
Rudais veic, bet netiek kalnā,
Baltais kalnu šķeļ, bet nerod.»
Atbild kurmis, klusi smejot,
- Čirkstēja kā zvirgzds pret ledu:
«Kāpi kalnā, lieni alā,
Apgāz vārtus, klātu kļūsi!»
«Nu tad labi, nu tad iešu!»
«Labi gan!» tad norūc kurmis:
«Gribētājam šķiras ceļi,
Gribētājam vērts ir līdzēt!
Nu tad klausies, ko tev teikšu:
Kalna galā, alas dzelmē
Pasauls ritens rumbas kloķis, -
Pagriez kloķi ritens rumbā!»
- «Lai tas kloķis! lai tā rumba!
Saki, kur man atrast Daiļu!»
«Vecās mātes melnā lādē
Divi zaļi spigulīši.»
* * *
«Ailā!» projām zaļais zēniņš;
Kurmis tikai galvu krata.
Te jau milzu mākoņkalni,
Pretī stājas miglu klintis.
Gribētājam ceļi šķiras:
Zēniņš pūš, un klintis šķeļas;
Trīsreiz zemi sper ar kāju,
Apgāž lielos dzelžu vārtus.
Pilī Tumsons sēd ar māti:
«Kas par troksni? ko dārd vārti?
Vai tik nau tavs pretnieks nācis?»
Tumsons teic: «Vai tāds maz ira?!
Kad ar būtu, klints to kavēs.
Manā pilī viņa smaku
Ij ne zvirbuls neienesīs!»
- Iekšā ienāk zaļais zēniņš!
Traucas Tumsons, - trieka trieca.
«Teic, kur Daiļa?» zaļais prasa.
Nikni vecā zēnam acīs
Svieda sauju melnu nakšu. -
- Sagrābj dēlu, sagrābj Daiļu
Slēpties dziļi alas akā, -
Tumsā pēkšņi paspīdēja
Divi zaļi spīgulīši.
Zaļais tvēra siltu roku,
Priekā pēkšņi iekliegdamies -
Pēkšņi vecās saltie pirksti
Bailēs palaiž laupījumu.
«Pagriez kloķi! pagriez kloķi!»
Pirmais vārds no Daiļas mutes.
Zaļais grieza, tumsa krita,
Jaunos griežos rita ritens.
* * *
Krita Daiļas piķa sega.
Zelta mati atauguši: -
No tā zelta gaisma ausa,
Acis žilba zaļam zēnam.
Daiļa vēra savas acis,
Vēl no gaismas vairīdamās:
No tām spažām Daiļas acīm
Gaiša tapa plašā zeme.
Daiļa vēra savu muti:
Bira zelta ziedu lapas;
Daiļa vēra savas ausis:
Tālas dziesmas atskanēja.
Daiļa galvā nesa sauli,
Labā plecā bija austra.
Kreisā plecā bija dziesna,
Svārkos vizēj' zaigu zvaigznes.
Pretī Daiļas zaigu zvaigznēm
Sniegi dzirkstes dzirkstelēja,
Ļaudis svētku eglītēs
Simtiem sveces dedzināja.
Tumsons, atžilbis no triekas,
Laukā līda vēl no alas:
«Tumsons, es tas valdnieks esmu!
Tumsai pieder valsts un zeme!»
Ļaudis tūkstots svecītēm
Tumsai acis svilināja:
«Tumsons zemes nodevējs!
Mūžam nebūt valdniekam!»
* * *
Ziemassvētku klusā naktī
Šādu stāstu pastāstījis
Lielais izgulētājs runcis
Lielam darbiniekam zirgam.
«Lūk, glābj Daiļu mazais kurmis!
Zaļais klausa kustoņrunu.
Tā ir tagad labi būtu,
Kad tos mazos paklausītu!»
ZIEMSVĒTKU VĪRINŠ
«Tu, papu, saki man taisnību,
Kā ir ar to ziemsvētku vīriņu?
Vai ziemsvētku naktī viņš tiešām nāktu:
Labos balvotu un ļaunos maisiņā vāktu?»
- «Nu, kā tev pašam tā lieta šķiet?» -
«Man pašam šķiet, ka tā nevar iet:
Dot visiem balvas, - tur vajdzētu kaudzi,
Jau «bērnu rītos», cik tur bij daudzi!»
- «Nu, viņam varbūt ij kaudzes ir.» -
«Bet kā tad viņš labos no jauniem šķir?»
- «Nu, varbūt skolotājs viņam to saka.» -
«Tad jānes tam visa liecību paka!
Un pērn mūsu naskākais Jānītis
Nekā nau no viņa dabūjis.»
- «Nu, aizmirsās.» - «Ak, tavu miega mici!
Bet, papu, vai pats tu tam vīriņam tici?»
- «Ko es? Tās balvas tik bērniņi rod.» -
«Bet, papu, man liekas: tu pats man tās dod.» -
- «Nu ko? - Tad šoreiz es būšu tas vīriņš,
Tev došu, ja turēsies rātns un tīriņš!»
JAUNGADA PASAKA
Jauna gada naktī bijis ...
Paklausaties, pastāstīšu
Senu laiku stāstījumu
Par tiem diviem bāra bērniem.
Vadādami vecu gadu,
Bēdājušies, raudājušies:
Ne eglītes, ne svecītes -
Salstot kopā saspiedušies.
Beidzot miegā iemiguši;
Te par laiku pamodušies.
Tā kā svešā vietā bijis, -
Vecīts prasot: ko šie raudot?
«Kā lai neraud? māte mira,
Tētiņš nezin kur ir zudis.»
Vecīts devis baltu nūju:
«Neraudat, bet ejat meklēt!
Tur, lūk, kalns, tas daudzinātais,
Pasauls kalns! tur kāpiet augšā!»
Kāpuši, līdz uzkāpuši;
Priekšā slēgti, lieli vārti.
Baltu nūju klauvējuši,
Iznāk krupis: ko šie gribot?
«Tā un tā, - mums tēvs ir zudis.»
Lai tik ejot vien pa labi!
Gāja, gāja - ieraudzīja:
Mājiņa - tur tēvs un māte.
Abi līksmi pretī nāca:
Tavu prieku! tavu laimi!
Ciemojušies, viesojušies:
«Lūk, še labi, mīļie bērni!
Ko jūs raudat?» - «Kā lai neraud?
Mūžam raudam asariņas.»
«Kā lai neraud? - Pamācīšu!»
Teica māte smaidīdama:
«Slaukat asaras, tik ne savas,
Slaukat citu asariņas!
Citu bēdas remdēdami,
Aizmirsīsiet savas bēdas.
Citu priekus priecēdami,
Atradīsiet savus priekus!»
Ciemojušies, viesojušies,
Beidzot vecīts nācis pakaļ:
«Mājās, bērni!» Atmodušies,
Bet nu laimē dzīvojuši.
KO NESĪS JAUNAIS GADS
Jaunu gadu, jaunu laimi!
«Kāds tu būsi, jaunais gadiņš?
Aplaimosi mūsu saimi
Tā kā labs un mīlams radiņš?
Vai lai eju tevi zīlēt?
Skatos glāzē? leju svinu?
Ko tu nes? var tevi mīlēt?
Kā lai lielo mīklu minu?»
- «Ko tev nesu, to tev teikšu:
Balti brīži būs un melni;
Laimes bērnu tevi sveikšu,
Kad tu gūsi to, ko pelni!»
ZARS BEZ PUTNIŅA
Aizlaidās putniņš,
Nobira lapas, -
Zars bez putniņa
Kalta un stinga.
Sniegmāte stingušo
Sedza ar sniegu:
«Guli nu, stinguli,
Tā tava daļa!»
Stingušais zariņš
Guļ, bet sapņo:
Par sauli, ziedoni,
Par zaļām lapām.
Par jaunu gadu,
Par jaunu laimi, -
Kad dziedās atkal
Putniņš uz zara.