RAINIS
PŪT, VĒJIŅI!
TAUTAS DZIESMA PIECOS CĒLIENOS
Pūt, vējiņi, dzen laiviņu,
Aizdzen mani Kurzemē!
OTRAIS CĒLIENS
Pagalms. Pa labi saimniekgala istabas logi un durvis, blakus tiem kalpu gala logi un durvis. Pie istabas sienas soli. Pa kreisi klēts, kūtis, siena pūnis. Caur ēkām skats uz Daugavas līci tālumā.
*
(U l d i s. D i d z i s. M ā t e. O r t a. C i e p a.)
MĀTE
Kas te tādi sanākuši
Manā sētas pagalmā?
DIDZIS
Labu rītu, nama māt, -
Nokusuši ceļa vīri,
Tālu ceļu atbraukuši.
ULDIS
Labu rīt' pagalmā
Līdz pašam dibenam!
MĀTE
Mīļie viesi, ceļa vīri,
Kādu ceļu jūs nākat?
CIEPA
Kur likāt kumeliņus?
Meitas ies padzirdīt,
Skaidrām auzām pabarot.
MĀTE
Es dzirdēju lielu troksni:
Suņi rēja, saime skrēja,
Vēji pūta, koki lūza,
Tik tā viena nedzirdēju
Kumeliņus pazviedzam.
ULDIS
Kumeļiem nebraucām;
Tālu ceļu no Kreslavas
Ar laivām atlīgojām.
MĀTE
Kādi, lūk, ceļa vīri?
Viens teic, braucis kumeļiem,
Otris, laivā atlīgojis.
ORTA
Slava vien: ceļa vīri,
Meitu zagļi sanākuši.
Skaiti, Māt, savas meitas,
Vai būs visas aizbraucot.
MĀTE
Kāds amats? Kāds brauciens?
Ko šai sētā meklējat?
DIDZIS
Mēs telīti meklējam,
Pēdas dzinām šai sētā.
MĀTE
Es dzirdēju maltuvē:
Meitu dziesmas aprāvās.
ORTA
Vai aklis, ceļa vīrs?
Cer telītes maltuvē?
ULDIS
Mums vajag malējiņas.
Kas telītei miltus maļ.
Būt' bijusi malējiņa -
I telīte nebēgusi.
DIDZIS
I puisītis neraudājis.
MĀTE
Tādas šeit neredzējām,
Būs citā sētiņā.
ULDIS
Man rociņas nosalušas,
Slapju irkļu airējot, -
Mana cimdu adītāja
Sēd tavā istabā.
ORTA
Sen jau silts, viss jau zied,
Tev bez cimdu rokas salst!
ULDIS
Viss jau zied, tu vien ne; -
Man no sirds rokas salst.
MĀTE
Kas, grīslīt, tev vēlēja
Āboliņa meitu ņemt?
Ne tev samta cepurītes,
Ne viksētu zābaciņu.
DIDZIS
Kas mums samta cepurītes?
Kas viksēti zābaciņi?
Mūsu laivas Rīgā brauc,
Tās pārved i ne to.
MĀTE
Lūk, jūs tādi laivu puiši,
Kam tādiem malējiņas?
Ne tie ar, ne tie sēj,
Ne tiem rudzu, ne tiem miežu.
DIDZIS
Vējš mums ar, dievs mums sēj
Sudrabiņu gar Daugavu.
Labāk braucu vieglu laivu,
Nekā aru smagu zemi.
ULDIS
Dod meitiņu malējiņu,
Man Daugava sījātāja:
Tā tek, zeltu sījādama,
Sudrabiņu niekādama.
MĀTE
(Sērīgi.)
Strauji tek Daugaviņa,
Dažu grūda dibenā;
Tur guļ daža kunga manta,
Dažs māmiņas auklējums.
ULDIS
Es sev taisu oša laivu
Zeltītiem galiņiem:
Man cilā Vēja māte
Viegli baltas zēģelītes.
Niedru šķēri, putu audi,
Vēja māte audējiņa.
Būt' man sava līgaviņa,
Vēl taisītu ziedu laivu.
*
(A n d a istabā, pavērusi durvis pusviru, aiz viņas redzas citas meitenes.)
ANDA
(Klusi.)
Ak tu, balta Daugaviņa,
Staltavietis daugavietis!
ULDIS
(Uz meitenēm istabā.)
Nāc, meitiņ, laiviņā,
Nāc manā klētiņā!
Aiz Daugavas balti bērzi
Sudrabiņa lapiņām;
Aiz Daugavas gari kārkli
Zeltītiem ziediņiem!
*
(Meitenes, jokodamās, izgrūž A n d u pa durvīm, Anda pušķojusies.)
ULDIS
Ak, bagāta šī sētiņa:
Ievu ziediem piebirusi!
ANDA
Skaisti būtu zelta ziedi
Vainadziņu darināt!
CIEPA
Zelta mati, zelta ziedi,
Abi skaisti kopā der.
ORTA
(Uz Andu.)
Zelta mati - tikumiņš
Vēl skaistāk kopā der.
*
(Z a n e iznāk pa durvīm laukā, izpušķojusies.)
ORTA
Uja vēl, kas tur nāk?!
ZANE
Es jau iešu, es jau gan
Daugavieša precējama.
MĀTE
(Uz Zani.)
Vai man dien! meitiņ manu!
Ko tu nāc pagalmā?
Kāda tava valodiņa?
ZANE
Jauka dzīve uz Daugavas,
Tāda mana valodiņa,
Ziemu brauc kamanās,
Vasar' ziedu laiviņā.
ULDIS
Čirkstot tek kamaniņas,
Laiva tek smiedamās.
ZANE
Laivinieka līgaviņa
Līdzās sēd līgodama.
MĀTE
Klusat, meitas, vai nau kauns!
Pašas tek tautiņās.
Vai jūs vētu strādināja?
Vai agri maldināja?
ORTA
(Uz Māti.)
Nē, jel nē, labā Māte
Sav' meitiņas pietaupīja,
Lai strādāja bārenītes.
CIEPA
Visiem laba, kas pats labs.
ZANE
Tu, māmiņ, laba, laba.
ORTA
Sargā labi sav' meitiņas.
DIDZIS
Cik ilgam izsargāsi?
Precniek' roka pāri gāja,
Precniek' jauka valodiņa.
ULDIS
No saknēm lazda zied
Sarkaniem ziediņiem.
No sirds man mīlējas
Tautu meitai roku dot.
MĀTE
Dižens puisis, daiļa rota,
Izveicīga valodiņa.
(Uz Didzi.)
Jauns i otrais precinieks.
DIDZIS
Vajg i man tautu meitas.
(Uz Andu skatīdamies.)
Mēs jau projām neiesim,
Sev irbītes neķēruši.
ANDA
Gribēj' mūs tautu dēls
Kā redzējis, tā dabūt -
Vai es esmu putna bērns,
No zariņa paņemams!
ULDIS
(Uz Māti.)
Es pret kungu nenoņēmu
Savas cauna cepurītes,
Pret meitiņas māmuliņu
Saujiņā salocīju.
(Abi ar Didzi klanās Mātes priekšā.)
CIEPA
(Uz Uldi.)
Meitu Māte kā cielava,
Vaska kurpes kājiņā.
DIDZIS
Man sarkani vaigu gali
Līdz ar cauna cepurīti,
Rakstītiem zābakiem.
ULDIS
Trijkārt man zelta josta
Kā zaļam ozoliņam.
Pupu ziedu mētelīts,
Zirņu ziedu cepurīte.
Vēl ap savu cepurīti
Zaļus zīdus aplocīju.
CIEPA
Smuidris, daiļš ozoliņš
Pret saulīti locījās.
ULDIS
(Uz Māti, rādīdams uz meitām.)
Spožas zvaigznes grozījās
Pa ziliem debešiem:
Dod man vienu, tev paliks
Visai naktij gaišumiņa.
DIDZIS
Man dod otru, tev paliks
Trešā dienu darbā iet.
ULDIS
Meitu Māte, labunīte,
Nāc uz pusēm dalīsim:
Tev palika rožu dārzs,
Dod man rožu ravētāju.
MĀTE
Zīle žubi gan pievīla
Ar ozola kodoliem,
Tautiets māti nepievīla
Ne mīļiem vārdiņiem.
ULDIS
Grūt' man bija kalnā kāpt,
Pret saulīti skatīties;
Grūt' man bij tevi lūgt,
Tavu sirdi mīkstināt.
Riet', saulīte, rietēdama,
Nelidini meža virsu, -
Dod, māmiņa, ja dodama,
Nekārini daugaviešu!
Daugavieši ūdens vīri.
MĀTE
(Izbijusies.)
Vai man dien! ūdens vīri!
ORTA
Meitu zagļi, meitu zagļi!
MĀTE
Spīd tev acis kā vanagam,
Irbes plok skatoties.
Zied tev lūpas iesarkanas,
Bites patis medus nāk,
Vārdi tev zaļa zīda,
Kā tīklā zivis ķer.
Bail man tevis, Daugavzvejs,
Melnas tev ūdensacis.
Tu man meitas aizvedīsi
Kā Daugava, melnacīte,
Kas tek melna vakarā
Pilna dārgu dvēselīšu.
ULDIS
Ko bēdā, meitu Māte,
Parādā nepalikšu:
Aiz Daugavas liepa aug,
Tā parāda maksātāja.
MĀTE
Ej, tu tāds smiekludaris,
Es tev meitas gan nedošu.
ULDIS
Mēs noņemsim varītēm.
MĀTE
Mēs paslēpsim pasekņos.
Bēgat, meitas, slēpjaties!
ULDIS
Kuru ķeršu, mana būs.
(Meitas, Zane un Anda aizbēg projām.)
ULDIS
Vai tu, viltus, meitu Māte,
Teic pēdēju man vārdiņu:
Dosi mājas, dosi gultu,
Dos' meitiņu klātgulēt?
MĀTE
Tukši, puisi, tavi domi.
ULDIS
Ja nedosi sav' meitiņu;
Tad mēs dumpi turēsim:
Pāri celšu Daugavai
Pagāzenā laiviņā, -
Jo tu kliegsi, jo šūpošu,
Līdz meitiņu apsolīsi.
MĀTE
Sīvulīti, dzedrulīti,
Kā tādam meitu dodu?
ULDIS
Nu, nedosi šo meitiņu,
Dod, kas bija istabā.
MĀTE
Kādu šim vēl vajdzēja?
Kad i šīs jau pa daudz.
Ne tādam vējiņam
Magonīti vēcināt.
ORTA
Kājām spēru dadžu krūmu,
Lai aug ceļa maliņā.
ULDIS
Krīt' zemē, gul' zemē,
Mana caunu cepurīte,
Meitu Māti runājam.
(Nomet dusmās zemē cepuri. Didzis to par brīdi paceļ.)
DIDZIS
Ko der mani balti pieši,
Ko melnie zābaciņi?
ORTA
Apsienies vara ķēdes,
Laidies Daugavdziļumā!
ULDIS
Dievs dod vilkam aklam būt,
Lācim strupu deguniņu,
Dievs dod meitu māmiņai
Tupu, rāpu vazāties,
Pirti garu nedabūt,
Palāvē veselības.
DIDZIS
(Uz Uldi.)
Vai to lepnu sievasmāti,
Kā to būs labināt?
ULDIS
Mīļi vārdi vējā put,
Kā ziediņi nokrizdami.
Nāc uz laivu, viņu nes
Labināt māmuliņu!
(Uldis ar Didzi aiziet.)
ORTA
Aizsagula melns debesis,
Darīs rasu tīrumā,
Atnāk tautas no tālienes,
Darīs alu māmiņai.
MĀTE
Mutīgs vīrs - precinieks!
ORTA
Preces mīdams, mācījies
Ļaudīm zobus apvārdot.
MĀTE
Sevim bandas sabandot.
ORTA
(Uz Māti.)
Nu jau projām, nedzird. Vai t' šis nau no Radzeniekiem, no lielajiem Jāņiem, kas uz paša upes krasta? Tie jau slavējas varen bagāti.
CIEPA
(Uz Māti.)
Tāda laime, tāda laime! Un tas nāk pēc tavas meitiņas. Tas jau nu labi jāuzņem.
ORTA
Prot gan tava meitiņa apcelt līgavaini, nevienam nezinot.
MĀTE
Uzņemsim, uzņemsim. Viņam jau arī būs laime ņemt sievu no labām mājām.
CIEPA
Ak tu dieviņ, viņš var tev visas rociņas, kājiņas nobučot. Bet Andiņai viņš labāk derētu.
ORTA
Kam viņš labāk derētu, to jau nu redzēsim. Esot liels dzērājs. Reiz visu Braslas krogu tukšu izdzēruši. Kā nāk, tā iet.
MĀTE
Tam Didzim esot desmit govis, trīs zirgi.
CIEPA
Abi uzpērkot visādas mantas un vedot uz Rīgu un pārvedot atkal preces. Ņemot dzīvu naudu.
*
(Ienāk slapstīdamās un ausīdamās A n d a.)
MĀTE
Zinām, zinām, - puiši teica.
Aiz Daugavas staltas sētas.
ORTA
Stalta sēta bez saimnieka,
Saimnieks Rīgā, Kreslavā,
Saiminiece viena sēd,
Tumšā kaktā gauži raud.
ANDA
Es jau gan neraudātu,
Es staigātu smiedamās,
Rīgas rotas cilādama.
*
(Ienāk Z a n e.)
ZANE
Lūk, nu, Māt, kāds viņš skaists,
Kāda diža valodiņa!
MĀTE
Diža, diža, i pa daudz,
Tev, klusai, nederēja.
Labāk viņu Andai ņemt,
Abi ietu skanēdami.
ZANE
Viņš ir mans, viņš ir mans!
ANDA
I uz mani acis meta.
ZANE
Jauns uz visām acis met.
ANDA
Ko tad tev nedev' rokas?
Ne pēc tevis Māti lūdza?
ZANE
Kaunējās.
ANDA
I Kaunīgs nau.
Ko ap Barbu lakstojās?
ZANE
Barba, Barba! - Jā, to gan,
Man i muti - ak man dien!
CIEPA
Tev jau, meitiņ, neder tāds.
Didzis vairāk tava prāta.
ZANE
Tava gan, mana ne.
MĀTE
Didzim mājas, Didzim nauda,
Rāms padoms galviņā.
Didzis straujš vēja dēls,
Pavasar' kokus lauž.
ANDA
Atraitnim smaga roka,
Par to naudu vēl smagāka.
MĀTE
Smaga nauda vieglu dara
I to pašu smagu roku.
I dzērājam smaga roka,
Vai tādēļ atsacīsi?
Iesim, Orta, iesim, Ciepa,
Viesiem raudzīt mielastiņa.
CIEPA
Abus vajga pieturēt.
Būt' vēl trešs, būt' vēl meita.
Bagāts precnieks zelta vērts.
Kur šos laikus tādu ņemt?
ORTA
Kur tādiem sievu ņemt?
(Aiziet Māte, Orta un Ciepa.)
*
ZANE
Andiņ, mās, ko tu teic?
Viņš pēc Barbas skatijās?
ANDA
Māsiņ, jā.
ZANE
- Man i muti -
Tikko deva, - kad es skrēju -
Atpakaļ maltuvē.
Barba bij, projām bēga.
ANDA
Sauksim Barbu izprasīt.
Barba! Barba!
ZANE
Lai nu, lai!
Skuķis vēl Barba ir;
Vai uz tautām domes tura?
ANDA
Bet, ja Uldis? - Dod tu man
Savu Uldi līgavaini.
ZANE
Es nedošu, es nedošu!
Nevienam! nevienam!
ANDA
Ņem to Didzi: zīda josta,
Irakstīti zābaciņi.
ZANE
Neņems Uldis, es nemaz
Neaiziešu tautiņās.
ANDA
Es jau iešu, lai ņem kurš.
Šogad vairs nepalikšu,
Lai kaļ dzelžu ķēdītēs.
*
(Ienāk B a r b a ikdienas drēbēs.)
BARBA
Ko, māsiņas, man' saucāt?
ANDA
Ko slēpies precinieku?
Kādi tev sārti vaigi -
Paslepen bučodamās?
BARBA
Ko tu saki? vai, man kauns!
ZANE
Tu paliki maltuvē,
Kad mēs gājām pušķoties?
ANDA
Uldis durvīs ielauzās,
Tu paliki lakstodamās.
ZANE
Labs laiciņš, tad tik bēgi.
BARBA
Viņam šķita, ka es tu,
Teicu, bēgu, viņš nelaida.
Pirkstā kožot, izrāvos.
ZANE
Vai viņš tevi nobučoja?
BARBA
Es jau tūliņ mazgājos
Ar kodīgām ziepītēm.
ZANE
Nu tu vairs nerādies,
Lai tie tevis neredzētu
Apružģītām drēbītēm.
BARBA
Bail man viņu uzskatīt.
ANDA
Ne priekš tevis uzskatāms!
Apslēpies, apsedzies,
Nedar' kauna sedzacītei.
*
(Ienāk O r t a.)
ORTA
Bēgat, meitas, jau šie nāk.
(Zane un Anda iesteidzas durvīs.)
*
(O r t a un B a r b a vienas, runā klusi un ātri.)
ORTA
Baibiņ, kur tu paslēpsies?
Precinieki meklēt nāk.
BARBA
Mežā skriešu.
ORTA
Neskrej vis.
Kūts augšā tevi slēpšu.
Vai tev tīk laivinieks?
BARBA
Bail, man bail, viņš tik straujš.
ORTA
Ogles acis, kvēles sirds.
Apkārt galvu saule tek.
BARBA
Es nevaru skatīties.
ORTA
Vai tad tā riebtin riebj?
BARBA
Tik to vienu es redzēju,
Poga svārkiem iztrūkusi,
Es to būtu piešuvusi.
Žēl man viņa palikās.
ORTA
Ak tu, visu apgādniece,
Tu i manis apgādāji,
Laiks man tevi apgādāt.
Tec' te iekšā!
(Barba ieiet piebūvēs.)
*
(O r t a. Ienāk C i e p a, apkārt lūkodamās.)
ORTA
- Kur tad tu?
CIEPA
Vai jau nāk?
ORTA
Klausies vien!
BALSS
(Dzirdama dziedam.)
...Kāzas dzērām trīs dieniņas,
Lai dancoja panāksnieki...
CIEPA
Savu knīpu tuvāk slēp!
Neradīs tautu dēls,
Nebūs ciema kukulīšu.
ORTA
Ir jau radis; nebaidies.
(Aiziet.)
*
(C i e p a viena, tad iznāk B a i b a no paslēptuves.)
CIEPA
Kur nu savu paglabāšu?
(Uz Barbu.)
Kur tu teci?
BARBA
Laid jel, laid!
(Aši aiziet.)
*
(C i e p a, tad ienāk A n d a.)
CIEPA
(Klusi.)
Andiņ, aši!
ANDA
Kur lai lien?
Kur būt' ašāk atrodama?
CIEPA
Vai būs alus, bļoda piena,
Sieciņš kviešu?
ANDA
Būs, tik aši!
CIEPA
Še bij slēpta Ortas Baiba;
Baiba prom, Orta tevi
Rādīs, Baibu cerēdama.
ANDA
Nu tik joki! Tā man tīk,
Ortu zilu kaitināšu.
CIEPA
Zilu melnu, zilu melnu.
I kukuļus tos noņemšu.
Kuru gribi, Didzi vai?
ANDA
Uldi - resnīts zaķis nau.
(Ieiet piebūvēs.)
*
(Ienāk U l d i s un D i d z i s ar kannām un krūkām.)
ULDIS
(Dzied.)
Dzersim kāzas trīs dieniņas,
Lai dancoja panāksnieki!
DIDZIS
Klus'! Iesim nu meklēt meitas. Tāli jau nebūs noslēpušās. Savu Zanīti tu jau tūliņ atradīsi.
ULDIS
Ak Zanīti!
DIDZIS
Nu ja. Kā tad viņa teica:
Es jau iešu, es jau iešu -
Daugavieša precējama.
Pati jau nāca pretī. Un kura tad tevi negribētu, tik brašu puisi.
ULDIS
Man netīk, kad pati nāk.
DIDZIS
Bet viņa jau tev sen sarunāta.
ULDIS
Sen, sen; sāk jau aizmirsties. Bet vecene nerāda visas meitas. Viņai ir trīs, te tik divas.
DIDZIS
Ak, tā otra ir varens skuķis! Tavu asu mēlīti kā odzītei! Tavu ašu skriešanu kā sila vāverītei! Žēl tikai, ka pēc tevis vien acis laiž.
ULDIS
Kur tā trešā?
DIDZIS
- Kāda tev trešā? - Kad nebūtu braucis ar tevi reizē, es jau gan būtu noķēris to vāverīti. Mana zīda josta viņai vareni tīk.
ULDIS
I Ko tu dzied' par savu vien!
DIDZIS
Nu, vai tad viņa tev arī netīk!
ULDIS
Smuks skuķis, trīsreiz noskūpstīt un tad palaist. Dabon tu man to aizsegtām acīm. Visas rokas man saplēsa, kad gribēju bučot.
DIDZIS
Vai tā. kas bij maltuvē? Tu jau nemaz neredzēji, tur bij tumšs. Tā jau arī bārenīte. Tā bēga un ne acu nerādīja, ka nau labu drēbju. Kas tad tādu ņems?
ULDIS
Alga viena! Es gribu viņu redzēt, man viņas vajag. Tev jādabū. Iesim meklēt. Pūt, vējiņi, dzen laiviņu!
*
(Ienāk M ā t e, O r t a, C i e p a, kalpi.)
MĀTE
Dzirdam, dzirdam: atpūš vējš,
Atdzen laivu tālu viesu.
DIDZIS
Pirkām spranču brandavīnu
Precēt jaunu līgaviņu.
ULDIS
Vai nu dosi, vai nedosi,
Dzer no mana salda vīna!
ORTA
Redz, kur puika, kam ir nauda,
Kas par naudu nebēdāja.
ULDIS
Dzerat vien, labi ļaudis,
Visiem tiks, Rīgā daudz!
Tev, Māt, pašu saldāko,
Tu meitiņu pretī dosi.
Tu mums visas izrādīsi,
Kura mīļa prātiņam.
MĀTE
(Dzer.)
Salds tavs vīns, tautu dēls,
Vai par vīnu meitu došu?
Man meitiņas kā smildziņas,
Kā rasiņas vainadziņi.
ULDIS
Es tev došu vēl saldāku,
Tā kā medus dvēselīti.
MĀTE
(Dzer.)
Es jau visas izrādīju,
Ņem no pulka, kuru gribi.
Tik jau, tautu vairoties,
Visas mežā sabēgušas.
ULDIS
Gan jau mēs radīsim.
PIRMAIS KALPS
Mēs līdzēsim pameklēt.
OTRAIS KALPS
Kad būs spranču brandavīna.
ORTA
I mēs līdz.
CIEPA
I mēs līdz, -
Saldu rausi neaizmirsti!
ULDIS
Dzersim, galvas mazgādami.
DIDZIS
Tu tik proties, meitu Māte,
Ko vajaga tautiešiem.
Apklāj savu liepu galdu,
Uzliec saldu mielastiņu.
CIEPA
(Rādīdama.)
Meklē vien!
ORTA
(Pret Ciepu.)
Meklē vien!
Kas šai še jāmeklē?
CIEPA
(Klusi, ironiski uz Ortu.)
- Ir jau radis, nebaidies.
*
(U l d i s ar D i d z i meklē meitas, piebūvju durvis virinādami. Atverot kūts durvis, iznāk A n d a no paslēptuves.)
ULDIS
Ak tu, zelta asarīti,
Lēkā upē mirgojot.
ORTA
(Uz Andu.)
Kā tu te? - Kur ir Baiba?
ANDA
Pie vāverēm mežiņā.
ULDIS
Vai ir Baiba? - Kur ir Baiba?
ANDA
Ko, atradis, meklē vēl?
ORTA
Es jau gan atradīšu.
(Aiziet.)
*
ULDIS
Meklējat, meklējat!
ANDA
Ko meklē? Es tā Baiba.
ULDIS
Tu tā Baiba? Rādi acis.
ANDA
Skaties akas dibenā.
ULDIS
Būtu Baiba, vāku segtu;
Varēm vien ieskatījos -
Meklējat! meklējat!
ANDA
Es jums gan pameklēšu,
Netiks jums atradums.
DIDZIS
Vai tu Baiba, vai tu Anda,
Sēsties pirmā solītī;
Laime nāks, ņems no gala.
ANDA
(Lūkodamās uz Didzi.)
Laime, tavu resnumiņu!
(Atsēstas solī.)
*
(Meklēšana turpinājas; kalpi izved Z a n i.)
PIRMAIS KALPS
Rekur radām zeltenīti,
Ne Rīgā tādas nau!
OTRAIS KALPS
Baltas kurpes, baltas zeķes,
Sarkans rožu vainadziņš.
MĀTE
Gan es sedzu baitu sagšu
Sudrabotām bārkstītēm.
ULDIS
Ak tu, tavu skaistumiņu,
Līdz zemei ieva zied!
CIEPA
Kas godīgs tautu dēls,
Ļāva ilgi puškoties,
Apvilkt svārkus līdz zemei,
Apsiet zīda nēzdodziņu.
ULDIS
Kā sarkana magonīte
Baltā rudzu tīrumā.
ANDA
Kā liepiņa kupliem zariem
Pie sīkām vīksnītēm.
ULDIS
Nau saulīte uzlēkusi,
Atsarkuši meža gali;
Nau meitiņa noskūpstīta,
Jau vaidziņi atsarkuši.
ZANE
Visi rītu sarka, bāla,
Nu tu tikai ieraudzīji.
ULDIS
Meklējot neredzēju,
Nu redzot acis žilba.
Sēd soli pašu vidu:
Vidū acis atgriežas,
I apkārt meklējušas.
ANDA
I maltuvē maldījušās.
PIRMAIS KALPS
Precniek, vai nu meklēt vēl?
OTRAIS KALPS
Vai nu mēs atradām
Tev pa prātam līgaviņu?
ULDIS
Vienas vēl neredzēju --
Kur miltoja malējiņa?
CIEPA
Kur tā Orta? - Jāskatās.
(Aiziet.)
*
(T i e p a š i, bez Ciepas.)
ZANE
(Uz Uldi.)
Visas malām maltuvē.
MĀTE
(Uz Uldi.)
Kādas, tautiet, vēl tev vest?
ULDIS
Izved nakti mēnesnīca
Visas savas zvaigžņu meitas
Auseklim parādīt,
Ko tu savas vien nerādi?
MĀTE
Nu tad ejat, atvedat
Pašas lielās malējiņas.
PIRMAIS KALPS
Krietnām tautām krietnas meitas.
OTRAIS KALPS
Iesim atvest krietnākās.
(Aiziet.)
*
(T i e p a š i, bez abiem kalpiem.)
MĀTE
Sēd' nu rindā, tautu dēls.
DIDZIS
Dzersim vīnu, dzersim alu,
Kavēsim gaidīšanu.
MĀTE
Baudi mūsu rudzu maizi,
Baltus kviešu plācenīšus.
ULDIS
Es neēdu, pirms neredzu
Malējiņu, cepējiņu.
ANDA
Šai plāceņa gabalā
Ir i mūsu malumiņš.
ULDIS
Atlauz savu malumiņu,
Es lieko apēdīšu, -
Atgriez savu vienu vaigu
Es otro pabučošu.
*
(Ienāk p i r m a i s k a l p s un ieved C i e p u kura aizsegta ar lakatu.)
PIRMAIS KALPS
(Uz Uldi.)
Te nu būs, tautu dēls,
Tā miltoja malējiņa.
ANDA
To tu vari pabučot
I abos vaidziņos.
MĀTE
Vai nu laba būs tev šī?
(Uldis atsedz lakatu Ciepai, visi smejas.)
ULDIS
(Uz Māti.)
Ak tu, viltus, meitu Māte,
Tu jau manis nepievilsi!
(Uz Ciepu.)
Laba būs, ņemšu līdz
Ziepītēs izvārīt.
(Visi smejas. Ciepa aizskrien nokaunējusies.)
*
(Ienāk o t r a i s k a l p s, vezdams telīti.)
OTRAIS KALPS
Te vēl cita, mana vēl:
(Uz Didzi.)
Varbūt tev noderēs?
(Visi smejas.)
DIDZIS
Vai, telīte!
MĀTE
(Uz Didzi.)
Pats meklēji,
Teicies šurpu pabēgusi.
ANDA
Vai nu, tautas, pietiks šo?
Vai labākas šīs par mums?
PIRMAIS KALPS
(Uz Uldi.)
Vēl mēs citas varam vest;
Tik par šim jāmaksā.
ULDIS
(Uz kalpiem.)
Vīna dzer, līdz būs līdzi,
Šis lai sēd rindiņā
Ar citām meitiņām;
Lai redz, kādas šai mātei.
(Smejas abi ar Didzi. Kalpi aiziet.)
*
(Ienāk C i e p a un k a lp s; ved G a t i ņ u.)
CIEPA
(Tur aiz rokas Gatiņu.)
Būs vēl viena pēdējā,
Kad jau mani apsmādēji.
GATIŅŠ
Laidat, laidat, mīļi brāļi!
Vai man dieniņ! vai man dien!
DIDZIS
Kas tā tāda par meitiņu?
Īsi mati, biksītēs,
Kazlēniņa balsi bļauj!
CIEPA
Lakatiņu apsiesim,
Par meitiņu pārtaisīsim.
ANDA
Jums jau meitu nepietiek.
GATIŅŠ
Vai man, vai man, vai man, vai!
MĀTE
Ko tu, Gatiņ, brēkšus brēc?
CIEPA
Neb' jau kazlēns, vai tad kaus?
GATIŅŠ
Vai man, Orta! vai man, Orta!
MĀTE
Grib jau tikai pajokot.
*
(Ienāk O r t a.)
ORTA
Nekliedz, nekliedz! Ko tev dara?
MĀTE
Grib jau tikai pajokot,
Tautām laiku pakavēt.
ORTA
Ko to bērnu kaitināt?
ULDIS
(Uz Ortu.)
Kur ir Baiba? Kur ir Baiba?
ORTA
Es nespēju pierunāt:
Noskranduši lindraciņi,
Apputējis lakatiņš.
ANDA
Kad nenāca tava Baiba,
Mēs Gatiņu vietā ņēmām.
CIEPA
Būt' meitiņa kas meitiņa,
Neļauj siet lakatiņa.
ORTA
(Uz Ciepu.)
Ej tu nost, jokotāja.
GATIŅŠ
Vai man, Orta! vai man, vai!
*
(Ieskrien izbijusies B a r b a.)
BARBA
Kas tev, Gatiņ? Kas tev, Gatiņ?
GATIŅŠ
Viņi man - kauns man teikt -
ORTA
(Uz Barbu.)
Lakatiņu galvā sien,
Ved rādīt kā meitiņu.
BARBA
Dieviņ tēt! Ko jūs darāt?
Ko jūs zēnu apsmejat?
ULDIS
(Uzlēkdams.)
Kas tā tāda? Kas tā tāda?
DIDZIS
(Uz Uldi, to atsēdinādams soli.)
Sēdi, pag', - joki būs.
KALPS
(Uz Barbu.)
Ko tu nāc, smieklus trauc?
BARBA
Žēl man viņa.
KALPS
Lūk, šai žēl!
ANDA
(Uz Barbu.)
Kas tev lūdza aizstāvēt?
BARBA
(Uz kalpiem.)
Mīļie, laidat, laidat viņu!
DIDZIS
Nelaidat, maucat brunčus.
ULDIS
Balss man šķiet padzirdēta.
(Uz Zani pagriezdamies.)
Kas tā tāda?
ZANE
(Uz Uldi.)
Laid tu mani!
MĀTE
(Uz Uldi.)
Vai tev rūp kalponīte
Vairāk nekā Mātes meitas?
ANDA
(Uz Barbu.)
Ko tu nāc? Te nau ķēķis.
Te ir tautas sabraukušas.
Vai nāc pati rādīties?
CIEPA
Ko tev vajga no tā zēna?
Vai sev ceri līgavaini?
BARBA
Gatiņ, nāc! skriesim aši.
ORTA
Bēdz tu, Gatiņ! Paliec, Baiba.
ULDIS
(Iesaucas.)
Tā ir Baiba? Tā ir Baiba!
(Uz Māti.)
Rekur! Māte, tava meita,
Tā miltoja malējiņa,
Kuru man nerādīji.
MĀTE
(Uz Uldi.)
Nau man meita, tautu dēls,
Māsas bērns - pieņēmīte.
ULDIS
Neskrien, Baiba! Nelaidat!
ORTA
Paliec jel, Baibaliņa!
MĀTE
Lai jel iet apģērbties,
Lai man kauna nedarītu.
ULDIS
Es grib' viņu laukā ņemt
Nodriskātiem lindraciņiem,
Izspūrušiem matiņiem,
Dubļainām kājiņām.
BARBA
(Uz Gatiņu.)
Vai man, bēgsim!
ORTA
(Tur viņu.)
Nelaidīšu.
DIDZIS
(Uz Uldi.)
Rimsti, Uldi, atlaidies!
Ne tu vaigā to redzēji,
Ne pēc balss nepazini.
Tev galvā Rīgas vīns.
ULDIS
(Pieceļas.)
Man galvā mana griba:
Iešu vaigā apraudzīt,
Saldu balsi padzirdēt!
ZANE
(Viņu atsēdinādama soli.)
Uldi, stāvi, nejoko!
Lai nepūš auksti vēji
Tam, kas plānos palagos,
Lai nedara gauži tam,
Kas bez tēva, māmulītes.
ULDIS
Nau man joks - mana griba:
Saulē redzēt to meitiņu,
Ko zīmēju patumsā.
ZANE
Kam redzēt to meitiņu,
Kad tev es izredzēta?
Kalnā leju iestāvēju,
Ar tevim runādama.
ULDIS
Tu, Zanīte, mīļa man,
Es grib' redzēt, kas sedzas.
MĀTE
(Uz Uldi.)
Tautu dēls, godu proti
Pret godīgu mātes meitu.
ANDA
Nebaid', Māte, tautu dēlu,
Viņš nezin, es tam teikšu.
Velti gribi, velti ceri.
Barbai cits līgavainis.
ULDIS
Ko tu melsi, sikspārnīte?
CIEPA
(Uz Uldi, Gatiņu aiz rokas rādīdama.)
Gatiņš! Gatiņš!
KALPI
Gatiņš gan!
BARBA
Klusat, vai! nemelsat!
ORTA
Ko jūs, nelgas, niekojaties?
Jums ir smiekli, citi raud.
ANDA
Tiesa, tiesa! palūk vien
Apsiet Gatim lakatiņu!
Vai līgava Barba ļaus?
DIDZIS
Sienat, sienat! brunčus velkat!
(Kalpi grib apsiet Gatiņam lakatiņu. Tas bēg un pretojas.)
BARBA
(Uz kalpiem.)
Ak, apžē - Ko jūs mokāt?
ORTA
(Uz kalpiem.)
Vai jūs stāsat!
MĀTE
Ņemat vien!
GATIŅŠ
Glābjat, glābjat!
ANDA
(Mēdīdama Gatiņu.)
Mīļā, glāb!
BARBA
Vai, ak vai! Gatiņ, nāc!
(Uz Gatiņu.)
Glāb man rokās savu galvu.
(Gatiņš to dara.)
ANDA
Lūk, kā sargā līgavaini!
Lūk! tu viņu mīli, Barba?
BARBA
Ko tu smej? Mīlu viņu!
ULDIS
Varens skuķis, tas man tīk!
MĀTE
Vai tu, Gatiņ, ņemsi Barbu?
GATIŅŠ
Ņemšu.
MĀTE
Nu, tad dodat mutes!
ULDIS
(Pieceļas un tuvojas Barbai.)
Paga, Baibiņ, mani ņem!
Atsedz acis, lūk, kāds es.
Manim dod saldas mutes,
Es tev došu salda vīna,
Bez kuprīša biķerītī.
BARBA
Lai tu stalts, tu ne salds.
Tev biķeri rūgta dzira.
ULDIS
(Rauga viņai vaigā ieskatīties.)
Kāda tu? parādies!
(Barba aizgriežas.)
ORTA
Baibiņ, vai!
ULDIS
(Paņēmis kausu, piedāvā Baibai.)
Baudi dziru!
BARBA
Nāc, Gatiņ, iesim mēs!
ULDIS
Še i tavam līgavainim!
(Dod kausu Gatiņam, bet tā, ka to tīši aplej. Barba izsit Uldim kausu no rokas, tā ka viss izlīst.)
BARBA
Krīti, žūsti tavi smiekli,
Ļaužu smējējs, kroga dzērējs!
ULDIS
Vai tu, skuķi, zibeņaci,
Es tev to atdarīšu!
(Barba iebēg durvis un tur cieti.)
ULDIS
(Uz Barbu, kas aiz durvīm.)
Šodien vēl tevi gūšu,
Drebināšu savās rokās,
Vaļā segšu tavas acis.
ORTA
(Uz Uldi, mierinādama.)
Vai, dēls, nē, skuķei kauns.
ULDIS
(Uz Barbas pusi draudēdams.)
Žūs man smiekli, līs tev asras,
Pērkons spers brakšēdams,
Kad es tevi aizvedīšu
Pār Daugavu putotāju,
Kad tā melna vakarā.
(Priekškars.)