RAINIS
PŪT, VĒJIŅI!
TAUTAS DZIESMA PIECOS CĒLIENOS
Pūt, vējiņi, dzen laiviņu,
Aizdzen mani Kurzemē!
CETURTAIS CĒLIENS
Dārzs, koki un krūmi, aizlauzta egle. Skats uz Daugavu, kokiem aizsegts.
*
(C i e p a. O r t a. K a i m i ņ u s i e v a s.)
CIEPA
Barba, ū! Barba, ū!
KAIMIŅU SIEVA
Kur tu nu sasauksi?
ORTA
Baibiņ, Baibiņ, ak dievs!
CIEPA
Ak tu dievs, ak tu tēvs, tādu kaunu, kāds jāpiedzīvo mums visiem no tās Barbas!
KAIMIŅU SIEVA
Apžē! apžē! tas jau nau nekad dzirdēts, ka meita būtu tāda kā tā.
OTRA KAIMIŅU SIEVA
Pati izrādījusies precniekiem visu ļaužu priekšā!
ORTA
Aprunājat nu, aprunājat! nu jūsu laiks runāt; labu runāt jūs jau neesat pratējas!
CIEPA
Are če, ko tu vēl dabū! Neaizstāvi negodu, tad Orta tev gan pateiks taisnību. Kauns gan tev, Orta, tā runāt uz ciemiņiem!
KAIMIŅU SIEVA
Tā nu gan tev, Ort, nevajadzētu; mēs tevi labāk būtu saņēmušas. Bet ko tu? Negods paliek negods, ko tur aizrunāsi? Pati sev tik kaitēsi.
CIEPA
Ko Orta sev var kaitēt? Viņa jau visur palīdzēja vēl tai skuķei, - vai ta nu mēs nezinām kā?
ORTA
Teic, teic! Ko tad es ļaunu nodarīju? Ka es to bērnu mīlu.
CIEPA
Ko tad nu es? Kas tad man jāsaka? Pati zini.
KAIMIŅU SIEVA
Es jau nebiju klāt, dzirdēju briesmu lietas, ka pati noģērbusies. -
CIEPA
Kā tad, visu lakatu sev nost.
KAIMIŅU SIEVA
Tā tautu priekšā tikko, tikko kā pa siena laiku!
OTRA KAIMIŅU SIEVA
Ko nu, māsiņ, kā pa siena laiku? Tikko; tikko kā pa pirti! Ha, ha, ha! Dzērusi bij.
ORTA
Meli, meli, meli!
CIEPA
Pati acis lēca tautietim! Vai tie varbūt tev arī meli?
ORTA
Odzes mēle, odzes mēle; odze nobeigsies no tavas mēles.
CIEPA
Nesaki labāk nekā; labāk nelamājies; Kad es tev teikšu vārdu, tad gan apklusīsi.
ORTA
Ko tu man vari teikt, tu, acu šķielētāja, tu, pīlīte, astes šķurinātāja, galvas klanitāja, tu!
(Viņa iet projām.)
KAIMIŅU SIEVA
Tādu smieklu ļaudīs! Tavu valodu! Tādai Barbai jau vajadzētu vai zemē iekaunēties.
OTRĀ KAIMIŅU SIEVA
Vajadzētu stāvu lēkt Daugavā!
ORTA
(Vēlreiz atgriezdamās.)
Lai jēlas paliek jūsu mēles, tāda runāšana! Lai aizrijas jūsu mute tā Daugavas ūdens!
(Aiziet.)
CIEPA
Ir gan neganta sieva! Kas lai ar viņu iesāk? Un pati bij tā savedēja tai Barbai ar to tautieti. Un tas daugavietis jau arī brangs! Viena slava, ka stalts, - solās precēt tādu skuķi, kam pūrā tik peles un prūši, kam ne tēva, ne mātes, apaļš pametens, nez kur pacelts!
KAIMIŅU SIEVA
Te nu bij bāra bērns, nožēlojamais, lūk, kādas lietas dara! zvejo sev bagātu tautieti ar savu negodu!
CIEPA
Un ar citiem puišiem pinas, esot jau tādu ļaužu bērnam bērns. Bet nevar jau teikt, kur tā Orta dzird. Dabū tūliņ lamas par patiesību. Un pašu saimnieces meitu, to Zani, tautietis atraidīja; sen esot turējis prātā. Ej nu sazin, kā bija; slepen sastapušies. Nu smejas par viņu. Bet ir jau arī sliņķe tā Zane, mīksta kā taukums. Nu pati Māte no dusmām nezin, ko darīt; zem zemes pabāztu to Barbu, kad nebūtu žēl strādnieces par vēderu. To Barbu jau var nodzīt vairāk nekā zirgu.
KAIMIŅU SIEVA
Vai tu redz kā! Bet klusāk, tur pati jau nāk.
*
(Ienāk M ā t e.)
MĀTE
Ko nu stāvat un mēļojat? Vai ir tā padauze?
CIEPA
Ko nu, mīļo Māt, mūs rāj? Ir jau citas rājamas. Bet mēs jau neko par to; mēs jau saprotam, ka tev sirds pāri iet no tādas pārestības. Visos kaimiņos jau apgājusi tā valoda, visi nevarot ne beigt - smejoties un rājoties. Tāds skuķis, ko tu no žēlastības pacēli.
MĀTE
Odzi baroju pie savas krūts. Tas nu ir man par algu.
CIEPA
Tādi tie ļaudis; vēl palīdz tiem ļaunajiem, vēl pamāca, kā jādara; saved kopā ar veiklu mēli!
MĀTE
Kur tā Orta nozudusi? (Sauc.) Orta! Orta!
ORTAS BALSS
(Atsaucas.)
Ū, ū!
CIEPA
Zina jau gan, ko nodarījusi; baidās no tavām taisnām dusmām. Nupat bij; kā juta tevi, tā aizgāja.
MĀTE
Lai nu aiziet ar: te jau viņai nau vietas.
*
(Ienāk O r t a.)
ORTA
Nu, kas ir?
MĀTE
(Atkārtodama.)
Nu, kas ir? - Vai re! Kad tu viņu tūliņ nedabūsi, to Barbu, un nepierunāsi, lai atstājas no daugavieša, tad tu pati vari iet.
ORTA
Barba jau pati viņa negrib.
MĀTE
Negrib, negrib! vai es zinu jūsu niķus? Tad saki daugavietim, lai atstāj Barbu, bet vaļā jātiek.
ORTA
Saki vējam, lai neatpūš daugavieša laivu.
MĀTE
Tu viņus savedi, tu izšķir: citādi šķiries pati.
ORTA
Kā lai tos izšķir, ko laime savedusi?
MĀTE
Nu, tad ej pie tās savas laimes, te tev nau mājas.
ORTA
(Sāk raudāt.)
Vai dieniņ, vai dieniņ! pusmūža nodzīvoju, tev kalpodama, un nu tu mani dzen projām?
MĀTE
Kā pati zini; dari, kā teicu, vai ej!
ORTA
Nevaru darīt, kā tu teici, nau labi tā; tad labāk eju pati.
(Aiziet.)
*
CIEPA
Un kam paliek tie liekie sieciņi? Viņa jau tos nevar ņemt līdzi. Tev vajga jaunos sodīt un labos atalgot.
(Uz sievām.)
Vai ne tā?
SIEVAS
Vajga, vajga.
MĀTE
Labi, labi; redzēsim.
*
(Ienāk A n d a un Z a n e.)
ANDA
Māt, Māt! Kur tu esi?
Visi meklē tik to knīpu,
Kur tad šī lielu skries?
Gan jau iznāks pati ārā,
Lai tai bizi plucinātu. -
Labāk tautas pacienat.
ZANE
(Pieglaužas pie Mātes.)
Māmiņ, māmiņ! mīļo māmiņ!
ANDA
Tā kā bērns sauc pēc māmas.
MĀTE
(Uz Andu.)
Ko tu? Ko tu! - Lielas bēdas.
ANDA
Tā pie tautieša lai glaustos,
Gan tas viņu ņemtu ar.
ZANE
Kauns, mans kauns! Kur es dēšos?
MĀTE
Neraud', meit! Ko nu līdz?
Nu ar prātu jārunā.
Es neļaušu tevi smiet.
ZANE
Mana diena, ļauna diena,
Iešu taisni Daugavā.
ANDA
Daugavieša rociņā.
MĀTE
(Uz Zani.)
Ko tu, bērns, aplam muldi!
Man to kaunu nepadari!
(Uz kaimiņu sievām.)
Ko še stāvat, skatāties,
Klausāties sirdēstos?
KAIMIŅU SIEVAS
Mēs jau nācām mierināt,
Kad tu tāda, iesim vien.
(Aiziet.)
*
(M ā t e. C i e p a. Z a n e. A n d a.)
MĀTE
Iesim, Zanīt, istabā!
Saņemies, uzposies,
Tad ej klāt mīļiem vārdiem.
CIEPA
Bērns tik kaunīgs; vai tas var?
Saldi jāprot izrunāt, -
Circeņbalss, medus runa.
ZANE
Lai iet Anda.
ANDA
Es priekš sevis;
Es jau sevim gan dabūšu,
CIEPA
Es priekš tevis, balodīti.
ANDA
Vislabāks Didzis būs,
Tas gan draugu pierunās.
(Sauc.)
Didzi! Didzi, klau! nāc šurp!
MĀTE
Stūragalva daugavietis,
Tā kā pats Staburags.
Labāk Barbu stīpā liekt,
Kā jauno kārklu vicu.
ANDA
- Zosu kūtī iespundēt
Trīs dieniņas, trīs naksniņas -
Teiktu -- upē ielēkusi.
*
(Ienāk D i d z i s nobēdājies un iedzēries.)
DIDZIS
Nu, mīlītes, palīdzat!
Ko ar Uldi izdarīšu?
MĀTE
Runā prātu, tautu dēls,
Pielabini savu draugu,
Lai man kauna nedarīja,
Mātes meitai atteikdams.
ANDA
Lai nu ņem mūsu Zani;
Tev draugam jāpierunā.
DIDZIS
Pierunā, pierunā -
Ne vārdiņa neatbild,
Celmā sēd, bārdā rūc
Sniedzu viņam mīļo vīnu -
Rekur man svārkos tek!
Mudinot dzēru pats,
Līdz kājiņas šeipu - streipu.
Šis ne mutē neņemšot
No šīs dienas un nekad.
- Ko ar Uldi izdarīšu,
Savu mīļo vīna biedri?
Velns to Barbu, velns to Zani!
Būs, meitieši, maitājat
Staltāko daugavieti.
(Raud.)
MĀTE
Te nu mums palīgs bij.
DIDZIS
Ko darīšu, viens palicis?
Es aiziešu neziņā.
ANDA
Sievu ņem, būsi sveiks.
DIDZIS
Sievu ņemt, upē lēkt:
Alga viena - neziņā!
ANDA
Ņemšu tevi - ziņā būsi.
(Ņem viņu zem rokas un aizved.)
DIDZIS
Kā bez Ulda sievu ņemšu?
(Abi aiziet.)
*
MĀTE
Andai tiesa: ņemt ar varu,
Barbu kūtī iespundēt,
Nedot ēst, nedot dzert!
Gan lokanu padarīsim.
ZANE
Aizvest tālā sērsumā.
MĀTE
Aizbēgs vēl pie tautieša.
ZANE
Lai solās neaizbēgt;
Sirds Barbai labu labā.
MĀTE
Vēl labāka cieta kūts, -
Nesolīsies, - nobeigsies.
(Visas aiziet.)
*
(Skatuve paliek tukša, dzird klusi Gatiņu stabulējot: «Saulīt' tecēj' tecēdama -».)
(Iznāk B a r b a vērodama.)
BARBA
Ļaužu balsis apklusušas,
Gatiņš vien stabulē,
- Visām balsīm jāapklust,
Visām acīm jāaizslēdzas,
Tad tik vien mieru gūšu.
Acis dur, balsis griež
Pušu manu mīļu sirdi.
(Piestājas pie egles.)
Es pie tevis raudot nāku,
Egle mana, lūzējiņa,
Mēs ar tevi saderam:
Tevi lauza, mani lauza
Tas bargais rīta vējš.
Ziedu traukā nesām mēs
Pretī savas dvēselītes: -
Grāba trauku ar varēm,
Sādūst dārgas dvēselītes.
(Uzklausīdamās.)
Stabulīte, ko tu pūt?
Saulīt' tecēj' tecēdama?
Es paliku pavēnī.
(Novērsdamās.)
- Ko tie līdz - vecie vārdi?
Ko dziedē senas dziesmas?
Sirds man sūrst, mute kalst,
Kauns kā guns iekšās deg:
Segtu galvu lakatiņā,
Kad norauts ar varēm,
Lakatiņš vairs nesedz.
(Atiedama no egles.)
Teku, teku - nepanāku,
Saucu, saucu - nesasaucu -
Pašķiries, tu zemīte,
Sedz tu manu augumiņu!
(Viņa nometas zemē. Dzirdas klusu soļu troksnis. Viņa pieceļas.)
Kas tur nāk? - Ļaužu acis.
Sedz, eglīte, savus zarus!
(Viņa aizslēpjas aiz egles.)
*
(Ienāk G a t i ņ š.)
GATIŅŠ
Baibiņ, mīļo Baibaliņu!
Pūšot dzirdēj' tavu balsi
Kā žubīti strazdiņos.
BARBA
(Aiz egles.)
Nenāc šurp, neskaties!
Kā to tavas acis cieš
Redzēt manu lielu kaunu?
GATIŅŠ
Es to varu, es to ciešu,
Pats es esmu apkaunots
Jau no pašas mātes miesām,
Dzimis kroplis, audzis bāris:
Tu no manis neriebies
Visu manu mūža dienu.
Skaidra, laba, tā tu esi
Kā Daugava baltu putu,
Kā saulīte agru rītu,
Dzidru rasu kaisīdama.
- Nevar tevi apkaunot,
Var tik tev pār' darīt:
Uzkrīt vanags irbītei,
Stirnu plēš meža vilks -
Nau ko tev kaunēties, -
Tu tik vari viņu nīst,
Vari bēgt riebdamās.
BARBA
(Iznāk aiz egles.)
Ak, es viņa neienīstu.
GATIŅŠ
Vēl tu viņu neienīsti,
Neganto, nejauko?
BARBA
(Atkal paslēpjas.)
Ak, ir skaists rīta vējš,
Kaut nolauzis manu egli.
GATIŅŠ
Skaistums ļauns, briesmas nes,
Tu tik skaista - labu dari.
BARBA
Ak, ko labu izdarīju?
Tā varīte man nobira
Kā sīkie vizulīši.
Rīta vējam, tam ir vara.
GATIŅŠ
Vēl tu viņu mīļu turi?
BARBA
Pašā sirds dziļumā,
Kā smiltiņa dziļu leju
Tura skaidru avotiņu.
GATIŅŠ
Vai man dien, kur es iešu?
Viena dūja skriet nevar.
BARBA
Gatiņ mīļo, Gatiņ labo!
(Iznāk.)
GATIŅŠ
Ne es mīļš, ne es labs,
Man ienaida pilna sirds,
Kā guzniņa rubeņam
Pilna asu akmentiņu.
BARBA
Gatiņ, tev skaista sirds,
Pilna bērzu pumpurīšu.
GATIŅŠ
Kroplis pats, kropla sirds -
Kāda tu - skaistumā?
Kad tu viņu mīli vēl,
Tad ne spiesta atsedzies,
Bet ar viltu - viņu gūt?
BARBA
Gatiņ, vai! I tu arī
Ļaunu domā ļaudīm līdz!
(Aiziet aiz egles.)
GATIŅŠ
Tad pie viņa iesi arī?
BARBA
Ak, nē, nē! Ne pie viena!
Nau nekur, kur man palikt,
Tik pie egles lūzējiņas.
(Citā balsī.)
Tev man sveša dvēselīte
Stabulītes galiņā,
To tu pūt, tā tev skanēs.
GATIŅŠ
Balss aizkrita stabulītei,
Tavai dvašai aptrūkstot -
Nepūtīs, neskanēs.
BARBA
(Iznāk atkal laukā.)
Lai skan, man aizejot, -
Ņem to dvašu piemiņai,
Lai ver balsi stabulītei.
(Noskūpsta viņu uz galvas.)
GATIŅŠ
Baibiņ!
BARBA
Eji!
GATIŅŠ
Baibiņ, abi!
Abi! tad viss dziedāt sāks!
BARBA
Eji viens. Visam gals!
(Gatiņš iet projām.)
*
(Ienāk O r t a.)
ORTA
Ko atkal kopā sēdat,
Zem eglītes pabēguši?
Nu vairs bērni neesat.
Laiks ir šķirties, spēles mest,
Laiks tev, Barba, tautās iet.
BARBA
Mēs jau, Ortiņ, šķiramies.
ORTA
Laiks tev, Gati, druvās iet,
Diezgan ganos izsvilpojies.
GATIŅŠ
Diezgan, Ortiņ, izsvilpojos,
Vairs stabule nesvilpos.
(Aiziet.)
*
(B a r b a un O r t a.)
ORTA
Labi tā, Baibaliņ,
Ka tu beidzi spēlēšanos:
Tavs tautietis gaida tevis
Ar dusmām, ar ilgām.
BARBA
Kā lai eju pie tautieša,
Kas man godu samīdījis?
Savas acis nepacelšu.
ORTA
Pašas vaina, straujais prāts.
BARBA
Teica mani tādu ļaužu,
Ar kaunu kapā grūda.
Kapā iešu, kad būs iet -
Kaunu līdzi nenesīšu,
Lai tad skata manas acis.
ORTA
Tā meitiņa nedarītu.
Ej nu tautas salabini:
Barga mute, laba sirds.
Iešu, teikšu, ka tu nāc?
BARBA
Ko tu steidz? Man ir bail.
Es nevaru parunāt.
ORTA
Steidzu, steidzu šodien pat;
Nepasteigšu, jauni būs.
BARBA
Nesteidzies, es negribu.
Vai tev tautas labu sola?
Tas, kam daudz draugaliņu,
Vai līgavu mīļi turēs?
Atstāj Zani, atstās mani.
ORTA
Tu nezini, ko tu teic.
Ne man tautas labu sola,
Citi gan sola ļaunu,
Liek tev liegt iet pie Ulda.
BARBA
Ortiņ, mīļā, nedusmo.
ORTA
Sirds man sāp tevis dēļ.
Citi ļaunu draud i tev.
Kad no Ulda neatstāsi,
Badā mērdēt, zemē bāzt.
To man netīk piedzīvot.
BARBA
Ko tu, Ortiņ? Ko darīsi?
ULDA BALSS
Baiba, Baiba!
ORTA
Klau, kā sauc!
Vai tu iesi?
BARBA
Es nevaru.
ORTA
Tad man še vietas nau.
BARBA
Neej! neej! - Vai tu ej?
ORTA
Vēl jau nākšu sveikas teikt.
(Aiziet. Barba aizslēpjas.)
*
(Ienāk U l d i s.)
ULDIS
(Viens.)
Baiba! Baiba! Kur tu esi?
Sedzacīte, laukā nāc.
Lūk, es nedzeru vairs vīna!
Lūk, es lēni tevi saucu.
Atsaucies, mīļā, mana!
*
(Ienāk Z a n e.)
ZANE
Te es esmu, mīļo Uldi;
Meklējot tu neredz' manis.
Lūk, es vēl tev esmu laba,
Pati es pie tevis nāku,
Prātā senās labās dienas,
Šo ļauno nepieminu.
ULDIS
Zanīt, mīļo, nenāc šurp!
Nau man prātā senās dienas,
Visas dzēsa viena šī.
ZANE
Prātā man senie skūpsti,
Vai tev nau atlikuši?
ULDIS
Visus dzēsa man tas viens,
Kura dzenos, kurš nau dots.
ZANE
Uldi, ko tu niecin' mani?
ULDIS
Neniecinu veco mīlu,
Dzisis viss, nepazīstu.
ZANE
Bet es gribu tevis, gribu!
Lūk, priekš tevis rotājos.
ULDIS
Es neredzu tavas rotas.
Jaunas saules acis žilba.
ZANE
Izdzēst tās divas saules,
Kas tev acis dara aklas!
Lai tu atkal redzi mani.
ULDIS
Lai es aklis, lai redzīgs,
Negribu es tevis redzēt.
ZANE
Bet es gribu, bet man vajga:
Kur man nespīd tavas acis,
Tur es apdziestu kā vakars.
ULDIS
Pāri tev iet manas acis.
ZANE
To tu, tautiet, nožēlosi:
Pāri ies tev tavas acis,
Pāri plūdīs asarām:
Kā tu manis neredzēji,
Tā tu viņas neredzēsi
I ne naktis, i ne dienas!
(Aiziet.)
*
(U l d i s viens.)
ULDIS
Sedzacīte, iznāc laukā;
Lai es redzu tavas acis!
Es jau zinu, tu še esi,
Tu jau nenoslēpsies manim.
Nāc, es tevi savā sētā
Uz rokām aiznesīšu.
Tev no acīm asariņas
Kā odziņas nolasīšu.
Es jau dzirdu, lapas čaukst,
Aiz tām lapām tava elpa.
(Klausās.)
Neliec gaidīt, vai tu dzirdi?
Ko tu nenāc, kad tev liek!
Es ar vari tevi ņemšu,
Kad tu nenāksi ar labu.
(Pašķir zarus.)
Ko tu nopūties? Es dzirdu.
Nāc pie manis, nespītē!
Neslēp savu balto vaigu
Kā puķīte baltu sakni!
(Dusmodamies.)
Nāc! es gaisā speršu zemes!
Kaut tu zemē ielīdusi,
Es no zemes raušu laukā!
Kaut tu celtos virsonītē,
Es cirtīšu visu koku!
Kaut tu bēgtu zvaigžņu pulkā,
Birdināšu visas zvaigznes!
BARBAS BALSS
Vai!
ULDIS
Ko tu vaidi? Kas tev kait?
Ja nenāksi, nolauzīšu
Tavu matu zelta galus!
BARBAS BALSS
Es nenākšu, - man ir bail.
ULDIS
Es uz vietas nokritīšu,
Es sev ceļus pārcirtīšu,
Es sev bedri izplēsīšu,
Tev būs nākt - bedrē krist!
BARBAS BALSS
Vai man dien! Vai man dieniņ!
ULDIS
(Pēc maza brīža.)
Paliec, es pie Zanes iešu,
Kamēr mute man vēl silta.
*
(U l d i s. Ienāk B a r b a.)
BARBA
Bail man, Uldi, - še es esmu.
ULDIS
Aila, manu baltu dienu!
Lēnodamās, kairēdamās,
Kā puķīte rasodama!
Es pacelšu saulītē,
Saules zelta krēsliņā.
BARBA
Neskar manis, tautu dēls,
Nebirdini ziedu lapas!
Vēl vaiņags man galvā.
ULDIS
Tu mētriņa ziedslēpīte,
Visām lapām smaršotāja.
Nu no manis neslēpies;
Nu mēs divi līgosim
Pār sudraba Daugaviņu!
BARBA
Uldi, Uldi, - grūta sirds.
ULDIS
(Dzied.)
Pūt, vējiņi, dzen laiviņu!
BARBA
Uldi, man tā vēja bail:
Tas nolauza manu egli.
ULDIS
Tu tai eglei žēlotāja,
Es nu tev žēlotājs.
BARBA
Ak tu, mans žēlotājs: -
Man kā eglei mizu plēsi,
Vai tā egle vaira augs?
ULDIS
Aizsienama, apsedzama.
BARBA
Kā lai sien? Kā lai sedz?
Serde žūst ievainota.
ULDIS
Augs atvases, līgosim!
(Paņēmis viņu rokās.)
Zane, Zane! Māte, Māte!
(Dzied.)
Pats precēju līgaviņu,
Tēvam, mātei nezinot.
*
ZANE
(Vēl aiz skatuves.)
Uldi manu, še es nāku.
Es jau jutu, ka tu sauksi,
Ka tu mani neatstāsi.
*
(Ienāk Z a n e, M ā t e, C i e p a.)
ZANE
Vai! Ko redzu? Ko tu nes?
MĀTE
Tā jau Barba!
CIEPA
Vai man dien!
MĀTE
Vai ir atkal paģībusi?
ULDIS
Lūk, kur mana līgaviņa!
Dod, māmiņa, šo meitiņu!
MĀTE
Šķelmi, šķelmi, tu tautieti!
Tirgus krāpējs, laivenieks!
Tu man kaunu padarīji,
Tu apsmēji manu meitu.
ULDIS
Godu daru, paceldams
Tavas mājas rīta zvaigzni.
ZANE
Vai man dieniņ.
CIEPA
Neraud', Zaniņ!
MĀTE
(Uz Barbu.)
Vakarzvaigzne, vakarzvaigzne,
Pati laužas gulēt iet.
BARBA
(Nolēkdama zemē no Ulda rokām.)
Māte, Māte, apžēlo,
Ko niecini, nicināji?
Vai tev mūžam neklausīju?
Godam nesu vainadziņu!
ULDIS
Neturies, meitu Māte,
Dod tikušu bārenīti!
ZANE
Ja tu, Māt, Barbu dosi,
Es aiz kauna nevarēšu -
MĀTE
Lai es dotu tautietim
Savu meitu nosmejam?
Aizbrauc vien, kā atbrauci,
Tukšu roku pār Daugavu.
ULDIS
Es jau tukšā neaizbraukšu. -
ZANE
Es nomiršu žēlabās.
ULDIS
Zanīt, mīļo, neraudies,
Es tev došu staltu puisi,
Muižu katrā padusē.
ZANE
Smejies vien, smējējs esi.
Nedz zināji to, kas ir,
Nedz zināsi, kas vēl būs.
MĀTE
Meitin, meitiņ!
CIEPA
Zaniņ, mīļo.
ZANE
Kauna dēļ, ne dēļ tevis
Stāvu lēkšu Daugavā.
BARBA
Zaniņ, māsiņ, ko tu teic?
(Grib viņu apskaut.)
ZANE
Tu ne māsa, neskaries!
BARBA
(Mātei roku bučodama.)
Māmiņ, mīļo, nedusmo:
Es neiešu pie tautieša.
(Uz Uldi.)
Tev bij cita sarunāta,
Tā uz mani gauži raud.
ULDIS
Vai tu iesi, vai neiesi,
Nu jau tevi es paņēmu.
BARBA
Es vēl sava, man vaiņags.
ULDIS
Es vaiņaga noņēmējs.
(Norauj viņai vainagu un piekar sev pie jostas.)
BARBA
Vai man dien! Kur nu iešu?
(Aizskrien projām no Ulda.)
*
(Ienāk O r t a, uzposusies. ar aizsaini rokās.)
ULDIS
(Uz Barbu.)
Kur nu iesi? Tur, kur es.
ORTA
Nebēdz, Baibiņ, nebaidies!
Savai laimei neizbēgsi.
Lai Laimiņa iet pa priekšu,
Rokā nes uguntiņu,
Tad kājiņas neiespers
Asariņu paltiņā.
BARBA
Ortiņ, mīļā, kā tu nāc?
(Pieskrej Ortai klāt; ierauga, ka tā ir uzposusies.)
Ko tu tāda uzposusies?
MĀTE
(Uz Ortu.)
Ko tu nāc, savedēja?
Skatīt savu roku darbu?
Nu tavs prāts noticies:
Visu ģinti kaunā grūdi,
Mātes meitu žēlabās.
ORTA
Tas notika, kas bij likts
Laimas, mūža licējiņas.
MĀTE
Projām! Ka ne tavas smakas!
Ka ne acu nerādītu!
CIEPA
Suņiem tevi izrīdīs. -
ORTA
Tu jau būsi suņa vietā:
Proti laizīt, proti riet.
Es jau eju.
(Klanīdamās pret Māti.)
Paldies, Māt,
Par pusmūža darbiņiem:
Par pļaušanu, par malšanu,
Ka mūs krietni strādināji,
Sviedrus žāvēt nepaļāvi!
Tavas māsas māju kopu,
Viņas bērnu audzināju,
Nu izvedu tautiņās.
MĀTE
Viltniecei viltus alga:
Es tev algas nemaksāšu.
ORTA
Par vēderu nokalpoju,
Tik vēderu līdzi ņemu.
(Uz Barbu, Uldi un ļaudīm.)
Nu ardievu, Baibaliņa!
Sveiks, tautiet, - maigi turi
Savu dārgu zelta ziedu!
Sveiki, ļaudis!
BARBA
Orta, Orta!
Tu dēļ manis klaidā ej!
Es tev līdzi!
ULDIS
Paliec še!
MĀTE
(Uz Ortu.)
Ašāk, ašāk!
ORTA
Es jau eju. Sveiki!
BARBA
(Uz Uldi.)
Ņem tu viņu.
ULDIS
Ņemšu.
ORTA
Man vairs vietas nevajaga.
(Aiziet.)
*
(T i e p a š i, bez O r t a s.)
BARBA
Nedzen, Māt, Ortu prom!
Necel laukā vecu liepu,
Sakaltīs ceļmalā.
Bojā ies manis dēļ.
MĀTE
Vāķies nost, žēlotāja!
Visi kopā saspriedušies
Manu dzīvi nīcināt.
Es jūs pašus nīcināšu.
(Uz Uldi.)
Tu, tautiet, gudris šķities
Atņemt manu kalponīti:
Kūtī likšu iesprostot,
Ne gaismiņas neredzēs!
ULDIS
Kuram liksi atņemt man?
(Viņš paņem Barbu uz rokām.)
MĀTE
(Uz Barbu.)
Tu netikle, paklīdene!
Trejdeviņu deviņiem
Šķērsu lāstiem nolādēšu,
Nokritīsi, nometīšu -
I ne vilks neēdīs!
CIEPA
Ak tu dien, tādu lāstu!
BARBA
(Lūgdamās.)
Nelād', Māt, savu miesu,
Es jau tavas māsas bērns:
Jau aizgāja tava māsa,
Tavu lāstu sabaidīta. -
MĀTE
Tā aiziet visai sugai!
ULDIS
(Apskauj Barbu.)
Kraukļu māte!
CIEPA
Vanagdēls!
ZANE
Irbju spērējs, goda zaglis!
Vēl es cietos, vēl gaidīju,
Tu nebeidz manu kaunu,
Tu no viņas neatkāpies?
ULDIS
Kauns atstāt bārenīti.
ZANE
Žēl to, kas man riebj;
Es to likšu žēlojamu,
Acis viņai izskrāpēšu.
(Uzbrūk Barbai.)
BARBA
Zane! Zane! - Vai, man bail!
ULDIS
Vārnas bērns, asu nagu!
Vārnas tavu sirdi plēsīs.
ZANE
Labāk vārnas nekā tu.
Labāk mani zivis ēd,
Ne pagaldes sīka pele.
Uldi, Uldi!
(Ņem Uldi aiz rokas, velk pie sevis; tas atkāpjas.)
ULDIS
Kāpies nost!
ZANE
Vai man' dienu - ļaunu dienu,
Guldi mani dziļumā!
(Aizskrien projām.)
*
(T i e p a š i, bez Z a n e s.)
MĀTE
Zaniņ, manu! - Ciepa skrien!
Ak tu tautiet, slepkavniek!
Ved tu mājās viltus čūsku,
Nes tu mājās slepkavvārdu!
ULDIS
(Saņēmis Barbu klēpi.)
Pats precēju līgaviņu,
Tēvam, mātei nezinot.
MĀTE
Nebūt tev labas laimes
Bez mātes laba vārda!
(Aiziet abas ar Ciepu.)
*
BARBA
(Izraujas no Ulda rokām.)
Vai man, vai! Zani! Zani!
ULDIS
Paliec še!
BARBA
Laid jel, laid!
Es nevaru tava būt:
Manis dēļ, tevis dēļ
Trejas dzīves neziņā.
ULDIS
Ko es turu, tas paliek!
BARBA
Gatiņš gāja, Orta gāja,
Nu Zaniņa Daugavā!
Labāk ir man pašai
Aiziet tumšā gultiņā.
ULDIS
Tev jāiet kāzu gultā.
Nāc, es tevi aiznesīšu.
(Paceļ un nes viņu projām.)
BARBA
Laid vēl vienu mazu brīdi:
Kāzu drēbēs apģērbšos.
Tad es nāku tavā laivā -
(Aiziet.)
ULDIS
Līgot ziedu Daugavā
Sarkanām putiņām!
(Dzied.)
Pūt, vējiņi, dzen laiviņu,
Aizdzen atkal Vidzemē!
Kāzas dzersim trīs dieniņas,
Lai dancoja panāksnieki!
Līgo! līgo!
(Priekškars.)