RAINIS
RĪGAS RAGANA
VIENAS NAKTS SAPNIS
TRILOĢIJAS TREŠĀ DAĻA
PIRMAIS POSMS
Rīgas pilsētas rātsnama lielā sapulču istaba.
Istabu pabeidz uzkopt k o p ē j s ar s a v u
m a z o d ē l ē n u.
- Dzirdas sēru zvani un bēru mūzika visu cēlienu cauri.
Pirmais skats
KOPĒJS
(Bēdīgs, uztraukts.)
Sēru zvani, bēru zvani
Visu dienu, visu dienu -
Nevar ausis aizklausīt. -
DĒLĒNS
Tēte, tēte - kas tad miris?
KOPĒJS
Rīga mirst, Rīgai gals.
DĒLĒNS
Saki, tēte - kā tad mirst?
KOPĒJS
Mirst, kad atdod dvēselīti:
Šovakaru krievi nāks,
Rātes kungi krieviem dos
Mīļu Rīgas dvēselīti -
Rīgas vārtu atslēdziņu.
DĒLĒNS
Kas tad būs?
KOPĒJS
Klusāk, dēls,
Sāk jau Rīgas tauta nākt.
Otrais skats
Sāk lasīties ļaudis, bailīgi gar malām stādamies pulciņos.
KOPĒJS
(Uz dēlēnu, abi nostādamies skatuves priekšā, maliņā.)
Nu mēs visu uzposuši,
Nu mēs malā stāsimies,
Noskatīsim Rīgas bēres.
DĒLĒNS
Tēte, ko mēs uzposuši,
Ļaudis atkal piemīdīs,
Vērts bij slaucīt lielo grīdu?!
KOPĒJS
Krievs mūs pašus piemīdīs,
Aizies Rīga neziņā.
DĒLĒNS
Kas tad būs, saki, tēte?
KOPĒJS
Plēsīs krievi Rīgas mūrus;
Durvis lauzīs, logus sitīs,
Ļaudis kaus, mantas laupīs -
DĒLĒNS
Vai ij manas spēles ņems?
KOPĒJS
Tavas spēles lauzīs pušu.
DĒLĒNS
Ļaudis kaus, - vai ij māti?
KOPĒJS
Kaus ij tevi, kaus ij māti.
DĒLĒNS
(Sāk brēkt.)
Tēte, nelaidīšu krievus!
Mātei priekšā aizstāšos!
KĀDS PILSONIS
Krievs tev saraustīs aiz matiem.
DĒLĒNS
Es tam bārdā ieķeršos, -
Krieviem garas pinku bārdas.
CITS PILSONIS
Krievs tev' maisā iebāzīs.
DĒLĒNS
(Apjūk, bet tad līksmi.)
Lielais Kristaps nepieļaus,
Tas jau sargā mazus bērnus.
KOPĒJS
Tā gan! Lielais Kristaps teic:
Rīga degs, Rīga grims,
Mūžam atkal jauna dzims - -
KĀDA VECA MĀTE
(Turpina.)
Tik kad gatava tā tiks,
Tai uz mūžu nogrimt liks.
ĻAUDIS
(Viens caur otru.)
- Gudris puika, ko tur teiksi?
- Tas ir īstais Rīgas puika!
- Nevajdzēja atdot Rīgu!
- Vēl jau vaļņi nesalauzti -
- Badu paciestu vēl ilgāk!
KĀDS PILSONIS
Klusāk, ļaudis, rāte nāk!
Trešais skats
R ā t e s k u n g i ienāk svinīgā gaitā un apstājas goda vietā. Viņiem līdzās ienāk p u l k s z v i e d r u v i r s n i e k u un paliek nekustoši stāvot visu laiku.
VECĀ MĀTE
(Skaita.)
Rīga, Rīga skaista, skaista,
Kas to skaistu padarīja?
DĒLĒNS
(Starpā aši.)
Zinu: ļaužu sūra vara,
Pakavoti kumeliņi!
ĻAUDIS
(Paklusi, spītēdami rātes kungiem.)
- Aug vēl Rīgas aizstāvīši -
- Kungiem Rīgas nava žēl -
- Zviedru spēki nepaspēja -
- Zviedru laiki, labi laiki -
- Nu to laiku nebūs vairs -
SARGS
(Sauc skaļi.)
Visi klusu! Visi klusu!
Krievu kungi iekšā nāk!
(Visi sakustas un sāk dziļi klanīties, vispirms rātes kungi; zviedri neklanās.)
Ceturtais skats
T r ī s k r i e v u k u n g i - v i r s n i e k i, uzvarētāju gaitā, r ā t e s k u n g i pazemīgi viņu priekšā.
VECĀKAIS RĀTSKUNGS
(Uz krieviem. Aiz viņa Rīgas atslēgas nesējs tura zelta atslēgu uz sarkana samta spilvena.)
Visžēlīgie, visaugstie mūsu kungi!
Šis augstās rātes telpās esat sveikti!
Kā pavēlniekus mēs jūs saņemam,
Ar dziļu bijāšanu klanīdamies -
KRIEVU AUGSTĀKAIS VIRSNIEKS
(Viņu pārtraukdams un uz zviedriem rādīdams.)
Tie tur malā kādēļ paliek taisni stāvot?
Visiem jāklanās kā rudziem saimniekpriekšā!
RĀTSKUNGS
(Klanīdamies.)
Tie zviedri, kungs, tiem atļauts brīvi aiziet, -
Tā paredz miera līgums, augstais kungs.
KRIEVU KUNGS
(Dusmīgi.)
Līgums, līgums! Redzēsim, ko teiks vēl vara?
RĀTSKUNGS
(Atkal klanīdamies.)
Mēs atnesām jums Rīgas atslēgu -
(Ļ a u d i s dzird nopūtas un klusas raudas.)
RĀTSKUNGS
(Atkal klanīdamies.)
No brīva prāta mēs jums padodamies;
Pēc līguma jūs solāt Rīgu taupīt,
Ne zagt, ne laupīt un ne dedzināt -
OTRAIS KRIEVU KUNGS
Ja ņe poņimaju.
(Smejas.)
PIRMAIS KRIEVU KUNGS
(Uz rātskungu.)
Labi, labi. - Teic jel:
Kādēļ labāk tūdaļ neatverat vārtus
Lielo caru ielaist? Atslēgu tik dodat.
RĀTSKUNGS
(Atkal klanīdamies.)
Tā līgumā ir sacīts.
PIRMAIS KRIEVU KUNGS
(Dusmīgi.)
Atkal līgums!
Labāk lūdzat: apžēlo mūs, cara tētiņ!
Dod nu atslēgu man šurpu!
(Izstiepj roku.)
ATSLĒGU NESĒJI
(Izvairās.)
ĻAUDĪS
(Klusums. Tad atskan bērna balss.)
DĒLĒNS
Nedod, nedod atslēdziņu
Tādam resnam krievu vīram!
ĻAUDIS
(Klusu smīn.)
KRIEVU KUNGI
- Što takoje? - Kas par troksni?
PIRMAIS RĀTSKUNGS
(Mierinādams.)
Bērns tik paraud.
Kungs, tagad rātskungs sniegs jums atslēgu.
PIRMAIS KRIEVU KUNGS
Sniegs šis! Ņemšu pats!
Ij spilventiņu līdzi.
Tādām sārtām zīda bārkstīm, zelta pušķiem.
Piektais skats
Parādās telpas malā D e d z e; viņa tērpta baltās zīda drēbēs, svārka lejas mala ūdenskrāsā; galvā viņai zelta kronīts un sudraba plīvurs; rokā viņa tura niedru trijdeksni, koraļļiem izgreznotu. Viņu pavada n ā r a, b a l t i m e l n ā - Ž a g a t a, n ā r a ū d e n s k r ā s ā - C i e l a v i ņ a.
ĻAUDIS
(Sakustas un sačukstas.)
- Skat! - Skat! - Skat!
- Ā! - ā! - Klus! Klus!
- Kas tā tāda? - Kas tā tāda?
- Kāda stalta! - Kāda skaista!
- Līdzi divas pavadones -
- Pati balta - viņas raibas -
- Dodat ceļu! - Dodat ceļu!
- Tā kā kāda karaliene!
- Ir par jaunu! - Ir par skaistu!
- Tā būs kāda princesīte.
- Zelta kronīts galviņā -
- Sudrabiņa plīvurītis -
- Rokā niedru trijdeksnītis.
- Skatat: mati viņai slapji!
- Vai nau ūdens karaliene?
DEDZE
(Panākusi pie goda vietas, griežas pie ļaudīm.)
Sveika, mana Rīgas tauta,
Baltas dienas gaidītāja!
ĻAUDIS
Sveika, zelta princesīte,
Tālas zemes atnākusi!
DEDZE
Ko tie sēri bēru zvani?
Ko tās sēras bēru drēbes?
Ko jūs šodien glabājat,
Lielā pulkā sanākuši?
ĻAUDIS
- Šodien Rīgu glabājam -
- Šodien Rīgas atslēdziņu
- Svešam projām aizdodam -
- Rīga grims! - Rīga degs!
DEDZE
Rīga dzīvos! - Rīga dzīvos!
ĻAUDIS
- Klausat! - Klausat! - Rīga dzīvos!
- Vai jūs dzirdat? - Rīgas tauta!
KRIEVU KUNGI
- Ko tā nāca? - Kas tā tāda?
RĀTSKUNGS
(Klanīdamies, bet mazāk zemu.)
Kungi, nezinu to svešo princesi:
Mums, Rīgai, allaž atnāk augsti viesi,
Mēs neesam kādi tāli aizmežnieki. -
Varbūt, ka zviedru kungi viņu pazīst?
ZVIEDRI
(Tikai saskatās savā starpā un pasmaida.)
KRIEVU KUNGI
Ko tā saka: Rīga dzīvos! Rīga dzīvos!
Vai mēs, krievi, Rīgu iznīcināt gribam?
Mēs tik gribam sargāt to no ienaidniekiem.
RĀTSKUNGS
Kungs, zviedru virsniek, vai to pazīstat?
ZVIEDRU VIRSNIEKS
(Uzrunāts tikai pasmejas laipni pretī.)
KRIEVU KUNGS
(Uz rātskungu, uztraukdamies.)
Ko tie zviedri smejas? Vai te nodevība?!
RĀTSKUNGS
(Paklusām krieviem.)
Es sveikšu to un pašai uzprasīšu.
(Uz Dedzi.)
Es sveicu, kundze, jūs! - Kā jūs lai godā?
Kas esat, jūsu gaišība? Ko vēliet?
DEDZE
(Smiedamās.)
Teic labāk, ko nāca tie tur?
(Uz krieviem rādīdama.)
Ko Rīgas atslēgu nesat jūs šur?
Vai, rātskungi, -
Jūs pārdodat Rīgas dvēseli?
KRIEVU KUNGS
(Aši.)
Ko? tā Rīgas atslēgu mums negrib dot?
Nu, tad es to sevim paņemšu pie laika!
(Viņš sniedzas pēc atslēgas, Dedze izstiepj viņam priekšā savu niedru trijdeksni.)
DEDZE
Neskaries atslēgai klāt,
Kad tev nedod ar labu prāt'!
KRIEVU KUNGS
(Izbrīnījies.)
Rātskungi mums labu prātu deva!
DEDZE
(Uz ļaudīm.)
Vai Rīgu atdod tu, tauta?
ĻAUDIS
- Nē, nē! - Nē, nē! - Tā krieviem nau ļauta!
KRIEVU KUNGS
(Uz rātskungiem.)
Miera līgums vai ir slēgts?
RĀTSKUNGS
Ir slēgts!
KRIEVU KUNGS
Tad ņemu!
(Viņš saņem atslēgu. Bet Dedze ar trijdeksni uzsit viņam uz roku tā, ka atslēga nokrīt.)
DEDZE
(Uzsizdama ar trijdeksni.)
Ņem šo, tas tev krīt!
No jums būs Rīgu atpestīt!
ĻAUDIS
- Atpestīsim! - Atpestīsim!
- Princese ved palīgspēkus!
- Klausat! Paga! - Manim bailes!
KRIEVU KUNGI
- Tā ir Pēter-cara aizskaršana!
- Kā tā sasita man roku zilu!
- Bet gan skaista! Cara tētiņam būs laba!
DEDZE
(Sauc.)
- Tauta! Zviedri! Kungi! - Ko?
Padzīsim šo!
RĀTSKUNGS
(Paklusu.)
Teic, kundze, vai tu palīgpulkus atved?
Kā liekas - ne, tad jādod atslēga!
DEDZE
Nāk nākons
Aiz manis kā melns mākons!
ĻAUDIS
- Vai būs? - Vai būs?
- Vai tik nemāni mūs?
DEDZE
Gaidat tik vienu dienu,
Tad redzēsat mienu! -
Tikai šo vakaru
Vēl nedodat atslēgu!
ĻAUDIS
- Kas būs? - Kas nāks?
- Kad mūs vēl bargāk māks?
DEDZE
Nu labi - tad vienu nakti tik prasu:
Gaidat, līdz redzēsat citrīta rasu!
KRIEVU KUNGS
(Dusmīgi uz rātskungiem.)
Ko nu teiksat? - Līgumu jūs laužat, kungi!
Cara tētiņš liks jūs visus samīt zirgiem!
Rīgu saberzīs un izkaisīs kā smiltis!
RĀTSKUNGS
(Pazemīgi klanīdamies.)
Visžēlīgākie krievu kungi, klausat!
Ir spēkā līgums, bet, lūk, atslēga
Ir krītot lauzta, to mēs izlabosim
Un rīt jums nodosim: Tad slēdzat Rīgu!
Bet, kad tā svešā sita jums, tad kundze
Ir tikai sievišķis, turklāt vēl viešņa!
(Klanās un smaida vēlīgi.)
DEDZE
(Uz krievu kungiem.)
Nu pazūdat!
ĻAUDIS
- Pazūdat! - Pazūdat!
KOPĒJA DĒLĒNS
(Izspraucies caur ļaudīm, pieskrien krievu kungiem un iesit vienam ar dūrīti.)
Še tev! Tu gribēji māti man kaut!
(Aizbēg atkal ļaudīs.)
RĀTSKUNGS
Projām! - Kā to var bērnam ļaut!
(Klanās pret krievu kungiem.)
KRIEVU KUNGI
(Klusi savā starpā.)
- Kad tiem tiešām nenāk palīgspēki?
- Iesim!
- Kad tie nepaņemtu mūs par ķīlu?
- Velni!
- Bet tu, rātskungs - lapsa, - gan tev cara tētiņš! -
(Viņi virzās uz izeju.)
(Nāra - žagata piesteidzas tiem klāt, paslepšus aizskar aiz rokām un pamet ar acīm.)
KRIEVU KUNGI
Lūk, kur meita! Tā mums smaida - tā mums palīgs!
RĀTSKUNGS
Kungs, ļaunā neņemat visžēlīgi!
Es likšu, lai jūs palaiž goda sardze.
KRIEVU KUNGI
(Klusi viens otram.)
- Klausies, - kad tie cietumā mūs neieliktu!
- Kas par sardzi! Velns jūs! - Bēgšu!
- Neizbēgsim!
(Viens pasteidzas aši uz priekšu; otrs to aiztura. Sardze pavada viņus aizejot. Ļ a u d i s smejas.)
Sestais skats
T i e p a š i, bez krievu kungiem.
RĀTSKUNGS
(Smīnēdams.)
Ir krievi projām, es tos piekrāpu.
Bet nikni viņi būs, sāks atkal šaudīt - -
(Uz Dedzi.) Tad sakat, augstā kundze, ko jūs solāt?
No kurienes jums nāks tie palīgspēki?
No zviedriem, poļiem, leišiem, igauņiem?
DEDZE
No jūras nāks, no zemes, no gaisa, -
Daba savus brīnumus raisa:
Zeme trīcēs, jūra šļāks,
Naidniekus projām vāks,
Gaisi rēks un sēks,
Naidnieki bailēs bēgs,
Viņu lodes ar roku es tveršu,
Viņu pašu galvām tās virsū bēršu!
Vēl šonakt no Rīgas tie projām skries,
Mūsu lielgabalu suņi tiem pakaļ ries! -
Uz pulvertorni aicinu jūs!
ĻAUDIS
(Sakustas, sačukstas pārsteigti, iebiedēti.)
- Tu glābsi mūs! - Tu glābsi mūs!
- Burve - burve - ko tā var spēt!
- Tik brīnums vien mums var palīdzēt.
RĀTSKUNGS
Lūk, augstā kundze, teic man, kas tu esi?
Vai burvju palīdzību tu mums soli?
Kā mēs lai ticam taviem burvju spēkiem?
(Pieiedams viņai tuvāk.)
Šķiet, tiešām burve tu, ne princese:
Tev mati slapji, slapjas drēbju vīles -
Vai nāra esi tu? Teic patiesību!
ĻAUDIS
- Es redzēju arī -
- Tai mati pil -
- Es redzēju arī -
- Acīm ugunis šķiļ -
- Tā burve - burve - tā ragana -
- Lai glābj tad mūs Rīgas ragana.
DEDZE
Nu, nākat tad, mīļie ļautiņi:
Rīgu spēj glābt tikai raganas brīnumi,
Es esmu brīnums!
Es baltās jūras valdniece,
Es zemes un gaisa princese,
Pār viļņiem, pār kuģu mastiem
Es sniedzu no latvju līdz zviedru krastiem.
ĻAUDIS
- Lai sveicam tad princesi,
- Kas viļņos no zviedriem nākusi!
- Man bail - ko kliedzat, ļautiņi?
DEDZE
Jūs, ļaudis, manis nepazīstat,
Reizē ij mīlat, reizē ij nīstat!
BALSIS NO ZVIEDRIEM
Sveika esi ij mums!
DEDZE
Jums, draugiem, apsveikums!
RĀTSKUNGS
(Klanīdamies.)
Vēl vienu, princese, lai ļauts jums jautāt -
Bet neņemat man ļaunā, ka tā drīkstu,
Jo visādi jau ļaudis pieredzēti,
Kas daždien izdodas par augstiem kungiem
Un ir tik plukatas un viltnieki -
Bet neņemat tik ļaunā, augstā kundze:
Vai jūs še Rīgā varbūt pazīst kāds,
Kas apliecina jūsu augsto kārtu?
Es negribu neko būt ļauna teicis!
DEDZE
(Smiedamās.)
Jā, tiešām mani viens še zin -
KOPĒJA DĒLĒNS
(Iesaucas aiz ļaudīm.)
Es, es!
ĻAUDIS
- Skat! - Puika, vej!
KOPĒJA DĒLĒNS
Tu tā, kas trejkrāsainā saulītē dej!
DEDZE
(Smejas.)
Tad otrs vēl ir, kas mani min!
Tas Lielais Kristaps!
ĻAUDIS
- Klau! Klau!
- Kā tas var nākt? - Tam kāju nau -
- Tas pats no koka -
- Kā lai locekļus loka?
DEDZE
Nāks! nāks! Es saucu to jau.
(Aiz skatuves dzird bērnus dziedam.)
(Pulciņš bērnu, meitenītes un zēni, ienāk dziedādami, aiz viņiem zēni nes Lielo Kristapu; meitenēm puķes rokā. Viens zēns - runātājs.)
ĻAUDIS
- Nāk! - nāk! - nāk!
- Lielais Kristaps pats!
- Ak, kāds tas būs skats!
- Kas to bērnu! - Kas to bērnu!
BĒRNI DZIED
Tip-tap! - Tip-tap! - Tip-tap! -
Nāc nu, Lielais Kristap!
Ar tām koka kājām,
No tām Rīziņmājām!
Mūsu Lielais Kristap,
Nāc nu bērniem iztapt:
Rokā nes tu bērnu,
Tais' nu jokus, ērmus!
Mēs te zēni, mēs te skuķes,
Nesīsim tev allaž puķes.
(Šos pirmos pantus dzied meitenes, pēdējos dzied zēni.)
ZĒNS DZIED
(Lielo Kristapu izrādīdams ar žestiem.)
Kas še Rīgā ienākt drīkstēs,
Tas lai bučo manas rīkstes,
Kad tas nebūs labs,
Dabūs dibenā: klaps!
(Zēni pantu atkārto dziedādami.)
ĻAUDIS
- Skaties, skaties! - Ko tie bērni!
- Lielais Kristaps šurp ir atstiepts!
- Kādi skaisti bērnu skati!
- Kas to ļāva? - Tā jau nedrīkst!
ZĒNS - RUNĀTĀJS
Lielais Kristaps - bērnu draugs,
Tūdaļ nāks, kad viņu sauks -
Princesītei labvakaru!
Ko lai es tev labu daru!
(Viņš paklanās Dedzes priekšā.)
DEDZE
Sveiki, bērni! Sveiks, tu Kristap!
Nāc nu arī manim iztapt!
Teic, vai mani pazīsti,
Baltās jūras princesi?
ZĒNS - RUNĀTĀJS
Kā lai tevi nepazinu,
Mana paša krustmeitiņu,
Manis nestu pār Rīziņu?
DEDZE
Tu, puisīt, runā par Kristapu, -
Kas devis tev tādu pilnvaru?
ZĒNS - RUNĀTĀJS
Lūk, Lielais Kristaps ir no koka,
Nedz labi kust mēle, nedz roka, -
Tam drusku pagrūta valoda,
Tad vajaga mūsu palīga.
Mēs labi zinām, ko viņš domā,
Ko vecmāte stāstīj', mēs likām omā.
DEDZE
(Smejas.)
Nu, tāda pilnvara
Par pietiekošu turama -
Man liekas, ka paši rātskungi
Tai pretī necels iebildi.
Bet man, lūk, tie rātskungi neuztic,
Cerē, ka Rīgu glābs kāds cits.
(Uz Lielo Kristapu.)
Teic nu, ko tu par mani zini,
No gala visu te mini.
ZĒNS - RUNĀTĀJS
Pār Rīziņu Kristaps tevi toreiz nesa,
No tava smaguma tikko dvesa,
Tu tagad esi daudz vieglāka
Nekā toreiz, maziņa būdama,
Kristaps baroja tevi un apkopa,
Rītā zelta mucu tur atrada.
No tās vienas mucas zelta
Ir visa Rīga celta.
Un, cik no tā zelta priekš celtnēm dod,
Tik rītā atkal no jauna rod.
Bet, kad Rīgā nekas no jauna netiks celts,
Tad mucā izbeigsies zelts,
Kad teiks, ka Rīga ir gatava,
Tad jūrā grims Rīga un muciņa.
LIELAIS KRISTAPS
(Tiek kustināts un klanīts.)
ZĒNS - RUNĀTĀJS
Lūk, Kristaps pats saka:
Tā, tā, tā, tā.
DEDZE
Tā jau gan bija, nuja, nuja!
Bet diez cik labi vis neatminu, -
Tas bija jau sen, cik es zinu.
ZĒNS - RUNĀTĀJS
Vai piecsimts gadu būs atpakaļ,
Bet Lielais Kristaps to atceras visnotaļ.
Bet tev būs gan to gadu daudz.
DEDZE
Mums gadus neskaitīt ļauts:
Mēs, Spīdolas cilts, paši darinām
Sev dzīves laiku, -
Mēs gadus izplešam, saspiežam
Kā miglas tvaiku.
LIELAIS KRISTAPS
(Klanās.)
CITS ZĒNS
(Glītāki ģērbts.)
Lielais Kristaps saka, lai stāsta vēl:
Ka rīdzinieki pirka zemes tik vien,
Cik vienā vēršādā lien,
Un strēmelēs vēršādu sagrieza,
Tik lielu lauku kā Rīgu apstiepa,
Tā lībiešu vecākus apkrāpa,
Rīgu tur uzcēla.
BALSIS NO ĻAUDĪM
- Nē, nē, Lielais Kristaps teic: nē -
- Kas Rīgai maizi deva? - Kas ara?
- Kas Rīgu cēla? - Kas lielu dara?
- Tā vidzemnieku sūrsūra vara!
- Kad man būtu tā naudiņa -
- Kas guļ jūras dibenā,
- Es nopirktu Rīgas pili -
- Līdz ar visiem vāciešiem.
- Tā jau tā Spīdolas naudiņa,
- Par kuru Rīga uzcelta.
- Vai nau tā? - Kristaps saka tā!
LIELAIS KRISTAPS
(Klanās.)
RĀTSKUNGI
- Ko, ļaudis, jaucaties jūs bērnu spēlēs?
- Mēs, rātskungi, taču Rīgu cēlām.
BALSIS NO ĻAUDĪM
- Vai jūs ķelles rokā ņēmāt?
- Vai jūs nesāt kaļķus, baļķus?
(Troksnis aizvien aug.)
BALSIS ŠUR TUR RĀTSKUNGOS
- Vai kalpi noteic gan, kā jāceļ nams?
- Vai maksā kalpi, kad ir pabeigts darbs?
- Kad jūs daudz maisīsaties Rīgas lietās,
- Mēs varam necelt: Rīga gatava!
BALSIS NO ĻAUDĪM
- Lūk, Rīga šiem ir gatava!
- Lai grimst, - kad šiem nau visa teikšana -
- Šiem sava tēvija!
VECĀKAIS RĀTSKUNGS
Pag, neķildojat, - vēl ir viena lieta. -
(Uz Dedzi.)
Teic, princese, kad Rīgu solies glābt,
Ko tu par algu prasi?
CITI RĀTSKUNGI
Jā, ko prasi?
DEDZE
Man alga nau vajdzīga,
Lai Rīga tik netiek atdota!
Lai Rīga tik netiek gatava!
ĻAUDIS
- Tā ir labi! - Tā ir labi!
- Tā lai notiek - kā tu saki!
RĀTSKUNGS
Tu, princese,
Būsi Rīgas valdniece, -
Tik atstāj mums kungu tiesības,
Lai mūsu priekšrocības ir neskartas!
ĻAUDIS
- Nost priekšrocības - priekštiesības!
Par ļaunu tautai turētas!
DEDZE
Es skatīšu,
Lai tauta pati valdītu.
(Troksnis no šāvieniem, ļaudis spiežas uz priekšu un nobīda bērnus malā.)
ĻAUDIS
- Klau! Kā krievi šauj!
- Klau, kā brakš!
- Kas tuvumā krakš!
(Piepeši lielgabala lode izlauž istabas sienu un nokrīt uz grīdas. Lielas klaigas un bēgšana.)
ĻAUDIS
- Vai! - vai! - vai! vai!
- Krievi nāk! - krievi nāk!
RĀTSKUNGI
- Mūs nodeva tā Rīgas ragana!
- Tu ragana! - Tu Rīgas ragana!
DEDZE
(Paceļ lodi un sviež to atpakaļ pa sienu.)
Es lodi atpakaļ sviežu,
Postu pret naidnieku griežu,
Man līdzi uz pulvera torni!
(Priekškars.)