RAINIS
RĪGAS RAGANA
VIENAS NAKTS SAPNIS
TRILOĢIJAS TREŠĀ DAĻA
OTRAIS POSMS
I AINA
R ī g a s p r i e k š ā k r i e v u k a r a n o m e t n e.
Mākoņaina, lietaina nakts. No tumšā tāluma, kura galā spīgo kāda gaismas zīme, bēg k r i e v u k a r a p u l k i, bailēs kliegdami. Gaismas zīme arvien tuvojas, un top skaidrāki redzams, ka tas ir k ā d a k a r e i v j a v i z o š s t ē l s; apkārt tam spokaini fosforiscējoša gaisma. S p ī d o š i k a r e i v j i. Tēls iezīmējas par L ā č p l ē s i.)
KRIEVU KAREIVJI
(Paniskās bailēs bēgoši.)
- Bēgat, bēgat! - Bēgat, bēgat!
- Kādi briesmīgi kareivji
- Rīdzniekiem palīgā nākuši!
- Bēgat, bēgat! - Bēgat, bēgat!
VIRSNIEKS
(Lūko apturēt bēgošos kareivjus.)
Stāvat, stāvat jel! Stāvat!
Kareivji! Krievu kareivji!
Esat atkal dūšīgi!
KAREIVJU BALSIS
- Bēdz pats! - Un ceļā nestāvi!
- Vai neredzi, cik tie spokaini!
- Diez, kur tie tādi cēlušies?
- Taisni mums virsū brāzušies!
- Kur rīdzniekiem nākuši tādi biedri?
- Es labi redzu: tie nava zviedri!
- Nu, poļi tie ar nau, nedz vāci!
- Kur, velns, tu tāds nāci!
- Ko tik daudz prātojat? !
- Taisat, ka ātrāk aizmūkat!
KAREIVJU BALSIS
(Citā pusē.)
- Vai dzirdēj', kāds šausmīgs kliedziens!
- Un kāds svilpiens! Kāds spiedziens!
- Tā lieta nau dabīga!
- Tā burvība, neķītra burvība!
- To dara tā Rīgas ragana!
- Tik šonakt te pirmoreiz mānīta!
VAIRĀKI VIRSNIEKI
(Lūko apturēt un sakārtot bēgošos.)
- Kareivji! - Nebēgat! - Esat braši!
KAREIVJU BALSIS
Kad gribat mirt, tad stāvat paši!
VIRSNIEKS
(Uz kādu kareivi.)
Stāvi, jeb es tev cirtīšu!
KAREIVIS
Pagaid', es rīt tev klausīšu!
CITS
Lūk, mūs šis var bez bailēm cirst -
Ej pret spokiem, kur mirst!
KAREIVJU BALSIS
(Juku jukām.)
- No bailēm man gluži galva mulst!
- Man jau arī dulst!
- Skat, pašā priekšā kāds spīgo!
- Jā, apkārt kūp un zvīgo!
- Tāds milzīgs, plēsīgs vīrs!
- Vai tāds var būt kristīgs un tīrs?!
- Nekristīts! Pagāns iznācis!
- No jūras, saka, izkāpis!
- Tas esot šiem Lāčplēsis!
- Tā kā šiem cars! - Kā varonis!
- Vajdzētu krustu mest!
- Ak, ko, savu krustu būs nest!
- Es metu krustu, bet nelīdz nekā!
- Neko, pagāns, no krusta nejaudā!
CITA KAREIVJU GRUPA
(Sablīvējusies.)
- Visdrošākais kājas pār pleciem likt!
- Gudrais! - Uz priekšu nevar tikt!
- Visi jau skrien kā negudri!
- Būtu jel garām laiduši!
JAUNĀKIE KAREIVJI
(Uz kādu vecāku, kurš netiek aši uz priekšu, nesdams kādas salaupītas mantas.)
- Ko, veci, tu stiepi?
- Kur tās mantas tu čiepi?
- Kam, veci, tev vajga? Kam bēdzi?
- Ko tu tāds jēdzi?
- Kas šim no mantām, no bēgšanas taps?
- Tā kā tā tev rīt kaps!
(Pagrūž veci un paņem viņa mantas.)
LIELA AUGUMA KAREIVIS
(Smejas.)
Še paliec, mums, jauniem, vēl jādzīvo!
CITI
Tad dūšīgāk jāļeko!
VĒL CITI
Tas klupdams ceļu tik aizsprosto!
(Dzirdas no tāluma spēcīga balss, kā no Lāčplēša.)
BALSS
Prom, naidnieki!
Vai nepazīstat Lāčplēsi!
KAREIVJI
- Cik briesmīgs! Kā bļauj!
- Un kā tas kauj!
- Lai jel mums dzīviem aizbēgt ļauj!
(Priekškars.)
II AINA
L i e l ā s a p u l c e s i s t a b a.
Istaba pilna ļaužu. Pa istabu iet apkārt pulciņi dziedādami un dejodami. Visi svin Rīgas uzvaras un prieka svētkus.
Pirmais skats
PUIŠU un MEITU KORI
(Ar lielākiem un mazākiem zvaniņiem iet apkārt pa skatuvi dziedādami.)
Lieli zvani, smagi zvani -
Dund! dund! dund! dund!
Nu jūs gana zvanījuši -
Dund! dund! dund! dund!
Nu mēs gana skundējuši -
Skund! skund! skund! skund!
Sēru zvani - klustat!
Bēru zvani - klustat!
Skund! skund! skund!
Dund! dund! dund!
MEITAS
Sīki, mazi zvanelīši -
Tili tili! tili, tili!
Līksmes, prieka vēstnesīši,
Tili! tili! til!
Jūsu reize atnākusi -
Cili! cili! cili! cili!
Prieka zvani - zvani!
Deju skaņi - skani!
Cili! cili! cili!
Tili! tili! til!
ZĒNI un MEITENES
(Ar puķu appušķotiem trijdeksnīšiem.)
Zēni, zēni, meitenītes,
Nu uz deju taisaties!
(Ķircinot vecos.)
Veci vīri, klumburkājas,
Vecas meitas, kunkstētājas -
Nu no kaktiem ārā līst!
Nu lai dejā kurpes plīst!
VĪRI
(Rokās tiem dažādi amata rīki.)
Visi kājas loka!
Deja nau no joka!
Ij kam kāja koka -
Visi līdzi lec!
Piesit vēl ar kāju,
Lai dreb visa māja,
Tad pie sirds tev gāja,
Kad tu līdzi lec!
SIEVAS
(Vicina rokās jostas un prievītes.)
Briesmīgs krievs bij-u!
Kur tās briesmas nu?
Lāčplēsis tiem uzsauc «nost»!
Krievi devās projām jozt.
Krievi klupu klūp -
Ašāk aizskriet rūp:
«Lai to Rīgu parauj velns!
Man priekš acīm zils un melns!»
(Garām aiziedamas un izrādīdamas bijušās briesmas.)
ĻAUDIS
Mieru, mieru, dejotāji!
Klusu, klusu, dziedātāji! -
Atnāk mūsu princesīte,
Mūsu Rīgas glābējiņa.
(Apstājas dziedāšana un dejošana.)
Otrais skats
Parādās D e d z e svētku tērpā, līdzīgā pirmajam tērpam, tikai bagātākos greznojumos, zelta, ne sudraba un spilgtākās krāsās. Viņai līdzās viņas pavadones - C i e l a v i ņ a un Ž a g a t a, arī svētku drēbēs. Pavada viņu arī Rīgas pilsētas g o d a s a r g i.
DEDZE
Sveika, brīvā Rīgas tauta!
Uzvarsvētkus svinēdama!
Šodien dziedat, šodien dejat -
Rītu darbā; Rīgu celt!
Kari Rīgu aizkavēja,
Atgūt aši pasteidzat!
ĻAUDIS
- Sveika, sveika, princesīte!
- Sveika, mūsu glābējiņa!
- Sveika, Rīgas raganiņa!
- Naidenieku biedētāja!
DEDZE
(Dzied.)
Zila debess, zaļa zeme -
Vidū saule rituļoja,
Balti putu mākonīši
Gar malām lūkojās.
Debess brīva - padebešu,
Rīga brīva - ienaidnieku, -
Rītu visi laukā skriet
Latvju saulē sildīties!
ĻAUDIS
Nāc tu mūsu pulciņā,
Pastaigāsim dziedādami -
Savu Rīgu slavēdami,
Sav' uzvaru svinēdami!
DEDZE
(Uz Cielaviņu un žagatu.)
Ejam, ejam - manas māsas,
Ļaudīm līdzi priecāties!
ŽAGATA
Vai princesei par godu būs,
Kad ļaudīs iemaisīta kļūs?
(Viņa atkāpjas, kamēr Dedze un Cielaviņa iestājas rindās.)
DEDZE
Atšķiries, atšķiries,
Kā tu atkal pieslēgsies?
ŽAGATA
Vai tu pati pieslēgsies?
DEDZE
(Asi.)
Atkāpies!
(Žagata aiziet aizvainota.)
SIEVAS
(Uz Dedzi, pasmiedamās par Žagatu.)
Nu, tu Rīgas princesīte,
Tu nu Rīgā palicēja!
DEDZE
Vai es Rīgā palicēja?
Es tik nācu Rīgu glābt.
SIEVA
Tevi Rīga saistījusi,
Kad tai laba darījusi,
Nu tev allaž jāglābj mūs?
CITA
Mēs tev dosim līgavaini,
Tas tev' projām nelaidīs.
DEDZE
Ne es varu, ne es gribu
Līgavainim saistīties!
VAIRĀKAS SIEVAS
- Mums ir skaisti Rīgas zēni -
- Citu tādu brašu nava -
- Tu sev vari izvēlēt -
- Tādu kā to dieva dēlu -
DEDZE
Tencin', tencin', Rīgas mātes!
Ne es ņemu, ne es eju! -
Esmu Rīgā atsūtīta,
Atkal projām aizgājēja.
SIEVAS
Vai tev sirds jau sasaistīta
Tur ar kādu svešu princi?
OTRA SIEVA
Vai par prastu Rīgas zēni
Tādai jūras princesītei?
CITA SIEVA
Nākat, zēni, rādaties!
ZĒNI
(Nostājas rindā Dedzes priekšā un apsveic viņu klanīdamies.)
Sveika, daiļā princesīte!
DEDZE
Braši zēni, ozoldēli!
Pūs tām daiļām liepu meitām!
(Grupa aizvirzās uz malu.)
Trešais skats
Otrā skatuves malā iznāk R ī g a s r ā t s k u n g i, savā ornātā kā uz svētkiem.
RĀTSKUNGI
(Sarunājas aši, paklusi apspriezdamies pēdējo reizi.)
JAUNĀKAIS RĀTSKUNGS
Ja neatzīst tā mūsu priekšrocības? -
VECĀKAIS RĀTSKUNGS
Mēs piedāvāsim viņai Rīgas kroni!
VAIRĀKI RĀTSKUNGI
(Smejas.)
Ha, ha, ha - Rīgas kroni? Kas tas tāds?
JAUNĀKAIS RĀTSKUNGS
Ja nepieņem?!
VECĀKAIS
Ā! pieņems! sieviete!
JAUNĀKAIS RĀTSKUNGS
Ja neatzīst ij taču!
VECĀKAIS RĀTSKUNGS
Tad kronis beigts! -
Mēs ļaudis kūdīsim, - tie negrib kroni.
Nu, kungi: viens iet tautā, - mēs pie kundzes!
(Viens r ā t s k u n g s tuvojas grupai, kur D e d z e ar sievām, citi lēni un svinīgi iet pie Dedzes.)
RĀTSKUNGS
(Uz sievām ap Dedzi.)
Ko jūs, mātes, sanākušas,
Vīru kundzei dāvādamas, -
Mēs tai nesam citu balvu:
Rīgas kroni, pašu kroni!
SIEVAS un ĻAUDIS
- Lūk! - lūk! - lūk!
- Ko tie domā! - rāteskungi!
- Tā tie kopā sačukstēja -
- Vecais lapsa, - tas ir īstais!
CIELAVIŅA
(Klusi Dedzei.)
Dzi, dzi, Dedze, kroni sola.
DEDZE
(Tāpat klusi.)
Ko man kronis? Man jau jāiet.
CIELAVIŅA
(Tāpat.)
Nācām dzīvi sapņot - sapņo!
DEDZE
(Tāpat.)
Sapņot dzīvi - izsapņot!
(Rātskungi, pienākuši pie Dedzes.)
VECĀKAIS RĀTSKUNGS
(Uz Dedzi.)
Mēs kundzi lūdzam sēsties goda vietā,
Kas rātes sagādāta uzveicējai!
(D e d z e atsēstas augstajā krēslā, kas uzcelts svinīgam gadījumam, apkārt grupējas rātskungi, zviedru sardze, ģildes un citi.)
ĻAUDIS
(Jūsmīgi apsveic Dedzi.)
- Sveika! sveika! princesīte!
- Sveika! Rīgas izglābēja!
- Sveika, Rīgas raganiņa!
- Sveika, tautas gādātāja!
RĀTSKUNGI
(Svinīgi nostājas Dedzes priekšā un apsveikdami klanās.)
ZVIEDRU SARDZE
(Parāda militāru godu.)
CITI
(Klanās un sumina.)
VECĀKAIS RĀTSKUNGS
(Panākdams uz priekšu un nostādamies svinīgā pozā Dedzes priekšā.)
Mēs, Rīgas visi augstās rātes kungi,
Un visa tauta līdzi sveicam tevi!
ĻAUDIS
(Starpā saukdami.)
- Sveika! sveika! - Mūsu mīļā!
- Mūsu mīļā princesīte!
VECĀKAIS RĀTSKUNGS
Tu redzi, kundze, kāda sajūsmība!
Ka nevaru ne izteikt apsveikumu!
Tad gribu runu saņemt īsumā:
Tu viena glābi Rīgu, un mēs tagad
Kā atzinību gribam tevi iecelt -
Mēs celsim tevi nu par valdnieci,
Kas nobeidz Rīgas niknās kara gaitas
Un mieru slēdz ar lielo krievu caru,
Un apstiprina rātes priekšrocības,
Kas jau no mūžiem bija un uz mūžiem.
(Apstājas un pētoši lūkojas Dedzē.)
Un šinī cerībā mēs piedāvājam, -
Mēs piedāvājam tevim - Rīgas kroni!
(Ļaudīs dzirdama kustība un čukstoņa.)
JAUNĀKAIS RĀTSKUNGS
Lūk, tauta! rātes celtā valdniece!
Nu, apsveicat to skaļiem saucieniem!
ĻAUDIS
- Dzīvo! dzīvo! princesīte!
- Dzīvo, Rīgas paglābēja!
- Kādēļ rāte viņu cēla?
- Paši ceļam princesīti!
- Kādēļ viņai dāvā kroni?
- Viņa teica: tautai valdīt!
DEDZE
(Paceļas no krēsla un māj ar roku.)
JAUNĀKAIS RĀTSKUNGS
Klau! Klusu, ļaudis, kundze vēlas runāt!
DEDZE
Rīgas tauta, mīļie ļaudis!
Atsakos no valdniekgoda.
Atsakos no Rīgas kroņa,
Aiziešu no Rīgas mājās,
Kad būs miera līgums noslēgts!
ĻAUDIS
- Neej! - Neej! - Kur tu iesi?
- Bruks mums virsū ienaidnieki!
VECAIS RĀTSKUNGS
Mēs lūdzam, neatsakies, augstā kundze!
Nupat ir miera līgums jānoslēdz.
No krieviem atnākuši sūtņi šurp:
Tie mūsu tiesības un priekšrocības
Grib tagad atzīt līdzi, kā ij tu.
DEDZE
Jā, miers ir jānoslēdz, lai ienāk sūtņi!
(Ļaudīs uztraukums un čukstoņa.)
Ceturtais skats
Tiek ievesti k r i e v u s ū t ņ i. Viņu izturēšanās ir daudz piekāpīgāka nekā pirmo reizi.
JAUNĀKAIS RĀTSKUNGS
Nu, klusu, ļaudis! Krievu sūtņi nāk.
SŪTNU RUNĀTĀJS
(Klanās Dedzes un tad rātskungu un ļaužu priekšā.)
Lielais Pēter-cars liek apsveikt daiļo kundzi,
Rīgas rātes kungus līdz ar visu tautu!
Zviedru virsniekus, kas vadoņi šai zemei!
Nākam mieru līgt no lielā krievu cara:
Rīgu brīvu atzīsim, tik meslus dodat!
DEDZE
Es pretī sveicu Pēter-cara sūtņus!
VECĀKAIS RĀTSKUNGS
Es augstās rātes vārdā sveicu sūtņus!
KRIEVU SŪTNIS
Vēl man lielais cars liek sacīt šādus vārdus:
Krievu cars daudz dzirdējis par daiļo kundzi,
Viņas augsto gudrību un burvju spēku,
Kurš ir pārspējis pat lielos cara pulkus,
Ka tie atkāpās no Rīgas līdz pat Cēsīm,
Kad tie dzirdēj' viņas karapulku balsis.
(Viņš apstājas un klanās vēlreiz Dedzes priekšā.)
Lielais krievu cars ir dzirdējis vēl vairāk:
Par to skaistumu, kāds neredzēts zem saules
Un kas piemītot tik daiļai Rīgas kundzei:
Lielais Pēter-cars liek jautāt daiļai kundzei,
Vai gan cars drīkst sūtīt kundzei savus sūtņus,
Kas tai noliktu pie daiļām kājām valsti
Un tik izlūgtos priekš cara kundzes roku!
(Vispārējs uztraukums.)
CIELAVIŅA
(Iečukst ko ausīs Dedzei.)
ĻAUDIS
- Klausat! Klausat! - Vai jūs dzirdat?
- Ko tie krievu kungi saka!
SŪTNIS
(Turpina ar pašapmierinātu un viltīgu smaidu.)
Miera līgumā tad būtu noteikumi,
Kādus pavēlētu pati augstā kundze, -
Visu žēlīgais un lielais cars tā runā.
ĻAUDIS
- Princesīte, - princesīte!
- Kur tā augsti nu tiek celta!
- Kur nu paliek Rīgas zēni?
- Dieviņ, kāds tai līgavainis!
- Kādas nedzirdētas lietas!
- Kāda nu ir Rīgai laime!
VECĀKAIS RĀTSKUNGS
Mēs, augstā rāte, sveicam krievu kungus
Un uzklausāmies miera priekšlikumus.
Bet viss nu atkaras no augstās kundzes,
Mēs viņas rokā dodam nolēmumu;
Uz viņu klausaties, ko viņa teiks.
Bet jūsu žēlīgo un lielo caru
Mēs dziļi tencinām par viņa vārdiem
Un viņa žēlastības priekš1ikumiem!
DEDZE
(Pieceļas savā krēslā.)
Jums, augstie sūtņu kungi, pateicos
Par cēlo sveicienu no cēlā cara.
Un - kā jau teica Rīgas augstā rāte -
Par viņa žēlastības priekšlikumiem. -
(Tad piepeši citādā balss noskaņā.)
Bet pieņemt to nevaru -
No Rīgas es aizeju
Turp, no kurienes atnācu, -
Kad miers būs slēgts un sveikts
Tad mans uzdevums te veikts.
ĻAUDIS
- Princesīt, ko tu dari?
- Kā atteikties vari?
- Tas nevar būt! - Tas nevar būt!
- Viņai vajga par carieni kļūt!
VECĀKAIS RĀTSKŪNGS
Mēs, kundze, nolemšanu atliksim! -
Tik lielas lietas labi jāpārdomā.
Mēs rītu dosim sūtņiem atbildi.
KRIEVU SŪTNIS
Daiļā kundze vēlas mūs tik vārdiem pārsteigt.
Mēs jau kundzes augsto gudrību gan jutām.
Tikai to vēl gribu teikt: nau zemes virsū
Gala cara žēlastībai, c a r a v a r a i!
OTRAIS SŪTNIS
Es tik to vēl gribu teikt: nau zemes virsū
Otra tā kā cars, tik gudra, stipra - skaista!
TREŠAIS SŪTNIS
Es tik to vēl gribu teikt: nau zemes virsū
Otra tā kā cars, tik dusmīga un nikna!
DEDZE
Nesat no manis, kā pienākas,
Tam vecam, niknam caram labdienas!
OTRAIS SŪTNIS
Cara tētiņš ir jauns!
DEDZE
(Piepeši satrūkstas un aši nosaka.)
Tad man ir kauns!
Rīgas augstie rātskungi
Dos jums atbildi!
(Viņa aši nokāpj no augstā krēsla un aizsteidzas, pavadīta no Cielaviņas.)
KRIEVU SŪTŅI
(Smejas.)
Ha, ha, ha, ha! cara tētiņš nopriecāsies!
VECĀKAIS RĀTSKUNGS
(Uz sūtņiem.)
Tad, kungi, sūtat tikai preciniekus!
ĻAUDIS
- Princesītei jāapprecas!
- Nu tā neatstās mūs vienus!
- Tā jau negrib! - tā jau aiziet!
- Nu, priekš mums tai vajdzēs gribēt!
- Princesīte! princesīte!
(Priekškars.)
III AINA
I s t a b a p i l s ē t a s n a m a b l a k u s
t e l p ā s.
Istaba tumša.
Pirmais skats
D e d z e, aiz viņas ienāk C i e l a v i ņ a; abas steigā.
DEDZE
Nāc še, te varēsim paslēpties!
CIELAVIŅA
Ko? še?
DEDZE
Vai ir te, kur apsēsties?
CIELAVIŅA
Ko tu tā skrien?
Ko tādā tumšā kaktā lien?
DEDZE
Nāc vien!
CIELAVIŅA
Man gluži bailes še top.
DEDZE
Man bailes, kur ļaudis jāsastop.
CIELAVIŅA
Vai zini, kāds tad viņš ir?
DEDZE
Jau viss to no citiem cilvēkiem šķir.
Kā visus viņš baida.
CIELAVIŅA
Tie dreb no viņa mīlas un naida.
Bet tevi viņš gaida.
DEDZE
Viens teic, ka nikns. -
CIELAVIŅA
Cits teic, ka skaists!
DEDZE
Tad tāds pret mani laists!
Prieks būtu tādu veikt.
CIELAVIŅA
Ko tur teikt?!
Tu jau to veici neredzot.
Cik dzirdēji pastāstot
No sūtņiem, kas bij še nākuši. -
DEDZE
(Viņu pārtraukdama.)
- Pils atslēgas ņemt kā valdnieki. -
CIELAVIŅA
Kad uzlaidi tiem Lāčplēsi,
Tie nāk nu kā lūdzēji - precnieki!
Bet kā tad nu tu lem?
Tu viņu ņem?
DEDZE
Kā gan šis izskatās?
Ūsas laikam gargari nokaras;
Un plata bārda. -
CIELAVIŅA
Nē, nē!
DEDZE
Un balss skan kā pērkoņa dārda. -
Un resns kā krievu pulkveži. -
CIELAVIŅA
- Kā ozolmucas vēderi!
DEDZE
Nau jau nu tievi ij Rīgas rātes -
CIELAVIŅA
Vīri kā vīna vātes. -
DEDZE
Viņš būs kā mūsu tēvocis Sams,
Kas staigā, no resnuma tusnīdams.
CIELAVIŅA
Nē, nē, - tāds Pēters vis nau!
DEDZE
Vai tad tu izzināji to jau?
CIELAVIŅA
No Žagatiņas!
Tai jau par visu ir jaunākās ziņas.
DEDZE
Austiņas viņai visur ausās,
Visu tā izzin, visos tā klausās. -
CIELAVIŅA
Un mēlīte tek un rit,
Un dzeļ, un sit!
DEDZE
Kur tad viņa nu palika?
CIELAVIŅA
Kaut kur jau mējot aizskrēja.
Viņa tagad ir dusmīga.
DEDZE
Par ko tad tev šķiet?
CIELAVIŅA
Ka liki ar ļaudīm kopā iet.
DEDZE
Viņa nau mūsu dzimuma,
Velti mums līdzi palaista.
(Atmet ar roku.)
CIELAVIŅA
Cars esot gara auguma,
Slaiks un tievs,
Nemaz ne kā krievs, -
Mazas, mazas ūsiņas;
Kā zem deguna piešūtas,
Bet piere plata,
Acis asa, caururbjoša skata,
Tāds redzēts reti. -
DEDZE
Nu nāc tu man pretī!
CIELAVIŅA
Esot še arī tā gleznots tēls -
Ļoti cēls.
Teic, krievu sūtnis to atstājis,
Laikam priekš tevis būs domājis,
Tā prātā man ienāca.
DEDZE
Liec, lai tā galvu man iztaisa!
CIELAVIŅA
Kā tad! Tev jau, protams, to vajdzēs ņemt!
Ko tur daudz lemt?
DEDZE
Nē! Ko tu? - Es gribu tikt atpakaļ
Uz mūsu dzelmi, kur likteņus kaļ.
CIELAVIŅA
(Bēdīgi.)
Nez kāds mūsu liktenis būs?
Man bailes, ka neziņā grūs!
Man arī no ļaudīm bailes:
Tiem sirdī ir tādas svešādas gailes,
Tie visi priekš sevis ko grib,
Kā ļaunums tiem acīs žib - -
DEDZE
Bet mēs jau nācām še sērst,
Lai ļaunu var vērst. -
CIELAVIŅA
Man gluži skumja top sirds -
Bet tev jau carienes kronis mirdz.
DEDZE
Aiz tā varbūt tik viltus ņirdz! -
CIELAVIŅA
Vai tāds mūsu dzīves sapnis būtu?
DEDZE
Es vēl ne visas še jūtas jūtu. -
CIELAVIŅA
Tu mīlu vēl gūtu!
DEDZE
(Piepeši.)
Ej, liec tā galvu uztaisīt!
CIELAVIŅA
Tu viena še paliec?!
DEDZE
Nu, ej tūlīt!
(Cielaviņa aiziet.)
Otrais skats
DEDZE
(Viena, domīga, uztraukta, pilna šaubu.)
Ko tad es gribu? - Vai tad es zinu?
Viss manim pretīgs, ko vien es minu!
Kā viņa teica: lai mīlu gūtu?
Vai lai pati es mīlu jūtu? -
Ak, sapnis, mans sapnis - un viena nakts!
Nakts tumsā viss cilvēku liktenis rakts.
(Vairīdamās.)
Vai man to baudīt? - Vēl varu bēgt!
Vai ļaut sevi šaurajā lokā slēgt?
Tur mājās tāds klusums! laime! un plašums!
Še viss ir nemiers, sāpes, steiga un ašums!
Ko tad es gribu? Vai tad es zinu?
Viss draud ar sāpēm, ko vien es minu.
(Raudamās uz priekšu.)
Vai kluso laimi es nepanesu?
Vai ilgās pēc citas dzīves es dvesu?
Vai ļaužu dzīvē es nācu sērst,
Lai ļaunumu labā varētu vērst?
Ak, sapņot! viss sapnis, ko vien es minu!
Vai sapņot? vai raudāt? Ko gribu? - Ko zinu?
(Nogrimusi savās mocošās dziņās.)
Trešais skats
Tumsā parādās S p ī d o l a s t ē l s.
DEDZE
(Uzlēkdama kājās, pretī Spīdolai.)
Tu nāci, māt!
Nāc mani mierināt?
SPĪDOLAS TĒLS
Nāku tevi atpakaļ aicināt!
DEDZE
Tu pati sauci: iet šo gaitu?
SPĪDOLA
Es tevim to par grūtu skaitu.
DEDZE
Bet nebij cits, kas to iet.
SPĪDOLA
Man žēl, ka tu ciet.
DEDZE
Sava bērna tev žēl, bet tauta?
SPĪDOLA
Vēl tai brīve nau ļauta.
DEDZE
(Visas savas šaubas reizē izvērsdama.)
Bet Lāčplēsis teic: ij zaudējums
Būs ieguvums.
Un es - es gribēju iet ij priekš sevis,
Just, ko liktens ir cilvēkiem devis,
Mana laime, kas pārāk klusa,
Bij dusa. - -
SPĪDOLA
Priekš sevis ejot, zaudēsi
Ij sevi, ij pasauli,
Ij likteni!
DEDZE
Ir dzīvju, maiņu un likteņu daudz.
SPĪDOLA
Es gribēju, lai tevi maiņas saudz:
Še zemes jūtas līdz tevi rautu,
Mīla, naids, ciešanas tevi skautu.
Nāc atpakaļ vēl pirms rīta!
No visa būsi tad atpestīta.
Es nācu tevi brīdināt.
DEDZE
(Uztraukta.)
Ak, māt, mīļā māt!
Vēl man še nekas nau sniegts:
Vēl Rīgai miers ir liegts. - -
SDĪDOLA
(Viņu pārtraukdama un turpinādama.)
Ne kronis vēl ir, ne mīla,
Nedz sāpes, - bet kad tie reiz vīla?
DEDZE
Viena nakts tik! - un sapnis man izsapņots!
Tas bij man no liktens un tevis dots!
SPĪDOLA
Ak, mīla! Ak, kaut tev to nepazīt! -
Vēl vienu tev solu, kad liktens krīt:
Tev nāvi var dot tik ar sudraba lodi -
Kad pati to lej un citam dodi!
Tavu likteni nododu tavām rokām:
Sargies nu pati no draudošām mokām!
Ak, meitiņ, nāc! nāc! nāc!
DEDZE
(Sevī nogrimusi, nekustas.)
SPĪDOLA
Ak vai! tu vaidu ceļu sāc!
Es nespēju ceļu tev pērlēm klāt -
Tik asrām!
DEDZE
Ak, māt!
(S p ī d o l a s t ē l s nozūd.)
Ceturtais skats
DEDZE
(Atkal viena, klusi, kā raudot.)
Man gribas raudāt,
Man gribas smieties,
No manis ilgas
Laukā grib lieties. -
Ai, viļņi, viļņi,
Ai, jūras tāle, -
Ai, krasta smiltis,
Ai, sausā zāle!
(Durvis atveras un parādās C i e l a v i ņ a, aiz viņas rātskungi.)
CIELAVIŅA
Dedze, tevi meklē rātskungi!
Dod nu tiem atbildi!
RĀTSKUNGI
- Ko, kundze, teikt? - Lai sūta precniekus!
DEDZE
Lai nāk pats cars!
(Priekškars.)
IV AINA
C a r a n o m e t n e p i e C ē s i m.
Telts. Galds. Krēsls. Ir nakts.
Pirmais skats
C a r s P ē t e r s nemierīgi staigā pa telti. Sargkareivis ienāk.
SARGKAREIVIS
Visu žēlīgāk - - -
CARS PĒTERS
(Viņu aši pārtrauc pusvārdā.)
Teic aši, kas tev sakāms!
SARGKAREIVIS
Kāda sieviete še - - -
CARS PĒTERS
Skaista?
SARGKAREIVIS
Rīdzinieces -
Visas skaistas.
CARS PĒTERS
Teltī ved!
SARGKAREIVIS
Tai esot ziņas.
CARS PĒTERS
Šurp ved!
(Sargkareivis aiziet.)
CARS PĒTERS
(Tāpat nemierīgi staigādams.)
Kā lai bēgļus apturu jel Cēsīs?
Lāsts tev, raganā! - Jau Rīga bij man rokās! -
Kara viltību, lūk, izgudro šī gudrā!
Bailes uzlaiž pulkiem! - Pag, man arī viltus:
Kura sieviete spēj atstāvēt, kad prec to?
(Pavērdams telts durvis, sauc.)
Kur tā nācēja?
SARGKAREIVIS
(Bailīgi.)
Cars, bijāt aizņemts runā!
CARS PĒTERS
(Dusmīgi.)
Muļķis! Ievest!
Otrais skats
Sargkareivis ieved žagatu.
SARGKAREIVIS
(Uz Žagatu.)
Ceļos krist priekš lielā cara!
ŽAGATA
(Paliek stāvot, smīnēdama.)
CARS PĒTERS
Kas tu esi?
ŽAGATA
Rīgas kundzes pavadone.
CARS PĒTERS
Ā! - un sauc kā?
ŽAGATA
Žagata.
CARS PĒTERS
Tu gribi nodot?
ŽAGATA
(Lepnā, mainītā tonī.)
Tā Rīgā nerunā ar sievietēm.
CARS PĒTERS
(Pārsteigts no viņas lepnuma, bet nepadodamies iespaidam.)
Ā! - Kas tad sakāms kundzes pavadonēm,
Kas nāk pie pretnieka? - Vai esi sūtne
Un gribi mani vilt?
ŽAGATA
(Lepni.)
Es varu aiziet.
CARS PĒTERS
Ā! - Tu man patīc, šonakt būsi mana.
ŽAGATA
(Ironiski.)
Es šaubas, vai tā būs, kaut tīku tevim.
CARS PĒTERS
Tu aiziet nevari, tu manā varā!
ŽAGATA
(Ironiski.)
Tev varas nava pat pār s a v i e m pulkiem!
CARS PĒTERS
Pār tevi gan.
ŽAGATA
Par mani augstāks spēks.
CARS PĒTERS
Tad teic, kā turēt bēgļus?
ŽAGATA
Teikšu vairāk:
Kā Rīgu gūt, kā salauzt raganspēku.
CARS PĒTERS
Un alga?
ŽAGATA
Liec: lai Rīga gatava!
CARS PĒTERS
Ko nozīmē tās?
ŽAGATA
Teikšu tev.
CARS PĒTERS
Es solu! -
Tad saki, kādēļ Rīga nepadodas?
Lauž miera līgumu! Kas Rīgai palīgs?
Vai kara biedri nāk?
ŽAGATA
Tik ragana!
Tev gļēvi pulki, - sen būt' Rīgu ņēmis -
Tur bads. -
CARS PĒTERS
Nu?
ŽAGATA
Tevi uzvar sieviete!
Šī ragana, kas Rīgai iedveš drosmi,
Kas saceļ tautu, zemo tautu: latvjus,
Kas senos latvju varoņus sauc cīņā!
Tu spoku biedēts!
CARS PĒTERS
Kāds tiem karaspēks?
ŽAGATA
Tas gluži niecīgs, - Rīgai jāpadodas -
Ej atpakaļ pret Rīgu! Rīgu ņemsi!
CARS PĒTERS
Bet ragana? To lodes neķerot.
ŽAGATA
Ir arī līdzekļi pret raganām.
CARS PĒTERS
Un kādi?
ŽAGATA
Visi man ir zināmi:
Vai brīvi laid tu mani atpakaļ?
CARS PĒTERS
Es solu.
ŽAGATA
Dosi rokās man, ko vēlos?
CARS PĒTERS
Es -solu. - Naudu algā neprasi?
ŽAGATA
Man savi mērķi.
CARS PĒTERS
Kas tu tāda esi?
Un kādēļ uzstājies pret savējiem?
ŽAGATA
Es neatbildu.
CARS PĒTERS
Kā tad lai tev ticu?
ŽAGATA
(Pēc brīža.)
Tie nava manējie, man citi mērķi, -
Starp mums ir naids; tik ragana to nezin.
CARS PĒTERS
Tad kā es veikšu Rīgas raganu?
ŽAGATA
Ar sudrablodi viņa nošaujama.
CARS PĒTERS
Vai mirst?
ŽAGATA
Šai dzīvei mirst, bet pārvēršas.
CARS PĒTERS
(Pēc brīža.)
Tu vairāk derīga man nespēj būt,
Bet, lai man nekaiti, še būsi gūstā!
(Durvis pavērdams, sauc.)
Šo gūstā paturēt!
ŽAGATA
Tu nodevējs!
Ne tevim mani vilt! Ha, ha, ha, ha!
Trešais skats
S a r g k a r e i v j i ienāk un aizved Ž a g a t u.
CARS PĒTERS
(Sauc.)
Šurp pirmos virsniekus!
(Vairāki v i r s n i e k i ienāk.)
VIRSNIEKS
Ko pavēl cars?
CARS PĒTERS
(Mainītā tonī.)
Visus jātniekus uz Rīgu projām! Tūdaļ!
Visiem kāju pulkiem sekot Rīgā! Tūdaļ!
VIRSNIEKS
(Šaubās jautādams.)
Cari? -
CARS PĒTERS
Kas vēl bēg, tos tūdaļ nošaut!
(Uz pirmo virsnieku.)
Ejat!
SARGKAREIVIS
(Parādās pie telts durvīm.)
Car! no Rīgas sūtnis, steidzams!
CARS PĒTERS
Šurpu ievest!
(K r i e v u s ū t n i s, kas bija uz Rīgu sūtīts, ienāk teltī.)
CARS PĒTERS
(Uz sūtni, aši.)
Saki!
SŪTNIS
Rīgas kundze lūdz: nāc pats kā precnieks!
CARS PĒTERS
(Uz dažiem virsniekiem.)
Jūs man sekosat, - es tūdaļ jāju Rīgā!
SARGKAREIVIS
(Pie telts durvīm, bailīgi.)
Car, kas ziņot nāca še, - tā bija burve!
Vērtās žagatā - un projām bij - caur logu!
(Viņam no bailēm grūti nākas runāt.)
CARS PĒTERS
Sargus pakārt! Kam to izlaida caur logu!
(Ar dūri gaisā draudēdams Žagatai.)
Vēl tu neveic! Sudrablode ķers ij tevi!
(Uz virsniekiem.)
Prom uz Rīgu!
(Priekškars.)