RAINIS
RĪTA DZIESMAS
1.POSMS
LŪGUMS
Celies zelta spārnos, Līga
Atlido iz debesīm,
Lai vēl aiztrīs kokles stīga,
Atskan dziesmas Latvijā!
Lūk, jau mostas latvju tauta,
Valgus, saites atkrata;
Ziedēs atkal roze rauta,
Zels un celsies Latvija.
Senču koptā latvju dzeja,
Ilgi nicināta, plaukst;
Dievu ziedus pušķo meija,
Jaunai dzīvei diena aust.
Vienreiz, Līga, aizķer stīgas,
Liesmas viļņos Latvijā;
Visas sird's tev padevīgas,
Kur vien latvju mēle skan.
CELTIES, BRĀĻI, SPIRGTI, JAUTRI!
Celties, brāļi, spirgti, jautri,
Saķert gaismas vairogus!
Grūti laiki, neesiet kautri!
Pulcinieti kareivjus!
Nesakat; «Ak, nesauc mani,
Man nau spēka, gribas nau!»
Ja tu sevi latvi mani,
Būs tev spēka diezgan jau,
PRĀTMANS
Prātmans teic, kas man tur daļa,
Kad ar tautai grūti iet;
Ir tik manim putra, gaļa,
Tad jau manim diezgan šķiet.
AUGŠĀ!
Nāca
Ziedons,
Māca
Biedons
Bargajo ziemu
Ar viņas ciemu
Par simtiem tīrumiem,
Tūkstošiem laukumiem, -
Augšā!
Sniegu
Tas mina,
Miegu
Tas dzina,
Aicina mosties,
No jauna posties.
Veraties, speraties,
ķeraties darbā
Augšā!
TAUTAS ASARAS
Lija lielas lietus lāses,
Mērcēj' zemes villainīt' -
Tās nebija lietus lāses,
Tās bij tautas asaras.
Tās bij tautas asariņas
Sūrā, grūtā darbiņā -
Zemes māte viņas lasīj',
Vējiņš nesa Pērkonim.
Pērkons žēlo bērnu raudas,
Latvju sūru liktenīt':
Stellē siltu lietutiņu,
Tautas patis asariņ'.
Kur vien uzlīst asru lāse,
Valgums kviešus veldrē veļ
Tā vēl vecais Pērkoņtētis
Sargā savus mīluļus!
TUMSOŅI
Mākoņi saulītei priekšā mācās,
Mākoņi gribēja mīļo mums liegt;
Šausmīgi milzeņi sacelties sācās,
Izstiepa rokas saulīti sniegt.
Vai viņi saulīti pārvarēs gan?
Saulīte smaida tik mīļi un jauki,
Mirdzošu gaismu pār pasauli lej:
Zeltīti viļņojas labības lauki,
Līksmojas dabas māte un dej.
Vai viņi saulīti pārvarēs gan?
Mākoņi virzās, gan gaismu klāja,
Saulīti aprīt jau draudoši draud, -
Saulīte vēlreiz. jo mīļāki māja:
Mākoņi rimstas un žēlumā raud.
Vai viņi saulīti pārvarēs gan?
BŪTU MAN VĀRDI
Būtu man vārdi,
Būtu man zīmuls,
Būtu man zibeņa
Ātruma roka.
Kad mani murgi,
Kad manas domas
Veļas visātrāk,
Tad viņas zīmēt.
Jaukākie murgi
Nomodā izklīst,
Domas vislabākās
Aizlido aši,
Kamēr tos vārdos
Gribi vēl satvert,
Kamēr vēl slinkā
Roka tos zīmē.
VIENTUĻA DZIESMA
Man pasaules mantas un pasaules gods,
Visi pasaules prieki
Kā posts un sods,
Man riebjas jau slavētie nieki.
Cik tāli, cik tāli,
Ko vēlas sirds,
Mana zvaigzne cik tāli,
Cik tāli mirdz!
Kad laime visspožāk cilvēkam smaida,
Dzen bēdas un domas,
Viņš priekā vaid,
Vēlas nerastas augstākas lomas.
30.7.1906.
DAŽU LABU BRĪTIŅU SĒDU GAN
Dažu labu brītiņu sēdu gan,
Sēdu es viens :savu domu pilns;
Manim tik jautri, manim tik gauži,
Es sevim pietieku, noslēdzos sevī;
Gribētos sēdēt un sēdēt, un necelties,
Domāt mūžīgi, domāt tālāk.
* * *
Dievs un cilvēks, pasaule, liktens,
Sākums, beigums, kādēļ un kā?
Dzīves mīklu minēdami,
Ir bez tevis sajukuši
Miljons smadzeņu un vairāk.
VĒJIŅŠ MATUS PLIVINA
Vējiņš matus plivina,
Asins pieri rasina -
Līgaviņa žēlos.
Līgaviņa nepazina:
Nau tev viņa izskatiņa.
Gāju es pie bāliņiem,
Gāju es pie radiņiem,
Visur projām raida.
Viena pati māmuliņa,
Tā pazina, nepadzina.
Ļaudis cēla godiņā,
Ļaudis grūda postiņā,
Žēloj' māmuliņa.
* * *
Sēdu upmalē, raudu -
Tā ap sirdi man ir,
Neredz jau ļaudis, smietos:
Kā ap sirdi man ir.
Sēdu upmalē, raudu -
Asaras ūdenī rit,
Asaras ūdeni neceļ,
Lēni, kā ritējis, rit.
Asaras netiek par pērlēm,
Ūdens tās aizskalo līdz -
Ak, i šo sāpošo sirdi,
Ūdeni, aizskalo līdz!
GRŪTI KRŪTĪM ELPOT
Grūti krūtīm elpot
Aiz tām saules liesmām.
Lēni, liegi lija
Siltais lietutiņš,
Bēdza baigie tvaiki.
Grūti krūtīm elpot
Aiz tām rūgtām domām.
Lēni, liegi lija
Rāmas asariņas;
Man tik viegli tika,
Man tik jautri tika,
Varu atkal mīlēt,
Varu atkal cerēt,
Varu atkal dziedāt,
It kā meža putniņš
Mežā savā vaļā.
* * *
Grūti krūtīm elpot
Aiz tām saules liesmām, -
Grūti krūtīm elpot
Aiz tām karstām domām:
Lietus dzēsa saules liesmas,
Lai tad asras dzēš tās domas. -
Nē jel, asras līdzi deg
Vēl jo karstāk karstās domās.
PĀRGALVĪBA
Sīvi nāca rudenītis,
Beidzās vecā pasaule,
Maigi nāca ziedonītis,
Zaļo jaunā ataudze
Rudenītī lapas mira,
Krita sausas, dzeltenas,
Viena tikai vien nebira,
Pārcieš rudens grūtības.
Viena nokaltusi lapa
Jaunā zaļā ziedonī -
It kā ģiltene iz kapa
Dzīvotāju viducī.
Birsti, lapa, ko tu stāvi,
Dodi telpas jaunajām -
Ne tu jaunām darba ļāvi,
Ne tu līdzi spēji tām!
Birstat, birstat, sniega pārslas,
Birstat lēni, liegi;
Sedziet, klājiet Zemes māti
Baltiem palagiem.
Nogurusi, nokususi
Dusi, Zemes māte -
Diezgan lielu, grūtu darbu,
Diezgan sūru bēdu;
Dodiet norimt, dodiet aizmirst,
Nāci, klusais miers!
Es redzēju dēlus zeļot,
Ziedot, daiļas meitas,
Es redzēju viņus nīkstot
Sīvu, bargu auku. -
Sirds man lūza. dodiet aizmirst,
Nāci, klusais miers!
Plūda mani sūri sviedri,
Plūda ļaudīm manta;
Zēla manim pļavas, druvas:
Ļaudīm darbi, prieki.
Nogurst spēki, dodiet norimt,
Nāci, klusais miers!
VISAM JĀIET BOJĀ
Visam jāiet bojā
Dzīvam radījumam,
Jārīst arī visām mīļām saitēm.
Jo bij saite cieša,
Jo bij zināms manim:
Cieša saite visu ātrāk atrīst.
Teic man: uzskat lietu
Prātavēderiski:
Velti vaidēt, velti vainot ļaudis.
Tiesa viņiem, tiesa,
Aplam taisna tiesa.
Labāk neraud! Asras birst jo straujāk.
Tiesa, velti vaidēt,
Velti vainot ļaudis,
Tiesa, tiesa - vēl jo gaužāk vaidi.
DODIET DUSĒT!
Dodiet dusēt sniega segā,
Līdz mans ziedons nācis,
Līdz no jauna sākšu gaitu -
Pūles, priekus, bēdas; -
Viss tas pats, bet mūžam zaļošs,
Mūžam mīļš un daiļš.
Gan nāks ziedons, modin`s tevi -
Pūlēm,. priekiem, bēdām;
Vai man ar nāks otris ziedons
Saukt uz jaunu dzīvi?
Viens mans ziedons noziedējis -
Nāci, klusais miers!
Birstat, birstat, baltas smiltis,
Birstat lēni, liegi,
Sedziet mani nogurušu
Dziļā bedrītē.
* * *
Gan gana gulēts,
Gan gana niekots,
Laiks jau ar celties,
Ķerties pie darba.
Spēks jau man kaulos,
Silts asins dzīslās,
Smadzenes galvā,
Liesmusirds krūtīs.
Varīga roka
Šķelt piļu sienas,
Zibens ass padoms
Triekt tumšu miglu.
Vai vara rokai
Vai padomiņam
Ziedēt pa velti,
Rūsēt bez darba?
Rūsēt bez darba,
Gaist vējā niekiem -
Dzīties pēc murgiem,
Cerēt uz laimi.
* * *
Kaulos vēl dzīvais,
Asins vēl silts:
Varīga roka,
Zibens ass padoms.
Vai ziedēt velti,
Rūsēt bez laika?
Dzīties pēc murgiem
Cerēt uz laimi?
Gan gana gulēts,
Gan gana niekots,
Laiks jau ir celties,
Ķerties pie darba.
27. 4. 1915.
16. 4. 1918.
NEIZSAMIST!
Mīlestības gunīs
Kvēloju, kūstu;
Zvērējos, dievojos
Debešiem, zvaigznēm.
«Saldā, tu netici,
Saldā, tu smejies -
Sirds man aiz sāpēm
Vai pušu lūst.»
«Tā, tad tu šausies! »
«Nabags drīz būtu,
Visās tādās reizītēs
Pulveri ķēzīdams.»
Simtreiz tiku klauvēj's
Netika atdarīts -
Simtreiz tika atdarīts
Netiku klauvēj's.
* * *
Saldā, jel atdari,
Atdari sirdi!
«Klauvē vai simtreiz,
Atdarīts netiks.»
Simtreiz tiku klauvējis,
Atdarīts netika. -
Simtreiz tika atdarīts,
Netiku klauvēj's.
16., 28. 4. 1915.
MIESAS AR GARU
Miesas ar garu
Laulāti draugi,
Bezgala mīlas,
Bezgala ķildo.
Miesas peļ garu:
Kāds tu gan saimnieks,
Niekojies, slaisties,
Es viena pelnu
Maizi un drēbes,
Istabu, malku.
Sen tu būt' beidzies,
Nebūtu manis.
Blēņoties, murgot,
Tālumā klaidot,
Miesspēkus tērēt,
To tu gan proti.
Tā baras miesas,
Miesām ir tiesa.
Gars nevar atbildēt,
Grābstās pēc vārdiem.
Grābstās pēc vārdiem,
Melšas un mulda
Itin kā negudris
Vai ar kā dzejnieks.
Šim neesot vajadzīgs
Maizes un drēbju,
Istabas, malkas,
Nemiršot mūžam.
Šis nevis muldot,
Domājot domas,
Tās neesot blēņas
Patiesību meklēt.
Daudz viņš vēl runā
Līdzīgu blēņu,
Kam prāts ir dzirdēt,
Dzejas lai lasa.
* * *
Vieglāk gan dzīvot bez prāta,
Bez sirds nau sāpju par ļaudīm
Ak, bet ko palīdz šis vārds?
- Nedzīvot, vai tas ir prāts?
* * *
Prāts, mans pētnieks, pēta mani,
Graiza, dara mēģinumus, -
Parādības, maiņas, krīzes,
Zāļu iespaids - viss tiek vērots:
Zināt vienu, zināt visus, -
Jā, bet viens pie visiem citāds;
Dzīvei noslēpumu izraut, -
Jā, bet raujot pārrauj dzīvi.
* * *
Manu sāpju, manu domu,
Jūs tik redzat miglas ainas:
Būte, cēlons nau jums zināms,
Nevar, nebūs - man vai būs?
* * *
Rudens vēji gaudoši vēsi vaid,
Kaisa man bālušās lapas acīs.
Tīkamā skumjībā ietinies dziļi,
Klausos nīcības bezgala sērās.
Bet caur tīkamo skumjību spiežas
Griezīgas sāpes:
Rudens ir manim, rudens i manim,
Mana zaļa vara, spējīga griba
Pazuda neziņā mūžam,
Pazuda neziņā
Bez darba, bez augļu, bez pavasara.
* * *
Gada tirgus galā,
Saņem teltis kopā;
Manu raibu bilžu galdu
Apgāž grāvī nāve.
Ko vairs augšā ņemu,
Ko vairs tālāk vedu:
Nau man cita gada tirgus,
Citu raibu bilžu.
16. 2. 1908.
* * *
Nei uz augšu, nei uz priekšu
Kūtrās miesas nevar aizraut:
Gars ar varu iz miesām laužas,
Bargā vārga valgus gremzdams.
Garam atliek tikai šķirties
Vai ar padoties uz mūžu:
Gars grib mūžam no miesām šķirties.
Gars ir guris līdz pat nāvei,
Garam riebjas garā cīņa:
Nei uz augšu, nei uz priekšu
Kūtrās miesas nevar aizraut.
MANA DŪDA
Baltkrievu dziesmas motīvs
Mana dūda,
Mana priecētāja,
Dari prieku manim
Svešā zemē!
*
Bij trīs dēli tēvam,
Visi Vasilīši:
Viens pina vīzes,
Viens gana zirgus,
Trešais sēd akmenī,
Dūdu tur rokās.
*
Mana dūda,
Mana priecētāja,
Dari prieku manim
Svešā zemē!
* * *
Ūdens klāja zemes virsu,
Gars virs ūdens lidinājās;
Mūža plašos ūdens laukos
Gars sev vietas neatrada.
Garos mūžos gars bij guris:
Zemē - lielais, tukšais ūdens,
Gaisā - lielā, tukšā debess,
Zemes starpā, debess starpā -
Viss tik tukšums, tumšums, klusums;
Un starp abiem un aiz abiem
Saltums, nespēja un nāve.
VIENĪGĀ DOMA
Vienu dziļo domu,
Vienas sūras sāpes
Vaidā vīri jau simts, tūkstots gadu.
Vienu dziļo domu
Savās drūmās dienās
Vaidā tautas veldzēt sāpju bērnus.
Mūža dziļā doma
Kad būs izvaidēta,
Kura dzīvo Zemes mātes sāpēs?
Sīvas sīpas gaidot,
Baigi klusums klājas,
Jūtot ērgli, notrīc sīki putni.
Drebums nodrebēja,
Visai zemei pāri
Nāves vēsma auksti pārdvašoja.
Un tad pēkšņi, savā spēkā augdams,
Krita virsū šausmīgs nāves liktens,
Kara vaidos tauta balsi cēla.
Bruņu skaņas, dobjis vāles klaudziens,
Zobu šņirkas, dusmas, stenas, smiekli,
Pussimts gadu jēla asins smaka.
Zobi nošņirkstēja,
Asins nokūpēja,
Klusums klāja mīļo Māras zemi.