RAINIS
SAULES GADI
BĒRNĪBAS EPUS
OTRĀ DZIESMA
DAUGAVAS KLĒPIS
DEBESU GABALS
Tālāk, tālāk prom no pērkļa
Saule vīla rotaļiņām, -
Piekūst acis, pārnem bailes:
«Paskat, kas tie puspelēkie?»
«Kur tad, dēliņ?» - «Puspelēki -
Satupuši skrej mums pretī!
Skrej mums apkārt, bailes metas.
Iesim atpakaļ uz mājām!»
«Dēļiņ, tie jau tikai celmi!»
«Kad tie celsies?» - «Nevar celties;
Tad tik ceļas cirsti koki,
Kad tie taisa tēvam mājas.»
Pēkšņi priekā bērniņš šaujas:
«Paskat! zemē nokrituši
Baltais mākons, zila debess!
Vai, cik skaisti! dod man! dod man!»
Smejas māsa, tēvs un māte:
«Paga, paga! dosim, dosim!
Tas nau debess, - tā ir upe,
Daudz, daudz ūdens: Daugaviņa!»
«Paskat, bet nu Daugaviņā
Gabals saules iekšā kritis!
Kā viņš lēkā!» - «Nu, jel klusi!
Labāk būtu pagulējis.»
Saule zēnam aizmiedz acis,
Sapņu segu pārmet pāri.
Māte klusi norunāja,
Saules vaigā vērdamās:
«Saule, Laima, Daugaviņa
Mana bērna aukles bija:
Laima, jautri gražodama,
Allaž met no rokām bērnu.
Daugavmāte pacēlusi
Auklēj' visus bērna gadus,
Vēl līdz Rīgai nāca līdzi,
Tālāk nespēj Daugaviņa.
Saule vien vēl tālāk spēja,
Kad ij jāiet svešas zemes, -
Kad nekur vairs nebūs drauga,
Tad tu viena būsi, saule.»
*
Zelta kārklos saule sēd,
Smiltīs laime rušināja,
Krastā gulēj' Daugaviņa,
Kājas mirka ūdenī.
Vizuļotu ūdens virsu
Visas trijas runājas, -
Laimes pirksti smiltis bārsta;
Ziedi birst un tauriņrozes.
Daugav' kāju kustināja:
Miglās cēlās daiļi tēli,
Laukā nāca dienas vidu
Senu laiku zaigumā.
Saule silti skatījās:
«Ko tev teikšu, Daugavmātei
Tev es dodu savu bērnu, -
Vadi savā pasaulē!»
Daugavmāte, Daugavmāte!
Kā lai tevi nemīlētu?
Tu mīlēji mani mazu,
Smilšu klēpī auklēdama.
ZELTA TAURIŅŠ
Tēvs ir muižu nomā guvis,
Lielāku par Tadenavu,
Verstis trīs no Daugavpils,
Dinaburgu toreiz sauca.
Randene - tā raksti saka,
Ļaudis Mihnovku to dēvē,
Niknauku vai Mikanauku,
Kā nu kuram mēle veļas.
Klusa, maiga vientulība,
Plaša tāle, līdzi lauki,
Kalni apkārt lokus lika,
Daugaviņa klēpī ņēma.
Apaļa kā sētuvīte,
Slēgta pasaule par sevi, -
Ne tas šaurais saules pērklīts,
Pirmā slēgtā pasaulīte.
Debess vāks uz sētuvītes,
Pilna jaunu saules mantu,
Slēgta - tomēr tuva dzīvei:
Top še savs un iet uz citu.
*
Še nu mazam ceļotājam
Gāja tā kā viņam lielam,
Senam grieķu Odisejam:
- Gulošu to mājās ieved.
Mostas mazais: sveša sēta,
Durvju priekšā lielceļš staigā,
Aiz tā pļava, aiz tās rija,
Aiz tām kalni - viss kā sapnis!
Skrej pa labi - ābeļdārziņš;
Skrej pa kreisi - vientuļš krāsmats;
Skrej ap māju - ak tu brīnums!
Elpa aizraujas no prieka!
Sapnis! sapnis! zils un zeltains,
Dzirkstes dzirkst, un zvaigznes zvīgo,
Uguns žilbst pa ūdens virsu,
Acis žilbst, un zaļums šaudās.
Zēniņš plaukstas sit un smejas:
Zaķīši un saules zēni,
Spoži spāri, žibu mušas,
Kukainīši, zelta tauriņš!
Skaļi atskan: zelta tauriņš!
Dod man! dod man! zelta tauriņš!
Rokas sniecas, kājas stiepjas -
Plankš! un puisīts Daugavā.
Saskrien ļaudis, zēniņš smejas,
Pats no ūdens laukā rāpjas.
Smejas līdzi Daugavmāte:
«Tik tu vien man klēpī biji!»
Auksts vēl bija, agris aprīls,
Pārģērbj sausu, karstu tēju,
Gultā iekšā, rāt grib māte, -
Zēns tik smejas: zelta tauriņš!
Zēns tik smejas: «Viss kā sapnis!
Visa tik skaists, un, mīļā māmiņ,
Tu vēl skaistāka pār visiem, -
Māmiņ, vai tu arī sapnis?»
«Guli, dēls! tavs zelta tauriņš!
Modīsies, tad beigts būs sapnis.»
Tēvs teic: «Kas tur būs no zēna?
Ūdens skrējējs, saules ķērējs!»
JAUNAS PASAULES ATRADĪBAS
Puisīts paver āra durvis:
Jauna, plaša pasaulīte!
Skrēja pirmā ekskursijā
Atrast jaunas saules zemes:
- Durvju priekšā lielceļš staigā, -
Puisīts pāri skrien pār ceļu!
Ceļa priekšā pļava plešas -
Puisīts metas mīkstā pļavā.
Cik te ziedu! Cik te smilgu!
Caurām dienām zālē gulēt!
Sevim pāri sasiet smilgas:
Nu kā gultā segā sedzies!
Pļavā pūne, - skrej uz pūni:
Pilna saldas siena smaršas!
Pļavā rija: melni vārti,
Pilna baigu noslēpumu!
Dienas vidū visi guļ:
Tīkam-baigi, draudam-maigi!
Vienam pašam tumšā rijā:
Mēmi trokšņi, melni rēgi!
Nu tie spēlē! nu tie danco!
- Ārā bēga; saule smejas:
«Saules birzē labāk tec!
Sudrablapas virinājas.»
Sudrabziedu pulkstenītes
Zālē smejas locīdamās,
Bēg pa pļavu ezerpusi, -
Ķerdams puisīts līdzi skrēja.
Ezers, sevi sargādams,
Kalmes, niedras apkārt licis,
Ezerspāres klusi smej:
«Kā tu, puisīt, klātu tiksi?!»
- «Ko jūs tādu sargādamas?»
«Nogrimušu zelta pili!»
- «Gan es pili augšā celšu,
Kad būs bridu zābaciņi!»
Tālāk skrēja mazpuisītis, -
Mežiņš pretī nostājās,
Alkšņi, apses, rupji koki: -
«Kur tu iesi?» - «Kas jums daļas!
Stāvat vieni, nelaipneļi,
Citur laipnus atradīšu!»
Skaista, augsta, kupli zari -
Mīļi māja zelta goba!
*
Te sirds pārrauj pavedienu: -
Zelta goba uzgleznota,
Dota man no mīļas rokas!
Tāļais draugs mans, Alfrēds Jansons.
Otra glezna: Randenmuiža,
Labā: klusa Daugaviņa,
Kreisā: balta lielceļjosta,
Vidū: mīļā, vecā māja.
Draugs dod līdzi mīļus vārdus:
Līdzīgs es tai gobai esot,
Gribot apkārt sīkus krūmus
Pasargāt un pacelt augšā.
Nezināms mans draugs man paliek,
Lai jel saņem vēlu paldies!
Pūlos pildīt viņa vārdu:
Līdzīgs kļūt kaut cik tai gobai.
LIELCEĻŠ, VELNS UN DIEVIŅŠ
«Kur tu biji visu dienu?
Izmeklējos, izsaukājos,
Būtu atsaucies jel reizi!»
Māsa rājas, zēniņš smejas.
- «Zin, cik skaisti! Kā māj goba!
Pulkstenītes skrej un zvana!
Ezers, pi1s un mežs . . .» - «Vai dieniņ!
Aizskrej vai līdz pasauls galam!»
- «Kur tas ir?» - «Pie Asinaukas,
Gals tur tavai pasaulītei.»
- «Tur es neiešu, kur asins;
- Bet kur tavai?» - «Debess tālēs.»
- «Tad es arī turpu iešu!» -
«Mazais muļķīts, ko tu zini?»
- «Lūk, brauc vezums, to es zinu!
Tas ir krieviņš. - Vej, jāj čigāns!
Skaties! skaties! Čigānkulba!
Pilna spilveniem un pēļiem,
Laukā karas bērnu galvas,
Tā kā žīdam teļus vedot.
Skat, brauc rinda tirdzinieku!
Kliedz un plīkšē pātadziņām.
Puikam svilpe, skuķim kliņģers.
Puika rāda manim mēli.
Poļu šļakta, pan veļmožni -
Lepnis vēl, kaut nabags žurka;
Žīds tam stāsta, rokas mētā:
«Bardzo dobže, oidi cores!»
Leišiem vasarā vēl kažoks,
Tam vēl virsū linu mētels;
Muhobrodam plāniņš krekliņš;
Vācu miesnieks - resnis vēders.»
Zēns skrej ārā. «Neskrej tāli!»
- «Es tepāt tik, ceļa smiltīs.»
Stundām sēd aiz puķēm dārzā,
Smiltīs rokas, ceļu vēro.
Dienu, nakti trokšņo lielceļš,
Smaidot šalko Daugaviņa,
Abas dzīves straumes straujo,
Mēmi klusē spoku rija.
«Vej, pie ceļa cūkas rakņā, -
Cūkai mugurā jāj vārna?»
- «Vārna kukaiņus tai ieskā,
Tādēļ cūka ļauj tai pajāt.»
«Lūk, tam brangam, brūnam zirgam
Cits, tāds mazāks, paskrej garāmi
Mūsu brūnis, baltām krēpēm,
Tas neviena nelaiž garām.»
«Skaties! Kareivs spožām pogām
Ratos ved, tur: gara bārda?
Lieli ragi! Melns un negants!
Velnu kareivs ved, skat, velnu?»
Saskrej ļaudis: «Kur ved velnu?»
«Tas jau, dēls, nau velns, bet āzis!»
- «Dikti līdzīgs! - Bet es zinu,
Kāds ir dieviņš, - tāds kā tētiņš!»
TĀLES JĀTNIEKS UN TRĪS KUSTOŅI
Atkal laukā: «Skat, kāds skaistums!
Ratos iejūgts maziņš zirdziņš!
Ak, kad man tāds, poniņš būtu!
Tētiņ, dod man to kā dieviņš!
Es tad jātu vēl aiz kalniem,
Pāri lēktu Asinaukai,
Jātu uz tām Līziņ-tālēm
Dienu, nakti, tālāk, tālāk!»
- «Dēliņ, kur es tādu ņemšu,
Es jau neesmu tas dieviņš.
Citu jājamo tev došu:
Kūtī liela, veco aunu!»
*
Auns bij drūms un lieliem ragiem,
Dobji brēc, bet labu sirdi.
Uzkāpj zēns, viņš iecērt galvu,
Uzšauj zēns - viņš laiž kā viesuls.
Govju starpā gara eja.
Galā apstāj auns un jātnieks, -
Atkal drāž un spiedz no prieka.
Auns ir labs, bet nava ponijs.
«Daudz par aunu ļaunāks vērsis:
Tavu māsu sabadīja.
Pastāstīšu - » «Nē, man bailes.
Žēl man dikti, mīļo māsiņ.»
«Nu, tad palīdz' māsai darbā,
Diezgan liels jau tagad esi!»
- «Diezgan liels jau,» atbild puisīts,
Degungals jau sniedz līdz galdam.
«Darbu daudz un daždažādi:
Stērķeles no buļbām taisīt,
Sveces liet un ziepes vārīt,
Mieles raudzēt, dzijas krāsot.»
- «Stērķeles man patīk taisīt:
Balts un skaists zem ūdens sniedziņš;
Ziepes smird.» - «Nu, kritis liellops,
Kā lai nesmird, vāra ziepēs.»
- «Kurš ir kritis? Vai tas vērsis,
Negantnieks, kas badīj' māsu?
Tad es iešu vārīt ziepes,
Lai viņš pretī smird, cik patīk.»
*
Pēkšņi ārā negants troksnis,
Kviec un spiedz, un brīkšķ un brākšķ,
Sauc un ūkšina, un smejas,
Skan pa sētu, atskrej šurpu:
«Lielais vepris - putra vārās -
Atlauž durvis - skrej uz upi -»
Viens caur otru jaucot stāsta,
«Kas tur bija?» - «Ļauj man stāstīt!»
«Daglais vepris ķēķa durvīm
Krampi atlauzis ar snuķi,
Lielo katlu, pilnu putras,
Zobiem nocēlis no uguns.
Katlis šķiebjas, verdošs šķidrums
Līst uz vepri, noplucina,
Nabags kviec un skrej uz upi,
Visas cūkas kviec tam līdzi.»
PIENA KUNKULS, VILKS UN DZIESMINIEKI
Ilgi smējās vēl par vepri:
«Ko tu lien, kur nau tev daļas?»
Tad bij smiekliem jauna viela.
Diez kā negribas to stāstīt.
Liela muiža, govju daudz,
Pilsāts tuvu pienu pārdot,
Pagrabā simts podu piena,
Toveri ar saldu krejmu.
Tovers liels, tur ērti tupēt,
Kad bij tukšs, tur bieži līdu, -
Reiz, kad pilns bij, zēns tur gadās,
- Jūs jau nojaužat, kas iznāks!
Muša iekrīt, netiek ārā:
«Nabadzīte, kā tā kuļas!»
Glābj, un plankš! pats glābējs iekšā!
Te nu bija piena kunkuls!
Ganu meita vēlāk smējās:
«Kunga dēliņš, tāds tev gudris,
Neslīkst ūdenī, bet krejmā!
Mums ne piena nau, kur noslīkt...»
Citi smej: «Ņu tev kā veprim!
Ko tu lien, kur nau tev daļas?»
- «Krejmu dzert zin pamatīgi,
Vai zin arī govis ganīt?»
Otru dienu: «Ej nu ganos!»
Uzšuj jaunas pastaliņas,
Vecā Oņņa māca ganīt,
Dziesmas dzied un stāstus stāsta.
*
Kā pie govīm vilkam gājis:
Siens virs kūts, tur tilts, ko uzbraukt,
Vilks pa nakti suni dzinis,
Suns pa tiltu, vilks tam pakaļ, -
Suns pa lūku nolec kūtī,
Vilks tam pakaļ skrej un iekrīt
Kūtī iekšā, govju starpā:
Govis trūkstas, krāc no dusmām!
Saites rauj, lai bruktu virsū,
Vilks no bailēm ielien kaktā.
Ļaudis skrej, redz vilku tupam,
Spožas, lielas asras raudam!
*
Mājās māte saka dziesmas:
«Tev daudz skaistākas par Oņņu!»
Maltuvē dzied maldams Marčuls:
«Tev daudz skaistākas par Oņņu!»
Tik ij bij tās ganu gaitas -
Viena diena: «Ko es iešu?»
«Ko tu eisi?» saka Marčuls,
«Mu du gražai pagiedosim!»
Padziedojām cauras dienas
Nebeidzamu vienmuļdziesmu;
Rūca akmens, rūca dziesma
Līdzi smaga kā tas akmens.
Kā es tevi iemīļoju,
Vecais Marčul, un tu mani!
Nu mans prāts: varbūt tu biji
Likteņtēvs ar liktens dziesmu?
Nakti atkal guds Nedzveckis
Žēli dzied kā rudens vēji: -
Pirmie likāt nojaust zēnam,
Ka tik dienā saule smejas.
*
«Māmiņ, dzied' tu man par sauli!
Visi darbi saulē darās,
Tu par katru zini dziesmu:
Dzied par stērķelēm, par svecēm!»
- «Tādu dziesmu nava.» - «Kādēļ?»
- «Nava sacerētas.» - «Kādēļ?»
- «Agrāk nebij tādu sveču.»
«Vai tad tagad nesacerē?»
DAUGAVAS PLŪDI
«Māmiņ, kādas tagad dziesmas?»
- «Klusi, dēliņ, palūk' laukā:
Otrreiz ceļas Daugaviņa,
Ledus grūst, nāk lieli plūdi.»
Kupla Daugava līdz malām,
Pļava pludo, ezers plešas,
Ūdens nāk pie dārza vārtiem, -
Puisīts mērot zarus sprauda.
Ūdens kāpj pār zariem pāri,
Puisīts iekšā, - ūdens pakaļ:
«Māmiņ, māmin, Daugaviņa
Ciemā pie mums atnākusi!»
Lēni, bikli ienāk ūdens,
Izstaigā pa visām telpām;
Pagalms pilns, peld baļļas, siles,
Kūtsaugšā ved govis, zirgus.
«Ko tu vedi tādu viesi?!»
Māte rājas, puisīts smejas.
Daugaviņā teic: «Es nācu
Klēpī paņemt puisēniņu.»
Ūdens atkāpjas no sētas,
Puisīts iziet ārā lūkot:
Plašās tāles zili pludo,
Sudrabs tek pa pasauls virsu.
Plašos palos peldas pūne,
Peldas goba, mežs un rija;
Jons un puiši laivā braukā,
Puisīts līdzi, plaukstas sizdams.
Paugurīšos satupuši,
Zaķīši no paliem glābjas,
Ceļam laivā, palaidīsim,
Kad būs plūdi atkrituši.
Jans un puiši zivis šauda,
Saķēruši sirmu samu:
Liels kā teliņš, melns kā velniņš,
Plata mute, garas ūsas.
Cik te putnu; krīkļu, pīļu,
Gārņū, gaigalu un gauru,
Niru, ložņu; zosu, kuigu; -
Puisīts līdzi, plaukstas sizdams.
Ūdens atkāpjas un uzplūst,
Ledus lien, un vižņi veļas,
Spārnus sizdams, gailis brauc:
Pieteikt Rīgā pavasaru.
Ilgi dižo Daugaviņa,
Saule skatās spoguļplūdā:
Sudrābs plūdo, plūdos zelts,
Līdzi puisīts, plaukstas sizdams.
DAUGAVAS DIEVIŅŠ
Nu jau diezgan Daugavmantu:
Atnes treknus ūdens mēslus,
Atnes neauglīgas smiltis,
Visi zivju pārēdušies.
Ej nu, Daugav, savā gultā!
Laukā iesim darbā iesim!
Ciemā brauksim, puisīts līdzi,
Puisīts līdzi, plaukstas sizdams.
Pasaulītei atkal plesties!
Puisīts priecājas uz ciemu: -
Daugav' smej, un plūdi neplok:
«Man šepat tīk paciemoties!»
Dievu lūdz, lai plūdi plaktu,
Nepalīdz, - nu puisīts palūgs:
Klusi iet aiz klēts un lūgsies,
Ko lai lūdzas? Daugaviņu!
Bet ko ļaudis lūdz, tas - dieviņš,
Vai tad dieviņš Daugaviņā?
Daugaviņā dejo saule;
Vai tad saule gan tas dieviņš?
Tētiņš līdzīgs ir kā dieviņš,
Dziļām acīm, laipnu seju, -
Poniju viņš nespēj padot,
Kurš kā suņus piesies plūdus?
Vecs, vecs vīriņš, ļaudis saka,
Ubags ejot, tas viņš esot, -
Vai tas būtu vecais Marčuls?
Dziedāt prot, bet plūdus neveic.
Jāpaklausot, jābūt labam,
Pāri nedarīt nevienam,
Ij ne kukainim, ne mušai, -
Zēns jau mušu pienā glāba.
Ilgi meklē zēns, kur dieviņš.
Ij vēl jaunus gadus cauri, -
Tik jau tagad tūdaļ jālūdz
Karsti, karsti: plokat, plūdi!
Skatās saule smaidīdama,
Savīpsno ar Daugaviņu:
Stāv tur zēniņš asrām acīs,
Dūrītēm pret sienu dauza.
Nokusis no lielas lūgsmes,
Puisīts iekrīt miega rokās -
«Meklē, meklē, - te es esmu!»
Saule skatās zēna sejā:
«Puteklīts, no saules biris,
Saules bērniņš, tas tu esi,
Saule visam dzīvām māte,
Sevī pašā sauli meklē!
Kaut no ceļa noklīdīsi,
Allaž atkal nāc pie saules!
Vienīgs palīgs pats un saule -
Pletīsies tev pasauls telpas!»
Saul' un Daugav' saskatījās,
Rītu nokrīt ūdensplūdi, -
Zirgus jūdza, ciemā brauca,
Puisīts līdzi, plaukstas sizdams.