RAINIS

SAULĪTE SLIMNĪCĀ

Kā pieci bērni kavēja sev laiku desmit slimības dienās

ASTOTĀ DIENA

Pie slimnīcas bija pieklīdusi slima vārna, kurai laikam bija ievainots viens spārns un kura nevarēja labi laisties. Kopēja bija vārnu ienesusi istabā un rādīja bērniem.
«Viņu vajaga pārsiet un likt gultā, kamēr izveseļojas,» teica Maiga.
«Vai viņa ir veca vai vārnas bērns?» jautāja Viktiņš.
«Tā ir pieaugusi vārna,» atteica kopēja.
«Tad viņa nepieder bērnu slimnīcā,» noteica Viktiņš.
«Lai paliek pie mums!» lūdzās Valdis.
«Nē, vārnām nau še vietas, še cilvēku bērni tiek dziedēti,» kopēja atbildēja.
«Bet kur tad vārnām slimnīca?» jautāja Mudīte.
«Bieriņos, pie līkā bērza,» kopēja smējās.
«Bet kustoņiem taču arī sāp,» teica Mirdziņa.
«Kopiet, kopiet slimus māju kustoņus un nedarāt pāri nevienai dzīvai radībai,» atteica kopēja.
Šodien bērniem bij daudz ko pārrunāt, un arī dzejoļi tecēja veiksmīgāk.

                                            M i r d z i ņ a:

RUNCIS - PRĀTNIEKS

Runcis pa logu putniņus vēro,
Ak, kā uz putniņiem acis tam zvero!
Trīc lūpas, šņakst zobi, siekalas rīstās:
Kaut nāktu tie tuvāk! bet putniņi bīstas.

Guļ runcis nu saulē un slēdzienus taisa:
«Kādēļ tie putni gan nekrīt no gaisa?
Būt' dievs tiem devis jel tādu prātu,
Ka viņi paši man laistos klātu!

Tik muļķis tāds putns, dieva vārds!
Ka pats viņš nezina, cik viņš ir gards!
Nu vējš tos svaida, diez kur tie skraida,
Še droša vieta sen jau tos gaida.»

                                        V i k t i ņ š:

GAILĪTIS, KURŠ NEPADEVĀS

Būdā dzīvo vecs, vecs vīriņš;
Vecim vienīgs biedris gailīts,
Nespēj maizi pelnīt vecis,
Abiem būtu jāmirst badu -
Kikrikū!
Es jau nu vis nepadošos!

Vecim gadās dzirnaviņas:
Pagriež tikai, bira milti.
Nu tie jāva, cepa maizi,
Abi gardi ēd ar gaili -
Kikrikū!
Es jau nu vis nepadošos!

Padzird kungs par dzirnaviņām,
Paņem, pārnes savā muižā.
Vecis raud, bet gailīts kliedzis:
«Atdod, kungs, tās dzirnaviņas!»
Kikrikū!
Es jau nu vis nepadošos!

Kungs liek kalpam pakārt gaili.
- Tas neko nau palīdzējis -
Kartavās vēl gailis kliedzis:
«Atdod, kungs, tās dzirnaviņas!»
Kikrikū!
Es jau nu vis nepadošos!

Kungs liek kalpam izcept gaili.
- Tas neko nau palīdzējis -
Pannā cepdams, gailis kliedzis:
«Atdod, kungs, mums dzirnaviņas!»
Kikrikū!
Es jau nu vis nepadošos!

Kungs no dusmām apēd gaili.
- Tas neko nau palīdzējis -
Gailis izbāž knābi laukā,
Kliedz: «Dod, kungs, tās dzirnaviņas!»
Kikrikū!
Es jau nu vis nepadošos!

Kungs liek kalpam: «Atcērt knābi!»
- Tas neko nau palīdzējis -
Kalps kā cērt, šis atrauj knābi,
40 pušu paša kunga vēders.
Kikrikū!
Es jau nu vis nepadošos!

Gailīts aši izlien laukā,
Savīcina savus spārnus,
Paķer dzirnas, sprukš uz mājām,
Skaļi nodzied: «Kikuriku!
Kikrikū!
Es jau nu vis nepadošos!»

M u d ī t e   t e i c a:   «Klausies, Valdi, tas būs arī priekš tevis. »

PIRMAIS SNIEGS UN TĀ MĀCĪBA

Ir kritis pirmais sniedziņš,
No acīm jāberž miedziņš!
U! u! bērni, šurp krāties!
U! u! pie darba stāties!
Briģītis sauc,
Lūk, tur jau trauc!

*

Sniega piku būs velt
Tādu, ka nevar ne celt!
Viens nevar to spēt,
Visiem būs palīdzēt!
Tad uzcelsim sniega valni,
Tik augsti nebūs ne kalni!
Spēks ir vienībā -
Tā tā mācība.

M a i g a   t e i c a:   «Valdi, tas arī būs priekš tevis.»

NĀKAMAIS AMATS

Tante saka: «Ansīti,
Teic, par ko tu gribi tapt?
Nesteidzies ar atbildi,
Pielūko, ka labi trāpi!»

Ansīts atbild steidzīgi:
- «Ak, par ko es gribu tapt? -
Nu, par skursteņskrāpi!»

*

«Kādēļ?» brīnās tantiņa.
- «Nu, ik rīt' tam nevajaga
Mazgāties un slapt!»

V a l d i s   a t b i l d ē j a:   «Tas būs arī priekš manis.»

MAZAIS SPĪTNIEKS

Mazais Ansīts nezin godu;
Māte viņam draud ar sodu:,
«Kad tu vēlreiz neklausīsi,
Likšu tevi vistu kūtī!»

Mazais Ansīts spītnieks bija,
Pretī mātei atsacīja:
«Bet es, mam, tev tūliņ saku:
Olas es tev nedēšu!»