RAINIS
SPĒLĒJU, DANCOJU
Velnu nakts piecos cēlienos
PIRMAIS CĒLIENS
Zemnieku istaba.
Durvis pa kreisi un labi; lielās durvis vidū. Tur arī logi. Gar sienām visgarām soli.
Galdi no istabas iznesti. Divi mazi solīši pa kreisi.
Telpa izpuškota kāzām; gar griestiem izkārti salmu vizulīši, gar sienām meijas.
Vēls vakars.
*
(Kāzu ļaudis - p a n ā k s n i e k i un v e
d ē j i - iet rotaļā: dievs un velns; panāksnieki dieva pusē, vedēji
velna pusē saķērušies garā dvielī un rauj katra puse otru uz sevi. Panāksnieku
pusē ir arī l ī g a v a Lelde un V a k a r b r ā l
i s, un vedēju pusē l ī g a v a i n i s Zemgus un
Pirmais vedējs. Panāksnieki ir vairāk zemnieku māju ļaudis, vedēji vairāk muižu
ļaudis.
Pašlaik panāksnieki ievilkuši vedējus istabas vidū. Pie durvīm panāksnieku pusē
stāv līgavas māte - M e i t a s m ā t e, pie
durvīm vedēju pusē līgavaiņa māte - D ē l a m ā t e.
Skatuves priekšā uz maziem solīšiem satupušas divas v e c e
n e s dziļā sarunā.)
PANĀKSNIEKI
(Smiedamies.)
Dieviņš veic, dieviņš veic!
Velna bērnus līdzi velk.
PIRMAIS VEDĒJS
Lai nu mēs velna bērni,
Vedam sevim dieva meitu.
VAKARBRĀLIS
Panāksnieki panākam,
Vedamo atņemam.
MEITAS MĀTE
Lūk, kā dieviņš velnus veic.
Lai iet jauniem labumā!
PIRMĀ VECENE
(Uz solīša.)
Sak' nu vien! sak' nu vien!
Kas to būtu iedomājis?
OTRĀ VECENE
Lūk, tad abi dabūjās
Vēl šai gaišā saulītē!
PIRMĀ VECENE
Nau vēl nakts pagājusi,
Nedz tie saules redzējuši,
Kopš devušies divatā.
VEDĒJI
(Kuri atkal sāk uzvarēt.)
Velni veic, velni veic!
Vedam laukā vedamo!
MEITAS MĀTE
Turaties, dieva bērni,
Aiz saulītes žuburiem!
DĒLA MĀTE
Eč! kā vilki vilku vilka
Pa slidenu ledutiņu.
VEDĒJI
(Veikdami izvelk panāksniekus pa durvīm ārā.)
*
(Paliek M e i t a s māte, D ē l a māte un a b a s v e c e n e s.)
PIRMĀ VECENE
Eč! būt' dzīvs vecais Kungs,
Tas tos kopā gan nedotu -
DĒLA MĀTE
- Nedz dēls viņā ieēstos!
MEITAS MĀTE
Nu pats mācējs nāves mākts,
Nu var ļaudis elpu vilkt.
DĒLA MĀTE
Ko nu, māsiņ, elpu vilksi,
Vai tad mācējs nemāc vairs?
PIRMĀ VECENE
Nakšu naktis apkārt lied,
Lopus jāj, asins sūc, -
OTRĀ VECENE
Vaida visi, kas lai glābtu!
MEITAS MĀTE
Miris, - ko vairs dienā, spēj?
DĒLA MĀTE
Miris? - Guļ kā gluži dzīvs,
Ozolzārkā nesapuvis -
PIRMĀ VECENE
Lūpu galā asins lāsa -
DĒLA MĀTE
Sūkdams mūs, valda vēl,
Tā kā valdījis kopš laika.
MEITAS MĀTE
Ko nu, māsiņ, velti baidi!
DĒLA MĀTE
Lai nu velti, labi būtu
Tiem, kas dara spītes darbus!
MEITAS MĀTE
(Nopūzdamās.)
Ak, tie ilgi cerējās -
PIRMĀ VECENE
Sak' nu vien! sak' nu vien! -
*
(Ienāk atkal rotaļnieki, panāksnieki veikdami ievelk vedējus istabā.)
VAKARBRĀLIS
Dieviņš veic, dieviņš veic,
Ābeļziedā ieķēries!
VIENS PANĀKSNIEKS
(Uz vecenēm.)
Tiš no ceļa! - sak' nu vien!
Tiš! jūs vistas - rakņātājas!
(Panāksnieki rauj vedējus pa istabu līču ločiem un padzen vecenes.)
VAKARBRĀLIS
Velna bērni, vagarītes,
Moderītes, spīzmanītes,
Dienderīši, piķierīši,
Visi līdzi iešļūcāt
Dieva mātes sētiņā!
VEDĒJS
(Uz līgavaini.)
Vainīgs šis - vāji vilka,
Panāksniekiem līdzēdams!
VEDĒJS
Līgavainis - līdzavainis!
LELDE
(Uz Zemgu.)
Nāc, mēs tevi paglābsim!
ZEMGUS
(Uz visiem kāzu viesiem.)
Salīgsim, savi ļaudis!
ROTAĻNIEKI
(Atlaiž vaļā dvieli un izklīst pa istabu, pulcēdamies un tērzēdami; nabagākie, turēdamies pa kaktiem un pie durvīm.)
MEITAS MĀTE
(Paņemdama dvieli, pamana, ka tas ir bijis pušu trūcis un atkal sasiets.)
Vai man dieniņ, dvielis trūcis!
DĒLA MĀTE
Kaut nu dzīve netrūkusi!
LELDE
Māt, ko mini tādus vārdus!
(Rādīdama uz mezglu.)
Tā, lūk, rokas saslēgsim,
Neatraisīs raisīdami.
(Apskauj Zemgu.)
MEITAS MĀTE
Lai iet dieva austiņā!
(Uz kāzu viesiem.)
Vedējiņi aizveduši,
Panāksnieki panākuši, -
Visi vienā sētiņā
Vienu riņķi sagriezuši!
DĒLA MĀTE
Kalna ļaudis, lejas ļaudis,
Visi kāzās saplūduši.
VAGARS
(Vīpsnēdams.)
Aizsilieši, aizpurvieši
No kaktiem izlīduši.
LELDE
(Pārgalvīgu jautrību vezdama, uz nabagākiem mātes radiem.)
Savu kaktu izlīduši,
Mūsu kaktos sabēguši, -
Nekaunaties, iznākat,
Dancinat līgaviņu.
(Ved laukā un padanco pāris taktu.)
MEITAS MĀTE
(Priecādamās.)
Visi kakti sīcin sīc,
Kā tie odi pavasaru;
Visas dangas dūktin dūc,
Kā bitītes medojot;
Čaukstēt čaukst valodiņas,
Kā lapiņas rīta vējā;
Puiši, meitas smieklus smej,
Pa starpām sīki bērni
Kā kazlēni iekliedzas.
MODERE
Prieki tevim, Meitas māte,
Visu sugu tavi viesi -
Prieks ir tavai meitiņai
Ar visiem radoties.
Aiz durvīm vēl tev klaudz
Tēva radi, mātes radi.
BALSIS
(Aiz durvīm.)
Ielaižat kāzu ļaudis!
*
(Ienāk kāzu dāki; S p ē l m a n i s ar vijoli, N e r e d z ī g s n a b a g s, K l i b s n a b a g s, V e c e n e - r a g a n a ar pīpi zobos, daži ar apgrieztiem kažokiem.)
DĀKI
(Dejo dziedādami.)
Tūdaliņ, tagadiņ,
Pastalnieki danco:
Cits ar zeķi, cits ar vīzi,
Cits ar basu kāju.
DĒLA MĀTE
Uja! kas te sanākuši,
Šādi, tādi diedelnieki,
Raušu smaršu saoduši!
MEITAS MĀTE
Nākat vien, viesmanīši,
Raušu, alus visiem tiks.
PIRMĀ VECENE
Sak' nu vien! sak' nu vien!
MODERE
Ak tu kaunu, tādu kauna!
Tāda dāku vecmodība!
SPĪZMANE
Smalkas kāzas cerēdami,
Atnācām godināt.
OTRĀ VECENE
Kas to būtu iedomājis?
DĒLA MATE
Vagartētiņ, palūko,
Ko nāk tādi nelūgteņi!
VAGARS
(Uz dākiem.)
Kam jūs ļaužu? Kurpu ceļš?
NEREDZĪGAIS UBAGS
Saules kunga dzimti ļaudis:
Smilšu bērni, ceļa vīri,
Meža brāļi, vēja brāļi,
Nākam kāzas apraudzīt.
VAGARS
Ko bez acu raudzīt vari?
NEREDZĪGAIS UBAGS
Es bez acu raugu tevi:
Auss jūt tavu treknu balsi,
Deguns tavas taukās miesas,
Ļaužu sviedru nobarotas.
VAGARS
Klusi, es tev parādīšu!
AKLAIS
Neparādi, redzu pats:
Aklis esmu šai saulē,
Viņā saulē visu redzu:
Redzu, tevi velni plēš,
Elles skrīnī stampādami.
Redzu, jauniem dieviņš nāk,
Sētā zeltu kaisīdams.
VAGARS
Ak tu tāds rakarmēlis.
MEITAS MĀTE
Vagartētiņ, nedusmo!
Dākiem dāku runāšana,
Laimes vēlēt atnākuši.
Senam zināms ubadziņš.
VAGARS
Labas laimes! - Klibais, tu!
Ko tu nāci? Kam tu rads?
KLIBAIS NABAGS
Tevim radiņš, atceries:
Vienā pirtī piedzimuši!
Vien' amatu piekopuši.
Arī nācām palinot,
Arī zutņus pačamdīt.
(Griežas pie ļaudīm, ar cepuri rokā naudu ķeselēdams.)
Labi ļaudis, lielmanīši,
Sametat pagastā
Par dejām, par dziesmām,
Par laimītes vēlējumu.
VAGARS
Kam tu ļaužu? Vai tev raksts?
KLIBAIS
Raksts man? Tava paša raksts
Mugurgalā uzrakstīts;
Lasi, es tev parādīšu!
VAGARS
(Aizgriezdamies.)
Rīt es vēl tev uzrakstīšu.
KLIBAIS
Lai tu rītu pērsi vēl,
Šodien tevis nebaidos.
VECENE-RAGANA
Vagar, šodien pasteidzies,
Rīt tu vaira nerakstīsi!
VAGARS
Vecen-ragan, ko tu muld'?
VECENE-RAGANA
(Pīpi kūpinādama.)
Pīpes dūmos, lūk, es redzu:
Rīt tevi rakstīs
Karstiem dzelžiem,
Ādu kārs žāvēt
Sarkanā svelmē.
LELDE
(Uz Raganu.)
Teic man arī, vecā māt!
RAGANA
Nevar pateikt, man ir bail!
(Velk pie pīpes, bet nenāk.)
Negrib pīpe dūmus laist.
LELDE
Vai man dieniņ!
ZEMGUS
Vai man dieniņ!
RAGANA
(Izlaiž mazu dūmu.)
Salumi sals,
Tirpumi tirps -
LELDE
Saki, saki!
RAGANA
Vairāk nau.
LELDE
Māmiņ zelta -
MEITAS MĀTE
Vai man, bērniņ!
PIRMĀ VECENE
Smeji, smej, ko sasmējies!
RAGANA
(Lēni.)
Lāsas līs -
Mini! mini! - nevar vairs -
Galvas vīles manim krakš -
Dod lakatu apsienamu!
LELDE
(Apsien viņai savu zīda lakatiņu.)
Vai man dieniņ! vai man dieniņ!
MODERE
Ko to Raganu vēl žēlot?
OTRĀ VECENE
Sak' nu vien, sak' nu vien!
(Visi sabijušies, cits caur citu runā, sanāk klāt. Piepeši itin klusi un sērīgi atskan dziesma.)
SPĒLMANIS
Spēlēju, dancoju
Visu cauru nakti
Ar vien' daiļu meitu -
LELDE
(Uztrūkstas.)
Kas tos zelta taurenīšus
Istabiņā pasvaidījis?
RAGANA
(Pieceļas.)
Gaisa bitīt, dūci vien,
Man galviņa laba top.
(Muzikanti atkārto tāpat pantiņu.)
Kur tie saldie vēji šalc?
Spēlmanīt, kas tu esi?
SPĒLMANIS
Vagars zina, prasi tam:
Vazaņķītis, pasauls staiguls.
LELDE
Kur tu dzimi? Ko tik sērs?
SPĒLMANIS
Kur es dzimis? Kas to zin.
Tikai vienu gan es zinu:
Pāri darīts man, ka dzimu:
Sūra pirts, zema lāva,
Tik tā baltā laimes roka
Laida manī bites dvēsli.
LELDE
Ak tu nabags Spēlmanīti:
Sūrums tava mūža diena,
Medus saldums tava dziesma.
Spēlē, lūdzams, vēl to dziesmu!
SPĒLMANIS
Vai tās dziesmas nebūs bail?
Manu sirdi bite dzēla,
Manā dziesmā nu ir abi:
Medus saldums - bites dzēlums!
LELDE
Spēlē, spēlē, Spēlmanīti!
SPĒLMANIS
(Vēl noteiktāk, brīdinot.)
Dziesmu bite dziļi dzeļ:
Sirds no savas vietas uzlec.
LELDE
Spēlē, nau man tevis bail.
SPĒLMANIS
- Nebija, nebija
I ne puse naktis,
Iet tā spēlīt' pušu - -
(Apstājas.)
LELDE
Ko tā spēlīt' pušu gāja?
Spēlē, spēlē, es to gribu.
SPĒLMANIS
Ko par spēli dosi man?
LELDE
Vīna, alus, piena raušu.
SPĒLMANIS
Vīna, alus dos man mātei;
Ko tu pati?
LELDE
Ko tu vēli?
SPĒLMANIS
Mana dziesma dejojama,
Nāc ar mani izdejot!
LELDE
Dejo! Še tev mana roka!
(Viņi iet dažus taktus.)
SPĒLMANIS
- Spēlīte, spēlīte,
Kur tu, mana spēlīt?
Sāk tā meitiņ' raudāt -
DĒLA MĀTE
(Pārsmejot.)
Ak tad jauki saderas!
Meita tā kā magonīte,
Puisis - dadzis ceļmalā.
VAGARS
(Norūc.)
Visu pagastmeitu rota
Dubļos top samīdīta.
MODERE
Slaika meita, piederētu
Vai pašam Vagaram!
VAGARS
Būtu dzīvs vecais Kungs,
Tas no acu neatlaistu!
LELDE
(Aši atrauj roku Totam, sparīgi.)
To tik nē! to tik nē!
Cērt vai mani gabalos!
TOTS
(Apklust spēlējot.)
Stīga trūka, dziesma klusa,
Paliek deja nedejota.
LELDE
Spēlē, spēlē, nau man miera!
TOTS
- Neraudi, neraudi,
Manu mīļu meitiņ,
Es tev pirkšu citu -
(Atkal apklust.)
LELDE
Vai jau galā tava dziesma?
Spēlē, lai vēl līksmi top!
TOTS
Nau vēl galā -
LELDE
Ko tad beidz?
SPĒLMANIS
(Spēlē nedziedot.)
LELDE
(Pārgalvīgi.)
Ak, mans prāts, jautrais prāts: -
Es tev pirkšu citu -
Zemgu, ko tu dunduro?
(Rausta viņu, groza.)
Smejies jele!
ZEMGUS
(Smejas.)
Jāsmejas.
LELDE
(Paņemdama no tuvu stāvošas meitenes alus kannu un sniegdama dzert Vagaram.)
Krauklīt, kra! - nebaries!
Padzer alu, teic:
(Pakaļtaisīdama kraukļa balsij.)
Brangs! brangs.
VAGARS
(Smiedamies, tāpat.)
Brangs! brangs!
LELDE
(Tāpat sniegdama dzert Moderei.)
Vārniņ, nebar, dzer un teic:
(Vārnas balsī.)
Labāks kā ūdens! Labāks kā ūdens!
MODERE
(Smiedamās.)
Labāks kā ūdens! Lūk, nu es vārna!
LELDE
(Uz Spīzmani.)
Žagatiņa - karaš pivo!
SPĪZMANE
(Smejas.)
Karaš pivo! karaš pivo!
Nekaraši tavi joki.
LELDE
(Uz veceni Čibiņu.)
Čibiņ, dzer! sak' nu vien!
ČIBIŅA
(Nopietni.)
Sak' nu vien! sak' nu vien!
(Draudēdama.)
Smejies, smejies, kas vēl būs?
LELDE
(Smiedamās.)
Kas vēl būs? Dancošana!
Vai jau kurpes saplīsušas?
Vai jau kājas nodilušas?
(Uz meitenēm, izstādīdama tās lokā, tā ka vidū paliek vieta dejai.)
Žubīt, zīlīt, cielavīt,
Stāvat vidū, griezgalvītes!
- Zemgu, nāc!
(Paņem viņu aiz rokas un ieved vidū lokam.)
Spēlman, griez!
SPĒLMANIS
(Spēlē gauži lēni un dobji.)
LELDE
Greizas čīgas! dobjas dūkas.
SPĒLMANIS
Jo es greizi izčīgāju,
Jo tu tieši izdejo!
Jo tās dūkas dobji dūc,
Jo tu skaļi nosmejies!
LELDE
(Smejas.)
Ha, ha, ha, ha! - Tavu dziesmu!
SPĒLMANIS
Savu dziesmu! - Tālāk - nau
Izdzīvota, sacerēta,
Līdzi nāc sacerēt!
(Viņš, klusi spēlējot, sāk iet atpakaļ, uz Leldi skatīdamies. Lelde tuvojas viņam, atlaizdama Zemgus roku.)
ZEMGUS
(Apskauj viņu.)
Lelde! Lelde!
LELDE
(Smiedamās un lēkādama, Zemgus roku atkal saņemdama.)
Ha, ha, ha, ha! Zemgu, lēksim!
(Spēlmanis sāk jautri spēlēt.)
MEITAS MĀTE
Mities, meitiņ, savu prieku,
Prieka mātei īsi smiekli.
Kungu ļaudīs iet tev gaita:
Kungi tavu prieku skaustu.
LELDE
(Pārgalvīgi.)
Še man Zemgus! Kā man bail?
I ne vecā miroņkunga.
SPĒLMANIS
(Arī aši un pārspīlēti priecīgi.)
Spēlēju, dancoju
Visu cauru nakti -
(Piepeši viņš apstājas, un noskan tikai žēla, gara skaņa.)
*
(Iestājas piepešs klusums visos kāzu ļaudīs; uguņi deg tumšāki un sāk kūpēt, it kā gaiss spiestu uz leju; it kā vēja grūdiens un aukstums no durvju puses, kaut gan durvis paliek aizvērtas; šur tur durvju tuvumā parādās gaisā bālas dzirkstītes.)
ĻAUDIS
(Čukst klusi un aši.)
- Pēkšņi kluss! - Pēkšņi tumšs!
- Auksti pūš! - Kauli dreb!
- Kas ver durvis? - Durvis cieti!
- Tur, lūk, dzirkst! - Vai! nu kluss!
LELDE
(Stāv ar Zemgu roku rokā loka vidū kā sastingusi. Piepeši viņas roka top Zemgum it kā atrauta un Zemgus it kā atstumts nost līdz lokam. Lelde sauc bailīgi, klusi.)
Zemgu! Zemgu! Kur tu esi?
(Arvien vājākā balsi, it kā aizmigdama.)
- Kas aiz rokas auksti rauj?
- Kas uz kājas smagi min?
(Viņa kā pa sapni viena pati dejo pa loku.)
- Kas tā mani dancinā
- Vienu pašu istabā?
(Piepeši viņa iekliedzas, apstādamās un atliekusi kaklu atpakaļ.)
- Ak, aiz kakla - ai!
(Viņa nokrīt zemē.)
*
(Parādība nozūd; atkal uguņi deg gaiši.)
LELDES MĀTE
(Pirmā atjēdzas un steidzas pie meitas.)
- Vai man! vai man! manu meitiņ!
ZEMGUS
(Apskauj Leldi un tura viņas galvu sev klēpi. Viņš nerunā ne vārda; klusi atbīda māti nost.)
SPĒLMANIS
(Pārrauj savas stīgas.)
ĻAUDIS
(Piepeši iekliedzas, tad apklust un sāk klusi sarunāties, bailīgi spiezdamies klāt.)
Kas tur bija? - Kas tur nāca?
- Vai tā krita? - Kas tai kait?
MODERE
(Paklusi.)
Iesim projām! Te nau labi!
SPĪZMANE
Ko mēs nācām? Prasti ļaudis!
(Viņas sāk pamazām virzīties uz durvju pusi kamēr aiziet. Kāzu ļaudis arī pamazām sāk izklīst.)
VAGARS
(Sarāvies, trīsēdams.)
Ak tu bailes! tādas bailes!
(Uz Zemgu klusi.)
Nes no mājām tūdaļ laukā!
Ņem no istabaugšas zārku,
Zārkā liec! kapos prom!
ZEMGUS
(Dusmīgi.)
Laid tu!
VAGARS
Nē jel, nedusmo!
Man tik bailes, tādas bailes!
VECENE ČIBIŅA
(Pienāk klāt.)
Sak' nu vien! Sak' nu vien!
VECENE ČABIŅA
(Viņai sekodama.)
Kas to būtu iedomājis!
PIRMĀ VECENE
Vai es neteicu, būs ļauni?
ZEMGUS
(Uzkliedz viņām.)
Nostu!
PIRMĀ VECENE
Nu! mēs labprāt ejam;
Kurš te godīgs cilvēks paliks?
(Abas aiziet. Paliek vēl mazāk ļaužu istabā.)
*
RAGANA
(Uz Zemgu.)
Zemgu, raugi, kas tai kaklā!
(Grib pieliekties pie Leldes.)
ZEMGUS
(Dusmīgi.)
Neskaries tu viņai klātu!
RAGANA
Raugi pats, vai nau tur lāsa?
ZEMGUS
Kas ta?
RAGANA
Asins -
ZEMGUS
(Paceļ Leldes galvu un ieskatās, ka viņai kaklā maza lāsīte asins; iesaucas.)
Asins!
RAGANA
(Iesmejas.)
Ha! ha!
ZEMGUS
(Uzbrēc.)
Klus', tu Ragan!
RAGANA
Ko tu sirdies?
Es tik vien tev varu līdzēt.
Teikšu tev, kā Kungu pieveikt.
ZEMGUS
Vai vēl dzīva Lelde?
RAGANA
(Pasmejot.)
Dzīva?
Kas ir miris, tas ir miris.
ZEMGUS
(Atmet viņai ar roku un nogrimst atkal sevī.)
VAGARS
(Savās bailēs.)
Kungs tas! Kungs tas! - Kur es bēgšu?
(Tuvodamies Raganai, lūdzoši.)
Glāb tu mani!
RAGANA
Tevi nevar.
Cilvēkus var glābt no Kunga.
DAŽI NO ĻAUDĪM
Ko tad darīt? - Glāb no Kunga!
RAGANA
Pīlādžmietu grūst tam sirdī!
Galvu noņemt tam no pleciem!
Likt pie kājām! griezt uz muti!
Tad viņš necelsies vairs augšā,
Nemocīs vairs ļaužu dzimtas,
Dzīvodams no ļaužu asins.
VAGARS
(Vēl vairāk sabīdamies un uzbudinādamies.)
Vai man dieniņ! Kā to drīkst?
Kungam ķerties klāt - lai būtu -
Diez cik nomiris iekš kapa!
- To es mūžam nepieļaušu!
- Iesim labāk nest to zārku!
(Viņš aiziet līdz ar pēdējiem ļaudīm; paliek tikai Z e m g u s, R a g a n a , S p ē l m a n i s ar A k l o un K l i b o n a b a g u.)
ZEMGUS
(Uz Raganu.)
Kad būs Kungs ar mietu sadurts -
Vai tad Lelde dzīvos?
RAGANA
Nē.
ZEMGUS
(Aizgriežas un paliek zemē sēdot.)
TOTS
(Kurš visu laiku stāvējis nodurtu galvu, pienāk klusu pie Raganas.)
Vai tad tiešām nevar uzcelt?
RAGANA
(Spilgti iesmejas.)
Ha! ha! Spēlē, spēlmanīt!
Varbūt uzcels tava spēle!
TOTS
(Skumīgi.)
Visas manas stīgas trūka,
Līdzi mana mīļa sirds
Aiz tās daiļās meitenītes.
Vienu dzelkni bite dzēla,
Es aiz sāpēm nevarēju:
(Lūkodamies uz Leldi.)
Tu man dzēli divām acīm -
Nu tu pati nāves dzelta!
(Raugās uz savu vijoli.)
Viena stiga vēl man zelta;
Čukurgaliņš vēl no sirds;
Dzirdi, meitiņ, manu spēli;
(Spēlē uz vienas stīgas un dzied.)
Pamigla, mākoņi -
Saulīte cēlās:
Pamiglu izbrida,
Mākoņus izlēca -
Izlec tu, meitiņa,
Sprigaņu actiņ!
(Viņš lūkojas noliecies uz Leldi, bet tā paliek nekustoša.)
RAGANA
(Iesmejas.)
Ha, ha! Lēti gribi pirkt!
TOTS
(Saņem galvu un sāk raudāt.)
Vai man! vai man!
ZEMGUS
(Uz viņu, draudoši.)
Neraud'! klus'!
Tev nau daļas! Daļa man!
TOTS
Ņem sev! Kad tik taptu dzīva!
ZEMGUS
(Skarbi un svarīgi.)
Ņemšu! - Ašāk dodat zārku!
(Ienāk V a g a r s, aiz viņa divi nesēji ar zārku.)
VAGARS
(Pazemīgi.)
Ir jau; mēs aiz durvīm gaidām;
Nedrīkstējām, jo tu sirdīgs.
Liec nu, mēs tev palīdzēsim.
(Taisās ņemt Leldi aiz kājām, lai palīdzētu celt zārkā.)
ZEMGUS
(Strauji.)
Neskaries tu viņai klātu!
Nešķīstas tev kunga rokas.
VAGARS
(Atkāpjas.)
Nē jel! Es - tā vien, tā vien!
ZEMGUS
(Gulda viens pats Leldi zārkā.)
Nesat kapos! Rokat bedri -
Divtik dziļu!
NESĒJI
Divtik dziļu?
Kam tev vajga divreiz dziļas?
(Z e m g u s izbīda viņus pa durvīm laukā un aiziet līdz ar Vagaru.)
*
(Tukšā istabā paliek tikai T o t s ar R a g a n u un A k l o un K l i b o nabagu.)
TOTS
(Uztrūkdamies.)
Nes jau projām? - Nes jau projām?
(Uz Raganu.)
Vai tad nevar? nevar?
RAGANA
Nevar.
TOTS
(Dusmīgi.)
Sakaltusi tava māksla.
Sausa kā tavs pīpja repis!
(Uz K l i b o un A k l o.)
Klibais, saki!
(K l i b a i s atmet ar roku.)
Aklais, saki!
AKLAIS NABAGS
Mities reiz, tu spēlmanīti!
Tu! tāds čīgātājs bez stīgu!
Sen ar dusmām klausos tevi.
(Nikni, biedinoši.)
Vai jel zini, ko tu gribi?
Piedurties pie nomiruša?
Ielaisties ar asinszīdi!
Spēkoties ar veļu valsti!
- Vienu mironi grib piecelt -
Visi citi pielips klāt,
Tā kā dubļi līp ap ratu, -
Griez tad pasauli vai apkārt!
TOTS
Jā, bet žēl man -
AKLAIS
(Mēdīdams.)
Žēl man! žēl man!
Kas šo cels par žēlmanīti,
Spēlmanītis vien tik esi!
(Citi līdzi smejas.)
TOTS
Kas lai žēlo cits bez manis?
AKLAIS
Žēl man tevis paša, muļķa!
TOTS
(Viltīgi.)
Žēl tev arī manas spēles:
Saule liedz tev acu prieku,
Kas jel priecēs tavas ausis,
Būs jel tavu ausu saule?
- Saki! jeb es nespēlēšu.
AKLAIS
(Tāpat viltīgi.)
Vai tad pats tu nocietīsies
Jel vai dienu nespēlējis?
TOTS
Sasperšu pret zemi spēles!
Lai tad izput visas dziesmas,
Kad nau dzīves, kam tās dziedāt!
Cik tās dzīves mums, - tik viņa.
(Taisās spēles pret zemi sviest.)
AKLAIS
Rauj tad tevi velns!
TOTS
(Smiedamies.)
Tas neraus!
Tam jau bailes ir no manis.
AKLAIS
Nakti kapos tev būs iet!
Aukstām, cietām tev būs tapt
Tavām rokām, tavām miesām,
Ka ne mirons nesaspiestu!
Tavai balsij tālai tapt,
Prātam zināt slēptas lietas,
Pārcelt būs tev pusnakts laikus!
Lai par savu tevi skaita
Miroņi, kas nāk no kapa!
TOTS
Man ir jāmirst?
AKLAIS
Dots pret dotu!
TOTS
Labi, tad es kapos iešu.
AKLAIS
Es vēl nākšu paklausīties
Beigu dziesmu - dēls, mans dēliņš!
(Apskauj viņu un aši aiziet Raganas pavadībā.)
*
KLIBAIS
(Uz Totu.)
Arī man ir tev kas sakāms.
Es to mākslu noklausījos -
Es to izlikšu tev citād' -
Klausīsi, tad uzvarēsi.
(Priekškars.)