RAINIS
Suns un kaķe
Bērnu pasaka piecos cēlienos
PIRMAIS CĒLIENS
Nakts. Mēness, liels un tuvu pie apvāršņa, vāju gaismu. Pagalms. Zems būdas jumts vienā pusē, augsts nama jumts otrā pusē. Reti koki, melni pret apvārsni. Visapkārt kluss.
Pirmais skats
Uz suņubūdas jumta tup S u n s. Pretī uz nama jumta - K a ķ e.
KAĶE
(Klusu balsi - sēri dziedoši runā, lūkodamās mēnesī.)
A-i! a-i! mēnestiņi,
Tavu bālu spīdumiņu!
Vai tu manis iežēloji,
Ka es viena pasēdēju?
(Pieceldamās un nemierīgi apkārt lūkodamās.)
Nau man biedra, nau man drauga,
Kas man laiku pakavētu,
Kas man līdzās pasēdētu,
Aiz austiņas pakasītu.
(Atkal bēdīgi aptupdamās.)
A-i! a-i! garas naktis,
Bez miedziņa sasēdētas: -
Debess tālēs mans draudziņis,
Neredzētis, nedzirdētis!
(Otrā pusē pagalmam uz būdas jumta.)
SUNS
(Pacēlis galvu, gaudo pret mēnesi.)
Ū-u! ū-u! mēnestiņu,
Tavu šķību sumpurniņu!
Ko tu šķiebies, ko tu viebies,
Ka man vienam dziedāt tīka?!
(Dusmodamies.)
Vau! vau! - Vau! vaul - Ko tu stāvi?
U-u! u-u! - Vai tu iesi?
Vienam bija gari laiki,
Tu jau laiku nekavēsi.
(Saceļas uz gaudošanu.)
Saukšu biedri, - ū-u! vau! - vau!
Atsaucaties, suņu brāļi!
U-u! - Vau! vau! Vau! - vau!
KAĶE
(Smalkā balstiņā, aizvainota un ķircinoša.)
Kas tik rupjus aurus laida?
Nedod miera ij ne nakti,
Kad pēc ikdienības trokšņa
Klusam ideālam ļaujos.
SUNS
Jaunkundz, neņemat man ļaunā!
Es tik laidu rudens aurus
Kā jau visi tautas dēli,
Kad tie aicin' meitas precēt.
(Noklepojas un, kad redz, ka viņa runa nau ļaunā uzņemta, turpina sarunu drošāki.)
Jaunkundz, jūs - es redzu - viena,
Piedāvājos jums par draugu.
KAĶE
Kas jūs man par draugu esat,
Jums tik rupja, resna rīkle!
Ejat jūs pie vilku meitām,
Kopā kaucat, pagaudojat.
Mēs, lūk, smalkas kaķu meitas,
Mums tik draugi dieva dēli.
SUNS
Dieva dēliem, pērkoņdēliem,
Tiem gan stipras pērkoņbalsis,
Tā es arī stipru balsi
Kā jau vīrs un sargs, un aizstāvs.
Jums nu gan ir maiga, salda
Balstiņa kā zīda diedziņš!
KAĶE
Taisnība, sak, mūsu runčiem,
Ij kad tie kā lauvas rūko,
Ir tik sievietīgas balsis.
BALSIS
(Kā no kaķiem, kas nau redzami, draudoši.)
- Pagaidi!
- Tu mūs nopelsi!
- Kodīsim tavu sumpurni!
KAĶE
Šķic!
SUNS
(Uz kaķi.)
Ā, kas bij tur?
KAĶE
Nieki! nieki!
Sarāju tos kaķu mēlē.
Bet no jums gan bail man metas,
Kad jūs uzrēcat tik nikni,
Tā ka nodreb jumta skaidas.
SUNS
Nu, pret jums jau niknis ne'smu!
Maiga jūs kā mēness stariņš,
Ij vēl maigāka jums dvēsle,
Kas tik daiļi dzejā dvesa.
KAĶE
Jā, jūs vīrišķīgs un stipris,
Reizē veiklis kavalieris, -
Kā jūs protat dāmām glaimot,
Ne tik banāli kā runči!
SUNS
Nē, jūs tiešām debešķīga,
Skaista balss un skaisti vārdi!
Ļaujat ar jums iepazīties,
Daiļā tautas dzejas meita!
Es jums pats še stādos priekšā!
Raujrīkli, tā mani saukā,
Vārds gan bargs, bet pats es rātnis.
Lūdzu - jūsu goda vārdu!
KAĶE
Mani sauc par Lūplaiziņu,
Bet tas vārds par ikdienišķu,
Tā es saucos peļu darbā.
Bet, kad dzejoju, tad saucos:
Tamāra!
SUNS
Ak, cik tas jauki!
Tad es sevim arī ņemšu
Citu vārdu, poētisku -
Atļaujat man, debešķīgā,
Ka es esmu jūsu - Dēmons!
KAĶE
Man gan ne, - kas nāk jums prātā?
Bet nevienam nevar aizliegt,
Ka viņš saucas skaistā vārdā,
Ļaudīm milzums jauku vārdu,
Ka ij suņiem atliek pāri.
SUNS
Nu, tad es nu esmu Dēmons,
Kaut gan tiktu, ja mums abiem
Būtu latviski tie vārdi:
Jūs kā dzejniece jau varat
Viegli izdomāt, kā saukties.
Jums tik jauka bij tā dzeja!
KAĶE
(Glaimota.)
Ak, un tas nekas vēl nebij,
Ko es pirmāk padziedāju!
Kad jūs gribat, padzejošu, -
Katru nakt' še nāku dzejot.
Visi pazīst manas dziesmas,
Nakti augšā lec, tās dzirdot.
SUNS
Lec jau, lec jau nakti augšā,
Kad tik padzird kaķu dziesmas.
(Noklepojas, tad laipni.)
Lūdzu, daiļā jaunkundzīte,
Laimīgs dzirdēt jūsu balsi.
KAĶE
(Nostājas dziedātājas pozā.)
Aijā, mīļais mēnesis,
Kāds tev maigums atspīd sejā!
Tu kā mīlīgs kaķītis
Zaļām acīm skaties lejā.
Līka loka apaļu
Redzu tavu muguriņu, -
Kad es labi apskatu:
Tu met kaķa kūkumiņu.
Kā mēs jumtos staigājam,
Tā tu debess jumtā arī, -
Manam debess mīļākam
Nones mīļu labvakari!
SUNS
(Klusi noklepojas.)
KAĶE
Nu, kā bija mana dzeja?
SUNS
Skaista, skaista, debešķīga!
Īsi sakot: kaķenīga!
Tikai vai nu pareizs būtu
Jūsu mēness novērtējums?
Mūsu suņu sabiedrībā
Citādi uz lietu skatās.
KAĶE
(Dusmīga.)
Tā! tā! - Kaķu sabiedrībā
Smalkāk gan ar dāmām runā.
SUNS
Ko nu! Daiļā jaunkundzīte,
Neņemat nu manim ļaunā,
Ka es patiesību teicu,
Kaķiem kaķu gudrībiņa.
Atļaujat teikt manu dziesmu,
Es jau ar tā drusku dzejnieks,
Protams, kad man atliek laika,
Nava nopietnāka darba.
KAĶE
Lūdzu, lūdzu! būs gan brīnums!
Kādas būs tās suņu dzejas.
SUNS
(Rupju, dusmīgu balsi, kā riedams.)
Mēness nau ne kaķis,
Mēness nau ne zaķis, -
Mēness ir suņu nams,
Tas gaiši saredzams!
Pūķis mēnesi rītu,
Ja ne suns pūķi dzītu, -
Mēnesī uzkurts guns,
Tur sēd un sargā suns.
Kad mēs pret mēnesi kaucam,
Mēs tam sunim sveicienus saucam:
- Mēness suni, klau! Klau!
Te zemes suns, vau! vau!
KAĶE
(Nošķaudās demonstratīvi.)
Hači!
SUNS
Sakat jūs nu, jaunkundzīte,
Kāda bija mana dzeja?
KAĶE
(Ņirdzīgi iesmejas.)
Ha, ha, ha - hā!
Tad ta gan dzeja bij tā!
Lai nu suns kā gaudā,
Vai tad tāds dzejot ar jaudā?!
Jūs varat tik vien kā kaukt,
Īstu dzejas sajūtu jaukt!
SUNS
(Nesaprazdams un vēl priecādamies par savu dziesmu.)
Kā? ! - - -
Vai jūs nopietni domājat tā?
Tā dziesma taču bij skaista!
Katru īstu suņdvēseli tā saista -
Un veca patiesība tā arī, -
Tu no katra suņa to dzirdēt vari.
KAĶE
Ha, ha, ha!
Muļķība!
Bet kāds jūs man tutelnieks?
Jūs tikai nieks, nieks, nieks!
SUNS
(Brīnās.)
Ko? Kā? - Ko? Kā?
KAĶE
(Mēda viņu.)
Ko - kā! Ko - kā!
Vai jūs gribat kāpt kokā?
Kur jums to spēt?!
Sunim nekad to nemācēt!
SUNS
Ko tu uz mani tā ēdies?
Vai jaunkundzei piestāv tā? Ko tu mēdies?
KAĶE
Atkal šis mani sauks: tu!
Kad tad mēs dzēruši brālību?!
SUNS
Nu, tad sadzersim ar!
To jau vēl var, -
Tik manu dzeju tu nepulgo,
Jo veci suņu stāsti to pamato.
(Viņš tuvojas viņai.)
KAĶE
Tie vecie suņu stāsti ir meli, -
Tie nau vērts ne vienu beigtu peli!
Jau jūsu senči suņi bij sliņķi un melkuļi
Jūs visi rupji un rīkles rāvēji.
SUNS
Tā, tā, tā!
Bet jūs mums vēl vērdiņu parādā!
Bet es jau to tagad neprasu.
Es labprāt mieru salīgtu.
Dod šurp savu ķepiņu!
Un atzīsti manu dzeju!
(Viņš sniedzas pēc viņas.)
KAĶE
Es saskrāpēšu tev visu seju!
SUNS
(Saķer viņu aiz astes.)
Nu, tad sniedz astīti!
KAĶE
(Iekliedzas, spilgti.)
Ai - ai - i! Ai - ai! - i!
Otrais skats
Aiz skatuves dzirdamas vairākas b a l s i s, kas tuvojas.
PIRMĀ BALSS, KĀ KAĶES
E-ē! E-ē!
Kas tur tā kliedz?
SPIEDZOŠA BALSS
Ē, palīgā! ē!
Tur kāds spiedz!
OTRA BALSS
Vai tur kādu kāds nočiepstē?
Ak jē! ak žē -! ak žē!
RUPJA BALSS, KĀ SUŅA
Klau! Klau! Klau!
Šurp, ļaudis! Vau! Vau!
OTRA SUŅA BALSS
Tur kāds bļauj! vau! vau!
Tur kāds kādu kauj! - vau! vau!
VAIRĀKAS SUŅU BALSIS
Vau - vau! Vau - vau! - Vau - vau!
Trešais skats
No kreisās un labās puses ieskrien iekšā K a ķ a m ā t e, L a p s a un k ā d a k a ķ e, un S u ņ a t ē v s, un k ā d s j a u n s s u n s. Tad parādās vēl vairāki s u ņ i un k a ķ i.
SUŅA TĒVS
(Uztraukts, runā saraustītā valodā.)
Te kāds sie - sie - sievišķis sauca -
Tam kāds ādu pār - pār acīm mauca. -
KAĶA MĀTE
(Skatās visapkārt un apskraida malu malas.)
Kas? Kas? - Kur? Kur?
Es neredzu briesmu nekur!
Nau ne šur, šur, šur,
Nau ne tur, ij ne tur!
VAIRĀKI SUŅI un KAĶI
- Kas? Kas? - Kur? Kur?
- Vai kāds kauj vai dur?
- Nedzird vairs ne ņur, ņur!
SUŅA TĒVS
Kas notiek še tumsībā?
Es neredzu itin nekā!
Lai kāds pēc uguns skrien!
Aši vien!
(Saķer jauno suni.)
JAUNAIS SUNS
Es neesmu Kurts!
Uguns ar vēl nau kurts,
Es neeju, ne, ne!
Es gribu redzēt, kas notiek še!
(Visi piegājuši klāt, kur stāv suns un kaķe, bailīgi kopā sastājušies.)
SUNS DĒMONS
(Dusmīgi, saspurojies un zobus atņirdzis.)
Ko jūs visi šurpu skrienat?
Vau! - vau!
Ko jūs mums virsū lienat?
Vau! - vau! - Vau - vau!
KAĶENE TAMĀRA
(Tāpat dusmīga un sprauslojoša.)
Ko jūs visi tā bļaujat?
Nost, nost - šķic! šķic!
Jel mierīgi parunāt ļaujat!
Spraukš! Spraukš! Spraukš!
KAĶA MĀTE
Tu še, mana meitiņa!
Mana Lūpulaiziņa!
Kas, meit, tev ko darīja?
KAĶENE TAMĀRA
Kas man ko darīja?
Ak Jē - Marija!
Es še tik dzejoju.
Bet sauc mani nu par Tamāru.
SUŅA TĒVS
(Uz savu dēlu, kas stāv, gatavs gainīties pret uzbrukumu.)
Un tu, dēls Raujrīkli, še arī?
Ko tu te troksni dari?
SUNS DĒMONS
Es arī vairs Raujrīklis neesmu,
Mani sauc tagad par Dēmonu, -
Un ko es darīju? -
Es tik bišķi-bišķīti
Aizķēru astīti -
Šai Tamārai,
Bet tā tūliņ vai, vai, vai!
KAĶA MĀTE
Tik vien tās vainiņas!
Nu, tas jau nekas!
KAĶENE TAMĀRA
Fui, fui!
SUŅA TĒVS
Nu, tas jau nekas!
Lai jau tie bērni satiekas!
SASKRĒJUŠIE SUNI un KAĶI
- Tas viss! - Tik vien!
- Tā kaušanās nau, nudien!
- Vai tādēļ bij vērts, ka šurp skrien?
- Ko jūs mūsu cerības krāpjat?
- Ne kaujaties, bet tik skrāpjat!
- Ko jūs mūs traucējat?
- Visus velti kopā sasaucat!
- Mums pašlaik bij labākā riešana!
- Un mums sākās peļu ķeršana!
VECĀKS SUNS
(Aiziedams.)
Tie jau nau ņemami nopietni!
Ne kaušļi, bet tikai viltnieki!
JAUNA SUNENE
(Uz Dēmonu.)
Ko tu ar kaķenēm ielaidies?
Tikai nepatikšanās iekulsies!
SUŅA TĒVS
Eita jel visi nost!
Jums tīk tik plēst un kost!
Projām! projām! visi mājās!
SASKRĒJUŠIE SUŅI un KAĶI
- Vecais nerrs! - Ko mūs sacēli kājās?!
(Aiziet.)
Ceturtais skats
Suņa tēvs aizdzen kozdams saskrējušos suņus un kaķus.
JAUNAIS RUNCIS
(Uz Tamāru.)
Tu nu ar prasta topi,
Kad tu ar suni še draudzību kopi. -
Aiz astes ķert - kas to ir dzirdējis?
To tik var tāds suņu nelietis.
SUŅA TĒVS
(Uz jauno runci.)
Ej, ko tu te maisies, podlaizi?
(Dzen prom. Jaunais runcis aizbēg.)
Nu, bērni, nau vairs ko baidīties.
(Uz Dēmonu un Tamāru.)
Nu, nākat mierīgi runāties!
KAĶENE TAMĀRA
Manu astīti -
Lai viņš mierā laiž!
SUNS DĒMONS
Nu, lieliski!
Kas tad tev kaiš?
SUŅA TĒVS
Nu jā! Nu, lūk, es šai paraustu arī!
(Viņš ķer Kaķa mātei aiz astes. Tā vairās un dusmojas.)
KAĶA MĀTE
Se! Ko tu dari?
Kaķiem aste ir svēta -
Tava jokošana ir lēta!
KAĶENE TAMĀRA
(Uz suni Dēmonu, kurš lūko reizu reizēm tuvoties viņai.)
Un es negribu, negribu, negribu!
Un tādu kā tevi brūtgānu
Nekad es neņemšu!
Šķic! Šķic! spraukš!
SUNS DĒMONS
(Žēlīgi.)
Vai! Vai! Vai!
Ko es darīju tev, Tamārai?
(Sāk smilkstēt žēlīgi.)
SUŅA TĒVS
Nu, salīgstat, bērni, salīgstat!
(Piegrūž pie sāniem Kaķa mātei.)
KAĶA MĀTE
Jūs tomēr kopā saderat.
Ar visiem suņiem jau iet tāpat.
SUNS DĒMONS
Es līgstu labprāt! labprāt!
KAĶENE TAMĀRA
Lai tik viņš nenāk man klāt!
Lai nedrīkst ne mēģināt..
(Kad suns Dēmons bēdīgi nolaiž rokas un netuvojas, tad viņa pati tam tuvojas.)
SUNS DĒMONS
Nu, nu, nu!
Tad nāc pate tu!
KAĶENE TAMĀRA
(Kad suns Dēmons grib viņu apskaut.)
Viņš ar nagiem ir zemi racis!
(Kad grib galvu viņai tuvināt.)
Ar purnu nez ko ir lacis!
SUŅA TĒVS
Viņam ir labs, ko lakt!
Nau jau jāiet kā citiem zagt.
KAĶA MĀTE
Jā, viņi ir bagāti;
Nau jau kādi ganu sunīši.
SUŅA TĒVS
Mums ir tā kā jauna brīvgrāmata,
Mēs dzīvojam brīvi bez amata.
SUNS DĒMONS
(Uz kaķeni Tamāru, atkal lūkodams vigu apskaut.)
Es nagus ievilkšu, -
Nāc nu, lai apskauju!
KAĶENE TAMĀRA
Ko šis mani tā tver?
Es negribu, ka mani ķer!
(Rotaļājas kā kaķis ar suni, rotaļa un deja, kurā ņem dalību arī abi vecie suns un kaķe.)
SUŅA TĒVS
(Uz Kaķa māti.)
Skat, cik ir skaisti,
Kad abi jaunie rotaļā laisti!
Ko? iesim mēs arī rotaļā!
KAĶA MĀTE
Mums, veciem, gan nepiestāv nekā!
SUŅA TĒVS
Nu aplaidīsim mēs arī loku,
Sniedz man savu roku!
Kad mēs, vecīši,
Tā būtu bijuši precēti!
KAĶA MĀTE
Lai nu mūsu bērniņi
Top laimīgi!
(Piepeši atskan kliedzieni.)
Piektais skats
No kreisās ieskrien t r ī s r u n č i un izjauc deju.
VIENS RUNCIS
Mēs arī diesim! diesim!
OTRS RUNCIS
Mēs pulkā skriesim!
TREŠS RUNCIS
Mēs ar Tamāru iesim!
SUŅA TĒVS
(Dzen prom.)
Projām! projām! kas jums še ko nākt?
PIRMAIS RUNCIS
(Līdz ar citiem aizbēgdams.)
Mēs ejam, jūs varat no jauna sākt.
Sestais skats
T i e p a š i, bez iebrucējiem.
SUNS DĒMONS
(Uz kaķeni Tamāru.)
Nāc atkal, nu to neliešu nau!
(Satver kaķeni, bet tā izraujas, uzšķauda viņam un aizbēg.)
Au! au! au!
SUŅA TĒVS
Kas tad nu atkal, klau!
KAĶA MĀTE
Nu vairs nau labi,
Baras atkal tie abi!
SUNS DĒMONS
Mans nags tai drusku uz kāju min,
Viņa visu tik ļaunā ņemt zin -
Tūliņ man acīs spļauj!
SUŅA TĒVS
Kas tad tas liels?! Nu ļauj!
SUNS DĒMONS
Nu aizbēga man!
Es viņai rādīšu gan!
(Aizskrien.)
Septītais skats
S u ņ a t ē v s un K a ķ a m ā t e.
KAĶA MĀTE
Skat, skuķes prātu:
Atstāj brūtgānu,
Skrej līdz uz runču skandālu!
Kad ātrāk nu saprecinātu!
SUŅA TĒVS
Vai mēs tā plēsušies būtu?
KAĶA MĀTE
Būtu, būtu -
Bet nau jau par grūtu.
SUŅA TĒVS
Kad mums precēties neļāva radi,
Tad vismaz jaunos kopā vadi!
Lai reiz gals ir tam mūža naidam!
KAĶA MĀTE
Mēs visi no tā vaidam:
Lūk, viņkaķa meitiņa
No suņiem tika saplēsta.
SUŅA TĒVS
Lai mūža miers nu reiz nāk!
Suns ar kaķi lai saprasties māk!
Slēgsim mēs mūža miera līgumus!
Apkaunosim cilvēkus,
Kas prātīgi saucas, bet mūžam karo,
Kaut labi zin, ka miers tik baro!
Lai beidzas kā pirmie suņu-kaķu kari,
Kas paaudžu paaudzēs bezgala gari!
Nostu visas ķildas, nostu!
Kas nesa visiem tik postu!
Ar mūsu bērnu precību
Liksim suņu-kaķu mieram pamatu!
KAĶA MĀTE
Tā labi, labi, - lai top!
Tikai daudz šķēršļu būs jāsastop.
Astotais skats
T i e p a š i. Vaimanādams ieskrien s u n s D ē m o n s.
SUNS DĒMONS
U-u!-U-u!-U-u!
Tavu sievietes niknumu!
Sejā tā laiž man skrāpes!
Ak, tavas sāpes!
Vau! - vau! - vau!
SUŅA TĒVS
Nu, nekas jau nau.
SUNS DĒMONS
Un kāds tad mans ģīmis kļūs?!
Viss uzpampis būs.
SUŅA TĒVS
Nu, nekliedz tik briesmīgi!
KAĶA MĀTE
Kaķes gan skrāpē neganti.
SUNS DĒMONS
(Smilkstēdams.)
Nu, sāpes vēl paciestu,
Bet ko es nu darīšu,
Kad viņa negrib manis vairs,
No maniem zobiem tai dairs!
Viņa nu negrib mani ņemt,
Es gribu sev galu lemt -
U - u! - U - u! - U - u! - U - u!
Ak, tavu vaimanu!
Ko nu es darīšu?!
U - u! - U - u! - U - u!
SUŅA TĒVS
Nu, apturi jel kaukšanu.
SUNS DĒMONS
Es gribu, gribu Kaķeni!
Es visu nakti kaukšu briesmīgi!
Neviens ne aizklausīt nevarēs,
Man Kaķeni dot vajadzēs.
Es žēlabās miršu, kad nedosat!
Kur tad jūs mani glabāsat?
(Viņš sāk kaukt, Suņa tēvs velk līdzi.)
SUŅA TĒVS
Ak, tavu skaudīgu vaimanu!
Man jāvelk līdz, es nevaru!
Devītais skats
Tie paši, ieskrien Z a ķ e n e un L a p s a s k u n d z e.
ZAĶENE
Kas te tā rēc?
LAPSAS KUNDZE
Mēs redzam, še vīrišķi brēc,
Mēs sen jau jūs vērojam, -
Vai gribat, lai paglābjam?
KAĶE
Es zinu gan Laps' kundzes spēju,
Tā var būt jauniem par savedēju.
ZAĶENE
Nu, nepel ij Zaķeni!
Gan manu mākslu atzīsi, -
Visiem jau zināma pasaka,
Ka Zaķis ij Lapsu reiz piekrāpa.
LAPSAS KUNDZE
(Uz Suņa tēvu.)
Mēs jaunos gan kopā dabūsim, -
Un algu mēs arī saņemsim?
SUŅA TĒVS
Ko tad jūs gribētu?
LAPSAS KUNDZE
Es tik vistas spalviņu.
ZAĶENE
Es tik kāpostu lapiņu.
SUŅA TĒVS
Tas nozīmē visu vistu kūti -
Bet tas būs drusku par grūti.
KAĶE
(Uz Suņa tēvu.)
Ko tu tās projām sūti -?
(Uz Lapsu.)
Ej, zodz! Suns neredzēs tīšu.
(Uz Zaķeni.)
Un es tevi pagrabā ielaidīšu.
ZAĶENE
Nujā, teic, ka peles vainīgas,
Tev nebūs nekas.
LAPSAS KUNDZE
(Uz Suņa tēvu un Kaķi.)
Labi - jūs abi še tupat!
Es Kaķeni atvedīšu nupat.
ZAĶENE
Un es mācīšu sunīti,
Kā apieties ar kaķa freileni.
(Suņa tēvs un Kaķe nosēstas abi skatuves priekšā tuvu viens pie otra un klausās, kā abas savedējas pierunās jaunos. Abi sarunājas paklusi. Zaķene noved jauno suni pa kreisi kaktā un to bargi aprāj.)
SUŅA TĒVS
Lai nu precnieces darās!
Zaķene uz manu dēlu jau baras.
KAĶE
Es ar savu meitu plēsīšu
Par tādu aušību.
SUŅA TĒVS
(Jokodamies.)
Nu, nikna tu varot gan būt,
Tad tavus nagus jūt,
Vai! kam lemts par tavu vīru kļūt!
KAĶE
(Tāpat, piegrūž viņam ar elkoni.)
Vai paties'?
Labi, ka izglābies!
SUŅA TĒVS
Tā jau kāds pastāstīja:
Kad Kaķenītei bērni bija,
Tad suņiem sargāties!
Man pašam tā gāja -
Ka ģīmi samaitāja -
KAĶE
Ko nu piemini?!
Pats bērnus nokost gribēji.
Labāk uzklausi Zaķeni!
(Kad apklust Suņa tēva un Kaķes saruna, tad dzird Zaķeni ar jauno suni kreisā pusē.)
ZAĶENE
Kad tu pie dāmām, tad neej smagi,
Lai negrab grīdā nagi!
Kā pa pieneņu pūkiņām,
Kā zaķa pēdiņām!
Nevajga ne kasīties, ne ko ķert!
Ne kājām zemi spert!
Jāprot locīties, grozīties, lēkt,
Kad runā, - ne riet, ne rēkt!
Zaķa balstiņu vajga stīgot!
Vai kā vēsmiņai žvīgot!
SUNS DĒMONS
(Rej.)
Jā! jā! jā!
ZAĶENE
Ne tā! ne tā!
Bet, kad tu citādi
Jau nu nemaz nespēji,
Tad labāk jau smilksti,
Tā it kā mīlas ilgās ilgsti.
SUNS DĒMONS
(Smilkst.)
Ī - ī - ī - ī!
SUŅA TĒVS
(Sajūsmināts aptver arī Kaķeni un smilkst līdzi dēlam.)
Ī - ī - ī - ī !
KAĶENE
(Uz Zaķeni.)
Tā, Zaķene, tā!
Ņem tu dēlu stingrā vadībā!
Smalkās manieres māci,
Paskolo ij šo lāci!
(Atbīdīdama Suņa tēva apskāvienus.)
Desmitais skats
T i e p a š i. Ienāk L a p s a s k u n d z e ar J a u n o k a ķ e n i.
LAPSAS KUNDZE
Še tā bēgle nu ir!
Lai mīļos neviens vairs neizšķir!
JAUNAIS SUNS
(Ieraudzīdams Jauno kaķeni. uz1ēkdams.)
Rau! rau! rau!
Tamāra klāt ir jau, jau, jau!
Ļauj, ļauj, ļauj -
Lai tavs mīļais tevi skauj!
(Viņš piesteidzas viņai klāt un to strauji apskauj.)
JAUNĀ KAĶENE
(Viņu īgni atraidīdama.)
Nepraša!
Viņš man frizūru sajauca! Šķic! šķic! šķic!
JAUNAIS SUNS
(Apkārt lēkādams.)
Vai tev ir labāks kāds cits?!
JAUNĀ KAĶENE
- Es aizeju!
JAUNAIS SUNS
Es nelaižu!
Vau! vau! vau!
(Viņš nostājas viņai ceļā un rej pretī.)
ZAĶENE
(Sauc viņam.)
Nāc atpakaļ, nāc!
SUŅA TĒVS
Dēls, vai tu jau atkal sāc?!
VECĀ KAĶENE
(Uz Suņa tēvu pārmetoši.)
Projām to vāc!
JAUNAIS SUNS
Viņa tīk man par daudz, par daudz!
SUŅA TĒVS
Ej, dēls, - tu citādi kāzas jauc!
(Abi ar Zaķeni aizbīda Jauno suni atpakaļ viņā kaktā, kamēr Jaunā kaķene ar Lapsu noiet otrā kaktā. Visi nomierinās, Zaķene atkal sāk pamācīt Jauno suni.)
LAPSA
(Klusi uz Jauno kaķeni.)
Ja tu to lamzu nu negribi,
Es došu tev citu tautieti, -
Šis tiešām tāds prasts un traks -
JAUNĀ KAĶENE
Bet tēvam labs naudas maks,
Un māmiņa saka, tāds ir ko vērts
Un ļoti ērts.
LAPSA
Viņš pārāk tauks.
JAUNĀ KAĶENE
Bet citādi jauks.
LAPSA
Es došu tevim par draugu
Kādu itin šmaugu:
Ko saki par jauno sermuli?
JAUNĀ KAĶENE
Tādu mazu vīreli!
Tādu smurguli!
Dieviņš taisīja viņu,
Nogriezis kaķa purna gabalņu -
Tad jau es Kaķapurn' kundze kļūtu!
LAPSA
Bet tev baltu sermuļkažoku šūtu!
JAUNĀ KAĶNE
(Kaprizējas.)
Nē, nē, nē!
LAPSA
Nu, kā tad tev patiktu auns?
Tāds pamatīgs, cienīgs, kaut jauns.
JAUNĀ KAĶNE
Nē, nē, nē - muļķis, ka kauns!
LAPSA
Tad ņem savas kaķu sugas,
Nebūs nekādas ne raizes, ne sprugas:
Un katrs tik nolaizīts smalks un glauns!
JAUNĀ KAĶENE
Kavalieri tie nu gan skaisti!
LAPSA
Cik tie debeškīgi dejo!
Un kā tie dzied un kā dzejo!
JAUNĀ KAĶENE
Protu ij es, ko tie - jumtu slaisti!
LAPSA
(Piemērodamās viņas uzskatam.)
Dejotājus gan dabū ik brīd',
Paņaud' - tūlīt!
(Uzņemdama atkal savu nodomu.)
Bet ko tu no Jaunā suņa tā šmauc?
JAUNA KAĶENE
Lai nedomā no sevis par daudz!
Kad es to ņemtu tūlīt,
Viņš sāktu mani pārvaldīt.
LAPSA
Tā, tā, tā!
Tu audzēta kungu istabā!
Bet, kad tev reiz tīk tā suņbūdas smarša,
Kad tāda tev garša, -
Es nesak' nekā!
Tad ņem mani kāzās par vakarmāti!
Es gādāšu par tavu brūtes štāti,
Man ģērbšanā laba jauda,
Gādā tu, ka ir naudai
Pirkšu tev skaistākās drēbes,
Visādus ņieburus un šnēbes!
JAUNĀ KAĶENE
Ir jaū - nevajga man.
(Viņa steidzas pie savas mātes.)
LAPSA
(Klusi.)
Pagaidi! vajdzēs reiz gan!
(Steidzas arī pie Vecās kaķenes.)
JAUNĀ KAĶENE
(Pie mātes, kā rotaļādamās.)
Mem! mem, mem!
Še nu mani ņem!
Kā tu gribi, sodi,
Kam tu gribi, dodi!
Vienu dejas riņķi apmetu,
Pie tevis atskrēju.
LAPSA
(Pienākusi pie Vecās kaķenes un Suņa tēva.)
Es pierunāju ar mīkstu mēli:
Jaunkundze ņems nu, ko tu vēli,
Un manim nu kritīs tas gods,
Ka zem manis būs katrs katls un pods
Un ka būšu viesu saņēmēja,
Kā jau es biju jauno savedēja!
JAUNĀ KAĶENE
(Smejas.)
Ha, ha, ha!
Vai ta' nu bija tā?
Ko šī tur melš?!
SUŅA TĒVS
(Uz Jauno kaķeni.)
Nāc, dēls jau no prieka elš.
(Abi ar Jauno kaķeni iet pie dēla, kurš jau nepacietīgi gaida, bet iebiedēts nenāk klāt.)
LAPSA
(Uz Veco kaķeni.)
Nu, lūk, Kaķa māt,
Kā es protu pierunāt:
Viss panākts, pateicoties man,
Ar pateicību, kas skan -
VECĀ KAĶENE
Gan jau nu, gan!
SUŅA TĒVS
(Ar jaunajiem un Zaķeni tuvojas Vecai kaķenei.)
Nu jaunos kopā salaižam,
Nu derības noslēdzam!
VECĀ KAĶENE
Pamazām, pamazām!
Atstāsim labāk šos vienus vien,
Lai savstarp saites sien.
SUŅA TĒVS
Nu, labi, labi - ij tā!
Lai paliek savstarpā!
(Bet tad atkal bažīgi.)
Kad tikai nesāk plēsties?
Vajdzēs mums te kur kaktiņā sēsties.
VECĀ KAĶENE
Muļķība! Nē, mēs ejam,
Lai par nopietnām lietām pārdebatējam!
Jārunā taču dēļ pūra,
Par kāzām jautājumu jūra.
ZAĶENE
Kaķa māt! kā nu būs man -?
VECĀ KAĶENE
Gan jau nu, gan!
JAUNĀ KAĶENE
(Pieskrien mātei klāt, priecīgi.)
Manu mīļo mammiņu!
Tādu mēness zelta spožumu!
JAUNAIS SUNS
Cik jauki mēness spīd!
Stars ij man sirdī krīt.
JAUNĀ KAĶENE
Nesāc nu atkal tu!
JAUNAIS SUNS
Nu, nu! nu!
VECĀ KAĶENE
(Uz savu meitiņu.)
Jā, mīļo meitiņu,
Reiz redzēšu tevi laimīgu.
Tavas mēnessilgas šeit piepildīsies,
Zemes virsū tavs princis parādīsies,
Kā pazīstams izskatīsies.
(Aiziet līdz ar Suņa tēvu, Lapsu un Zaķeni.)
(Priekškars.)