RAINIS
Suns un kaķe
Bērnu pasaka piecos cēlienos
TREŠAIS CĒLIENS
Pagalms. Nakts. Mēness.
Pirmais skats
Suns D ē m o n s un kaķene T a m ā r a sasēduši kopā un jūsmo par mēnesi. Dēmons miegains.
KAĶENE TAMĀRA
(Dzied klusi.)
Nu laimi, laimi
Es sirdī jūtu,
Tik grūti gūtu,
Tik necerētu!
Es pateicību
Tev, mēness, sūtu,
Bez tevis būtu
Es viena vēl!
Nu tevi sumin'
Še divi mīļi,
Kā zvaigznes zvīļi
Tiem acis kvēl!
(Uz suni Dēmonu, piegrūzdama viņam pie sāniem.)
Pēdējo pantiņu
Dziedāsim vienkopu!
SUNS DĒMONS
(Ņurd kaut ko nesaprotamu kā pa miegiem.)
Pantiņu - vienkopu . . .
KAĶENE TAMĀRA
Ko? Vai tu guli jau?!
SUNS DĒMONS
Nē, gulēšan' nau!
KAĶENE TAMĀRA
Ko tad tu nedziedi?
DĒMONS
Pag, pagaidi!
Es nevis gulēju,
Bet klusi par mēnesi jūsmoju.
TAMĀRA
Tad vēlreiz dziedāsim!
DĒMONS
Jā, mēnesim!
ABI DZIED
Nu tevi sumin'
Še divi mīļi -
DĒMONS
(Migdams.)
Kā zva - zvi - zvī -
TAMĀRA
Kā zvaigznes zvīļi
Tiem acis kvēl.
(Pārtrauc dziedāšanu, manīdama, ka Dēmons guļ.)
Kur acis tev kvēl?
Man tevis žēl:
Tev acis cieti,
Tāds mīlnieks neder vis lieti.
(Viņam sānos piebikstīdama.)
Tu miega mici!
Ķici! Ķici! Ķici!
DĒMONS
Es gribu maķenīt
Galvu pret plecu tev atbalstīt!
(Aizmieg, atspiedies pret Tamāru.)
TAMĀRA
(Dzied sērīgi, arī miega mākta.)
Mēnesi, mēnesi,
Spīdi, vēl spīdi!
Pagaidi, pagaidi!
Ko kokos līdi?
(Mēness aizgājis aiz augsta koka.)
Dēmons jau krāc,
Miedziņš viņu māc,
Aiju, aijā,
Aijā, aijā!
Otrais skats
T i e p a š i. Lēni ienāk un paliek vienā skatuves malā L a p s a un Z a ķ e n e.
LAPSA
(Čukstēdama uz Zaķeni.)
Abi mīļi kopā sāk migt -
Tiem kopā nepalikt!
(Kratīdama roku.)
Tām derībām nebūt nekad!
Pag tik man! pagaidat!
ZAĶENE
(Tāpat čukstēdama uz Lapsu, nožēlodama.)
Cik mīļi tie kopā snauž!
Nekā ļauna vēl nenojauž.
Lai paliek nu kopā, lai!
LAPSA
(Cieši nosakot un naidīgi.)
Nekadai!!
Ij tev būs labāki,
Kad suns ar kaķi naidnieki:
Kamēr tie plēsīsies,
Tev nočiept ko izdosies.
ZAĶENE
Priekš bērniem būs rūpēties!
Jā, jā, -
LAPSA
Es izšķiršu mīļos tūlīt!
Ej iu suni pamānīt
Ar desas galiņu, -
Es atkal kaķa meitiņu
Uz otru pusi aizvilšu.
ZAĶENE
(Mīdās uz vietas, negribēdama.)
Ē, e!
LAPSA
Ko stāvi nu? Ej!
ZAĶENE
Bet kad nu suns mani rej?!
LAPSA
(Viņu pārsmiedama.)
Tad pretī rej! - Bet ej!
(Aizstumj Zaķeni uz gulētāju pusi. Tad viņa nošķaudās stipri.)
Hačī! Hačī! Hačī!
Trešais skats
Z a ķ e n e pienāk pie gulētājiem. L a p s a turas vēl atstatu.
TAMĀRA
(Atmozdamās, uz Dēmonu.)
Kas tur i? Kas tur i?
Dēmon, vai dzi?!
ZAĶENE
Te jau es, Zaķene,
No kaimiņiem skapmane,
Kas kopā jūs saveda!
Kā klājas jaunajiem, jārauga;
(Klanīdamās.)
Būsat vai izsalkuši?
Ne nieciņa neēduši!
Vai gribat dzīvot nudien
No mīlas un gaisa vien?!
(Viņa pieliekusies tuvāk pie suņa un, izvilkusi no kabatas desas galu, tura to sunim.)
DĒMONS
(Pamostas, saodis desas smaku.)
Kas? Kas te par smaku?!
Kā no desas, es saku.
ZAĶENE
(Glaimīgi.)
Kāda tev oša asa!
Tai tev māga ko prasa?
TAMĀRA
(Noraidoši un nicīgi pret Zaķeni.)
Kur nu mīlot pie ēšanas domās?!
Mēs tagad sapņotāju lomās.
DĒMONS
(Pusdusmīgi, pusbēdīgi paskatās gan uz Zaķeni ar desu, gan uz Kaķeni.)
Zaķen, ar savu desu ej vien!
Kas desai lai pakaļ skrien?
Kad var pie mīļās būt,
Kur dvēsle maigumu jūt!
ZAĶENE
Nu, tad es eju,
Es laimīgo pārīti netraucēju.
TAMĀRA
Ej vien ej!
Ko šī še skrej?
ZAĶENE
Es nākšu, kad ēst jums gribēsies,
Tagad jums velti uztraukties.
Neesat tikai sadusmoti,
Es atvainojos ļoti!
DĒMONS
(Noklepojas vairākas reizes, bet nesaka nekā. Zaķene aiziet, izņemdama un apraudzīdama desas gabalu.)
Ceturtais skats
T i e p a š i, bez Zaķenes.
SUNS DĒMONS
(Nemierīgs, nevar nosēdēt, sāk dziedāt.)
Te divi mīļi, -
Kā zvaigznes zviļi
Tiem acis kvēl!
TAMĀRA
(Viņam dziedot piebalso.)
Tā labi, labi, - padziedi!
DĒMONS
(Piepeši nemierā uzceldamies.)
Labi, labi, bet pagaidi! -
Es negribu Zaķeni apvainot, -
Gods jāsaprot!
Es iešu viņu apmierināt, -
Kur šai tās desas - ar vajag zināt.
(Viņš jau piecēlies un iet.)
Es atpakaļ būšu tūlīt.
Lūdzu mazu mirklīti pagaidīt!
TAMĀRA
(Sērīgi un dusmīgi.)
Nu, Dēmon, kur tu skrien?
DĒMONS
(Jau gabalā.)
Vienu acumirklīti vien!
(Aiziet.)
Piektais skats
K a ķ e n e T a m ā r a, viņai tuvojas L a p s a.
TAMĀRA
(Nosauc paka! aizejošam Dēmonam.)
Dēmon! Dēmon! ak, klau! -
Viņš aiziet, aiziet jau!
(Dzied sērīgi.)
Neej prom! neej prom! Neej prom!
Vienai būt - -
Ir tik grūt'!
(Pienākusi Lapsa.)
LAPSA
(Pusjūsmojoši, pusgiaimojoši.)
Labi vēl netapi par brūti,
Jau sērīgi jūti!
TAMĀRA
(Atraidoši.)
Ko tu te, Lapsas madāma?!
Kāda tev lieta te darāma?
LAPSA
Tevim laipnība rādāma!
TAMĀRA
Nau vajadzīga -
Tava laipnība! -
Tu viltniece!
LAPSA
Es ne. - Bet tu gan spītniece!
Būtu man klausījusi,
Nebūt' bez brūtgāna palikusi.
TAMĀRA
(Atcirzdama.)
Man līgavainis labs!
LAPSA
Jā, jā, - nau kā stabs,
Nestāv uz vietas!
Tam galvā dažādas citādas lietas.
(Saldenīgi un glaimīgi.)
Bet tu tāda skaistule,
Tāda siržu valdniece!
Pēc tevis visi, visi tīko!
No tāles šurp braucienus rīko!
Ij tādi tevi tur omā,
Uz kuriem tu ij nedomā!
(Apķerdamās.)
Bet varbūt tu domā gan,
Jo tu jau dzejniece man!
(Paceldama acis uz debesīm pret mēnesi.)
Tu sapņotāja!
Tev debesīs īstā māja.
Turp reiz tu aizbrauksi,
Tur rasi savu sirds mīluli -
Mēnesi!
Mēneša jaunāko brālīti!
TAMĀRA
(Ieinteresēdamās pieceļas kājās.)
Ak, mēnesis, mēnesis, jā!
Pēc viņa es ilgojos kā!
LAPSA
Mēneša brālītis
Tur, kur mēnesis, -
Viņš tevi pie sevis uz mēnesi sauks,
Tev pakaļ mēneša ratos brauks,
Tevi mēness mucā aizvedīs, -
Neviens to nemanīs.
TAMĀRA
Ko nu tu muldi?!
Ko mēli velti kuldi?
LAPSA
(Vēlīgi mierinādama.)
Tu netici?
Tev liekas viss pārāk brīnišķi?
TAMĀRA
Mēness mucā vedīs, - jāsmejas!
LAPSA
Kas te ko smieties? - It nekas!
Visas lietas mēnesī apaļas!
Apaļa muca ir vietā,
Gan redzēsi pati.
TAMĀRA
(Neticīgi smejas.)
Bet mēness tik augsti, kā uztiksi?
LAPSA
Tu netici?
Tu domājies mēnesi
Jau diezcik augsti, pāraugsti!
Viņš ir jau turpat pie torņa gala,
Reizēm aiz torņa aizķeras mala.
TAMĀRA
Bet kā tad turp tiek?
LAPSA
Tu domā, kāpenes liek?
Var arī tā.
Bet parasti citādā kārtībā.
Pa virvi nolaidīs tev ratus, -
Tad tu gan redzēsi skatus!
TAMĀRA
Nu, nu, nu?
LAPSA
Redzēsi brīnumus!
(No stāsta aizraudamās pati.)
Mucā mazs mēness degts,
Viens gals mēnesī segts;
Otrā kāpj iekšā!
Pats mēnessbrālīts būs priekšā.
(Sajūsmā rokas sasizdama.)
Un kad tu zinātu, cik viņš skaists!
Kā eņģels, no debesīm laists!
TAMĀRA
Vai tad tam spārni arī?
LAPSA
Kā tu tā domāt vari?
Taču runcis ir viņš!
Skaistākais brūtgāniņš!
TAMĀRA
(Vēl ļoti šaubīdamās, bet ieinteresēta.)
Vai tā gan?
LAPSA
Tu pateiksies man.
TAMĀRA
Jau reiz tu mani piekrāpi,
Tāpat glaimīgi!
LAPSA
Vai gribi, lai viņu sauc?
Viņš tūdaļ šurpu brauc.
TAMĀRA
(Jautri un šķelmīgi, kaut gan neticīgi.)
Nu tik joki!
Būs gan kādi spoki.
Es visam tam neticu.
LAPSA
Es pasaukšu!
(Viņa paiet drusku uz skatuves vienu pusi un sauc.)
U-u! U-u! U-u!
Sestais skats
T i e p a š i. Aiz skatuves b a l s s.
LAPSA
(Sauc vēl reizi.)
U-u! U-u! U-u!
BALSS ATSAUCAS
U-u! U-u! U-u!
LAPSA
Šurpu brauc!
BALSS AIZ SKATUVES
Es jūtu, ka mani sen sauc, -
Sirds man uz tevi trauc!
Kur esi, mana līgava?
Kas mēness dēlam nolemta.
TAMĀRA
(Uztraukta no gaidām un šaubām, kas ceļas no jauna.)
Vai tas nau gals?!
Kā pazīstama man liekas balss.
LAPSA
Tā tik tev šķiet.
(Paskatīdamās uz priekšu.)
Lūk, tur jau viņš iet.
Septītais skats
T i e p a š i. Aši ienāk k a ķ u j a u n e k l i s, lepni ģērbies, galvā apaļota cepure, kura aizsedz viņa vaigu. Viņam rokās mēness zīmes. Viņš veikls kavalieris.
MĒNESS KAĶIS
Daiļā jaunkundze!
Mēness dzejniece!
Jūsu cienītājs te un te!
(Viņš klanās Tamāras priekšā.)
TAMĀRA
(Uz Lapsu.)
Skaists, neko teikt!
LAPSA
(Uz Tamāru.)
Nu tev vajga viņu sveikt!
TAMĀRA
(Uz Lapsu.)
Kādēļ viņš acis sedz?
Aiz spalvām tik degunu redz.
LAPSA
Kad viņa acis tu redzētu,
No spožuma acis tev apžilbtu:
Viņš taču no pilna mēness nāk!
(Paraustīdama Tamāru aiz piedurknes.)
Nu, tagad tev runa jāuzsāk!
TAMĀRA
(Uz Mēness kaķi.)
Es sveicu jūs, svešinieks!
MĒNESS KAĶIS
Man jaunkundzi redzēt ir lielais prieks!
TAMĀRA
No kurienes jūs atnākat?
MĒNESS KAĶIS
No mēness nupat.
TAMĀRA
Bet ko jūsu balss man kā pazīstama?
LAPSA
(Starpā jaukdamās, runā.)
Vai kaķa balss nu nezināma?
Kaķis visur tas pats -
Ij balss, ij gaita, ij skats!
Vai zemē, vai mēnesī,
Vai galdā, vai paceplī!
TAMĀRA
(Uz Mēness kaķi.)
Tad jūs no mēness tiešām?
MĒNESS KAĶIS
Jā, vientulībā tur ciešam!
Pēc jums es ilgojos,
Kā līgavu aizvest jūs vēlējos -
TAMĀRA
Vai mēnesī ir tāpat kā še?
MĒNESS KAĶIS
Viss viens, vai tur vai te.
TAMĀRA
Bet mēness ir tāds mazs,
Kā peļu lamatas!
MĒNESS KAĶIS
Tas nekas,
Mums diviem telpu tiks.
TAMĀRA
Bet veco mēnesi kur liks?
MĒNESS KAĶIS
To zemē grūžam!
TAMĀRA
Nē, nē, to nemūžam!
MĒNESS KAĶIS
Lai paliek tad ar!
Sadzīvot jau var.
TAMĀRA
Vai tur var dabūt ij kādu peli?
MĒNESS KAĶIS
Peles rītos, vakaros ēd;
Tās visapkārt ap mēnesi sēd.
TAMĀRA
Ak, nu jūs izrādāties par meli.
Kā tad tās nenokrīt?
MĒNESS KAĶIS
Tās uzber no jauna ik rīt'.
(Palikdams nepacietīgs.)
Bet, daiļo jaunkundzīt -
Nu nekavēsimies vairs ilgi:
Mākoņi jau top zilgi, -
Mēness aizies viens pats,
Tad viņu nesasniegs mūsu rats.
Es braukšu mucas ratu še priekšā,
Jūs kāpsat tik iekšā.
(Viņš sauc.)
He! Kučieri!
Braucat šurp ātrāki!
Astotais skats
T i e p a š i. Divi k a ķ u z ē n i ieved mucu uz ratiem, mucā lukturis gaiši spīd.
I KAĶU ZĒNS
Še kaleša būs!
ABI ZĒNI
(Paklanās Tamāras priekšā.)
II KAĶU ZĒNS
Vai jūsu patiku gūs?
TAMĀRA
(Brīnīdamās, bet ne sevišķi sajūsminādamās.)
Tāda tā kaleša!
Ne diezin cik varena!
Tāda ir zemes virsū redzēta!
LAPSA
Kaleša zemes virsum piemērojas,
Lai zemes kaķi nepārbrīnojas.
TAMĀRA
Tie puikas kā mūsmāju kaķēni!
Tikai ērmoti izģērbti.
(Pie zēniem griežoties.)
Vai tu tas esi, Krēj'msmēlīti?
(Pie otra zēna.)
Un tu vai, Ņurulīti?
I KAĶU ZĒNS
Nē, mēs esam mēnešnieki!
Zemes vārdi mums lieki!
II KAĶU ZĒNS
Es esmu mēness spēlmanītis.
I KAĶU ZĒNS
Un es - tas mēness peļmanītis!
TAMĀRA
(Aplūkodama tuvāk mucu un ratus.)
Arī muca tā pati
Kā mūsu pagalmā!
Un tie ir vecie rati,
Kas stāv mūsu piedarbā!
LAPSA
(Stāstā aizvien vairāk sajūsminādamās.)
No āres gan tā izliekas,
Bet, kad pakāpjas,
Kad iekšā ieskatās: -
Tur kaisīti sudraba mēness stari -
Vai tos tu par salmiem turēt vari?
Tur zaļa zīda priekškari -
Vai tie šķiet skuju zariņi?
Tu taču dzejniece!
Sapņu tēlniece!
(Paskatās uz Tamāru augšā paceltām acīm.)
Un kas vēl kalešas dibenā?!
Līgavas kronīts zelta mirdzumā!!
Ej, uzliec to galviņā!
(Paraustīdama Tamāru aiz rokas.)
Nu, iekšā lien!
Pameklē viņpusē vien!
TAMĀRA
(Šaubīdamās paskatās uz kavalieri.)
Vai tiešām - tā?
KAĶU KAVALIERIS
Jūs esat kā burvībā!
(Palīdz viņai iekāpt.)
Vai drīkstu jums roku sniegt?
TAMĀRA
Ak! - Es nevaru to jums liegt.
(Viņa tiek iecelta ratos.)
LAPSA
(Priecīgi smiedamās, viņai apkārt.)
Ej savā brūtes godībā!
Kā pele lamatā!
TAMĀRA
(Izbrīnījusies un izbijusies iesaucas.)
Kā? Kā?
KAĶU KAVALIERIS
(Uzsauc kaķu zēniem.)
Nu mucu gāzt!
Virsū viņai vāzt!
(Uzmauc mucu Tamārai galvā.)
I KAĶU ZĒNS
Nu laidīsim pekas vaļā!
II KAĶU ZĒNS
Vedīsim otrā brūtgāna daļā.
(Viņi griež ratus apkārt un brauc projām.)
TAMĀRA
(Mucā sāk neganti kliegt.)
Vai-ī! vai-ī! vai-ī!
Kas te ī? - Kas te ī? - Kas te ī?!
I KAĶU ZĒNS
(Sabaidās no kliedziena un paklūp.)
Ak, tavu spiedzienu!
Es no bailēm paklupu!
KAĶU KAVALIERIS
Celies ašāk! celies!
I KAĶU ZĒNS
(Pieceļas, bet ir parāvis zemē otru zēnu.)
Ko tu atkal velies?
TAMĀRA
Glāb! - Dēmoni, glāb!
Kāds mani še grābj!
LAPSA
Ko tu tā bļauj?!
Durvis vai pušu rauj!
Vai tevi kāds kauj?
KAĶU KAVALIERIS
Ar neganto kliegšanu
Mums izjauc visu nodomu!
KAĶU ZĒNI
Vai dzi! Mēs labāk bēgsim.
(Aizbēg.)
KAĶU KAVALIERIS
Muti kliedzējai slēgsim!
(Dzirdas no tālienes troksnis un saucieni.)
TAMĀRA
Palīgā! - Dēmoni, palīgā!
LAPSA
(Sāk arī kliegt.)
Palīgā! - Laupītājs! - Palīgā!
KAĶU KAVALIERIS
(Uz Lapsu.)
Ko tu kliedz ar? Vai prāts tev jūk?
LAPSA
Nē, - kad tavs nodoms brūk,
Man jāmet kažoks uz otru pusi,
Man jāglābjas, citād' es pazudusi!
(Sauc vēl diktāk.)
Ķerat! laupītāji! - Palīgā!
TAMĀRA
Dēmon, vai dzi!
Nāc-i! nāci! nāc-ī!
Devītais skats
T i e p a š i. Aiz skatuves b a l s i s.
SUŅA BALSS
Vau! - Vau! - Vau!
Es nāku jau! jau! jau!
KAĶA BALSS
Mia-u! mia-u! - u!
KAĶU KAVALIERIS
(Metas uztraukumā drīz šur, drīz tur. L a p s a viņam pa kājām, lūko ratus vilkt projām.)
Te tev nu! - Kur ta nu?
No abām pusēm sauc!
Kur lai nu trauc?
(Uz Lapsu.)
Nu, vecen, tev vajaga glābt:
Priekš tevis es pūlējos,
Briesmās iedevos!
LAPSA
Nē, laupītāju vajga grābt!
Es palīdzu jums tik tad,
Kad uzvarat!
(Viņa ķer pati viņu cieti.)
KAĶU KAVALIERIS
Ko tu man ķeries klātu?!
Vai zaudēji gluži prātu?
LAPSA
Nu, putniņ, tu man rokā!
Neuzskriesi vairs kokā!
(Viņa saķer viņu aiz svārkiem, viņš izraujas, bet atstāj svārkus viņas rokās.)
KAĶU KAVALIERIS
Ak tu viltniece, laidi!
Gan es tev rādīšu, gaidi!
(Aizbēg.)
LAPSA
(Sauc.)
Palīgā! Palīgā!
TAMĀRA
(Sauc.)
Palīgā! Palīgā!
Desmitais skats
T i e p a š i, bez Kaķu kavaliera. Aši iesteidzas s u n s D ē m o n s.
DĒMONS
(Sauc.)
Vau! - Vau -! Vau -!
Tamāra! Tamāra!
Kur mana līgava?!
TAMĀRA
(Sauc mucā.)
Dēmon-ī! Dēmon-ī!
Es še mēnesī!
LAPSA
Glāb! glāb! Raujrīkli!
Uzbrūk laupītāji, nelieši!
DĒMONS
(Uz Lapsu.)
Vau! - Tu esi še!
Tu vecā viltniece!
(Viņš grābj viņu un kož.)
LAPSA
Ko tu mani gribi kost?!
Es taču glābju! - Ej nost!!
DĒMONS
Kur liki Tamāru?
Manu mīļo līgavu?
KAĶENE TAMĀRA
Dēmon, es esmu še!
DĒMONS
Ak, mana mīlule!
Kur tu? Kur? Kur? Kur?
KAĶENE TAMĀRA
Še mucā! Nāc šur, šur, šur!
DĒMONS
Mucā! ! Vai manu dien!
Nu, laukā lien!
TAMĀRA
Es viena nevaru.
DĒMONS
Es palīdzu!
(Viņš paceļ mucu un izceļ Tamāru no ratiem.)
TAMĀRA
Ak, kādas šausmas!!
DĒMONS
Kā tu mucā? Man nebij ne jausmas!
TAMĀRA
(Apskauj viņu, jūsmināta.)
Tu mani glābi no drausmas! -
Tu nāci kā mēnessdēls!
Tik varens un cēls!
DĒMONS
Jā, varens es gan esmu!
Es dvešu cēlu dvesmu!
Vau! Vau! Vau!
Bet kā tu mucā ietiki?
TAMĀRA
Tu mans varoni!
DĒMONS
Manu skaistuli!
ABI
Cik mēs nu laimīgi!
DĒMONS
Bet kā tu mucā ielīdi?
Vienpadsmitais skats
T i e p a š i, ieskrien s u ņ a t ē v s K r a n c i s un k a ķ e P e ļ u g a n e, aiz viņiem s u ņ i un k a ķ i - derību slēdzēji.
SUŅA TĒVS KRANCIS
(Redzēdams abus jaunos mierīgi apskāvušos, atlaižas no uztraukuma un bailēm un sāk priecīgi smieties. Tāpat arī citi pienācēji pārvēršas no uztraukuma jautrībā.)
Vau! - vau! vau!
Tā jau es domāju!
Kad izdzirdu kliedzienu! -
Viss tikai jautrībā,
Viss labumā, labumā!
KAĶE PEĻU GANE
Tā ij man izlikās,
Ka jaunie priecājas.
KĀDS NO DALĪBNIEKIEM
Kā jau nu derībās!
LAPSA
(Visu laiku darbodamās ap iekosto roku un vaidēdama, turas notālis, ievaidas stiprāk.)
Vai! vai man! vai!
KĀDS CITS NO DALĪBNIEKIEM
Ko tur tā Mīkstmēle vaid?
CITS
Kas šai nu kait?
VĒL CITS
Varbūt Lapsa ko norāva
Un kāds to piekāva!
LAPSA
Tā nau nemaz, nemaz!
Gluži otrād' še pagadās.
KĀDS DALĪBNIEKS
Nekas jau nau noticies!
Par ko še bij uztraukties?
DĒMONS
Bija jau gan, par ko!
TAMĀRA
Vēl tagad man kaulos drebuļo!
SUŅA TĒVS KRANCIS
Ko? Ko? - nu saki!
KAĶE PEĻU GANE
Kas tad bij atkal? - Tas traki!
DĒMONS
Mana līgava bija drausmās.
TAMĀRA
Ak, kādās briesmās! Kādās šausmās!
KAĶE PEĻU GANE
(Piesteidzas pie viņas un apskauj.)
Mana meitiņa! Mana meitiņa!
Labi, ka sveika, vesela!
TAMĀRA
Kā redzi, es izglābta!
DĒMONS
Kāds neģēlis gribēj' šo laupīt.
TAMĀRA
Ne manu dzīvību taupīt!
LAPSA
(Iejaucas runā.)
Es pirmā steidzos šo glābt;
Man izdevās nelieti grābt!
TAMĀRA
(Dusmīgā uztraukumā.)
Ko? Tu mani glābi? - Tu neliete!
Tu nodevi mani, tu viltniece!
(Uz Dēmonu rādīdama.)
Šis varonis mani izglāba!
Uz rokām no briesmām iznesa!
LAPSA
Papriekšu bij mans paglābiņš!
Tad nāca viņš.
TAMĀRA un DĒMONS
Tu pati tā, kas mūs šķīra!
Nu šī no grēkiem tīra!?
SUŅA TĒVS KRANCIS
Pār nodevēju lāsti!
(Nikni skatīdamies uz Lapsu.)
KAĶE PEĻU GANE
Nu, stāsti, kā bija? Nu, stāsti!
TAMĀRA
Tas runcis ar garo ūsu -
(Lūkojas uz derībnieku pusi.)
Tas, liekas, bij jūsu? -
Tas mani ratos iesvieda,
Man mucu virsū uzvēla!
Un gribēj' projām mani vest!
Nez kur uz mēnesi nest!
SUŅU un KAĶU BALSIS
- Klau! Klau!
- Vau! Vau! - vau!
- Te kas kārtībā nau?!
LAPSA
Nujā! - Es nelietim uzklupu!
Aiz rokas to turēju!
TAMĀRA
Tu pati mani mucā iegrūdi!
LAPSA
Pa jokam tik, kā spēlīti!
Bet, kad redzēju, ka viņš grābj,
Tad kliedzu, lai glābj!
Tad es viņu aiz svārkiem ķēru
Un gribēju turēt - es zvēru! -
Viņš izrāvās,
Bet svārks man rokā palikās,
Viņš sasita man vēl kāju!
- Man veselība tā jau par vāju! -
DĒMONS
Es taču tev iekodu,
Lai tu manu līgavu palaistu!
LAPSA
(Pārmetoši.)
Lūk! tu arī! - tu arī!
Redz, cik tu nelabi dari!
Taču devu tev desas gabalu!
(Uz Tamāru.)
Un tev gādāju mēnessizpriecu!
(Suns D ē m o n s un T a m ā r a gribētu ko atbildēt, dusmīgi, bet cieš klusu.)
SUŅA TĒVS KRANCIS
(Miermīlīgi, priecādamies.)
Nu, lai nu paliek tā vecene!
Kur glābta še mūsu skaistule.
KAĶE PEĻU GANE
(Uz Lapsu.)
Gan es tevi grābšu kādu reizi!
Tad tev ies greizi!!
Bet nu savu acu tu nerādi!
Trīs verstis no šīs sētas palieci!
Un vai tev, kad tevi še satikšu!
Ādu tev lāpīšu!
LAPSA
(Ņirdzīgi.)
Sveika paliecies!
Gan jau tev manis vajadzēsies!
Gan jau reiz tiksimies.
(Aiziet.)
Divpadsmitais skats
T i e p a š i, bez Lapsas.
KAĶE PEĻU GANE
(Gaisā draudēdama.)
Un, pag tu, to garo ūsi!
Nospiedīšu tevi kā prūsi!
(Nesavaldīdama dusmas.)
Viņiem būs manu nagu kaukt,
Kas manus nodomus grib jaukt!
(Grib doties projām.)
Meklēsim tūdaļ to nelieti!
(Uz suņa tēvu Kranci, kurš stāv mierīgi un smaida.)
Ko stāvi?! Ko muti atplēti?
SUŅA TĒVS KRANCIS
Nu, mīļo Peļu gāni,
Nedusmojies uz mani!
(Smaidīdams.)
Mēs visi esam laimīgi,
Ka mūsu bērni izglābti!
Nu labāk ņemsim tūlīt
Derības nosvētīt!
SUŅU un KAĶU BALSIS
- Tā labi, labi teikts!
- Lai jaunais pāris sveikts!
- Vēl derību alus nau beigts!
SUŅA TĒVS KRANCIS
Un rīt tad sāksim kāzas rīkot!
Darba daudz, nevarēs dīkot!
KAĶE PEĻU GANE
Bet kā tad paliek ar pūru?!
SUŅA TĒVS KRANCIS
Nu, tagad tā runa par sūru!
Viss taču jau norunāts!
KĀDA BALSS NO DERĪBNIEKIEM
Un liecinieku apliecināts!
KAĶE PEĻU GANE
Tad paliek tā:
Tūkstots peļu pūriņā!
KĀDA BALSS NO SUŅU VIDUS
(Klusa.)
Ko sunim tās der?
Lai velns tās ķer!
KAĶE PEĻU GANE
Klus! - Līgavainim par kāzām jāgādā!
Un jāceļ kaņepju nams!
SUŅA BALSS
Pār kalniem un lejām saredzams! -
KAĶE PEĻU GANE
Un jādod allaž, cik vajga, piena!
SUŅA TĒVS KRANCIS
Būs gādāts - ik diena!
KAĶE PEĻU GANE
Ak, man tāds nemierīgs prāts!
Kad viss tik būtu apdomāts.
Kad tik nu labi vien iznāktu?!
Kad tik kāds nejauktu!
To lapsu nevajga laist ne tuvu!
No tās visļaunāko iespaidu guvu!
Lai netiek tā ne pie durvīm klāt!
Tāli vajga to atgaiņāt!
Es par kāzām tādās bailēs!
Tādās spīlēs un spailēs!
SUŅA TĒVS KRANCIS
(Mierinādams un glaudīdams.)
Labi vien būs!
Gan tie jaunie viens otru gūs!
KAĶE PEĻU GANE
Jā, vēl ko aizmirsu
Ar to steigumu:
Aizkrāsnē lai būtu allaž silti!
KĀDA SUŅA BALSS
Un cāļi lai būtu šķilti!
KAĶE PEĻU GANE
Un putraimdesa un milti!
TĀ PATI SUŅA BALSS
Vai tad kaķi no mums ir vilti?
Bet mēs gan!
SUŅA TĒVS KRANCIS
Nesāc! nesāc! - vai man!
BALSIS NO VISĀM PUSĒM
- Labi vien būs!
- Sievieši, cepat, vārat jūs!
- Liela laulību dzeršana kļūs!
- Labi vien būs!
(Priekškars.)