RAINIS
TĀLAS NOSKAŅAS ZILĀ VAKARĀ
NAKTS ĒNAS
...Aukstā dvēsle, lepnā dvēsle
Ne paļāvības, ne pieticības
Bez gala vientuļa, bez gala brīva,
Ne mērķa, ne zvaigznes, ne vēljuma...
VECĀS LIGAS
Vecais dzīves riebums atkal
Paceļas iz savas migas,
Viņam līdzi vecās ligas
Visas dzīvas, tās tik snauda.
Lēni viena pakaļ otrai
Glūnot tās iz tumsas rāpjas,
Atpakaļ no gaismas kāpjas,
Bet tad tālāk lien pa mazam;
Jo pa mazam, salīkušas
Lien gar zemi biklā gaitā,
Vēl un vēl, bez gala skaitā;
Auksti mirdz pa reizēm gļotas.
Glumās būtnes nevairāmas,
Netveramas tavām rokām;
Viņas pilda dziļām mokām
Visu miesu, visi, garu.
Riedamies tu viņas nēsā
Neredzami savās krūtīs;
Nau neviena, kas gan sūtīs
Pestīšanu tev no viņām?
Velti raugies baiļu acīm -
Tev tik smiekli līdzēt spētu,
Asu dzelžu šķēpu sētu
Tie tev apkārt sargam celtu.
Tavā mutē neskan smiekli,
Tavas lūpas neprot smaidīt -
Veltin tevim cerēt, gaidīt:
Lejā dziļā nakts jau klājas.
PAMAZĪTĒM
Pamazītēm un pa vienai
Dzīves dzīslas jūs man rāvāt,
Jūtas, domas slepu kāvāt,
Ik pa stundai, ik pa dienai -
Nu jūs stāvat, brīnāties:
«Bāls kā nāve, mīļais dievs!?»
ĪSIE PANTIŅI
«Ko esat, pantiņi, tik īsas elpas,
Kā pušu plēstas, biklas nopūtas?»
- Ak, jāsteidz izteikt, - gaust nau laiks, nau telpas,
Drīz sarkanšvītras pantos iegriežas.
TELPAS NAU
- - - - - - - - - - -
Telpas nau izstaipīt
Tirpinošās dzīslas;
Smadzenēs slāpētas
Degošas domas:
Smadzenes sagruzd.
Locekļi sarūst,
Kā veca mašīna
Klabošiem dzelžiem,
Kaucoša griežama,
Sviežama projām
Lūžnāja kaudzē . . .
- - - - - - - - - - - - -
ZIEDU SAPŅI
Lai es dzīvību nīstu.
Tuksnešos bēgtu,
Tādēļ ka ziedu sapņi ne visi
Ienāca augļos
G ē t e. Prometejs.
Viss vīlis, viss kritis un zemē rakts,
Apkārt tev noslēpums, šausmas un nakts -
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Sakost tik zobus un dzīvi nest,
Kamēr vēl krūtīs spēj dvašu dvest,-
Sakost tik zobus un ciest, un ciest,
Lai arī pēdējā cerība dziest,
Lai visi locekļi lūst un ļimst:
Tumsas dziļumos gaisma dzimst!
VĒL ZIEMA
Ja galvā doma tev dzimst
Zini: tā atpakaļ grimst,
Neredzējusi saules un rīta;
Ja krūtīs jūta tev dīgst
Zini: kā puķe tā nīkst,
Zemē dzelžainu pakavu mīta;
Tu glābdams roku sniedz -
Zini: pats staignī stiedz,
Roka tevim valgos būs pīta - -
Nakts bez rīta tev draud . . .
Tomēr - tu iesi, kur raud,
Iesi, kur ziedons zēla un vīta,
Dziļā dzīve vēl ziemā dus tīta.
KALNĀ KĀPĒJS
. . . Tad kļūsi vientulīgāks gads pēc gada,
No tevis atšķelsies pēc drauga draugs,
Rets ceļotājs, kas būs tev dvēslē rada,
Un reta puķe, kas tev klintīs augs.
Tad zudīs arī tie, - un kalnu tālos
Bez gala klusums s i r d i tevim žņaugs;
Tev nebūs dusas atrast ledus gālēs:
Visapkārt tevi ledains vairogs segs,
Bet visas zemes ilgas krūtīs degs.
VIENS
Tu esi viens no mūžības,
Un viens tu paliksi līdz galam,
Līdz tavas dzīves atliekas
Tiks ļautas pirmatnības salam.
MŪSU DIENAS
Iet dienas tukšas, vilkdamās,
Drīz austra, drīz dziesna tās krāso . . .
Bez spēka tās, bez jēgas tās,
Kā asins iz brūces tās lāso . . .
VISU MŪŽU
I
Visu mūžu gāju maldā,
Dziļās sāpēs dvēsle tvīka, -
Beigās turu sevi valdā:
«Dzīvot! dzīvot!» - spēki slīka.
II
Vīta puķes saulzarainas-
Dzīve netop . . . ainas! ainas!
Žņirgstot žņaugtās puķes plaka-
Visu klāja zemes smaka.
PATIESA DZĪVE
Nē, nau tās vairs dzejas sald-sāpīgas jausmas,
Nau sapņu tirdošās, draudošās šausmas -
Tā patiesa dzīve bez apsega:
Pelēka, netīra, pūstoša.
MŪŽĪBAS PRIEKŠVAKARĀ
Nu vajaga mirt!
Es gļēvs savu mūžu neesmu bijis,
Es smeldzošās sāpēs sev izcīnījis
Dvēseles tvirtumu bezveidā nirt.
Nu vajaga mirt!
Un tomēr . . . man riebj, mani drudzis krata
No nāves šausmaini zemiskā skata;
Izplešas acis, saceļas mats pēc mata . . .
Dzīvības sakariem visiem būs irt?
Nu vajaga mirt!
Nu vajaga mirt?
Un dzīve tīr-skanoša tapa un plaša . . .
Darbs, tu mans nebeigtais! - Aizraujas dvaša -
Atpakaļ pirmatnes atomos birt? . . .
Nu vajaga mirt!