RAINIS

TIE, KAS NEAIZMIRST

RUDENS DZIESMA

ARDIEVAS

                                                              Kā bij? Kā bij tās ardievas? -
                                                                    - Daudz sāpju, mazs stariņš cerības,
                                                   Nu miņā atliek lielā tālē
                                                                 Tik blāzmas atspīdums, kas bālē.

                                                                                                                                Ar labu nakti, dzimtene!
                                                                                                                                               B a i r o n s

VIENA NAKTS

Par vienu nakti tie nozuda;
Rīts ausa, - vairs to nebija:
Kad ausa rīts, - viss kluss, tik kluss,
Nedzird ne sīļus, ne strazdiņus.

Vēl zāle zaļa, vēl mežs tas pats,
Spīd zaros zeltains saules skats, - -
Sirds bailēs piepeši sarāvās,
Tā noklust - ardievās, ardievās.

PUTNIŅŠ, LAPAS UN LIETUS

Putniņš ne putniņš
Salauztiem spārniem
Krītot augšpēdu sviežas, -

Lapa ne lapa
Vītusi, trūkusi
Zemup virpojot griežas,

Tos aiznes vēji,
Tos aiznes upe, -
Pār visiem, visiem
Lietus asaras riežas.

NO VAGONA LOGA

Apaļi kalniņi,
Mīlīgas gravas,
Balti bērziņi,
Zaļas pļavas;

Tumšas skariņas lauka,
Izkliestas mājiņas;
Vietām vēl magones plauka,
Astras un jorģīnas.

Dzelzceļa vilcieni reti
Garām vēl rībēja,
Smalki tīmekļa meti
Pār laukiem slīdēja - -

Acs visu aptvert steidzās
Un sirdī kopā vākt:
Lai nu mana vasara beidzas,
Es gatavs, - var ziema nākt.

RUDENS VAKARS

Jau saule sarkana riet;
Pazemu zili mākoņi iet
Un gulstas par draudošu valni,
Kas sauli grib ietvert gar apvārksni;
Gar nomalēm bālgani
Stāv dziestošā gaismā meži un kalni.

Rudens ūdeņi plaši plūst
Pār lēzenām pļavām.
Te cauri caur mākoņu gravām,
Kas piepeši grūst,
Saules spozma kā straume lejas;

Un sārtojas kalni un cilvēku sejas;
Pār plašiem ūdeņiem pāri līst
Sarkans zelts;
Augsti stāv zilā debesu telts
Kā tērauda kalta. -

Tad sāpošā dvēsele skaistumā dzīst,
Ar mākoņiem baigās sajūtas klīst;
Lai nakts nāk gara un salta: -
Cerībā norimst gaidošā sirds,
- Virs galvas pirmā zvaigzne mirdz.

KRITUSĀS LAPAS

Sarkanās tekās
Lapas krīt,
Čaukst lēni - lēni:
«Būs kājām, ko mīt,
Būs kājām, ko mīt,
Būs vējam, ko dzīt,

- Bet vienu rīt -
Varēsi atkal zaļus
Vaiņagus vīt.»

AIZVĒRTAS DURVIS

Sarkanās liesmās
Saule riet,
Viss gaišums un skaistums
Tai līdzi iet.

- Tai līdzi iet,
Ak, līdzi iet, -
Tā debešiem durvis
Aiz sevis ver ciet.