RAINIS
TIE, KAS NEAIZMIRST
RUDENS DZIESMA
VARBŪT ?
Ko velti, sirds, sev dari grūt' -
Tu vēlies atkal mājās būt!
- Varbūt? -
Es nāvi paciestu ar mīļāku prātu,
kad es tik vēlreiz redzētu tēva mājas.
S. P e l l i k o
PIE LODZIŅA
Tu vājā, vājā sirds,
Aizvien tu ceri:
Varbūt, ka tomēr kāds stariņš vēl mirdz!
Skrej, dvēsles lodziņu veri.
Tu pati zini, ka velti vien,
Ka aplam gaidi kas dien, kas dien;
Nu nau jau prāta nekāda,
Tāle tik tukšumu rāda.
UNA BARCA
Šalc atkal jūra pie manām kājām,
Tik mīksti veļas balganā smilts;
Tik maigs pūš vējiņš kā no mājām,
Un man ap sirdi tik silts, tīk silts -
- Le piace una barca, signore?
Ak jā! - Kur esmu? - Kur vēlējos būt?
Ko velti, sirds, sev dari grūt', -
Tas nevar būt.
NO BALKONA
Vai tur kā gaiša švītriņa
Uz bālām lapām nespīdēja?
Nu nau; - vai tur kas pārskrēja?
Vai lapas traucās tik no vēja?
Lūk, tālāk tur! - tur paspīd arī!
- Ak, tie jau rudens saulītes stari.
Cik tie ir bāli!
Cik tie bāli!
Nu i tie paši jau aizklīda tāli.
PASAULĒ PAZUDIS
Lauku zēna dziesma svešumā
Ak, kur es esmu?
Visapkārt manim aukstas sejas,
Steidz ļaudis garām, triec un smejas;
Es nesaprotu, ko tie triec,
Nau, kas roku man sniedz -
Ak, kur es esmu?
Ak, kur es būšu?
Kur vien es griežos, soļus speru,
Nekā ne redzu es, ne ceru;
Stāv nams pie nama biezs kā mežs,
Visos es lieks un svešs -
Ak, kur es būšu?
Ak, kur es biju?
Es biju tur, kur lapas krita,
Kur bērzi auga cits pie cita;
Tie aug vēl tagad, un tie augs,
Pulkā tik nebūs draugs -
Ak, kur es biju?
DZIĻĀS TELPĀS
Ar ašu roku pavasars
No zemes noveļ sniega slogu, -
Dveš svaigums, rotā saules stars,
Tev stundu acīs spīd pa logu.
Ar neļķes sārtu pumpuru
Kā dzirkste iedegas tev sirdī,
Jums abiem silst, - ar gaišumu
Viss atlaižas, kas tā jūs tirdī.
Tik dziļi vien kāds atlikums
Kā smagi padibeņi krūtīs,
Šis pagrabtelpu smacīgums,
Reiz, reiz - tur svaigi gaisi pūtis.
SVEŠĀ MEITIŅA
Ko tu sēro, mīļo, svešo puisīt?
Ko tik pelēkas tev zilās acis?
Ko tā nokaras tev zelta mati?
- Meitiņ, nejautā!
Teic, vai noguri no tālā ceļa?
Ēd un dzer, un veldzē savu sirdi,
Teic un dalies manā nabadzībā!
- Meitiņ, nejautā!
Vai tev kaite kaitē, svešo puisīt?
Vai es raudzīšu tev labas zāles?
Vai es likšu tevi sāpju cisās?
- Meitiņ, nejautā!
Gan tev skaista bija dzimtā zeme,
Ka tu sērojies tā, klusu ciešot?
Gan bij bargs tas vējš, kas projām pūta?
- Meitiņ, nejautā!
Gan tur skaistas meitas dzimtā zemē,
Ka tu sērojies tā, klusu ciešot?
Gan tur tēvs un māte, mīļi biedri?
- Meitiņ, nejautā!
Teic, tev jaunu došu dzimtu zemi,
Mīļus biedrus, jaunus, tēvu - māti,
Jaunu mīlu, skaistāku par seno?
- Meitiņ, nejautā!
Vai tev kājas aut uz dzimto zemi?
Vest aiz rokas, pašķirt biezos krūmus,
Meklēt iet: varbūt vēl ceļu rodam?
- Meitiņ, celsimies, varbūt vēl rodam!
TĀLIE LOGI
Tālumā logu rinda
Kā vienās ugunīs kvēl,
Tur sarkana vakara saule
Aizejot spulgojas vēl.
Tie logi tāli aiz upes,
Vai vesels mūžs, ko iet, -
Mīl saule viņos vērties,
Kad ataust un kad riet.
Mīl viņos vērties acis,
Kad sāk jau diena gaist:
Visapkārt ēnas un sēras,
Tur sarkanas liesmas vēl kaist.
PAR DRAUGU, KAS VĒLĒJĀS MĀJĀS BŪT
F. Grīniņa piemiņai
- Tu vēlies atkal mājās būt -?
«Ak jā, varbūt!
Varbūt, ka tomēr kādu reiz!
Varbūt kaut reiz,
Varbūt!
Lai ir kaut vienu reizi vien,
Nu lai tik vien!
Lai vienu dienu vien tik ir,
Un tad lai šķir?
- Tik vien!
Un kad jau vēlējos par daudz,
Kad tas jau daudz!
Lai stundu, minūti man liek,
I tās man tiek
Jau daudz!»
- Viņš miera nerada nekur,
Nekur, nekur!
Ik dien' viņš dega cerībās,
Kad kas tik drusku kustējās
Kaut kur.
Viņš sapņoja, ka būtu tilts
No viņas cilts:
«Ļauj iet! es pārnākšu drīz vien.»
- Viņš zuda tur uz mūžudien
Zem smilts.