SESTAIS DZIEDĀJUMS

Olimpā pie Jupitra, pie augstā

Dievu tēva, debesu un zemes

Valdinieka, zvaigžņu vadītāja,

Kurš sēd valdot zelta troņa krēslā,

Savu varonīgo cirtu galvu

Cēli liecis, - stāv tur maigais Amors,

Dīvains bija skats tā kopā redzēt:

Līdzās visucēlāko no dieviem

Un vismaigāko un mīlīgāko:

T ē v u visuvareno un d ē l u

Visuvareno: viens savu acu

Mirkļiem saules vadīdams kā grožos,

Otrais smaidiem viņas iekarodams;

Lepni bruņots viens ar pērkoņvālēm,

Otris tik ar bultām, kuru asmins

Līdzi rožu ērkšķiem sirdis skardams,

Bet ne mazāk varens nekā pirmais

Ievainot un sacelt liesmu kvēles.

Glaimojoties lūkojas uz Ceisu

Dievu zēns, par savu Psihi stāsta,

Viņas tiklu teic un viņas mīlu,

Zemes virsū; jā, pat pekles dzelmē,

Visu atdevuse, sevi pašu,

Savu dzīvību nau taupījuse.

Ko tā grēkojuse, tas caur mīlu

Vien tik grēkots un caur mīlu arī

Atkal izlīdzināts un caur mokām,

Kādas mīla tikai iespēj izciest.

Beigās nāves miegs vēl, nāves dieves

Dotā balva, kurš pie pekles vārtiem

Viņai uzkritis, - tas visas vainas,

Visu zemisko no viņas ņēmis,

Šķīstot izdzēsis iz viņas būtes!

Ceiss, «priekš viņas, zemes bērna Psihes?»

«Kas ir spējis nokāpt ēnu zemē

Un iz viņas dzīvs ir augšup cēlies,

Tas ir šausmīgs turpmāk zemes mātei.

Tā nedz zemes pieņemta, nedz pekles,

Kurp lai griežas, nabadzīte Psihe,

Kur lai paliek, ja par viņu

Neiežēlojas, to uzņemdama,

Šķīstīto un grūti pārbaudīto,

Lai tā dievišķota, dieviem tuvu,

Skata debess visas varenības

Un lai mūžos, manim pielaulāta,

Nemirstama dzīvo līdz ar mani!»

Brīnās zēna drošā prasījuma

Dievu tēvs un krata cirtu galvu,

Saka smaidot:

Pārgalvīgs tā šodien, kā aizvienu!»

Glaimojoties atkal iesāk Amors:

«Dari, ko es lūdzu, debess karal!

Pateicīgs es būšu: es vēl ciešāk

Ļaudis saistīšu tev uzticība,

Visas sirdis zemē es prieks tavas

Valstības, priekš daiļi starojošas

Gaismas valstības tev ieliesmošu,

Es tev būšu vienmēr uzticīgais

Vidutājs starp debesīm un zemi!»

Smaidot atkal dievu tēvs tā saka:

«Maz līdz šim tu godu devis manim,

Manai augstībai un manai cieņai!

Nesaudzējis mani savām bultām,

Zelta lietū esi mani vērtis,

Liesmās, čūskā, gulbī, jā, pat vērsī!

Bet, ja tiešām tu tik prātīgs tagad,

Nopietnis un tiklis būtu kļuvis

Un no tiesas noņemies tik daiļam,

Jā, tik cēlam mērķim, kā tu saki,

Savu bultu varu turpmāk lietot, -

Tad es varētu tev būt pa prātam,

Darīt nedzirdēto, ko tu lūdzies:

Atļaut līdzi baudīt debess priekus

Viņam, izredzētam zemes bērnam!

Bet man vajga iepriekš saaicināt

Kopā citus augstus olimpiešus,

Iejūsmināt tos priekš mūsu Psihes,

Lai tā neciesta še nerādītos

Nepatīkama, - bet vienprātībā,

Mīlestībā dzīvotu ar visiem!»

Svētos augstumos tā sarunājās

Dievu zēns ar augsto dievu tēvu;

Noliecās pie zēna Ceiss, un, rokām

Rožu vaidziņus no abām pusēm

Saņēmis, tas laipni noskūpstīja

Zēna pilnās, saldi sārtās lūpas.

Sapulcē, kā vēlē debess valdnieks,

Jaunais, skaistais dievu sūtnis Merkurs.

Un, kad sapulcēti uzklausoties

Visi rindās sēd, teic zibinātājs;

«Mūsu mīļotais un dārgais Amors

Jau nu izaudzis iz bērnu kurpēm!

Ilgi viņš ar zēna pārdrošībām

Dievu cienību ir niecinājis,

Laiks, man šķiet, caur laulību nu beigās

Viņa mīlas pārgalvību apspiest!

Nu viņš meitiņu sev izvēlējis,

Zemes bērnu gan, - bet augsta tikla,

Grūtas ciešanas un dziļa mīla

Viņu dara cienīgu ir dieva!

Bet ne vien to viņam dot par sievu,

Arī zemes liktenim to atraut,

Jā, vēl pašā Olimpā to uzņemt,

Lai viņš mūžam dzīvotu ar viņu -

Prasa mīlas pārmērībā puisēns. -

Grūti izpildīt, ko Amors lūdzas:

Bet viņš apsolās uz mūžu mūžiem,

Ja tam dod par debess pavadoni

Viņa tiklo meitenītes dvēsli,

Būt mums pateicīgs uz visiem laikiem;

Ciešāk kā līdz šim viņš solās turpmāk

Pasauli mums saistīt uzticībā,

Grib priekš mūsu daiļi starojošas

Gaismas valstības, priekš dievišķības

Visās sirdīs gaismas liesmas iedegt:

Vidutājs starp debesi un zemi!» -

«Mulsinātais!» izsauc mīlas dieve,

Dusmās kaistot, «gluži nepatiesi

Tiklas paraugs šķiet tev viņa skuķe:

Grēciniece gan un tukša nelga

Viņa saucama, jo tā pret dieviem

Grūti ziegusēs; vispirms pret mani,

Lepni, patvaļīgi viņa liedzās

Manim kalpot - toreiz Kipru salā,

Pate tad par dievi likās saukties,

Bet pat atviļot man dārgo dēlu,

Ka tas slepu biedrojās ar viņu.

Bet tai nepietika slēptās laimes,

Dieva, kurš bij sedzies tumsas segā;

Pretī liktenim tā iedrīkstējās

Viņu acīm skatīt, uzliedama

Viņa plecam karstu eļļas lāsi,

Ka viņš gulēja man vājš un sirgstošs

Zelta istabās ar savu brūci.

Un, kad atmaksāt par saviem grēkiem

Man par verdzeni tā beigās nāca, -

Vāji pārbaudas tā izturēja!

Ko vien liku tai, to pastrādāja

Slepu palīgi no mana dēla;

Un, kad sūtīju to apakšzemē,

Viņu atkal veica kārdinājums;

Viņa atdarīja liegto trauku

Un par sodu savai nebēdībai

Dziļi iesūca sev nāves miegu, -

Tā uz mūžiem būtu aizmiguse,

Ja tik Amors vien, un atkal Amors,

Nebūtu ar savu zelta bultu,

Viņas krūtis viegli ievainodams,

Tāds šis tikumnīcas dzīves gājums!

Nu, mans dēls (tā smīnot saka dieve),

Teic, kas patiesībā paliek pāri

Tavai «dvēslītei» no visām augstām,

Daudzinātām tiklam?» -

Atteic zēns...

Savu acu skatus; augstie dievi

Sēd tur šaubīdamies savās domās,

Klusu ciešot, jo neviens no visiem

Labprāt nepretojas Afrodītai.

Tad viņš iesāk:

Manai Psihei liegt šīs debess telpas

Ir tikpat, kā izstumt mani pašu!

Turpmāk palieku pie zemes bērniem.

Debesis priekš manis vienaldzīgas,

Cilvēkiem tik lepni noslēgdamās!

Ko jūs nicināt tā zemes bērnus?

Urānieši mūžam stāv uz vietas,

Bet tur zemes dzimtas zied un dzīvo,

Darbojas un rada mūžam jaunu,

Kas mēs esam gan bez zemes bērniem,

Lūgšanām un altāriem, un ziediem?

Viņu sirds - vislabākā mums mītne,

Viņos vien mēs darbojamies, esam.

It kā Hadess ir tik apakšzemes

Ēnu valsts, tā pāri zemei debess

Sveiki! vairs jūs manis neredzēsat!

Sveika, māte, arī tu - es reizi

Mīļš tev biju, tagad nīstams esmu!

Skaistums, mīla - staigās nākamībā

Šķirtus ceļus un bez manām bultām

Būs tavs daiļums - zvaigzne, bet bez stariem,

Nedz vairs sildoša, nedz gaismojoša!»

Pretim smejas zelta Afrodīta:

«Vīzīgs bērns tu esi, un tu mātei

Spītē tā kā bērns. - Ej vien, mans dēliņ!

Skaistums, mīla - šķirtus ceļus staigās

Nākotnē, un tavas zelta bultas

Būs bez manis pazuduši stari,

Sevī sadegot, bez gaismas serdes!»

Drūmi pieri sarauc zibinātājs;

Rūpju pilni skatās augstie dievi,

Redzot Amora un. mātes ķildu.

Bet drīz smaida atkal Kitereja,

Saņēmuse zelta spārnu galus,

Pievelk dēlu, viņa pieri skūpstot, -

Dēla vārdiem sirdī sabiedēta,

Gudri padodamās liktens varai:

«Esat mierīgi, jūs olimpieši!»

Viņa teic, «es dievu mieru traucēt

Ilgāk negribu šais debess telpās.

Liktens vaļa pāri dievu vaļai!

Nolaidies uz zemi, dēls, un atved

Šurp mums savu iemīlēto Psihi;

Labāk ir, varbūt, tā mīt še augšā,

Tikai vienu prasu es kā sodu:

Lai tā turpmāk arī mīt pie dieviem;

Bet lai pazuduse ir priekš zemes:

Lai nekad kā toreiz Kipru salā

Viņu nedēvē par dievi, neceļ

Viņai altārus kā mums vai tempļus!»

Tā teic dieve, labāk atļaudama

Viņai piebalsodams, pieliec galvu

Dievu tēvs, un piekrišanas skaņas

Melodiski skan caur dievu rindām.

Kamēr Olimpā tā debess dievi

Sarunājas augstās zelta telpās,

Zemē Psihe baiļojas un cerē,

Mīļo Amoru ar ilgām gaida,

Svētā birzē, pekles vārtu priekšā

Plūc sev pušķi baltu meža rožu,

Smalkos pirkstiņus tai rožu ērkšķi

Sadzeldē: un viena asins lāse

Paliek karājoties rožu pušķī

It kā sārta rasas pērle zālē.

Pēkšņi Amors atlido iz gaisa,

Līksmi meitenīti līdz ar puķēm

Ieceļ savos zelta gliemežratos,

Lai to aizvestu uz debess tālēm.

Sirdī nodreb Psihe prieku jausmās,

Lejup raida viņa savus skatus,

Druvas sveic un pilsētas, un upes

Tāļi lejā, skaisti drūmo jūru,

Zaļās zāles sveic un tumšos mežus,

Sniegu sudrabotos kalnu galus.

«Manu pārbaudu un sāpju vieta,»

Viņa saka, «sveika, sveika mūžam!

Svētā zeme! daudz uz tevis cietu,

Tomēr svētīta tu manim esi!

Beigās viss par labu manim griezās,

Tāļi pazudušas visas bēdas!

Sveiki paliekat, jūs puķes, strauti!

Sveiki, visi mīļie kustonīši,

Kas man laipni bijāt maldu ceļā!

Kaut jūs visus spētu līdzi paņemt

Kā šo pušķi baltu meža rožu:

Jūs pār zemes vārgu pacelt pāri,

Vest jūs turp, kurp Amors aizved mani,

Kur tik prieca ir un mīlestība!» -

Tikmēr debess gluži apmākusēs

Naksnaiņi, zilmelniem padebešiem.

Dobji pērkons grauž, un zibens spārda,

Vētrām brāžoties, šai bezgalīgā

Melnā mākoņnaktī augšup nesas,

Vējā šaudīdamies, gaisarati.

Viļņo drūmi palsa miglas jūra

Valgi apkārt Amoram un Psihei,

Veļas draudoši un šļāc pret viņiem,

Viņus gribēdama it kā aprīt,

Pirms tie sasnieguši laimes ostu.

Bet iz mākoņiem tie augšup niras,

Drūmo debesu un vēju valstij

Projām aizrauti, zem viņu kājām

Zibens čūskas lokās, dziļi lejā

Mīlas pārim bija sekojuši,

Kad tas pacēlās no zemes gaisā.

Bet drīz noguruši pakaļ paliek

Mundrie zvirbulīši pirms, tad dūjas,

Drīzi cīruļi un paši ērgļi,

Kamēr beigās lidoja tik fēnikss

Viens vēl līdzi viņiem augšup dzīdrē,

Vientulīgi celdamies pret sauli,

Mesties iekšā viņas kvēļu vērsmē,

Liesmu kapā sevi atjaunodams!

Augstā ētra zili skaidrās tālēs

Augstāk, augstāk lido gliemežrati,

Lido reibinoši plašās telpās,

Lido garām spokainai un bālai

Bailīgāk pie mīļā Psihe sliedzas.

Klau! kā žūžošana skan, kā šalkas -

Sfēru skaņas, tāli pirms un klusi,

Tad par milzu kori pieaugdamas.

Psihe klausās, priekā, bailēs trīsot,

Redz šo harmoniju dimdēšanā,

Debescēli, svētām sfēru miesām

Lokā dejam planētas un saules.

Tagad bālstot pāri savai galvai

Redz tā Sola uguns zirgus traucam,

Liesmas sprauslojot pār debess jumu.

Bailīgi tā čukst:

Steigsim atpakaļ uz zaļo zemi!»

Mīļi smaidot viņai atbild Amors:

«Mana dvēsle, vai tu nepārveici

Pekles šaušalas? un tagad tevim

Debesšermes būtu neveicamas?»

Mīļi skūpsta viņš - tās bālo pieri:

Sārtums atgriežas no jauna vaigos,

Dieva prieka dvesmas apgarota,

Sirds tiek dievu stipra viņas krūtīs,

Acis nereibstošas, gaismas līksmas.

Nedz kāds augstums to, nedz dziļums baida,

Kad ap viņu skaujas mīļā rokas.

Klusi augšup nes tos gliemežrati,

Līdz tie sasnieguši kādu vietu,

Kur caur Psihes dvēsli pārdabiski,

Nezemiski dvašo svētas šalkas.

Pārcilvēciskas še mājo jūtas,

Izgaist, kaist un sašķīst mūžu dzīlēs

Vajadzētu katrai zemes būtnei,

Ko dievs netura ar stiprām rokām.

Esi droša, Psihe, dievi tuvu.

Še ik dienas viņi vienu reizi

Lokā brauc ar zelta ratiem cēli,

Augstumā visaugstākā tos aizrauj,

Visuskaidrākā no debess virsiem,

Kur tie skata, kas tik dieviem skatāms.

Bruņo, mana Psihe, savas acis,

Savu dvēsli ar visaugsto drosmu!»

Psihe, drosmā ņemdamās, slēdz acis,

Lido lēni, it kā bezgalības

Tumšam klēpim pēkšņi izdzimusi,

Mēmi, klusi dievu deja garām!

Visu priekšā Ceiss, virs galvas ērglis,

Rokās zibens, kuplas cirtas viļņo

Apkārt stalti celtai galvai, vaigā

Augstība, un acis, dziļas, spulgas,

Tālē lūkojas iz tumšiem skropiem;

Sānis Hēra, pilna majestātes,

Savus, pāvu vilktos, ratus vada,

Un aiz viņiem visi citi augstie

Dievi olimpieši, katris sēdot

Savu ratu zelta troņa krēslā,

Savus ambroziskos zirgus vadot

Cauri zelta zilām debess telpām;

Dievu majestāte katram vaibstos,

Debess mierā piere apskaidrota.

Mīlas dievs ar saviem piebiedrojas.

Līdzi citiem Amoru un Psihi

Augšup aizrauj dievu trausmas virpuls

Augstumā visskaidrākā, līdz debess

Tur tie skata to, kas pārzemiskis,

Pārdebesīgs: skata mūža daili,

Skata lietas viņu skaidrās būtēs,

Kuru vājš un nīkstošs, ēnai līdzīgs

Atspulgojums vien šīs zemes lietas.

Bet tur lejā, debess telpu plāksnā,

Pāri purpurkrāsas padebešiem,

Mirdzot ceļas dzidros dimantstabos

Zelta nama safīrzili spreišļi.

Tur, no pārdabiski augstiem laukiem

Pārnākuši, pulcējas uz dzīrēm

Apkārt zelta galdiem zelta krēslos,

Nektāru un ambroziju baudot,

Dievi olimpieši, svinēdami

Zelta istabā stāv dievu vidū

Amoram pie sāniem, gaismā mirdzot,

Psihe, haritīnu pavadīta.

Visu dievu staru acis skatās

It kā zvaigžņu debesis uz viņu:

Visu smaidi apsveic līgaviņu,

Augsti apžēloto, apskaidroto,

Debess mājas celto zemes bērnu.

Dievi dzīrēs vietas ieņēmuši;

Debess valdnieks māj, un daiļā Hēbe

Pasniedz zemes bērnam nektārkausu.

«Ņem šo kausu, Psihe, dzer iz viņa

Nektāru un esi nemirstama!

Ņem par algu mīlas uzticībai,

Kura zemes vārgu, kura nāves,

Jūt caur miesām svētas šalkas ritam;

Saulaini sāk mirdzēt viņas acis.

Visi dievi atnes viņai balvas,

Haritīnas viņu kāzām grezno.

Bet pie krūtīm viņa piesprauduse

Kuras šķinuse vēl zemes virsū

Un uz kurām mirdz vēl asins lāse

Ērkšķu ievainotā lilju pirksta.

Brīnumaini sārtā lāse spīgo,

Gluži it kā rubīns debess gaismā,

Dievietes un dievi klātu steidzas

Aplūkot šo sārto asins lāsi,

Tikai ētra rasa viņu dzīslās.

Paša Ceisa, dievu tēva, acis

Viņā noskatās ar labpatiku,

Jo nekas visapkārt dievu mītnē

Nevizo tik skaisti debess gaismā

Kā šī sārtā zemes asins lāse

Maigās Psihes meža rožu pušķī...

Horas rozes kaisa, haritīnas

Laista smaržojošu balzamrasu.

Bakhus smeļ iz vienmēr pilna spaiņa,

Atkal pilda tukšus nektārkausus.

Savām sudrabbalsīm kāzu himnas

Mūzas skandina, un savas liras

Zelta stīgām Apollons liek trīsēt.

Un vispēdīgi šais priecas skaņās

Brīnumami skaistu deju dejot,

Visu dievu sirdis cilādama,

Rādīdama, ka uz mūžu mūžiem,

Kā no sākuma, ir viņa cēlā,

Nesalīdzināmā, burvjulīksmā,

Uzvaroši skaistākā no dievēm.

Tā tiek nosvinētas mīlas dieva

Kāzu svinības ar zemes bērnu.

Dzīvo dievu valstī, kura gaismu

Netapina sev no saules lampas;

Dzīvo mūžam skaidras laimes valstī,

Kur vairs nemet būtnes tumšu ēnu,

Kur viss zemes smagums gaisma izkūst,

Kur vairs grēka nau un nožēluma,

Nau nedz maldu vairs, nedz likteņlikstu,

Nau vairs sāpju, nau vairs ļauna; dievi

Ievainojami un sajūt sāpes,

Zemes vājības un zemes maldus

Tikai tad, kad viņi nokāpj zemē.

Un iz dieva laulības ar maigo

Psihi piedzimst skaista meitenīte.

Mīlasprieci meitenīti sauca;

Viņas būte bija dvēseļainā,

Apskaidrotā, augstā mīlas līksme,

Debess prieks ar jūsmu prieku maisīts,

Visuskaistākais no zemes priekiem,

Un par vidutāju, kā pats Amors,

Meitiņa tiek debesīm un zemei:

Zemes dvēseles uz augšu cilā,

Pašas debesis uz zemi nones,

Tā gan notiekas, ka īsus brīžus,

Īsas zemes dienas, cilvēks tomēr

Bieži laimīgāks par debess dieviem:

Jo gan debesīs ir svētie dievi,

Bet iekš laimes pilniem zemes bērniem

Pašas debesis ar visiem dieviem.