ZIEMEĻJŪRA

OTRAIS CIKLS

                                                                                            M o t o:

                                                                                            Ksenofona «Anabasis», IV, 7.

I

JŪRASSVEICIENS

Talata! Talata!

Esi sveikta, tu mūžīgā jūra!

Esi sveikta desmittūkstoškārt

No gavilējošām sirdīm,

Kā reiz tevi sveica

Desmittūkstošas grieķu sirdis,

Nelaimivairošas, dzimteniprasošas,

Pasaulslavenas grieķu sirdis.

Viļņoja viļņi,

Viļņoj' un šņāca,

Un saule steidzīgi lejā lēja

Rotaļojošas rožuliesmas,

Uztrauktie kaivubari,

Skaļi kliedzot, lidoja prom,

Zirgu pakavi dunēja, vairogi dima,

Un skanēja tāļi kā uzvaras sauciens;

«Talata! Talata!»

Esi sveikta, tu mūžīgā jūra,

Kā dzimtenes runa man skan tavs ūdens.

Kā bērnības sapņus redzu es ņirbam

Tavā viļņotā viļņulaukā,

Un senas atmiņas stāsta no jauna

Par mīļām, greznām rotaļu lietām,

Par visām tām spīdošām ziemsvētku balvām,

Zelta zivtiņām, pērlēm un raibiem gliemežiem,

Kurus tu noslēpumaini glabā

Tur lejā skaidrā kristāla namā.

Ak, kā es vārgu tukšajā svešumā!

Kā vīstoša puķe,

Kas skārda kapselē botāniķim,

Tā gulēja krūtīs man sirds.

Man liekas, es ziemilgi sēdējis,

Kā slimnieks, tumšā slimniekistabā,

Un nu es to atstāju pēkšņi,

Un žilbinoši man pretī staro

Smaragda ziedons saulesceltais,

Un šalko baltie ziedukoki,

Un jaunās puķes lūkojas manī

Ar raibām, smaršīgām acīm,

Un zilās debesīs putniņi dzied:

«Talata! Talata!»

Tu drošā atgriezessirds!

Cik bieži, cik sāpīgi bieži

Tevi vajāja ziemeļu barbarienes!

No lielām, veicošām acīm

Šāva tās degošas bultas;

Ar līkiem, slīpētiem vārdiem

Draudēja viņas man krūtis šķelt!

Ar ķīļrakstubiļetēm sasita tās

Man nabaga bezmaņas smadzenes

Velti es turēju vairogu pretī,

Bultas šņāca, sitieni brāzās,

Un es no ziemeļu barbarienēm

Tiku atspiests līdz jūrai

Un, brīvi uzelpojot, es apsveicu jūru,

Mīļo, glābjošo jūru,

Talata! Talata!

II

NEGAISS

Drūmi uz jūras negaiss guļ,

Un melnai debešu sienai cauri

Žib līksmots zibensstars,

Aši paspīdot, aši nozūdot,

Kā prāta zibens iz Ceisa galvas.

Pāri baigai, viļņotai velgai

Pērkoņi tāļi nodārd,

Un baltie viļņu kumeļi lec,

Paša Boreja dzimums.

No Erihtona staltajām ķēvēm;

Un bailīgi laižas jūras putni

Kā ēnulīķi pie Stiksa;

Kas Harona atraidīti no laivas.

Nabaga priecīgais kuģīts,

Kas tur visļaunākā dejā dej!

Eols sūta tam žiglākos kalpus,

Viens svilpj, un otris pūš,

Un trešais dobjo basi rausta -

Bet jūrnieks grīļodamies pie stūres stāv

Un pastāvīgi uz busoli skatās,

Uz kuģa trīsošo dvēseli,

Un rokas lūdzot uz debesīm ceļ:

«Glāb mani, Kastor, tu raženo varon!

III

VĒTRAS IZMESTAIS

Cerība, mīla! Viss dragāts!

Un es pats nu līdzīgs līķim,

Ko jūra dusmīgi izmetusi,

Guļu še krastā,

Tukšā, kailā krastā.

Manā priekšā ūdens tuksnesis viļņo,

Aiz manis guļ tikai rūpes un vārgs,

Un manim pāri mākoņas staigā,

Gaisa bezveida pelēkās meitas,

Kas miglas spaiņiem no jūras

Ūdeni smeļ

Un ar pūlēm stiepj un stiepj,

Un atkal jūrā to salej.

Bēdīgs un garlaicīgs amats,

Un nevajdzīgs kā mana dzīve.

Čukst viļņi klusi, un kaivas klaigā,

Senas atmiņas dveš uz mani,

Aizmirsti sapņi, dzisušas ainas

Tirdoši saldas uz augšu nirst.

Dzīvo ziemeļos sieva,

Skaista sieva kā karaliene.

Slaiko cipresu stāvu .

Ieslēdz kairīgi baltas drēbes;

Un tumšais cirtu kuplums,

Kā svētlaimes nakts,

No matpīņu kronētās galvas līstot,

Lokās sapņaini saldi

Ap saldo, bālo vaigu;

Un no saldā un bālā vaiga

Lielas un varenas staro acis,

Kā melnas saules.

Ak, melnā saule, cik bieži,

Cik laimīgi bieži es dzēru iz tevis

Negantas sajūsmas liesmas

Un stāvēju, skurbis no guns

Ap augsti uzmestām, lepnām lūpām,

Un augsti uzmestās, lepnās lūpas

Dvesa vārdus, saldus kā mēnessgaisma

Un maigus kā rožusmarša -

Un mana dvēsele pacēlās

Un laidās kā ērglis debesīs augšup!

Klusat, jūs viļņi un kaivas!

Cerība, mīla! Es guļu še zemē,

Atstāts vīrs, mans kuģis ir grimis,

Un savu kvēlošo vaigu es spiežu

Valgajās smiltīs.

IV

SAULES RIETS

Skaistā saule

Ir mierīgi jūrā nokāpusi;

Jau viļņotie ūdeņi krāsoti

No tumšās nakts,

Tik vakara blāzma vēl

Un krācošā plūsmas vara

Trauc pret krastmalu baltos viļņos,

Kas žigli un priecīgi lēkā,

Kā vilnainu jēriņu bari,

Ko vēlu vakarā dziedot gans

Uz mājām dzen.

«Cik skaista ir saule!»

Tā teica pēc ilga klusuma draugs,

Kas staigāja krastā man līdzi,

Un pus pa jokam un pus sēri

Viņš apgalvoja, ka saule esot

Skaistule, kura aiz konveniences

Izgājusi pie jūrasveča;

Dienu staigājot viņa līksma

Augstās debesīs, purpura rotās,

Dimantos mirdzēdama

Un mīlēta un apbrīnota

No visām pasaules radībām,

Un visas pasauls radības priecēdama

Ar savu skatienu gaismu un kvēli;

Bet vakaros skumīgi, spiesta

Atgriežoties tā atpakaļ

Mitrajā namā, sirmā vīra

Kalsnējas rokās.

«Tici man,» piemetināja draugs

«Tie lejā tur mīļākā laulībā dzīvo!

Vai nu tie guļ jeb vai ķildo,

Ka augsti met bangas še virsū jūra,

Un viļņu trosmā kuģenieks dzird,

Ka. vecis izbar savu sievu:

«Tu apaļā pasaulsklaidone!

Tu stariem smaidītāja!

Tu visu dieni priekš citiem kaisti,

Un nakti priekš manis tu esi auksta!»

Pēc tāda rājiena,

Protams! sāk raudāt lepnā saule

Un sāk savu vārgu sūdzēt,

Un sūdz tik gaudīgi ilgi, līdz vecis

Piepeši izmisis lec no gultas

Un aši uzpeld jūras virsū,

Lai elpu un atjēgmi gūtu.

Es pats to tā redzēju viņunakt

Līdz krūtīm iznirstam no jūras,

Tam bija dzeltena flaneļa jaka

Un lilijubalta naktsmice galvā,

Un savītis sejs.»

V

OKEANĪDU DZIESMA

Vakara bālums metas ap jūru;

Un vientuļš ar savu vientuļo dvēsli

Tur tukšā jūrmalā sēd kāds vīrs

Un nāvesaukstiem skatieniem raugās

Uz tāļo, nāvesauksto debesu jumu,

Un raugās uz tāļo, bangaino jūru -

Un pāri pār tāļo, bangaino jūru

Kā gaisakuģnieces viņa nopūtas iet

Un atnāk atpakaļ skumjas:

Cieti bij aizslēgta sirds,

Kurā tās enkuru gribēja izmest.

Un viņš vaida tik skaļi, ka baltās kaivas,

Iztraucētas no smilšainām ligzdām,

Bariem lido ap viņu,

Un viņš runā uz viņām smejošos vārdus:

«Melnkāji putni

Ar baltiem spārniem, jūs juras skrējēji,

Kas līkiem knābjiem sāļo ūdeni dzerat

Un ēdat taukainu roņu gaļu,

Bet es, es laimīgais, baudu tik saldu!

Es baudu saldo smaršu no rozes,

No mēnessgaismas barotās lakstīgalbrūtes!

Es baudu vēl saldākus cukura raušus,

Pildītus kulta krējuma putām;

Un visusaldāko baudu es,

Saldu mīlu, es topu mīlēts.

Viņa mīl mani, tā jaunava daiļā!

Tā stāv tagad mājās pie nama loga

Un krēslā laukā uz lielceļu raugās,

Un klausās, un ilgojas manis - patiesi!

Tā velti skatās un nopūšas dziļi,

Un nopūzdamās tā nokāpj dārzā

Un staigā smaršās un mēnessgaismā,

Ka es, viņas mīļākais, esmu tik maigs

Un tik mīlams - patiesi!

Bet vēlāk gultā miegā, pa sapņiem

Laimīgi lido mans dārgais tēls

Ap viņu apkārt; pat ritu, pie brokasts,

Uz spīdošās sviestmaizes

Redz viņa manu smaidošo vaigu,

Aiz mīlas to apēd - patiesi!»

Tā viņš lielās un lielās,

Un kaivas pa starpām spiedzīgi kliedz,

Kā ironija un auksti smiekli.

Krēslas miglas uz augšu kāpj;

No vēliem mākoņiem raugās kā spoks

Mēness, dzeltens kā kaltusi zāle!

Un dziļi iz augsti šņācošās jūras,

Žēli kā čukstoša vēja dvesma,

Skan okeanīdu dziesma,

Skaisto, sirdsžēlīgo ūdensmeitu;

Aiz visam dzirdama mīlīgā balss

No sudrabkājainās Pēlejasievas,

Un nopūšas viņas un dzied:

Tu raižu tirdītais!

Visas tavas cerības nonāvētas,

Tavas sirds jautrie bērni,

Un, ak! tevim sirds kā Niobei

Akmenī vērsta aiz bēdām!

Tavā galvā top nakts,

Un ārprāta zibeņi šaudās cauri,

Un tu lielies aiz sāpēm!

Ak, nelga, tu nelga, tu lielīgais nelga!

Tu esi nelokāms kā tavs ciltstēvs,

Tas augstais titāns, kas debesu liesmu

Nozaga dieviem un cilvēkiem deva,

Un, ērgļa plosīts, piekalts pie klints,

Spītēja augšup pret Olimpu,

Un spītēja, un vaidēja,

Ka mēs to izdzirdām dziļajā jūrā

Un nācām mierināt viņu ar dziesmām.

Ak, nelga, tu nelga, tu lielīgais nelga!

Bet tu esi nespēcīgāks par viņu,

Un prātīgi būtu: tu cienītu dievus

Un vārga nastu lēnīgi nestu,

Un lēnīgi nestu tik ilgi, tik ilgi,

Līdz Atlantam pašam zūd pacietība

Mūžīgā naktī!»

Tā skanēja okeanīdu dziesma,

Skaisto, sirdsžēlīgo ūdensmeitu,

Līdz skaļākas bangas pāršņāca viņas

Aiz mākoņiem aizvilkās mēness,

Žāvājās nakts,

Un ilgi es sēdēju tumsā raudot.

VI

GRIEĶIJAS DIEVI

Pilnziedu mēnesi! Tavā gaismā

Atspīd jūra kā tekošs zelts;

Kā dienasskaidrums, tik krēslaini apburts,

Guļ pāri tāļajam krastmalas blāksnim;

Un gaišzilās bezzvaigžņu debesīs

Balti mākoņi klīst

Kā milzīgi dievekļu tēli,

No staroša marmora cirsti.

Nē, mūžam nē, tie mākoņi nau!

Tie ir viņi paši, Hellādas dievi,

Kuri tik līksmi reiz valdīja zemi,

Bet tagad padzīti, miruši,

Kā milzīgi spoki klīst

Pa debesīm naktī.

Izbrīnots, savādi žilbināts skatos

Šai gaisa Panteonā,

Šais svinīgi mēmos, šausmīgi kustošos

Milzeņu tēlos.

Tas tur ir Kronions, debesu karals,

Sniegbaltas cirtas ir galvā,

Slavenās, Olimpu kratošās cirtas;

Viņš rokās dzisušu zibeni tura;

Viņa vaigā ir nelaime, vārgs

Un tomēr aizvien vēl vecais lepnums.

Tie bij gan labāki laiki, Ceis,

Kad tu debešķi baudīji prieku

No zēniem un nimfām, un hekatombām!

Bet ar dievi nevalda mūžam,

Jaunie atspiež atpakaļ vecos,

Kā reizi tu pats savu sirmo tēvu

Un titānus - tēvaiņus nogrūdi nost,

Jupiter - Parricīda!

I tevi pazīstu, lepnā Hēre!

Tik greizsirdīgas bij tavas bailes,

Un vairs tu neesi debesu karaliene,

Tavas lielās acis ir sastingušas,

Un tavas liliju rokas bez spēka,

Un mūžam tava atriebe neskars

Dievaapaugļoto jaunavu

Un brīnumdari dievadēlu.

I tevi pazīstu, Pallāda Atēne!

Ar vairogu, gudrību nespēji tu

I tevi es pazīstu, i tevi, Afrodīte!

Reizi zeltaino, tagad tik sudrabaino!

Gan jostas mīlīgums tevi vēl rotā,

Bet tava skaistuma slepu man bail,

Kad gribētu aplaimot mani tavs mīļais augums,

Kā citus varoņus, bailēs es mirtu -

Līķudieviete tu man šķieti,

Ne vairs ar mīlu lūkojas tevī

Tur briesmīgais Aress.

Tik skumji Fēbs Apollons skatās,

Mūžīgais jauneklis. Klust viņa lira,

Kas dievumielastā skanēj' tik līksmi.

Vēl skumjāks ir Hēfaists.

Tiešām! Klibotājs neies nekad

Un sapulcei kausos liet

Saldo nektāru. - Nu dzisuši sen

Dievu neizdzēšamie smiekli.

Nekad es jūs nemīlēju, jūs dievi!

Jo pretīgi ir manim grieķi,

Un romiešus, tos es pat nīstu.

Bet svēta žēlība, šalkaina līdzcietība

Man sirdī plūst,

Kad es jūs tagad tur augšā skatu,

Atstātie dievi,

Nedzīvas, naktī klīstošas ēnas,

Miglasvājas, ko aizdzen vējš -

Kad apdomāju, cik niecīgi, gļēvi

Tie dievi, kas uzveica jūs,

Tie jaunie, valdošie bēdudievi,

Zemības aitaskažokā tērptie, tie skauģi

Ā, drūmas dusmas tad mani grābj,

Un lauzt es gribētu jaunos tempļus

Un karot priekš jums, jūs vecie dievi,

Priekš jūsu ambroziskām tiesībām,

Un jūsu augsto altāru priekšā,

Atkaluzcelto, upurukūpošo,

Gribētu pats es ceļos mesties un lūgt,

Un pacelt rokas -

Kad senāk jūs arī cilvēku cīņās

Vienmēr stāvējāt veicēja pusē,

Tad cilvēks ir augstsirdīgaks par jums,

Un dievu cīņās es tagad stāvu

Uzveikto dievību pusē.

*

Tā es teicu, un redzami sarka

Augšā tie bālie mākoņu tēli

Un mani uzlūkoja kā mirēji,

Sāpju apstaroti, un piepeši zuda;

Mēness aizslepās pašulaiku

Aiz mākoņiem, kas uznāca tumšāk;

Augsti uzšalca jūra,

Un uzvaroši debesīs stājās

Mūžīgās zvaigznes.

VII

JAUTĀJUMI

Pie jūras, tukšās jūras, nakti

Stāv jauneklis - vīrs,

Un drūmām lūpām viņš jautā viļņus:

«Ak, atrisināt man dzīves mīklu,

Senseno tirdošo mīklu,

Gar kuru lauzītas daudzdaudzas galvas,

Galvas ar cepurēm hieroglifu rakstos,

Galvas ar turbāniem, melnām baretām,

Nabaga svīstošu cilvēku galvu -

Sakat, ko nozīmē cilvēks?

No kurienes nācis? Kurp aiziet?

Kas dzīvo tur augšā uz zeltītam zvaigznēm?»

Savu mūžīgo šņākoņu viļņi šņāc,

Pūš vēji pūšot, un debeši klīst,

Mirdz zvaigznes auksti un vienaldzīgi,

Un nerrs tik uz atbildi gaida.

VIII

FĒNIKSS

Laižas putnis no vakariem,

Viņš laižas pret rītiem

Uz rītzemes dārzudzimteni,

Kur smaršuaugi smaršo un aug,

Kur palmas šalc un avoti veldzē

Un laižoties brīnumputnis dzied:

«Viņa mīl viņu! mīl viņu!

Viņa nes viņa tēlu mazajā sirdī

Un nes to saldi un slepus slēptu,

Un pati nezina to!

Bet sapnī viņš stāv viņas priekša,

Viņa lūdzas un raud, un skūpsta tā rokas,

Un sauc viņa vārdu,

Un saucot tā atmostas, izbailēs guļ

Un brīnoties berzē sev skaistas acis -

Viņa mīl viņu, mīl viņu!»

*

Pie masta slējies, uz augstā virsus

Es stāvēju, klausījos putna dziesmā.

Kā melnzaļi zirgi ar sudraba krēpēm

Lēkāja baltiputotie viļņi;

Kā gulbju bari aizbrauca garām

Helgolandiesi mirdzošām burām,

Drošie nomadi ziemeļu jūrā!

Pāri man mūžīgā zilajā tālē

Plīvojās baltas mākoņu skaras

Un greznojās mūžīgā saule,

Debesu roze, ziedošā uguns,

Līksmi spoguļojoties jūrā;

Un debess, un jūra, un mana sirds

Atskanot skan:

«Viņa mīl viņu, mīl viņu!»

IX

JŪRAS SLIMĪBA

Pelēkie pēcpusdienpadebeši

Zveļas dziļāki lejā uz jūru,

Kas viņiem tumša pretī kāpj,

Un starpā starp abiem kuģis šaujas.

Jūrslims aizvien es vēl sēdu pie masta

Un nododos apcerēm pats par sevi,

Sensenām, pelnu pelēkām domām,

Kādas jau bija sentēvam Latam,

Kad viņš par daudz bij baudījis vīna

Un pēc tam tik nelabi jutās.

Pa starpām nāk prātā i veci stāsti:

Kā senlaiku krustzīmju svētceļnieki

Ticīgi skūpstīja aukainā jūrā

Svētas jaunavas glābēju tēlu;

Kā slimi bruņnieki tādās ūdensbriesmās

Savas dāmas mīļoto cimdu

Pie lūpām spieda, tūdaļ glābti

Bet es še sēdu un saīdzis kožu

Vecu siļķi, sālīgo glābi

Paģiru bēdās!

Tikmēr cīnās un cīkstās kuģis

Ar traki viļņojošām bangām;

Kā kaujaszirgs saceļas tagad

Uz pakaļgala, ka stūre brakš,

Nu galvup gāžas atkal lejā

Kaucošā ūdensrīklē;

Tad atkal kā bezrūpju mīlasvājš

Viņš nolikties vēlas

Pie melnām krūtīm milzubangai,

Kas vareni atšļāc,

Un piepeši kaucošs jūrūdenskritums

Baltos mutuļos sakrīt kopā

Un mani pašu ar putām klāj.

Tas nepanesams!

Par velti lūkojas acis un meklē

Pēc vācu krasta. Bet, ak! tik ūdens

Un atkal tik ūdens, kustošais ūdens!

Kā vakarā ilgojas ziemas ceļnieks

Pēc siltas, sirsnīgas tējas tases,

Tā tagad man tevis ilgojas sirds,

Mana vācu tēvija!

Kaut ar tava saldā zeme ir klāta

Ar ārprātu, huzāriem, nelāga pantiem

Un remdeni šķidriem sirdsuztaises rakstiem;

Kaut ar tavas zebras

Ar rozēm barojas, ne ar dadžiem;

Kaut ar tavi augstdzimtie mērkaķi

Liekā greznībā uzpūšas lepni

Un labāki šķietas par visiem citiem

Kaut ar tava gliemežu dome

Tura sevi par nemirstīgu,

Tādēļ ka rāpjas tik lēni,

Un kaut ik dien' tā balsis lasa,.

Vai sieratārpiem gan pieder siers?

Un vēl ilgu laiku pārspriež un lemj,

Kā uzlabot Ēģiptes aitas,

Lai viņu vilna lielāka taptu

Bez izšķirības -

Kaut ar, kaut netaisnība un neprāts,

Es tomēr ilgojos pēc tevis:

Jo tu vismaz esi cietazeme.

X

OSTĀ

Laimīgs tas vīrs, kas sasniedzis ostu,

Aiz sevis atstājis jūru un vētras

Un tagad silti un mierīgi sēd;

Labā rātspagrabā Brēmenē.

Cik pasaule omulīgi un mīļi

Atspoguļojas romiešu glazē,

Un kā plūstošais mikrokosms

Saulaini lejā tek slāpušā sirdī!

Visu es ieraugu glāzē,

Tautu vēsturi, veco un jauno,

Citronu mežus un vaktsparādes,

Berlīni, Sildu, Tunisu, Hamburgu,

Bet visupirmo mīļākās ainu,

Eņģeļgalviņu reinvīna zeltainā fonā.

Cik skaista! cik skaista tu, mīļākā, esi!

Tu esi kā roze!

Ne kā Širasas roze,

Hāfiza slavētā lakstīgalbrūte!

Svētsarkanā, praviešusuminātā:

Tu esi kā roze rātspagrabā Brēmenē!

Tā ir rožu roze,

Jo vecāka top, jo daiļāka zied,

Viņas debešķā smarša, tā aplaimo mani,

Tā sajūsmina, tā reibina mani,

Un, mani neturējis aiz sekstes cieti

Rātspagraba meistars Brēmenē,

Es būtu kritis!

Tas lāga vīrs! mēs sēdējāmkopā

Un dzērām kā brāļi,

Mēs apspriedām augstas, slepenas lietas,

Mēs nopūtāmies un apskāvāmies,

Uz ticību mīlai viņš piegrieza mani, -

Es uzdzēru niknākiem ienaidniekiem

Un sliktākiem dzejniekiem piedevu grēkus,

Kā reizi man pašam lai piedots top;

Sirdspacilāts raudāju, un beigās

Man atvērās glābšanas vārti,

Kur divpadsmit apustuļi, tās svētās mucas,

Sprediķo mēmi, bet saprotami

Visām tautām.

Tie tik ir vīri!

No ārpuses niecīgi, svārciņi koka,

Bet iekšā tie spīdošāki un skaistāki

Par visiem lepnajiem levītiem templī,

Par Hēroda trabantiem, pilsgalma ļaudīm,

Zelta rotātiem, purpurā tērptiem

Es taču allaž esmu teicis,

Ne pašos zemākos ļaudīs,

Nē, vislabākā sabiedrībā

Dzīvoja allaž debesu karals!

Halelujā! Cik mīlīgi dveš

Ap mani Bētelas palmas!

Kā smaršo Hebronas mirras!

Kā Jordāns šalc un no prieka svalstās! -

I mana nemirstamā dvēsele svalstās,

Un es viņai līdzi, un svalstoties

Ved mani augšup pa trepēm uz dienas gaismu

Lāga rātspagraba meistars Brēmenē!

Tu lāga rātspagraba meistars Brēmenē!

Palūk, uz namu jumtiem tur sēd

Eņģeļi un ir piedzēruši, un dzied;

Tur augšā kvēlošā saule

Ir tikai sarkans, piedzēris deguns,

Pasaulesgara deguns;

Un ap sarkano pasaulesgara degunu

Visa skurbusi pasaule griežas.

XI

EPILOGS

Līdzi kā druvā kviešu stiebri,

Tā aug un viļņo cilvēku garā

Domas aiz domām.

Bet mīlas maigās domas

Ir kā priecīgi starpā ziedošas

Zilas un sarkanas puķes.

Zilas un sarkanas puķes!

Īdzīgais pļāvējs jūs atmet kā liekas,

Pat trūcīgais ceļnieks,

Ko veldzē un līksmina jūsu skats,

Krata galvu,

Par skaistām nezālēm sauc jūs.

Bet lauku jaunava,

Vaiņagu vījēja,

Tā ciena jūs, plūc jūs

Un puško ar jums savus skaistos matus,

Tā rotāta steidzas uz dejas vietu,

Vai uz kluso liepu,

Kur mīļākā balss vēl mīlīgāk skan

Par visām vijolēm un svilpēm.