ANSS ĶEBELKĀJS, NELAIMES PUTNIS

Še redzams Fricis, jautrais zēns,

Un Ķebelkājis, vārnulēns.

Šim Fricim, tā kā visiem zēniem,

Stāv prāts uz jauniem vārnulēmem.

Jau viņš pa zaru rāpjas klāt,

To Ķebelkājs redz nelabprāt.

Slaps! veiklais Fricis viltīgi

Ķer vārnēnu ar cepuri.

Gandrīz jau vārnēns rokā būtu!

Krakš! Nolūst zars, jo zēns par grūtu.

Iekš melnām ogām iekrīt Fricis,

Bet putnis Friča micē ticis.

Zēns Fricis melni aptraipīts,

Un vārnēns lēkā pārbaidīts.

Pats melnais sevi gūstā gāzis,

Jo galvu oderē ir bāzis.

«Nu putnis rokā kā par nieku!

Kas tantei Latei būs par prieku!»

Zēns durvīs sastop tanti Lati,

Tā sauc: «Tas labais putniņš, skati!»

Bet, tikko spēj to izrunāt, Snap!

Ķebelkājs pie pirksta klāt.

«Ak!» teic tā, «nau viņš laba gara!

Tādēļ, ka viņš man ļaunu dara!»

Še redzam ļauno Ķebelkāju,

Kas podā uzcēlis sev māju.

Viņš Krancim kaulu nozadzis,

Nu neatdod, tāds nelietis!

Tā ķērcot, ņurdot abi raujas,

Pa kreisi kauls, pa labi šaujas.

Jau Krancis veic un kaulu grābj,

Bet vārnēns viņu astē knābj.

Ak vai! Vēl Krancim lec uz galvas

Un kapā nu, ka put vien spalvas.

Nu sirds i lāga Krancim ceļas,

Viņš Ķebelkāju plūkāt zveļas.

Bet tikmēr runcis kaulu čiepj

Un podā to kā alā stiepj.

Te nu. tie abi sēd un veras, -

Tie zin, kā runča nagi ķeras.

Jau Krancis skrāpēts iekaucas,

Bet melnais ir pilns jautrības.

Caps! - Runča asti ķer bez godā

Un velk caur caurumu iekš poda.

Pods ripo. Runča astei mokas,

Kā spirāle tā lokos lokās.

Nu runcis, Krancis aizbēg abi, -

Kurs lielāks blēdis, tam iet labi!

Priekš tantes nau nekas tik jauks,

Kā ogu viruma pilns trauks.

Bet melnais velti šķiež kā lieku,

Ko daba veltī mums par prieka.

Kad dusmās tante virsū brūk,

Anss Ķebelkājis aši mūk.

Un bailēs metas prom pa ceļu,

Pa balti gludināto veļu.

Ak vai! Viņš talēķos nu brāžas,

Un brīkšot visi zemē gāžas!

Krīt arī olu groza no sola -

Ak kungs! - cik dārga katra ola!

Plaukš! - Krūze krīt, un labo alu

Redz zābakos še ņemam galu.

Vēl spaini uzgāž Ķebelkāja

Uz tantes kāju, kas tik vāja!

Pēc dakšiņām nu tante tver,

Skrej Fricis ar un līdzi ķer.

Pauc! abi kājās nenoturas;

Caur Friča ausi dakšas duras.

Nu Ķebelkājs būs beigts kā nieks! -

Tā domā, - bet par agru prieks!

Knaps! - Tantes degunam iet greizi!

Un ļaunums gavilē vēl reizi.

Bet nu jau klizma tuvu ira,

Jo liķiers ir šīs glāzes dzira.

Ož jauki. - Varnēns knābi mērc;

Iekš liķiera un; jautri ķērc.

Un paceļ galvu līksmā sejā,

Liek pirmam malkam ritēt lejā.

Ir labs! Tas brangi slāpes remdē,

Viņš atkal knābi dzelmē gremdē.

Nu arī beigas izdzer kāri,

Jo labprāt neatstāj ko pāri.

Re! re! - Tāds ērmots top tam prāts,

Tāds vieglis un tāds pacilāts!

Viņš jautri dzied un spārnus šauda,

Uz vienas kājas stāvēt bauda.

Nu putnis, kas pa gaisu skraida,

Pa zemi rāpdams kājas svaida.

Un beigās pārgalvība nāk,

Kas visu tikai postīt māk.

Lūk še! - No ļauna prieka vadīts,

Viņš plosa to, kas tantes adīts.

Galds gluds - un melnam paslīd kājas,

Gals klāt - še nu viņš nokarājas!

«Viss ļauns,» teic tante, «bij tā prieks,

Lūk! tādēļ pakārts nebēdnieks!»

VANNA SESTDIENAS VAKARĀ

Še Franc's ar Frici redzami;

Tie vienā vannā salikti.

Iet vecā Liene, un tūlīt

Sāk abi blēņas izdarīt.

Jo tādiem zēniem tīrība

Ir tikai joks un rotaļa.

Lūk, Fricis apakš ūdens lien

Un aizbāž vienu ausi vien.

Nu tūdaļ ūdens ausī lejas,

Par brāli Frici Francis smejas. -

Bet apsmietais ir dusmīgs ticis,

Un brāli Franci šļaksta Fricis.

Bet Franča lielo nagu skrāpes

Pie deguna tam dara sāpes.

Par to bāž Fric's tam ūd'nī galvu,

Ko nojauš viņš kā šausmu balvu.

Tad šis ņem to aiz kājas raut,

Tas kārpās gan, bet nevar bļaut.

No dusmām acīs, mutē grābstot,

Ķer roka, atriebības slāpstot.

Par šauru vanna izrādās,

Kur tāda cīņa saceļas.

Bladāc! - Nāk Liene pašā laikā,

Diemžēl kad ķīviņš pilna. tvaikā.

Tā saka sāpīgi un cēli:

«Tā tīrība, tā nau par spēli!»

Un ko mūs pamāca šīs lietas?

- Nau vienā vannā diviem vietas,

DROŠSIRDĪGĀ MELDERMEITA

Kauc vējš, un tumsa zemi sedz,

Tik dzirnās lampas gaismu redz.

Trīs laupītāji pa tumsu brien,

- Kuš! kuš! cit! cit! ap māju lien.

Vērpj vientuļa meldera meitiņa,

Trīs vīri glūn tur pie lodziņa.

Viens asins grib, viens mantību

Bet pirmais grib pašu meitiņu.

Un, kad tas pirmais iekšā kāpj,

Pēc dzirnu akmeņa meitiņa grābj.

Plaukš! - beigts ir vīrs, viņš nepacieš,

Ka dzirnu akmens tik pārāk spiež.

Bet slepkavīgi priecīgi, lūk!

Jau otrais pa caurumu iekšā brūk.

Hu! hu! - Pirms viņš vēl atjēdzies,

Viņš ir jau ap rulli aptinies.

Bet tagad pie lādes droši klūp

Tas trešais, kam tā nauda rūp.

Žvups! - Kaklis viņam ievērts top;

Viņš mirst, jo tam ir jānoslop.

Tā mira šie trīs it negaidot,

Ak, jaunekli! skat vien!

Viens meitēns tā trīs vīrus prot

Vest ķezā vēl šobaltdien!!!

BRĒĶIS

«Še, Līna, apkop Vilīti,

Es iešu sildīt buteli!»

Un, pirms vēl māte aizgājusi,

Jau Līna mazo noģērbusi.

Gan Vilim netīk mazgāšana,

Vismazāk, kad to ģīmi mana.

Bet ne viņš pretojas, ne kliedz,

Ne pūderēt kur nekur liedz.

Bet, tikko viņu vīstīt sāk,

Viņš pilnā kaklā brēc, ko māk.

«E! - ē!» - Skan viņa vaimanas,

Pats tēvs pie durvīm atsteidzas.

«Še, papu, bērnu paturi,

Es iešu pasaukt mammīti.»

Tēvs grabina gar loga rūti,

Bet Viļa sēras padzīt grūti.

Nu spogulī viņš; rāda Vili, -

Bērns brēc, līdz vaigi sarkanzili.

«Klau, Vilīt, pulkstens: tik! tik! tik!» -

Bet Vilis neapklust ne cik.

«Su! Su! mans bērniņ, iemiedzi!»

Bet Vilis brēc vēl diktāki.

Ar viltu tēvs tam mici rāda, -

Par velti! - Iespaida nekāda.

Nu tēvs kā bubuls rāpus rāpjas» -

No brēkas Vilis neatkāpjas.

Te māte klāt: «Mans mīlulīts!

Kas tev nu atkal nodarīts?»

Top mātes ģīmis nopietnis:

«Kas tas? Vai nelīdz arī šis?»

Pašlaik nāk tante viesoties

Un sauc ar bailēm: «Ak, mans dies!»

Ar gudrību tā saišķus raisa:

«Lūk, šis ir tas, kas sāpes taisa!»

Bet Vilis, nu no sāpēm vaļā,

Smej līksmi balsī vēl jo skaļā.

TABAKAS SŅAUCIENS

Kungs direktors pie vīna sēd

Un sabozums tam sirdi ēd.

Uz bezgalību acis veras,

Pēc tabakdozes roka ķeras.

Pārs pirkstu, sen jau vingrināmi,

Grābj tik daudz, cik ir iespējami.

Un taupīgs, pat pie pilnības,

Viņš tagad baudā gremdējas.

Gan sākot maz jūt patikšanas,

Jo tik puspanākuma manās.

Bet maiga degunberšana,

Tā lietu sekmē, veicina.

I mutauts, puķēm izrotāts,

Kā degunberzis daudzināts.

Un, kad ar to vēl līdzēts nava,

Tad palūk saulē, - klāt būs šķava.

Sāk vilkt un raut, sāk spiest un dzīt -

Nu klusu! lūk! - viņš šaus tūlīt!

Hači! - Kurš dzird un pats ar šņauc,

Tas šo par apskaužamu sauc.

Kas dvēsli spiež, līdz mācas vaigs,

Tiek pēkšņi skaidris, gaišs un maigs.

Jā! - Tabakšņauciens liela bauda,

Bet, protams, tik, kad arī šķauda!