RAIŅA DZĪVES LAIKĀ NEPUBLICĒTIE ATDZEJOJUMI

J. Haugs

Teicams gans tu tiešām būtu,

Ja tu savas avitiņas

Tikpat karsti iemīlētu,

Kā tu viņu vilnu mīli.

A. Žiro

SIRGSTOŠAIS MĒNESS

Nāvesvārgo mēnesi,

Guldīts melnā debesgultā!

Man' tavs skatiens saistīt saista -

Nedabiski liels kā drudzī.

Dziļās mīlestības sērās

Ilgojoties drīz tu mirsi,

Nāvesvārgo mēnesi,

Guldīts melnā debesgultā.

Mīļāko, kurš, kaisli aizgrābts,

Domā tik pie mīļās kļūt,

Jautrina tavs staru skatiens,

Tavas bālās moku asins,

Nāvesvārgo mēnesi.

Aspazija

JEL DODAT MILZEŅA DOMU MAN

Jel dodat milzeņa domu man,

Lai veldzē tā dzīvi no jauna,

Un brīvu darbību atverat,

Kas rautu no bezdarba kauna!

Ak, dodat man tikai ilgas vēl,

Šīs smagās miesas kas šķeltu

Un tālu pār ikdienas dzīvi pār

Pret zildzidrām debesīm celtu.

Mani spārni nes, man rokās spēks,

Es grauju - un pasaule plaisa,

Un brīvu elpu es atelšos vien

Tik aukā un pērkoņu gaisā.

IKDIENAS CILVĒKI

Jums dūšas nau, ne lepna naida

Pret ikdienību saslieties,

Jūs lielā pūļa spriedums baida,

Priekš tā jūs drebot lokāties.

Jums dzīve vienmēr rūpes dara,

Kā tik uz vietas stāvēt ciet,

Kam cīņas, negaisu, kam kara?

Kam slavu gūt un bojā iet?

Jums dūšas nau, lai kaislu dzelmē

Līdz bezdibenim nogrimtu -

Un lielu darbu karstā svelmē

Lai varonību rādītu -

Ko dvēslei der - cik neprātīgi! -

Cēls karaļmētels, svēts un dārgs.

Jūs lēti, silti, omulīgi

Sedz ikdienības rīta svārks.

L. Jakobifs

VALODA

I

Celies, tu valoda, un eji turpu,

Kur dzīvo vārgs

Un kur vaimanas sēd pie galda,

Un iekšās gremžot vandās salkums.

Kuru tu tieci tur, -

Dari tam stipru salauzto roku

Un gaišas gurušās acis.

Neatstājies no viņa nost,

Kad viņš gulstas atelst no vārga

Un kad atkal mostas uz vārgu.

II

Un tu, valoda,

]Ņem savā rokā lāpu

Un eji turp, kur ir tumsa,

Kur bez gala ir tumsa, nakts.

Un izstiep gaismas lāpu pār tiem, kas snauž

Un nezina paši par sevi ne nieka, -

Līdz viņu acu plīkstiņi raustās

Un viņi nemierā īdzīgi grozās.

Un skaļi sauc, lai noskan

No kalna kalnā,

No lejas lejā:

«Mostaties! Mostaties!

Jūs gulējāt divus tūkstošus gadus.

Tas ira diezgan. Mostaties!

Jau gaisma svīst.»

G. Hervēgs

No tāļās nākotnes mēs prasām droši,

Lai maizes diezgan, darbs mums gatavots,

Lai mūsu bērni skolās mācās moži

Un Sirmgalvji vairs neiet ubagot.

UBAGS

Tā cepure bij kā veca sēne.

Tā bārda krita pār pelēkām krūtīm.

Tā koka kāja nominās plakana.

Caur drēbju driskām klīda zvaigznes.

Ērkšķus un gliemežus nesa viņš matos:

Viņa acis iekaisa, viņa skarbais vaigs

Saskaldīts klusi asiņoja,

Ap viņu mušas kā metāls skanēja.

Viņa kaulos iegrauzās ziemas;

Mūžība rūga caur viņa iekšām;

Pūstot slimoja viņa asins, dvēslē

Atmiņu meži tam tapa akmens.

Kas tevi bērnu šūpoja? Kas mīlēja?

Nāc, veci, es gribu tevi kopt! - Bet viņš

Atver mēmi savu roku lūdzošās dzelmes,

Melnas un tukšas kā nāve, lielas kā sāpes.

AUGŠĀ!

Zied pasaule.

Jā, augsti celta, sirds, nu mosties!

Plūst gaismā pasaule,

Dūst nakts, -

Uz gaismu trauc!

Uz mīlu trauc, tu sirds!

Ar lepnām acīm, cilvēks, uz cilvēku spīdi!

Sadoties rokās!

Ķalnpretī dievkaili augšā!

Ā, mana ziedošā tauta!

No manām rokām visas saules sev ņem!

Plūst gaismā pasaule,

Dūst nakts -

Uz gaismu trauc!

Uz gaismu, cilvēks, trauc!

ŽORESA AUGŠĀMCELŠANĀS

Raudošas sievas krampjos,

Bērni pie tēva kakla;

Aizvien tāļāk skrej vilciens

Caur pilsētām...

Sūtat, jūs mirušo gari,

Briesmu zīmi!

Atnākat atpakaļ trešajā stundā,

Kad viņi iet pa kaujas lauku

Meklēt, apgaismot, apžēlot,

Cerību vaiņagus kaisīt.

Neviens glābējs nenāk;

Neviena cilvēce tam pie kājām neslīgst,

Apkrauta leģionu grēkiem;

Uz tirgiem provincēs

Nejēgu, pavesto priekšā

Viņi mūžīgā kara liesmas kur.

Uz jums, jūs augstuma tēli,

Skan sauciens: palīdzat dzīvei!

No aizbērtiem rakumiem laukā

Kāpj baltais apustuļtēls.

Viņi pazīst to atkal

No sapulcēm;

Nabaga zemnieki ceļos to pielūdz.

Eiropas zaldāti! sagrautas baznīcas

Neglābj vairs jūsu zemes.

Eiropas zaldāti, Eiropas pilsoņi!

Klausat balsi, kas sauc jūs brāļus!

Viņi šurp atpeld

No dziedošām jūrām,

No grimušiem kuģiem,

Žurkas un peles.

Pēdējo reizi dārd lielgabali.

Citroni zied

Ezera krastos.

Nokrītat kareivji! noliecat galvas!

Stājaties, raktuves, slepkavai - dienai!

Jūs, valdnieki troņos,

Nokāpjat zemē,

Raudat pie mirušo kapiem!

Miers, izlīgums sākas.

Bet tu, varenā tauta, skaidrotā cilvēce:

Zelta bankas, magnātu zemes

Piekrīt tev.

Laukā no kazarmām, galerām.

Saurkrūtainie, bezsapņainie!

Zeme guļ ūsu priekšā.

Augšup! Draugi, cilvēki!

PRIEKŠPAVASARS

Šo marta nakti es vēlu no nama izgāju.

No ziedoņsmaržas un zaļa sējas lietus uzvandītas bij ielas pa nakti.

Vēji drāzās. Es gāju tālu pa apmulsušo namu dobumu līdz neapsegtam valnim un jutu manai sirdij pretī plūstot, jaunu takti.

*

Katrā gaisa pūsmā jauna tapšana bij izplesta.

Es klausījos, kā stipri virpuļi man asinīs rita.

Jau pletās aparts lauks. Apvāršņos iedegta bij zilme augstām rīta stundām, kas veda turp, kur tālums mita.

*

Krakstēja slūžas. No viņām tālēmdēkas bruka klaidot.

Pār kanāli, ko viļņoja jauni braucami vēji, gaiši ceļi zēla, viņu gaismā es laidos. Liktens stāvēja, apdvestās zvaigznes gaidot.

Manā sirdi bij vētra, kas atrotinātus karogus plandās vēla.

DIENAS

Ak, grēka solījums! Visi jūs, uzliktie piligrimcelojumi uz gultām, negoda sietām!

Pazemojumu un kaislību stacijas nolādētām vietām!

Netīru istabu patversme, ķēķis vidū, kur ēdamatliekas pūst un kūpoša petrolejlampa, un virs kumodes spoguls, kas gabalos lūst!

Jūs samītās miesas! jūs smaidi, kas krāsotās lūpās sastinguši!

Nabaga, nekopti mati! jūs vārdi, kas bez dzīvības sen nomiruši - vai jūs atkal esat ap mani? vai dzirdu jūs manu vārdu saucam?

Vai es, pilns kauna un baiļu, jūtu atkal dziņu mani dedzam un traucam: svētuļu drošību, taisnīgo cienību no sevis ārā spļaut, tumšam, nezināmam, jau zudušam sevi dāvāt un sevi ļaut, laimīgi dziedot, lai dzīves sakautiem līdzi kaunā un smacē mokos. lai dzīves smadzenēs kā zemes bedrēs rokos.

LONDONAS ŽĪDU KVARTĀLS

Klāt liellaukumu spožumam tās pieēdas un rokas,

tās kaktu blakusielas, kopā sakodušās,

kā vātis atvērtas un namu kailā miesā iezīdušās,

un pilnas mēslu, kuriem pāri netīras rensteles lokās.

*

Tur bodis, pilnas piebāztas, uz āru spiežas.

Ar lūžņu lūžņiem garie galdi piemēsloti:

gan katūns, apģērbi, gan zivis, gaļa, tā ka vēmas griežas,

tie sakrauti un dzelten - naftas liesmām pārlāsoti.

*

Iet sapuvušu zivju, gaļas smaka līpot sienām pāri.

Ar salden - tosu pilns ir gaiss un nakšņo lēni.

Rok veca sieva atkrišļus ar rokām kāri,

ķērc ubags dziesmu, visi garām iet, tik mēda zēni.

*

Pie durvīm sēd, ap ratiem drūzmā staigā.

Spiedz nodriskāti bērni rotaļājot.

Kviec gramofons, un lūžņās sievu balsis klaigā.

Dārd tālē pilsāts, autiem aizjoņojot.

RĪTA AGRUMĀ

Tavu miesu siluets rita agrumā tumši stāv pret nespodro zaigu, kas nāk no nolaistām žalūzijām. Es jūtu, gultā guļot, ka tu kā hostiju pievērs man savu vaigu.

Kad tu raisījies vaļā no manām rokām, tavs čukstētais «man jāiet!» tikai līdz mana sapņa tāļākiem vārtiem sniegties jauda - nu es redzu kā caur plīvuri tavu roku, kā viņa ar vieglu ņēmienu balto kreklu pār krūtīm glauda...

Zeķes... un svārkus... un matus sasprauž... jau tu man sveša un dienas un pasaules rotas nesi...

Es klusi atveru durvis... skūpstu tevi... tu pamāj, jau tāļa, ardievas ... un projām tu esi.

Es dzirdu, jau atkal gultā, kā tavi lēnie soļi uz trepēm noskan klusi, esmu atkal ietverts tavu miesu smaršā, kas, no spilveniem plūstot silti, manus prātus ir apņēmusi.

Top gaišāks rīts. Priekškars uzpūšas. Jauns vējš un saule iekšā laužas.

Pērkonis augšup verd... Agruma mūzika... mani miegā saldi aijājot, rīta sapņi aužas.

SENĒĢIPTIEŠU HIMNAS

H i m n a  N ī l a m

Kad Nīla dieva pirksti no darba dus,

Kad Nīla dievs cieš,

Tad miljoni būtņu ir vārgā.

Kad mazinās Nīla plūsma no debesīm,

Tad iznīkst paši augstie dievi

Un cilvēki līdz,

Ganāmie pulki top liesi,

Visas zemes, ij lielas, ij mazas, izmist.

Bet, kad cilvēku lūgšanas klausitas top

Un plūdi aug,

Un Hnubiss, radošais dievs, savas rokas cilā:

Kad ūdens tikko ceļas, -

Tad visa zeme gavilē priekā,

Tad katra dzīva būtne ir jūsmu pilna,

Katra mugura liecas no smiekliem,

Katrs zobs

Tad ēdot kož.

H i m n a  s a u l e i

Skaista ir saule rītā un vakarā,

Visas būtes, ij mūžīgās zvaigznes to slavē.

Pat saules māte Nuta dievina to,

Dievi, kas dienvidos, ziemeļos,

Dievi, kas austrumos, vakaros,

Visi neapkūst, slavējot sauli.

No saules zeme rodas,

Jo debesīs ilgi dzīvoja saule,

Pirms tapa tīrums un tuksness.

Visu ir radījusi tik saule.

Lai viņa ij tagad

To, kas šo dziesmu dzied,

Veltī ar saldo vēsuma vēja vēsmu!

Lai dienu dienā pār viņu staro saule!

IZBRAUKUMS

Dzirdi, es šīs cietās istabas,

šīs izkaltušās ielas

un sarkano namu sauli,

to nolādēto pretību

pret visām sen lasītām grāmatām -

neizturu vairs.

Nāc, mums jāiet no pilsētas

tāli prom.

Liksimies gulēt

maigā pļavā,

Draudot un kā bez palidzības

pret nejēdzīgi lielam,

nāvīgi zilām, spožām debesīm

mēs pacelsim

bezmiesotās, stulbās acis,

nolādētās

un izkauktās rokas.

CIE?ANAS

Kā es esmu iejūgts

manu sēru ogļuvezumu priekšā!

Pretīgs kā zirneklis

pāri man rāpjas laiks.

Izkrīt man mati,

sirmo mana galva kā lauks,

pār kuru pāri pēdējais

pļāvējs ar sirpi griež.

Miegs tumšo ap maniem kauliem.

Sapni es jau miru,

zāle auga iz manas paures,

no melnas zemes bij' mana galva.

SAGATAVOJUMS

Izvairās starošu akordu dzejnieks.

Viņš taurēs pūš, dunoši bungas kuļ.

Viņš tautu ceļ kājās kapātiem vārdiem.

Es mācos. Es gatavoju. Es vingrinos.

Kā strādāju es - hā, kaislīgi! -

Pret savu vēl neplastisko redzi - :

Krokas es staipu.

Jauno pasauli

(- tādu, kas veco, mistisko, moku pasauli deldē -) tādu es zīmēju iekšā korekti, cik vien var.

Pārsauļota, galīgi dalīta, gludināta ainava garā tēlojas man, laimīgas cilvēces sala.

Priekš vajgu daudz. (To labi zin viņš sen.)

Ak, darba trejādība: piedzīvojums, formulējums, izdarījums.

Es mācos. Es gatavoju. Es vingrinos.

... drīz manu teikumu viļņi saplūdīs kopā uz nedzirdētu figūru.

Runas. Manifesti. Parlaments. Sprēgoša politiska skatuve. Eksperimenta romāns. Dzejas no tribīnes nesamas priekšā!

Cilvēce! Brīvība! Mīla!

Jaunā, svētā valsts,

topi sludināta, tautas asinīm, asins no viņu asins, iepotēta.

Pilnam lai viņa veidota top.

Laimība sākas.

Lai izplatām negaisa atmosfēru! -

Mācaties! Gatavojat! Vingrināties!

SIRDS UZCELŠANA TRONĪ

Uzšķir savu sirdi, brāli:

Rītausmas grāmatu, brāli,

jaunā laika, brāli,

bijības mēteli, brāli,

atzīšanas aci, brāli!

Tava sirds redz apstarotību

caur tavām kauju apdegtām rokām:

Bālas, vārgas tās kasa velti

kauna kraupi no gānītām miesām.

Svēts! Svēts! Svēts!

Neizsakāmi tavus sniega spārnus,

tavu debess dvašu,

tavas nāvē gārgstošās krūtis -

cilvēce!

NACIONĀLSVĒTKI

No tosnām stundām karsta reiba kāpj

mi trako cauri tavam bulvāram.

Tev vasarkvēles svētki iesākas,

tu Parīze,

pa tavām ielām asins tecēja

reiz.

Pa nakti auga barikādes,

un milzu liela

no tava klēpja izkāpa.

Revolūcija.

*

Es visu nakti autā braucu.

Tev jestrā troksnī pūlis viļņoja,

kā liegi skūpsti ņirba raibas čūskas,,

Tev ielas traki dejoja,

un šķērsojumi dziedāja

bez jaudas kaisli.

Kā tevi mīlu, Parīze,

tu karaliene un tu ielas meita.

Tu ubadze

un māte lepnam dēlam,

kas gāza dievus

un liesmās dedza pasauli.

PRIEKŠPAVASARS

Manas ilgas sen jau piekusa raudot...

Nu atkal viņas atmodās

un nāca man līdz

ielās un ieliņās,

kur vārgi un bāli

lielpilsētbērni gāja rotaļas,

ripas kāva

un vizošās stikla drumstalās

saulstariem lēkāt ļāva.

*

Es jūtos lielpilsētnoguris.

Es mīļu roku tiku manījis,

kas ar mātes mīlu

prom mani vilka

pa pavasarbaigu lauku.

Es redzēju: sudrabpūpoļi plauks,

riekstziedi zelta mākoņus bēra,

un jaunais zaļums sējās

trīsēja saulē...

*

Es svētīju visu pumpuru briedi.

Man mīla rožu vārtus vēra.

Un no dziļi apslēptiem avotiem

dziesma lējās.

MIERS

Reiz stiprā darba tveici atkal just!

Pie 'ilgu sirds sevlielpilsētas spiest,

ļaut trakām asnīm okeānos kust,

līdoņās sevi pret debesīm sviest!

Negribēt mirt,

un tomēr vajaga mirt...

kā mani ilgas liesmaini grābj un rauj,

kur manas darbdienas karstā ritumā strauj!

Jūs ierakumi.

Jūs čūskas.

Nezvēri.

Karš mūs tura ciet

un nāvi liek mums skaut,

pie slepkavības un briesmām grib mūs siet.

Lai mūsu galvu atkal vaiņago prieks ...

Mīlas kvēles mums sniegs

ieročus, vērstus

par lemešiem, izkaptim, sirpēm.

Lai ieroči top par dzelzceļu sliedēm,

par tiltu un celtņu kniedēm,

lai aši vilcieni šalcot dzied,

lai tvaikoņi iet

tāļām jūrām, kā arkli griežot...

Un miers,

miers lai mūžīgi mūžam zied!

        Nu paceļat galvu!

        Nu paceļat galvu!

Laukā no šausmām un asinīm!

Ko jūs ticējāt iztālim,

to tagad jūs redzēsat acīm:

ka augšā uzceļas brīvotas tautas!

Bendes par upuriem kļūst,

troņi visapkārt grūst,

pilis no jūsu vētras top grautas.

Lūk, gaiši tiesas diena jau zaigā,

brāļi, sveicat to uzvaras vaigā,

prom cīņā! naidnieka vara jūk.

No pasaulstautām vergvažas brūk.

Jau zeme dun

no mūsu cīniņiem;

viss, kas vecs, nu trun.

Sašķīst pa gabaliem.

Savus kritušos brāļus pieminat!

Nost ar ļaundariem!

Ar kalpiem un vergiem, un pērkamiem!

Jaunjauno pasauli atnesat!

Lūk, gaiši tiesas diena jau zaigā!

Brāļi, sveicat to uzvaras vaigā!

Prom cīņā! naidnieka vara jūk,

no pasaules tautām vergvažas brūk^!

CILVĒKS

Es esmu pār mežiem

zaļš un starojošs,

augsti pār visiem

es, cilvēks.

Es esmu loks visumā,

radoša kustība,

nesta nešana.

Es esmu saule starp lokos ejošām pasaulēm.

es, cilvēks,

es jūtos dziļš,

tuvs augstam visumam - lokā ejošam

es viņa doma.

Man galva ir zvaigznēm lapota,

sudrabots mans vaigs,

es staroju,

es

kā viņš,

Visums;

Visums

kā es!

ATZVĒRESTS

Es zvērot atsakos:

No katras varas,

No jebkura spaida

Un pat no spaida

Pret citiem būt labam.

Es zinu:

Es spiestu tikai spaidu;

Es zinu:

Zobens ir stiprāks

Nekā sirds;

Sitiens sniedz dziļāk

Nekā roka,

Kas valda un vērš,

Kas labi sākas,

Uz ļaunu.

Kādu es gribu pasauli,

Tādam man pašam pirms

Un pilnīgi, un bez smaguma jātop.

Man jātop par gaismas staru,

Par skaidru ūdeni

Un tīrāko roku,

Kas sniegta sveicienam un palīdzībai.

Zvaigzne vakarā pārlūko dienu.

Nakts kā māte auklē dienu.

Zvaigzne rītā pateicas naktij,

Diena staro.

Dienu pēc dienas

Meklē stars pēc stara,

Stars pie stara

Top gaisma;

Gaišs ūdens cenšas pēc otra,

Tāļi izzarotas rokas

Klusi darina savienību.

LABAIS CILVĒKS

Ir viņa spēks un valdība pār zvaigznēm,

Viņš tura pasauli kā rakstu saujā,

Ap viņa vaigu nemirstīgi smaidi,

Karš viņa būtne, soļi - gaviles.

Un, kur viņš ir un izpleš savas rokas

Un kur tā sauciens valdonīgi nodārd,

Tur lūst viss netaisnais, kas radībā,

Un visas lietas top tur dievs un viens.

Nau pārvaramas labi asaras,

No tām ceļ pasauli un visus veidus.

Kur viņa labā asras lejā līst,

Tur saēdas ik veids un nāk pie sevis.

Nekas nau pielīdzināms viņa dusmām,

Viņš savas dzīves ugunssārtā stāv,

Un tam pa kājām lokās pazuzdams

Pats velns kā samīts, satrīts liesmu tārps.

Un, kad viņš iet, tad viņam ir pie sāniem

Div' eņģeļi, kas galvas sfērās mērc

Un gavilējot zeltā, laimē rēc,

Sit savus vairogus kā pērkons dārd.

ES NESAPŅOJU

Es nesapņoju:

Diena ir patiesa tapusi.

Zeme, kas asinīs slapusi,

Nožūst, un gals ir slepkavošanām baigām,

Jātop svētam atkal cilvēka vaigam.

Miers!

LIETUVAS DZIESMAS

Mīļā saulīte, dieva meitiņa,

Kur tik ilgi kavējies?

Kur tik ilgi dzīvoji,

No mums aizgājusi?

Pa jūrām, pa kalniem

Glabāju bāreņus,

Sildīju ganiņus.

Mīļā saulīte, dieva meitiņa,

Kas rītos, vakaros

Tev kūra uguni?

Tev klāja paladziņa?

Avotiņa, vakarene:

Avotiņa uguni kūra,

Vakarene palagu klāja,

Daudz manas ģimenes,

Daudz manu dāvanu.

BĒRNU SVEICIENS

Lai prieks ir bērniem!

Tā sveiciens mums skan.

Lai saiti ap mums

prieks vienodams sien.

Lai sirdis uz līksmi

nāk sajūsmot!

Tā sveicam mēs jūs!

Tā atskan aizvien:

Lai prieks ir bērniem

tiem ceļu būs dot!

MES ESAM JAUNI

Jauni mēs, mums plašums veras

Ak, tu plašā pasaule!

Mūsu ilgas, mūsu ceras

Iet, kur klājas tāliene.

Neļauj galvai zemē liekties:

Acs tā zvaigznes neredzēs -

Augšup lūkot! tālāk tiekties!

Skaisti ir, ka jauni mēs.

Vai aiz viņa meža nava

Tālas svešas nomales?

Zied tur zaļa kalna pļava,

Neredzētas puķītes.

Tāļumos mums klaidot sokas,

Lejās, kalnu virsotnēs,

Ceļš lai šurpu, turpu lokās -

Skaisti ir, ka jauni mēs.

Augšā! saule uzlekt steidzas,

Tā mums ceļa mērķi dos,

Un, kad arī diena beidzas,

Tad mums zvaigznes spīguļos.

Brāli, posies! nu mēs ejam

Šodien plašās tālienēs -

Lietus? vētra? - mēs tik smejam:

Skaisti ir, ka jauni mēs.

A. Erenšteins

DZEJNIEKS UN KARŠ

Es dziedāju atriebes dziesmas, sarkanšķērdējas,

un es dziedāju mežapskautā ezera klusmi;

bet nepiebiedrojās manim neviens,

stāvs vientuļš,

kā cikāde sevim dzied,

savu dziesmu es dziedāju sev.

Jau gurstot beidzas mani soļi

pūliņu smiltīs.

No piekusuma man aizdarās acis,

piekusis esmu bezcerības sēkļu,

ūdeņu, meiteņu, ielu.

Pie bezdibeņa es neatceros

vairoga vairs un šķēpa.

No bērziem apdvests,

no vēja apēnots,

es aizmiegu, koklēm skanot,

citu koklēm,

kuriem tās priecīgi lāso.

Es nekustos,

jo visas domas un darbi

pasaules skaidrību tumšo.

NEIZBĒGAMS

Kas to gan zin,

vai dzīve miršana ņau?

Elpa - žņaugšana,

saule - nakts?

No dievu ozoliem

augļi krīt

caur cūkām mēslos,

no kuriem rozēm

smaršas ceļas

šausmīgā lokā.

Mirons ir dīglis,

un dīglis ir mēris.

CEĻA GĀJĒJS

Mani draugi šaudās kā niedras,

uz viņu lūpām sēd viņu sirds,

nevainības tie nepazīst;

dejot es gribētu pār viņu galvām.

Meitene, kuru es mīlu,

dvēseļu dvēsele tu,

izvēlētā, spožuma radītā,

manis neuzskatīji tu nekad,

tavs klēpis nebija gatavs,

pelnos sadedza mana sirds.

Suņu zobus es pazīstu,

es dzīvoju ielā, ko sauc «vējš acīs!»,

pār manu galvu ir sieta jumts,

pelējums līksmo gar manām sienām,

labas šķirbas tur ir priekš lietus.

«Nonāvē sevi!» man teic mans nazis.

Dubļos es guļu.

Augsti pār mani karietēs brauc

mani ienaidnieki pa mēness varvīksnu.

IELAS ŠVĪKO

Ielas švīko,

Laukumi griežas,

Vārgumnaktīm

Solījums riežas.

Nirst lejup zvaigznes

Ar veciem sārņiem

Uz mūsu saules

Spīdošiem spārniem.

NABAGA MIESAS

1.

Es noskatos, kā man sirmo.

Pelēkas krīt miesas caur lietu sienas.

Roka tver zibeni, kas tumšo

pie locekļu liekās nogures.

Manu kāju vagās nezāle aug,

izmīti ceļi ir uzplūdušas asiņu dzīslas,

kas lēni vakara laukos līst.

2.

Koks sausi lūst,

viņa ēna mani apņem kā mētels,

mans izsalkums viņa zaļumu ēd,

gaiss rūso,

un ēnas es noēdu pļavām,

avots izžūst no manis.

3.

Lietus mani sukā,

rati mani dzen,

suņi baida saplēsto drēbi.

Nami mani mulsumā griež

saplēstam cauri.

Reti skatieni mani met

bezdvašas ārā.

Miesu plāna migla

veļas izslīdējušu ceļu.

Rūsa trakojošos apvāršņos krīt.

4. - 5.

Tā tu man gluži novājosi,

aiziesi prom kā vēja ēsma odošā mākonī,

pa graujam lēni izstrāvosi,

zem tiltiem saliekts iznakšņosi.

Tālāk aizvien

tu aizej no manis,

tikko vēl es esmu

izdvests gaiss.

6.

Viņš nepieder man,

ja es nemaksāju;

bēg taukanā mākonī,

ņirdzīgi klūpo ap atlikušo

manu jūtu dobjums.

Zilgo plakani kokā,

kā karogs sit mani,

ak, bēg mans ķermens.

7.

Asinis pazinu reiz,

nu tās man ir svešas,

nu es aizmirsu ašo Sārti,

kas manus vaigus slimīgi krāsoja reiz.

Gan vēl skan varbūt sarkani rieti,

bet redzu to dienu,

kad atsirmo gaisma manā tumšā rokā.

8. - 9. - 10.

Aizbēgat, miesas,

un aizmaksā, gaiss,

kuru man elpot

pēc taisnības liedz,

es šauri saļimstu sevī.

Ak, akmens,

no tevis es aizeju,

lai tevi nespiestu vairs,

un, lai tu man nebūtu ļauns,

es lieku vītušu, tikko asiņojošu pirkstu

tavā alā.

11.

Es stāvu smaili sasliets

uz ziliem pirkstiem.

Grābj mani gaiss un man oderē svārkus.

Vējš vēdina zvaigznē.

Mani grīļojošu viņš tver.

Ejat ar viņu, mīļās, man atņemtās miesas,

es nogriežu tevi no manis.

Un tu sakriti

klusā koka gaisam un līgojumam.

Tu aizslīdi prom

uz barojošo.

Ko brēci?

CEĻNIEKS VAKARĀ

Putekļains svētdienas

Vakars guļ kā degts.

Lauks pārogļota vēsuma

Kā mātes segts.

Vārgošas ilgas atkal

Plaisas tik plaši rauj,

Sāpes un asaras

Augšup strauj'.

MŪSU MĪLA

No rītus bij mūsu mīla pārlieta smiekliem,

Nu vakars ir - nu viņa pārplūst no skumjām

Mēs pielūdzam mēnesi,

Mūsu ģērbi mūs ievažo un mūs nospiež.

Mēs glāstām viens otru gurušām rokām,

Mēs noslīkstam viens no otra.

BEZVĀRDA VAROŅI

Jūs, bezvārda vīri,

Jūs - īstie varoņi,

No tumsas jūs nākat

Bez ierunām gatavi.

Jūs traucaties prom,

Līdz citus aizraujat,

Vai briesmas, vai sāpes

Daudz jūs vis neprasāt.

Daudz jūs vis neprasāt

Pēc slavas un veices,

Jūs zemē iekurat

Liesmainas tveices.

No jauna brīvībai

Esat nu sargi...

Tās spārnu spožībai

Nakts draud vēl bargi.

MĀRE KALPONE

Kā baltais tornis, kā pār pazudušām,

Pār viņam pielipušām mājām pārsniedzas,

Tā Māre kalpone no augstdzimušām

Un lepnām šīspilsētas dāmām izceļas.

No smagiem dienas darbiem viņas roku

Daiļums ir sarkans ticis un uztūcis.

No viņas tumšo acu loku

Zibeņiem vaid dažs slaiks jauneklis.

Bet caur viņas nakšņaino būtību slejas,

Viņas smieklos un negantā vērienā spīd -

Kā bez saprašas un bez ceļvedējas

Dziļa slepena izbrīnīšanās slīd -

Kā mēneša gaisma plašākas dara lejas.

AUGSTPRĀTĪGAS DOMAS

Jūs augstprātīgās domas,

Jums nost būs atkāpties,

Es pats sev lieku lomas,

Brīvs gribu sajusties.

Ir visam līdza cieņa,

Tik darbu gribu gūt,

Ir tuvu jau tā diena,

Jau jauno valsti jūt.

ILGU KARAVĀNA

Mūsu ilgu garā karavāna

Ēnu un nimfu oāzi nekad nerod!

Mīla mūs apdedzin', sāpju putni

Vienmēr izēd mums sirdi tukšu.

Ak, mēs zinām vēsās valgmes un vējus:

Visur elīzija varētu būt!

Bet mēs ejam, mēs ejam mūžīgi ilgās!

Kaut kur cilvēks izlec pa logu,

Lai zvaigzni tvertu, un mirst par to;

Kaut kurš panoptikas izstādē meklē

Savu vaska sapni un viņu mīl -

Bet ugunszeme mums visiem slāpstošā sirdī deg.

Ak, un, ja plūstu Niagara un Nīls

Pāri pār mums, mēs tikai vēl vairāk slāpoši brēktu!

PĻAUJAS DZIESMA

Mēs bijām kalpi

Un apsējām.

Nu tiesības prasām

Pie apkūlām.

Kā saule kaist!

Kā daļģes spīd!

Kā sviedru rasotas

Vārpas krīt!

Mēs kūļus sienam

Un ievedām,

Lai badu virs zemes

Vairs neciešam!

Uz klaja lauka,

Kad saules rīts,

Lai pļaujas vaiņags

Top pasaulei pīts!

NEMIERNIEKS

Ar vējiem es biedris,

Kā vēji es brīvs, -

Es biedris ij dūmiem,

Kā dūmi es sīvs.

Es griežos, es raujos,

Kur plašums, kur kalns,

Es patvaļā drāžos,

Vai aizturēs valns?

Kad izraujos, pēkšņi

Ceļš tālumos iet,

Kā viesulis laižos,

Nu slēdzat jel ciet!

No debesīm austru

Es norauju nost,

Prom atkal uz tālēm.

Man iegriba jozt!

Par savvaļas mirkli

Viss atdots lai tiek!

Kaut zūdu, pats esmu,

Kas mērķi sev liek.

LATGALE

Es dēls tai zemei, kur ir mežs un mežs;

Kur tīreļi, kur purvi plešas drūmi;

Kur cilvēks, lai kur vien vai iet, vai brauc,

Redz, ka visapkārt sili, birzes, krūmi.

Pa reizēm kāda sēta pazibēs;

No salmiem jumti, veci, izroboti,

Viss sūnām klāts, tās zaļi zeļ,

Nu jumti it kā zaļi daiļkrāsoti.

Aiz sētas druvas, šauras, šauriņas,

Pat vietas ņau, kur palaist zirgu;

No akmeņotām druvām ražas maz,

Tikko sev maizes tiek; ko vest uz tirgu?

JAUNATNEI

Augšā, brālīt! Lai mums sokas

Mācīties un gudriem kļūt!

Nesēdi tā klēpī rokas -

Cīņā vien var laimi gūt!

Zinātnes mums vajga smelties,

Lai var kalpot tēvijai,

Pretī tumsai, bēdām celties,

Ziedot sevi brīvībai!

Tālās zemēs viesi būsim,

Zinātni tur meklēsim,

Un, kad gudrību tur gūsim,

Dzimtenei to nesīsim.

ES TICU

Es putnis - dzeguze, vai manas dienas

Man nolemts nebrīvē gaust?!

Nē - verdzības važas man vajaga lauzt,

Iet gaismā, kur nespiež tumsības sienas.

Ņēma man, mežputnam, brīvības daļu,

Apgrieza spārniņus, ielika sprostā,

Tomēr es nelauzta nelaimes postā -

Kur tad šiem tvert manu svētumu - vaļu?!

Kaut miesas tie gūsta, ar mokām kaut baida,

Kaut spaidus un cietumu taisās man lemt, -

Bet domas par vaļu tie nespēj man ņemt:

Ij bēdās sirds manim ne skumst, ij ne vaida.

Man logā jau ausma spīd sarkani bāli,

Nes laimi un vaļu un noveļ man bažas...

Es ticu, ka salūzis nebrīves važas,

Es ticu, ka zelta laiki ņau tāļi.

LAIKS NEIET

Laiks neiet, stāv - bet ejam mēs

Tam cauri katru dien';

Laiks ir kā karavānserajs,

Mēs svētceļnieki vien.

Spīd rīta rasas pilieniņš

Kā saules staru prieks - »

Var diena īsta pērle būt

Un gadsimtenis nieks.

Laiks bezveidīgs un bezkrāsains,

No jums tik veidu gūst,

Kā nirst un ceļas jūsu tēls,

Līdz nebūtībā plūst.

Laiks Ir tik baltais pergaments,

Kas katram rakstīt ļauj

Ar sarkanām sirdsasinīm,

Līdz šalts to projām rauj.

Tev, brīnumainā pasaule,

- Tu daile nebeigtā -

Tev rakstu mīlas vēstuli

Ij es šai lapiņā.

Man prieks ir tavā vaiņagā

Kā ziedu sevi jaust, -

Es avotskaidri nejaucu,

Tik tavu spozmi paust.

TĀLAIS GARS

Netverams, bez robežām

Tver mērķi pats iz sevis

Tas tālais gars.

Nebeidzams un bez daļām

Slēdz loku pats iekš sevis

Tas tālais gars.

Redzamais līdzi kā neredzamais

Nespēj pret to;

Svēta un gudra nespēj tur bilst,

Gari un dēmons nespēj tur bēgt.

Tas, kas balstās uz sevi pats,

Tas tālais gars -

Klusina, darina,

Līdzina, lēnina.

Vada un gaida

Pats.

P. Mihaelis

BRĪVO VINGROTĀJU VĒTRAS DZIESMA

Šurp, vingrotāji, sanākat!

Šurp, visi, - ņau ko snaust!

No tālēm biedrus pulcināti

Jau dienas gaisma aust.

Mēs savas rindas slēdzam -

Vēl nakts ņau beigusies,

Ne gaiļus gaidīt mēdzam:

Mēs paši cēlušies.

Mēs kalpu gara pretnieki,

Mums sauciens skaļš un dzīvs.

Kas skan pa visu pasauli:

«īsts vingrotājs ir brīvs!»

Mēs veco varu laužam

Un nesam jaunumu,

Un karogu mēs aužam

Sev sarkansarkanu.

Tik drosmi, drosmi, brīvais bārs!

Mēs cīņā steidzamies.

Šurp, nāc pie mums, tu proletārs,

Drīz vaļņi gāzīsies!

Trīs naidnieks baiļu baisā,

Drīz uzvara mums būs,

Jau aizsargmūri plaisā,

Viss cietoksnis tiem grūs!

KALNRACIS

Es roku dobji zemē

Kā čūskādas spīdošus ogļu klučus,

Es cērtu poļu Ostrovas bedrēs.

Lampiņa krēslo. Plūkāti mati

Pierē krīt man, mērcēti sviedros;

Žultī un etiķī noslīkst acis;

No dzīslām un pakauša kūp kā dūmi;

Zem nagiem izspiežas sarkanas asins,

Es roku dobji zemē.

Varenais vesers krīt cieti uz klints,

Salmoveckalnājā cērtu,

Rihvaldā cērtu, Pjetvaldā cērtu.

Augšā man sieva, salstot un stenot,

Klēpī nes salkušos, raudošos bērnus,

Es roku dobji zemē.

No klintīm spridz, no acīm man spridz,

Es roku Dombrovā, es cērtu Orlovā,

Pie Poremba cērtu, zem Laziem cērtu.

Virs galvas dzirdu pakavus skanam:

Grāfs brauc savā pilī, un komtesa skaistā

Trenc zirgus un smaida rožainiem vaigiem.

Es roku, es tveru kapli,

Pelēkbāla mana sieva iet pilī

Pēc maizes, jo piens tai izsīcis krūtīs.

Labsirdīgs saucas mans kungs,

No dzelteniem akmeņiem paceļas pils,

Lejā šalcot rīb Cstrovica,

Pils vārtos stāv varenas liepas.

Kas viņai pilī ko ubagot, lūgties?

Vai muižā aug rudzi priekš kalnraču bērniem?

Es roku Mihalkovicā un Hrušovā.

Kas būs ar manu zēnu un meiteni,

Kad mani no raktuves kropļotu izvilks?

Mans dēls, kas tālāk raks un cirtīs,

Raks Karvinā -

Un meita - kas būs ar kalnrača meitu?

Kad sasodīto lampu es sasistu bedrē!

Kad jūgā liekto kaklu izslietu augšā!

Dūrē savilktu kreiso un, ejot

No zemes uz debesīm puslokā,

Paceltu veseri briesmīgām acīm

Augšā uz dievišķo sauli!

BIĶERA ZEMĒ

Kad citur spīd saule - pie mums sprakst sals;

Citur vēsma - pie mums kauc vētras balss.

Kad visur sudraba smieklus jauš,

Tad bēdas kā tārps mums sirdi grauž.

Daba, cik daudz skarbuma lēji tu šinī lejā;

Skarba mūsu zeme, skarbums ir zemnieka sejā,

Skarbums ir pat mūsu augstāko kalnu galā,

Skarbas druvas un skarbums vīnkausa malā.

Skarba mūsu sentēvu slava, to domāt ir skarbi,

Skarbas mūsu nākotnes sapnis un tadagnes darbi.

Skarba mums runa un drosme, un tautas stāsti,

Skarbas lūgšanas lūgšanas un vēl skarbāki lāsti.

Kur citur rastos tik savāda pasaciņa:

Meža bieznī stāvot maza kapliciņa,

Ik dien' Kristus mesi turot, zvani paši zvanot,

Ik dien' Kristus upurējot sevi, dziesmām skanot.

Ak, kur citur lai tāda pasaka ceļas

Kā zemē, kur nāvi un cerību reizē smeļas,

Kā zemē, kur nāvi un cerību reizē smeļas,

Kā biķeri ieslēdz augstie un cietie kalni.

ARMĒŅU TAUTAS DZIESMAS

I

D z ē r v e i

Dziedi, mīļā dzērve, dziedi,

Vēl mēs esam pavasarī, -

Trimdeniekam svešā zemē

Sirds ir tūkusi no asins.

Tev ir dusa zaļās vietās, -

Saule, visiem spīdētāja,

Manim liekas dūmiem segta.

Dziedi, mīļā dzērve, dziedi

Augstu kalnu galotnītēs, -

Es še esmu svešā zemē,

Un man bailes, ka še miršu.

Neraud, māte, gan es trimda,

Bet es ceru atkal redzēt

Dzimtenūdeņus un druvas.

II

D z i e d   j a u n s   m ī l ē t ā j s,    k u r š   m i r s t   t ā l i   n o    s a v a s   d z i m t e n e s

Vedat mani turp, kur mana mīļā,

Liekat mani viņas durvju priekšā!

Manas vātis atverat, lai as'ņo,

Cērtat manus pirkstus nost no rokas,

Aizdedzināt tos kā vaska sveces!

Metat virsū manim baltas smiltis,

Sadedzināt mani vīrakdūmos,

Bēdāt mani mīļās durvju priekšā!

III

J a u n e k l i s  t r i m d ā

Uz klintīm uzaudzis

Es, ogu ērkškenīts, -

Nu esmu projām rauts

Un dārzā iestādīts,

Ar cukurūdeni

Es esmu aplaistīts.

Ak, brāļi, atpakaļ

Jūs mani aiznesat,

Ar sniega ūdeni

Jūs mani aplaistāt!

IV

T r i m d e n i e k a   s i e v a s   d z i e s m a

No kalnu sāniem notek sajaukts ūdens,

No upes krastiem ceļas asins smaka, -

Es savu mīļo laidu tālā ceļā,

Man nolaupīta viņa saldā smarža.

Es vaimanāju: «Ņau man mana Asli!»

Mans Asli projām, mani aizmirsis.

Kopš sen nekā es nezinu par Asli,

Nevienas vēstules es nesaņemu.

Mans tēvs ir gans, mans brālis aitas kopj,

Mans mīļais aizgājis aiz viņiem kalniem,

Aiz viņiem kalniem aizgājis, aiz klintīm...

Ak, mana mīļā ceļš man atved nāvi!

Vējš pacēlies un saviļņojis jūru;

Es kāpu sava nama jumtā lūkot:

Tur jūrā redzējās man mīļā vaigs;

Ak, tu par pelniem vērti manu dzīvi!

V

D z i e d   j a u n s   v ī r s,    k a s   a i z i e t   s v e š u m ā

Saldā mīļā, sveicu tevi raudot,

Eju tāli prom no mūsu ciema!

Gribu skūpstīt tevi, tavas acis,

Lai es, projām ejot, mazāk ciestu.

Tur es neredzēšu tavu vaigu,

Tavas dieva izveidotās krūtis, -

Tu kā izplaukuse roze veries,

Es kā lakstīgala tevis raudu.

Nebūt vīram man, kad mīlu citu,

Kad es aizmirstu par tavu mīlu,

Kad es ļauju izdzist savā sirdi,

Ļauju izgaist tavas mīlas skūpstam!

Kaut es mandeles un medu ēstu,

Man bez tevis dzīve būtu rūgta, -

Dividesmit gadu vien es esmu,

Bet jau tūkstots gadu sāpes jūtu.

Ko man palīdzētu ilgi dzīvot,

Kad man būtu jādzīvo bez tevis, -

Kopā jādzīvo mums, dvēselīt, kopā,

Plašā pasaule lai ir mums gulta!

Kopā jādzīvo mums, mīļās acis,

Kalni lai mums būtu mājās vieta!

Mīļā dvēselīte, kopā, kopā,

Un es mielošos no tavām acīm!

VI

M ā j ā s   p a l i k u š ā s   s i e v a s   d z i e s m a

Man teica vīrs: «Ir jāiet man!»

Es toreiz ticēt nespēju.

Kad viņš ardievu teica man,

Es apstulbusi paliku.

Kad viņš pār slieksni kāpa pār,

Man domas apstājās un prāts,

Es paspēju to vien teikt:

«Kurp ej? lai gludens ceļš tev klāts!»

Kad attapos, tad piebildu:

«Lai rozes, mirtes tevim, zied,

Tām pilsētām, kur dzīvosi,

Lai nāve allaž garām iet!

Tais viesībās, kur dzīrosi,

Lai pilst tavs trauks, kad izdzerts sauss, -

Lai jūra, kur tev nāksies braukt,

Top vīns un kuģis vīna kauss!»

VII

Kad kādu acumirkli sapņoju

Par mazu trimdnieklikteni, - man jāraud.

Es projām izplūstu kā tekošs ūdens,

No vienas zemes aizritu uz otru.

Dievs vien tos ceļus zin, kur iešu es,

Tās vietas zin, kur man būs jāpaliek.

Kurš zemi metīs man, kurš krustu cels

Uz man kapa, lai man būtu miers?

Pa dienu bulta es: kurp šauj, turp skrienu, -

Pa nakti loks, kurš slābst, kad atlaiž stīgu.

VIII

T r i m d e n i e k a   d z i e s m a

Trimdeniekam, kas mīt svešā zemē,

Sirds ir slepkavota, dzīve beigta;

Nolūkojoties uz drudzi viņa sirdī,

Pašām cietām klintīm jānodrebas.

Kurš grib smagiem lāstiem otru lādēt,

Tas teiks otram: «Tapt tev trimdeniekam!

Lai tev atveldzi dod kailās klintis!

Lai tev jāguļ būtu baltās smiltīs!

Lai tev aizsāpētu visas miesas,

Kad kāds piemin tavu tēvu zemi!»

Man sirds kā sadauzīta krūze,

Lej, cik gribi, ūdens, netop pilna.

Katris putnis atrod savu biedri, -

Es tik mūžam esmu viens un viens.

Katris akmens apgulst savā vietā, -

Es tik mūžam traucos tālāk, tālāk!

RAIŅA DZĪVES LAIKĀ NEPUBLICĒTIE ATDZEJOJUMI

A. Koļcovs

Domīgs apsēžos

Es pie galdiņa:

Kā man pasaulē

Dzīvot vientuļam.

Ņau man, jaunekļam,

Jaunas sieviņas,

Ņau man, jaunekļam,

Drauga ticama,

Zelta naudiņas,

Silta kaktiņa,

Arklu, ecēšu,

Sirma kumeļa.

Nabadzībai līdz

Tētiņš deva man

Vienu laimiņu:

Spēkus varenus.

Bet ar viņus man

Sūrā trūcība

Izgaisināja

Svešās tautiņās.

Es pie galdiņa

Domīgs apsēžos:

Kā man pasaulē

Dzīvot vientuļam.

BAJĀRU DZIESMA

Angets Vojevods

Mežos Angets staigā, Angets Vojevods,

Mežos Angets staigā, zaļos mēzējos.

Bēdu, rūpju nezin Angets Vojevods.

Vojevoda māte - vecā kalnāja.

Vojevoda tētiņš - liepu pakrēslis,

Vojevoda gulta - zālīte zaļa,

Vojevoda sieva - plinte smuidrīte,

Kur viņš viņu sūta, - darbu izdara,

Vojevoda bērni - lodes baltiņās,

Kur viņš viņas sūta, - darbu izdara.

Rūpju, bēdu nezin Angets Vojevods,

Angets, kur vien staigā, - mierā staigā viņš.

A. Puškins

AUKA

Uz klints, kas jūras viļņus šķeļ,

Tur līgo meita, balti ģērbta.

Kad vētra dūcot bangas veļ,

Kad trako jūra, putās tērpta,

Kad gaisma zib no zibensstara

Visapkārt tumšās jūras[?],

Kad aukas šaušalīgā vara

Ar ūdens zvelmi rotājas,

Gan skaista jūra viļņu,

Gan debess zibensapspīdēta,

Bet meita klintī līgo

No jūr’ un debess nepārspēta.

G. Lesings

Ekur muižnieks, tas tik muižnieks!

Viņa senču senču tēvs

Vienu dienu vecāks bijis

Nekā pirmtēvs Adāms pats.

DUEĻI

Divi vērši sētas galmā

Saķildojās negantīgi.

Abiem bija karstas asnis,

Abi ķildā sasiluši,

Viens no viņiem, dusmu pārņemts,

Nosauc otru «ēzeli».

«Ēzels» vēršiem apvainojums.

Tātad abiem vajdzēj' kauties.

Tanī galmā to pat brīdi

Tad pat ķilda cēlās

Diviem ēzeļiem, tie trieca

Tikmēr, līdz viens neizcieta,

Briesmu balsī ī - ja brēca,

Otru nosauca par vērsi.

Ēzels, zināms, jutās aizkārts,

Ja par vērsi viņu nosauc.

Izsauca uz divu kauju. -

Abi speras, sitas, stumjas,

Galvas brakš un mugurgali:

Viss pēc goda likumiem.

Kāda mācība šim stāstam?

Duels dažreiz nepieciešams.

Studentiņam vajag kauties,

Ja to sauc par muļķa puiku.

A. Koļcovs

Ai, kā timsa

Plašā pasaule,

Manām actiņām

Iekšā raugoties.

Ko tad timsā timst

Plašā pasaule,

Manām actiņām

Iekšā raugoties?

Sēras asaras

Priekšā klājušas

Manām actiņām

Miglu palagu.

Kas tad nostan jem

Miglu palagu?

Tētiņš, māmiņa

Guļ zem velēnām,

Karā bāleliņš,

Tautās māsiņa,

Lēma Laimiņa

Būt man vientuļam.

Būt' man līgaviņ',

Būt' man dziedātāj' -

Savām dziesmiņām

Mani līksmināt'!

* * *

Tētiņu mīļo,

Tētiņu labo,

Audzin’ trīs dēliņus.

Visus kā vienu!

Audzinātos dēlus.

Visus kā vienu,

Izlaida vārdzina

Mani tik vienu.

Trīs dienas, naktis

Celiņu gāju,

Ceturtu naksniņu

Mežiņā migu!

Dzirdēju tāli

Balodi dūcam,

Domāju, gādāju

Tētiņu saucam.

Nesauca tētiņš,

Nekliedza manis

Diženi dziedāja

Balodis mežā.

J. Helderlīns

HIPERIONA LIKTENS DZIESMA

Jūs augšā staigājat gaismā

Pa mīkstu mauru, laimīgie ģēniji!

Spīdošas dievišķas vēsmas

Viegli jūs skar,

Līdzi kā burtnieces pirksti

Svētas stīgas.

Liktensbrīvi kā gulošais

Zīdoklis dievišķi dvašo;

Skaidri glabāts

Aizslēgtā pumpurā,

Mūžīgā ziedā

Plaukst viņiem gars,

Un viņu laimīgās acis

Lūkojas klusā,

Mūžīgā dzidrumā.

Bet mums ņau lemts

Dusēt nevienā vietā,

Gaist un krīt

Cietēji cilvēki

Akli no vienas

Stundas uz otru,

Kā ūdens, no klints

Uz klinti gāzts,

Gadiem uz nezināmu

Dzelmi lejup.

VĀCU VELNS

Dancoja velnēns,

Biksas uzbraucījis;

Velnam josta pārtrūka,

Velnam biksas nokrita,

        Hop, hop, ho!

        Hop, hop, ho!

Kam ļaužu velnēns?

Rīgas suņu būdas,

Spetnis vanags - vāciets,

Mūsu zemes naidnieks,

        Hop, hop, ho!

Mūsu zemes naidnieks.

Mēs šo vācieteli,

Mēs šo ienaidnieku

Sakratīsim, saberzīsim,

Par māliem samīdīsim,

        Hop, hop, ho!

Par māliem samīdīsim!

A Žiro

MĒNESS DZĒRIENS

Vīnu, kuru dzer ar acīm,

Mēness naktī viļņiem laista;

Stāvu plūdi tāli apņem

Kluso apvārsni.

Baigas, saldas iegribas

Viņos viļņos peld bez skaita -

Vīnu, kuru dzer ar acīm,

Mēness naktī viļņiem laista.

Dzejnieks, kuru maigums cilā,

Pārņemts svētā dzēriena,

Sajūsmināts paceļ galvu

Pretī debesīm un sūc

Vīnu, kuru dzer ar acīm.

A. Žiro

KOLOMBĪNE

Mēness bālie ziedi,

Baltās brīnumrozes,

Vasarsnaktīs uzzied -

Kaut es vienu lauztu.

Sūrās slapēs slāpēt

Meklēju gar straumi

Mēness bālos ziedus,

Baltās brīnumrozes.

Zustu visas ilgas,

Ja es lēni, liegi,

Klusi birdinātu

Tavos brūnos matos

Mēness bālos ziedus.

A Žiro

SAULES NĀVE

Vārgā saule laista savas asins

Sārtā mākoņgultā,

Asins lasis rit iz vātīm,

Zemi krāsodamas.

Rit uz jauno zaļozolu

Aiztrīsošām lapām -

Vārgā saule laista savas asins

Sārtā mākoņgultā.

Tā aiz riebuma pret dienu

Gurdais baudnieks atver sevim dzīslas,

Lai pa pīšļiem aiztek asins,

Aiztek gausā dzīve, kā iz vātīm

Vārgā saule laista savas asins.

A. Žiro

MĀKOŅI

Līdzīgi debešķām

Mirdzošām zivīm

Spīguļo mākoņi

Sarkanā zeltā.

Zvīļo un apmirgo

Mirdzošo sauli

Līdzīgi debešķām

Mirdzošām zivīm.

Melnganā laivā

Naktsmāte atiras,

Tīklus tā izmet,

Sazvejo debešķās

Mirdzošās zivis.

A. Žiro

RUDENĪ

Izdzeltušās sausās lapās

Čaukstinādams velk viņš kājas,

Uzklausās un pieliek pirkstu

Bālām, pusatvērtām lūpām.

Rudens bālo lapu stāstus

Vēlētos viņš izklausīties, -

Izdzeltušās sausās lapās

Čaukstinādams velk viņš kājas.

Nekustoši zemup raugās

Baiļu palielotas acis

Pušuplēstas,

Mokupilnas raudas dzird viņš

Izdzeltušās sausās lapās.

PAŠSLEPKAVĪBA

Pjerots mēnessbaltos svārkos

Smejas asiņainus smieklus,

Baigāki top viņa vaibsti,

Kausu viņš pēc kausa dzer.

Augstā krīta baltā sienā

Trīcēdams viņš iedzen naglu -

Pjerots mēnessbaltos svārkos

Smejas asiņainus smieklus.

Nāves mezglu met viņš saitē,

Sev ar saiti kaklu pušķo,

Un ar ārā kārtu mēli

Karājas un rausta kājas

Pjerots mēnessbaltos svārkos.

A. Žiro

RĪTS

Bālin - sārta, sīka migla

Rītu agri dēj virs zāles,

Gaišas, skaidras skaņas lido

It kā tālas debess dziesmas.

Rīta zvaigzne debess rasā

Nobālē kā balta roze, -

Bālin - sarta, sīka migla

Rītu agri dēj virs zāles.

Sārta jauna meitenīte

Bēg no kaislā Kasandra,

Baltās drēbes liegi aizskar

Dārza puķes - smaršas ceļas,

Bālin - sārta, sīka migla.

AINAVA

Dzeltena kā liela ola

Saule spīd caur mākoņiem;

Kaili, saraukušies stumbri

Melni rēgojas pret sauli.

Zeme lēni pārvēršas,

Pavasarim nepadodas -

Dzeltena kā liela ola

Saule spīd caur mākoņiem.

Sēri saltā gaisma vizo

Puspelēkā klusā gaisā.

Melnu putnu vaidu balsis

Asi ķērc - un saule laižas

Dzeltena kā liela ola.

NĪDERLANDIEŠU TAUTAS DZIESMA

Kungs, stāvi klāt!

Briesmoņu bari

Laužas ar vari

Mūs samaitāt!

Kā tēraudā mēs kalti vaidam,

Uz tevi gaidām,

Nāc palīgā!

Kungs, tavam karogam

Mēs allaž sekojam,

No nāves nebēgam.

Kaut kalni grūst,

Kungs, savu tautu glāb!

Tev spēki lūst,

Nau drošuma

Aiz durvīm, mūriem,

No visiem stūriem

Draud nīcība.

Šie zvēri smej

Par mūsu vaidiem,

Tie kāriem smaidiem

Mūsu asinis lej.

Ak, augstais, taisnais dievs!

Mēs gauži lūdzamies,

Kā glābējs parādies:

Mūs brīvus dar',

Tik tava roka vien

Mūs pestīt var.

ARVIEN

Arvien es ieraugu - par ko? -

Tur strautu, egles, vakarleju.

No augšas zvaigzne atmirgo

Un klusi teic man, lai es eju.

Tad labi ļaudis netur mani.

Kas rūgtumu man sirdī lēja?

Sāk zvanīt tāli vakarzvani.

Jau mana zvaigzne nodrebēja.

E. Laskere - Šīlere

MANA MĀTE

Vai viņa lielais eņģels bij,

Kas gāja man līdzās?

Jeb vai mana māte aprakta guļ

Zem dūmaja debess? -

Nekad zili nezied par viņas nāvi.

Kaut manas acis spīdētu gaiši

Un gaismu viņai nestu.

Nebūtu mani smaidi grimuši vaigā,

Es pār viņas kapu tos kārtu.

Bet vienu zvaigzni es zinu,

Uz kuras vienmēr diena ir;

To gribu nest pār viņas zemi.

Es būšu nu vienmēr galīgi viena,

Kā lielais eņģels,

Kas gāja man līdzās.

E. Laskere - Šīlere

MANA MĪLAS DZIESMA

Uz taviem vaigiem guļ

Zeltainas dūjas.

Bet tava sirds ir virpulis,

Tavas asinis šalc kā manas -

Saldi,

Garām aveņu krūmiem.

Ak, es domāju tevi - -

Prasi tik naktij.

Neviens tik skaisti nespēj

Rotāties ar tavām rokām kā es,

Pilis uzcelt kā es

No zelta pirkstiem;

Cietokšņus augstiem torņiem!

Krastmalas laupītāji tad esam.

Kad tu esi še,

Es vienmēr bagāta esmu.

Tu ņem mani tā pie sevis,

Es redzu, kā zvaigžņo tava sirds.

Mirdzošas ķirzatas

Lokās pār tevi.

Tu esi gluži no zelta -

Visas lūpas aiztura elpu.

E. Laskere - Šīlere

SALĪGUMS

Liela zvaigzne manā klēpī kritīs...

Būsim nomodā visu nakti,

Tanīs valodās lūgsim,

Kas iegrieztas kā kokles.

Mēs salīgsim šo nakti -

Tik daudz dieva plūst pāri.

Bērni ir mūsu sirdis,

Tās noguruši - saldi grib dusēt.

Un mūsu lūpas grib skūpstīt,

Ko tu kavējies?

Vai nerobežo mana sirds pie tavas -

Aizvien tavas asins kraso man vaigus.

Salīgsim mēs šo nakti,

Kad mēs skūpstāmies, mēs nemirstam.

Liela zvaigzne manā klēpī kritīs.

E. Laskere - Šīlere

ARDIEVAS

Bet tu nenāci vakaram līdzi nekad -

- Es sēdēju zvaigžņu mētelī tīta.

...Kad klauvēja pie mana nama,

Tā bij mana sirds,

Tā karājas nu pie katrām durvīm,

Pie tavējām arī.

Starp papardēm dziestošas uguns rozes

Girlandu brīnumā deg.

Es debesis nokrāsoju tev sārti kā ogas

Ar savām sirdsasinīm.

Bet tu nenāci vakaram līdzi nekad -

...Es stāvēju zeltītās kurpēs.

E. Laskere - Šīlere

MANA TAUTA

Tā klints sāk drupt,

No kuras es ceļos

Un savas dievadziesmas smēlos...

Es krītu stāvu no ceļa

Un teku gluži sevī

Tālnost, viena pār vaidu klintīm

Jārūp.

Tā esmu atstrāvusi

No savas asins

Vīnrūguma.

Un mūžam, mūžam vēl atbalss

Manī,

Kad šausmās pret austrumiem

Drūpoši klintskauli,

Mana tauta,

Uz dievu brēc.

J. Hodiss

PASAULES GALS

Vējš pilsoņus aiz gardibenēm grābj,

Pa visiem gaisiem atskan kliedzieni,

No jumtiem krīt un sadūst jumiķi,

Un ūdens - saka - pāri krastiem kāpj.

Klāt vētra, jūrā viļņi traki šaudās

Pret bieziem dambjiem, viņus salauzt drāžas.

Gandrīz vai visiem ļaudīm iesnas, šķaudas.

Un dzelzceļvilcieni no tiltiem gāžas.

J. Hodiss

PILSĒTA

Es redzēj' mēnesi un Egeiskās,

Tās niknās, jūras tūkstotkārtēj' grezni.

Pret nakti slējās visi mani ceļi.

Bet septiņ' lāpas, kvēlot mākoņos,

Ik veicei degtas, bij man vadoņos.

«Vai nebūtnei man krist? vai mani mocīt

Drīst ļaunais pilsēttālo pilsētvējš?

Jo salauzu es dzīves tukšo dienu!»

Tas senais brauciens! Uzvaroši spējš!

Ir sen jau dzisis. Skaļas svilpes, stīgas

Skan velti manām sērām vēl arvienu.

G. Heims

TAVI PLAKSTIENI GARIE...

Tavi plakstiem garie,

Tavu acu ūdeņi tumšie,

Ļauj manim viņos nirt,

Ļauj manim dziļumā iet.

Kad kalnracis zemē kāpj

Un viņa nespodrā lampa

Šaudās pār rūdas vārtiem

Augsti pie ēnainās sienas,

Lūk, es zemē kāpju,

Aizmirst klēpī

To, kas no augšas dārd, -

Gaišumu, mokas un dienu.

Gar laukiem,

Kur vējš stāv, reibis no graudiem,

Augstais ērkšis, augsts un slims,

Saaug pret debesu zilmi.

Roku man dod,

Saaugsim viens ar otru mēs,

Laupījums vienam vējam,

Vientuļu putnu laidiens.

Mēs klausāmies vasar'

Vāju negaisu ērģeļu skaņas,

Peldamies rudeņu gaismā,

Kur zilās dienas krasts.

Reizēm stāvēsim mēs

Malā pie tumšotās akas,

Lai dziļi klusumā lūkotos,

Meklētu mūsu mīlu.

Reizēm mēs izejam laukā

No mežu zeltainās ēnas,

Lieli vakara sārtumā,

Kas pieri maigi tev skar.

Beigās reiz stāvēt,

Kur dzeltenos plankumos jūra

Klusi jau iepeld

Uz septembra līci.

Augšā dusēt

Trūcīgo puķīšu namā,

Pār klintīm lejup

Dzied un drebuļo vējš.

Bet no papeleskoka,

Kas slejas mūžīgā zilmē,

Brūna lapa jau krīt,

Uz kakla tev dus.

Dievišķās sēras,

Klusat par mūžīgo mīlu.

Augsti paceli kausu:

Miegu dzer!

G. Heims

KOKS

Saule to cepināja,

Vējš to kaltēja,

Koks neviens viņa negribēja,

Visur viņš krita nost.

Tikai pīlādzis viens,

Sarkanām ogām apsprausts

Kā liesmotām mēlēm,

Deva pajumti tam.

Tur viņš karājās gaisā,

Viņa kājas bij zālē. -

Vakarsaule kā asins

Mitri ribām spīdēja caur.

Olīvu mežus visus

Pār ainavu uzmeta,

Dievs baltā ģērbā

Mākoņos iznāca.

Puķotās pļavās

Dziedošs odžizdzimums,

Sudraba kaklos

Čivēj’ sīks izpaudums.

Un viņi drebēja visi

Pār lapu kuplumu,

Izdzirdot tēva rokas

Pa gaišo audumu.

A. Lihtenšteins

PASTAIGA

Nāk vakars ar mēnessgaismu un zīžamu tumsību.

Top ceļi nokusuši. Šaurā pasaule iegūst plašumu.

Opija vēji staigā šurp un turp pa laukumiem.

Es savas acis izplešu līdzīgi sudraba spārniņiem.

Man šķiet, ka manas miesas būtu visa zemes platība.

Uzdzirkstī pilsēta: tūkstots laternas apkārt vēdina.

Jau arī debesīs ticīgi aizdegas sveču zaigs.

...Pāri pār visu staigā mans cilvēka vaigs.

A. Lihtenšteins

MEITENES

Nāk istabu vakars, tās neiztur,

Uz dziļām zvaigžņielām tās aizskrien kaut kur.

Kā laternu vējā visa pasaule kūst!

San dīvaini dzīve, kad garām tā plūst!...

Tās aizskrien gar dārziem, gar namiem tāltāl',

It kā kāda vizma tur tālumā bāl.

Tām liekas, ka katrs kārumots vīrs

Jau būtu pats pestītājs, Skaidris un tīrs.

A. Ērenšteins

Diena pēc dienas mirst,

- Vai esmu es?

Kurp tad mans laiks gan irst?

Nakts ir rotaļa,

Sapņi grimst,

Labums ir miegs,

Nāvē viss rimst.

Zeme ir zvaigzne -

Tas tā tik skan,

Telpa ir telpa - kur?

Kas teiks to man?

V. Hāzenklēvers

DZEJAS

Kad nāve

Mūziku rīj:

Vai pazīsimies mēs vēl?

Vai dzīvo tu

Istabā, kur stāv vīri?

No jūras kāpj sala,

Dzīve, kas bij mums vērts.

Putni skrien augšup.

Neraudi vairs!

Mēness.

Gaceles sauc;

Ieleju tukšums, sniegiem klāts.

Lūk, es eju,

Mīlas cilvēks.

Sirds, pilna cerības,

Sasniedza mani.

Kur esi tu?

Zvaigzne krīt.

Tavs vaigs!

Tu esi še!

Kad tu iztukšo kausu,

Kur viņpus

Dzer baltas bezdelīgas,

Neaizmirsti tad asras,

Skūpstu, ko sapņoji tu,

Pie miroņu debess.

Tu mīlēta esi!

V. Hāzenklēvers

UZ VIENAS SIEVAS NĀVI

Kad tu liecies pie debesu malas,

Vasaras atlapota,

Mēs atpakaļ paliekam še,

Mēs atveram acis,

Mēs redzam tavu mūžīgo ainu,

Nu zini tu visu,

Asras un cerības,

Sāpju pasauli, laimes pasauli.

Paglābtā dvēsle, mīļotā dvēsle,

Māsa mūsu,

Dzimtene ir še!

V. Hāzenklēvers

TU GARS, KAS MANI ATSTĀJIS, KO GUVU

Tu gars, kas mani atstājis, ko guvu,

Kas simtkārt gaida manu darbību:

Tver mani visos prātos, rauj sev tuvu,

Sāc citā zvaigznē ceļa braukumu!

No jauna pasaulē es esmu dzimis,

Kas manām sāpēm, maniem priekiem plūst.

Kas rnanim bij, ņau zudis un ņau rimis,

Tik lielāks, skaidrāks vēl mans tēls nu kļūst.

Es brāli redzēju, kad parādība

Man manu sirdi rādīj' skaidrībā.

Bet es ne ilgas vien un apraudība:

Es solījums! es še un mūžībā!

VAKARA GAITA

Caur maigu nakti

Klust mūsu soļi,

Rokas baigo jās bālas ap raujošām briesmām,

Spīdums dur asi mūsu galvu ēnā,

Ēnās

Mūs!

Augšā mirdz zvaigzne,

Papele karājas augšup

Un

Ceļ zemi līdz.

Vārgā zeme skauj kailo debesi.

Tu skaties un drebi:

Tavas lūpas garo.

Debess skūpsta,

Un

Mūs dzemdē skūpsts.

A. Štramms

ZIEDS

Dimanti pār ūdeni staigā!

Izstieptās rokas

Palsie putekļi sniedz uz sauli!

Ziedi matos līgo!

Pērļojot,

Zarojot

Plīvuri vērpjas!

Smaršo

Balti, kusli, bāli

Plīvuri!

Rožaini, bikli, nospiesti zaigo,

Trīso plaukumi,

Lūpas, lūpas,

Slāpstošas, veltas, karstas lūpas!

Ziedi, ziedi!

Skūpsti! Vīns!

Sarkans,

Zeltains,

Reibinošs

Vīns!

Tu un es!

Es un tu!

Tu?!

A. Štramms

GRŪTSIRDĪBA

Iešana, cenšanās,

Dzīvība ilgo.

Drebēt, stāvēt.

Skatieni meklē.

Nākšana.

Brēc!

Dziļi

Mēmojam

Mēs.

A. Štramms

IZMISIS

Augšā dārd skaļš akmens.

Nakts glāzi grauž.

Laiki stāv.

Es.

Akmeņi.

Tāli

Spīdi

Tu!

J. R. Behers

MŪŽĪGĀ TRAUKUMĀ

Mūžīgi dumpi

Pret niknoto žņaudzēju

Cietoksni,

Pret jēra kāvējiem!

Raujat, saraujat,

Vārīgas vētras,

Tās tumsības!

To augļotāju torni!

Tirāni

lō Pārsprāga uz troņiem.

Ha! sašķīda

Jau nakts māņu mākoņi,

Lūk, arī raucas

Mantnieku kanibāli!

Ne tikai bagātiem vien

Sevi atdāvā pasaule,

Meži apčivina

Labo cilvēku diendusu.

Taisnie

Atdusas dievā.

Ļauni kalnos

Grēcnieki sadūst.

Vergi, laukā kāpjat

No tosainās aizas!

Zvaigznes zaļo

Mirušie pravieši,

Kas krustā reiz sisti bij

No Bāla bendēm.

Lejā, lavas krāterī,

Tie liekuļi,

Brāļu nodevēji:

Spokots sapnis.

Svētīti jūs, nabagie,

Izkaisīti un akli!

Jo nevainīgais

Dzīvo bez mantas,

Tikai ļaunais

Ierokas zemē,

Karas bez pamata

Mokpilnā šaurē.

Parplūd - atplūdu trūdiem

Pāri stiepties...!

Cietumā Koka avots...!

Jūsu aizbērtie pagalmi

Atmostas!

Gaisos sacelti kā putekļi

Paniskā vētrā.

Arvien vēl tūkst

No bendēm laukumi.

Nažiem apjozti,

Šautenēm rokās.

Šauteņu resgaļi

Samīda psalteri!

Bumbu pērkoni

Neģēlīgi telpās -

Bet drīz beidzas tāds darbs:

Tad krīt,

- Drudži rēc

Tanku eļļas vēderos -

Tad krīt sprāgdami

Uz bruģi bendes.

Karogi paceļas

Svēti sarkani.

R. Leonhards

MIRUŠAIS LĪBKNEHTS

Viņa mirons guļ pa visu pilsētu,

Visos pagalmos, visās ielās.

Visas istabas

Nogurušas no viņa asiņu izplūdes.

Te sāk fabriku sirēnas

Bezgala gari,

Dimdoši izžāvāties,

Dobji pār visu pilsētu spiegt.

Un ar mirdzumu

Gaišos,

Stingos zobos

Sāk viņa mirons

Smaidīt.

E. Krēnere

VAKARS

Vakars bij vientuļš un mēms,

Uznāca mākons pelēks kā pele.

Lejā zaļums tapa kūtrs un dziļāks,

Stāvēja koki kā buķetes rāmi.

Div' garas smilgas sapņoja,

Tad naktsvējš čaukstēja steidzīgs.

Liels putns aizskrēja garām.

Spārnu sitieni kā mīkstas kustības sieviešu rokām.

Un raudāja nopietno laimes nosaucienu.

E. Kepens

MANS NABAGA BRĀLIS

Bet tavu lielo izplesto acu bailes kliedza nakti. Un auksta ir nakts

Visi savas ausis bij aizbāzuši ar neģēlību un slepkavību,

Un nevienu tava lūgšanās neņēma aiz rokas, lai tevi guldītu mīksti.

Nevienam nemāja tava kūpošā elpa,

Neviens nelika ver urnu uz tavām salauztām krūtīm.

Un, kad tu sauci «Māte!» tā, ka koki drebēja,

Kaut kas saspieda tavu slāpstošo kaklu.

Ak,... mans nabaga brāli!

Man vienmēr jāredz tavas acis,

Un vienmēr izaug no viņām kāds jautājums...

H. Novāks

I

TĀLA DZIESMA

No miglām un brūniem mežiem -

Meklējot pēdējo, liesmoto saules staru: - Augšup - jautājot - maldoties -

- Bez mierinājuma -

Vai debess kvēlo? vai mērķis mirdz?

Dzelteni brūna lapa čaukst.

Miglās noslīkst balss - vaimanājot -

Nogrimstot - kluss sauciens - garām

- Nāve un klusums -

II

KRĒSLA

Vakarup gulkst brūns strauts.

Kaut kur melni zirgi šņāc.

Kokos sēd nakts,

Berzē sev acis un atmostas lēni -

Klusi nolaižas tumšais segs,

Tērauda zils,

Pāri zemei.

ZĒNS DĀRZĀ

Es savas kailās rokas gribu salikt kopā

Un Jaut viņām smagi nogrimt,

Kad vakars top, it kā tās mīļākie būtu.

Maijpulksteņi mijkrēslī zvana,

Nu balti smaršu plīvuri sedzas uz mums,

Kas cieši kopā klausāmies mūsu puķēm.

Caur dienas pēdējo spožumu tulpes viz,

No krūmiem laukā sīringas plūst,

Kūst gaiša roze uz zemes...

Mēs visi viens otram esam labi.

Ārā caur zilgano nakti

Mēs dzirdam dobji stundas sitam.

K. Heineke

VIDŪ NAKTIJ

Tava mīla ir balta stirna,

kas manu ilgu pusnaktī bēg,

koks, pilns asaru, stāv manu sapņu mežā uz tevi,

nu esi tu še -

izpildījumu mēness man met no sava spožuma kausa -

es tevi mīlu,

tu,

es lieku neļķu smaršu tavas istabas priekšā

un narcisas metu pār tavu gultu.

Es nāku sudrabots pats kā tu

un slejos augsti,

kā svēta birze

pār tavas svētās dvēseles altāru pāri.

K. Heineke

ĢETZEMANE

Visi cilvēki pestītājs ir.

Tumšajā dārzā mēs dzeram to kausu.

Nelaidi, tēvs, ka tas garām iet!

Mēs visi esam vienas mīlas.

Mēs visi esam dziļas sāpes.

Visi grib sevi atpestīt.

Tēvs, tava pasaule ir mūsu krusts.

Nelaidi, ka tā garām iet.

V. Klemms

VIENĪBA

Ļauj krist tam, kas krīt.

Ij iznīcība ir dievišķa,

Ij maldi un ij grēki,

Ij noziegumi un nelaime.

Ja tevī ir dziņa uz labu,

Ļauj viņai vareni dzīties.

Neskaidrais saēdas pats,

Bet mazini viņu, cik spēdams.

Kad diena uz dusu iet,

Cik daudzas gaida vēl laika klēpī!

Kad zeme tev šaura top,

Cik plašas debesis ir!

Ap mūsu būtības niecīgumu

Klājas kā mizas mūžīgās debesis,

Tēs izmērojamas ņau,

Vai to gan tev nepietiktu?

Tu drīsti būt brīvs. Tad mācies to

No elementiem, kas tevi nes.

Tu arī tikai kustība esi,

Bet miers tev ir drošs.

RUDENS

Gadi pārgriežas,

Ragoti kapi uzlūko mūs;

Vējš dveš rēni. Zemes top tukšas.

Domas lēni tek pelēkumā.

Bet lapene ira aizvien vēl tā pati,

Mēs dzeram mirušu vīnu

Un sekojam aizmiršanas kustībām,

Kas saldākas ir par atmiņām.

Dūmi smaršo tāli un sēri.

Smaršo tik stipri, ka varētu viņos iemigt.

Kas mūs tumsā aizsūtīs mājās?

Un suņi, kas tik skaļi rej?

VAKARDZIESMA

Kad vakars un tumšus ceļus mēs ejam,

Mūsu bālie stāvi parādās mūsu priekšā.

Kad mums slāpst,

Mēs dīķa baltos ūdeņus dzeram,

Tā mūsu bēdīgās bērnības saldē.

Miruši guļam zem ceriņu krūmiem,

Lūkojam pelēkās kaivas.

Pavasra debeši kāpj pār pilsētu drūmo,

Kas klusē par mūsu cēlākiem laikiem.

Kad tavas slaikās rokas es ņēmu,

Klusi tu atvēri apaļās acis.

Sen jau tas bij.

Bet, kad tumša daiļskaņa piemeklē dvēsli,

Tu, baltā, parādies drauga rudeņu ainā.

DE PROFUNDIS

Ir rugāju lauks, kurā melns lietus krīt.

Ir brūns koks, kurš vientuļš stāv.

Ir šņāku vējš, kurš ap tukšām būdām skrien,

Cik skumjš šis vakars!

Gar ciemu garām

Maigā bārene retās vārpas vēl lasa.

Viņas acis apaļas, zeltainas krēslā ganās,

Un viņa debesu brūtgānu gaida.

Mājas nākot,

Gani atrada saldās miesas

Satrūdējušas ērkšu krūmā.

Ēna es esmu tāli tumšajiem ciemiem

Dieva klusmi

Es dzēru no birzes akas.

Uz manu pieri auksts metāls nāk.

Zirnekļi manu sirdi meklē.

Ir gaisma, kas manā mutē dziest.

Nakti es atrados atmatas norā,

Zvaigžņu mēslu un putekļu pilns.

Lazdu krūmos

Skanēja kristāla eņģeļu skaņas.

AIZGĀJĒJA DZIESMA

Pilns saskaņu putnu lidojums. Zaļie meži

Vakarā sapulcējas uz klusākām būdām;

Kristāla ganības stirnai.

Tumšums nomierin' strauta čalas un mitrās ēnas.

Un vasaras puķes, kas skaisti vējā zvana.

Jau krēslo piere cilvēkam, grimušam domās.

Un gaismo lampiņa, labsirdība, viņa sirdi.

Un mielasta miers; jo svētīta maize un vīns

No dieva rokām; un no naksņainām acīm

Klusi uzlūko tevi brālis, lai dusētu no ērkšainās ceļniecības.

Ak, dzīvot - nakts dvēsļotā zilmē!

DZĪVES DZIESMA

Ienaids ir nepietiekošs.

Griba un darbi vien

Un zemesapzināta dzīve,

Kas paši sevī tie ir? teic, pasaule!

Ikvienā liktens līgojas,

Sāpju un prieku soļos,

Nokaušanā un apskaušanā

Tik cilvēciskuma daile!

Nepārejoša ir tikai tā!

Vai tu redzējis kupraino

Zemniekmeiteņu kaislās acis?

Vai tu redzējis, kā viņas lēni

Aizplīvurojas kā pasaulsdāmām?

Vai tu redzējis viņās mirdzam

Svētku estrādu zaļumus,

Mūziku un lampionu nakti?

Vai tu redzējis slimo bārdas

(Jūs mākoņi pār papelēm),

Kā viņas dievu atgādina,

Mērcētu vētrā?

Vai tu redzējis labsirdību

Mirstošo bērnu acīs?

Kā mums maigās miesas

Ar sirsnību izslīd no rokām?

Vai tu nolūkojies, kā sēras top

Meitenes vakarā?

Kā viņas ķēķus kārto

Un ir tālas kā svētās?

Vai tu redzējis skaistās rokas

Krunkotiem veciem naktssargiem,

Kad viņi suni glauda

Ar rupjiem mīlasvārdiem?

Kas darbodamies dusmojas,

Lai apdomā jel!! Neizsakāmi

Ar runām un vaidiem mēs

Esam sev tāli un tuvi!

Ka mēs še stāvam un sēdam,

Kas var to sajēgt nospiestā garā?!

Bet pāri visiem vārdiem

Es, cilvēks, sludinu: mēs esam!

ES LABU DARBU DARĪJIS

Līksmojies, sirds!

Labu darbu es esmu darījis.

Nu es vientuļš neesmu vairs.

Cilvēks dzīvo,

Dzīvo viens cilvēks,

Kuram acis top valgas,

Kad viņš domā uz mani.

Līksmojies, sirds!

Tāds cilvēks ir!

Ne vairs, ne vairs es esmu vientuļš,

Jo es darījis labu darbu,

Līksmojies, sirds!

Nu nopūtu dienām ir gals.

Tūkstots labu darbu es gribu darīt!

Es jūtu jau,

Ka mani visi mīl,

Jo es mīlu visus!

Es plūstu, atziņas laimības pilns!

Tu mana pēdējā, saldākā,

Skaidrākā, tīrākā, īstākā jūta!

Labu vēlēt!

Tūkstots labu darbu es gribu darīt.

Skaistākais gandarījums

Man tiek:

Pateicība!

Pateicība no pasauls.

Klusi priekšmeti

Metas man rokās.

Klusi priekšmeti,

Kurus es pildītā stundā

Kā labu kustoņu glātu.

Mans rakstāmgalds brakš,

Es zinu, viņš grib mani apskaut,

Klavieres grib manu mīlamo mūziku skanēt,

Noslēpumaini, neveikli

Visas stīgas skan reizē.

Grāmata, kuru es lasu,

Pati atšķiras vaļā.

Es labu darbu darījis esmu.

Es gribu reiz staigāt caur zaļo dabu,

Tad mani koki

Un vītnes ies pakaļ,

Zāles un puķes

Panāk mani,

Taustošas saknes mani skauj,

Mīlīgi zari

Mani sien,

Lapas pār mani krīt

Maigi kā sīks,

Drebošs ūdenskritums.

Daudzas rokas pēc manis tver,

Daudzas zaļas rokas,

Gluži kā ligzdā,

Mīlas un mīlības

Gūstīts, es stāvu.

Es labu darbu darījis esmu,

Esmu labvēlības un prieka pilns

Un ne vairs vientuls.

Nē, vientuļš vairs nē,

Līksmojies, mana sirds!

REVOLŪCIJAS UZSAUKUMS

Dvēsles plūdi, sāpes, bezgala stari, atnākat!

Stabus, dambjus un ielejas sagraujat!

Dzelzrīkle, rēci! Tērauda balsis, atdārdat!

Muļķu kustoņu dzīve! Mierība, ērtība,

Nost to, kas jūsu mirusi patība!

Ak, tikai raudas mūs rauj tur, kur skaidrība.

Lai arī varas jūgā kaklu tev žņaudz,

Ļaunums bezgala šķēršļiem un pretekļiem jauc,

Taisnība tomēr kā liesma no sārnājiem trauc!

Augot atzīsti, kas ir tas nolādēts daiks!

Rēcot met sāpes, lai deldē tās uguns un tvaiks;

Traucies, traucies, traucies! nost, vecais nelieša laiks!

MĒS NĒ

Es klausījos koka zaros; - un skanēja lapās:

Vēl - nē!

Es ausi liku pie zemes; - un klaudzēja zemup zem zāles un putekļiem:

Vēl - nē!

Es skatīju spogulī sevi; - mans atspulgums ņirdza:

Tu - nē!

Tas bij man spriedums, kas mani izdeldē.

Es savu dziesmu atmetu

Un kairo sirdi, kas zin tik nemieru.

Es izgāju ielā. Jau vakarīgi tā plūda.

Cilvēku pierēs es atradu vārdu: Mēs nē!

Bet visos skatos es lasīju noslēpumainu

                                «ir labi!»

Un zināju: ij es, no trokšņainās dienas dragāts,

Tikšu vēl reizi sākts, jo no jauna mani kāds klēpis tura

Kā visas būtnes ap mani. Tad teicu es nāvi

Un raudot slavēju visu sēklu, kas pasaulē ir.

IEVAINOTIE

P i r m a i s:

Mēs vījamies augšup gar logiem kā nabadzīgos podos stīgas.

Kā gaiss tik rēns un nami un sievas, kas trīs.

Caur dīvainām lietām mūsu acis caurskatīs, Mēs klanām savas gleznugalvas, kas tik nejēdzīgas.

O t r a i s:

Vēl gurdākus dara mūs līdzcietīgie, kas pie mums lipdami staigā.

Visi mūsu prāti cieti ir liedēti...

No mums ir nokauti tikuši cilvēki,

Un tie mums iepakaļ «Mīļo brāli!» klaigā.

T r e š a i s:

Mūs krastā kā gliemežus izmeta reiz tā straujošā plūsma,

Nu klusums gluži tukšs mūs māc.

Bet dziļi iekš mums kā no dzimtenes dzied kāda dūsma,

No jūras, kas šņāc...

ROZA LUKSEMBURGA

Pāri bezgalībām,

Māsa, roku tev aizsniedzu,

Pāri tāles miglainībām,

Caur saules dziļāko degumu.

Tu ugunsgars,

No uguns apdvesmēta,

Tas ērgļa spārnus tev iedeva,

Starp daudziem tu izvēlēta,

Nabaga cilvēcei zizlis un apgaisma.

Tavs veids bij par vāju, par jaunu,

Masa to lauza ar neprātu,

Un tu miri viņai par kaunu...

Bet caur tumsu un šaurību

Tavs atvaigs spīdumu nesīs,

Un sirdīs, kas izcieta mocību,

Tava dvēsele stiprumu dvesīs.

NE BAZNĪCU ZVANI ZVANA

Ne baznīcu zvani zvana,

Ne lūgšanas dzied.

Tā ir vētras dziedāšana,

Kas nepāriet.

Ne Jēzus bērniņš klimst

Salmos un sienā...

Sensenā pasaule dzimst

No jauna mierā.

Kad grābj gunsviesuļi,

Kad es nīcībā rauts...

Tad tomēr nākotni

Man lūkot bij ļauts.

TAVA DIENA

Tava diena asinis

Kā sarkanu vīnu dzer,

Naida dusmu mutulis

Top kvēle, kas visu tver.

Tava karstā diena skauj

Nakts tumsību,

Liesmās viņu rauj

Ar dunoņu.

KARA SĀKUMS

Sudraba cimhalas iesoļo rītā.

Karapulku upes šķiedrās plēš nakti,

Un visapkārt nodzisa puķotie meži.

Ciemi sagrauzti kauc

Kara sarkanā vējā.

Tumši mākoņi ainavu izdzer,

Zemes ceļi un klajumi dabon spārnus.

Karogi šalc.

Kaulainas bungas līgo no kalniem.

Un kāds debeszils huzārs

Met pirmās puķes zālē.

TAUTAS

Tuksnešos guļ

Senseni kapi

Un mēmumu izpleš.

Guļ ainas,

Uz austrumiem vērstas,

Karaļi un dievi.

Bet nekas nenodod sevi,

Bet runā,

No dziļumiem kāpjot,

Tumši akmeņi.

Un tu ieraugi

- Brālīgi pretīgi -

Klusošas kapes

Sākumam tuvāk.

Caur dienām un naktīm

Ūdeņi seko,

Mēnesim klausot.

Uzkāpj koki

Paklausīgi pie mākoņiem

Un mākoņi pie zālēm.

Puķes zied

Un zin savu mēru.

Un nepielūdzami,

Staigājot skaidrē,

Zvaigznāji tura

Soļus un svarus.

Bet drūmē

Starp likumiem

Augstākās gaitas

Mūžīgās līdzsvares,

Starp zvaigžņu

Nemaldu ceļiem,

Starp akmeņiem,

Starp kapiem,

Starp puķu

Uzliesmi un vīti

Kā miegā iet tautas.

VIRSOTNES SARUNA

Vakars klajumam pavēl.

Klusi. Ir tuvu nakts.

Upes tālākas top.

Ceļi aiziet prom

Bez skaņas uz apvārsni.

Pilsētas ietinas.

Lepnie torņi

Noliekas lēni

Tumsībā lejup.

Krāsas nerotā vairs.

Dziļas dūņas raida

Tās rāmi uz mieru.

Meži stāv domas,

Svinīgi pļavas -

Mēma kustoņa pāri.

Aizas aizslēdzas ciet.

Ielejas aizgrimst nost.

Tikai vēl augšā,

Vientuļi pulcētas,

Virsotnes, virsotnes,

Tāltāli dusot.

Viņas atzveļas lielajos krēslos,

Loka bārdainās galvas,

Un viņas vien

Zem klusošām telpām

Runā vēl ilgi Bezmērīgos

Savas būtības vārdus.

PIEMIŅAS DIENA

Augstus kalnus es pieminu,

Kas apkārt tev dusēja.

Zvaigznes stāvēja

Nekustoši ap tavu galvu.

Ziedošas pļavas

Gulēja ap tavām kājām.

Papeles lāsoja

Tev sudrabu lejup.

No meža iznāca stirna;

Balodis tevi sauca.

Nakts dvaša

Gāja pār mums.

Bet tu turēji

Klusi mani, mēmo.

Pie tavas sirds

Dusēja pasaule.

AUGŠUPSKATS

Raisi nu rāmi

No manām acīm,

Draudzene, savējās, -

Raisi nu skatu.

Augšā iet pasaules.

Klusē vienota man.

Skatoties augšup,

Tev aizrādīts:

Lai zvaigznes nekad

Tu neaizmirsti!

Pāri mums klusot

Stāv tur nakts.

Te tu tik cilvēks,

Bet augšā tur

Guļ vēlējumi

Mūžīgiem ceļiem.

Pūsma no tālumiem,

Mēmo likumu

Dvaša un pirksts

Aizskar tevi.

R. Bindings

AUSTRUMU PARUNA

Jūs lielos nepazīstat, kas iet starp jums.

Jūs mīlat tuvāko tikai un mīlat tuvo.

Jūs cienāt, sevi, jo slepus nicināt sevi,

Un baidāties dievu, jo baidāties nezvēra sevī.

Bet iekš jums un pāri jums valda

Citu domas, ko nepazīstat.

Vēl mazāk. - Šie dara to darbu.

Bet jums šķiet, ka darāt to jūs.

KAPA UZRAKSTS

Smilts lai liegi uz mani līst -

Es smaga tev nebiju.

Kas vēl tumši ap mani klīst:

Es tā vairs neesmu.

Krīti, miesa, ak, sakriti:

Svēti atsegta!

Pār māti un sievieti

Laistās: tā pestīta.

Kautri nospiestais zemes biedos,

Cauri šķeļos,

Un svētlaimīgos puķu ziedos

Es augšām ceļos.

SATIKSME

Reizi izbijās

Tavi skati

Bikli kā stirnas.

Daudzu tu redzēji,

Tad viņi atjūga

No bikluma.

Bet reizi

Tie gribēja atkal

Sabaidīties,

Atkal būt stirnas.

Tas bija vakar -

Kad tu redzēji mani.

Bet stirnas

Neiedrīkstējās.

TIK LIELA MANA SIRDS

Tik liela ir mana sirds.

Ko tu darīji,

Vai tu to zini?

Reiz es mīlēju puķes,

Lakstīgalas dziesmu.

Es sveicu zvaigznes

Un dvašoju mežam līdz.

Kā šodien ir?

Es trīsu no mīlas.

Rozes es skūpstu sirdī,

Gavilēs vaidu tev līdz,

Nakšņainais putnis.

Valgajās acīs

Mirgo zvaigznes.

Es esmu mīla,

Pāri pār mežiem es eju,

Rauju kalnus un ezerus,

Sudraba mākoņus,

Rauju jūru sev sirdī.

Nākat, ilgas, kad nakts,

Klusības vestas,

Tumsības apkalpotas.

Nākat slēpu.

Lai es glābjos

Iz pasaules mīlas.

Bet, kad pārsprāgtu, -

Visvarenā nāve!

Mana sirds tik liela:

Tu neesi lielāka.

Es nesaku, ka mūžam jaunam būt.

Es nesaku, ka matiem nosirmot,

Ka dārzi zied, ka noziedam tos jūt, -

To zinu es un sirds ij nojaudot.

Bet sirdī dziļi paļāvība mīt,

Un domas dziesmās solījumu sniedz:

Mēs paši darīsim to, kas būs rīt,

Un nebūs it nekas, kas mums to liedz.

Šim darbam atdošu es dvēseli

Un, kad būs vaļadzīgs, ij asinis,

Lai celtu ziedētāju nākotni -

Būs sirdi stipru darīt notuļis.

Tad neteikšu, ka mūžam jaunošos,

Un neteikšu, ka galva jānokar,

Lai citi runas vada daudzvārdos,

Mums darbs priekš nākotnes, mums jāuzvar.

[Dante]

Ap manas dzīves gaitas ceļa pusi

Es radu sevi, tumša meža gūtu;

Jo taisnā taka bij man pazudusi.

Ak, kāds viņš bij, to izteikt ir par grūtu,

Šis mežonīgais mežs bez stigu, miņu, -

Jau domās vien no jauna bailes jūtu.

Tik rūgti tas, ka nāve pārspēj viņu,

Bet, runājot par labu, ko tur radu,

Par citām viņām lietām došu ziņu.

Kā ietiku tur, nezinu, kā zadu:

Tā tanī laikā biju apņemts miega,

Kad biju metis īstā ceļa vadu.

RUDENS

Mēnesi septembrī,

Pietiek nu darba!

Ļauj nu pastaigāt zem tavas skaidrās debess!

Plašplašais tālums;

Vientuļi putnis brēc;

Īsas top dienas, un miglas kāpj.

Ak, ļauj

Mums paēsties maizes un mīlas!

Un, kad nāk karš,

Kad tie, kas ne sēja, ne pļāva,

Kas no sveša galda, no svešām pūlēm

Gribēja barot sevi, -

Iznīcin' tos un aizput!

Kā novembris, tavs brālis,

Aizpūš dzeltenās lapas,

Kas beigušas dvašot,

Kokam, kas radīja tās.

ZEMNIEKS UN ĶEIZARS

Saule lec, -

Es eju darbā;

Saule riet, -

Es eju dusā;

Aku izraku, -

Tad dzeru;

Druvu aparu, -

Tad ēdu;

Ķeizars -

Ko tas manim deva?

INDU. VĒDAS

Zeme kustējās, viņš darīja to cietu,

Kalni trakoja, viņš lika būt tiem mierā.

Gaisa telpas tālāk izplatīja,

Debess krita, viņš to atbalstīja.

Upes brīvas palaida un kalnus,

Ūdeņus pa ceļiem novadīja;

Sauli radīja un rīta ausmu.

Priekš viņa liecas debesis un zeme.

No viņa dusmām kalni dreb.

Man acis nevar izturēt.

Sauli sev apliek viņš kā jostu,

Debesi viņš uzmauc sev kā cepuri.

Pats tu izaudzis pēc savas vaļas,

Zeme netver tevi savā spēkā,

Pāri debess robežai tu stiepies,

Pāri dienām, pāri naktīm esi audzis,

Pāri gaisa valstij, jūras blāknim,

Pāri vēju ceļam, zemes galiem,

Pāri upju garam un tautu gaitām.

Kas sāpēs gāja

Un jūgu nesa,

Kas lidot stāja

Un izmistot dvesa -

Tas rausies no briesmām,

Un saules dziesmām

Tad gavilēs zeme.

Ja ij pati saule

Ar tiem kopā ietu, -

Mēs ar visu pulku

Durkņus pret to slietu.

Ja ij pats tas mēness

Viņu rindās stātu, -

Akmeņiem mēs viņu

Augšā nomētātu.

Mākoņus mēs dzīsim,

Ceļus nomēzīsim,

Mēs pie varavīksnas

Zemi piesaistīsim.

Zeme, mūsu māte,

Skani tu mums, skani,

Mums par zilās zemes

Laukiem, siliem zvani.

ES IEMĪLĒJU

Jūs iemīlēju, jūs dzelžainie dārdi,

Jūs akmens un tērauda, kas svinīgi zvan', -

Mašīnu himnu dumpīgie vārdi,

Lava un uguns, kas vareni skan.

Es iemīlēju jūs, virpuļu briesmas,

Bangjūras veltņu un riteņu,

Pērkoņgrāvas un rituma dziesmas

Drausmīgo bezvārdu pasaku.

Bet iemīlēju ij klusumu spraigo,

Kad valdīti slaidi rit mašīna,

Rūdīties gribu uz cīniņu naigo,

Mīļotā dārgā tu, fabrika.

NAKTĪ

Cik vientuļš es ar savu noslēpumu,

Ar sapņu iedomu.

Vai tiešām savām dāvanām, es velti,

Es velti ticēju?

Es nomiršu kaut kur, un, ak! pēc manis

Ne raudās kāds, ne brēks.

Iz tumsas pāri smilšu kopai zvaigzne

Vairs neuzlēks.

Vājš zirdziņš, sēri zviegdams, manu zārku

Prom aizvedīs.

Un manā nāves dienā stiprs lietus

No debess līs.

Bij cilvēks. Pārāk ticēja viņš sapņiem,

Kas veltīgi.

Ies dienas - viņa dzīve, dziesma, darbi

Būs aizmirsti.

DZĪVĀ SAPŅA ZEME

Un ēnas tur ceļas pie sliekšņa,

Kur laiku straujteces maiņā

Rit dienas un naktis kā rats...

Tev radību murgos acs ēno,

Man izbīlēs izplešas skats.

Un austrumos tur - tavā sirdī,

Un rietumos, še manā sirdī,

Divi ķirmji aši, aši kā klaudz:

Tev jāizkaļ safīra mirdzi,

Man akmenī kapu, kas žņaudz.

ES IZBIJIES ESMU

Es izbijies esmu un trīsu tā,

It kā pieķerts pie nez kāda grēka.

Kas nedzirdēts noticis! Nezin kā

Es dziedu skaļi, cik rīklei spēka.

Ko jūs uz mani tā lūkojat?

Varbūt bij ne mana vaina, bet cita.

Varbūt, kā birst maij ziedi acīs - tāpat

Man dvēselē meldija krita.

Ak, saldās skaņas!

Un, lai arī baigi krūtis man ceļas,

Pār lūpām dziesmiņa neviļus veļas

Un krūtis grib izplest bez maņas.

Kā putniņš krātiņā, tā es esmu,

Kad tuvojās putens, bij tam baigi,

Bet drīz jau no rīklītes apsveica maigi

Plaukstošas dziesmas saldo dvesmu.

LŪGŠANA

Tu gaismu dāvāji, tu daili laidi,

Tu sauc no dzīves prom uz nāvi iet,

Es klusu aiziešu, neatskanēs vaidi,

Ka darbu, domu vārti jāver ciet;

Bet tanī mirklī tu ar dāsno roku

Tā neatmet tad mani kā atlauzu no koka,

Kad miesas elpu aizraujam jūt,

Ļauj manu dienu beigām skaistām būt.

Es neskundu, ka tu mums teici bargi:

«Dzīvs būdams, cilvēks manis neredzēs» -

Es, neredzīgais, dzīvi vilkdams vārgi,

Daudz pieredzējis, izmeklējis pasauls pamalēs,

Ar garu tumšu gan, bet mūžam maigu

Es dzimis redzēt slēpto dziļo vaigu,

Lai aši ritu,

Kaut dvēsles noslēgums tik dailē rasts.

Man gribas izdzist tā, tik mēmi, klusi,

Kā gaišā diena mierapilna dziest,

Kad druva, kad i pļava aizmigusi

Un migla līdzi viegliem dūmiem briest,

Bez skaņas tāles guļ tad stundā vēlu,

Kā mīlas sauciens, pārpilns sēru, žēlu,

Caur galvu nokārušiem zariem lied

Tad lakstīgalas balss, kas sirdij dzied.

Lai dotu dusu man kā rudens krāsu degas,

Kad, drūmi šalcot, lapu kuplums snauž,

Kad simtkrāsaini karaliskās segas

Ap apsi, ozolu nu rudens auž.

Tik drūmās dziesmas aizklīstošās skaņas,

Tik vēja šalkas mūžam iet bez maņas

Un zemes dārzos nāves elpu ienes.

Tur klusi pelnu stundā lapas krīt.