R. HAMERLINGA «AMORS UN PSIHE»
Šājā izdevumā pirmo reizi vienkopus tiek publicētas Raiņa piezīmes - komentāri, ko viņš pievienojis R, Hamerlinga «Amora un Psihes», H. Heines «Bimini» un «Ziemeļjūras», igauņu eposa «Kalev - dēls» atdzejojumu pirmpublicējumiem.
Laika gaitā daži skaidrojumi zaudējusi sami nozīmi, dažkārt tie šodienas lasītājiem liekas pat panaivi. Citi skaidrojumi savukārt nav visai precīzi, jo Rainis tulkojis trimdas apstākļos un paskaidrojošās piezīmes nereti rakstījis bez nepieciešamās palīgliteratūras, piemēram, 1899. gada augusta beigās viņš Aspazijai ziņojis, ka «Amora un. Psihes» pirmajam dziedājumam «es arī jau uzrakstīju piezīmes, visu no galvas» (74905),. Raiņa komentāriem tāpēc jāpieiet kritiski. Taču tajos atspoguļojas Raiņa attieksme pret komentējamo sacerējumu, viņa izvēle, kādus vārdus skaidrot, un .zināmā mērā arī attiecīgā laikmeta lasītāja zināšanu līmenis. Tāpēc šiem komentāriem ir kultūrvēsturiska nozīme.
Šajā izdevumā nav ievietotas tas Raiņa piezīmes, kur atkārtoti skaidrots viens un tas pats vārds bez papildu informācijas, piemēram, piezīmēs R. Hamerlinga «Amoram un Psihei» 28. rindā vēlreiz skaidrots, ka Pafa ir Kipras galvaspilsēta, kaut gan šis skaidrojams dots jau pie atdzejojuma 1. rindas. Ja atkārtotā skaidrojumā ietverta jauna informācija par attiecīgo personu, mitoloģisko būtni vai parādību, skaidrojums atstāts.
R. HAMERLINGA «AMORS UN PSIHE»
1. rindā: Kipras sala (Cypern) - Vidus jūrā, viena no skaistākām un bagātākām grieķu salām, kuras dēļ vesti daudz kari; tagad sala atrodas angļu varā. - Sengrieķu laikos sala bija slavena caur savu Afrodītas (Venēras, mīlestības dieves) kultu. Kipras salas galvas pilsēta Pafa (Paphos) tika skaitīta par Afrodītas galveno mitekli, kur atradās viņas slavenākais templis. Pilsēta bija ļoti skaistā vietā, visapkārt ieslēgta no rožu un mirtu dārziem.
2. rindā: Kipiīda (Cypris) - Kipras salas sargu dieviete: Afrodīta. Haritīnas - pie romniekiem: grācijas - piemīlības un daiļuma dievības; tiek tēlotas kā trīs māsas.
21. rinda: Delfīni - lielas jūras zivis; viņi bieži tiek minēti grieķu dzejā kā dažādu jūras dievību un arī Afrodītas pavadoņi. Zinātnē arī līdz šim vēl kāda zivju suga tiek saukta par delfīniem.
22. rindā: Ētets (grieķiski: ailers) - gaiss personificēts.
24. rindā: Hēra (pie romniekiem: Jūnona) - dievu māte, augstākā dieva Ceisa (pie romniekiem: Jupitera), dievu tēva, sieva.
26. rindā: Dievu kalns - Olimps, Grieķijā.
27. rinda: Afrodīta (pie romniekiem: Venēra) - mīlestības dieve; viņas jostai bij spēja dot apburošu skaistumu.
35. rindā: Himnas - slavas dziesmas dieviem.
37, rindā: Afrodītai tika ziedotas lielos svētkos baltas govis, kurām bagāti ziedu devēji lika vēl apzeltīt ragus.45. rindā: Nereīdas - jūras dievības, Nēreja, jūras veča, meitas, tika tēlotas kā jaunavas ar zivju asti.
61. rindā: Priesteris karalis. Kipras valdnieks bija reizē arī augstākais priesteris zemes sargu dievībai; līdzīga parādība austrumos ļoti parasta un bija pārnākuse uz Kipras salu laikam līdzi ar pašu Afrodītas kultu.
62. rindā: Psihe - grieķiski nozīmē dvēseli.
76. rindā: Mājas dievi - zemākas dievības, kuras sargā mājas un viņu iedzīvotājus; sastopamas pie visām, tautām, tā arī pie latviešiem.
120, rindā: Kitereja - Afrodītas nosaukums.
155. rindā: Afrodīta, pēc grieķu teikas, dzimuse iz jūras putām, tādēļ arī saukta: Anadiomene (iz jūras iznirusē). Sengrieķiem jūra likās visskaistākais dabā, - vieglās, baltās jūras putas ir simbols viņu daiļuma sajēgumam.
169. rindā: Dieviem ziedojot, viņu altāri tika apvīti puķu vijām; uz altāriem sadedzināja ziedojamos lopus vai augļus.
171. rindā: Olimpisks - ir goda nosaukums grieķu augstākiem dieviem, pie kuriem piederēja Afrodīta. - Grieķu dzejnieki mīlestības dievi mēdz saukt par «zelta» Afrodītu.
182. rindā; Dēmons (grieķ. daimons) - gars, vēlāk ļauns, draudošs gars.
187. rindā: Gliemežu ratos vai laivā grieķu mākslinieki parasti tēloja Afrodītu pa jūru braucam, - Gētes «Pausta» II daļā dzejnieks savā krāšņā jūras svētku ainā līdzīgi tēlo ūdens dievību braucienu pa jūru. - Nereti gliemežu rati tiek vilkti no baltiem baložiem.
188. rindā: Irīda (Iris) - varavīksna, grieķu fantāzijā personificēta.
194. rindā: Trītoni - grieķu zemākas jūras dievības, puscilvēki, puszivis. (Salīdz. A. Beklina gleznas.)
199. rindā: Afrodītas dēls - Eross (latīniski: Amors) - tiek tēlots, it sevišķi vēlākā grieķu mākslā, kā jautrs zēns ar spārniem. Agrāka grieķu māksla un dzeja (art vēl Anakreons, bet ne vairs viņa pēcteči) domāja Amoru kā ziedošu, spēcīgu jaunekli.
204. rindā: Ir vairāk gleznu, kas šādi attēlo Venēras triumfa skatu.
207. rindā: Nektārs - olimpisko dievu dzēriens, kuru debesīs pasniedza jaunības dieviete Hēbe.
214. rindā: Okeāns - pasauisjūra, personificēta kā viens no vecākiem dieviem.
221, rindā: Himens - precību un laulību dievs.
244. rindā: Amora bultas Ievainotie iemīlas.
257. rindā: Āboli bij Afrodītai svētki.
266. rindā: Amors bieži tiek arī tēlots ar lāpu rokā.
270. rindā: Saules dievs - Hēlijs (arī Apollons) brauc saules ratos ar ugunīgiem zirgiem.
276. rindā: Šķēpu mēdza nēsāt Atēna (gudrības dieve), lira ir Apollona (mākslu dieva), arī mūzu piederums, pērkona vāles (zibeņi) ir Ceisa darba rīki, trejžuburis - jūras dieva Poseidona,
284. rindā: Mūzas - mākslu dievietes,
293. rinda: Ērglis ir Ceisa pastāvīgais pavadonis; tiek parasti tēlots uz Ceisa statujām.
296. rindā: Pāva - Hērai (Jūnonai) svēts putns.
Pūce - Atēnas (Minervas) putns, kurš tika sevišķi audzēts Atēnās, akropoli (Atēnu pilī).
339. rindā: Lihnīda (Lychnis) - uguns jeb gaismas neļķe, zied baltiem vai sarkaniem ziediem. Viņa aug Krievijas dienvidos un Sibīrijā. Visskaistākā tā ir Japānā, kur tā zied ar lieliem, baltiem ziediem.
366. rindā: Apollons (Apollo) - pie grieķiem mākslas un zinātnes dievs; kā tāds viņš arī zina «nākamas lietas», un viņa priesteri pret labu samaksu pasludina šīs nākamas lietas, kam pēc viņu izzināšanas ir vajadzība. Šādi slaveni orākuli bija it sevišķi Delfos, Dodonā (kur ar Apollonu reģonības mākslā sacentās Ceiss) un arī Milētā, kur atradās pazīstams Apollona templis.
367. rindā: Mīlēta - slavena grieķu pilsēta Mazāzijas piekrastē, ne visai tāļu no Kipras salas.
385. rindā: Orākulu atbildes mēdza būt aizvien tikpat tumšas un divējādi saprotamas kā šī atbilde Kipras karalim. (Kā lejāk būs redzams, varēja būt dažādas domas par to, kas šis «nezvērs» tāds būtu) Tā atbildēm bija sava pievilcība un priesteriem nenācās riskēt, ka varētu pazaudēt savu gudrības un reģonības slavu.
397. rindā: Grieķi par bēdu zīmi plēsa sev matus, saraustīja drēbes, staigāja neapkopušies un nemazgātās drēbēs.
400. rindā: Himenejs - kāzu dziesma pie grieķiem.
411. rindā: Tipiskais grieķu kāzu gājiens, kuram pa priekšu gāja stabulētāji un svilpotāji un pavadīja degošu lāpu nesēji; lāpas vēlāk svinīgā kārtā tika nodzēstas.
443. rindā: Forkīds (Phorkys) un Ketoa (Keto) - nejaukas tumsības dievības, dažādu nezvēru cilts vecākie.
471. rindā: Dievi dod bieži zīmes cilvēkiem caur pērkona graudieniem.
476. rindā: Šis temats bieži sastopams arī citu tautu teikās.
500. rindā: Sengrieķu un pēc viņiem arī vēlāku mākslinieku gleznās jūras dievības, it^ sevišķi tritoni, tiek tēloti, pūšot taurēs iz gliemežu vākiem; piemēram, minēsim jaunlaiku mākslinieka Arnolda Beklina skaistās jūras ainas.
503. rindā: Neptūns (grieķiski - Poseidons), augstākais jūras valdnieks Ceisa dinastijā, kad šī bija gāzuse veco dievu valdības namu.
504. rindā: Amfitrīta - jūras dievība, zemi aptverošā jūra.
505. rindā; Leikotea, baltā dieve, kuģiniekiem palīdzīga jūras dievība; izglābj Odiseju.
506. rindā: Nērejs - zemāka jūras dievība, t. s. jūras vecis, pareģotājs; viņa meitas - nereīdas.
510. rindā: Tādu pūku kāvēju grieķu mitoloģija uzskaita diezgan daudz: piemēram, Persejs nokauj pūķi un izglābj karaļmeitu Andromedu, kura atradās gluži līdzīgā stāvoklī kā Psihe - izlikta un vēl važās piekalta pie klints jūrā.
525. rindā: Zefīrs - vakara vējš, pazīstams un daudz minēts kā piemīlīgs vējš; pie grieķiem viņš gan skaitījās dievu kārtā, bet tas viņu neatsvabināja no dažādiem sulaiņa pienākumiem, kā, piemēram, šinī gadījumā.
542. rindā: Miroņu valsti grieķi domājās apakš zemes; aprakstu par šo Hadesu dod Apulejs šinī pašā teikā.
550. rindā: Gazeles, līdzīgas stirnām, sastopamas siltās zemēs, sevišķi Āfrikā.
596. rindā: Pazīstamā pasaka par galdiņu, kurš pats klājas, parādās še daiļākā veidā pie grieķiem.
598. rindā: Hesperīdas, teiksmaini zelta augļi iz Ziemeļāfrikas (tagad mēs viņus saucam par oranžām jeb apelsīnam), - viņu pirmievešana Grieķijā tika pieskaitīta Hēraklim par vienu no viņa divpadsmit lielajiem varoņa darbiem.
603. rindā: Grieķi bija lieli cikādu mīlētāji un turēja arī viņu čirkstēšanu par ļoti skaistu; tā slavenais grieķu liriķis Anakreons apdzied cikādu «sudrabbalsi», kuru viņām devušas pašas mūzas un Apollons (šo košo dzejolīti par cikādu vāciski tulkojis Gēte). Tā kā grieķi domājās cikādi taisni iz zemes cēlušos, tad atēnieši, kuri skaitījās sevi par Grieķijas (Atikas) pirmiedzimtniekiem, nēsāja zelta cikādas matos kā simbolu, ka arī viņi ir tādi «autohtoņi».
616. rindā: Grieķu parasti mūzikas instrumenti bija liras, citras (kitaras) - cimbalas, ievestas iz austrumiem.
651. rindā: Pēc grieķu teikām, parasti aizmirstību vienīgi smēlās iz Letes upes, miroņu valstī.
652. rindā: Ūdeni, kurā jauninājas, ar lielu cītību meklēja vidus laikos un jauno laiku sākumā; salīdz. Heines skaisto dzeju «Bimini» par bruņinieku, kurš izgāja meklēt nezināmo zemi ar jaunības avotu, kā Kolumbs meklēja teiksmaino Indiju.
655. rindā: Atgādina dažā ziņā ebreju teikas. - Visus šos brīnumu ūdeņus (un arī tālāk minētos), kurus balsis rāda Psihei, Hamerlings pats ievedis savā dzejā. - Apulejs viņus nemin, un romnieku ar grieķu fantāzijai viņi arī nebija parasti.
661.rindā: Sastopams arī vidus laiku teikās.
668. rinda: Atgādina vidus laiku teikas, piemēram, burvju spoguli, kādā ragana liek lūkoties Paustam.
673. rindā: Agrākus laikus latviešu meitenes prata bez visām «burvju alām» Jauna gada naktī redzēt iecerētos un gaidāmos jaunekļus.
682. rindā: Ģēniji - garīgas būtnes.
728. rindā: Lotus puķu dzimtene Indijā; viņas ir ūdens puķes. Sevišķi iecienītas viņas ir indiešu poēzijā.
759. rindā: Grieķiem bija paraža pēc pelda ieberzēt visu miesu smaržojošām eļļām.
768. rindā: Magones še domātas kā miega nesējas. Šis un tālākais tēlojums vairāk saderas ar romantisku nekā ar grieķisku fantāziju.
847. rindā: Septiņzvaigžņu zvaigznājs - Greizie Rati (mūsu vāciskotāji to vietā palaiduši «lielo lāci») - pastāvīgi sastopams jau Homēra dzejās; laika noteikšanai, kā pie mums senāk, bezpulksteņu laikmetā, mēdza naktī laiku noteikt pēc «sietiņa».
892. rindā: Romnieku Fortūna (kā liktens dieve) tiek tēlota ar svariem rokā, vēl biežāk gan ar t. s. pilnības kurvi vai kausu.
900. rindā: Grieķi domājās vairākas liktens dievības, kā, piemēram, trīs parces, Tihi (romnieku Fortūnu), bet atzina arī kādu lielu garīgu būtni, likteni, kuram bija padoti pat visi lielie Olimpa dievi. (Salīdz. Gētes pazīstamo dzeju «Prometejs», kurā Prometejs «visuvareno laiku un mūžīgo likteni» sauc par «saviem un dievu kungiem».)
959. rindā: Apulejs šinī vietā par to nemin.
980. rindā: Bezdelīgas grieķu teikās un dzejā tiek aizvien minētas kā pļāpīgi putni, - pļāpīgs kā bezdelīga, bija grieķiem paruna. - Bezdelīgas, pēc kādas grieķu teikas, bija putnos pārvērstas karaļmeitas, tāpat kā, piemēram, lakstīgalas.
1011. rindā: Iz Apuleja.
1024. rindā: Pēc Apuleja, māsas pašas atrod klinti un ar savām skaļām vaimanām atsauc Psihi, kura sūta tad pēc viņām Zefīru.
1030. rindā: Sapņu dievu grieķi domājās kā daiļu jaunekli, nāves brāli, ar lāpu rokā; lāpas izdzēšana, degošo galu uz leju noliecot, nozīmēja miršanu. Bieži šo abu dievību tēlojumi atrodami uz seno sarkofāgu (zārku) sienām.
1076. rindā: Visā tēlojumā še Hemerlings cieši pieturējās pie Apuleja, kamēr priekšējā dziedājumā salas apraksti, Psihes sarunas ar ģēnijiem utt. ir brīvi izdomāti un papildina romnieka nostāstu. Vispār sentimentālais un romantiskais elements mūsu dzejā ir ienests no Hamerlinga, kamēr romnieka viss nostāsts un tēlojums ir naivi reālistisks.
1096. rindā: Pie Apuleja māsa vēl piebilst, savu neapskaužamo vīru tēlodama, ka viņš esot gludāks nekā ķirbis (kāds franču senlaiku dekadents salīdzina savu galvu ar nolaupītu rāceni) un sīkāks nekā pundurs.
1097. rindā: Šī māsas runa gandrīz pilnīgi ņemta iz Apuleja,
1116. rindā: Arī šī runa visa ņemta iz Apuleja, tikai saīsinātā veidā.
1117. rindā; Apulejs vēl iztēlo, ka ļaunās māsas noslēpušas dabūtās balvas un, pie vecākiem pārnākušas, liekulīgi apraud Psihi, «jo tie neesot laimīgi, kura laimi neviens nezinot».
1176. rindā: Še atkal Hamerlings plaši apraksta sarunas un jūtas, kamēr Apulejs īsos, īsti reālistiskos vilcienos attēlo raksturus un notikumus.
1193. rindā: Apulejs sekošai Psihes pierunāšanai liek notikt trešā apciemojumā un noteiktāk pamato ļauno māsu darbību pret Psihi; Viņas savās sarunās atzīstas savu nolūku, ka «Psihi vajagot, cik ātri iespējams, padzīt no viņas dārgajām mantām», «ja no viņas piedzimstot kāds dievs, tad māsas aiz skaudības uz vietas pakārtos». Māsas tik uztrauktas, ka nakti saceļ sargus kājās un bar savus vecākos.
1221. rindā: Iz Apuleja.
1224. rindā: Ļaunās māsas, pēc Apuleja, biedina vēl Psihi, lai viņa nedomājot, ka pūķis velti viņu barojot; viņš tikai nogaidot, kamēr viņa kļūšot vēl pilnāka un tad aprīšot viņu kā vēl treknāku kumosu.
1252. rindā: Pēc Apuleja, māsas apsola viņai vēl «savu palīdzību», kura tomēr parādītos tikai tā, ka viņas «ar bailēm gaidītu uz iznākumu» un tad «steidzīgi aiznestu iz pūķa pils visas dārgās lietas», un «Psihi aizprecinātu patiešām vīram».
1310. rindā: Šīs veiklās piezīmes trūkst Apuleja.
1335. rindā: «Valgi spārni, kā mirdzoši ziedi,» saka Apulejs.
1336. rindā: Iz Apuleja.
1345. rindā: Kauna un žēlabu pārņemta par savu ļauno nodomu, Psihe, pēc Apuleja, grib dunci pate sev iegrūst krūtīs, bet dzelzs izkrīt iz viņas rokām.
1367. rindā: Romnieks personificē lampu, piešķirdams viņai cilvēciskas jūtas: aiz skaudības vai gribēdama pate skart dievišķās miesas, viņa uzmetuse lasīti eļļas uz viņa pleca.
1416. rindā: Karaļa meita Semele lūdza Ceisu rādīties viņai tādā veidā, kādā rādoties Hērai (Jūnonai); kad Ceiss padevās viņas lūgumam un parādījās dievišķā veidā, Semele pārvērtās pelnos no dievišķām liesmām, kuras izgāja no Ceisa.
1429. rindā: Dievu skaudība bieži sastopama grieķudzejā, dievi skauž un atriebjas cilvēkiem, kuri pārāk laimīgi. Salīdz, teiku pār laimīgo Polikratu un viņa gredzenu Šillera pazīstamā balādē.
1466. rindā:, Romnieku rakstnieks atstāstīja citādi māsas sodu un bojā iešanu. Viņa Psihe, ne tik sentimentāla un ideāli pacilāta kā pie Hamerlinga, ir pieejama arī īsti cilvēciskām vājībām un atriebjas savām māsām, kuras aiz skaudības izpostījušas viņas dzīves laimi: viņa savā maldu ceļojumā nonāk tanīs pilsētās, kur valda viņas māsas, un iestāsta tām, ka Amors viņu padzinis un teicies izvēlēties sev vienu no cienīgākām māsām. Abas, aizbēgdamas no saviem vīriem, metas no zināmās klints Amoram rokās, «bet ir nedzīvas viņas nesasniedza iecerēto vietu, jo viņu miesas tika sadragātas pie asajām klintīm un bija par barību ērgļiem un meža zvēriem». Tā naivais bērns Psihe stāv vēl dzīvāk un reālāk mūsu acu priekšā un atgādina mums Pausta mīlīgo Grietiņu, kura prata arī tik krietni «aprunāt»; vēl dažā vietā tiekam viņas atgādināti - Psihes raksturojumā un liktenī.
1475. rindā: Krokuss - safrāna stāds ar balti strīpainiem ziediņiem. Ziedi plaukst reizē ar lapām. Šim augam ir kādi sešdesmit veidi, viņš aug Dienvidus Eiropā, Rietumu Āzijā un Mauritānijā.
1482. rindā: Meža un lauku dievs Pans līdzīgs satīriem un fauniem. Apulejs viņu raksturo kā omulīgu vecu «zemnieku un ganu».
1484. rindā: Sīringa - grieķu mūzikas instruments iz vairākām svilpēm.
1508. rindā: Par šo sacīksti stāsta grieķu teikas, minēdamas Amora bērna gadu darbus; nelaimējās Panam sacīkstē, bet viņš ir labsirdīgs laucinieks.
1513. rindā: Gaismas dievs visuzinis Apollons, kā saules dievs, kurš visu redz, kas notiek virs zemes; kā jau minēts, Apollons ir arī nākamības pasludinātājs.
1516. rindā: Fēbs (Phobus) - Apollons.
1632. rindā: Zalkši un čūskas bija svēti Dēmetrai (latīniski viņa saucās Cerera), ražas un lauku dievietei, kura tālāk tiek tēlota.
1654. rindā: Dēmetra še min savu meitu Persefoni (latīniski Proser-pinu), kura tika nolaupīta no apakšzemes dieva Hadesa (lat. Plūtona).
1655. rindā: Še atkal romnieks Apulejs savā tēlojumā raksturiski atšķiras no jaunlaiku vācu dzejnieka. Kamēr Hamerlings ieved runājošus kustoņus, kuri pūlas palīdzēt Psihei, un tā dod savai dzejai romantisku un sentimentālu nokrāsu, tikmēr romnieks raksturo Psihi ar jaunu pievilcīgu, reāli cilvēcisku vaibstu, atstāstīdams, ka viņa «rūpīgi sakārto pie Dēmetras tempļa izsvaidītās sirpes un -darba rīkus, - kā to strādnieki mēdz pamest, aiziedami pusdienā, - un domā vairāk uz palīdzību citiem nekā uz savu pašas glābšanos».
1656. rindā: Šie putni svēti Hērai (lat. Jūnonai)
1663. rindā: Hēra bija daudzināta savu lielo acu dēļ; Homērs glaimojoši viņu sauc tādēļ par «boopis» - vēršacaino, kaut gan pēc mūsu garšas tas neizklausās diez cik galanti.
1666. rindā: Apavs, kurš pastāvēja iz zolēm, kas tika siksnām piesietas apakš kājām.
1679. rindā: Grieķu teikas zina stāstīt daudz raibu stāstu par Hēras greizsirdību un nežēlību, kura tiek saprotama, ja ievēro Ceisa vieglo dzīvi, par kuru Lukiāns nevarēja beigt zoboties.
1683. rindā: Hēra min karaļa liāna meitu Īou, kura no viņas bija tikuse pārvērsta par govi un, dunduru dzenāta, bēga pa visu pasauli.
1685. rindā; Krauklis, vilks, gulbis ir svēti Apollonam kā saules
dievam.
1696. rindā: Tēlojums atgādina stalto Belvederas Apollona tēlu; Apollons pārvarēja neganto pūķi Pitonu, viņš saucās tādēļ Pītijs (Pythius), līdzīgs pūķu kāvējam Miķelim vai Jurģim.
1720. rindā: Apulejs ironiski raksturo savus dievuss «Jūs taču glābjat nelaimīgos briesmās,» saka Psihe, bet dievi atrunājas, ka nevarot jau sanīsties ar savu radnieci Venēru.
1743. rindā: floras - laika dievības, stundas, kā tādas pavada Apollonu saules ceļojumā ap zemi.
1823. rinda: Latīniski Sobrieta, «rupjar netīra bāba» viņu nosauc Afrodīta pie Apuleja.
1857. rindā; Psihes, tāpat kā Amora, sapņu iztēlojumi ir Hamerlinga, tāpat kā Amora tālākā saruna ar taurenīti.
1875. rindā: Grieķu dieviem bija tiešām ļoti parasts sods - cilvēkus, kuri kaut kā grēkojuši, pārvērst par dzīviem kustoņiem vai kokiem un augiem, vai arī nedzīvām lietām. Romnieku slavenā dzejnieka Ovīdija lielais episkais darbs «Metamorfožas» (pārvērtumi) ņem par savu priekšmetu grieķu daudzās teikas par pārvēršanu un atstāsta tās raibā virknē.
1911. rindā: Dievu sūtnis ir Hermess (lat. Merkurs), līdzi arī tirgotāju dievs.
1916. rindā: Apulejs pastāsta, ka šie rati paša Vulkāna, dievišķā kalēja, darbs; viņš tos dāvājis Venērai, savai sievai, kā kāzu dāvanu.
1940, rindā: Apulejs kā īsts reālists, turklāt pēc amata jurists, neaizmirst piezīmēt, ka Venēra nodod Merkuram arī «grāmatiņu» ar sīku aprakstu par izbēgušās verdzenes - noziedznieces ārējām pazīšanas zīmēm - gatavu izpildu rakstu līdz ar «zīmēm».
1949. rindā: Merkura pilns ceļa sarīkojums bija - bez spārnu kurpēm vēl spārnu cepure un spārnu zizls.
1990. rindā: Apulejs reālāk apraksta, kā kāda rupja Venēras kalpone Konsuetudo (Parastība) bārdamās saņem Psihi, sagrābj aiz matiem un ievelk pie kundzes.
2031. rindā: Vispazīstamākais no šiem laimīgajiem tika Anhīzess caur savu dēlu Eneju, romiešu ķeizaru ciltstēvu, kuru apdzied galma dzejnieks Virgilijs.
2063. rindā: Gluži citādu tēlo Afrodītu romnieks: te viņa ir tiešām nikna, neganta sieva (kas atgādina negantas vecenes tautas teikās, piemēram, «Pelnrušķītē»), ieraugot Psihi, viņa sāk skaļi smieties un, l a b o ausi kasot (kāds smalks sīkzīmējums!), ar izsmieklu saņem «savu dārgo vedeklu», kura Venēru jau tik jaunos gados gribot padarīt par «vecmāti»; šī Afrodīta liek Psihi nopērt un pate plūc viņu aiz matiem, sadusmota par nevienādu sava dēla precību ar zemas kārtas meiteni.
2123. rindā: Afrodītas iemīļota pilsētai, kur viņas slavenā svētnīca.
2139. rindā: Koki dienvidus zemēs, platām, ēnainām lapām.
2150. rindā: Arundo lat. - niedra.
2186. rindā: Stikss ir viena no apakšzemes upēm; viņas ūdens it pašiem dieviem briesmīgs.
2209. rindā: Giganti - teiksmaini milži.
2217. rindā: Apulejs zina pastāstīt, ka ērglis palīdzējis Amora sievai aiz pateicības par Amora palīdzību pie skaistā Ganimēda laupīšanas un aiznešanas Olimpā, kur tas izpildīja vēlāk Ceisa vīna lējēja amatu.
2222. rindā: «Nāvīgus» sauc Apulejs dieves smieklus,
2261. rindā: Lakoniešu zeme, Lakedemona, Peloponēsa pussalā, Grieķijā; še dzīvoja slavenie spartieši.
2262. rindā: Tenara (Taenarum) - pazīstams drūms klinšu rags pie jūras.
2278. rindā: Tartars, Orkus, Hadess, Averns - grieķu un romnieku apzīmējumi priekš pekles.
2281. rindā: Mistagogs - noslēpumu zinātājs, slependievkalpojumu vadītājs; slependievkalpojumi Grieķijā bija vairāki, t. s. mistērijas: vispazīstamākās ir Eleisīniskas; mistērijas bija dibinātas Dēmetrai, lauku ražas dievei, nāves un citām noslēpumainām dievībām.
2285. rindā: Šīs milžu sievas ir t. s. sfinksas, noslēpumainas jaunavas ar lauvas miesām, kuras uzdod mīklas minēt. Sal. Edipa teikas.
2294. rindā: Grieķu mitoloģija pazīst tādas sievietes ar čūskām matu vieta kā, piemēram, fūrijas, atriebšanās dievības, gorgonas u. c.
2296. rindā: Cerbers - pekles suns ar trim galvām; pēc varoņu teikām, Hērakls viņu. uznesis reizi uz zemes virsu.
2297. rindā: Pār nāves upi Stiksu pārceļ vecais Harons.
2299. rindā: Grieķi saviem nomirušiem iebāza mutē obolu - mazu naudas gabalu, kuru Harons tiem izņēma iz mutes. Pie Apuleja Psihe tiek pamācīta naudu turēt mutē, lai vecis nemanītu, ka ved dzīvu cilvēku.
2303. rindā: Par šādām ēnām, nomirušo dvēselēm, stāsta jau Homērs savā Odisejā, salīdz, dienvidus slāvu ticību par vampīriem, nomirušo gariem, kuri izsūc dzīviem asinis,
2314. rindā: Pie Apuleja Psihe tiek mācīta nepiesēsties krēslā un neēst no dārgajiem ēdieniem, bet atsēsties uz grīdas un lūgt melnas maizes gabaliņu.
2318. rindā: Visas šīs pamācības pie Apuleja mazāk veikli tiek dotas no kādas balss iz torņa, no kura gala Psihe grib nomesties zemē. Vairāk raksturiski turpretim ir pie Apuleja kārdinājumi, no kuriem Psihe tiek brīdināta: ceļā gadīsies klibs, ar malku apkrauts ēzeļa dzinējs, kurš lūgs, lai paceļ viņam nokritušās malkas pagales, Stiksā piepeldēs nedzīvs sirmgalvis un lūgs, lai viņu ieceļ laivā, vecenes sēdēs auzdamas un lūgs sakārtot dzijas, - neviens no šiem lūgumiem ņau jāizpilda, citādi Psihe būtu pazuduse.
2337. rindā: Trejdieviete ir Selēne (lat. Lūna, mēness), Artemīda (lat. Diāna) un Hekate, domātas vienā trīsvienībā; viņa parādās reizē virs zemes (mēness), zemes virsū (Diāna) un apakš zemes (Hekate).
2339. rindā: Pazīstami sēru augi.
2347. rindā: Gandrīz viss tālākais dzejiskais un vietām spēcīgais iztēlojams tiklab peklē, kā vēlāk (6. dzied.) debesīs ņau ņemts iz Apuleja, kurš gluži īsos vārdos nobeidz stāstu, kamēr Hamerlings lūko attēlot pa daļai savus uzskatus par nāvi un dvēseles atjaunošanu.
2434. rindā: Slavens nāves valsts tēlojums pie Homēra, salīdz. Dantes «Pekles» pirmo daļu, arī «Pausta» otrā daļā dažas vietas.
2466. rindā: Erebs - nāves valsts apzīmējums.
Orfejs - mītisks dzejnieks, kurš nokāpis nāves valstī un ar savām kokles skaņām aizkustinājis pašu apakšzemes dievu, lai tas atlaistu iz pekles Orfeja mirušo, mīļoto sievu Eiridiki, Ceļā uz zemi, pretī noteikumam, Eiridike atskatās atpakaļ un nu tiek nenovēršami aizrauta atkal peklē.
2478. rindā: Hadess jeb Plūtons.
2520. rindā: Tanats (Thanatos) - nāve, nāves dievs, nāvētājs, kuru izsūta Plūtons, nāves valsts augstākais valdnieks.
2534. rindā: Persefone jeb Proserpina (lat.), Dēmetras meita, tika laupīta no Hadesa, un uz mātes lūgšanām viņai tika atvēlēts pusi gada, vasarā, dzīvot uz zemes virsus, kamēr otra puse gada, ziema, jādzīvo peklē; pavasara un rudens mītisks attēlojums pie grieķiem.
2654. rindā: Averns (lat. Avernus) - nāves valsts apzīmējums.
2787. rindā: Visos šādos un vēl daudz citos veidos Ceiss parādījies zemes skaistulēm, piemēram, Danajai, Semelei, Lēdai, Eiropai, Īoai u. c.
2811. rindā: Apulejs, kā īsts Lukiāna māceklis, piezīmē, ka Merkuram bijis dieviem jāpiedraud, ka neatnākšanas gadījumā jāmaksā kā sods desmittūkstoš zelta drahmu; aiz bailēm no šāda liela soda sanākuši dievi pilnā skaitā.
2895. rindā: Urānieši - debess apdzīvotāji, uranos - debess; mitoloģiski Urāns ir olimpisko dievu sencis.
3005. rindā: Fenikss (Phoenix) - teiksmains putns, kurš mājoja Āfrikas tuksnešos un, vecs un vājš juzdamies, pats metoties ugunī, lai iz tā atkal paceltos jauns un spēcīgs.
3024. rindā: Sols - Hēlioss (grieķ.) - saules dievs, Fēbs - Apollons.
3074. rindā: Ambrozija. - olimpiešu ēdiens; ambrozisks tiek lietots kā apzīmējums cēlam, debešķam.
3089, rindā: Salīdz. Platona filozofijas domas.
3097. rindā: Nektārs - dievu dzēriens.
3109. rindā: Hēbe (griek, jaunība), dieviem vīna lējēja; Hērakla laulātā draudzene Olimpā.
3129. rindā: Ar mazu variāciju - ne asins, bet asaras lāse - atrodam šo pašu sentimentāli dzejisko tēlojumu Hauptmaņa «Nogrimušā zvanā».
3140. rindā: Bakhus - vīna dievs.
4. rindā: Laiks pēc Amerikas uziešanas no Kolumba.
20. rindā: Amerika.
31. rindā: Ap Amerikas atklāšanas laika Bertolds švarcs atrada šaujamā pulvera pagatavošanu.
33. rindā: Johana Gūtenberga (Maincā, Vācijā) grāmatu drukāšanas māksla.
37. rindā: Bicantija, Bicance - Konstantinopole.
41. rindā: Še ir domāti sengrieķu daiļrakstnieclbas un senebreju dzejas sacerējumi, kuri ap Amerikas uziešanas laiku tika Vakareiropā pazīstami, tika pētīti un studēti oriģisāltekstā un darīti tautai pieejami caur tulkojumiem. Sengrieķu - romiešu dzeja un māksla tanī laikā it .kā augšām cēlās iz gadu simteņu biezajiem putekļiem, jauns gars likās pamostamies visā toreizējā pasaulē, visas cilvēciskās gara spējas bija iztrauktas no garā miega un sāka darboties brīnišķā sajūsminājumā; drukas māksla deva viņām iespēju plašās aprindās attīstīties, Amerikas uziešana atvēra jaunu darba lauka saimnieciskai dzīvei, kura pēdējā galā bija visa šī t. s. atdzimšanas, renesansas laikmeta pirmcēlons, pārvērsdamas un uzplaukdama jau kopš krusta karu dzīvākas satiksmes un pārgrozītas ražošanas kārtības laika.
64. rindā; Banats - Ungārijā province, guberņa.
87. rinda: Picaro un Kortecs - spāniešu laupītāji bruņinieki, kuri iekaroja Mehiku un Peru.
163. rindā: Trohejs - pantmērs iz divām zilbēm, no kurām pirmā ar uzsvaru.
169. rindā: Metaforas - līdzības, valodas pušķojumi.
170. rindā: Hiperbola - pārspīlējums.
173. rindā: Barbarosa - sarkanbārdis - vidus laiku vācu ķeizars.
Trikolora - trejkrāsas, karogs trejām krāsām.
175. rindā: Kifheizera kalns (Kyffhäuser} Vācijā, kurā, pēc teikas, sēdot ķeizars Barbarosa un gaidot uz laiku, kad atkal celties un tad nodibināt vācu ķeizara valstību.
176. rindā: Sv. Paula baznīcā 1848. g. pārvēršanās laikā noturēja savas sēdes vācu brīvais parlaments, pirmais neizdevīgais mēģinājums no pilsoņu puses nodibināt vācu brīvību un vienību, kuras zīme bija trejkrāsainais zelta melnais - sarkanais karogs.
184. rindā: Delfīni - jūras zivis.
187. rindā: Amoreti - mazi amori, mīlestības dievi, bērnu veidā.
189. rindā: Fanfaras - tauru maršs.
196, rindā: Undīnas - ūdens meitas.
205. rindā: Hispāniski - spāniski.
212. rindā: Bandelīrs - plata lenta pār krūtīm, pie kuras tika zobens nēsāts.
241. rindā: Seviļa - pilsēta Spānijā.
250. rindā: Mori - arābieši,, kuri. karoja ar spāniešiem ap virsvaldību Spānijā.
253. rindā: Granada - slavena pilsēta Spānijā.
258.. rindai Infants, Montē - troņamantinieks un tronamantiniece Spānijā.
268. rindā: Jaunieceltais bruņinieks saņēma savā goda dienā pirmos piešus.
276. rindā: Salīdz, pazīstamo nostāstu par Hristoforu, kurš nesa Kristusbērnu pār upi.
288. rindā: Ķeltu - romāņu teiksmains karalis (tiek minēts arī angļu un senvācu teikās), kurš savā pilī ap savu galdu pulcināja sava laika slavenākos varoņus. Līdzīgas teikas krieviem par Vladimiru, «sarkano saulīti», un viņa varoņiem.
320. rindā: Flandiija - daļa no tagadējās Beļģijas, tanīs laikos līdz ar pārējām Holandijas valstīm slavena ar savu bagātību.
Venēcija - tagadējā. Itālijas ostas pilsēta Venēcija, toreiz bija lietas un bagātas patstāvīgas valsts galvas pilsēta..
327. rindā: San Sebastiana - pilsēta Spānijā. Varonīgā Bilbao pakāršana ir vēsturisks fakts.
333. rindā: Armāda - armija (arma - ieroči), karaspēks, sevišķi jūras spēks spāniešu karos. Pazīstama ir armāda, kuru karalis Fīlips II izsūtīja pret Angliju un kura aizgāja bojā.
346. rindā: Kastīlija - province Spānijā ar galvas pilsētu Madridi.
347. rindā: Aragona - province Spānija.
352. rindā: Kalatravas ordeņa goda zīme.
386. rindā: Caracho - spāniešu lāsts.
436. rindā: Guļamais tīklis.
444. rindā: Lielu odu suga dienvidus zemēs.
456. rindā: Pirogas - kuģi,
466. rindā: Savannas - zāļu lauki dienvidos, piem., Mehikā, prērijas, stepes.
528.rindā: Svētule.
535.rindā: Siņorīna - signorina - kundze.
536.rindā: Palankins - nestāvas.
575.-577, rindā: Kamvelas, felukas, brigantīnas - dažāda veida kuģi.
579. un 580. rindā: Kastīti ja, Leona, Aragona - provinces, agrāk patstāvīgas valstiņas Spānijā.
585. rindā: Sperama - cerība,
625. rindā: Rokoko un Pompadūras stils ap 17. gadu simteni.
Kanibāli - cilvēkēdāji, mežoniskas tautas Amerikā,
626. rindā: Karaībi - amerikāņu mežoniska tauta Dienvidus Amerikas ziemeļpiekrastē un uz salām.
651. rindā: Pareizs, nebūt nepārspīlēts apraksts no tā laika «ģiģerļu» uzvalka.
652. rindā: Bareta - cepure bez naga.
709. rindā: Lete - sengrieķu mitoloģijā viena no miroņvalsts upēm; kas no viņas ūdens dzēra, tas aizmirsa visu, ko dzīvē pieredzējis.
344. rindā: Putudzimuse - pēc grieķu mitoloģijas, Afrodīte - daiļuma un mīlestības dieviete.
345. rindā: Afrodītes dēls Eross (latīniski Amors) ir mīlestības dievs.
630. rindā: Ceiss - Jupiters, grieķu - romiešu augstākais dievs.
634. rindā: Borejs (Boreas) - vēju dievs, parasti auksto un nikno ziemeļa vēju. Arī latviešu mitoloģijā atrodams viļņu salīdzinājums ar kumeļiem.
637. rindā: Stikss - upe apakšzemes nāves valstī; pār viņu vecis Harons cēla pāri mirušos uz Hadesu, mirušo telpām. Kas nebija aprakts, bija nosodīts uz klaidāšanu zemes virsū, tos Harons nepieņēma laivā, un tiem bija jāmaldās kā spokiem; tāpat kā, pēc latviešu ticības, nekristīti mirušiem vai neapraktiem bērniem.
646. rindā: Busole - kompasa sarīkojums jūrniekiem, pēc kura nosaka kuģa ceļu.
649. un 650. rindā: Kastors un Polideiks (latviski Kastors un Polukss) - brāļi, ceļa rādītāji un glābēji jūrniekiem; Tindareja dēli, skaistās Helēnas brāļi, tiek iecelti dievu kārtā, saukti arī par dioskūriem.
716. rindā: Konvenience - saskaņā ar šķiras paradumiem un uzskatiem, piederība, aprēķins.
Starp 751. un 752. rindu: Okeanīdas - jūras meitas, nāras, paša Okeāna, pirmjūras, bērni, rada titāniem, iz vecās dievu dinastijas, kura tika nogāzta no troņa caur sadumpojušos Ceisu.
807. rindā: Pēlēja sieva Tetīda (Thetis), Ahilleja, Trojas varoņa, māte.
820. rindā: Titāns Prometejs, kurš deva cilvēkiem kultūru un tiek tādēļ saukts par cilvēces cilts tēvu; viņš līdz ar veco dievu cilti sacēlās pret Ceisu, bet tika pārvarēts un piekalts pie Kaukāza klintīm, kuš ērglis plosīja viņa miesas. No viņa mūžīgām mokām, - jo viņš bija nemirstīgs, - viņu izpestīja tā pate cilvēku cilts (Herkuls), kuru viņš bija vedis pie attīstības un kuras dēļ cieta; visvairāk Ceiss ļaunojās, ka Prometejs bija uguni, visas kultūras sākumu, devis ļaudīm; viņš labi zināja, ka tā tiks galu galā pārvarēts no cilvēku cilts. - Okeanīdas nāca mierināt Prometeju, kad viņš karājās pie klints.
823, rindā: Olimps - Ceisa un dievu mājoklis kalna galā.
832. rindā: Atlants (Atlas) - milzis iz veco dievu cilts, bija nosodīts uz debesjuma nešanu.
947. rindā: Hieroglifi - ēģiptiešu priesteru svēti raksti.
948. rindā: Turbāni - muhamedāņu galvas segas. Baretas - cepures bez naga un malām; vidus laikos nēsātas no mācītiem vīriem.
949. rindā: Perikas nēsāja astoņpadsmitā gadu simtenī. - Še domāti slaveni domātāji - prātnieki dažādos kultūras laikmetos: pie ēģiptiešiem, arābiem, Eiropā vidus laikos un tā apgaismošanas laikmetā, 18. gadu simtenī.
Starp 1121. un 1122, rindu: Epilogs - pēcvārds.
1. rindā: Kokle - igauniski: kannel, stīgu mūzikas instruments, lietots pie visām somu tautām. Tagad pie īstajiem igauņiem ņau vairs atrodams, bet uzglabājies vēl pie Pleskavas igauņiem. Kannelei ir līdzības ar mūsu agrāk lietoto kokli. - Augšējie panti ir no Kreicvalda, un viņi runā paši par sevi. Tuvāk par to rakstīt būs varbūt gadījums citā vietā.
Vanemuine - pēc Fēlmaņa, pirmā igauņu tautas eposa uzzīmētajā, domām, esot «vecā tēva» pinnradījums, vecs vīrs, sirmiem matiem, baltu bārdu. Viņš slavens ar savu gudrību, un viņa mīļākā nodarbošanās: koklēšana un dziedāšana. Pēc pasaules radīšanas viņš uz domeskalna pie Mētras upes mācījis cilvēkiem un kustoņiem svēto valodu, dziedāšanu, jo, kaut gan katrai radībai jau bijusi sava valoda, tā tomēr noderējusi tikai dzīves vajadzībām, ikdienai, jo dziesma -
Nau no zemes izcēlusies,
Nedz no zemes, nedz no koka,
Tautas dziesma ir no debess
Nākusi, no svēta gaisa,
Viņpus līkā debesjuma.
Kur viņš gājis, tur izdīgušas puķes, kur apsēdies, tur izauguši koki. Visa pasaule atskanējusi, katrs mācījies no viņa savu dziesmu, mežs šalcis, upe čalojusi, putni dziedājuši, pilnīgi viņa dziesmu noklausījies tikai cilvēks, kurš tad arī sapratis visas dabas skaņas. Bet ļaudis aizkaitinājuši Vanemuini, un tas pacēlies atkal debesīs; tikai retais kā no tālienes sadzirdot vēl tagad veča dziesmas un spējot savus brāļus modināt ar dziesmas dievišķo balsi. Bet, kad laime atkal mājošot tautā, Vanemuine pats pamākšot no debesīm.
9. rindā: Burtnieka gudrā meita ir Inta (teika, pasaka). Viņa ir personificētā poēzija. Jāņu nakti svētītas acis viņu vēl tagad var ieraudzīt ezera kūpošos miglājos.
10. rindā: Endela ezers - atrodas netāli no Kardisas. Pie viņa mājoja Inta. Endels ir Ilmarina dēls un Intas mīļākais, kura nāvi viņa apraudāja.
31. rindā: Mana ziedoņa dārgie draugi - zīmējas uz Kreicvalda draugu, jau. minēto Fēlrnani, kurš pirmais sāka salasīt Kalevipoega izkaisītās daļas.
38. rindā: Dzeguze ir pie igauņiem bēru un skumju putnis, jau viņai tuvošanās dzīvojamai vietai nes briesmas, kur viņa uz Jumta uzsēstai, tur māja nodeg. Zelta dzeguzīte - ir tikai glaimojums šim nelaimes vēstnesim.
42. rindā: Kalevvīri - varoņi, varbūt arī milži. Ko īsti nozīmē Kalev, par to mācītie, kā parasts, tikai strīdas, bet neka noteikta nezina. Daži šo vārdu veduši sakarā ari ar mūsu: kalvis, kalējs, - Kalevs, it sevišķi viņa dēls, ir igauņu teiku tautas varonis.
43. rindā: Kalmas kalni - kapu un ziedu vietas mežos, kur vēl simti gadus atpakaļ igauņi glabāja savus nelaiķus; pagānu laikos parastās kapu vietas.
52. rindā: Uku - vectēvs, augstākā dievība, debesu un gaisa dievs. Uku bij reizē ražas un augšanas dievs, bet viņam par godu svētīja art lielos miršanas svētkus; še viņš domāts kā sargātājs tiem, kas kapā dus.
53. rindā: Svēte Māre - no kristīgiem sajēgumiem pārņemta un sajaukta ar pagāniskām dievībām, kā ari redzams no latviešu tautai dziesmām un teikām.
109. rindā: Apses lapas trīsot tādēļ, ka reiz kāds zaglis ticis no dieviem - sargātājiem pārvērsts kokā un paturējis trasēšanu uz mūžiem.
139. rindā: Pitkne ir pievārds Ukum, kā zobens kungam.
142. rindā: Aike - vectēvs, pērkons. Tā arī tiek saukts Uku, kā jau zibens un pērkona dievība.
168. rindā: Maldus ir garu balss, kas atskan klusās naktīs mežos un vēsta senlaiku mokas vējiem. Kad bieži dzird šo balsi, tad tas nozīmē tuvus karus un asins izliešanu.
197. rindā domātas ir igauņu brīvības cīņas, sākot no 1208. - 1227. g., kad viņi beigās pēc varonīgas pretimturēšanās, gluži citādi nekā gļēvie latvieši,1 tika nomākti. Tomēr drošsirdīgie igauņi nekad ņau lēnīgi mi mierīgi nesuši vergu jūgu un nekad ņau ar to pilnīgi apraduši; nekad viņi arī nelika vairāk cerības uz līkām mugurām un žēlīgu lūgšanos, bet gan uz drošām krūtīm un varonīgu cīnīšanos, viņi prasīja savas brīvu ļaužu tiesības, bet ne kungu žēlastību. Arī pēc 1227. gada, simts gadus pēc galīgās nomākšanas, viņi vēl sacēlās pret verdzību 1343. gadā pa visu Igauniju un Samu salu; ja toreiz būtu pievienojušies latvieši, aizmirsdami savu naidu un savas bailes, vēsture varbūt izskatītos citādi. Bet latviešiem jau esot «lirisks temperaments», kā teic kāds saprātīgs vārds,
207. rindā: Taras dēli ir varoņi, uzvarētāji, apmēram Valhallas varoņi pēc vācu teikām. Latviešiem tāds jēdziens liekas gluži svešs. Tāra ir debess, Ūku.
248. rindā: Verdzības saites (orjakütked) turēja igauņus simtiem gadus neizsakāmā «dzīves vārgā», tāpat kā mūs. Mums tolaiku iespaidi pārgājuši asinīs, un vēl tagad pie mums skaita par augstāko gudrību: padevību.
249. rindā: Kara mokas igauņiem nācās bieži izciest, neskaitot nemaz vācu iekarošanas karus, sevišķi visu laikmetu no 1558. līdz 1629. g., t. l, ordeņa pagrimšanas līdz zemes iekarošanai no zviedriem, un vispēdīgi vēl pa ziemeļa kara laiku no 1700. - 1710. g.
250. rindā: Bada mokas igauņu tauta tāpat daudzreiz izcietusi aiz gariem kara laikiem un neražām. Sevišķi briesmīgs bija bads 1602. gadā un 1695. līdz 1698. g., kuri ari latviešus nesaudzēja; zināms, še vēl nemaz ņau minēta pastāvīgā, nekad nepārejošā pusbadošanās, kura ik gadus aizdzen tik lielu daļu no mūsu svarīgākiem ļaudīm uz svešumu un kavē kultūras pacelšanos un sabiedrisku attīstīšanos pie mums. Igauņu tautas uzskatu par bada cēloņiem izsaka tautas dziesma «Senlaiku dienas».
252. rindā; Mēris tikpat bieži piemeklējis Latviju kā kari un bads, kuriem viņš mēdza sekot.
253. rindā: Sērga, ig. tautzi - še personificēta parādās kā sērgu kungs, «visu uz kaujamā sola gulošo nožņaudzējs».
255. rindā: Reimans iedala igauņu tautas vēsturi šādos četros laikmetos: I - brīvības laiks, dziesmās un. teikās saukts par «zelta laiku», II - brīvības cīņu laiks no 1208., nobeidzas ar patstāvības zaudēšanu 1227. gadā, III - jūga dienas, kuri, neskatoties uz dažiem gaišākiem brīžiem, kā, piem., zviedru valdības laikā no 1629. - 1700. g., tiek saukti par «žņaugšanas un ciešanas laikiem», un IV - miera laiks3, sākoties no 1710. g. vai no Nistetes miera slēguma 1721. gadā.
258. rindā: Nāras, ig. haldjas, bija dabas priekšmetu personifikācijas, katrai upei, strautam, kokam bija sava nāra, kura domāta kā patstāvīga būtne.
302. rindā: Jāņa pils, ig. Joanilinn, ir veca, mežā un purvos paslēpta igauņu pils Nisi draudzē. Kreicvalds pats viņu apmeklējis 1819. gadā.
328. rindā: Virlande, Jervene, Harijene, Vīka ir tagad četri apriņķi Igaunijā; pa igauniski viņi saucas: Virumaa, Harju, Järvemaa, Läänemaa jeb Vakara zeme (maa - zeme).
342. rindā: Alevdēli, Alevidi, tāpat Olevidi un Jelevidi ir Kalevipoega pavadoņi uti igauņu varoņi.