RAINIS
UGUNS UN NAKTS
SENA DZIESMA - JAUNĀS SKAŅĀS
Es dabūšu savu Laimdotu.
TREŠAIS CĒLIENS
Jaundibinātā Rīgā - Daugavas krastā.
Priekšā Spīdolas valdnieces telts, liela istaba, bagātīgi izgreznota: senlatviešu
izdaiļota barbarība un Eiropas kultūra no 12. gadu simteņa.
Pa kreisi Spīdolas troņa sēdeklis, tam gar malām un pretī virsaišu krēsli. Vidū
lielas durvis, aizsegtas ar sarkanu priekškaru. Pa kreisai rokai otras durvis uz
Spīdolas mazākām istabām; pa labai durvis uz kareivju istabu.
Atverot lielās durvis, redzama jaunceļamā Rīga un Daugavas krasts ar vācu kuģiem un
latviešu laivām; viņpus upes mežiem apauguši kalni.
Gaiša, saulaina diena.
*
(Spīdola stāv pie telts lielajām durvīm, kuras plaši atsegtas, un noskatās uz Daugavas krastu, kur sapulcējies liels pulks ļaužu: latviešu, lībiešu, zemnieku, kareivju, virsaišu, pa starpām arī vāciešu; meistaru un uzraugu. Ļaudis palaiž kuģus, kuri ar Kaupu un pavadoņiem sataisās braukt uz Vāczemi.)
ĻAUDIS
(Dzied atvadīšanās sveicienus; pār visu nomanāmas baigas sajūtas.)
Ardievu, ardievu, laimīgi braucat!
Lai dzīvo Kaupa, brāļi, saucat!
- Vai, vai, mūsu mīļie!
Lai bagātas mantas ved viņš mums,
Lai laimīgs ir viņa atbraukums!
- Vai, vai, mūsu mīļie!
Mūsu māsas un brāļus ved atpakaļ drīz!
- Mums Roma svētību atnesīs -
- Vai, vai, mūsu mīļie!
SPĪDOLA
(Liek aizvilkt priekškaru teltij, aiziet no durvīm smiedamās.)
Jūsu brāļus un māsas ved atpakaļ drīz -
Jums Roma verdzību atnesīs!
(Pieskandina pie vairoga. Ienāk kāds kareivis.)
SPĪDOLA
Sakāpa kuģos?
KAREIVIS
Jā, Kaupa ar pavadoņiem jau sakāpa;
Tev, kundze, godu atdot nāk virsaiši.
SPĪDOLA
Gūstītie kuģī?
KAREIVIS
Nē, viņus vēl kārto, drīz vedīs.
Tos kāda sieviete gumda
Un saceļ rūgumu un pretestību.
SPĪDOLA
Ziņas no Burtniekiem?
KAREIVIS
(Smiedamies.)
Nau vēl, tev nau ko Lāčplēša bīties.
SPĪDOLA
Baidies par sevi, ka līdz tevi neņem.
(Sit pie vairoga; ienāk kareivji.)
SPĪDOLA
Šo kuģī vest līdzi!
KAREIVIS
Ak, žēlo, žēlo, kundze, kundze, kundze!
Mana sieva, mani bērni! -
SPĪDOLA
Prom!
(Kareivis tiek aizvests.)
*
(Ienāk Kangars un virsaiši. Kamēr viņi sanāk un sastādās, pa atvērtām durvīm dzird atvadīšanās dziesmu un darba troksni no ceļamās Rīgas; āmuru klaudzienus, uzraugu saucienus, pa starpām iekliegšanos un vaidus. Durvis tiek aizslēgtas.)
KANGARS
Kundze, še vedu tev mūsu priekšniekus.
Mēs palaidām Kaupu uz Romu.
Šie krietnie Romai pārdeva Rīgu,
Lai pili ceļ mūsu sargātāji
Pret ienaidniekiem no iekšas un āras.
Tie godu tev parādīt grib un padevību;
Tiem dziļi žēl, ka pretestība bij no dažiem
Pret vareno Romu, mūsu labdari;
Tie solās katris savā daļā gādāt,
Ka tas vairs nenotiek ne mūžam.
VIRSAIŠU RUNĀTĀJS
Mēs izdosim tev vainīgos,
Sodi, kā patīkas, tos;
Par atkārtotu pretību
Tev nodevām Laimdotu.
Kas drīkstēs saukt un brēkt,
To - liksim dzelžos slēgt;
Tev, Romas valdniecei, kalposim,
Tev sevi pašus atdosim.
SPĪDOLA
(Īsi un nicinoši.)
Kalpojat, dabūsat algu.
VIRSAIŠI
Sveika! sveika! sveika!
(Troksnis ārpusē. Ienāk kāds kareivis un pieiet pie viena virsaiša.)
VIENS VIRSAITIS
Tur, kundze, gūstītos pašlaik ved.
LAIMDOTAS BALSS
(Pati vēl neredzama.)
Skatat, bāliņi, skatat, māsas,
Ļaujat, lai rit jūsu asaru lāsas,
Ļaujat, lai rit, uz dzelžiem līst,
Lai dzelži mīksti top un rīst.
ATBALSS NOTĀLĒM
Vai, vai, mūsu mīļie!
SPĪDOLA
(Liek atsegt priekškaru: garām ved gūstītos uz kuģiem, Viņu starpā Laimdota važās, saplosītām drēbēm.)
LAIMDOTA
Ko jūsu gaudas tik gausas?
Vai jūsu acis jau sausās?
Vai asru lāsu jums ir tik vien?
Simts gadiem jums jāraud būs vēl ik dien'.
ATBALSS
Vai, vai, mūsu mīļie!
LAIMDOTA
Šīs rokas bij brīvas, nu varā kaltas,
Asinīs drēbes, un bij tik baltas;
No soļiem dzelžu sprādzes man skan.
Jūs, brāļi, savas vēl nemanāt gan.
ATBALSS
Vai, vai, mūsu mīļie!
SPĪDOLA
Hahahaha, nāk Laimdota,
Izrotāta kā līgava.
LAIMDOTA
Smej, uguns acs, - cik ilgi tu spēsi,
Cik tu pret gaismu uzvarēsi?
Nāks Lāčplēsis, tevi saplēsīs,
- Steidz drīz! steidz drīz! -
Bet tu bailēs trīs'!
SPĪDOLA
Gaidi vien
Vēl dažu labu dien'!
Saplēsts tiks tavs lāčplēsējs pats,
Arī pār viņu ies dzelžainais rats.
LAIMDOTA
Un, kaut tu spētu ar viņu mākt,
Tu nespēj kavēt, kam jānāk, nākt;
Aiz mums stāv citi...
SPĪDOLA
Tu domā tos vergus tur?
LAIMDOTA
Es domāju cietējus še un visur,
Kas panes spaidus un varmācību.
SPĪDOLA
Un tos tu gumdi uz pretestību,
Tiem gribi tu iedot vīrestību,
Priekš sevis un citiem lai ziedotu
Savu dzīvību?
Vergs paliek vergs!
LAIMDOTA
Smej vien un nicini,
Nāks laiks - un vergi kļūs varoņi.
SPĪDOLA
Nāks laiks un - laika spaids.
LAIMDOTA.
Mums neļaus
Dusēt mūsu naids.
SPĪDOLA
No naida jūs cerat pestīšanu?
Nau dzenuļa jums cēlāka?
LAIMDOTA
No naida mēs ceram atriebšanu,
Viscēlākais: apraktā brīvība!
SPĪDOLA
Hahahaha!
LAIMDOTA
Skatat, māsiņas, skatat, brāļi,
Mēs savus dzelžus nesam tāļi;
Mēs ejam tāļi, mēs pārnāksim -
Jums cerēt, tiem drebēt i iztālim.
SPĪDOLA
Vest prom! Liegt runāt tam sievietim.
(Atskan bungas, aiziet ar gūstītiem.)
LAIMDOTA
(Caur bungu troksni cauri.)
Jums cerēt, tiem drebēt i iztālīm.
ATBALSS
Vai, vai, mūsu mīļie!
KOKNESIS
(Iz aizbraucēju vidus.)
Ardievu, sveika, Spīdola,
Dēļ tevis šī gaita man uzņemta.
SPĪDOLA
Nes Romas gudrības gredzenu,
Tad laipni tevi apsveikšu.
JAUNEKĻI AIZBRAUCĒJI
(Puķēm appuškojušies.)
Dēļ tavu acu liesmām
Mēs jūras pārpeldam,
Caur bangām un caur briesmām
Tās redzam spīgojam.
Kaislāk jūra neputo
Nekā vīns iekš kausa,
Dzersim tev šo pēdējo,
Jūra būs mums sausa.
Romu mēs tev atvedam -
Būs tev vaiņags galvā,
Vēl ikviens pa pilsētam,
Būs tev saktas balvā.
Dēļ tavu acu liesmām
Pār jūrām pārpeldam,
Caur bangām un caur briesmām
Tās redzam spīgojam.
ĻAUDIS
(Iz attāluma.)
Mūsu brāļus un māsas ved atpakaļ drīz, -
Mums Roma svētību atnesīs. -
- Vai, vai, mūsu mīļie!
(Durvju priekškars tiek aizvilkts.)
SPĪDOLA
Hahaha! visi vērtībā vienādi,
Uz tiem jūs cerat, fantasti!
Haha!
(Uz virsaišiem pagriezdamās.)
Jūs ejat pie darba!
(Pati aiziet projām.)
*
(V i r s a i š i un K a n g a r s.)
VIRSAIŠI
Ko? Kā? Vai kundze nau mierā ar mums?
Vai izdarīts kāds misējums?
KANGARS
Nē, nē, nekas, tik esat nu stingri,
Lai ļaudis klusi un strādā vingri.
(Aiziet.)
*
VIRSAIŠI
(Atrauj priekškaru vaļā, uz ļaudīm, kas strādā pie būves, bet tagad žēli noskatās uz aizbraucējiem.)
Ko skatāt? Pie darba! Klau, citi kā kaļ!
Kas projām, tas nenāks vairs atpakaļ.
BALSIS
Vai, vai, mūsu mīļie!
VIRSAITIS
Tik esat klusi un strādājat,
Kas citu ko saka, tam neklausat.
(Virsaiši iziet, tikai divi paliek atpakaļ; priekškars tiek aizvilkts.)
*
PIRMAIS VIRSAITIS
Viss labi, - bet pati tā drusku -
OTRAIS VIRSAITIS
Jā, barga un burve, bet ko? - Nekā -
PIRMAIS
Un briesmonis, nelietis Lāčplēsis,
Ja tas vēl nāk,
Tad mūsu mierīgo laimi vēl postīt sāk.
OTRAIS
Bet Kangars tiešām prātīgs vīrs -
PIRMAIS
Tik gudra otra vairs latviešos nau -
OTRAIS
Cik rāmi nu ļaudis strādā priekš mums -
PIRMAIS
Mums nau ko baidīties, Roma mūs sargā.
OTRAIS
Cik drīz viņš izoda stipro un piespiedās klāt!
PIRMAIS
Būs austrums stiprāks, viņš pielīdīs arī tam.
OTRAIS
Ak, vai tu re, tad viņš visus -
PIRMAIS
- Pieviļ.
(Ārā troksnis.)
ĻAUDIS
Kas tur žib, - kas tur mirdz?
Saule lec, - lec mana sirds!
- Mūsu glābējs steidzas,
Visas bēdas beidzas, -
- Pili viņš cēla pie gaismas,
Viņš aizdzīs mūsu baismas. -
- Lāčplēsis nāk, nāk,
Vārgu ar roku vāk. -
*
LĀČPLĒSIS
Kur tie neģēļi, sakat?
ĻAUDIS
Tur iekšā, tur iekšā.
(Priekškars tiek atrauts vaļā.)
LĀČPLĒSIS
{Uz virsaišiem.)
Kur nelietis?
OTRAIS VIRSAITIS
Vai Lāčplēsis? Tas tālu.
LĀČPLĒSIS
Nē, tuvu, tu Kangara kalps.
Še, ņem savu algu.
(Nosit virsaiti.)
Hoho! Nākat laukā, laukā! -
VIRSAIŠI
(Aiz skatuves.)
Vai! vai! vai! vai! vai!
ĻAUDIS
(Pamet savu darbu, uztraukti pulcējas, uzraugi sauc.)
Kā tas žib, - kā tas mirdz!
Saule lec, - lec mana sirds.
- Viņš tumsoņus dzīs,
Spīdēs saule drīz. -
KANGARS
Kas še par troksni? - Ak vai!
(Bēg.)
LĀČPLĒSIS
Pag, stāvi, nebrēcl
Gan brēksi, kad tevi kaušu.
Kur, nelieti, liki Laimdotu?
KANGARS
Ko? Laimdotu?
Es neesmu vainīgs. Es nezinu.
LĀČPLĒSIS
(Viņu sagrābj un krata.)
Saki!
KANGARS
Laid mani, es tavs jaunības draugs.
Tā, tā tur vainīga,
Lūk, tur nāk Spīdola!
LĀČPLĒSIS
(Atgrūž viņu nost.)
(Ienāk S p ī d o l a visā godībā.)
*
SPĪDOLA
Ko manus ļaudis sit un baidi?
(Uz Kangaru.)
Ej slēpies, ko trīci un gaidi!
KANGARS
(Atiet atpakaļ.)
LĀČPLĒSIS
Kur liki manu Laimdotu?
SPĪDOLA
Vai tu vēl sauc to par savēju?
Vai visus prātus pie viņas sēji?
LĀČPLĒSIS
Kur Laimdota? Teic!
SPĪDOLA
Lai teic tev vēji,
Tie pavada tavu meiteni,
Tu nabaga lielo varoni!
Par lielu tava vara,
To nenes būtnes, kas maza gara.
Mans nabaga varons, tu nesaprasts. -
LĀČPLĒSIS
Ko runā? Ko nožēlo?
Es negribu, žēlums man neparasts.
Kur Laimdota? Teic, kur Laimdota?
SPĪDOLA
Neprasi, nau vairs še rodama.
LĀČPLĒSIS
Ko mani vil tu, čūskas meita?
Kur viņu liki? Teic tūdaļ!
(Izrauj zobenu.)
SPĪDOLA
Baidē vergus, kā Kangaru,
Ne mani, valdnieci Spīdolu!
KANGARS
(Iznāk iz nomalas ārā.)
Tā, Lāčplēs, pie visa vainīga,
Tā ragana, varmāka Spīdola!
SPĪDOLA
Jā, lielais varon, tik uzklausies,
Par glābiņu vērgam pateicies.
KANGARS
Es neesmu tavs vergs, tu ļaundare,
Tu zīlniece, tu, tu.
LĀČPLĒSIS
Klus', kalps.
(Sit viņu.)
SPĪDOLA
Tu esi cēls un karalisks!
Vergs, skūpsti viņa kājas!
KANGARS
(Nāc aiz dusmām.)
Tu, tu, tu, es tev! es jums abiem!
Jums nebūs vienam otru gūt!
(Aiziet.)
SPĪDOLA
Vai dzirdi, ko viņš visvairāk baidās?
Ka mēs viens otru gūtu.
Un viņam taisnība.
Mēs būtu nepārvarams pasauls spēks.
LĀČPLĒSIS
Laid, laid, lai paliek!
Kur liki manu Laimdotu?
SPĪDOLA
Jautā labāk, kur tā lika tevi?
Tu nabaga varons!
Tās laiva tur liegi viļņos līgo,
Bet vēl jo liegāk viļņojot līgo
Pie mīļā krūtīm viņas krūtis,
Neatraujami piesliegušās -
LAČPLĒSIS
Sērs un mēris!
Tu zobens neesi vērta.
(Nosviež dusmās savu vairogu.)
SPĪDOLA
Ejat visi laukā! Tā es tevis baidos.
(Visi iziet; durvju priekškars tiek aizvilkts cieti.)
*
SPĪDOLA
Nāc cīņā ar sievu! Nāc!
Tu netici man?
Ar Koknesi viņa aizbrauca.
LĀČPLĒSIS
(Atmetas atpakaļ.)
SPĪDOLA
Tas nebij tik pārāk varons kā tu;
To viņa saprata, ne tevi.
Tik līdzīgs lieliskums spēj tevi saprast,
Brīvs un valdošs gars:
Es viena!
Es esmu visskaistākā par visu,
Kas zemes virsū un zem zemes ellē.
(Arvienu maigāk.)
Mēs divi vientuļi kalnu gali,
Pār mežiem caur tālēm saredzamies.
Viens zilgans debess plīvuris
Mūs abus sedz,
Un vieni mākoņi žēlīgi aizklāj
Ar baltu segu mums zemes zemumu
Un viņas vājās būtnes.
Lai līdzi plandās pār mums
Šis dailes plīvurs un sāpes sedz.
Nāc, Lāčplēs, pie manis!
(Planda pār viņu savu plīvuru.)
LĀČPLĒSIS
(Atmostas iz domām.)
Kāds dīvains spēks man pretī smaršo!
SPĪDOLA
Es, daile, arī esmu spēks;
Tu spēks, es daile, mēs saderam kopā,
Mums mērķis viens ir: pilnība.
LĀČPLĒSIS
Bet ceļi mums mūžam šķiras.
Tu acis apstulbo kā saule,
Tu karsē un dzel, un saldē reizē,
Un mainies tūkstots krāsās un skaņās,
Vil un spīgo, un turi mūžīgā trausmā,
Bez miera, bez mērķa un smejot neziņā ved.
Bet man ir ceļš un mērķis.
Tu nepastāvi, mans spēks ir mūžīgs.
SPĪDOLA
(Vieglā ironijā, tad aizraujošā runā.)
Es nepastāvu, es esmu kā saule,
Es tūkstots krāsās pār zemi laistos -
Bet manā vizumā spīd un dzīvo viss,
Kas skaistā zemē zaļo un debesīs mirdz
Un kas iekš tumšiem klēpjiem guļ briestot.
Es esmu dailes saule, kas visumu gaismo:
Es visam tēlu dodu un veidu.
Un katra būtne caur mani nošķiras
Un pati top par sevi, un, greznās ainās
Atjaunodamās, attīstās mūžam.
Caur mani zāle zaļa un puķes sārtas,
Caur mani zeltaini kukainīts spīd,
Un tavas lielās acis tik zilas,
Kā dziļas akas man pretī veras
Aiz brīnumiem platas.
LĀČFLĒSIS
Jā, tu, - tu esi brīnišķa!
Kā burvība, - kā sapnis...
Tu teicies daile... saule...
Te esi, te zūdi...
SPĪDOLA
Es esmu valdošā daile.
Es nepastāvu, es esmu kā saule,
Mūžam mainos, bet mana daile
Mainoties paliek caur visiem mūžiem,
Līdzīgi tavam spēkam.
Tavs spēks ir lauzts bez manis, tu viens!
LĀČPLĒSIS
Ak! -
SPĪDOLA
Nāc, Lāčplēs, pie manis, tu mans,
Es valdošā daile!
(Uzsedz viņam plīvuru, uzliek roku.)
LĀČPLĒSIS
(Sākumā lēni.)
Tu valdošā daile!
(Tad straujāk un arvien straujāk, beigās saraustītā un nesavaldītā valodā.)
Par agri sev valdību domāji uzcelt!
Visapkārt vēl tumsība valda,
Vara un nešpetnums viešas,
Visu žņaudz riebīgām rokām,
Pūķi un jodi, un čūskas
Tosainu dvašu pūš,
Kur vara skar, tur zaļums bālst -
To vajga veikt, tik tikla to spēj:
Mācēju mākt, spiedēju spiest,
Lai brīvu elpu varētu atvilkt,
Tu pati daile, un apkārt tev nedaiļums,
Tu pati ar daili riebumu zeltī,
Redzi un dzirdi:
(Atrauj priekškaru: redz Rīgas cēlējus darbā, dzird viņu nopūtas.)
PIRMAIS
(Iz ļaudīm.)
Rokam, vedam un veļam,
Jaunu cietoksni ceļam.
OTRAIS
Beram vaļņus, tik beram,
Kādu sev patversmi ceram?
TREŠAIS
Sitam akmeņus, sitam,
Pamats un nams būs citam.
CETURTAIS
Rokam mēs, pagrabus rokam,
Paši vēl iekšā tur smokam.
PIEKTAIS
Cērtam mēs, kokus cērtam,
Nedzīvot pašiem pa ērtam.
SESTAIS
Kaļam tik, grūžam tik, tēšam,
Salkumu, slāpes kad dzēšam?
LAČPLĒSIS
(Aizvelk atkal priekškaru.)
Redzi un dzirdi:
Liki pleci, nopūtas, brūces.
SPĪDOLA
(Ar ironiju.)
Man apkārt nedaiļums daili ceļ,
Bet Laimdota ar Koknesi
Vienā skaistumā līgo.
LĀČPLĒSIS
Ā! - Es tos gabalos sacirtīšu!
Kur viņa ir? Kur ir?
Vēl tumsas vara nau veikta,
Tā visu maitā,
Ij Laimdotu!
Te pati tikla top negantība,
Baltās puķes pūst un smarša top nāvīga.
SPĪDOLA
Par augstu tu viņu vērtēji.
LĀČPLĒSIS
Un vienīgi viņa līdzēja tumsu vārēt,
Gaismas pili celt augšā.
Es viņu grābšu vai pasaules galā.
Lai jūrā tveras vai pašā nāves salā!
(Viņš iet uz durvju pusi projām.)
SPĪDOLA
Kur, Lāčplēs, iesi?
Vai vērts viņu meklēt?
Vai vērts ir atriebt? Tā pati sevi atriebj,
Tā nogrims sīkā ikdienas laimē,
Aizgriezdamās no lieluma projām;
Ar skaistu sparu ies savu gaitu,
- Es viņu mīlu kā daļu no sevis: -
Bet, sniegusi mērķi, tā plok.
LĀČPLĒSIS
Ja mīli to, ko šķīri no manis?
SPĪDOLA
Tā daļa no manis, tev vajaga visa.
Es esmu visa.
Mums liktens viens;
Paliec pie manis.
Tev vairāk nau ko rast.
Mēs abi pasauli rokās tversim:
Es esmu skaistākā par visu,
Kas zemes virsū un zem zemes ellē.
LĀČPLĒSIS
Man ceļš ir savs -
Zemi skaidru mēzt -
Ir Laimdotai nebūs būt -
Visam ļaunam būs zust, -
Tik tad man būs miers!
SPĪDOLA
(Nopietni, biedinoši.)
Lai nau ir tad!
No miera sargies!
Bez manis tu noslīksi mierā
Un nesasniegsi ne sava mērķa.
LĀČPLĒSIS
Haha! Es smejos tavu draudu.
Tu nemierīgā un mainošā,
Pielūko tu, ka uz skaidrību mainies
Pati ar savu daili!
SPĪDOLA
(Vēl baigāk, biedinoši, paredzoši.)
Lāčplēs, Lāčplēs, mainies ir tu uz augšu!
(Lūdzoši.)
Paliec pie manis, paliec.
(Apskauj viņu.)
LĀČPLĒSIS
Hoho! Es eju.
(Atgrūž viņu nost.)
SPĪDOLA
(Citā balsī.)
Lāčplēs, tu Laimdotu nevari rast,
Es viena zinu, kur viņas ceļš.
LĀČPLĒSIS
Ā, neizbēgs man!
SPĪDOLA
(Lepni un svarīgi.)
Lāčplēs, Laimdota nebēga,
Caur manu varu tā aizvesta:
Tevi gribēju glābt, no viņas šķirt.
LĀČPLĒSIS
(Atvēzēj ies.)
Ā - negantā, tad tev būs mirt!
(Izstiepj rokas viņu grābt.)
SPĪDOLA
(Izsmejoši.)
Vai mirt? Vai gribi šo spožumu dzēst?
Skat' šurp! - Es liku tiem laivā sēst,
Vienas bēdas ciest, vienus priekus just,
Tālā ceļā dvēselēm kopā kust -
LAČPLĒSIS
Ā! -!
SPĪDOLA
(Smiedamās.)
Un, mirstu es, mirst Laimdota līdz,
Ko tad gan viss tavs pūliņš līdz?
Tā manās rokās nodota,
To vada mana burvība. -
LĀČPLĒSIS
Tu viltīgā!
Es mērķi tomēr sasniegšu,
Es atpestīšu Laimdotu.
Hoho! Hoho!
(Aizsteidzas projām.)
SPĪDOLA
(Paliek dziļās domās, lēni.)
Mainošā, mainies uz skaidrību!
(Priekškars.)