1880

RAINIS

Vēstules

Skolas un studiju gadi (1880. - 1888.)

1880. gads

L. PLIEKŠĀNEI
Rīgā 1880. gada 13. (25.) un 16. (28.) janvārī

Rīgā 13. janvārī 1880. g.

Mīļā māsa!

Jūs visi vispirms gan gribēsiet zināt, vai es vispār esmu nokļuvis galā un kā es izturēju eksāmenu. Tagad Jūs to jau būsiet uzzinājuši, tāpēc uzskatu par nevajadzīgu to vēlreiz atkārtot; tikai kā būs ar grieķu valodu, par to es rakstīšu rīt, jo tikai rīt Zēmela kungs man to pateiks. Kā papiņš Jums jau būs sacījis, stundas iesākās ceturtdien, bet vēl jau viss neiet tā, kā vajadzīgs, jo vēl trūkst dažu skolotāju. Agrāk es vienmēr domāju, ka terciāņi ir ļoti gudri, bet, kā šajās nedaudzajās stundās redzēju, tad tie nezina pat šo to, ko es zinu, tāpēc nebēdājiet neko, tā lieta jau ies. Ar dzīvokli esmu pavisam apmierināts, tikai tas varēja būt drusku tuvāk; arī ar ēdienu esmu mierā, vienīgi saimniece drusku žēlojas, ka piens ir slikts, un, ja kāds no Jums brauktu šurp, tad viņa lūdz atvest drusku skāba krējuma. Šonedēļ esmu nopircis daudz grāmatu un šīsdienas pastaigā daudz redzējis; es tagad zinu, piemēram, rātsnamu, Melngalvju un muitas namu, Aleksandra, Kroņa un Pilsētas ģimnāziju, 11 baznīcas utt. Arī pilsētu jau diezgan labi pazīstu. Varētu gan minēt vēl daudz ievērojamu vietu, bet tās aprakstīt būtu par plašu, un to taču es varu arī pastāstīt lieldienās. Par sevi nu jau esmu diezgan stāstījis, un nu Jums jāatbild uz maniem jautājumiem. Vai mājās visi ir tikpat veseli kā es? Vai visiem klājas labi? Vai Doriņa izturēja savu eksāmenu, un kurā klasē viņa iekļuva? Vai viņa neskumst tāpēc, ka tagad tikai reizi nedēļā tiek uz mājām? Drīzumā es viņai un mammiņai rakstīšu vēstuli atsevišķi, un tad viņai būs man arī jāatbild. Domāju, ka tagad būšu diezgan rakstījis, jo rakstot ir jau pienākusi arī nakts. Es Jūs visus sirsnīgi sveicinu un vēlu Jums visu labu.
Vēloties, kaut Jūs, cik drīz vien iespējams, mani apmeklētu, palieku Jūsu mīļais dēls un brālis

J. K. Pliekšāns.

Atvainojiet, ka vēstuli nenosūtīju jau svētdien, pie tā paša es vēl gribēju pasacīt, kā būs ar grieķu stundām, bet Zēmela kungs to vēl nav pateicis. Skolasnaudai man vajadzēja izdot 15 rbļ. 75 kap.; vingrošanā man arī jāpiedalās. Citādi šajās dienās nekas nav noticis (par grāmatām es esmu izdevis 2 rbļ.).

16.janvārī

1880

J. Pliekšāns.

L. PLIEKŠĀNEI
Rīgā 1880. gada 22. janvārī (3. februārī)

Rīgā 22. janvārī 1880.g.

Mīļā māsa!

Es vēl vienmēr netieku skaidrībā, kāpēc Jūs man neesiet atrakstījuši nevienu vēstuli. Manu vēstuli Jums taču vajadzēja saņemt, vēlākais, jau pagājušo sestdien, un to, ka Jūs neesiet atrakstījuši, varu izskaidrot tikai ar sekretāra slinkumu. Bet, kas noticis, - noticis, un es gribu cerēt, ka tagad Jūs taču apžēlosieties un atrakstīsiet man vismaz dažas rindas. No visas sirds apsveicu Doriņu un novēlu viņai daudz laimes, ātri nobeigt savu klasi. Savu solījumu rakstīt vēstuli arī mammiņai un Doriņai es nevaru šodien pildīt, jo man nav tik daudz laika. Tev, mīļā māsa, gribu vēl īpaši paziņot, ka tercijā ik nedēļas ir viena priekšlasījumu stunda, kurā tad ikviens ceļ priekšā to, ko viņš grib; arī domraksti tercijā ir grūtāki, jo uzdod tikai tematu, citādi viss pārējais nav grūtāks ka Grīvā. Grieķu valodas stundas, proti, vienu pirmdien, otru ceturtdien, mums pasniedz Zēmela kungs. Es esmu ar visu apmierināts, ēšana ir laba, dažreiz ceļ galdā trīs, pat četrus ēdienus, apkopšana un istaba arī ir laba, tikai tie terciāņi man sevišķi nepatīk, tāpēc ka viņi ir tik augstprātīgi, bet arī diezgan slinki un spītīgi; tercijā tagad ir visai daudz dzīvnieku un amatnieku, kā vilku, lāču, vistu, gaiļu, kalēju, skroderu u.c. Bet es jau arī beigšu savu vēstuli; sveicinu Jūs visus īsti sirsnīgi un palieku Jūsu mīļais dēls un brālis

J. Pliekšāns.

G. PLIEKŠĀNEI
Rīgā 1880. gada 2. (14.) februārī

Rīgā 2.febr. 1880.g.

Mīļotā māsa!

Diezin vai Jūs varēsiet iedomāties manas baiļu pilnās šaubas un cerības, gaidot vēstuli, kā arī manu lielo prieku, kad tā beidzot pēc veselas nedēļas pienāca, un vēl tajā pašā dienā es gribēju sēsties pie galda un rakstīt vēstuli; diemžēl man nebija laika. Vēlāk es domāju: esmu Jums jau otro vēstuli aizrakstījis un Jūs atkal esat man atbildi parādā, kādēļ arī nolēmu rakstīt tikai šodien kā svētku dienā. Bet, ja tik jūs zinātu, cik tagad esmu nemierīgs, divu nedēļu laikā nesaņemot nevienu vēstuli, tad Jūs ar mani tā neapietos. Kam īsti lai šoreiz izsaku pārmetumus, es nezinu; sekretāru vairs nevaru uzskatīt par vainīgu, jo viņš taču manu pārmetumu būtu ņēmis pie sirds. Domāju, ka tagad esmu diezgan sprediķojis, Jūs taču uzklausīsiet manu lūgumu un atrakstīsiet man tik daudz un tik ātri, cik vien iespējams, - Daraškeviča kundze savam Leonam raksta tūliņ tajā pašā dienā, kad pienāk viņa vēstule, un nekad mazāk par 2 loksnēm. Pašlaik jūtos pavisam labi, ja neskaita nelielas iesnas; šonedēļ gan biju mazliet saslimis, ko ārsts (Viherts vārdā) nosauca par apetītes trūkumu, bet man tam blēdim bija jāsamaksā vesels rublis un bez tam vēl par zālēm 67 kap. Visi pārējie ir veseli un liek par visām reizēm sveicināt (jo es jau katrreiz aizmirstu pierakstīt). Skolā iešana ir tajā ziņā neērta, ka jau 1/2 8 jāiziet no mājas un, par ko īpaši Leons žēlojas, ka no rīta nevar nekā mācīties. Citādi man skolā klājas pavisam labi; iemācīties visu var gluži labi, laika ir diezgan, visi priekšmeti ir diezgan viegli, vienīgi ar grieķu valodu iet grūtāk, jo mēs vēl neesam visu izņēmuši, grūtāki ir arī latīņu, krievu, grieķu klases darbi, jo tur pasaka tikai vāciski, un tas tūliņ jāpārtulko attiecīgajā valodā. Katram skolniekam jāizvēlas viens no savas klases skolotājiem, kurš viņam, tā sakot, ir aizbildnis (inspicējošais skolotājs). Šis skolotājs sniedz ziņas par skolnieka uzcītību un uzvešanos, viņš līdz ar vecākiem (aizbildņiem) paraksta visas zīmes par palikšanu pēc stundām, attaisnojošās utt. Mēs ar Leonu izvēlējāmies labsirdīgo vēstures skolotāju Girgensona kungu (visi mūsu klases skolotāji ir virsskolotāji). Kāds cits labsirdīgs skolotājs (pārāk labsirdīgs klasei) ir rēķināšanas skolotājs Henzels, tad vēl ir kāds vecs savādnieks. krievu valodas skolotājs (gandrīz pie katra vārda viņš taisa kādu joku) Hallera kungs (kādas grāmatas sastādītājs). Citi skolotāji: viltīgais un dusmīgais Šlaus (latīņu valodai), Frīzendorfs, īsti dusmīgs, bet drīz aiziešot; šis vīrs kopā ar kādu Kurcu sastādījis grieķu gramatiku, ar ko viņš ļoti lepojas. Labsirdīgais vecais Gross ir vācu valodas skolotājs; un plikpaurainais, līkkājainais, taču omulīgais Helmzings pasniedz reliģijas stundas, un pēdīgi ir vingrošanas skolotājs Meisners; bez tam ir vēl divi skolotāji (latīņu un krievu valodai), kuru vārdus es tomēr nezinu; citām klasēm vēl ir milzum daudz skolotāju. Bet man jau ir apnicis runāt vienīgi par skolotājiem, arī par skolniekiem kaut kas jāpasaka. Nabaga Leonu skolnieki stipri nomoka, turpretī mani vēl liek mierā. Ja Leonam jautā, vai viņam ir labi kolēģi, tad parasti viņa atbilde ir: «A taki narod! » (Es, proti, nemāku poliski uzrakstīt.) Gribu tikai vēl pateikt, ka mans priekšvingrotājs Habenehs un es savā rindā esam pirmie. Grāmatas ir ļoti lielas un tāpēc stipri dārgas; kāda grāmata, grieķu vārdnīca, maksā 4 rbļ. 80 kap., bet par to tā ir ļoti bieza, bagāta saturā un pamatīgi un skaisti iesieta, tā ka es negribētu to atdot Leonam pat par 5 rbļ.; tad vēl nopirku krievu un latīņu vārdnīcas, pirmā maksā 3 rbļ. 89 kap., otrā 2 rbļ. 50 kap.; par grāmatām vispār esmu izdevis 23 rbļ. 80 kap. un par skolasnaudu 4 rbļ. 50 kap., par zālēm 1 rbl. 67 kap., par kaklasaiti 35 kap., ormaņiem, kamēr šeit vēl bija papiņš, arī esmu diezgan maksājis, tā ka man vēl palikuši tikai 3 un 1/2 rubļi ar dažām kapeikām. Rīgā šonedēļ bija liels uztraukums, jo no Pēterburgas bija atbraucis kāds slavens mūziķis Rubinšteins un sniedza šeit dažus klavierkoncertus. Bet, cik viņš pazīstams, to varēja redzēt no briesmīgās drūzmas, kas izcēlās pie biļešu iegādāšanās; kāds skolnieks pat jau pulksten 6 rītā aizgājis uz kasi, lai gan to ver vaļā tikai 9. Runā, ka 19. februārī jubileja tikšot svinēta ļoti krāšņi, tad skolnieki dabūšot 9 brīvas dienas un Aleksandra ģimnāzijā uzvedīšot «Edipu», bet diemžēl grieķu valodā. Protams, tas ir ilgs laiks - vesela nedēļa, un es varētu braukt uz mājām, bet jāapdomā gan, vai par šādu prieku var maksāt 6 rubļus. Es gribētu vēl jautāt, kurš īsti no Jums atbrauks un kad (es vēlētos likt priekšā šīs 9 dienas). Vairāk arī nav ko stāstīt, un, Jums daudz laimes vēlēdams un sirsnīgi skūpstīdams, un sveicinādams, palieku, Jūs mīlēdams, Jūsu

Johans.

L. un DORAI PLIEKŠĀNEM
Rīgā 1880. gada 25. februārī (8. martā)

Rīgā 25. februārī 1880. g.

Mīļotā māsa!

Man jau ir apnicis pastāvīgi izteikt Tev veltīgus pārmetumus. Nezinu, kā es varētu panākt, lai Tu man atrakstītu kādu vēstuli. Esi taču tagad tik žēlīga un atraksti man, kaut arī visīsāko vēstuli pasaulē; domāju, ka laiks Tev ir, un Tavas rokas, lai gan tās, kā zinu, Tev ļoti sāp, taču nebūs kļuvušas tik slimas, ka Tu kādreiz nevarētu uzrakstīt mazu vēstulīti. Tātad reiz par visām reizēm lūdzu no Tevis ļoti padevīgi vai pazemīgi vienu niecīgi maziņu vēstulīti. Tagad pēc šī briesmīgā sprediķa gribu Tev vēl kaut ko interesantu uzrakstīt. Kā Tu jau zināsi, es jūtos ļoti labi, arī skolā un mājā var iztikt; pie Zēmela kunga mums jau bijušas 11 stundas, un, kā es aprēķināju, pēc apmēram 5 stundām mums vajadzētu jau visu pabeigt. Ar domrakstiem iet it labi; par abiem pirmajiem «Rokas nozīme viesīgā sadzīvē» un «No kā mēs vadāmies, zīmējot zemes karti» - dabūju 3, apmēram «labi», par diviem citiem - «Neiznīcīgais» un «Cilvēks un augu valsts» - atzīmes es vēl nezinu. Mūsu klasē daudzi jau ir uzstājušies ar priekšlasījumiem; starp citu, priekšā celti: «Pavasara atnākšana», Karls Beks, Patkuls, Dundaga, par skaņu mākslu, par Vallenšteina nometni, zobenu, vārdu un spalvu, Žanu Polu utt. Vēlreiz Tev atgādinu: atsūti ar papiņu minētās grāmatas. Ja Tu kaut kur atrodi kādu labu rakstu, spriedumu, dzīves aprakstu utt., tad noraksti vai liec to norakstīt un atsūti šurp, bet, ja tas būtu par garu, tad atsūti drukāto. Vairāk man arī nav par sevi ko stāstīt; tomēr vēl kaut kas. 19.februārī biju divreiz pastaigāties, vienu reizi ar papiņu no rīta, otru reizi ar mūsu zēniem vakarā. Vispirms mēs gājām pa lielo Aleksandra ielu un apskatījām ilumināciju. Tur bija zemē nolikti mazi trauciņi ar taukiem un tanīs aizdedzināta dakts, tad bija arī uz puļķiem uzstādīti trauciņi ar taukiem. Visi logi bija gaiši apgaismoti; daudzos starp puķēm un patīkamu zaļumu atradās ķeizara un ķeizarienes bistes, citos uz drānas gabaliem bija burti A. un M. ar kroņiem un citiem izrotājumiem, arī ar uzrakstiem, kā:

«Bože, carja hraņi!»
«Kas mūsu ķeizarisko gaviļnieku pāri negodā, Tas nav ne vērdiņa vērts»
un
«Ķeizara laime ilgi lai zied,
Viņu mīl pasaule, viņu mīl arī Vīne» (viesnīca")

un tamlīdzīgiem (es še precīzi aprakstu mūsu Rīgas produkciju). Aleksandra ielā bija arī kara mūzika. Bija iedegtas dažādas ugunis, garu nūju galos bija piestiprinātas mazas dozītes, un tās tad tika turētas paceltas gaisā, arī uz ūdenstorņa jumta (smailes) tika dedzināta bengāliska uguns. Gandrīz visās laternās tika brīvi izlaista gāze, kas dega lielās liesmās, un dažās vietās figūrveidīgi bija novietotas dzelzs caurules ar maziem caurumiņiem gāzes izplūšanai, tā ka izskatījās ļoti skaisti un gaišums bija tik liels, ka no tālienes izskatījās, it kā kaut kas: būtu aizdedzies. Domāju, ka tas būs viss par jubileju, jā, arī baznīcās esot noturēti skaisti dievkalpojumi, bet mēs: domājām, ka tur būs pārāk liela drūzmēšanās, un negājām turp. Tagad jau savu vēstuli beigšu (rīt un piektdien, un sestdien ir svētku dienas), tikai vēl: kā tad klājas pa mājām? Vēl vienmēr uz abām kājām, vienmēr raudāt sāc? Kaut Jums visiem klātos tā, ka Jums nebūtu jāraud.
Ar sirsnīgiem sveicieniem un skūpstiem palieku Jūsu mīļais dēls un brālis

Jeannot.

Gribu Tev vēl pasacīt, ja tas Tevi interesē, ka mēs tulkojam un mācāmies no galvas Homēra «Odiseju»», arī no Cicerona mēs mācāmies no galvas. Un nu vēl pirms ardievām atgādinu, neaizmirsti taču man rakstīt.
Tavs Tevi mīlošais brālis.

Tu mazā, mīļā Doriņa!

Arī Tev es gribu kaut ko uzrakstīt, jo daudz jau nevaru rakstīt, gribu Tev tikai novēlēt daudz laba un mīļa. Piemini arī savu brālīti tālajā Rīgā, neaizmirsti viņu, raksti viņam, ja lielais sekretārs negrib rakstīt; kura no Jums man vispirmā atrakstīs vēstuli, tai aizrakstīšu visgarāko un labāko; tātad, mīļā Doriņa, dari to, ko es Tev sacīju; to lūdz no Tevis

Tavs mīļais brālītis.

L. PLIEKŠĀNEI
Rīgā 1880. gada 28. februārī (11. martā)

Rīgā 28. februārī 1880. g.

Mīļotā māsa!

Cerams, ka tagad jau Tu būsi saņēmusi manu otro vēstuli, bet, tā kā es rakstīju to, pirms Tu biji rakstījusi, tad Tu arī atradīsi tajā pārmetumus, bet tos Tu lielākajā dvēseles mierā svītro, jo Tu atradīsi arī 19. datumā svinības, lai gan ļoti īsi aprakstītas, jo domāju, ka papiņš Tev jau būs visu izstāstījis. Pie tā es arī vairs nepiemetināšu nekā sevišķa, tikai to, ka mēs no rīta sapulcējāmies skolā, vispirms noturējām lūgšanu, dziedājām (bija arī trompešu mūzika) un tad noklausījāmies direktora runu un kādu skolotāju, kas teica svētku runu, proti, par dzimtbūšanu un tās atcelšanu; kas tālāk sekoja, to papiņš būs pastāstījis un es esmu rakstījis. Tagad es Tev tūliņ atbildēšu uz visu, tātad: Tu jautā, kā papiņš iztiek bez tīras veļas; viņš sev nopirka par 2 rubļiem. Tālāk Tu jautā, kad es uzstāšos ar priekšlasījumu; es atbildu: pirmdien, 1880. gada 3. martā. Tu vēl jautā, kur ņemšu drosmi; es atbildu: no vingrināšanās. Proti, vispirms es savu gabalu labi iemācīšos, pēc tam to mājas ļaužu priekšā vairākkārt nolasīšu, un tad jau arī drosme radīsies. Atkal Tu brīnies, ka es rakstu tik pavirši. Jā, tāds nu reiz ir mans paradums, es nevaru ievērot sīkumus tad, kad man ir kaut kas svarīgāks, un arī tad, ja man trūkst laika. Kas attiecas uz Stasju, tad izpildi manā vārdā viņas lūgumu; maizesmātei jau es aizsūtīšu pats. Beidzot, domāju, esmu jau visu atbildējis; ko es neesmu varējis atbildēt, Tu vari tādējādi atvainot, ka tikai šodien saņēmu Tavu vēstuli no Štokmaņa kunga. Ka biju tik - vai nu nikns, vai, kā Tu izsakies, ļauns, Tu taču varētu gan atvainot, it īpaši, kad es Tev to lūdzu un rakstu Tev tik garas un interesantas vēstules; katrs cits manā vietā arī būtu tā darījis, jo tikai divas vēstules šajā ilgajā laikā uzrakstīt ir tomēr ļoti maz, kad Daraškeviča kundze savam jaunkungams labprāt jau uzrakstījusi simt vēstuļu. Tagad es Tev pastāstīšu par visām blakus lietām, tikai vēlāk nāks interesantākais. Tā kā mūsu klases audzinātājs un inspektors Frīzendorfa kungs ir aizgājis, viņa stundas pie mums aizvieto Klota kungs. Inspektors būs Henzela kungs, klases audzinātājs Girgensona kungs. Es pašlaik vingroju ceturtajā komandā kā pirmais, bet nevis kā priekšvingrotājs, tas tikai tāpēc, ka visi ir slikti vingrotāji. Šodien krievu ģimnāzistiem arī bija svētku diena, viņiem vispār vairāk svētku dienu nekā mums. Svētdien, 24, februārī 1880 Rīgas Aleksandra ģimnāzijas zālē tika spēlēts grieķu teātris. Uzveda «Edipu». Aktieri bija ģimnāzijas skolnieki, viņu starpā firsts Druckis-Ļubeckis kā Jokaste. Skatuve bija iekārtota pēc grieķu parauga un izgreznota ar kolonām, priekškars tika pacelts no apakšas uz augšu, un tieši skatuves priekšā stāvēja ziediem appušķots altāris, kur sēdēja arī suflieris. Lugu uzveda grieķu valodā, tur bija arī koris, kas sastāvēja no priesteriem. Pašu Edipu tēloja liela auguma sekundāneris, pārējās runājošās personas bez izņēmuma bija no prīmas; viņš bija tērpts garā, baltā talārā, virs kura bija liels brūns lakats ar zaļu malu, lakatu viņš bija aplicis ap krūtīm un ķermeni, un tas viņam nokarājās pāri pleciem uz muguras, galvā viņam bija zelta kronis, kājās dzeltenas krāsas sandales, piēstiprinātas ar tādām pašām siksnām un labi paaugstas, lai viņš varētu izskatīties jo lielāks, rokā viņš nesa šķēpu ar zelta smaili. Jokastei bija zili zīda svārki, tiem virsū balti ar zeltu izšūti svārki, kas apakšmalā nobeidzās ar vairākām platām mežģīnēm un stērbelēm, tā ka varēja redzēt zilos. Mati bija sasieti grieķu mezglā un izrotāti ar diadēmu, vēlāk viņa bija apsējusi ap galvu lielu zila zīda lakatu. Tad vēl bija priesteris jeb arī kaut kas cits, ļoti grezni ģērbies, ar zeltu cauraustā apakštērpā, kam pāri bija sarkani svārki, apjozti ar platu sudraba jostu, bez tam vēl viņam bija plats, ar sudrabu caurausts mētelis tikai tā apmests. Vēl bija kāda persona, kuras nozīmi es tomēr nezinu, - tāpat grezni ģērbusies. Tai arī bija brūni apakšsvārki, kam bija pāri apmests sarkans virstērps, un vainagota galva. Tad daudz priesteru, visi ģērbušles garos dažādu krāsu svārkos un drīz ar piedurknēm, kuru nebija pārējām personām, bet visiem, arī iepriekš aprakstītajam grezni ģērbtajam priesterim, bija pelēki vilnas drānas apmetņi un vainagi galvās. Aiz ķēniņa stāvēja divi miesassargi parastajā grieķu kara apģērbā, tur bija arī daudzas klusējošas personas, kā kalpi, heroldi, sūtņi un citi, bet visi ļoti labi ģērbušies. Arī Tirezijs parādījās ar savu zēnu vienkāršos apģērbos, ar garu gana spieķi un ar baltu, nokarājušos bārdu. Tad parādījās arī vēl kāds sūtnis un gans, abi gluži parastī apģērbti, ar apakštērpu mazliet pāri ceļiem un virsū apmetni; ganam bija vēl filca cepure, kā man likās, kura augšpusē bija savīta. Visas personas spēlēja ļoti labi, sevišķi labi Jokaste, Edips un priesteri, no kuriem runāja tikai pirmais priesteris, bet visi dziedāja korī klavieru un ērģeļu pavadībā. Teātri bija sarīkojis skolas trūcīgajiem skolniekiem šīs ģimnāzijas grieķu valodas skolotājs [uzvārds nav ierakstīts] kungs. Mūs abus mūsu jaunekļi ieveda sestdienā, kamēr īstā izrāde bija tikai svētdien. Šis pasākums tika ļoti slavēts, daudzi cienījami cilvēki pateicās skolotājam, un visās avīzēs publika pieprasīja izrādi vēlreiz. Daudzi par to ir izteikušies avīzēs, starp tiem arī mūsu Frīzendorfa kungs, kas šo pasākumu ļoti slavē un vērš uzmanību tikai uz slikto izrunu. Pirmdien viņi no rīta aizgāja pie fotogrāfa un savos kostīmos nofotografējās. Nu gan es līdz apnikumam esmu stāstījis par izrādi, un nu man sava vēstule jābeidz. Sirsnīgi sveicinu Jūs visus, mani mīļie, un skūpstu. Ar to man ir tas gods nobeigt un palikt Jūsu mīļajam dēlam un brālim.

Johans.

D., L. un D. PLIEKŠĀNĒM
Rīgā 1880. gada 12. (24.) martā

Rīgā 12. martā 1880 pulksten ½ 10 rītā

Mīļā māsa!

Tev liekas, ka Tavu iepriekšējo vēstuli esmu saņēmis jau svētdien; Štokmanis svētdien viņu gan bija atnesis, bet es taču to nezināju un varēju viņu saņemt tikai ceturtdienā, kad Daraškeviča kungs man teica, ka esot atbraucis papiņš. Ko Tu par mammiņu raksti, nevaru tūliņ izpildīt, bet es viņai rakstīšu varbūt vēl šodien (man, proti, tūdaļ jāiet uz baznīcu), jo šodien man ir pirmā diezgan brīvā diena. Pie priekšlasījuma vēl neesmu ticis, jo mums bija citas nodarbošanās. Esmu bijis ar papiņu tikai pie kundziņa, un pazīstamu man arī ir ļoti maz. Brīvo laiku nebūt nedzenu prom, gluži pretēji, es vēlos to vienmēr vēl klāt; ja šad tad dažas stundas ir brīvas, tad kaut ko lasu.
Tu jautā, vai es šeit jūtos patīkami. Par abiem rīdziniekiem es neko nezinu. Tālāk arī nezinu, kas man jāraksta. Arī to interesanto jau vairs nedrīkstu iedrošināties un par papiņu arī tagad nav ko stāstīts, jo viņš tagad jau sen [teksts noplīsis]. Ceturtdien, kā vispār tagad, es nebiju labā omā, un kā gan lai tas tā nebūtu, ja kādam tā klājas, un pie tam; vēl tāda vēstule! Bet biju domājis, ka tā mani uzjautrinās. Nezinu, ko lai vairāk rakstu; es Jūs visus sirsnīgi sveicinu un palieku

Jūsu Jūs mīlošais Johans.

Kāpēc Tu gribi veco fotogrāfiju atpakaļ?

Mīļā mamiņ!

Gan es ilgi jau neesmu rakstījis. par to, ka man nebija, kad, un jau pavisam rakstīt aizmirsis, bet es zinu, man jau mamiņa piedos. Papiņš no Rīgas gribēja svētdien izbraukt. bet es viņu vēl pirmdien redzēju, un viņš sacījās ar pirmdien braukt. Kā Jums iet, mīļā mamiņ? Kur Jūs tagad esiet, vai mājās vai Berķenelē? Vai Jūsmājās visi veseli? Es tagad esmu vesels tā kā rutkis un ēdu tā, ka visi brīnās. Man tagad [teksts noplīsis] nau vairs, ko rakstīt, un nu vēl sirsnīgas labdienas. Grāmatu dodiet Līziņai pārskatīt un tad atsūtiet atpakaļ. [Teksts noplīsis]! Citu reizi vairāk.

Mīļotā Doriņa!

Es ārkārtīgi priecājos, ka Tu esi apņēmusies man, savam nabaga brālītim, arī drusku uzrakstīt, bet Tu vari iedomāties, cik liels prieks man būs tad, kad Tu savu apņemšanos arī patiešām izpildīsi un atrakstīsi man mazu vēstulīti. Man ļoti žēl Tevis, ka Tev neiet gluži labi un ka nav neviena, ar ko Tu varētu papļāpāt; tāpēc Tev rakstīšu, cik bieži vien būs iespējams, un mēģināšu pakavēt Tev laiku. Bet nezinu, vai Tu arī pilnīgi saproti, ko es rakstu; ja ne, tad pasaki man to, un tad es rakstīšu kaut kā citādāk. Pasaki man arī, kas Tevi visvairāk interesē un par ko man vajadzētu Tev pastāstīt. Kā Tev tagad klājas skolā? Vai Tev daudz uzdod? Vai esi tagad vesela? Kaut taču Tev klātos labi, lai Tu drīz varētu rakstīt savam brālītim. Paliec sveika, mīļā māsiņ, un neaizmirsti savu veco brāli tālumā.

[Paraksta vieta noplīsusi.]

L. un DORA1 PLIEKŠĀNĒM
Rīgā 1880. gada 25. martā (6. aprīlī)

Rīgā 25. martā 1880. g.

Mīļotā māsa!

Ja mana vēstule arī būtu rakstīta sliktā omā, kas tiešām tā arī bija, tad tomēr man nebija nekāda īsta iemesta rakstīt kaut ko par papiņu, jo papiņam vajadzēja jau būt mājās, kad Jūs saņēmāt vēstuli; bet, kas attiecas uz to, ka es neesot rakstījis, kad viņš ieradīsies, tad es jau pats to nezināju; bet, protams, esmu visvairāk vainīgs. Brīvdienas mēs še, kā parasts, iesāksim pūpolu svētdienā un beigsim vienu nedēļu pēc lieldienām. Tu laikam domāsi, ka es būšu brīvs jau sestdien pirms pūpolu svētdienas kā pārcelšanas dienā, bet tas tā nav! Pārcelšana notiks šonedēļ, varbūt vēl trešdien, un sestdien pirms pūpolu svētdienas mums laikam vēl būs stundas. Es jau varētu tanī pašā vakarā izbraukt, bet tad es nonāktu Dinaburgā nakts vidū, un atkal, ja braucu svētdien, tad jāzaudē visa diena. Starp citu, Jums tas vēl man jāatraksta, un saskaņā ar to es tad rīkošos. Domāju, ka no veļas man taču jāņem līdz tikai daži krekli, apakšbikses, zeķes, kabatas lakati un abi uzvalki, pārējais man liekas nevajadzīgs. Kažoku es varētu iebāzt kādā maisā un mēteli uzģērbt. Vasaras cepuri domāju iegādāties tikai uz lieldienām, jo laiks te vēl nav tik ļoti silts, un šad tad vēl uzkrīt īsti biezs sniegs, arī māmuļa Daugava vēl ir pavisam mierīga, kaut arī ledus nav visai stiprs. Ja arī man še nepatīkas tik ļoti kā agrāk, tomēr vēl! var labi iztikt; mēs dzīvojam pavisam mierīgi, tikai šad un tad gadās kāds traucējums, piemēram, kad aizvakar Mizerska kungs apmeklēja savu mīļo māsas dēlu Leonu; bez tam Leons sagaida rīt vai parīt vēl kādu personību no Grīvas. Skolas darbi man veicas tā nekas, tikai moka pastāvīgas rūpes par eksāmeniem. Vakarvakarā un šorīt strādāju pie domraksta «Par iebildumiem pret dzelzceļiem», kas plašā rokrakstā un ar platu malu iznācis desmit lappušu garš. Vakar mēģināju nolasīt «Ulrihu fon Hutenu», bet nepaguvu nobeigt, jo stunda beidzās, un nākošajā reizē es vairs nevaru turpināt. Tagad sagatavojiet mājās visu, kas vajadzīgs lieldienām, lai varat mani uzņemt, es arī neieradīšos mājās tukšām rokām. Tagad vēl sirsnīgs sveiciens un tad ardievu, dzīvojiet sveiki!

Jūs mīlēdams, Johans.

Maizesmātei es jau nosūtīju fotogrāfiju

Mīļā Doriņ!

Tava vēstulīte mani ļoti iepriecināja; es nemaz nedomāju, ka Tev jau tik labs rokraksts un ka Tu saproti jau tik daudz vāciski; Tu mani tiešām ļoti pārsteidzi! Ir jau ļoti skaisti, ka Tev labi klājas, turpini tikai tā uz priekšu, un Tev vienmēr ies labi. Pasaki man tikai, kur Tu rakstīji savu vēstuli, un tad, kā Tu iepazinies ar to krievieti un kā viņu sauc; cik skolnieču ir klasē? Vai Marīte Freiberga arī jau iet skolā? Vai Tev vienai nav garlaicīgi? Vai Tevi neizsmej, kad Tu runā slikti vāciski? Tagad vairs nav vietas, kur rakstīt, tikai man
Tev vēl jāsaka, ka Tev vēl man jāuzraksta un tad drusku vairāk nekā šoreiz. Raksti un neaizmirsti savu brālīti.

L. un DORAI PLIEKŠĀNĒM
Rīgā 1880. gada 6. ( 18. ) aprīlī

Rīgā 2. aprīlī !880. g. pulksten 2 pēcpusdienā

Mīļotā māsa!
!! Vecais sekretār!

Es esmu tik ļoti nopūlējies, ka varu rakstīt tikai svētdienā. Biju apņēmies jau sen rakstīt, bet - tie grūtie laiki! Nu, es ceru, ka Jūs jau mani atvainosiet, papiņš jau arī Jums ir daudz ko pastāstījis. - Pašlaik man ir mazliet radusies patika, jo uz pirmdienu visus darbus jau esmu padarījis, vienīgi jāizstrādā vēl domraksts «Taupība ir tikums»; iepriekšējais sacerējums iznāca desmit lappušu garš un dabūja atzīmi 3 (skolotājam jauniem skolniekiem nav jāliek mazāk par 2 ½, t.i. - diezgan labi). Piektdien, 4. datumā, Zēmela kungs mums teica, ka eksāmens (grieķu valodā) būs sestdien, 12. datumā, un ka mūs eksaminēs Šlaua kungs. Bet rakstot esmu pavisam piemirsis novēlēt laimes. Lai iet! Es apsveicu dzimšanas dienā, 5. aprīlī. Domāju, ka es gan būšu pirmais apsveicējs, jo pārējie laikam paši 5. datumā to darīs. Papiņš Jelgavā ļoti ātri nokārtoja savas lietas, kaut viņš tās arī Vitebskā tikpat ātri pabeigtu. Es laikam svētdien varēšu braukt un varbūt jau ar vienu nokārtotu eksāmenu. Otru eksāmenu laikam kārtošu pēc lieldienām un pa lieldienām varēšu gatavoties. Nu man arī jābeidz sava vēstulīte, ar sirsnīgiem sveicieniem palieku

Jūsu mīlošais
Johans.

Mīļā, mazā māsiņa!

Tava pēdējā vēstule mani pārsteidza vēl vairāk nekā iepriekšējā. Tādu skaistu rakstu es nemaz nebiju gaidījis, lai arī jau varēju iedomāties, ka Tu raksti bez kļūdām. Tagad jau Tavs rokraksts daudz labāks par manējo un daudz tūkstošreiz pareizāks. Nu, tas neko nekait, es par to ļoti priecājos, raksti tad nu vienmēr tā, jo Tu jau redzi, ka es Tev vienmēr atbildu. Daugavā tagad iet tik lieli kuģi. kādus es un Tu nemaz vēl neesam redzējuši, bet šie lielie kuģi ir tikai tvaikoņi un nav tik lieli kā burenieki, kuri nāks tikai vēlāk. Lai gan Rīgā ir arī tik daudz skaistu lietu, tomēr šeit ir arī kaut kas ļoti slikts: proti, ūdens, kas mums jādzer, ir tik netīrs, tik brūns kā tēja, tā ka to nemaz nevar dzert. Vai pie Jums ūdens ir tīrs? Es gan visai neticu, jo pie Jums taču tagad iet ledus. Es laikam svētdienas pēcpusdienā ieradīšos Dinaburgā, un, ja Tu gribi, tad Tu vari mani sagaidīt. Es esmu jau uzrakstījis visu, kas man bija, tāpēc Tevi sveicinu un lūdzu, ja Tu vari, man vēl kaut ko pastāstīt, Citādi palieku Tavs mīļais, vecais, lielais, tālais Rīgas

brālītis.
6. aprīlī 1880

L. un DORAI PLIEKŠĀNEM
Rīgā 1880. gada 20. (22.) maijā

Rīgā 10. maijā 1880. g.

Mīļotā māsa!

Es gan brīnījos, saņemot šodien vēstuli no mājām, jo domāju, ka paies ilgs laiks, līdz papiņš un mammiņa vai arī Doriņa izšķirsies rakstīt; par Tevi es, protams, domāju, ka Tu nevarēsi rakstīt, tāpēc, pazīstot Tavu rokrakstu, brīnījos vēl vairāk, tikai, kad biju izlasījis vēstuli, sapratu, kā tas gadījies. Bet kā tas iespējams, ka Jūs abi ar veco savādnieku Frencenu tik ļoti saķildojāties, ka viņš Jūs tik ātri atkal aizsūtīja uz mājām? Tas ir slikti, bet pavisam slikti ir, ka Tev jābrauc uz Ārensburgu taisni tajā laikā, kad es atgriezīšos mājās; brīvdienās tad atkal mēs nevarēsim kopīgi apmeklēt Jezercus! Ļoti žēl. Ar pārticiņu ir vēl gluži labi, tā vēl nav pavisam izkususi, vienīgi siers tikko dvašo un jau šodien beigs dzīvot, atstājot tikai sapelējušo ietērpu. - Vieglajā mētelītī man nu gan dažreiz bija pavēsi, bet dažas dienas, sevišķi pirmajā nedēļā, bija atkal tik karsts, ka varēja staigāt apkārt vienā kreklā. Mums tagad it nebūt nav mazāk darba kā agrāk, tā ka varu būt brīvs tikai vakarā ap 7 vai 8, dažreiz arī agrāk. Nekādā ziņā nesēdu nevajadzīgi pie grāmatām, bet izmācījies izeju parkā, kur tagad vienmēr dzirdama skaista mūzika. Tur tad arī sastapu lepno Titovski, kurš tomēr ir pārvarējis savu nepatiku pret mums, jo tagad viņš priecājas, ka atkal būšot kopā ar mums (bet varbūt ne uz ilgu laiku). Arī Promultu es redzēju parkā pie glāzes. Vakar gan mums bija svinamā diena, kuru tomēr nevarēju izbaudīt tā, kā es to vēlējos, jo man vēl bija jāraksta domraksts «Par kroni», kas man aizņēma ceturtdienas vakaru un visu piektdienu līdz pulksten vakarā, bet tāpēc arī iznāca 18 lappušu garš, - puse no manas burtnīcas. Šajās pāris dienās es neko jaunu neesmu piedzīvojis, tikai satiku Dschoning dehling, tā nu man arī nav nekā vairāk, ko Jums rakstīt. Novēlu Tev laimīgu Ārensburgas braucienu, un nu vispirms adjē un tad kārta bučām un apkampieniem.
Jūsu mīlošais dēls un brālis Johans.

Mīļā Doriņa!

Ļoti atvainojos vēstules dēļ un lika drusku pagaidīt uz citu reizi.
Tavs brāļuks.
Pulkstenis ir jau 5, un 6 vēstule aizies.

10.

L. PLIEKŠĀNEI
Berķenelē 1880. gada 8. (20.) jūnijā

Berkenhēgenē 8. maijā 1880. g.

Mīļā māsa!

Piedod man, ka es Tev tikai šodien rakstu, bet citādāk neiznāca, jo nekas neveicās tā, kā vēlējos. Mazā Doriņa bija rakstījusi jau 1. jūnijā, bet nabaga vēstule pat nenonāca pastā Annuļas nolaidības dēļ, kurai no nodeva. Pa to laiku gaidīju Doriņas vēstuli, lai savējo un viņas nosūtītu kopā, un, kad beidzot viena pienāca, kurā nebija neviena vārdiņa Tev, tad nolēmu rakstīt, tikai mājās būdams: - Man sacīja, lai es braucu uz mājām, un tad es domāju, ka neviens nebrauks uz izstādi, bet tā tas nebija. Papiņam viņa lietas ejot jau diezgan labi, vismaz krietni labāk nekā agrāk, un tā nu papiņš un mammiņa abi gribot braukt uz izstādi. Vecais Varde (Žaba) ir jau kļuvis piekāpīgāks un grib vienlaikus ar visiem saviem palīgu palīgiem ar papiņu mierīgi izlīgt, un viņš jau grib pat 1000-2000 rubļus nolaist, bet papiņš ar to negrib būt mierā, jo viņš cer dabūt 6000 rbļ. lielu summu un 3000 rbļ. soda naudu par līguma pārkāpšanu. Mums visiem klājas pavisam labi, mammiņa ir gluži mierīga, visi ir priecīgi un labā omā, vienīgi ļoti izjūtam Tavu trūkumu, nabadziņ. Savu liecību, kura padevusies diezgan laba, saņēmu jau sestdien, pulksten 8, un tūliņ skrēju uz mājām. Grīvā mēs visus sastapām skolā un paņēmām no turienes līdz madāmiņu, un nu mēs veselas 9 nedēļas izklaidēsimies mājās. - No krusttēva ir dabūta gara vēstule, un viņš raksta, ka krustmātes nebūšot, bet ka vilks kazlēnu gluži saplēsis. Krustmātei tagad esot daudz darba, tā ka krusttēvs, lai nebūtu jāsūta viņu uz Ārensburgu, ierīkošot viņai dušu zem slūžām savās dzirnavās. Tava Stasīte gan nevarēs Tev daudz rakstīt; nabadzītei atkal ir sēras, jo pagājušajā nedēļā nomira viņas tēvs. Nomiris šeit ir arī mūsu vecais wezihtis. Bet tagad kaut kas pavisam jautrs. Piektdien Grīvā tika svinēta Majuvke (tuvāku aprakstu es atstāju madāmiņai). Grīvas tilts jau drīz būs gatavs, bet papiņš tomēr dabūja no Krukovska savu naudu. - Visi mani avoti jau ir izsmelti un draud izsīkt, ja es vēl vairāk gribētu rakstīt, tāpēc lai šai reizei nu būtu diezgan, vēlāk vairāk. Mēs visi ļoti sirsnīgi sveicinām Tevi un vēlam Tev daudz laimes un drīz izveseļoties.
Paliekam visi, sirsnīgi Tevi mīlēdami.

11.

G. PLIEKŠĀNEI
Berķenelē 1880. gada 23. jūnijā (5. jūlijā)

Berkenhēgenē 23. jūnijā 1880. g.

Sirdsmīļā māsa!

Paldies dievam, ka Tu beidzot esi atpūtusies no brauciena pa jūru un tagad jau esi žirgta, mēs nevaram citādi, kā cerēt vislabāko un ticēt, ka Tu mūs, nabaga bērnus, iepriecināsi ar savu drīzo atgriešanos. Mums tagad iet pavisam labi, tikai, kad mierīgos brīžos sāc nodoties pārdomām, uznāk tādas bēdīgas, sērīgas jūtas! Papiņš un mammiņa visu šo nedēļu Rīgā krietni izpriecājās un gandrīz negribēja atgriezties mājās. Viņi bija apmetušies pie Džoniņa dēliņa un no turienes gāja uz izstādi, apmeklēja latviešu dziesmu svētku ēku, bija teātrī, cirkā, vārdu sakot, visur, kur tikai bija kas redzams vai dzirdams. Mīļā mammiņa vēl arvien jūtas gluži aizgrābta, kad sāk stāstīt par dziedāšanu, un papiņš atkal slavē un apbrīno kādu alus darītavu, kas arī bijusi izstādīta. Viņi redzējuši daudz skaista un laba: visu Latviešu biedrības svētku gājienu ar tā krāšņajiem karogiem (63 pēc skaita), brīnišķīgo dziedāšanu, lielo dalībnieku skaitu (1600 dziedātāju vien) un labo kārtību, tā ka pie visa tā lielā laužu daudzuma pat nebija nekādas grūstīšanās; bet krietni viņi arī iztērēja ap 65 rubļus, jo viss bijis ārkārtīgi dārgs, piemēram, mammiņa, remdējot slāpes, izdzērusi glāzi zeltera un samaksājusi par to 10 kapeikas. - Kā sacīts, viņi bija apmetušies pie Rasulītes un tur nodevuši arī visu savu provianta maisu ar saturu, no kura vēlāk viņi vairs neredzēja ne zīmes. Tai pašai Rasulītei arī ir nelāgs reimatisms, un, neraugoties uz sava kunga un brāļa Džoniņa iebildumiem, viņa nodomājusi braukt uz Ārensburgu un, ja arī ne peldēties, tad taču, mazākais, Tevi apmeklēt. Arī Kārļuks ar savu veco, slimo tēvu no Annas muižas brauks uz Ārensburgu, bet vecais varbūt savu mērķi vairs nesasniegs, jo viņš jau ir ļoti nespēcīgs. Vēl kaut kas, mammiņa aizmirsts: viņai vēl arvien saskrienot siekalas mutē, kad atceroties jauko badošanos pie Rasulītes, tāpēc arī viņa likusi pastāstīt, kā to iekārtot, un grib arī še izmēģināt badošanos. - Kamēr Rīgā norisinājās visi šie jaukumi, mēs ar Pumpiņu'' sēdējām mājās vientuļi, bet, lai nenomirtu badā, atvedām madāmu Freibergīti ar mazo Marīti un iecēlām visas sev par saimniecēm. Mēs ar viņas saimniekošanu bijām pavisam apmierināti un vakar atlaidām vinu ar godu. Šodien mēs sūtījām pēc Freiberga kundzes, bet viņa vairs neapžēlojās un nenāca, lai nobeigtu savu saimniekošanu. Nu es būtu jau beidzis rakstīt un man jāatsveicinās no Tevis. Atraksti drīz, lai nebūtu pārāk ilgi jāgaida uz atbildi. Es būtu jau agrāk rakstījis, bet man bija maz ko rakstīt un gaidīju, līdz papiņš un mammiņa atgriezīsies no Rīgas. Tev stipru veselību un visu labu novēlēdams,

palieku ar sirsnīgiem sveicieniem
Tavs Tevi no sirds mīlošais brālis.

P. S. Visi mājinieki liek Tevi sirsnīgi sveicināt. Tava Stasīte it dziļās sērās un nav ne dzirdama, ne redzama.

12.

L. PLIEKŠĀNEI
Berķenelē 1880. gada 6. (18.) jūlijā

Berkenhēgenē 6. jūlijā 1880. g.

Mīļotā māsa!

Līdz šim, kā liekas, mēs esam saņēmuši visas Tavas vēstules un gandrīz uz visām arī atbildējuši, tikai atbildes vienmēr drusku nokavējušās, bet, ja Tu prasi četras loksnes, tad taču vienam cilvēkam tas ir par grūtu. Uz Tavu pēdējo vēstuli mēs gan būtu atbildējuši jau agrāk, bet, kad es kādā jaukā dienā atsēdos rakstīt, tad nebija papīra, un tad nu iznāca, ka arī šī vēstule nokavējās. - Pie mums maz kas ir noticis; vispirms es Tevi par visu izjautāšu. Tu vēl joprojām neesi rakstījusi, kad mēs Tevi varētu sagaidīt; mēs ļoti labprāt vēlētos arī zināt, kā Tev tagad ir ar veselību, vai Tu jūti uzlabošanos vai ne; vai vannas Tevi spēcina vai vājina. Kā Tu tur pavadi laiku? Vai Tev nav vienmēr garlaicīgi? Vai Tu drīksti pastaigāties, kad Tu gribi un kur Tu gribi? Vai tagad tur ir skaists laiks? Vai dažādības dēļ tur redzams arī kāds zāles stūrītis, kāds kociņš, kāda puķīte? Vai bez parka pie peldu mājas ir vēl citi parki? Kādi uzjautrinājumi tur ir peldu viesiem? Jūsu apkalpotāji tur taču ir igauņi, kā jūs ar viņiem saprotaties? Varbūt Tu jau saproti dažus vārdus igauniski? Vai Tu jau esi ieguvusi daudz paziņu? Vai Ārensburga ir klusa pilsēta, vai Tev tur patīk? - Pie mums maz kas ievērojams noticis, gandrīz nekas. Vardes kungs tagad par izlīgšanu vairs neko negrib zināt, viņš saka, ka papiņš varot būt priecīgs, ka viņš no tā neko vairāk neprasot, bet pagaidi, varde, apstākļi vēl var mainīties. Bija jau ieradušies arī muižas pircēji. Starp tiem Krummes kungs, kas sola 30 000, kurpretim prasīti tiek 34 000. Bet, lika drusciņ pagaidīt, varbūt kungus no līguma slēgšanas vēl var atturēt, arī karte taču vēl ir pie mums. Papiņš un mammiņa gan raizējas par savu lietu, bet nobēdājušies viņi nav it nemaz. Mēs itin visi esam priecīgi un labā omā un vēlamies, kaut Tev, nabadzītei, arī klātos tikpat labi kā mums. Kaut tie 60 stopi putriņas un dūņu desas, un maisi nāktu Tev par labu, lai taču Tu atkal drīz būtu vesela mūsu vidū. Mēs paliekam visi tie paši vecie un nemitēsimies Tevi mīlēt un ilgodamies gaidīt Tevi atgriežamies. Tevi apkampjot un skūpstot,

                                                                    mēs paliekam,
                                                                                Tevi mīlēdami, Tavi
                                                                                                                Četri.

P. S. Vēstules adresē uz Kalkūni. Izstādē mammiņa dabūja ļoti skaistu zelta pulkstenis. Neatpaliec arī Tu rakstīšanā; viena no mūsu vēstulēm vēl nav atbildēta.

Sekretārs [paraksts nesalasāms]

13.

DĀRTAI un L. PLIEKŠĀNĒM
(Rīgā 1880. gada 18. (30.) augustā

Rīgā 18. augustā 80.

Mīļā māsa!

Neņem ļaunā, ka es tikai šodien rakstu savu muļķīgo vēstuli; man, protams, nav attaisnojoša iemesla, ar ko aizbildināties, bet es ceru un paļaujos uz Tavu vispārpazīstamo žēlastību. - Ar mūsu pansiju mēs abi esam pavisam apmierināti, man sevišķi patīk vecā māmuliņa, mājasmāte, tāpēc ka viņa apietas un runā ar mums tik draudzīgi, ne vien sauc mūs par saviem dēliem, bet arī kā pret tādiem izturas, un vispār neuzvedas kā cienmāte -apmēram kā lepnā Koprovska. Bet tāpēc viņai arī patīk, ka viņas sirsnībai atbild, un tāpēc laikam viņa mani labāk ieredz nekā Leonu, kas nevar tik viegli pie viņas pierast. Es turpretī tagad cenšos, cik vien iespējams, izdariet viņai pa prātam, un, ievērojis, ka viņai ļoti patīk, ka viņai skūpsta roku, tad es arī viņai bučoju roku, cik vien bieži spēju to izdarīt. Vecais Dīriķis, kas vienmēr sēž savā darbistabā un par mums maz raizējas, mums ir diezgan vienaldzīgs, tāpat arī viņa brālis Džons, kuru papiņš necieš. Mums ir vēl viens kolēģis, kāds Pēteris Kerķis, bet tas ar citu mūs neapgrūtina kā tikai ar mācīšanos pie mums - viņš guļ citā istabā, tā ka istaba ir gandrīz tikai mūsu rīcībā. - Rītos mēs dzeram tasi kafijas un tad dabūjam savas brokastis līdz uz skolu; pulksten 1 vai 2 ēdam pusdienas, pulksten 4 atkal tase kafijas, un vakariņās ēdam gaļu, šķiņķi, zivis vai ko citu un dzeram tēju. Skolā vēl joprojām nekas sevišķs nav noticis, tas ir, mums vēl neko neuzdod vai tikai ļoti maz; skolnieku skaits ir pieaudzis līdz 52, un lielais jaunpienākušo skaits tikai kavē mūsu ātru virzīšanos uz priekšu. Salamonskis vēl joprojām ir šeit ar savu cirku, un trīs reizes viņš sarīkoja skriešanās sacīkstes; pēdējo reizi skrēja pat kamieļi un ēzeļi; arī 5 ormaņi izmēģināja savus zirgus, un beigās vēl zemnieki sacentās jāšanā. - 16. un 17. ieradās Totlēbens, kas tad arī vadīs manevrus, un viņam par godu bija sarīkots lāpu gājiens un serenāde; otrs lāpu gājiens notika par godu guberņas ģimnāzijas virsskolotājam Mēderam. Liekas, ka vairāk man nav ko rakstīt, bet, ja esmu ko piemirsis, tad man to atgādiniet.

Ar vispusīgu sirsnīgu sveicienu
palieku, par Jums domādams,
Jūsu dēls un brālis

Johans.

Sirdsmīļā mamiņa!

Es zinu, mīļā mamiņ, ka Jūs pēc ziņas no manis gaidiet, es vēl atminu, ka Jūs man pieteicāt rakstīt, tad nu es kaut ko rakstīšu. Ka man slikti neietu, par to nebēdājiet, līdz šim viss vēl labi iet. Barot mums vecenīte labi baro, apkopt labi apkopj, skolā man iet labi, kas man vairāk trūkst kā mana mīļā mamiņa un mani citi radiņi. Visas lietas jau ir apgādātas, tik vēl mums sava galda trūkst, pret kuru gulta ir apmainīta, Šo svētdien būšot lieliska uguņošana uz lielā izstādes plača, dēļ kam, to es nezinu. Kā Jums iet mājās, vai nau kas slims, kā papiņam procese stāv? Lieciet, mamiņ, sekretāram visu rakstīt, kā mājās iet. Nu ardievu, mīļā mamiņ, paliekat Jūs un visi mīļie radiņi sveiki un veseli.

Sirsnīgas labasdienas vēlēdams, palieku
es Jūsu, Jums vimīlēdams,

Ženiņš.

14.

K., D., L, un D. PLIEKŠĀNIEM
Rīgā 1880. gada 22. augustā (3. septembrī)

Rīgā 22. augustā 1880. g.

Mīļie radiņi!

Nebrīnieties, kad es jau atkal rakstu mazu grāmatiņu; es gauži gaidu pēc Jūsu grāmatas, un, domādams, ka Jūs man uz otro grāmatu atbildēsiet, es atkal sēžos pie galda un rakstu grāmatu. Man tagad labi laika, strādāt maz, ēst daudz, gulēt ar daudz un arī gara laika daudz, nezinu īsti, ko darīt, un vēl tikpat atkal svētku dienas nāk 26., 29., 30. augustā. Varbūt mamiņa atbrauks uz tām trim dienām mani apmeklēt? Arī še Rīgā man ir pazīstami, ar kuriem es varu satikties, te ir Titovska kungs (jau vairs nebēg no mums, bet grib pielabināties - nau ar vairs kur bēgt, visi vienā klasē), Rumuls un Mora. Vienureiz Mora un es bijām aizgājuši pie Titovska; dzīvo lielā mājā, savā kambarē, nestāv te ni apakš kādas valdīšanas, iet, kur tik vien grib, dzer, kas tik tīk; ar vienu vārdu sakot, dzīvo tā kā savs kungs un ar var tā dzīvot, jo tak pa mēnesi pelna 37 rubļi bez visām izdošanām - nevajga ar visu tik stingri ņemt. Un, kad jau kungs ir, tad ar runā kunga valodu un izrādās kā kungs, iet ballēs un teātrī un arī traktierus neaizmirst. Kad ar kungu modi pieņēmis, tomēr labs cilvēks, runīgs un pļāpīgs, mīļīgs un laipnīgs kā senākos laikos. Es nu vairāk negribu pļāpāt un savu grāmatiņu beigšu. Rakstiet man, lūdzami, atbildiet uz manu grāmatu, bet, kad Jūs negribiet rakstīt, tad brauciet kāds viens šurp un izstāstiet visu, kā mājās iet.
Lai dievs Jums visiem dod labu veselību un tādus labus laikus kā man.

Jums visus sirsnīgas labdienas vēlēdams, palieku es Jūsu, Jums mīlēdams,

Ženiņš.

15.

K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Rīgā 1880. gada 1. (13.) septembrī

Rīgā 1. septembrī 1880. g.

Sirsnīgi mīlētie radiņi!

Jūs pavisam nevariet domāt, cik mani Jūsu grāmata iepriecināja; visu vairāk es par viņu priecājos, ka viņa pirmā ziņa no Jums. Jau trīs celas nedēļas es biju gaidījis pēc grāmatas, un, kad arī priekš dzimšanas vēl neatnāca, tad es domāju, ka nu viens šurp atbrauks, bet kas to deva. Vienu dienu es aizgāju uz bānūzi, otru dienu, vis kā nau, tā nau; nu pārgāja dzimšanas diena tik klusu, ka niviens ne manīt nemanīja, gan es nu brīnējos, dusmojos, noraudājos, ka neviens nedz atbrauc, nedz raksta, bet viss tas neko nelīdzēja, vajadzēja nogaidīt tos laikus tās nākamības. - Te, tīri negaidot, saka mana vecenīte, ka man grāmata ar naudu atnākuse; par grāmatu priecājos, par naudu brīnējos. Bet nu sāku grāmatu lasīt, un te man vēlej laimi uz dzimšanas dienu un sūta naudu dēļ viņas izrīkošanas, bet nu jau par vēlu. Un kas pie visām bēdām vainīgs? Papriekšu domāju, ka Jūsu sekreters un Jūs paši, bet nu jau gan skaidri redzams, ka tie vainīgie grēcinieki tik tie kungi no tās pastes. Jūsu grāmata lēni (7 dienas), bet labi nākuse. Arī pie manām grāmatām nebiju es pats, bet atkal tie kungi tās pastes vainīgi. Nu mēs ar tām būšanām [par] to grāmatu būtu gatavi un nu runāsim par citām lietām. Man nau te par ko žēloties un iet kā jau daždien labam cilvēkam. Nezinu, kā še Leonam patīk, viņš taisa daudz smieklus (dod iemesli par viņu smieties). Kā Jūs jau zināsiet, kroņmantenieks Rīgu apmeklēja; es nezinu, kā viņu bānūzī saņēma; kad viņš citadelē iebrauca, tad tik sirsnīgi viņu apsveicināja, ka neviens ne cepures nenoņēma, ne runāt no urrā kliegšanas, pat zaldātī ne, niviens viņa arī nepazina; kad atpakaļ brauca, tad zaldātiņi un pāris ļaužu noņēma cepures un kliedza urrā. Pēcāk, kad jau bija aizbraucis, sāka mūziķis spēlēt, sāka ļaudis kliegt, bet, kamēr bija vēl klāt, visi tā kā nobijušies nespēja kustēties; vienīgais, ko tur redzēt dabūja, bija pilsētas gvarde, visa tā kā ģenerāļi ģērbta; priekš tam vēl bija baznīcā, kura gan ļoti maza, bet dārgi ar zelta un sudraba rīkiem puškota. - Vakar uz esplanādes bija zirgu skriešana un pie vakara gauži skaista apuguņošana, izrīkota no Salamonska kunga. Tika raketas laistas, kas no iesākuma šauras bija, bet, kā augstāk nāca, daudz daļās izdalījās un tad dūres lielos gabalos nokrita, pie kam katŗis gabals dūmu strīpu vilka pakaļ un gandrīz dienas gaišumu izplatīja. Tad dega liels A bokstabs ar visvisādiem uguņiem un kādi pieci augsti stabi, uz kuriem bija uzkārtas riņķos, taisnās strīpās, rozetēs dozītes, kuras dega visādos un vispārmainīdamos uguņos, tika ar krāsainas bumbas gaisā sviestas un raketas laistas, kuras gaisā plīsa, un tad krāsaiņās bumbiņas krita zemē. - Vairāk ievērojama te nau nekas noticis. Tagad man tik atliekas Jums visiem un visvairāk nabaga sekretierīšam veselību un labu laimi vēlēt un par to būšanu tās apžēlošanas un tās rakstīšanas. Jūs mīļi apkampdams un bučodams, palieku

Jūsu Ženiņš.

Mīļā māsiņ!

Arī Tev es pateicos par laimes vēlējumu un par Tavu mazo vēstulīti; es jau ceru, ka maizesmāte Tev turpmāk iedos lielāku papīra gabaliņu, tad pieraksti to man tikpat pilnu, un tad jau būs labi. Es šeit esmu arī ko labu redzējis, varbūt vēl ko labāku nekā [2 nesalasāmi vārdi], un, kaut arī tas bija zils, - es domāju jaukos zirgus, jaukās dāmas, kas tur jāja, jaukos ratus un jautros klaunus. Šie zeļļi vēlāk jāja pat uz kamieļiem un maziem ēzeļiem labu teļu lielumā. Kā Tu redzi, mana maizesmāte arī man ir iedevusi mazu papīra gabalu, es nevaru Tev šeit visu to izstāstīt, ko esmu dzirdējis un redzējis. Ja maizesmāte nākamreiz mums iedos vairāk papīra, tad mēs arī vairāk ko uzrakstīsim. Ar vissirsnīgāko bučiņu palieku Tavs vecais bratka.

16.

K., D., G. un D. PLIEKŠĀNIEM
Rīgā 1880. gada 16. (28.) septembrī

Rīgā 16, septembrī 1880g.

Sirdsmīļākie radiņi!

Jūs šoreiz, kā redzams, esat agri jo agri rakstīt gribējuši, bet tikpat labi aizvēlinājušies, Jūsu vēstule tik 8. augustā rakstīta, bet, kas man tur par daļu, es priecājos, ka viņa tik agri, jau 11. septembrī, atnāca. Ak tu tavu dieniņ, kas tā par skaišķu, labu vēstulīt', ko tas mīļais sekretierīts tur norakstījis, jandi, es būtu griestos uzlēcis aiz prieka, ka nebūtu citu cilvēku tur bijis. Tad ta ar ir nabaga cilvēks nožēlots līdz beidzamajam, - man gandrīž rādās, drusciņ par daudz - domātu, ka jau, kas zin, kāda nelaime notikuse, es varbūt pēc savas nelaimīgās dzimšanas dienas vairāk par Jūsu grāmatu priecājos. nekā būtu par izrīkotiem svētkiem priecājies. Pirmo reizi es nu dzirdu, ka mans mīļais sekretiers sāk laboties, jo senāk, vis cik tik rakstīja, teica, ka vai sliktāk paliekot, vai vis vēl tāpat, lai dievs dod, ka tak vienureiz beigtos neģēlīgais reimatisms un ka varētu atkal par labu veselību, kā, par piem., es, priecāties. - Kā man tagad iet, ko es par to lai rakstu, iet viss pa vecam, ar vecenīti vis vēl tāpat sadienam, ar saviem mājas biedriem ar labi, godīgi un mierīgi dzīvoju, skolā kā jau senāk iet, kad kāda vaļas stunda, šo to priekš sevis pastrādāju vai eimu cierēt. Kā rādās, papiņa procese vis vēl negrib beigties, kā tad nu tagad tā lieta stāv, uz kuru pusi tagad pārsvars, kas tagad domaj vinnēt, vai vine vine vinnē vai vine vine vinne? Kā vecajam sekretieram iet, varbūt jau atkal sliktāk, kamēr es par viņa labošanos priecājos? Kā manai sirdsmīļai mamiņai, vai viņa ar ir jautra un vesela, un mana mazā Pumpiņa? Mēs te Rīgā gandrīz visu laiku mierīgi un klusi nodzīvojām, ni 26., ni 30. augustā kādi svētki bija, tik Latviešu biedrības namā bija karogs izkārts, tā nikas nikustējās. Sekretiers man saka iet biedrībā, ko lai es tur viens daru, kad jau būtu atļauts iet, tad arī mans namabiedris Kerķis ietu, bet, kad nu tā neved un neiet, ko tad es vēl iešu. Kad ar nebiju biedrībā, tad tak biju drukātuvēs akurāt, kad drukaj, un tad arī visu itin labi izskatījos. Pie mums jau senāk svētīja Dīriķa vārda dienu un drīz pēc tam pašas vecenītes dzimšanas dienu. Viņa tagad palika 70 gadus un vis vēl tik žigla kā meitenīte. Viņa ir no dzimuma muižnieku kārtas, O. f. Falken, un arī tagad mīlej labāk, kad viņu fon Falken sauc. Tāda ērmīga vecenīte viņa ir, kad kāda maza nelaime notiek, nazis no galda nokrīt, suns apakš galda pakustas, tad viņa tādu nelaimīgu ģīmi sataisa, domātu, kas zin, kāda liela nelaime notikuse, un ar tādu balsi runā, domātu, ka nu sāks raudāt, bet vecenīte gudra, neraud vis. Ko lai nu vēl rakstu, jau šādas tādas grabažas salasīju, bet nu tikpat nikas neatliek, vajaga beigt. Gan es gribu Jūsu sekretieri strāpēt, tā kā viņš to vēlējās, bet tas man pavisam neizdevās, gan jau ar nikad neizdosies, bet, kad viņš tomēr grib strāpēts tikt, tad lai izdomaj citu strāpi. Palaizdamies uz Jūsu veco žēlastību, ka Jūs man, nabadziņam, drīz atbildēsiet, es gribu savu vēstulīti beigt. Jums visiem vēl daudz labas dienas un bučiņas Jūsu, Jums mīlēdams,

Ženiņš.

Rīgā 16. augustā 1880.

Mīļotā, mazā māsiņa!

Tu man atkal esi uzrakstījusi jauku, garu vēstulīti, es ļoti priecājos par to un sagaidu daudz jauku lietu nākamajā vēstulē (t.i., viss in spe). Nu, ir jau atvainojams tas, ka neesi rakstījusi, es Tev to nekādā ziņā negribu ņemt ļaunā. Tikai šodien mana maizesmāte man atkal nav iedevusi pietiekami daudz papīra, es atkal nevaru daudz rakstīt, bet vienreiz taču es dabūšu no viņas pietiekami papīra, lai uzrakstītu Tev visu to, ko tik es gribu. Pie mums pašlaik ir atbraukuši japāņi raibos svārkos un garām bizēm, viņi tā lec, ka bizes vien iet pa gaisu, un klauni atkal taisa viņiem pakaļ, ir lieli joki, bet, par nožēlošanu, es neesmu redzējis šos puišus, tā ka es arī par viņiem nekā daudz nevaru uzrakstīt. Ar sirsnīgu sveicienu un skūpstu man no Tevis jāatvadās, un es palieku Tavs Tevi mīlošais vecais brālis.

17.

K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Rīgā 1880. gada 25. septembrī (7. oktobrī)

Rīgā 25. septembrī 1880. g.

Mani sirdsmīļākie radiņi!

Jūsu mīļā vēstulīte nāk man, kad arī pavisam negaidīta, jo es domāju, ka Jūs vēlāk rakstīsiet par to, ka es aizvēlinājos ar savu vēstuli, tad tomēr ļoti labā laikā, jo es jau vakar biju apņēmies Jums rakstīt, tad es nu tagad ar tūliņ varu uz Jūsu vēstuli atbildēt. Arī es Jums gribu vispirms ko no jauna pastāstīt, bet pagaidi, pārspriedīsim Jūsu vēstuli. Kā tad tas nācās, ka Jums jau beidzamais gadiņš Berķenelē; cineigais, ļelais kungs tak savā termiņā Jums neatsacīja Berķineli, kā nu viņš var Jums tā nepareizi izdzīt? Un Untinovskis, kuru tak senāk negribēja, lai nāk papiņa vietā? Das kann nicht sein, das darf nicht sein, das wird die Ritterschaft auch nicht erlauben! Nu jau gan ar jaunu apikartu nāks jauna laime papiņam, abet, kad tad reiz tā sasodītā procese beigsies, gan tagad sūdzība no jauna būs dodama, un tad kamēr vēl viss tiks galā vests? Ak tu . . . ! Es Jums gribēju ko no jauna pastāstīt: te Rīgā, tāpat kā Jelgavā, ir latviešu skolēni no augstākām klasēm sabiedrojušies dēļ savas valodas mācīšanās. Šās biedrības uzmudinātāji un patroni ir kādi no tā sauktiem patriotiem, kā vecais Dīriķis, Vēbers u.c. Jelgavā šai biedrībai ir kādi 20, Rīgā tagad visu biedru ir tikai 15; savu mērķi biedrība grib panākt caur labu un derīgu grāmatu lasīšanu, caur gramatikas mācīšanos un caur rakstu darbu izstrādāšanu; izstrādātos rakstu darbus visa sapulce pārspriež un, ja ko nerimtīgu patron, tad to pārlabo. Katram biedram par mēnesi jāmaksā 15 kap., un ieņemto naudu izlietā priekš grāmatām; savas sapulces biedrība tura Tīdenraņa mājā un arī pie Baņķina, viena no mūsu biedriem. Tā nu ir tā biedrība, kurā es iestājos; ja Jūs man neatvēlētu to darīt, tad es varu katru brīdi atkal izstāties, bet es ceru, ka Jūs tik labi būsiet, man to atvēlēt. Kā biedram arī man rakstu darbs uzdots, bet vēl es pavisam nezinu, ko rakstīt, mans mīļais sekretierīts, kas man jau daudz lietās palīdzējis, būs gan ar šoreiz tik žēlīgs un mīlīgs man, nabadziņam, labu padomu dot; vai nerakstīt man par latviešu mitoloģiju, bet es maz no viņas ko zinu, kad Tu man no tā ko pastāstītu. Manam tavarišam panam Leonam arī te diezgan draugu; viņš te ir gan kā jēriņš vilku pulkā, bet par to viņam atkal ir savs sargs. Koprovskis jau vienreiz te bija un nu savu ganāmo jēriņu par visu izklaušināja, kā ēst dodot, kā ejmot, vai neesot slikta dzīve u.t.pr. Leons te nu sliktu ko nevarēja teikt, jo no manis bīstējās, bet pēcāk, kad aizgāja pie Koprovska ciemā, tad gan visas savas bēdas un raizes izstāstīja. Māte tad ar gan par nabaga dēliņu apžēlojās un atsūtīja labi lielu kasti, pilnu ar āboliem, bimberiem, plūmēm un citiem gardumiem. Vēl ko Jums gribēju teikt, Dīriķis visas manas vēstules uzplēš un tad aizbildinājas ar to, ka adrese vis iesākas Dīriķa kg., rakstiet tad nu manu vārdu pašā virsū un viņa apakšā, lai viņš vairs nelasa manas grāmatas. Mēs te tīri mierīgi un bez visām bēdām dzīvojam, veseli arī esam, man tik šodien zobi sāka atkal sāpēt, bet kas man tur par daļu, ka tik Jūs visi veseli un jautri. Vairāk es Jums ar vairs nestāstīšu, par to, ka nau jau kur un nau ar ko stāstīt. Jums visiem daudz labas dienas vēlēdams un Jums mīļi apkampdams un bučodams,

palieku es Jūsu jaunais vīzdeguns

Ženiņš

18.

K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Rīgā 1880. gada 14. (26.) oktobrī

Rīgā 14. oktobrī 1880.

Mani mīļie, mīļie radiņi!

Ne domāt nebūtu domājis, ka Jums tādu vēstuli rakstīšu, kad es dabūju Jūsu mīļo vēstulīti; ja es tūliņ būtu Jums atbildējis, būtu Jums mana vēstule gan vairāk patikusi, bet kvartāla beigas jau bija priekš durvīm, un man ar negribējās divi reizes rakstīt. Nu man tikpat vajaga sacīt, ka tik labi kā senāk šo laiku man nau vis gājis. Es itin mierīgi skatījos kvartāla beigām pretim, bet te nu man, tīri necerot, izgāja diezgan slikti; es nedomāju niviena sēdekļa krist, bet, kad kritu, tad kritu arī uz reizi divpadsmit sēdekļus. Un caur ko tas viss tā nāca? Vai caur manu vainu? Visu nelaimi, kā man un Leonam (kas tīri nelaimīgs un sašutis, jo viņš 16 krēslus krita) liekas, sasodītie jauniestājušies (tā Leons tos sauc) ir padarījuši, jo caur viņu vainu ar tādi ir pacēlušies, kas ļoti slinki un kuriem īsti vajadzētu pašā kaktiņā sēdēt. Es pats, kas zin, vai caur savu vainu kritis, jo mācīties es tāpat labi mācījos kā viņu pusgadu un vēl labāk, kā numuri apliecina. Ko lai es tur būtu darījis? Bet ko tas nu tagad vis līdz vaimanāt un sūdzēties, nelaime vis ir un paliek, visusliktākais ir, ka varbūt mani pavisam uz ziemassvētkiem nepārcels, par to ka tik tāļu sēd - man 28. placis. - Tad nu gan būtu nelaime, jo otru gadu sēdēt būtu ļoti, ļoti slikti, vajadzētu guberņas ģimnāzijā eksāmeni uz sekundu taisīt vai no šās skolas izstāties un uz Jāņiem atkal eksāmeni uz sekundu taisīt. Īsti es ar pats nezinu, kas tur darāms. Bet nu jau būs diezgan par to nelaimi runāts, sākšu ko priecīgāku rakstīt. Jūs gribējāt par mūsu biedrību ko sīkāku zināt. Mēs kārtīgas sapulces katru svētdien noturam, kur tad apspriež par derīgām grāmatām, kuras vajaga pirkt, lasa un pārspriež lasīto. Katram biedram pienākas par gadu, mazākais, divus rakstu darbus izstrādāt, kurus pats rakstītājs priekšā lasa un kurus visa sapulce pārspriež un pārlabo, un, kad kāds rakstiens īpaši labs un derīgs, tad to liek kādā avīzē nodrukāt. Par tematu visulabāk pas kāds rakstiens par tēvijas vēsturi, par veco latviešu ierašām, par viņu ticību, mitoloģiju vai kāds zinātnisks rakstiens, vai ar kas nebūt cits. Es citu reizi vairāk ko [par] biedrību rakstīšu, tagad man nau vairs laika. - Drānas, zābaki, viss vēl cels, bez nivienas grose kilas. Man, vis citādi labi klājas, vesels arī kā rutkis. Bet nu vairāk nevaru rakstīt, paliekat visi veseli ar miesu un dvēseli un neaizmirstiet arī sava nabadziņa tālajā Rīgā. Jums visiem daudz labas dienas vēlēdams un Jums visus mīļi apkampdams un bučodams,

                                                                                    palieku es Jūsu
                                                                                                    nabaga dēliņš
                                                                                                                        Ženiņš.

19.

R, D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Rīgā 1880. gada 29. un 30. oktobrī (10. un 11. novembrī)

Rīgā 29. oktobrī 1880. g.

Sirdsmīļākie radiņi!

Nu Jūs gan mani gribējāt ar savu sprediķi stipri izbaidīt, bet nekā, lika drusku pagaidīt, neizdevās Jums šoreiz. Es jau sen gaidīju uz tādu sprediķi, bet nu gribu arī tūliņ Jūsu stingro pavēli izpildīt un garu vēstuli rakstīt. Vispirms, es varu aizbildināties par ilgo vilcināšanu, un Jūsu mīļais sekretierīts ir gan drusciņ misējies, domādams, ka es aiz lielām raizēm un bēdām neesmu uzdrošinājies Jums rakstīt; arī īsti par sliņķi mani nevar turēt, nē, pavisam cits iemeslis pie tam; pie visa ir vainīgs mans skolotājs Jurgensons (mans inspiciends). Jau celu nedēļu no viņas piektdienas gaidu uz tam, kad mans Dīriķis aizies pie Jurgensona vai kad šis atnāks pie Dīriķa, lai kaut ko dabūtu zināt par savu sūro likteni, bet, kas to nu dos, tie kungi uz tam pavisam nedomā, un es, nabadziņš, viens gaidu un gaidu ko dzirdēt dabūt, bet visa mana gaidīšana par velti, kā nau, tā nau nekas no tiem. Nu varbūt šovakar vēl kas no viņiem iznāks, ja ne, tad nu man atkal jāgaida laiku, kamēr tiem kungiem patiks satikties. Es, tā no dienas uz dienu gaidīdams, nevarēju nekad pie tam kļūt Jums rakstīt, jo vis gribēju ar šo lietu rakstīt. Tā nu Jums visu izskaidroju un sevi aizbildinājos. - Bet ko nu tas Jūsu sekretiers tur sarakstījis, kur tad mans mīļais papiņš savu nelabo acu slimību ņēma, vai tad viņš, nabadziņš, jau tik slims, ka nevar vairs labi redzēt? Tik bēdīgu vēsti sen jau Jūsu sekreters nau rakstījis, un es būtu labāk vēlējies, ka es to nekad nebūtu dzirdējis. Bet gan jau dievs laidīs manu mīļo papiņu izveseļoties. Ko nu lai par sevi rakstu, viss tāpat kā senāk iet; ar pārcelšanu tikpat slikti stāv (vismazāk, pēc manām domām), un pie manas mazās nelaimes nau vis skolmeistari misējušies, bet viss ir caur jaunajiem nācis. Bet ko lai es Jums no tam stāstu, Jūs tikpat, kā es redzu, man neticiet un mani izsmejiet, ka es tik bailīgs, bet Jūs gan brīnīsaties, kad ziemassvētkos dzirdēsiet, [ka] mūsu mīļais dēliņš nau citā klasē pārcelts. Nu diezgan par tādu lietu runāts, kas mums diezgan nepatīkama. - Mūsu jeb, labāk, mans vecais draugs Titovska kungs mums, nabadziņus, pa visu visam atstājis, tā ka mēs no Miķeļiem līdz šai dienai neesam ne pušplēsta vārdiņa runājuši, ir labasdienas mans kungs vairs ne domāt nedod, kad es ar kādu reiz mēģināju roku dot vai paklonu taisīt. Nu jau ar par to nemaz nevar dusmoties, nedz brēkt, viņš tak jau ir cels kungs, cels, pieaudzis cilvēks, un nu arī sēd augstāk kā es, nabaga bērniņš. Tā jau nu iet pasaulē, un par to nevar brīnēties, bet par to es gan brīnos, ka tas pats kungs priekš Miķeļiem tik laipns un prindlīgs pret mums bija un nu tā sadusmojies? - Še Rīgā, tāpat kā pie Jums, slikts un grozīgs laiks, te līst, te sniegs snīg, te atkal salsts, un tad atkal silts laiks, tā laiks vienumēr grozās; vienudien, tas bija, domāju, ceturtdien, bija pie vakara ļoti stipra migla, tā ka uz desmit soļiem nevarēja pazīt, vai cilvēks vai zirgs, vai kas cits. - Vakar, kad Jurgensons gribēja šurp atnākt, es gan iesāku vēstuli rakstīt, bet nepabeidzu, jo gribēju par J(rgensona noslēpumiem ko rakstīt, bet cilvēks nu atkal neatnāca. Šovakar (31. okt.) nu Dīriķis grib pie J(rgensona noiet; bet nu vairs negaidīšu un grāmatu tūliņ pabeigšu; varbūt ka Jūrgensons atkal nau mājās, un Jums tad vajadzētu dēļ viņa gaidīt, nein, meine Lieben, das passt mich nicht. Nu jau gan diezgan, varbūt ar jau par daudz pļāpāju, beigšu. Dzīvojiet visi sveiki un veseli un pieminiet arī mani, nabadziņu, tālajā Rīgā.
Jums daudz labu dienu un smeķīgu bučiņu sūtīdams, palieku es Jūsu
dēliņš Ženiņš.

20.

K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Rīgā 1880. gada 18. (30.) novembrī

Rīgā 18. novembrī 1880. g.

Visumīļākie radiņi!

Jums taisnība, biju nu gan drusku skopāks ar to būšanu to grāmatu rakstīšanā kā Jūs, un tur, batjuška, prosti, vinovat, bet nu Jūs ar vairs nevarēsiet par mani sūdzēties un sacīt: vai tu re, kāds tas skops, negrib rakstīt; tūliņ sēdīšos un rakstīšu. Bet vispirms, kamēr vēl ko citu prasu, ko Jūs gribiet sacīt ar tiem tīteriem, kas tā buldurē un uzpūšas, vai tad Jūs tīterus turiet? Reizi kač gudrais Rabinerovičs paspēlēja; draņkis jau bija, diezgan blēņu darījis, nu ar var par visu aizmaksāt! Gan jau papiņš tagad ar vinnēs savā procesē ar Varžu kungu, kad jaunu, labu apikartu pieņēma. Varbūt Jūs ar manījāt, ka vienu reizi bija «[Baltijas] Vēstnesī» ziņa par Jezerci no Žaba kunga, es domāju, ka muiža tur bija piesolīta par 30000 rubļu, bet nu viņš vairs neizsola, varbūt domā, ka nebūs pircēju. - Es ļoti priecājos, ka Jums tik labi iet, ka Jūs visi veseli un priecīgi un Jūsu mīļais, labais sekretierits jau tik tāļi izveseļojies, ka var krustabās iet. Lai Jums dievs vienādi tik veselus un priecīgus uztura, man, nabadziņam, drusku citādi iet. Vesels es arī esmu kā rutkis Lielupes krastā, bet citādi man tik ļoti labi neiet vis. Man ar ir šādas un tādas errestības, ne ar tīteriem kā Jums, bet ar visādām būšanām tās skolas, ar skolmeisteriem, ar skolasmācībām u.t.j.pr. Skolā man vēl tāpat iet, cerēt daudz ko ceru, bet ticēt es maz no tam ko varu; skolmeisteri man nikā no jauna nau stāstījuši, un par manu likteni un sodu Jūs gan vairāk ko zināsiet kā es pats, jo Dīriķis Jums tak jau būs visu izstāstījis. - To es Jums ar pats varu teikt, ka man tagad ne visulabākie laiki, kad tāds sods priekš durvīm stāv un viņu nekādā vīzē nevar novērst. Man ar saviem draugiem tāpat iet kā Jūsu nabaga sekretierīšam; no Miķeļiem līdz šai baltai dieniņai neesu ar savu visvecāko un kādreiz vislielāko draugu panu Titovsku ne vārdiņa runājis. Tā iet pasaulē! Visi draugi izklīst kā putniņi, kad nabags paliek kaleks kā mīļais sekretierīts vai kad viņam sāk nelabi iet kā man. - Mūsu Leons ir čistai mierīgs un niparko nebēdā, viņam, kā liekas, tīri viena alga, vai tas kļūs pārcelts vai ne. Viņu šinī nedēļā apmeklēja atkal Koprovskis un smalki vien izklaušināja, kā mazkājītēm klājoties, vai labi barojot u.t.j.pr. Nožēloja arī, ka neesot vairs pie šā, kur tam tak labāk būtu klājies, un, kad bija par visu izklaušinājies, beidzot atvadījās un aizgāja. Tātad mēs (jeb, labāk, Leons) neesam vis kā bārenīši, ar kuriem Dīriķis var darīt, ko grib, mums no visa ļauna apvaktē Koprovskis. Nu jau visu materiālu sabrūķēju, nau man vairs par ko pļāpāt. Bet Jūs apžēlojaties un rakstiet man drīž, drīž un labi daudz, jo tā es, nabadziņš, tīri no visas pasaules atstāts. Vēlreiz, dzīvojiet priecīgi un palieciet veseli, un nu es Jums visiem teicu ardievu un Jums sirsnīgi apkampju un bučoju.
Jūsu dēliņš Ženiņš.