1883

RAINIS

Vēstules

Skolas un studiju gadi (1880. - 1888.)

1883. gads

59.

K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Rīgā 1883. gada 15. (27.) janvārī

Rīgā 15. janvārī 1883.

Mīļie radiņi!

Kā solījos, tā ar padarīju, un Jūs nebūsiet par velti baltiņo dzenājuši. Lasiet nu un apmierinājieties, ja ne tik daudz rakstīju, kā Jūs gribējāt; ja par daudz, atplēsiet gabalu nost, ja par maz, gaidiet uz nākošu reizi. Es, taisnību sakot, nezinu, ko Jums rakstīt, zābaki, svārki u.t.p.tādi nelieši visi vēl veseli (es pats ar vesels reizē ar viņiem), skolā jau atkal visi riteņi iet vecā kārtībā, uz ielas redzams viss kā senāk, nami, tramvaji, dāmas; zirgi, sniegs, kungi utt., utt. Ar vārdu sakot, nieka jauna, tik tas varbūt. No Svensona vakarvakarā pulkst. 7 caur Rumuli dabūju savus 6 rubļus. Otram ar uzstāju, bet tas vēl nepadodas, var būt, ka ar laiku ir tur ko izspiedīšu: Nu tagad man naudas diezgan un papilnam būs, un tūliņ ar iešu uz pirmo Ores koncertu. Dzirdēsim, kādas skaņas no ores iznāks. Pašu viņu redzēju pie Dīriķa; īsts tāds mākslenieku lops, garām peisakām. nē, nau vis peisakas sagrieztas, prasti virvagaleļi kārstās ap pleciem. Tikko kā iz Vācijas izmucis (tur mūziku mācījies), šis ķēms dos mums koncerti. - Tā, ko nu vēl? Satiku Dinaburgā 2 Ligenfeldes Kalniņus, viens skolēns brauca uz Rīgu. Vairāk šoreiz, jāndij, navar īspēt.
Daudz labdienas un bučiņas no
Jūsu dēliņa.

60.

B. MORAM
Rīgā 1883. gada 2. (14.) februārī

Rīgā 2. februārī 1883. g.

Mīļotais Bernhard!

Redzi, te nu Tev ir! Tev pašam jānes tas krusts, ko Tu sev esi uzlicis! Savā pēdējā vēstulē Tu sacīji, ka rakstīšot man 5 mēnešos 2--3 reizes; tagad es izmantošu labo izdevību un noteikti katru mēnesi rakstīšu tik daudz reižu, tātad sagatavojies uz to un vispirms iestiprinies ar dažām glāzītēm «Chili» vīna, iekams Tu ķeries pie šīm vēstulēm, jo Tavs darbs tiešām nebūs nekāds mazais. protams, Tev pie tam paspruks dažs spēcīgs jūrnieka vārdiņš, bet es esmu drošs, ka to nedzirdēšu, un Tava atriebība var nākt arī tikai pēc 5 mēnešiem. «Mitējies taču beidzot un ķeries pie lietas,» es dzirdu, ka Tu lasot izsaucies. Es ķeršos pie tās, es jau sāku! Lasi tikai un klausies, ko Tavi vecie paziņas dara, tas taču Tev būs patīkami. Ziemassvētku brīvdienās es biju arī pie Freibergiem. Protams, pret manu gribu mani piespieda pie viņiem pārnakšņot, tāpēc ka vilciens naktī negāja tālāk, bet es tomēr priecājos, atkal redzēdams vecus paziņas, un tad es arī uzzināju, ka Tu viņiem esi rakstījis un izteicis man pārmetumus - vēlāk, kad es saņēmu Tavu vēstuli, tad viss noskaidrojās. Viņi līdz šim brīžam ir labā omā un liek Tevi sveicināt. Savus pašreizējos interesantos apstākļus viņi paši Tev laikam nebūs darījuši zināmus. Materiālajā ziņā, man vismaz tā likās, viņu stāvoklis nav uzlabojies; mani pārņēma savāda, pa daļai mājīga, pa daļai skumīga, kautrīga sajūta, ieraugot to pašu veco galdautu, tos pašus traukus, galdus, krēslus. Katrā ziņā viņi nav kļuvuši «turīgāki», izņemot Augusti, kuras svārciņi un jaciņas kļuvušas par šauru, bet, taisnību sakot. viņa tomēr ir tikpat skaista. No Freibergiem es arī uzzināju, ka Tu esot licis sveicināt citus savus draugus un apvaicājies par viņiem; varbūt viņi Tev par to rakstījuši, es par viņiem vairs nekā nezinu, viņi izkaisīti visos vējos. Gribu Tevi uz savu roku pasveicināt no Friča un Rummela, kaut arī viņi nav likuši to darīt, bet, bez šaubām, viņi neiebildīs.

61.

K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Rīgā 1883. gada 5. (17.) februārī

Rīgā 5. februārī 1883. g.

Mīļie, labie radiņi!

Nu, šoreiz uz Jūsu jautājieniem atbildēt nevaru, nezinu, kur patiesi noglabājis Jūsu vēstuli, papīru tik daudz piekrauts, ka nudien nevar atrast. Ja būs kas svarīgs bijis, atrakstiet citu reizi; pa tam, ja laika, uzklausiet neoficiālas telegrammās iz Rīgas: «N. N. veselības stāvoklis labs, pulss 72, ēd ar apetīti, dzer ar palaikam stiprus dzērienus, kā, p. p., alu, utt.» Var te piezīmēt, ka Lelis atkal jau, liekas, pastījot, neēd gaļas piektdienās, un mūsu vecīte tīri net' izbijusēs, bet bailes, man rādās, būs veltas, otru reizi viņš tak vairs nesāks trakot. -- Nu jau ar esam ar dieva palīgu līdz «trakošanai» nonākuši, vajaga tad ar piezīties, ka es, cik daudz Lelis ar pastīšanu aizpelna, ar teātrī iešanu atkal izdodu; tā jau saka, vajagot jauniem ļaudīm iztrakoties. - Kā jau viņu reizi solījos, tā ir aizgāju Ores koncertī (saki: ores koncertī). Patiesi; nebija daudz ko klausīties, tikai pāris dziesmiņu un tās čigānu meldijas. Jūs gan jau lasījāt kritiku par šo koncerti no J. Kalniņa, kura pa lielākai daļai taisna un godīga. Nu nesen atkal kāds J. S., gan jau Ores draugs, ņēmies šo uzslavēt un šo nabaga Orīti pataisa par lielu meisteri, ieteic viņam, ka viss labi gājis un ka tukšā zāle bijusi pilna. Viņš, man liekas, Orim vairāk nelaba darījis nekā Kalniņš. Nu, lai dievs viņam piedod, kad viņš latviešiem samaitā varbūt mākslenieku. Bet par daudz jau par šiem niekiem pļāpājis, jemt citu nieku priekšā. Daži runā, suņu dienas jau maijā iesākšoties, būtu gan brangi, un tad es ar varētu pa lieldienām te palikt, jo trīs nedēļas pēc lieldienām jau atkal kronēšana, un tad jau uz visādu vīzi kļūsim vaļā. Pārdomājiet arī to lietu un līdz tam palieciet sveiki.
Mīļo papiņu un mamiņu man gauži jālūdz palikt veseliem un
nenopūlēties, un nesaslimt atkal. Simtu labdienas un bučiņas Jums, visiem
mīļajiem, no Jūsu dēliņa.

62.

DORAI PLIEKŠĀNEI
Rīgā 1883. gada 8. (20.) februārī

Rīgā 8. februārī 1883. g.

Sirdsmīļā māsiņ!

Neļaunojies, ka līdz šim vēl neesmu Tev rakstījis; apsolīt ir vieglāk nekā izdarīt; vienīgi ar to vēl varu aizbildināties. Droši vien Tu sacīsi, ka tas neder, bet Tev nu jāapmierinās, tas ir viss, ko varu teikt. Nākošajā reizē būšu čaklāks un atbildēšu tūliņ nākamajā dienā. Raksti arī Tu man drīz un pastāsti, kā Tev klājas. Kādas Tev tagad istabas biedrenes, varbūt esi kopā ar Idu? Raksti man vēl, kā viņai iet. un kā jūs satiekat. Vai krusttēvs atkal atnesa zivtiņas? Izstāsti visu smalki un apraksti Jūsu svētkus; laikam jūs taču būsiet svinējušas kādu dzimšanas vai vārda dienu, vai varbūt šīs svinības tikai vēl nāks. Arī es Tev labprāt pastāstītu tādas lietas, bet man vēl nekas nav gadījies. Pie mums ir slikti ļaudis, viņi mani nekur neaicina. Tā šodien Rasulīte svin savas kāzas, bet mani viņa pat nepazīst. Ceturtdien viņa braukšot uz mājām un varbūt uzaicinās pie sevis papiņu un rnammiņu, viņa jau netālu no turienes dzīvo. -
Jā, redzi, tā tas iet. Man še jāsēž un tikai jādzird, kā citi priecājas. Raksti man tikai drīz, lai es nepalieku gluži viens pats, un esi mundra un vesela. Daudz bučiņu no
Tava brāļa.

P. S. Pats par sevi saprotams, sūtu daudz sirsnīgu sveicienu visiem Jūsu mājā. Un vai zini ko: turpmāk sveicienus vairs nerakstīšu, tie Tev pašai katrreiz jāpasūta.
Tas pats.

63.

K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Rīgā 1883. gada 21. martā (2. aprīlī)

Rīgā marta 21. d. 1883. g.

Sirdsmīļie radiņi!

Daudz, daudz laimes mīļajam papiņam uz jauno vietu, uz Jāņa muižu; nu brauksim turpu, ko tik viņš līdzi ņems. Vai jau uz lieldienām varēsim pārvilkties «pār deviņi novadiņi, desmitā sētiņā»? Man gauži gribētos jauno vietu redzēt, svētkos var aizbraukt apskatīt, ja tik ir veseli papiņš vai māsiņa Līziņa. Bet nezin, vai Kuzņecovs būs mierā ar tādiem viesiem? Tad tanī jaunajā vietā arī kaimiņi pazīstami būšot, «Cīrulītis, mazputniņš, tupēs mūsu ceļmalī». Vai neesiet ar aptaujājušies pēc Goldberģa rozītes, vai viņi nebūs mums kaimiņi? Rozālija tagad atkal ir uz kādu laiciņu Rīgā, gan jau galīgi atvadīties no savas brīvās meitudzīves, redzams, vecais Goldberģis grib viņu stingri turēt pie putras vārīšanas.
Ir Dinaburgā un paša mājās viņai vēl atkāzas bijušas, bet, redzams, Jūs viņa ir aizmirsusi uzlūgt, citādi tad būtu ir par to ko rakstījuši. Nu, par atmaksu Jūs, mazākais, krikštīņēs bijāt, un es nu gan nebiju ne kāzās, ne krustabās, bet vācu šķūņa-tejatrī, un, es domāju, Jūs būs iet kristībās vairāk žāvājuši nekā es interimā. - Es gan, taisni sakot, negribētu Jums tagad pastāstīt svarīgu notikumu, jo vēstule var lēti aizsnigt ceļā, bet lai sev iet! Mūsu vecai Gustei viņas lolojums kaķis pārrijies un beidzies, un - kas par niekiem, Jūs sakiet, - jā, bet kādu lērumu nieki sacēla! Guste vaimanāja un gavēja visu dienu (kā senāk Lelis) un dabūja jaunu tādu kaķa bērnu, bet nu izcēlās tāds karš ar vecīti, ka nu, domāt, pastare diena netālu, pie tam vēl jēmās katra mājasļaudis uz savu pusi dabūt, tā ka visu māju uz dumpi sacēla kā divas nihilistienes. Beidzot tika jaunais iemītnieks izraidīts ne uz Sibīriju, bet vilks (Guste) viņu zina, kur. Vai tas nau svarīgāks notikums, kā. kad pie Jums kāds stanovojs tur bijis. Nu, kad jau iesāku ar svarīgām lietām, tad jau ar jāaprunājas par mājās braukšanu. Šoreiz es negribu būt tāds bēducietējs Odisevs jeb, pa īsti latviski sakot, vazaņķis kā ziemassvētkos, tad nu palīdziet ir Jūs man un atsūtiet savas glābošas kamanas (kuģa man gan nevajadzēs kā Odisevam maldoņam, jo tik tāļu vēl neesmu noklīdis) tanī devītā aprīļa dienā 1883. gadā pēc tā Kristus dzimšanas, un aizvediet savās mājās iz Rīgas pils bēgošo, pēc Jums vaidošo, Jūs mīļi sveicinošo ...... utt. ... Jūs jau viņu pazīstiet.
P. S. Sarasate, jā, Sarasate, par to, mīļo māsiņ, es ir jausmas nejaudu; es domāju, viņš jau sen iz Rīgas projām, vai nau jau ar miris un paglabāts?
Tavs tevi pēdīgi [labots: bēdīgi] mīlējošs brālīts (bet Sarasati - to tik ne, un kam tas ar vajadzīgs).

64.

B. MORAM
Rīgā 1883, gada 30. martā (11. aprīlī)

30. martā, 1883. g.

«Jokdaris,» Tu droši vien tūlīt sacīsi vai «muļķīgs joks; te viņš raksta uz viena vēstules gabaliņa citu datumu nekā uz visas vēstules.» Bet, pag, es izteikšos skaidrāk, un tad Tu mani, ļoti iespējams, nosauksi par «karātavu putnu» vai ļaunākajā gadījumā par «dīvaino zelli» [?], vai ar līdzīgu mīlinājuma vārdiņu. Un ir komiski, ka Tu to lietu (šeit ir kāda tā sauktā persona) esi nosaucis īstajā vārdā; tā ir labā, tīrā patiesība, ka es esmu dīvains zellis [?], un, kā iet ar šo vēstuli, iet arī ar mani, proti, traģikomiski Ak, cik garš jau kļuvis ievads, jautājums ir tik kutelīgs, ka nemaz negribas tam ķerties klāt. Bet družno bratci!!!- O - oh dubinuška, ahņi! Vēstule patiešām ir ar dažādiem datumiem, un iemesls nepavisam nav «muļķīgs joks», bet gan nekas cits kā - slinkums. Tev tikai nevajag aiz izbrīna atplest mutīti, es varu Tev par mierinājumu sacīt, ka tas nav vienkāršs (jeb tomēr laikam gari vienkāršs), bet noteikti ir kāds neparasts slinkums augstākā stadijā, slinkums n-tajā pakāpē, kad tas jau kļūst nepatīkams, kad tas manus spēkus gandrīz pavisam apspiedis. Redzi, ... šī slinkuma kvintesence ir novedusi tiktāl, ka es nekādā ziņā nespēju apņemties pabeigt iesākto vēstuli. Bet tad sirdsapziņa tomēr sāka pārāk asi kost par šādu nolaidību, turklāt es vēl nebiju lielījies katru mēnesi rakstīt pa trim vēstulēm; tagad man jāpadodas Tev bez noteikumiem, jo nevaru aizbildināties, piedod man, mīļais.

65.

DORAI PLIEKŠĀNEI
Rīgā 1883. gada 18. (30.) maijā

Rīgā 18. maijā 1883. g.

Sirdsmīļā māsiņ!

Ir gan tiešām bēdīgi, ka mēs vēl joprojām neesam viens otram rakstījuši nevienas vēstules. Bet bija nu gan arī milzīga jezga! Biju jau pabeidzis rakstīt Tev vēstuli, bet iemetu to pasta kastē bez markas, un kaste to arī paturēja pie sevis. Bet tagad saki, kāpēc Tu nerakstīji, vai Tu savu brālīti esi gluži aizmirsusi jeb vai Tu ļaunojies, vai tikai gaidīji, lai iesāk «lielais»? Laksti, laksti, mīļā māsiņ, arī es būšu gluži rātns un rakstīšu tūliņ atpakaļ. Pastāsti man, kā Tev pa šo laiku ir gājis; vai zvaigžņu lūkotāja vēl vienmēr meklē virvi un arsēniku un vai Dačinda dzied pie tam sirdi plosošas dziesmas? Kā pie Jums gāja kronēšanas laikā, vai biji mājā jeb vai Tev bija jāsēd Grīvā? Vai Līziņa karogu pabeidza, vai pie Jums iluminēja, kur Jūs svinējāt svētkus, Jasmuižā vai Vasiļovā? Atstāsti man visu uz mata. Es Tev atkal gribēju pastāstīt par Rīgu, bet par nožēlošanu tanī laikā biju pie Stučkas Koknesē un tur priecājos visas trīs dienas. Jā, gandrīz jau piemirsu: vai drīz jau būsi deju meistare? Vai Tu pratīsi pasniegt man stundas. kad pārbraukšu mājās? Šeit Rīgā tās tagad nevar dabūt, tikai pēc brīvdienām viņi atkal sāks lēkāt. Raksti man, cik drīz vien iespējams; Tev taču jāzina, ka tagad esmu gluži viens un pie tam vēl briesmīgi garlaikojos, blēdis Leļuks aizšmauca un negrib vairs atgriezties, tātad apžēlojies Tu! Sveicini visus cilvēkbērnus Jūsmājās (zināms, neaizmirsti veco Millerieni, Dačinda etc.) un dzīvo vesela līdz nākošajai reizei.
Es.

66.

K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Rīgā 1883. gada 22. maijā (3. jūnijā)

Rīgā 22. maija d. 1883. g.

Visu mīļie radiņi!

Jūs, nabadziņus, nu esmu atkal apbēdinājis, tik ilgi klusu ciezdams, bet, jandi, gan paša Laimes māmiņa ir pret mani sadusmojusies, jo citādi Jūs jau būtu divi vēstules dabūjuši. Divas es esmu rakstījis. Pirmā, nezinu, par ko, nau ceļu attapusi, un otrā - jā, tai es pats nebiju ceļanaudas līdzdevis, es viņu bez (timpas vai) markas biju vagonā ielaidis. Bet šai nu kaut vajaga nonākt mājās un izstāstīt, kā man pa šo laiku gājis. Skolas laiku nodzīvoju kā jau vienmēr, bet klausaities, kā gāja kronēšanas laikā. No ļuminācijas, taisnība, tik redzēju sagatavošanos un beigas, tautassvētkos ar nekāpu kārtē, neķēru aiz astes ieziepoto cūciņu, negriezos karuselī - nu ko tad tu darīji, kur tad tu biji?? Svinēju svētkus un biju Koknesē pie Stučkas. Un tā man ar, taisnību sakot, labāk patika, nekā te, Rīgā, pa ielām vazāties, no ļaudīm likt grumdīties, cūkas astes ķerstīt un skaistajā ļuminācijā skatīties. Stučkastēvs ar bija ļumināciju sataisījis, raibus lukturus sataisījis un divas darvas mucas aizdedzinājis. Turklāt ar šaudīja un laida raķetes, un, kas vislabāk, deva ar vīnu un alu. Otrā dienā nu gan vecene aizstiepa uz baznīcu, un tur vajadzēja noklausīties, ko cienīgais mācītāja kungs ar domāja, bet par to tanī vakarā bija atkal balle valsts- vai pagastnamā (kur es, lēkt vēl nemācēdams, līdz nelēcu). Tā es nosvētīju, nezin, vai Jums tie svētki būs tik viegli nogājuši; ja vēl paspēsiet, tad rakstiet, vai viņi Jums spoži un jautri bijuši. Mēs tagad jau atkal gaidām uz citiem; uz vingrošanas svētkiem; būs mūsu braukšana akurāt dienu priekš Krista braukšanas, un izspriediet paši, kura būs jautrākā: viņš brauc debesīs, mēs zemē (jeb zaļumos), viņš saltumā (jo augšā salts), mēs siltumā (jo Orē mūs sagaida silta maltīte un sildinošs alus), viņš ar Ābramu tiksies, mēs paši ar sevi (daži, kas gribēs, ir ar jaunām dāmām), viņš . . , un lai sev negribu viņu apbēdināt un sadusmot, varbūt pēc mani dzīs pie velniem ellē. - Par vingrošanas svētkiem runājot, jāpiezīstas, ka mīļam papiņam bija taisnība, vajadzēja labāk šūt baltus svārkus, citiem ar tādi būšot. Un nu man tie krekli sāk jau riebties, vai ziniet, to rupuču mazgāšana vien maksā deviņdesmit kapeikas. Viens zābaks man ar aizriebis, tas aiz vecuma pats nezina, ko dara, sāk atšķiebt apakšējo lūpu un tapiņas kā zobus rāda, suns tāds! Nu, kad jau sāku savas dusmas un bēdas Jums sūdzēt, jāsaka ar, ka Leļuks jau no svētkiem izbēdzis un mani vienu pametis. Tās ir mana vientuļa bēdas, un tas tik mani mierina, ka mīļai mamiņai starp tiem muzikantiem un Jums tanī čabēšanā un čīkstēšanā labāk neiet. Par to tad es ar domāju tūliņ uz Jums nebraukt suņudienās. Mēs, trīs cilvēki latvieši (Stučka, Celmiņš un Es, apakšā parakstījies), sadomājuši pēc ilgās sēdēšanas kādu vienu nedēļiņu no 9 nedēļām suņudienu iziet laukā pastaipīt notirpušās kājas un izpurināt sasmakušās iuzeņas. Veselībai tas nevar nekā škādēt, un turklāt mēs redzēsim mūsu jaukākās vietas, iepazīsimies ar ļaudīm, apciemosim vecus pazīstamus, pēdīgi izpriecāsimies un pārnāksim mājās sarkaniem vaigagaliem, tā ka mīļai mamiņai nevajadzēs vairs bēdāties kā citām reizēm, kur tik vājš un tik bāls, un beidzot mums jau vēl mājās diezgan laika pietiks izdzīvoties un izstrādāties. Un, kad es ar aizbrauktu mājās, tad man tikpat pirmās nedēļās nebūtu ko darīt un turklāt vēl vajadzētu tūliņ ciemā - viesos braukt pie grāv- Maļa, un tad jau man, jandi, labāk pie kaut kādu Celmiņu tupēt. Mūsu plāns vēl paplāns, t.i., vēl nau visos sīkumos izstrādāts, bet mēs iesim uz Siguldu un Turaidu, uz Cēsīm; Zilo kalnu u.t.j.pr. Es savas mantas varētu ar frahti atsūtīt, kas jau dikti daudz nemaksās, un tad man vēl atliek pāri par 5 rbļ. priekš pašas ceļošanas. Ja Jūs esiet ar to mierā, tad pierunājiet ir manu mīļo mamiņu, lai viņa atlaiž savu dēliņu uz kādu nedēļu. Šitā jau ar ir beidzamā reize, kad var iet, pēc nebūs vairs neviena tāda biedra, un tad es viens nekā nebūšu redzējis (šis pats Celmiņš jau vairāk reizes bijis). Rakstiet drīzi man, vientulīšam. Es Jūs abus jašmuižniekus nobučoju un Jūs atkal mīļo mamiņu. Sveiki!
Jūsu Ženiņš.

67.

DORAI PLIEKŠĀNEI
Rīgā 1883. gada 24, maijā (5. jūnijā)

Rīgā 24. maijā 1883. g.

Mīļā Doriņ!

Tās ir pārāk patīkamas ziņas, kuras Tu man atrakstīji; tātad Tu brīnumjauki, lieliski amizējies un, kā rādās, dzīvo diezgan zaļi. Šajā ziņā, man Tev jāatzīstas, Tu. esi tikusi tālāk par mani; katru dienu plītēdama, Tu jau tagad esi pa pusei studente, un no Tevis var iznākt brašs zellis. Es, nabadziņš, dabūnu alu tikai paost un vienīgi dažreiz nogaršot; vecā jau nedos, man pašam nav naudas; tāpēc es reiz aizšmaucu pie Stučkas, un rīt dzelzceļa kungs mani aizvedīs uz vingrošanas svētkiem Ogrē, kur dabūšu drusku iemest. Un bez resnā Kikobela vēl divas mūzas palīdz Tev uzjautrināties. Saki pavisam vaļsirdīgi, mīlulīt, ko Tu vēl vairāk vēlies? Un ar to vēl nepietiek; francūziete Klemence turpat klāt, un, beidzot, vēl jauni zābaki! Vai zini ko, eņģeļi paradīzē Tevi apskaudīs, un šinī «raudu ielejā» pirmām kārtām es, niecīgais. Bet pagaidi vien, par to mani agrāk atlaidīs, uz vasarsvētkiem jau būšu brīvs. Bet, ja Tu, mīļā māsiņ, nebūsi mājās, tad arī es tūliņ nebraukšu mājās, bet ar 2 citiem zēniem to laiku paceļošos pa Vidzemi. Un, kad Tu atgriezīsies mājās, tad Es no tevis mācīšos lēkāt un tad mēs brauksim vistiņas kāzās utt., utt. Kaut ko interesantu tagad nevaru Tev aizrakstīt, tad Tev jāgaida līdz vingrošanas svētkiem, bet, lai aizdzītu garlaicību, tad Tu ar šo pastmarku vari tūliņ atsūtīt man vēstuli (vairāk marku arī man pašam nav, visa nauda izpumpēta). Nu man būtu vēl jānovēl Jums viss labais, bet Jums jau tā ir vairāk, nekā es varu novēlēt. Tikai saki Idai, ka es nožēloju viņas nabaga slimo pirkstu un vēlos, kaut tas drīz kļūtu vesels, un tagad visiem sirsnīgs sveiciens un Idai īpašs (jo viņa viena mani sveicināja), un Tev daudz skūpstu (ja vēl kāds no cilvēkbērniem, izņemot vecos un nejaukos, tos vēlas, tad es tam neesmu pretī) un adieu līdz nākošajai vēstulei.
Tu jau zināsi, kurš.

68.

DĀRTAI PLIEKŠĀNEI
Rīgā 1883. gada 31. maijā (12. jūnijā)

Rīgā 31. maija d. 1883. g.

Mana mīļā, labā mamiņa!

Sūra nelaime nejauši uznākusi Jums, mīļajiem, bet es ; zinu, mana mīļā, gudrā mamiņa par to nenobēdāsies pārlieku, tāpat kā labais papiņš esot gluži mierīgs. Posts un i skāde jau vēl nau tik lieli. Visi tad priecājās, ka Jašmuižā brīnumskaisti rudzīši, un tie tak vēl celi un aug, ka prieks redzēt. Un pašā Vasiļevā, dievs dos, būs vasarājs kā lūžņi [?] un siens ar kaudzēm pieaugs. Ko mums, mīļā mamiņa, bēdāt, kad citiem ar labi neiet, apskatiet tik Znotiņa plikos kalniņus un palasiet avīzēs, kā iet citiem nabagiem latvietīšiem. Būs jau atkal viss labi, pagaidiet drusciņu, atbrauks mazais pumpulīts, tas Jums visas bēdas aizdzīs kā saulīte mākoņus. Nu, es Jums negribu bēdas palielināt un par to tūliņ saņēmos rakstīt, varbūt man šodien labāk izies ar vēstuli nekā nesen, kur viņa izgaisa nezinkur. Un šoreiz ar tūliņ Jums rakstīju, jo jau beidzamo Jūs vēl neesiet varējuši lasīt. - Tagad nu pastāstīšu Jums, ka gribu iet laiciņu uz vanderēšanu, un, ja i mīļā mamiņa atlaidīs savu dēliņu, tad teikšu tūliņ, uz kurieni un cik ilgi. Mēs ar Celmiņu, Stučku tēvs sūta uz Gauju plostus laist, mēs divi iesāksim no Stučkas un iesim , līdz Cēsīm, Burtniekiem, uz Piebalgas āžu bērniem, tad uz Celmiņu Lubānē un par Rēzekni mājās. Varbūt iznāks, ka Jāņos vēl nebūšu mājās, jo ceļā daudz pazīstamu un tie nelaidīs ātri projām. Lai Jūsu sikatierīts, mīļā mamiņ, atraksta man, kad vistiņa ar Gailīti saprecēsies un vai es ar būšu kāzās lūgts? Kad viņi priekš Jāņiem grib sakabināties, tad viņiem viena laba brāļa trūks. - Vecais Dīrātājs vēl nau mājās, bet, kad viņš rīt atbrauks, tad es no viņa tūliņ naudu nodīrāšu. Un, kad man tik būs nauda rokā, tad man vairs ne raņicas vajaga, ne tarbas, kad tik kāds sarkanais kulē, tad jau diezgan. - Nu laj gona būs, mīļā mamiņ, drīz atkal rakstīšu. Dzīvojiet veseli un jautri un pēc nedēļiņām sagaidiet savu vanderzellīti. Daudz bučiņas visiem, visiem mīļajiem no
Jūsu
Ženiņa.

69.

DORAI PLIEKŠĀNEI
Rīgā 1883, gada 31. maijā (12. jūnijā)

Rīgā 31. maijā 1883. g.

Mīļā mazmāsiņ!

Tikko esmu nopriecājies, ka Tu man esi ziņojusi vienīgi priecīgo, te tūliņ nākošajā reizē Tu atsūti veselu maisu ar sliktām ziņām un stāstiem. Žēl vecā Bazenera, viņš bija vienīgais krietnais cilvēks visā Grīvā. Gribēju viņu atkal reiz apmeklēt, bet nu viņa vairs nav. Tomēr par viņu vairs nerunāšu; galu galā Jūs vēl ņemsiet ļaunā, ka nosaucu viņu par vienīgo «labo», bet es domāju, tāda greizsirdība ir pilnīgi nepamatota, un kompensācijas dēļ nosaucu Jūs par vienīgajām «skaistajām» Grīvā. Izņemot šo gadījumu, Jums visumā tomēr ir klājies labi, Jūs visas esat veselas un mundras, pat Idas mazais pirksts. Kaut nu Jūs visas paliktu veselas, un it sevišķi kaut Terpsihora pasargātu Tavas kājas. Tu jau zini, kālab. Man vēl ir ļoti žēl, ka Jūs vasarsvētkos brauksiet uz mājām, un tieši tad es nebūšu tur: Varbūt Jūs varat vēlreiz ierasties vēlāk. Man ir viens lūgums pie Tevis, proti, lai Tu aizgādātu uz mājām no Daraškeviča manu čemodānu. Varbūt Leļuks Tev «tur to mantu» aizgādās, jeb vai aizskrej pēc tā un pārved pati mājās vai nodod Berkama. Es, kā Tu zini, iešu drusku pastaigāties un tad Tev arī rakstīšu, ko visu esmu piedzīvojis. Pagaidām ir īsti maz ko stāstīt, izņemot to, ka še ir briesmīgi karsts un ka es gandrīz izkūstu sviestā. Sveiciens -pēc vecas parašas un -"
«Dzīvo laimīgi un esi priecīga
Kā tas ķēniņš Zālamans! ! !»

70.

L. PLIEKŠĀNEI
Jasmuižā 1883. gada 4. (16.) jūlijā

Jašos jūlija 4. d. 1883. g.

Mīļā tāļsēdīte māsiņa!

Tu gan labi sadieni ar veco dieviņu, jo viņš Tev labi palīdzējis pašā «Ķemeru» Čortā, piesēdinājis pie sīpoliem; un mūsējie visi par to priecājās, ne tik vien mamiņa, sīpolu mīlētāja, bet ir es (raksti: S); tādas «zurtes» sīpolstāds man patīkas arīdzanas. Mēs vēlam Tev ir labu sekmi visās citās Tavās darīšanās: labu stundi dabūt, labu dakteri, labu laiku, labu veselību atdabūt, vēlam Tev joprojām laimīgi bez pases caurtikt (šo beidzamo eiliņu lasi nedzirdošu, viņa varētu būt par piedauzīšanos kādam amatniekam (alias: Beamte, ierēdnis)). Un, ja gribi dzirdēt, ko S vēl sevišķi bez tam Tev vēl, tad lasi: jautru prātu, īsu laiku un - ātru, ātru atpakaļbraukšanu. Ja nu vēl atliek kas, ko vēlēt jeb vēlēties, tad tas būtu, ka Tu uzklausītos Jasiešu un Vasiļevu šā laiciņa biogrāviju voi aprakstīšanu tās dzīves. Mierīgi ļautiņi būdami, mūsu dzīve aiztecēja kā mūsu klusā Jaša. Nedz lieli svētki, nedz kādi ievērojami atgadījumi mūs traucējuši. Zāļu vakarā mēs divi ar mamiņu un jaunais muižaskungs aizbraucām uz Jašiem. Jāņu dienā «šmurguls» (papiņam viņš nepatīk) tika pēc abām pusēm nepatīkamas audiences un disputācijas saderēts un tad atlaists līdz 4. mājās. Nabaga zēns (17 gadu vecs) gribēja vēl beidzamo reizi mājās izpriecāties uz kāzām un tad tik nākt pie sūrā, grūtā darba, kurš atbiedējis jau vairāk kā vienu. Papiņš, mamzelīte un S tad bijām to pašu dienu Cīruļa pērklītī, kur izpriecājāmies, klausoties gudrās ruņās un ēdot «zuvsgoļu»». Nabaga mamiņa bija dēļ galvassāpēm mājās palikusi. Pēc bija vēl kādas reizes Cīrulis atbraucis; citu viesu ar vairāk nau bijis, izņemot kādas deputācijas sapašņiku vai sotņiku. Pumpiņa jeb, kā viņa tagad saucas, «Dorofeja», jeb Darja Hristoforvna un S tagad, kā jau būsi nomanījusi, Jašos, bet rīt jau būs atkal Vasiļevā, kuru papiņš lādēdams un spļaudams vis vēl saukā par Mika- nauku. - Pēc mūsu divu darbošanās Tu labāk nemaz neprasi, liela tā nau; S «oxe» geogrāviju un vēsturi, un mazā saimniecīte palīdz vienam otram, tagad brauks apciemot klavieres, danco, dej utt. Papiņš ar saka vaimanādams, «un ar tiem darbiem neiet», Ziemeļi vēl nau atpūtuši, zāģeru nau un atkal tā tālāk. Mūsu kaimiņi turpretim nedzīvo tik mierīgi, Anna Federviš ar Cīrulīti saķīvējušēs un noraudājusēs, saka, ar esot; Kirils alias Mikita vēl mierīgi izturas. Vēl tur daudz būtu, ko stāstīt iz mūsu «mājas kronikas», bet šoreiz gan kronista vietu izpildīs mamzelīte. To tik es vēl varu piezīmēt, ka ir nodomāts ataicināt uz Jašiem Pumpiņas - - -- [izlaidums vēstulē] bet lai paliek Pumpiņas lieta viņai pašai. Nu vēl atliek sveicināt manu .Sīpoliņu «per Lisiņe» un, ja vēl kāds pazīstams gadās, p.p., Ķerķis, to ar. Un tam beidzamajam saki, lai viņš vēstuli atraksta, ja viņa slimā kāja jeb roka to atļauj. - Nedomā, ka tik Rīgā vien no «Bozes...» runā, pie mums ar runā, un, kas vēl vairāk, pie mums tiek tie gala spriedumi taisīti, caur mūsu kaimiņu rakām iet visi pavedieni. Tā vakar bija pie Cīruļa tiesasdiena, kur bez daudz citiem ļaudīm bija pats Goldberģis. Viņš solījies nebraukt sievai pakaļ, un tā ar atpakaļ nebraukšot, tātad sataisieties uz drīzējo šķiršanos. Zināms, no visiem labasdienas un no mūsējiem smečeigas mutītes.
Koņec.
Tavu radiņu vārdā sikatiers.
Paprasi citreiz dakteram, vai Tavai veselībai nau kaitīgas tik garas vēstules.

Tys pots.

71.

G. PLIEKŠĀNEI
Vasiļovā 1883. gada 16. (28.) jūlijā

Vasiļevo 16. jūlijā 1883. g.

Mana mīļā māsiņ!

Parādi mums; mūsu nabaga labajai mammiņai cilvēcīgu līdzjūtību, atraksti, kā Tu jūties un kā Tu dzīvo Ķemeros. Citādi mēs nevajadzīgi baiļojamies, un tomēr neviens no mums negrib ticēt, ka noticis kaut kas, kas atņemtu Tev iespēju rakstīt. Bet raksti mums visu sīki, pēc savas jaukās un labās parašas, un pasaki arī, vai Tu vari jau noteikt savu atgriešanos. Es jau sāku baiļoties, ka kaut kas var aizkavēt Tavu atgriešanos pirms manas aizbraukšanas 9. augustā; lūdzu, atbrīvo taču mani no šīm nepamatotajām bailēm. - Ak, kā mēs vēlamies, kaut arī Tu varētu pavadīt laiku tik priecīgi kā mēs visi kopā! Vēl vakar mīļā mammiņa sacīja, ka no brīvlaika vēl vajagot būt pāri palikušām piecām nedēļām, un ļoti izbrīnījās, sapīka un noskuma, kad mēs bijām citādākās domās. Vismazāk labi klājas nabaga papiņam, kam ir visādas nepatikšanas ar Kuzņecovu, sapašņiku, uradņiku, vārdu sakot, ar visu Jasmuižu. Kuzņecovs, p.p., atdevis kādu mūsu pļavas gabalu ciemam par ganību, bet tagad to atkal noliedz; dakters Surgons kaulējas, lai viņa govi uzņem mūsu «ragaino pulka» rindās, šitas grib, un tas grib, un tas ar grib; treknais « jēriņš» skrīveris - šī suga mēdz izturēties citādi nekaitīgi - aizvainotā patmīlībā vai aiz tamlīdzīga iemesla arī ļaunojas, ka papiņš viņu noraidījis kādā vārīgā punktā. Savās klusajās un skaļajās lamu stundās papiņš aiz dusmām domās jau sācis atdāvināt visu Jasmuižu. - Iepriekš minētie ļaudis jau visi ļoti labprāt gribēja pieņemt no papiņa dāvaniņas, un viņš bija aprunājies ar Rimšu un tad lamājās, un lamājās, un atkal lamājas. Bet vairāk par gaisa trīcināšanu lamājoties papiņš arī neko nav izdarījis un vienmēr ir labā omā. Pie mums nekas ārkārtīgs nav gadījies, un par mūsu ikdienišķajiem darbiem man nav ziņojams nekas, kas Tevi interesētu. Vienu es tomēr rakstīšu, kaut arī tas Tevi neinteresētu, proti, mūsu ogas jau tiek nolasītas, un te es varu Tev tikai ieteikt: pasteidzies atgriezties pie mums. Tomēr līdz savai pārbraukšanai kļūsti vesela un jautra, turpini pastāvīgi pieminēt savus mīļos, kas palikuši Vasiļovā. Sigilli loco + + + verte!
P. S. Uzlūko šo vēstuli kā rakstītu ārpus kārtas un tāpēc neuzstādi pārāk augstas prasības pret tās ziņojuma saturu, stilu, rakstu et cetera . . . (Vācu valoda ir kā sods par to, ka Tu neatbildēji uz manu latvisko vēstuli; lūdzu, ņem to (sodu) arī pie sirds.)
Idem (vāciski «tas pats»).

72.

K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Rīgā 1883. gada 13. (25.) augustā

Rīgā augusta 13. d. 1883. g.

Mani mīļie radiņi!

Visus svarīgos un nesvarīgos piedzīvojumus Grīvā un Dinaburgā mīļā Pumpiņa būs jau izstāstījusi, atliek man tik rakstīt par Rīgas dienām. Kā tas jau citād nevar būt, es laimīgs nonācu Rīgā, par 60 kap. dabūju izlamāt fūrmani, otrā rītā cēlos un sāku iet skolā. Un tur ar ir viss manas dzīves apraksts, jo no skolas sākšanās viena diena kā otra. - Tādā vietā, kur vajadzētu melno proku stiept mugurā, vēl neesmu, bijis, bet gan jau vēl gadīsies. -Mans mīļais Leļuks vis vēl drusciņ švaks, tāds nevesels izskatās, bet dūšīgi ķildojas ar veceni un nejem viņas kafiju pretim, un man atkal vajaga būt par miera tiesnesi, vienu pierunāt padoties un mierināt, un klusināt (kas vēl šaubās, ka es būšu labs jurists, jo jau tik agri savu amatu mācos). Es savu sienu jau sadabūju un sabāzu, kur vajadzīgs, lai dievs dod, ka Jūs ar savējo ar jau būtu tik tāļi. Pie mums tagad atkal tāds draņķa laiks, varbūt Jums šinī ziņā vecais žēlīgāks. Vai nau mīļais papiņš saslimis ar iesnām vai citiem kādiem pagāniem, viņam jau vis jāstaigā šitamā nelabā laikā? Ko Līziņa saka un mana mamiņa? Bet ko tur daudz klaušināt, es jau zinu, visam vajga labi iet. Palieciet veseli, visi mīļie, līdz nākošai vēstulei un «ant amžu-amžio».
Jūsu Ženiņš.
dixi.

73.

DORAI PLIEKŠĀNEI
Rīgā 1883. gada 31. augustā (12. septembrī)

Ridzie 31^ego avgustiego 1883.

Sirdsmīļā māsiņ!

Daudz paldies Tev, sirsniņ, par laimes vēlējumu, par garo, garo vēstuli un visiem sveicieniem. Paldies arī par to, ka Tu tik labprāt aizbildini manu slinkumu vēstuļu rakstīšanā, lai gan tas nemaz to nepelna. Un, tā kā Tu jau tik žēlīgi izturies pret vēstuļu rakstīšanu, tad man arī piedosi, ka šī vēstule ir tiešām milža lielumā. Tu jau mani arī pazīsti un zini, ka es patiesībā nekad ļoti daudz nestāstu. Mana dzimšanas diena izdevās pavisam vāji; no kurienes gan man arī dabūt tādu skaistu dzelteno kā Tev, jo mīļās mammiņas, kas man to izceptu, nav šeit, un es negribu, ka to sūtītu pa telegrāfu. Tomēr jo priecīgāk jūs būsiet nosvinējuši 30. bez manis, bet varbūt par mani. Es pa tam biju pie Stučkas, notriecu tur 3 dienas un ņēmos ar ābolu ēšanu. Pārējā laikā man gāja šā tā; daudz zubrīju un maz klaiņāju, noplītēju spaiņiem ūdens, bet ne piles alus, svīdu, lādējos un joprojām zubrīju. Nu mierinu sevī tikai ar to, ka arī Tev neiet daudz labāk lielajā sekundāneru cīņā, tikai varbūt Tev krājumā lielāks kvantums alus. Tātad šodien Tu būsi izstādē: pasveicini to arī no manis. Un, ja Tu redzi Leonu (Daraš.); saki; ka es- lieku viņu - nu, ko tad -, lieku viņu nomizot; piesolu briesmīgi nomizot.: Un šis zeņķis man atkal izšmauc, pie tam vēl paņemdams līdzi manu pledu, un, kamēr man te no zubrīšanas brīžam karsti, brīžam auksti -metas,--viņš tur vislielākajā dvēseles mierā bauda dzīvi; «tagad viņš var būt ar bezkaunīgu soli iet caur grīvenieka vidu», -kā Šillers saka. Tātad «piedraudi viņam ar varu» un sūti viņu atkal darbā. Sveicini Idu un Milleres jkdzi un pati saņem mīļu skūpstu no brāļuka.
P. S. Sveicini arī Annu un saki, lai viņa neaizmirst savu kniksi un, ja viņa grib; lai pārvērš to sveicienā. Kad Tu jau pridieji, tad sveicini arī visus pārējos, Āmen.

74.

L. PLIEKŠĀNEI
Rīgā 1883, gada 1. (13.) septembrī

Vecajo Reigā 1. septembra d. 1883. g.

Sirdsmīļo māsiņu!

Daudz, daudz paldies par Tavu mīļo laimesvēlējumu, kas mani pārsteidza vēl 12. stundā, kad jau visas cerības bija izputējušas tanī dienā vēl gratulāciju saņemt: Bet nedomā, ka es joka dēļ vien saku «12. stundā», nē, tā ir rūgta patiesība. Plkst. 12 es pārnācu mājās un tikko vēl spēju ar beidzamo sitienu vēstuli izlasīt. Visas trīs dienas biju bijis pie mūsu mecenāta Stučka, kas mani visvisādām lietām, visvairāk āboļiem; nobaroja. Bet, pag, es jau sāku pats stāstīt un vēl neesmu visu, kas pienākas, atbildējis. -«Im Geldpunkt hort die Gemütlichkeit auf,» vācietis saka, un te viņam pilna taisnība. 3 rubulīšus no Kurkliša iekasēju, bet tas tik piliens uz karsta akmiņa; no tiem «przeklenty narod»; tiem baroniem; mēmuļiem (ņemec) nekā nevar iedzīt, viņi sīksti pret visiem mīļiem un nemīļiem vārdiem. Jā, man pašam tagad tīri vāji sviežas, katris trešais cilvēks; ko es uz ielas satieku, vai nu mans parāda devējs, vai ņēmējs; tādā ziņā man būs drīz istabā vien jāsēd. Un rādās; bārgais liktens man no tā nekā neatlaidīs, vajadzēs istabā sēdēt un vēršot (tas ir tikdaudz kā). Bet, ko tur gaudu dziesmas vilkt,: kad visi citi priecājas. Vēlu labāk Jums daudz sekmes uz priecassvētkiem, Tu, māsiņ, citu reizi neraksti vairs «šo vēstuli schmeis Ofen», jo ar to Tu manim smagu spriedumu spried, ka manas vēstules tik kurināšanai der: (varbūt Tu to jau prakstiski esi ar izdarījusi); man nekad nau tās pacietības un dūšas vienu vēstuli otrureiz rakstīt. Un nu vēlreiz paldies par Tavu bagātīgo laimes vēlējumu, kas jau visu labu saņem, tā ka man nekas vairs neatliek Tev uz otrajo vēlēt. Bet ne jir! Lai Amors blēdis Tevis neatstāj mierā [1 teikums grieķu val., tam seko Raiņa tulko jums] «Lai netiek man, ko vēlos, bet kas der.» Gaidi cieti un palieci vesela, mīļa visiem, mīļāka manim. Dod šurp mutīti! Sveika!
Sveicini visus mīļos no sava brālīša.
P. S. Atsūti, mīļo māsiņ, man to daiņu «Atjoja bierņiaļis par ļigu lanku». Stučka meldiņu uzrakstīja un grib ar tekstu zināt. Ja Tev ir kāda zilbenrēcele, dod man ar! Es Tev ar aizsūtīšu.

Tys pots.

75.

DĀRTAI PLIEKŠĀNEI
Rīgā 1883. gada 12. (24.) septembrī

Rīgā 12. septembrī

Sirdsmīļā mamiņa!

Gaidīju, gaidīju, neatsaucās Jūsu mīļais sikatierīts, tātad nu vajaga pašam rakstīt, nevarēju ilgāk vairs izciest. Vai papiņš un Līziņa arī bija Grīvā vai Tu, mīļā mamiņ, viena paša? Ko labu redzējāt tanī izstādēt, ko satikāt. Vai vecā krusttēva, moi drug Lapsesen, ar nebija līdz ar visu gaspažiņu? Vai šī un bratka Sibuliņa cienmāte nebija izkārušas raibus deķus un joslainas snāteles? Šoreiz jau viņas bija drošas, ka to sasodīto Pliekšenu nebūs. Vai manu dzimšanas dienu ar nosvētījāt? Būtu man atsūtījuši kādu gabaliņu dzeltenā, papīriņā ietītu un paslepeni kuvērī iebāztu. Mēs nesen svētījām vecītes dzimšanas dienu. Deva smalkas vakariņas (saturi, mamiņ, sliekas mutē) ar lasi, nīnagiem un visādiem labumiem. Deva ar divas glāzes alus, citām reizēm, zināms, pa vienai, lai bērni nepārdzeras, bet mums Andrejs vēl trešo izgādāja, un mēs tikpat palikām uz kājām. Man tagad vēl nekas iet, bet tik tas kašķis negrib atstāt, vajadzēs gan pie daktera iet. Biju teātrī un koncertā, bet tik daudz naudas izgāja, ka nu nevar vairs iet. Kad norēķina par skolu un braukšanu, atliekas tik trīs rublīši, un tie paši drīz iziet. Gustei viens, dakteram viens, par pastmarkām, par grāmatām utt. No vecā Dīrātāja negribas jemt, par to pavisam projām jābrauc un citus grūti dabūt. Bet Jūs variet atsūtīt ar Leļuku. Viņš brauks par brīvajām nedēļām mājās, un, kad atbrauks atkal, tad var iedot līdzi. Vai man ar nebraukt mājās? Ko teiksiet? Tik bail, ka nevarēšu labi mācīties, nebūs, kas padzen. Bet par to tur atkal veselīgāk mājās un nau tik bēdīgi vienam pašam. Lai nu paliek citai reizei. Melno, skaisto praku, mamiņ, tikko reizi neapvilku, bet, nezin kā, jemdams pārmijos, un atkal bija brūnie mugurā; zemē vilkt vairs negribējās. Bet pagaid, mīļā mamiņ, kad novembra sākumā tiksim atlaisti, tad nepremeno apvilkšu. Saki, mamiņ, lai manu dzelteno cepuri neviens nesunī, te gandrīz pus Rīga tādas pat nes, arī mans skolmeistars Ziemels. Nobučo, mamiņ, mīļo papiņu un sikatierīti manā vietā un dod šur paša mutīti, lai varu labi krietni nobučot. Palieciet veseli un sveiki, kā arī
Jūsu dēliņš
Ženiņš.

76.

K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Rīgā 1883. gada 21. septembrī (3. oktobrī)

Vecajā Rīgā 21. septembra d. 1883. g.

Moto: Oi vai, bēdes Ickem Vidzemē!

Vismīļie radiņi!

Cīneigs kungs, bratka sikatir, ku ta Tu dumo, par ku Tu man naskreivie gromotas? Oj Tu dzierd', a? Sēd un gaidu, sten un vaidu, nerakstiet Jūs, rakstīšu pats, salda būs atriebšanās. - Nekas sevišķis pie mums tagad nau gadījies, tik tas eksāma laiks nāk arvien tuvāk, un ar to ar spiežas virsū jautājieni, kur palikt pa brīvo mācīšanās laiku. Sakiet, mīļie radiņi, kādu padomu Jūs dodiet; atrakstiet drīzumā un papļāpājiet šo to, man citādi tā marka [nesalasāms vārds], tik ilgu laiku nekādas ziņas no Jums nedabūt. - Lejiņam šodien rakstīju uz Pēterburgu, redzēs, ko viņš teiks. Līdz šim, cik tik prasīju, visi saka, ziemassvētkos neviena nepieņemot. Jāndī, mīļie radiņi, Jūs pļāpāšanas citai reizei. Sveiki!
Jūsu dēliņš Ženiņš.

77.

DORAI PLIEKŠĀNEI
Rīgā 1883. gada 25. septembrī (7. oktobrī)

Reidzeņo 25. setenberā 1883. g.

Mīļmāsiņa cielaviņa!

Piedod savam bāliņam, viņš jau sauc «mater peccavi», t.e. izviņi, matuška, Darja Hristoforovna. Un kā tad man ar rakstīt, ka Tu tik turkus un šādus un tādus večus sūti, ku tad Tu dumo, cīņeigs kungs bratka; nez, ko Tu paša sacītu, kad Tev aizstellētu raganas un citas vecas meitas, liekas, man vajdzētu bēgt labi tāļi mežā, lai Tu man visus matus neizplūc. Atsūti jaunas, skaistas meitiņas, redzēsi, vai tad Tev būs jāgaida uz atbildi. Tad vēl Tu raksti vāciski, kā jau latviete. Ka jos velneni tus turkus un vocīšus!!! Vēl kas. Mūsu senais, labais sikatierīts Līziņa kā neraksta, tā neraksta vairs, nezin, kas viņu tā samaitājis; es jau lūdzos, lūdzos, rakstīju 3 vēstules, kā nau atbildes, tā nau. Aptaujājies mājās, kas viņam noticis, vai slims mans nabadziņš, vai daudz darba, vai tik tā palaidies. Saki, kad atbraukšu mājās, došu divi stundas ar karstumu, t. i., ar sprediķi. Pa tam es vis gaidu un gaidu un šodien viņam par spīti atkal rakstīšu, lai tak drusciņ apkaunas. Un Tu, Doriņ, apklausies, kas tur par vainu, un atraksti žigli, žigli. - Tavu lūgumiņu tik pa pusei varēju izpildīt, ūdensglāzi Tev šorīt aizstellēju (bet nedzer tik tukšā dūšā, uzkod labāk ko nebud papriekšu). Tad Tu man rakstīji «meklē dāboliņu». Meklēju nu gan, visu Rīgu izmeklēju; kur ej, saka, neesot pavisam tādu, neesot ir dzirdējuši pa ausu galam. Beidzot pie ķimenēm (Kümmel) sacīja, ka, mazākais, dzirdējuši, bet te neesat, vajgot pastellēt iz Vācu zemes. Nu liku pastellēt, bet, papriekšu nobrīnījos, ka še viņa nepazīst. - Nu jau papīriņš liek beigt vēstuli, bet man gribētos vēl papļāpāt; tāds varmāks! Nau ko darīt, cita tāda papīreļa navaida. - Man iet, kā sacīt jāsaka, «eklig», un par to Tev drīz jāatraksta. Sveicinā sikatierīti un papiņu, un mamiņu! Sveicinā ir savas draudzenes un Millerieni un nes «ņizkij poklon» Edītei un Anītei. Un paša esi sveika un jautra! Nāc nobučo mani, savu bāliņu
Reidzenīku Joneiti.

38.

K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Rīgā 1883. gada 3. (15.) oktobrī

Rīgā 3. oktobra d. 1883.

Vismīļie, labie radiņi!

«Un es viņu saņēmu, to grāmatu ar tiem pieciem zēģeļiem, iz tās rokas ne tā svētā Gabrieļa, bet tā labā pastmeistara.» Nu, viena alga, vai viens vai otrs, kad tik viņa rokās un es zinu to priecas vēsti, ka Jūs mani sagaidīsiet. Man jau īsti bail bija meties, ka Jūs, nekā neatbildēdami, negribiet laist mani mājās. Paldievs, ka likāt tam neliešam sarkanbāržam Mikalkam ar līdz atvažot. Bet, par mani gādādami, neaizmirstiet ir nabaga sikatierīša, viņš jau žēlojās par grūtiem laikiem un visādiem citiem grūtumiem. Apmierinājiet viņu un sakiet, ka es visu bāršanos atsaucu un nolūdzu, un lai viņš par zīmi, ka atkal viss labi, drīz, drīz atraksta. Vaidzi, savu skābo un blāgano dūšu Jūs tik aši vien metiet pie malas; kad ar kur nebūt ne īsti pa prātam sviežas, tad apskataties, kā visur citur labi skrien. Lai jo velniņš to skābu putru! Vai nedzirdējāt, ka vācu blēži uz šo funkti ķerti? Ko? Nu jau skaidri redzams, ka visi dūmi, ko viņi kūpināja JeIgavā un Interima šķūnī, no viņiem pašiem sadarīti, mūs apmelot. Pag, brālīt; nu viņi dabūs no carbatuška! Jau dažas Krievenīcas avīzes tā runā: Un Manaseins ar jau iepriekš esot teicis Dīriķam un biedriem, ka latviešiem liels prieks gaidāms. Nu viss tas kopā sakrausies, un tad turies, jungerr vācietīti! Man liekas; viņiem jau bikses trīc. Nost ar skābu putru! Tas jau vien var mani iepriecināt, un turklāt vēl jābrauc uz mājām pie mīļā papiņa, pie mamiņas, pie manām māsiņām.Nu nerakstīšu vairs tāļāk, lai neuznāk nelabākas domas. Palieciet sveiki, veseli, mīļie radiņi. Jūs visus kopā nobučo
Jūsu
Ženiņš.

79.

.K., D., I,. un D. PLIEKŠĀNIEM
Rīgā 1883. gada 20. oktobrī (1. novembrī)

Rīgā 20, oktobra d. 1883.

Sirdsmīļie radiņi!

Jandy, nesuniet mani, mīļie radiņi, ne es vainīgs, indie, jandie, ne es. Mans vis gaidīja, kamēr vecais direktors teiks, kad mūs, nabaga mocekļus, izlaidīs iz cietuma, brīvā pie «memmiņas»». Draņķi tādi, tik vakar teica, ka palaidīšot pirmajā novembrī, tātad Jūsu rīdzinieks jau pirmdienas vakarā sēdēs pie gaļaspodiem mājās. Bet, redz, kādi tak nelieši viņi ir; piektdien un sestdien mēs svētījām, un mums nu pirmdien jāiet vēl uz skolu, lai parādītos melnos svārkos, tās četras dienas par velti jāsēd, jāžāvājas, gan viņiem žēl, ka mēs mājās nesaēdam par daudz visāda labuma. Bet mēs nu tikpat dziedam «aleluja un ozianna», drīz būsim pie- savējiem. Mājās varēsim palikt līdz 30. novembra dienai, tad jābrauc uz Rīgas māmiņu un tur jānodzīvo, mazākais, līdz 16. decembra dienai, un tad, tad - - - - Krievu univerzitetēs nepieņem ziemā, un tad jau Jums vajadzēs pie sevim paturēt blandoni. Tagad varēs mājās vest tik kādas grabažas, kuras pavisam nevajadzīgas, un, kuras īsti, - tas Jums pašiem jāraksta. - Līdz šim vēl tā puslīdz sviežas, redzēs, kā ies pie Jums ar tiem darbiem, vajga tak cerēt, ka nebūs nekam jāteic «un kā tie darbi neiet, kā neiet». Ja nu pavisam neies, tad jau ar vajdzēs paklausīt Līziņas padomam un raut šokt. (Tur es melno proku otrureiz uzvilkšu, pirmoreiz te pie atlaišanas.) - Visi ļaudis pie mums runā, ka nāks vai nu liels karš, vai mēris, vai cita kāda nelaime, jo te parādījies balts žvirblis. Man ar rādās, ka nāks, mazākais, grūti laiki, eksāma laiki, bet es tad paļaujos uz visiem labiem gariem, uz visiem svētiem, uz jauno svēto Ļuteri, uz Jēzuliņa veceni un visām tantēm, un radagabaliem. Redzēsim.
Sveiki līdz nākošai reizei, visi mīļie radiņi jašieši un vasiļevi, veseli.
Jūsu dēliņš Ženiņš.

80.

K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Rīgā 1883, gada 8. (20.) decembrī

Rīgā 8. decembra d. 83. g.

Sirdsmīļie radiņi!

Nu, vai jau sen gaidījāt ziņas no sava «nasvātā nūmūcejto . . .»? «Jā, jā! Stāsti tik ātrāk, kā gājis, kā iet, kā ies!»» Labi, labi, labi! «Un par ko tad nerakstīji?» Lika mūs drusku pagaidīt, nekā nezinājām. Aizvakar tik beidzām rakstāmos eksāmus pašā vakarā 1/2 7. Gribēju tūliņ vakar rakstīt, te dabūju ziņu, lai šorīt plkst. 10 noiet pie direktora, tas ko labu stāstīšot. Gaidīju, gaidīju, un nu vecis saka, bez 5 vīru (es 6.) visi slikti rakstījuši latīņu darbu, lai taisot otru reizi. Stučka, Lēlis, S un tie 3 vīri maucām projām un dziedājām gaviles dziesmas tam kungam- Švēderam. Bet man rādās, ka arī kāds no svētās radniecības būs mani zem savas augstās rokas ņēmis, par to ka es tik daudz pātaru skaitu (t.i., mācos). Neļaujiet mīļai Līziņai sasirgt un esiet ar paši tik
veseli kā Jūsu dēliņš.