RAINIS

Vēstules

Darbs advokatūrā un "Dienas Lapā"  (1889. - 1897. g. maijs)

1897. gads

190.

DORAI PLIEKŠĀNEI
Panevēžā 1897. gadā, pēc 8. (20.) marta

Tu sapratīsi, ka es rakstu šo vēstuli mammas nomierināšanai, bet nevis tāpēc, lai Tev uzbāztos. Es noteikti noraidu tādu domu, jo Tavas vēstules un visa Tava izturēšanās liek secināt, ka Tu tā domā: Tu saki, kā es esot otrreiz spēris pirmo soli, un tagad es to daru trešo reizi, lai gan Tu nekādi neesi nākusi man - pretī. Es to daru tāpēc, ka mēs bijām norunājuši, ka centīsimies tuvināties, un man, kā pagaidām stiprākajam, jābūt aktīvajam un nav jāatlaižas. Es nu arī neatlaidīšos, ja vien Tu man skaidri un gaiši nepateiksi, ka šī noruna vairs nav spēkā, jo es patiešām ticēju, ka Tu toreiz, pagājušajā vasarā prombraukdama, šo norunu domāji nopietni. Vienmēr esmu ticējis Tavai nopietnībai un Tavam dziļumam, un tādēļ jo sāpīgāk man bija lasīt Tavu vēstuli. Kā gan pazudis Tavs spēks, cik bailīga un pretrunīga Tu esi kļuvusi, un Tu neceri un arī negribi vairs sasniegt to, ko Tu taču uzskatīji par vēlamu, kas arī Tev taču nozīmē ideālu prasību. Kaut arī visa Tava vēstule ir mīļa un laba un kaut arī Tu gribēji rakstīt prātīgi un īsi, un skaidri, tā tomēr atstāj uz mani smagu iespaidu, ka Tu kā patstāvīgs indivīds slīdi uz leju, un, manuprāt, Tava vēstule nav ne prātīga, ne skaidra. Man ļoti gribētos to aplūkot galvenajos punktos, kā arī gribētu parunāt par Tavu vispārējo viedokli, taču šim pēdējam četrās lappusēs nepietiek vietas. Tu pateicies par manu pretimnākšanu, tomēr neatbildi uz to un nu vienā mierā domā, ka tagad es Tev taču vairs nerakstīšu! «Mums būtu labāk, ka mēs pēc tam vairs nesatiktos.» Ja es par Tevi nedomāta kā par dziļu (bet tikai vāju) meiču, tad man šāda atbilde būtu jāuzskata par tīru izsmieklu. - Tev šķiet, ka «pašreizējā situācijā par sirsnīgām attiecībām nevar būt ne runas», - pats par sevi saprotams, kurš tad to prasa? Mūsu noruna nozīmēja tikai to, ka mums lēnām, pamazām būtu jāmēģina saprasties, kļūt tuvākiem. «Ja notiktu brīnumainais,» Tu saki, - nē, ja tam jānotiek, tad nedrīkst cerēt uz brīnumu, bet nav jābūt gļēvam, nav jābēg no nepatīkamas satikšanās, - pašam godīgi jāuzdrīkstas un jāstrādā. Bez tam nerunā man arī par «brīnumu?», esmu jau izdarījis vienu «brīnumu», par ko Tu runāji pirmajā vasarā pēc Tavas pārbraukšanas no ārzemēm. - Tālāk Tu saki - «kā Tu varētu rakstīt, nepieskaroties brūcēm». Tad palasi tikai šo manu vēstuli vai pat savu iepriekšējo; mums nav jārunā par ko sevišķu. vispārējais ir interesantāks un neaizskar brūces. - Tālāk -- «Tu nevari sadalīt sevi» -, bet tas Tev it nemaz nav jādara, es arī nesadalu sevi starp Tevi un Elzu. Ja es gribēju Tevi ietekmēt, tad mans nodoms bija atkal saglabāt Tevī cilvēku, kas cenšas tikt uz augšu (jo šādu cilvēku es Tevi biju saskatījis), un Tu varbūt it nemaz nezini, cik egoistiska un spēcīga ir šāda vēlēšanās; man ir sāpīgi, pretīgi noskatīties, ka lepni cilvēki galu galā padodas, ka brīvi devēji galu galā atdod paši sevi verdzībā. Dzīve aizskalo daudz kalnu, es gribēju Tevi saglabāt cietu, tālab es gribēju Tevi virzīt uz pašpaļāvību un patstāvību, uz savu spriedumu. Beidzot Tu saki --«Tu no manis nekad netiksi vaļā -- jā, esi drošs, Tu no manis nekad netiksi vaļā, ja arī Tu mani nemīli.» - Un redzi, es arī gribēju, lai es netiktu no Tevis vaļā, - no stiprajiem netiek vaļā, esi stipra. Bet stiprais nelūdz piedošanu, stiprais tik nenoteikti nelolo savas cerības, mūsu noruna arī bija pavisam noteikta. - Mīļā, mīļā, ja Tu patiešām vēlies glabāt manu piemiņu, tad glabā šos vārdus - «topi stipra», iedrošinies pati domāt, - Lai man būtu par Tevi jādomā, tālab Tu man neesi atsūtījusi savu ģīmetni; ja arī tajā slēpjas šis nodoms, tad es vēlreiz redzu, cik Tu esi kļuvusi vāja. Topi stipra, tad Tu būsi brīva. Brīvs cilvēks var man derēt, vergs kļūst vienaldzīgs, Dari arī viņu brīvu pret Tevi. Nekad neesmu nostājies starp Jums, esmu vienīgi sacījis, ka Tev nevajag samierināties ar mazumu, bet gan radīt sev to labāko, un, ka tur vēl kas darāms, Tu pati esi atzinusi. Vēstule iet uz beigām, un es vēlētos Tev vēl tik daudz sacīt. Vispirms saki atklāti un godīgi, ja Tu vairs negribi vai nevari rakstīt, šī nenoteiktība Tev nepiestāv.

191.

ĀRONU MATĪSAM
Panevēžā 1897. gada 11. (23.) maijā

Manu mīļo, veco Matīs!

Tavu mīļo vēstuli dabūju jau nedēļu atpakaļ, bet diemžēl nespēju agrāk atbildēt. Tulkojuma un citi darbi aizņēma daudz laika, un bez tam bija arī mama jāvada uz Rīgu ciemā pie māsas. Man bija drusku darīšanas Dvinskā, un tā tad es mamu novedu Dvinskā un no turienes aizlaidu vienu uz Rīgu. Pie laulāšanas Dvinskā ne es, ne arī mama nebijām, jo neviens no mums nebija lūgts; tagad tik mama turp aizlūgta. Daudz, daudz paldies Tev par Tavu laipnību, ka Tu piesūtīji «Baltijas Vēstneša» un «Austruma» numurus.
Es gaidīšu arī ziņu par kases lietām, ja Tev atliek laika un Tevi nenospiež par daudz rūpes par Tavas mīļās sieviņas slimību. Sveicini viņu no mums vēl sevišķi, mans mīļais nabaga Matīs; Jūs tagad dzīvojat vienās bailēs. Tev tagadējā stāvoklī nebūs gan ar daudz gribas, lasīt garu vēstuli par vienaldzīgām lietām, interesanta man Tev nau nekā, ko rakstīt, un par savām sīkām raizēm ko lai tur rakstu? Tulkojums ir kaut kas literārisks un vispārējs, un tur man Tev atkal jāpateicas par Tavu atzinīgo atsauksmi; tas, ko Tu viņā atrod, bija taisni domāts, mani, patīkami pārsteidz, ka Tu to tūliņ izprati. No tādā, kas spēj izprast vadošās idejas, kuras neguļ dienā atklātas, ir aizvien vispievilcīgāki dzirdēt kritiku; žēl, ka Tu nerakstīji man nekā vairāk par tulkojumu, neizteici savas domas arī par citiem jautājumiem viņā, kā, piem., par saprotamību, jauna satura ieliešanu, modernizēšanu, dzejiskumu, jauno atskaņu bagātību utt. Ja Tev tik laika atliek, atraksti man vēl tagad pār to, tas man būs ļoti pievilcīgi, apmierinoši un noderīgi kā aizrādījumi.-- Zināms, man, būtu vēl patīkamāk, ka Tu savu īsto pārliecību šinī jautājumā droši izteiktu arī Jūsu laikrakstā, vai citās avīzēs, jo priekš kam gan ir nopietnas, paša, sevis cienītājas avīzes, ja ne priekš patiesības un pārliecības drošās izteikšanas, bet es ar ziņkārību gaidīšu arī, ka Tu man pašam izteiktu savas domas. «Austrumā» gan jau strādā liela daļā no tiem pašiem rakstniekiem kā «Mājas Viesa Mēnešrakstā», un par ko tad par to darbiem arī nedot spriedumu, kurš nebūtu diktēts vienīgi no ļaunprātības un konkurences cīņas? Man liekas, šādu Tevis vienīgi cienīgu stāvokli Tu varētu ieņemt arī «Fausta» jautājumā. Pret dr-dr- «kritiskām studijām» rakstīt «Austrumā», kur šīs kritiskās studijās parādījās, man nekas nau pretī, bet dzejoļus ievietot laikrakstā, kurš tik tuvu stāv avīzei, kas nupat vēl nogānīja šos dzejoļus un uzņēma, kādu muļķisku recenziju par «Faustu», tas taču nau iespējami; Jūs paši par to smietos. No Tevis jau atkarās, vai Tu šo stāvokli gribi grozīt un vai spēji? Pēc tā arī grozīsies, viss cits; atraidi vispirms «Baltijas Vēstneša» uzbrukumus.
Raksti man drīzumā; ja Tev laika, un piemini arī, ko Tu domā šinī pēdējā jautājumā.
Daudz, daudz labu dienu Tev un mīļajiem Tavējiem
                                                                no Tava Pliekšāna.
Paņevežā maija 11. d. 97. g.

III Cietumos un Pleskavas trimdā  (1897. g. maijs - 1899. g. maijs)

192.

ASPAZIJAI
Panevēžā 1897. gada 31. maijā (12. jūnijā)

Mīlulīt, citādi nebija iespējams, man tūliņ jāpaliek šeit. Ispravņiks ir tik laipns, ka pats mani pavadīs turp; redzēties mēs tagad nedrīkstam, bet vēlāk jau tas būšot iespējams. Man būšot pašam sava istaba, savs ēdiens, grāmatas, kādas vien gribu, utt. Mīlulīt, iesaiņo man «Faustu», tad varbūt vēl «Vaideloti», katrā ziņā kritiku un visas grāmatas un piezīmes, kas uz to attiecas. Grāmatas Tu vari man atvest pati ar ormani vai arī atnest kājām, tas varbūt pievērstu mazāk uzmanības. Kas man vēl citādi būs vajadzīgs, par to es rakstīšu vēlāk. Arī savas personīgās drānas es varēšu paturēt. Tev tagad atdos visu naudu, kas man bija klāt, tāpat manus kažoksvārkus, manu pulksteni un rakstāmgalda atslēgu. Tu vari nomierināt mammu, ka man bija jābrauc uz Rīgu, Tu to vari arī citādi pasacīt. Starp citu, pagaidām paliec šeit, un mamma arī, nesūti vēl viņu projām. Par kalponi runāsim vēlāk. Dzīvo vesela, mīlulīt, un esi pēc iespējas labā garastāvoklī.

193.

ASPAZIJAI
Panevēžā 1897. gada jūnija sākumā

Manu zeltmīļo svētlaimības mīļkukainīt. Cik laba un mīļa Tu esi! Tikai saudzē sevi mazdrusciņ un nomierinies, tas jau beigsies. Es savukārt esmu gluži mierīgs un, cik vispār iespējams, arī labā garastāvoklī. Esmu arī strādājis, protams, ne daudz, bet turpmāk vajag veikties labāk. No «Fausta» pārtulkoju 40 rindas, bet nu sāk aptrūkt teksta, vakardien uzrakstīju arī dažas piezīmes. Abas es nosūtīju Tev, bet Tu tās esi atdevusi atpakaļ, jo Tu nezināji, ka arī turpmāk Tev ar atpakaļdodamo groziņu sūtīšu «Faustu» un pārējo. Tagad atsūti man lapas no saplēstā «Fausta» teksta līdz 63. lappusei. Lai es neaizmirstu, atsūti man, mīļkukainīt, arī [1 vārds izsvītrots]. Bet vai mans mazais ametistiņš arī sev ir paturējis plūmītes un apelsīnīšus? Mīļmīlulīt, saudzē sevi dieva dēļ, nebēdājies, ka nauda iziet, turies tikai vesela. Tu esi bijusi tik brīnummīļa un par visu domājusi, arī par plūmītēm. Man vēl vajag glāzi tējas dzeršanai. «Fausta» lapiņās Tu vari kaut ko ievīstīt. Zeltkukainīt, atsūti man arī stenogrāfiju un lapiņas ar noveļu tematiem. Es atkal domāju par Tevi, mīļputniņ, es to daru tik bieži kā varbūt vēl nekad, bet arī ar tik daudz miera kā nekad agrāk. Es mazliet pastrādāju, un tad man gribas arvien no jauna paņemt rokā šo lapiņu, lai pasacītu Tev kādu mīļu vārdiņu. Es varētu Tev vēl kaut ko sacīt, taču man sevi vēl jāpārvar. Mīļkukainīt, es domāju, labāk neatlaid kalponi, Tev tad būs par grūtu, kaut gan Tu jau to zini labāk. Mīlulīt, manu zelta putniņ, es atkal mazliet strādāju, man tikai diemžēl nav vairs «Fausta», tas būtu pamatīgāks darbs. Parakstīju mazliet par «Borkmani», un tagad es rakstu piezīmes korespondencei avīzei «Rižskij vestņik». Mīļo zeltkukainīt, vai Tu esi dzirdējusi, kā es esmu ar Tevi runājis, Tev vēlējis labu nakti? Un nu arī tas ir pasacīts, ko negribēju Tev sacīt vakardien, tas šeit augstāk šajā puslappusē. Es bieži runāju ar Tevi, es Tevi saucu arī svētdien, ka Tev jāatnāk, un Tu arī atnāci. Samtputniņ, neizsmej mani pārāk. Tev arī nav jādomā, ka es tikai sapņoju un fantazēju, un nestrādāju, nē, es to daru tikai starplaikos. Es varētu būt gandrīz vai apmierināts, ja vien man būtu «Fausts». Neesmu vēl iedzīvojies pārējos darbos, bet es tomēr ticu, ka to vēl spēšu. Es jau esmu Tev šo to aizsūtījis un vēlētos sūtīt arī visu pārējo, ja Tev būtu laiks to izskatīt un ar piezīmēm man atkal atsūtīt atpakaļ. Mēs tā varētu ļoti labi sarunāties, un mums arī nebūtu jācieš garīgs bads. Mīļā dvēsele, Tu nemaz nezini, kā es alkstu pēc katra vārdiņa no Tevis, nedomā, ka tas ir tikai tāds skaists izteiciens vai ka es prasītu vienīgi balss skaņu, tie ir Tavi ieskati, Tavas domas, tas, kā Tu savas domas domā un kā Tu tās izsaki. Ka es pats sevi tur dzirdu; vai tad tas nav jauns burvīgums? Manu mīļkukainīt, taču saudzē sevi! Mācies arī, ja tas Tevi novērš no nelāgām domām. Esi mans veselais un stiprais putniņš, Tev jau tagad ir vairāk ko ciest un ko izturēt nekā man; es tikai mierīgi sēžu istabā, neredzu neviena, nedzirdu neviena, izņemot draudzīgus, līdzjūtīgus, laipnus cilvēkus, načaļņik arī ir ļoti laipns, ne viens vienīgs rūgts piliens man nav jānorij, nav neviena greiza skatiena, neviena ņirdzīga smīna un plecu raustīšanas, man nav jāizliekas un jāmelo, un jābūt pastāvīgās plosošās bailēs. Tu, manu zelta mīļmīlulīt, kas viss Tev manis dēļ nav jāizcieš un jāizbauda. Tik daudz ciešanu kā es Tev nav sagādājis neviens, un vēl vienmēr tās nebeidzas, un es visiem spēkiem gribētu Tev atnest smieklus un gaismu, un gaisu, .manu brīvo, bezgalīgo mīļmīlulīt, es gribēju Tevi padarīt laimīgu, bet nu šis Tev vēl jāpanes ļaužu priekšā. Mīlulīt; mīlulīt, ko Tu sacīsi man? ko es sacīšu Tev? Tas jau, protams, ir tas pēdējais, bet tas ir neliels mierinājums, ir tik ļoti grūti, mīlulīt, un es taču Tevi mīlu, un man Tev tas jāuzveļ. Ak, Tu esi tik laba, tik laba, mana dvēsele, Tu jau man sacīsi tikai mīļus vārdus; ak, un es nespēju Tevi aizsniegt šajā labsirdībā, bet es to gribu, mīlulīt. Es redzu; es neesmu pietiekoši kāpis augšup, man vēl jākāpj augstu, augstu. Viss, ko esmu domājis, vēl nav pārvērties darbos, vēl vienmēr es nespēju savas domas pārvērst darbos, es vēl nespēju pilnīgi dzīvot pēc sava prāta. Bet es jau esmu sajutis savu spēku, un tas man būs atkal, un Tev no sava mīlulīša nav jākaunas. Nu es atkal esmu mazliet iestidzis fantāzijās, bet es jau no tām kļūšu. Es strādāšu, tas palīdz. Es neesmu, protams, vēl tā īsti sasparojies, jūtu vēl mazliet tā kā nogurumu, bet tam jau jāpāriet. Sākšu tūlīt gatavot tālāk piezīmes korespondencei. Varbūt Tu man atsūtītu kaut ko, kas būtu rakstāms «Mājas Viesī», kā, piemēram: «No Berlīnes dzīves», «Pie ārzemniekiem», skices un piezīmes, «Ciemā» utt.
Tavam mīlulītim vajadzīgas jaunas apakšbikses.

194.

ASPAZIJAI
Panevēžā 1897. gada jūnija sākumā

Mana mīļā zeltulīt!

Es Tevi ar to gribēju stiprināt, ka pats izrādījos stiprs un strādāju. Arī tagad to tā turpināšu. Jeb vai Tu man ieteiksi kādu citu līdzekli, kas varētu man palīdzēt?
Mīlulīt, prokurors man apsolīja grāmatas, ko Tu man atsūtīji, drīz izlasīt. Viņam esot daudz darba, un neprotot vāciski. Viņš ir tāds kautrīgs puisītis, labsirdīgs. Bet ko lai viņš dara, ja .nevar izlasīt grāmatas, ko nemaz nesaprot, un bez tam arī dienests to nav priekšā rakstījis.
Nu es gribu beigt, mans mīļais, mīļais putniņ. Es gribētu teikt - saules putniņ! Topi atkal jautra. Esi stipra. Es, gribēju priekš Tevis visu darīt, bet saki - kā? Es Tevi neizsakāmi mīlu. Esi man laba.

P.S. Mans zaļzeltainais mīļputniņ, mans mūžīgais, dvēsīgais mīlulīt, es nemaz nevaru sagaidīt, līdz Tu nāc ar pusdienu. Es tik briesmīgi bīstos, kaut tik Tu nesaslimtu un varētu pie manis nākt. Man ir pavisam drausmīgi un fantāzija slimīgi darbojas. Mīlulīt, esi vesela. Tu man esi vajadzīga. Es bez Tevis nobeidzos!!! Mīlulīt, mīlulīt, mīlulīt, esi stipra un vesela, mans bezgalīgais mīļumiņ. Mans spēks, mans labais gars. Tu tā esi. Tu esi visa mana cerība. Turi sevi un mani.

195.

ASPAZIJAI
Panevēžā 1897. gadā, ap 5. (17.) jūniju

Nu esmu atkal viens, mīļputniņ, bet tā man ir tāda laba, mierīga vienatne, esmu tik priecīgs, un man netrūkst nekā, mans mīļais zelta kukainītis jau vienmēr ir pie manis, es to jau jūtu, sāk rasties ticība viņa klātbūtnei. Tu, mana mīļā; mana mīļā, cik laba Tu esi. Lai arī nāktu vēl simtreiz tik jauni, mana mīļā ir te un mani tur. Es negribu vairs krist. Es negribu izsamist. Tu pazīsti manu sīkstumu, es spēju daudz izturēt, ne. aci nepamirkšķinot. Viņi neredzēs mani saraujamies, es taču pārvarēšu. Šorīt es turpinu. Vakar pastrādāju tikai mazliet; no «Fausta» 20 rindas. Arī šodien negrib tā īsti labi veikties; tiku arī traucēts. Gribu šodien strādāt lielākoties , pie «Fausta». Vēl ir gandrīz 7 lappuses un tikai 5 dienas, jo vajadzētu gan jau 10. izsūtīt, vismaz 11. no rīta. Un vēl ir tik daudz, ko labot. Kā mēs ar to darīsim, manu mīļo zelta mīļputniņ? Esmu Tev novēlējis labu rītu, arī vakaros es vienmēr atvados no sava ametistkukainīša. Mēģini visur uzrakstīt labojumus un tad atsūti to man šurp, Es tad izmēģināšu savu laimi. Svētdien varbūt atnes līdzi projektus, pirmdien Tu tos saņemsi no manis atpakaļ. Mēģināšu rakstīt paskaidrojumus bez latviskā teksta, jo patstāvīgi skraidīt pie prokurora arī nav visai patīkami. Patlaban skatu cauri mīļmīlulīša tulkojumu. Manu mazo zaļzelta kukainīt. Arī stenogrāfiju, mīlulīt, atsūti šurp; ja es to iemācīšos, tad tikai šeit. Arī darba uzdevumu esmu labi ja pusi izlasījis, bet es nesaprotu gandrīz nekā. Paskaidrojums, ka viss nozīmējot vienīgi norvēģu tautu un nevis indivīdu, ir gan krietni nodeldēts, bet tam jānāk no Ibsena un tas vēl jāsavieno galvenokārt ar visām dīvinībām. Vismazāk es saprotu to, kāds sakars būtu egoismam ar juceklīgu fantāziju. Iztirzājumā abas līnijas iet nesaistīti blakus viena otrai. Dažas atsevišķas vietas iztirzājumā ir skaistas, bet bieži vien tas rada pretīgumu. Tu taču esi to izlasījusi? Atraksti man, ko Tu par visu to domā. Es to vēl nesaprotu. .Bet arvien., mazāk man patīk šī maniere: ar nodomu apslēpt ideju, iztirzājumā ieviest visādas blēņas. Ja ir kaut kas noslēpumains, ja kādu darbu nevar tūliņ izprast, tad idejai jābūt tik lielai, tik jaunai, ka tūliņ neaptver tās platumu, tomēr -iztirzājumam jābūt skaidram, lēta efekta dēļ tas nedrīkst padarīt darbu neskaidru, tam jāizskaidro, ideja, jādod tai vissaprotamākā izteiksme, jāpadara jaunā ideja, jādod tai vissaprotamākā izteiksme, jāpadara jaunā ideja populāra, uztverama, jāpalīdz to ieviest dzīvē. Bet te nu ir šie ļaudis, kuri savas vecās, sīkās, viegli aptveramās un atminamās idejas apslēpj tik dziļi ar visām iespējamām blēņām, ar alegorijām un spokiem, toļļiem un žurku mamzelēm, ka viss darbs laimīgi ir ieguvis kaut ko noslēpumainu, dziļu, grūti studējamu, un tad nu viņi grib vēl saukties par filozofiem. Bija gan jāiznāk tikai kukainīšvēstulītei, bet nu tajā būs arī kritikai domāta piezīme. Ja Tu varētu man atsūtīt vismaz to pasvītroto gabaliņu, es, starp citu, pats to norakstīšu, bet Tu varētu man atsūtīt savas piezīmes par to, mīļametistiņ. Man ir vēl šis tas, nedaudz no piezīmēm, bet es to aizsūtīšu vēlāk, kad ceļš būs drošs. Vai tiešām tika pārmeklēts tas grozs, ko Tu atnesi? Vai cietuma uzraugs? Tam Tu taču iedevi dzeramnaudu. Beigās visu pārmeklē kantorī, tad jābūt uzmanīgiem. Mīļkukainīt, ir jau 1/2 3, un es iesaiņoju, ja vēl būs laiks, es vēl ko pierakstīšu. Dzīvo vesels, mīļo, dārgo rožkukainīt, Tavs mīlulītis ir vesels un priecīgs. Plūmītes Tu, starp citu, varētu vēl atsūtīt. Drēbes, kuras es Tev aizsūtu, vajag izolēt, iespējams, ka tajās ir insekti. Veļu, arī sarkano kreklu, liec izmazgāt. Mīlulīt, dimantiņ, turies tikai dūšīgi, mēs jau izturēsim, un tad būs daudz gaišāk starp mums un ap mums - daudz līksmāk.
                                                                    Tavs lielais mīļkukainītis.

196.

ASPAZIJAI
Panevēžā 1897. gadā, ap 11. (23.) jūniju

Mans nabaga, nabaga mīlulīt!

Cik Tu esi cietusi un baiļojusies, es jūtu un vēl par to šausminos, kā Tu to visu esi varējusi izturēt, kur jau Tu tā biji tik nespēcīga.
Mans zelta mīļais mīlulīt, atkal Tu neiesi ne gulējusi, ne ēdusi, ne strādājusi.
Viss acumirklī izpostīts, kas ar pūlēm ticis uzcelts. Un., lai atkal paceltos, ir tikai vājināti spēki. Sāpes ir kaut kas nejauks un zems, es neko nezinu no cēlām un pacildinošām sāpēm, jo sāpes kaut ko izposta: vai nu ideju, vai austošu domu, vai cerību, bet katrā ziņā taču mieru.
Katras sāpes ir varmācība, un tādēļ tās ir nebrīvas un pretīgas. Kas tās lieto, tam pašam jābūt nebrīvam.
Tev toreiz bija zināmā mērā taisnība, kad sūdzējies, ka es Tevi ar sāpēm gribu piespiest uz brīvību. Un, ja nu tomēr Tu nāc pie brīvības, tad tas ir par spīti sāpēm. Tādēļ man vienmēr bija pretīgas jūtas no kaut kā nejauka, tādēļ es pats sev biju apnicis.
Nava nebūt tik viegli to saprast. Ar visu organismu to saprast. Un mans pašreizējais stāvoklis ir pierādījums iepriekš izteiktam.
Tās ir tik pretīgas jūtas sev priekšā stādīties, ka mans mīlulītis sēd; galviņu nokāris, un sāpēs sagraužas. Ak, tas ir briesmīgi.
Tādēļ es arī pats nevaru strādāt.
Viss sadrūp rokās!
Nu es jau redzu, ka esmu atkal daudzrakstībā ieguvis. Un mana mīļā ar asaru pilnām acīm nemaz nespēj visu izlasīt.
Kad Tu grozu ar tukšiem traukiem dabon atpakaļ, tad nostājies tā pie durvīm, ka es Tevi varētu ieraudzīt. Vakar es tā Tevi būtu redzējis, bet šodien man nav vairs daudz cerību, bet es ceru uz rītdienu.
Es še rakstu lūgumrakstus priekš savām apkopējām. Izskaidroju juridiskus jautājumus par pensijām uzraugiem utt. Tas mani itin labi izklaidē.

197.

ASPAZIJAI
Panevēžā 1897. gada 14. (26.) jūnijā

Zelta mīļkukainīt, šodien es Tev nerakstīšu tālāk. Šeit ir ārkārtīgs uztraukums, jo šodien atbraukšot gubernators. Mēs gaidām jau no pulksten 8 rītā, neesmu gulējis gandrīz kopš 5, traucējumi vienā laidā. Tagad līdz pulksten 2 viņš tomēr nav bijis. Viņa dēļ varbūt tiks pārmeklēts. Nāc arī svētdien mazliet vēlāk. Priekšlasījumus universitātē sauc par lekcijām; tās nav iesietas, bet uz atsevišķām lapām. Pie skroderīša ej jaunnedēļ. Raksti Zālītem, lai viņš atsūta atpakaļ atbildi, tā jau arī ir rakstīta redakcijas vārdā. Es no tās izveidošu kaut ko humoristisku. Bet, ja jau viņš grib, tad var to pārveidot tā, ka tā nāk no kāda trešā, no tāda, kurš nav ņēmis dalību. Pret Zālītes atbildi būtu vēl daudz kas sakāms, tā tikai lielāko tiesu notušē. Bet viņš jau strīdu ir pasludinājis par izbeigtu, tātad paliek pāri tikai humoristiskais. Aizraksti viņam par to. (Kādēļ Tu, kukainīt, saki, ka es esot labi uzrakstījis, Tu jau nemaz neesi lasījusi.) Nīna taču ir pavisam dumja ar savu pārspīlētību un klačošanos; viņa tātad aiz tīras līdzcietības pret mani visiem pilsētā stāstījusi, ka es sēžot un ar mani apejoties kā ar noziedznieku. Ir tiešām gluži pretīgi aizkustinoša šāda līdzcietība. - Tu arvien nostājies tieši aiz durvīm, bet ir taču tik vienkārši nostāties tur, kur veras durvis. Citādi es vakardien Tevi noteikti būtu redzējis; kaut vai dažu 10 soļu atstatumā . . . Mīļo zeltkukainīt, esmu tagad muļķīgā noskaņojumā, kurš man atļauj strādāt tikai mehāniski, t. i., pie «Fausta». Es sāku pat izjust prieku tam nodoties. Es tikai vēl nogaidīšu Tavu šodienas vēstuli, mazo mīļkukainīt. Ka Tu vakardien tomēr esi rakstījusi par nākotnes cilvēku, tas mani ļoti iepriecināja, zelputniņ, bet es gaidu šodienas. Mīlulīt, mīlulīt, es negribu atpakaļ, un es to arī nespēju. Jākļūst skaidrībā, mīļo, mīļo zeltputniņ. Es gaidu, es gaidu, ko Tu sacīsi. Es vairs nespēju Tavā priekšā gausties. Manu mīļo, mīļo kukainīt, es mīlu Tevi; mana dvēsele, bet Tev jābūt nedalītai, manu mīlulīt. Ak, kaut svētdieniņa pienāktu drīzāk, visam vajadzētu kļūt skaidram un labam. Mīlulīt.

198.

ASPAZIJAI
Panevēžā 1897. gada 14. (26.) jūnijā

Mazajam; mīļajam zeltkukainītim nav jāsper nekādi sevišķi piesardzības soļi rītdienas, t.i., svētdieniņas, - dēļ (neaizmirsti paņemt atļauju), šodien trijos šeit bija :gubernators, un rīt, jādomā, viss jau noritēs kā parasti. Mīļo zeltkukainīt, vēstulīti ieliec groziņā; bet, kas būs svarīgāks, ko pastāstīt, to jau Tu pastāstīsi tāpat vai iedosi slepus. Esi mīļa -un laba, zeltkukainīt; Tu jau vari .atkal iepriecināt lielkukainīti. Mīļmīļo putniņ, esi laba. lielkukainītis ir gan liels; bet vēl. nav labs. Mīļputniņ.

199.

ASPAZIJAI
Panevēžā 1897. gadā; ne vēlāk par 15. (27.) jūniju

Mīļsaldāko sirdsdziļumiņ, palīdzi atkal savam pašas puisītim, ir pārskrējies un nezina; ko darīt. Vai tas ir dzejolis vai nav? Otrā daļa pēc tāda izskatās, bet pirmā nekam neder. Vai nebūtu jāpaliek vienīgi otrai daļai? Pirmā izsaka īstenībā to pašu, tika mazliet plašāk un krietni vien sliktāk. Sākumā šī tagadējā otrā daļa bija uzrakstīta kā pirmā, tad visam- bija vairāk jēgas, bet tad beigās nāca klāt tā prozaiskā, paskaidrojošā daļa, un tas sabojāja iespaidu. Dzejolītim būtu jāsaistās ar Tavu «Jaunā mīla», bet es jau nevaru Tev tuvoties; es kauna pilns vienmēr atkrītu. Bet es neesmu bēdīgs, jo mans brīumputniņš ir vienreizējs un neaizsniedzams. Esmu jau mierā, ka tad, kad vien gribu tikt līdzi, tieku vests pie rociņas vai ieķeros mutiņas svārciņos un gluži mazām kājiņām skrienu līdzi, labs un mīļš. Tu manu vienreizējo, brīnišķo, labsirdīgo saulīt, zeltprieciņ, smaržvēsmiņ.

MĪLAS DVĒSELE

Ko tirpdams stāvi
Pie aukstām miesām?
Tu pats viņas kāvi!

Tu dvēsli grābi 3.
Rupjām rokām, 2.
Sev cerēdams glābi! 1.

Kur dvēsle dega,
Guļ aukstās miesas,
Kā tukša sega.

Spīgojot laidās
Iz miesām dvēsle,
Kā putniņš, kas baidās.

MĪLAS DVĒSLE

Ko tirpdams stāvi
Pie aukstām miesām?
Tu pats viņas kāvi!

Izbīles acīs,
Jautājums lūpās: -
Kas tevim ko sacīs?

Tīmekļa sārta
Ir mīlas dvēsle,
Irst, tikko skārta;

Kā ziedu dvesma
Glāsta un aizplūst,
Kā rīta dzesma.

200.

ASPAZIJAI
Panevēžā 1897. gadā, ne vēlāk par 15. (27.) jūniju

Tad, mīļputniņ, es nosūtu arī vienu gluži vāju dzejolīti, ne šodienas. Pirmās divas rindas variē pantu, kuru kāds arestants ir uzrakstījis uz mana loga.
                                        «Sarkans zieds no dzīves ņemts!
                                        Tā gan bija man mūžā lemts.»
                            Ak, sēri, jauki Tava dziesma skan!
                                        «Bet kas matīja to, kā es cītos bez mēra?
                                        Kas kliedzienu dzirdēja it kā no zvēra?»
                            Jūs smējāt, Jūs akmeņus metāt man.
Arestanta dziesmiņa latviskajā tulkojumā ir šāda:
                                        Zuda puķītes te visubrangākās,
                                        Zuda laime man, nabagam,
                                        Manu: pašķīra man tā Visaugstākais,
                                        Ka vārgt būs man pasaulē vienam.
Tā ir pavisam jauka.
Mīlulīt, mīlulīt, kaut tikai šī nogurusī vēstulīte arī Tevi nenogurdinātu, ak, kaut taču šīs sīkās, čūlājošās sāpes atstātos no mums, lai mēs atkal tiktu pie lielā prieka. Mīlulīt, par spīti visiem un visam es esmu mīļš un labs, esi jautra, saproti mani, esi laba un mīļa. Mīlulīt, mīļmīlulīt, zeltkukainīt, es esmu Tev mīļš un labs. Mīlulīt.

Dzejoļa 4. rindā virs cītos bez mēra rakstīts plēsos, rāvos, priekšpēdējā rindā virs Manu: pašķīra rakstīts Es nomanu, virs tā rakstīts lēma.

201.

ASPAZIJAI
Panevēžā 1897. gadā, ap 17. (29.) jūniju

[Trūkst vēstules sākuma.]

katru bijusi vieglprātība abos jautājumos - Tev pieglaimoties un ar to jo vairāk iegūt Tavas simpātijas. Jo glaimi Tev patīk tikpat stipri kā man. Un riskēju Tavas simpātijas - es to zināju arī toreiz, ka riskēju, - un Tev neglaimoju, bet pasacīju patiesību, kuru Tu toreiz vēl nespēji aptvert. Redzi, manu mīlulīt, ja vakardien. es Tev rakstīju par patiesību, baismu un drūmu, tad tas, arī bija ar šādu nolūku. Jo tikai šāda sasodīti nesaudzīga, nežēlīga, ja Tev patīk, patiesība var mums vienīgi palīdzēt. Tu to arvien vēl nesaproti un baidies no tās kā bērns, bet tā ir tik brīnišķi laba, mīļa, iedvesmojoša un spēcinoša.
Tāda pati nepārliecinātība par absolūtās patiesības vai labāk - «visa zināšanas» nepieciešamību (Tu bieži pieskaries vārdam «patiesība», un Tev šķiet, ka tas nozīmē nepatiesību - tikpat kā ļaunprātīgu apslēpšanu, šeit par morāli vispār nav runas) - man jāzina viss, ko zini Tu, un Tev jāzina viss, ko zinu es. - Šī «nepārliecinātība» tik bieži neļauj Tev pievērsties arī absolūtajai patiesībai sīkajās ikdienas lietās, Tu to uzskati tur par nevajadzīgu. Piemērs ir atkal Tava vēstule Zālītes kundzei, Tu to uzrakstīji un neparādīji man, pie tam Tu nerakstīji par darīšanām vai kaut ko pilnīgi mazsvarīgu, bet par mūsu attiecībām, par kurām taču arī man sakāms savs vārds. Sākumā tas man bija vērmeļu piliens Tavā kā vīns reibinošajā vēstulītē, bet nu Tu redzi; ka nekas vairs nav palicis no sliktā noskaņojuma. Patlaban mēs esam rakstījuši viens otram nelāga vēstulītes, jo, man nezinot, Tu aizrakstīji māsai, un nu Tu to dari atkal, mīļkukainīt, te nu Tev būs atpakaļ Tava palamiņa, dūcējkukainītis. Man nepatīk neviena vēstulīte, neviens rakstiņš (piemēram, arī atbilde «Baltijas Vēstnesim» ne, ko arī Hermīnīte atzīst par labu), kuru mazkukainītis nav izlasījis vispirms, pie tam tā īsti pamatīgi, bet mazkukainītis pats raksta vien tālāk bez lielputniņa. Un tad, mīļmīlulīt, man nepatīk arī tas, ko Tu esi rakstījusi: bet saistīties es nebūt vēl nedomāju. Jā, bet kur tad palieku es? Pavēli vien Tu par visu, ja vēlies, Tu neņem mani - tikai kādēļ ne? Vai tad nekad vairs šeit nebūtu bijis tas vienīgais pareizais? Tas jau arī būtu izteicis, ka mēs vispār negribam saistīties, ka tātad pastāv doma dzīvot brīvā laulībā. Tagad, kad Tu negribi saistīties, tas taču tikai nozīmē to: «Esmu laulībā ieguvusi sliktu pieredzi, likumīgs vīrs vispār ir kavēklis brīvai uzdzīvei, tā ir ērtāk. Vienu gadiņu es palikšu pie šā (t.i., pie manis), tad, kad kļūs garlaicīgi, trallala, prom pie svaiga, tīra jaunekļa vai vecā bagātnieka.» Saki, mīlulīt, vai tieši to nepasaka Tavi vārdi? Tam nāk klāt vēl tas, ka tādas tiešām ir arī «mūsu laikmeta progresīvo sieviešu» domas; ka te ir Žorža Sanda un rakstnieces, tad mākslinieces un teātra dāmas, tad -nevar jau novilkt noteiktas robežas Lidija un tad tās gluži parastās meičas.

202.

ASPAZIJAI
Panevēžā 1893. gadā, ap 25. jūniju (7. jūliju)

Mana dvēselīte, manas dzīvības un cerības nesējiņa. Rakstu Tev tomēr vēl šīs pāris lapiņas, lai gan es ceru, ka Tu šodien vēl drīkstēsi atlidot. Ja tas nebūtu iespējams; tad nāc šovakar uz lauka, sarunāsimies no tālienes.
Varbūt man tomēr būs jāaizbrauc no šejienes uz Liepāju. Notiek tomēr tas, no kā bijāmies. Gribētu Tev tik to vienu teikt, ka Tu esi mana laime, mana dzīvība.
Tas man dod spēku ne tik vien visu pārvarēt, bet pat to viegli uzņemt. Tās drūmās un errīgās jūtas; kas tagad uzmācas, ne tuvu netiek tām sāpēm; ko mēs abi izcietām, kamēr abi attīstījāmies - gan šaubās, gan izmisumā.
Priekš tagadējā drūmā laika, kas nāks, man nav ne mazākās nopūtas, ne mazākās asaras.
Man ir mana laime, mans mīlulītis. Un, ja mani sāpes māc, tad tikai
tādēļ, ka tik daiļa, bagāta, nupat uzplaukstoša būte kā Tavējā manis dēļ līdzi sagraužas.
Bet mums abiem pret to ir stipri ieroči - lai pret sāpēm cīnītos. Tā ir tā apziņa, ka mēs abi esam gars, pie tam brīvs un liels, un topošs.
Jaunās sāpes pēc visa, ko mēs kopā pārdzīvojuši var tikai to pašu darīt, ko šīs 26. dienas cietumā mums, darījušas.
Mēs esam daudz, daudz tuvāki kļuvuši. Vairāk noskaidrojušies, un plīvurs ir nokritis, vecās, neatlaidīgās šaubas, kas pamatā ir bijušas par paša spēku, sakūst kā smagais svins šinī balti kvēlojošā, dzīvā, aizvien stiprāk izstarojošā mīlas strāvojumā, kas no Tavas saules būtes iziet un mani ietver svētlaimības atmosfērā.
Ar Tavu, pārplūstošo, nebeidzamo laipnību un mīlu Tu esi lielu veikusi. Tu mani atmodināji jaunu cilvēku, kas tik ilgus gadus un par velti pēc gaismas un uz augšu ir centies.
Es nezinu neko lielāku, kā tā radīt jaunu cilvēku, kam kļūt par nākotnes cilvēku. Mīlulīt, vienīgais, Tu vari ticēt, nākotnes cilvēki nenobeidzas ne no pagātnes, ne tagadnes. Visas ciešanas viņus padziļina, palielina viņu gaitu, bet nevar viņus apstādināt.
Un, ja arī mums mūsu spēka pilnumu laupa, tad spēks ir bijis tik liels un dziļš, ka arī drupas tāļu pārspēj parasto. Mēs divi nepadosimies.
To baudu mēs ļaudīm nedosim, redzēt, ka tie mūs uzveikuši. Gribu būt nopietns, bet ar nokārtu galvu tiem nebūs mani redzēt. Man vispār nevar nekas notikt, kas varētu būt spēcīgāks par mūsu abu lielo mīlu.
Tas ir, ko es Tev apsolu, mans mīlulīt, mana pasaulīt, un to es turēšu. Jo nava cita ceļa, jo jaunais cilvēks, kas caur Tevi tapis, nevar citādi. Tā arī Tev ir jāturas.

203.

ASPAZIJAI
Panevēžā, 1897. gadā, ne vēlāk par 26. jūniju (8. jūliju)

Tu mana dvēsele, mana svētlaimība, un drīz, drīz es Tevi pašu redzēšu. Cik brīnišķi tas viss ir, cik dziļi tas viss satrauc līdz pat visattālākajam dvēseles stūrītim. Mīlulīt, mīlulīt, manu bezgalībiņ, tā ir īpatnēja, laimīga sajūta tā tīksmināties priekšnojautās, sev iztēloties visu skaisto un tomēr beidzot, kad tas tiešām notiek, kļūt pārspētam visās skaistākajās gaidās. Kļūs vēl daudz, daudz skaistāk. Un tā jābūt arī ar mūsu kukainīšu svētlaimību, tai jākļūst arvien lielākai, un tomēr, kad tā būs piepildījusies, īstenībai un nākotnei tā vēl jāpārspēj. Mīļmīlulīt, man tūlīt jāiet pastaigāties, mīlulīt, dvēselīt, dvēselīt, dvēselīt labiņā.

204.

ASPAZIJAI
Panevēžā 1897. gadā, ne, vēlāk par 26. jūniju (8.jūliju)

Uzrakstīts šodien manam saulprieciņam, pēc tam kad bija saņemta zelta vēstulīte.
Vai: Tomēr!

ZILGANAS DZIRKSTELES

Ko veļas drausma, ko baisma,
Ko vaigi tev asarās mirkst? -
- Kā skaļa gaviļu dziesma
Iz tavām acīm dzirkst!

Met zilganu dzirksteļu mirgas
Iz spēka pārpilnas sirds:
Šķīst smacin biezās birgas,
Gaiss dzidrā skaidrībā mirdz.

Dziļ-dziļi dvēselē zaigums
Un mīla, un mūžīgs rīts,
Un miera netrauktais maigums,
Dzeldošās ugunīs tīts.
                                        Atkārtojas pārāk bieži
Lai veļas drausma, lai baisma,
Lai vaigi tev asarās mirkst.
Kā skaļa gaviļu gaisma
Iz spulgām acīm tev dzirkst!

Man jau krietni apnikuši tie «skaistie» vārdi; pārāk bieži arī atkārtojas tās pašas atskaņas, tie paši tēlojošie vārdi. Ja man būtu brīvāks laiks, es rakstītu pavisam citāda veida dzejolīšus, šis veids jau ir amatniecisks. Un es tik ļoti, tik ļoti gribētu kaut ko pavisam skaistu uzrakstīt savai svētajai mutiņai, kura mani tā nes uz rociņām. Es gribētu kaut kādā veidā parādīt, ka arī puisītis ir mīļš, ka viņš nav nekāds parasts puisītis ar netīru deguntiņu un nošļukušu cepurīti. Es gribētu pūkmutiņu vienmēr paijāt, paijāt, paijāt, labi arī!

Dzejoļa 9. rindā virs zaigums rakstīts vizma, 11. rindā virs maigums rakstīts klizma.

205.

ASPAZIJAI
Panevēžā 1897. gadā, ne vēlāk par 26. jūniju (8. jūliju)

Vajadzīga, nepieciešama
Nepārredzami augoša dzīve
Līdzi gara augošai gaitai.

Esmu arī tagad šajā ņoskaņojumā: cauri visam sīkumainajam un netīrajam jātop taču lielai mīlai, un arī tādu, kāda tā ir patlaban, to nevar vērtēt zemu: neapstrādāta zelta gabals salīdzinājumā ar glītu vara vāzi. Un mēs pratīsim to arī apstrādāt. Protams, vispirms tas attiecas uz mani. Arī dzejolītis ir vēl gluži neizstrādāts. Varbūt tas būtu uzspodrināms ar pāris labiem salīdzinājumiem vai atskaņām. Varbūt Tu palīdzēsi, sīkzeltiņ? Es, starp citu, neticu, ka no tā kas izveidajams. Mīlulīt.

206.

ASPAZIJAI
Panevēžā 1897. gadā, ne vēlāk par 26. jūniju (8. jūliju)

Dzejolītis, ko es nesen nosūtīju, nebija labs, es to pārveidoju šādi, tā tas ir viengabalaināks un arī ar lielāku jēgu, tāds tas varētu iet arī iespiešanai, ja vien tas patiktu manai saldajai dvēselītei.

Man sirds ir pilna mīlas
Kā maija zaļais ārs,
Kā smaršas puteklīšu
Pilns ziedošs ābeļdārzs.

Tur diena plaukst un raso,
Ik mirdzošs, puteklīts
Tur viļņo ap tevi un vījas,
Klus-klusu dziesmiņu sīc.

Tie plūst un vījas, un viļņo
Kā kūpošs zelta tvaiks,
Tavs tēls tiem vidū zālē
Stāv smaidošs, cēls un slaiks.

Tie miljoniem plūst - bet, ja vienam,
Tik vienam tavs acusmaids skumst,
Viss klust un klīst, un saplok,
Un visa vizma tumst.

Priekšpēdējo pantu atmest. Vai tā ir labāk, mīļo sirdsasintiņ, mirdzošo dimantiņ?
Šeit vēl viens, bet tas vēl neder iespiešanai, tomēr mīļajām sirdsmutiņām jāzina viss, un tā tas piederas labiem, rātniem puisīšiem.

Kas mīlē tēviju, tiem ir savs kakts,
Kur lietū patverties un nolikt galvu, -
Tiem miera prāts un maizes rieks par balvu,
Tie maz ko bēdā, lai visapkārt nakts.

Bet vai! par tiem, kas straujāk slēdz to sirdī,
Tie liktens āmuram ir kalvas lakts,
Tos tēvuzemes sāpes kaļ un tirdī;

Tie maldās izstumti; naids ausīs klaudz,
Ik asins lāsīti tiem tumsa žņaudz.

Vienu es gribēju par mazajiem mīlulīšiem, bet neizdevās, nākošajā vēstulītē, bet mīļi.

207.

ASPAZIJAI
Panevēžā 1897. gadā, ne vēlāk par 26. jūniju (8. jūliju)

Mans mīlulīt. Man sāp, ka es vakar Tevi ar savu vēstuli apbēdinājis, un tomēr Tu man esi vajadzīga ļoti, tik ļoti. Tu saki, ka Tu neesi iedomājusies, ka es spētu tik daudz strādāt - Tu pati jau esi tā iedvesmotāja. Tu esi tas jaunais spēks, ar kuru es varu strādāt. Ja man Tevis nav, tad strādāt nespēju. Tad esmu tik puscilvēks, neesmu es.
Mana sirdsmīļā, Tev tagad jātur mūs abus. Tas, kā piespiežos strādāt, ir tikai, lai Tev rādītu, ka es neesmu bēdīgs, un lai arī Tu nebēdātos un strādātu. Darbs ir labs līdzeklis. Un tad arī es gribēju no Tevis garīgu barību. Gribēju ar Tevi satikties garīgi. Cik ļoti arī es biju pieradis pie vientulības, tik ļoti mani tagad sajūsmina sevi caur Tevi dzirdēt un domās dalīties, un ar to atjaunoties, un attīstīties. Tu jau arī redzi, mana zelta mīļā, cik augstu Tevi vērtēju.
Tu varbūt tam īsti netici, ka man arī vajag Tavu domu, un tādēļ es Tev tā rakstīju un Tevi apbēdināju.
Šodien es ceru Tevi visādā ziņā satikt. Man arī vakar šķita, ka es Tevi uz lauka būtu redzējis. Bet tā bija tikai maldīšanās. Es ilgi vēdināju mutautiņu. Tad satumsa, un tad «načaļņiks» nāca ar savu vizīti. Vakar bij skaisti, pilnīgi mākslinieciski veidoti un taču oriģināli.
Mīļais saulainais kukainīt, man ir uzkrājušies tik daudz skūpsti, ka es nemaz nezinu, kur viņus salikt. Paņēmu ābolu un liku tur virsū. Tur saiet vairāk nekā uz papīra. Tu papīru prātīgi attin, lai neizkrīt. Tu, mīļais mīlulīt, mans, mans!!!

P. S. Gara spēks var arī turēt miesu virs ūdeņa. Ir lieli piemēri - Kants bija no pašas jaunības slimīgs un mocījās ar pastāvīgām galvas sāpēm. Kampanella gandrīz līdz sirmam vecumam, trīsdesmit gadus, tika mocīts un neatsauca [savu mācību], un mira gandrīz 80 gadu vecumā.
Tikai vienu, kopties Tev vajaga labāk nekā līdz šim: pērc vīnu, ēd to, kas Tev garšo, netaupi naudu. Es negribētu apstāties runāt ar Tevi, mana dvēsīgā mīļā. Bez Tavas mīļās saules acis sāks sāpēt. Tev nebūs raudāt, mana svētlaimība. Topi vēl stiprāka nekā līdz šim un lepna pret visiem. Tagad jau atradīsies visādi veci un jauni draugi, sevišķi Liepājā. Netici viņiem. Arī kad viņi solās Tev palīdzēt. Ja viņi jautā, kas ar mani ir noticis, saki, ka esmu kādas intrigas upuris un ka Tu tuvāk vispār neko nezini. Nu, mans mīlulīt, man ir jābeidz. Paliec arvien man mīļa un laba, jo arī es Tev esmu vajadzīgs tepat kā Tu man. Dzīvo sveika, mana saulīte. Es Tevi skūpstu un atkal skūpstu.

208.

ASPAZIJAI
Panevēžā 1897. gadā, ne vēlāk par 26. jūniju (8. jūliju)

Visu mūžu gāju maldā,
Dziļās sāpēs dvēslē tvīka; -
Beigās turu sevi valdā:
Dzīvot! Dzīvot! - spēki slīka.

Vīta puķes brīnumainas -
Dzīve netop - ainas! ainas! - .
Šņirkstot žņaugtās puķes plaka -
Visu klāja zemes smaka.

Vai tas varētu derēt Nākotnes cilvēkam?! Tas tā atlidoja pa pusei ar Pēru Gintu. Manas domas tās nav, bet tās varētu būt tādas. Zeltkukainīt, ja Tu domā, ka tie ir nieki, veltīga laika šķiešana, tad pasaki to, es tādēļ nebēdāšos, tas taisni tā atlidoja.

Dzejoļa 4. rindā virs slīka rakstīts sīka, 5. rindā virs brīnumainas rakstīts saulzarainas.

209.

ASPAZIJAI
Liepājā 1897. gadā 4. (16.) jūlijā

                                                                                                                    Piektdien 4. jūlijā 1897. g.

Mana mīļā, es vēl arvien neesmu saņēmis Tavu vēstuli, kuru Tu man esi rakstījusi pirmdien. Starp citu, vakar cietuma priekšnieka kungs man paziņoja, ka man pienākusi no Tevis trešā vēstule, bet, kad es šo vēstuli saņemšu, patiešām nezinu. Taču priekšnieka kungs man deva padomu, lai vēstules man tiktu adresētas nevis uz cietumu, bet prokurora biedra kungam: Liepāja, Viņa Augstdzimtībai prokurora biedram Aņisimova kungam, nodošanai I. H. Pl. - Liepājas cietumā. Tādējādi es saņemšu vēstules varbūt vienu dienu ātrāk. Manas vēstules Tu arī laikam dabūsi tikai pēc nedēļas; tā ka uz savu vēstuli manu atbildi varēsi saņemt tikai pēc divām nedēļām, bet varbūt arī pēc ilgāka laika. Žandarmērijas apakšpulkveža kungs, ļoti laipns cilvēks, jau trešdien man teica, ka viņš esot pārbaudījis Tavu vēstuli, ko varot man nodot. Es nezinu, kāpēc man to nenodod un mani tik šausmīgi moka. No apakšpulkveža kunga es uzzināju, ka Tu jau esi aizbraukusi, vai nu uz Panevēžu, vai Jelgavu. Rakstu Tev uz labu laimi uz Jelgavu, lai Tevi kaut cik nomierinātu, jo Tu būsi nobēdājusies, nesaņemot no manis nekādu ziņu. Es esmu pilnīgi vesels, tikai ļoti garlaikojos. Nodarboties man neatļauj, bet varbūt atļaus vēlāk, kad beigsies svarīgākās nopratināšanas. «Faustu» šim numuram Tev jau vajadzēs pabeigt un nosūtīt Zālītem. Paziņo viņam, ka «Fausts» varbūt šogad netiks pabeigts, jo arī Tu nebūsi spējīga slimības dēļ strādāt, bet varbūt jau esi iegulusi. Šī doma mani ārkārtīgi uztrauc, un es nevaru dabūt no Tevis ziņas. Ja Tu vēl turies uz kājām, tad Tu varbūt aizrakstītu Zālītem uz «Mājas Viesi», lai viņš vai izdevējs Plātess, ja viņam tas būtu iespējams, papūlētos manā labā, jo Plātesam ir paziņas Pēterburgā. Varbūt mani izlaistu pret galvojumu, un tad es Tevi redzētu. Tagad viņi varētu arī parūpēties par dienas avīzes izdošanu.
Apmierini kaut kā māmiņu, viņa taču arī cieš, un pati neļaujies grūtsirdībai, Tev jābūt stiprai manis dēļ, Tu viena mani atbalsti. Ar mani apietas ļoti laipni, cietuma priekšniecība ir vēlīga, bet stingro vientulību es panesu teicami, kaut tikai saņemtu kādas ziņas no Tevis, par Tavu veselību. Sveika, mīļā, sveicini mājiniekus, mana mīļā!

210.

ASPAZIJAI
Liepājā 1893. gadā, ap 5. ( 17.) jūliju

Mana mīļā, tikko saņēmu Tavu otro un trešo vēstuli; es atdzīvojos, ilgās, briesmīgās ciešanas apklust, es jūtu, kā tīksmīgs dvēseles miers atkal iestājas manī. Tagad es ātri atpūtīšos un atspirgšu, esi mierīga, tagad es visu panesīšu un nekurnēšu. Es cietu un zaudēju dūšu, kad sešu dienu laikā nevarēju saņemt ziņu, vai Tu esi vesela, -parasti vēstules saņem otrajā vai trešajā dienā. Neraksti, mana mīļā, tik sirsnīgi, Tu patiesi izstādi mūsu svēto mīlu citu priekšā un varbūt pat par apsmieklu svešiem ļaudīm; mums abiem tas būs sāpīgi. Tu esi tik mīļa un laba. Tava vēstule taču nogulēja vēl četras dienas pēc tam, kad to bija pārbaudījis sevišķi laipnais žandarmērijas apakšpulkvedis, kas mani pratina kopā ar prokuroru. Tavas dārgās vēstules man nodeva pats cietuma priekšnieka kungs personīgi, viņš pret mani ir tik labs kā tēvs. Pa šīm sešām smagajām dienām es patiešām biju mazdūšīgs, es iztēlojos, ka Tu guli slima, kā Tavas spožās acis aptumšojas asarām, kā Tu bēdājies, nesaņemdama no manis ziņas. (Nosūtīju Tev vēstuli tikai piektdien.) Pats pie sevis es izbaudīju, cik šausmīgi tādos gadījumos darbojas fantāzija. Bet tagad pašas dzelošākās bēdas pārciestas, un mana vienīgā vēlēšanās ir, lai arī Tevī rastos miers un lielā ticība. Divatā mēs visu pārcietīsim. Mani tikai plosa domas, ka manis dēļ arī Tu ciet, pat vēl vairāk nekā es. Kas mani sagaida, par to apakšpulkveža kungs, kurā jūtama arī cilvēciska un ne tikai oficiāla attieksme, man paziņoja, ka mani pavisam pazudināt ne gribot, ka vajagot cerēt uz monarha žēlastību, bet ka būšot izsūtīšana uz attālākām guberņām un ieslodzījums cietumā - ja es esmu pareizi sapratis. Sodīšot administratīvā kārtā, bet pēc tam varēšot griezties pie vispārējām tiesu iestādēm. Pagaidām neko noteiktu nevar zināt, mani apvaino pēc Sodu likuma 252. un 318. panta, izlasi pati šos pantus. Mani apsūdz par manām bijušajām attiecībām ar «Dienas Lapu» un tās aprindām, ar kurām es pēc Tavas neatlaidīgas prasības sarāvu visus sakarus un kuras jau sen ir Tavi un mani niknākie ienaidnieki un ir nodarījušas mums tik daudz ļauna. Un viņu dēļ man tagad jācieš, viņi, kas paši pie visa vainīgi, tagad uzveļ man savus grēkus. - Šausmīgs man nevis nepelnītais, stingrais sods citu vainas dēļ, bet tas, ka mūs izšķirs uz ilgāku laiku . . . Parunā vēl ar Heidemani, var būt viņš var atbraukt šurp un izdarīt visu iespējamo, lai mani pret galvojumu izlaiž iedod viņam vajadzīgo naudu. Prāla papīrus vēl neesmu dabūjis. -- Ar mani apietas labi, bet nedod grāmatas darbam, tāpēc arī ne varu tulkot «Faustu». Tulko tagad Tu, varbūt vēlāk man atļaus, man jau atļāva turēt pie sevis zīmuli un papīru. Uzrakstīju vairākus dzejoļus, kurus vēlāk. Tev nosūtīšu: -- Kas attiecas uz jautājumu par pareizticību, tad par pāriešanu tagad, šķiet, nav laiks runāt, to varētu saprast ačgārni. Turpretī Tavs priekšlikums par laulībām mani no sirds iepriecināja. Sēru laiks māsas dēļ, kādēļ mums vajadzēja laulības atlikt, drīz būs garām, bet drausmīgi nospiedoši ir laulāties cietumā, turklāt- izmeklēšanas laikā diezin vai atļaus; varbūt pēc tam, es katrā ziņā par to parunāšu. Bet vai mums arī tad atļaus būt kopā, par to es šaubos. Tagad esmu apmierināts un laimīgs, jo turu rokās Tavu mīļo vēstuli. Tu esi man it kā tuvāka kļuvusi, un es vairs neesmu tik viens. Māmiņai jābūt pie viņa, kā viņa jūtas? Vai viņš tagad atrodas mājās? Vai mājās visi ir veseli? Kā Tu jūties, vai Tu nebiji slima, vai Tev nesāp acis? Raksti vairāk par sevi. Mīļā, mana mīļā, turies stipra, pārcietīsim, dievs dos, mēs vēl redzēsimies. Paliec sveika, mīļā!

Vēstules pirmās lappuses augšmalā uzrakstīta adrese:
Liepāja, Viņa Augstībai prokurora biedram Aņisimovam nodošanai I.H.P. Liepājas cietumā.

211.

ASPAZIJAI
Liepājā 1897. gada 8. (20.) jūlijā

                                                                                                                                                        8. jūlijā 1897.

Mana mīļā, manu zeltmīlulīt, varbūt mēs drīz redzēsimies; tas pats laipnais apakšpulkveža kungs, par kuru es Tev jau rakstīju, apsolīja man atļaut nākamajā nedēļā ar Tevi satikties. Par velti viņš nemēdz dot cerības, un, kad jau viņš solīja, tad droši vien mēs redzēsimies, kaut tikai Tu nesaslimtu, mana mīļā. Tavas mīļās, uzmundrinošās vēstules pienāk tik vēlu - prokurora viedra kungs ir ļoti aizņemts, - 3.VII rakstīto pastkartīti un 5.VII rakstīto vēstuli es vēl neesmu saņēmis, tāpēc pastāvīgi raizējos, vai tikai Tu esi vesela, vai tikai Tavi spēki iztur šos nepārtrauktos uzbudinājumus un ciešanas. Tā kā es nezinu, kur Tu atrodies,- apakšpulkveža kungs man paziņoja, ka Tu esi aizbraukusi uz Panevēžu, - un tad es arī rakstu uz Panevēžu. Ja vien iespējams, atbrauc jau pirmdien. Mīļā, atved līdzi manu 1896.gada ārzemju pasi, no tās būs redzams, kad es esmu bijis Dinaburgā, un diploma un Viļņas apgabaltiesas atestāta kopijas. Tāpat atveries, kad es 1896.gadā biju Pēterburgā un kāda bija Vaivariņa adrese, pie kura es apmetos, - Gorohovaja Nr.?. Varbūt mani drīz izlaidīs pret drošības naudu, bet izlaišanai ir vajadzīga ministrijas atļauja. Katrā ziņā cerība ir, un tāpēc Tu varētu palūgt māmiņai naudu un turēt to gatavībā, bet parunā arī ar Abeļska kungu par galvojumu. Ja paspēj, uzraksti vai parunā personīgi ar «Mājas Viesa» redaktoru Zālīša kungu par drošības naudu, ja Tavai māmiņai pašlaik varbūt nebūtu naudas un no bankas nevarētu tik drīz izņemt noguldījumus. Varbūt arī Plātess varētu Pēterburgā parūpēties. - Katrā ziņā nomierini Zālīti par «Faustu». Ar apakšpulkveža kunga neizsīkstošo laipnību jaunnedēļ man varbūt būs iespējams strādāt pie tulkojuma, bet pēc tam tulkojums tiks nosūtīts no šejienes tieši cenzoram. Tikai nav lāgā, ka man tik slikts rokraksts, un cenzora kungam būs daudz darba, cenzējot manuskriptu un nevis nodrukāto. Bet var būt arī tā, ka es pēc mēneša jau būšu brīvs. Man atļaus rakstīt arī avīzē «Rižskij vestņik» un korespondēt «Mājas Viesī», bet pagaidām man nav nekādu grāmatu. - Atved man arī apkaklītes un krūtažas. - Ceri, mana mīļā, labā, dievs dos - pāries šīs bēdas un pārbaudījumi un atnesīs mums vēl lielu labumu un mācību, mēs vēl dziļāk atradīsim viens otru. Mīļā, mīļā, esi vesela un stipra, uz redzēšanos. Sveicini mājās.

Vēstules kreisajā malā rakstīts:
Mūsu papīrus (no kratīšanas) atdos, un mums būs iespējams uzrakstīt par šo laikmetu lielu romānu, par ko mēs jau sen esam domājuši, vācot un glabājot tam tik daudz papīru.

Vēstules beigās rakstīts:
Tavas vēstules saņēmu šodien, vienu manu vēstuli nevarēja nosūtīt tādēļ, ka es ne tā biju izteicies.

Vēstules augšmalā rakstīts:
Adrese: Liepāja, Viņa Augstdzimtībai prokurora biedram Aņisimova k-gm nodošanai I. H. P. Liepājas cietumā.

212.

ASPAZIJAI
Liepājā 1897. gada 18. (30.) jūlijā

                                                                                                                                                Liepājā 18./VII 97.

Mana mīļā, mīļā, bezgalīgā, es vēl dzīvoju otrdienā, tagad man ir vieglāk. Kad esmu viens; es negarlaikojos, es ilgi, ilgi sarunājos ar Tevi, bet, kad Tu atgādini par darbu, ķeros pie «Fausta». Es paspēšu visu pabeigt laikā, lai gan tagad ir daudz grūtāk strādāt. Maz atliek laika citiem darbiem. Bet tagad man vismaz ir iespēja strādāt, arī citu darbu; sirsnīgā pulkveža kunga neizsīkstošās laipnības dēļ vakar es dabūju arī citas grāmatas un nodošos «Borkmanim». Vakar es Tev apsolīju uzrakstīt arī stāstu - mazākais, vienu. Sākšu arī Tavu kritiku, tikai man nav visa materiāla. Kad Tu, mīļo zeltmīlulīt, nākamajā nedēļā atbrauksi, es Tev parādīšu, ka neesmu nīcis, bet strādājis. Tu taču esi pie manis, es Tevi it kā pavisam tuvu redzu, es dzīvoju no vienas satikšanās līdz otrai. Kad uznāk garlaicība, pelēka, gurdena, bezgala gara, miglaina, es to aizdzenu ar Tavu rociņu un mazpamazām sāku atkal strādāt. Avīzei «Rižskij vestņik» atved līdzi Teodora «Par latviešu avīžniecību» (brošūra zilos vākos) un Pavasaru Jāņa «Latviešu rakstniecību». Tur man būs kaut kādi dati, citādi viss jāraksta pēc atmiņas, bet tā man patiesi ir it kā atslābusi, kā Tu man reiz rakstīji. Paņem līdzi arī «Rīgas gleznu galerijas katalogu», tas bija starp manām grāmatām; tas maksā 20 kap. Tas man vajadzīgs korespondencēm Veselovskim un avīzei «Rižskij vestņik». Tikko pie manis pa atvērtu logu ielaidās mazs putniņš. Vogchen. - Cik tālu vēl līdz nākošajai trešdienai. Mans logs, tā stāsta, izejot uz to pusi, kur ir Rīga; un visu brīvo laiku es skatos pa logu. Varbūt caurbraucot Tu būsi Rīgā, pieej, tad pie Zālīša un, apvaicājies, ko Plātess teicis par saviem Pēterburgas sakariem. Pasveicini mammiņu, mūsu mīļos bērniņus - Olgu, Mariju, Annu; esmu dziļi aizkustināts par viņu patieso līdzjūtību. Pasveicini mājās māti un tēvu, brāļus un savu māsu. Vienu tik atceries, esi vesela, nepadodies slimībai, peldies jūrā, neslinko, Tu man apsolīji būt stipra, lai mani atbalstītu. Es no savas puses daru visu, esi mierīga par mani, es strādāju un strādāšu vēl vairāk, es nesaslimšu. Es pat būtu turpinājis «Vaideloti», bet ir pārāk skumīgi strādāt vienam, ja ir strādāts divatā. Mīļā, mana mīļā, esi moža un stipra.

213.

ASPAZIJAI
Liepājā 1897. gada 26. jūlijā (7. augustā)

                                                                                                                                            Liepājā 26./VII 97.

Mīļā, mīļā, mana dzīvība, man grūti sagaidīt nākošo ceturtdienu, grūtāk nekā agrāk. Un pienāks ceturtdiena, Ko tā man atnesīs? Jo Tu jau paliksi pie saviem ieskatiem, bet es nevaru aprast ar domu, ka mūsu poēma netiks uzrakstīta. Tavi uzskati par mākslu nav savienojami ar šo poēmu, to taču Tev vajag saprast. Izlasi vēlreiz manas piezīmes par patiesību. Nepaliec man tā, kas Dr. Paskālam bija viņa māte; viņa viņu arī bezgala mīlēja, bet varmācība visu iznīcināja; neatņem man brīvību. Es izpildu Tavu vēlēšanos, daudz domāju, bet rezultāts ir tas pats. Jau pārāk daudz par to esmu rakstījis, bet es Tev gribēju sacīt tik daudz ko citu. - Atved sev līdzi iesākto stāstu ar melnrakstiem un savām «Fausta» piezīmēm. Katrā ziņā izlasi korespondenci avīzei «Rižskij vestņik» ja acis Tev neatļauj [to darīt] vienā paņēmienā, Tu taču vari katru dienu lasīt pa dažām lappusēm. Ja Tu nelasi, es vairs nerakstīšu, darbs man tad drīz apriebsies. Ceru, ka Tu no «Fausta» visu lasi un pārbaudi. Tu tagad laikam jau esi sākusi mācīties; bet apžēlojies, nemeties atkal dedzīgi darbā, Tu galīgi sabojāsi acis un kļūsi vēl nervozākā, bet tas ietekmē galvenokārt Tavu fantāziju, kas, pastiprināti darbojoties un nedodot Tev miera ne dienu, ne nakti, noved Tevi briesmīgā stāvoklī, kurā Tu vairs neko neredzi īstajā gaismā un nonāc līdz izmisumam. Es esmu bezspēcīgs Tevi nomierināt, un tādēļ man top smagi. Peldies jūrā; katrā ziņā nodarbojies ar kaut , ko, lai aizdzītu grūtsirdību. Agrāk Tu taču biji stiprāka par mani, bet tagad esi kļuvusi pavisam nespēcīga. Es biju nespēcīgs tikai tikmēr, kamēr man nebija vēstules no Tevis. Pēc tam sāku strādāt un negarlaikojos, es domāju, kā tieši ar to es palīdzu arī Tev; bet Tu esi pavisam zaudējusi dūšu. Es strādāju pat vairāk nekā jebkad, tikai nedomā; ka tas man nācās viegli. Es taču strādāju ar Tavu spēku un Tev, bet, ja ar to Tev nepalīdzu, tad drīz vien pārstāšu strādāt; šonedēļ es padarīju daudz mazāk nekā pagājušo. Spēki aug aritmētiskā, bet zūd ģeometriskā progresijā. Vienīgais līdzeklis ir mehānisks -- darbs, strādā taču, liekas, Tu nemaz nestrādāji ,visu šo laiku, un nu sekas -grūtsirdība. Es nedomāju tai padoties un pierādīšu to Tev nākošajā ceturtdienā. Nevaru Tev vairāk neko rakstīt un pats zinu, cik maz Tev palīdzēšu ar šo vēstuli, bet atceries mūsu kopējo pagātni, neattālinies no tās savos uzskatos. Ceturtdien atved sev līdzi: Reclam Univi B. No 3385-87 (Hitopadesa) No 3368, 3405 Weber.
Mīļā, mana mīļā, apmierinies, nemokies tagad, jo pats grūtākais laiks jau ir pagājis. Esi atkal mana saulīte, spīdi un smaidi, neaizmirsti smieties. Uz redzēšanos, mīļā, sveicini mājiniekus.

Vēstules kreisajā malā rakstīts:
Es mēģināšu uzrakstīt kaut ko humoristisku.

214.

ASPAZIJAI
Liepājā 1897. gada 27. un 28. jūlijā (8. un 9. augustā)

Manu mīļo, mīļo dvēseles kukainīt, manu vienīgo putniņ, es rakstu Tev tomēr vēl šodien, ir svētdiena, 27.VII, lai gan es vēl arvien neesmu nomierinājies un ar to tikai Tev sagādāšu jaunas, dziļas sāpes. Gribēju jau rakstīt tūliņ, ceturtdien un katru dienu, tik sāpju pilus es biju. Es nespēju vairs ilgāk panest šo briesmīgo garīgo vientulību, es tomēr nāku pie Tevis, tā arī bija mūsu savienība - kopīgi domāt, un citas pārliecības man jau vēl nav. Tu nezini, ko tas nozīmē - vientuļi domāt; kad Tu biji vientuļa, Tu vēl nedomāji, tādēļ domāšanu vienatnē Tu tagad uzņem tik viegli un tiec galā ar šo lielo jautājumu viena pati, lai tad ar savas viendomāšanas rezultātiem aplaimotu savu karsti mīļoto lielkukainīti un dotu viņam padomu. Es toreiz domāju viens pats, neviena nesaprasts, nevienam nesaprotams, un, kad es tagad jūtu, ka tas tā atkal varētu notikt, ka arī Tu, vienīgais nākot nes cilvēks, mans es, nespētu mani vairs saprast, man kļūst auksti un baigi un es esmu gluži izsists no sliedēm. Es tomēr nāku pie Tevis un nesu Tev atkal sāpes un sāpes, bet nekad prieku. Ak, galu galā es pats esmu , tas, kurš Tevi iznīcinājis un padarījis tik nevarīgu. Taču Tu piedosi, jo Tev jau bija šis jēdziens, un tagad jau Tev ir vēl vairāk šīs visu piedodošās, dziedinošās mīlas, ko Tu saņem no augšienes. Man katru acumirkli jāpārtrauc, tik maz es vēl esmu nomierinājies; caurām dienām esmu pastāvīgā satraukumā, un katrā vājuma brīdi, kad vien mazliet ilgāk domāju par Tevi, jau atkal žņaudz un dedzina asaras. Es tomēr vēl gribu mēģināt mierīgi rakstīt. Varbūt mana rakstīšana palīdzēs un es spēšu Tevi apturēt Tavā jaunajā ceļā un Tevi glābt sev, es tā glābju pats savu dzīvību, un tik ļoti es gribu dzīvot un domāt, un runāt. Protams, man nav vairs priecīgās cerības, ka tas atkarīgs no mana spēka vai tas notiks, ja es cerēšu, tā ir, tikai laimes spēle un nejaušs gadījums, tomēr arī to es negribu palaist garām un tomēr rakstu. Vienu es ceru, ka Tu nešaubīsies par manu dziļo mīlu arī pēc šī raksta, ka Tu būsi paglābusi sev tik daudz skaidra saprāta savā apmulsušajā, novājinātajā fantāzijas pasaulē. - Esmu Tev apsolījis vēlreiz visu skaidri pārdomāt, kaut gan, īstenībā Tu gribēji pavisam ko citu, proti, lai es kā mehāniskas zāles lietojot dievlūgšanu, kura jau palīdzēšot arī bez manas ticības un manas pārliecības, vienīgi ar savu mehānisko, brīnumaino iedarbību. Es taču esmu Tevi pareizi sapratis šajos uzskatos par dievlūgšanu, jo Tu taču zināji gluži labi, ka es nevaru ticēt, ka tas runā pretī visai manai dabai, nākotnes cilvēkam, egoisma filozofijai, bet vispirms - garīgajai brīvībai. Un es redzu, ka es Tavu vēlēšanos īstenībā esmu pilnīgi noraidījis, apsolot kaut ko pavisam citu. Šo citu es tad arī esmu turējis; taču zāles es nevarēju ieņemt, es vēl ceru, ka Tu man to atlaidīsi, tas man pārāk riebj un izliekas esam nožēlojami, maziski savtīgi meli; tie mani tikai pazemotu manās acīs un uz visiem laikiem padarītu mani vāju, - tik slims es arī neesmu, lai man vajadzētu šādu zāļu. Gribu nogaidīt līdz nākošajai ceturtdienai, 31. VII. Ja Tu tad uz to vēl pastāvēsi un būsi tiešām šādās domās par dievlūgšanu, tad es pakļaušos, jo pazušanu tas man nozīmēs katrā gadījumā: vai nu es lūdzu dievu un eju bojā pašnicināšanā, un atsakos no nākotnes cilvēka, vai es nelūdzu un zaudēju savu kukainīti, un eju bojā, atmirstot vienai daļai no manis, - tas man ir pilnīgi vienalga; Tev turpretim vēlams būtu pirmais gadījums, jo tad es vismaz fiziski dzīvoju un sīkā pavalstnieka lepnumā vai kalpa augstprātībā realizēju sīkas, jaukas sulaiņa idejas, bet nākotnes cilvēku no spožas saules gaismas ievedu atbilstošā lampas apgaismojumā. Vispirms mēģināju sev noskaidrot, kā Tu esi nonākusi pie šīm Tavām dieva domām un vēlēšanās, lai es to līdzi daru. -Ne mirkli es nešaubos, ka Tu mani karsti un dziļi mīli, tik bezgalīgi dziļi, kā parastie cilvēki mīlēt nevar. Arī es esmu tas vienīgais, kas to var saprast, kas tam var ticēt. Tu redzi, citi Rīgā Tevi tur par tikpat seklu, kādi viņi paši ir, un domā, ka nu Tu mani atstāsi, kad esmu nelaimē, jo Tu jau fiziski nespēj ilgi panest vientulību. Jā, daudz Tev esmu ticējis un arvien vairāk, bet, kad es šaubījos, tad tās bija šaubas, vai man būs spēks Tevi pacelt, lai no Tevis smeltos dzīvību un darba sparu. Ir vajadzīgs milzīgs spēks, lai ticētu labajam cilvēkā un viņa brīvai attīstībai, kad tā, no visa atrauts, karājies gaisā. Šāds spēks nepiemīt vidusmēra cilvēkiem, kuri vēlētos par Tevi spriest. - Mana kļūda nebija tā, ka es Tev nebūtu ticējis, bet bija tieši tā, ka bezbēdīgi nodevos šai ticībai, kad es to savā priekā, savā lepnumā un sev par patikšanu nepietiekoši cienīju un neievēroju, ka tam vajadzēja būt vairāk, bezgala daudz vairāk, proti, tam vajadzēja būt par pamatu visai nākotnes celtnei. Šo ticību es pietiekoši nepazinu un nenostiprināju, t.i., Tevi pietiekoši nesagatavoju, nepadarīju Tevi pietiekoši stipru. Es domāju, ka nu man ir neizsakāmi aplaimojoša mīla un brīnišķa, prieka pilnā ticība un nu domās varēšu joņot uz priekšu līdz bezgalībai. Es pietiekoši nebiju ievērojis, vai Tu man arī visur maz seko, vai Tu maz jauno domu pārpilnību vari aptvert, izprast un sakārtot, un sevī ietvert. Es tikai vienmēr vairāk piegādāju celtnei materiālus un domāju, ka laikus jau to uzcelšu, bet, kad uznāca vējš un aizķēra māju, viss būvmateriāls sagāzās kaudzē un sagrāva manas celtnes pamatus: Ar visām tūkstoškārtīgām domām es piemirsu, ka pamatjautājumos mēs vēl nebijām vienojušies. Attiecībā uz reliģiju es biju pilnīgi brīvs, bet Tu, mana dvēsele, daudzējādā ziņā biji saistīta. Tu tikai mazliet sāki apšaubīt dieva taisnīgumu un viņa labsirdību, kad redzēji, ka Kristapam bija veltīgi un netaisni jācieš, kur taču dievs bez kaut kāda nolūka pamazām ļāva salauzt un pazudināt skaistu, stipru un cildeni labu cilvēku. Un, ja nu viņš patiesi pazaudē savu pēdējo aci, tad viņa izmisuma cīņa par garīgo attīstību kļūst vēl sāpīgāka un cerībām nabagāka. Reliģijas jautājumu pētīšanā Tu tālāk nebiji tikusi. Un tomēr ik dienas Tu dzirdēji un domāji līdzi domas par pilnīgu brīvību, par nākotnes cilvēka neatkarību no visiem aizspriedumiem, par viņa paškundzību, pašdievību, par viņa zināšanām un atzinumiem kā vienīgo nepieciešamo, kā vienīgo visa labā, patiesā un augstā avotu. Bez brīvības vispār nav nekādas labsirdības, pat nav mīlas. Katrs kungs, katrs palīgs, katra vara pār nākotnes cilvēku, vai tas nu būtu dievs, vai vispārība un altruisms, varētu tikai iznīcināt nākotnes cilvēku, apspiest visu garīgi augsto, dzīvo, labo tik lielo tikai egoismā. Katru dienu Tu kaut ko tādu dzirdēji, tas Tev gan pielipa, bet netika sakārtots un saskaņots ar pārējo, ar agrāko. Jaunais neieauga Tevī, bet Tu to apģērbi kā skaistas, baltas drānas, un Tu pati sev izlikies tik skaista un tīra, un laba šinīs drēbēs, un es jūsmoju par savu dvēselīgo mīlulīti. - Un tagad sāpes savā nejaukumā un neģēlībā ir saplosījušas un aptraipījušas šīs baltās drānas, būdams pilnīgi bez padoma, mans zeltmirdzošais kukainītis ķeras pie vecajām; nonēsātajām drānām un priecājas, ka tās tik ērti pieguļ, ka ir tik labi ievalkātas. Šad un tad, protams, tās jau ir par šaurām, bet uz to neskatās, kādu brīdi taču vismaz jūties pa glābts. Tas ir tas vecais dievs, kas var un spēj palīdzēt. Mīļmīlulīt, es gan vairāk esmu audzis Tavās rokās, no Tava gara, es esmu pilnīgi izaudzis no vecajām drānām. Tās man pārlieku šauras un atņem katru iespēju kustēties. Mana mīļā dvēsele, es jau esmu elpojis tīrāku, retāku kalnu gaisu; un es smoku nost vecajā tvanā; kaut arī augstumā būtu nez cik baigi, bet lejā nez cik droši un mierīgi, - es nespēju vairs. Un, mīlulīt, mīlulīt, mana vienīgā, svētā dzīvība, arī Tu ilgi neizturēsi, tas būtu briesmīgi, ja tāds brīnišķīgs spēks tiktu nospiests tvanā, lai mierīgi dzīvotu, t.i., nomirtu. Tur lejā Tu nobeigsies ilgās pēc augstajiem, bīstamajiem, vējainajiem kalniem, Tu nekad nekļūsi tik sekla, lai samierinātos. Mana mīļā, mīļā dvēsele, nesalauz sevi un mani aiz tukšām, baiļpilnām fantāzijām. Jo tiešām: pakļaujoties tam kungam, mēs to darīsim nopietnībā, un nākotnes cilvēks būs zudis. Padomā vienreiz nopietni, un Tu pati redzēsi, ka tie abi nav savienojami. Tu, kā šķiet, tam tagad vēl tici. Sava dieva dēļ esi šeit nopietna un redzi pati, ka te nekāda savienošana nav iespējama. Vēlēšanās savienot un samierināt noved tikai pie sekluma. - Kad nelaime un vientulība mūs abus piemeklēja, Tev nebija nekā, pie kā Tu varētu garīgu atbalstu meklēt, Tev bija daudz sajukušu, saraustītu, cildenu domu, bet nekādas filozofijas, nekādas sistēmas; nekādas mierīgas, skaidras pārliecības, kas iedarbotos tik uzskatāmi kā atzīta patiesība. Tev vajadzēja garīga atbalsta, spieķa un zižļa, tā, ko ikdienas cilvēki parasti sauc par reliģiju un dievu. Tev vajadzēja kaut kā liela, kāda liela ietvara, kurā Tu varētu kārtīgi novietot visas cildenās, juceklīgās domas. Beidzot, Tev vajadzēja kaut kā, kas Tev un man varētu sniegt tiešu, reālu palīdzību. Cilvēki tie nevarēja būt, tik nenozīmīgi un sīki, kādi tie ir. Varbūt Tu izmisīgi ilgi meklēji pēc šī lielā un pēc, šīs palīdzības, es nespēju ticēt, ka Tu pa kļāvies padevīgi un ātri, upurējot sevī visu skaisto labo, lai glābtu liel- un mazkukainīti. Tad tas bija tik dabiski, ka Tu beidzot atkal nonāci pie sava dieva. Agrāk jau Tev vispār bija tikai divas domas, kurām bija tik ciešs sakars vienai ar otru: Pirmkārt, ka esot labs un mīļš dievs, kura sevišķais mīlulītis esot Tu, un, otrkārt, ka viņš Tev atsūtīšot cilvēku, kas Tev ticēs, lai Tu varētu dzīvot laimīga. Īstenībā Tev nekad nebija bijis domu par cenšanos, izlaušanos uz āru, neatlaidīgu iešanu uz priekšu, attīstību - es nezinu tam īsto vārdu -, tas Tev ir raksturīgi, un es to ieraugu tikai tagad, pārāk vēlu. Tava vēlēšanās pēc kaut kā labāka, pēc laimes īsti bija tikai nesamierinātība ar pakļautības stāvokli, ar garīgo un laika kavēkļu trūkumu. Vēlēšanās izrauties no paša personas, kļūt pašam par dievu - tādas Tev nav bijis nekad, tādēļ Tu vienmēr gribēji, kad mēs sasniedzām kādu augstāku attīstības pakāpi, ar to apmierināties, baudīt izcīnīto uzvaru, izvērst izdomāto plašumā, mīlēt sevi un būt bezgala laimīgiem, labi saprastiem, un nebeidzami, ne - arvien vairāk, bet tikai nepārtraukti tajā pašā laimībā. - Te nu tā īsti iederējās Tavs vecais dievs, jo viņš sniedza visu to, ko Tu vēlējies un kā Tu vēlējies. Viņš sniedza Tev priecīgo, baudāmo, aplaimojošo mieru, kas ir pilns mierīga darba; viņš pats ir visas cilvēku domāšanas un vēlēšanās gala mērķis, no viņa viss sākas, un pie viņa, viss atgriežas. Šeit viņš liek mums ciest, bet mūžībā mēs pie viņa dziedāsim svētlaimīgas, saldas dziesmas un dejosim, mūžīgi, nebeidzami, vienmēr tā pati neizsmeļamā svētlaimība. Viņš ir tas visaugstākais, augstāk vairs nav iespējams domāt, visa domāšana ir tikai viņa labsirdības un visvarenības izprašana; viņš ir te, un tā ir vienīgā patiesība, ir nevajadzīgi, jā, pat grēcīgi vēl meklēt patiesību, ja tā jau ir te. Tas nozīmētu šaubīties, bet tas viņu. apvaino un traucē cilvēka svētlaimīgo mieru. Kādēļ velti lauzīt galvu par to, kas taču ir droša un nav aizsniedzams ar mūsu prātu. Viņš nav jāpazīst un jāzina, bet gan jāsajūt ar sirdi un viņam jātic. Par to iegūst mieru un var jo dūšīgāk un sekmīgāk strādāt pie šo mazo, no viņa atkarīgo ikdienišķo patiesību izplatīšanas. -Tajā visā nav nekādas liekas domu maldīšanās , nekādas ļoti bīstamas cenšanās, vienīgi nogurdinoša, nekad nebeidzama, sāpju pilna tiekšanās, tas ir svētlaimības un darba miers. Tas pilnīgi atbilst Tavai dabai, tāpat kā tas pilnīgi pretī manējai. -- Pie tam Tu jau šo ticību uz savu dievu nebiji nekad pavisam atmetusi, Tu vispār biji pašos domāšanas pirmsākumos, kad mēs tikām izšķirti. -Tu atgriezies pie tā atpakaļ un tagad, būdama apbruņota ar vairāk attīstītu, domām apgādātu prātu, esi faktiski tikai uzcēlusi savu veco ticību. Viss, ko tu šajā laikā esi par to domājusi, viss, ko Tava mīla un pārliecība ir pa, dziļinājusi, nav nekas vairāk kā tikai šī vecā dieva un svētlaimības domu izveidošana! - Tā Tev kļuva par ideju sevī, Tavu filozofiju vai reliģiju. Tā arī kļuva par ideju ietvaru, par lielumu, kurā Tu varēji sakopot visas savas atsevišķās, sajukušās domas. Vēl ik stundu Tu visu met šajā lielajā dieva šķirstā un vēl nemani, ka pats labākais, nākotnes cilvēks, tur nemaz neiederas; tas, ko Tu no viņa tur esi iekšā iespīlējusi, tās ir viņa nenozīmīgās blakus un līdzidejas, viņš pats un viņa absolūtā brīvība šajā šķirstā nekad neatradīs vietu. - Šis pats dievs Tev tad arī kļuva par tiešo, reālo palīdzību. Tev vajadzēja palīdzības vēl jo vairāk tādēļ, ka Tu necieti viena; Tev, zeltkukainīt, vajadzēja palīdzības pirmām kārtām ne sev, bet gan savam otram kukainītim. Ak, es to saprotu, ar mani ir gluži tāpat. Vecais sakāmvārds: dalītas bēdas - pusbēdas, ir tikai pa pusei patiess. Nē, tās ir divkāršas bēdas. Kad es bēdājos par Tevi, tad bēdas ir daudz dziļākas un spēcīgākas, nekā jebkad būtu bēdas sevis dēļ. Un tādēļ Tu tagad ciet tik neizsakāmi, tādēļ Tu nekur neatrodi pietiekoša mierinājuma. No Tavām vēstulēm, mīlulīt, es vienmēr vispirms redzu, kā Tu mani mīli, kā vēlētos man palīdzēt un kā manis dēļ baiļojies. Tu vienmēr domā, ka nogurums, nespēks un sāpes varētu mani pieveikt. Un tieši to pašu es domāju par Tevi un diemžēl ne bez pamata, jo Tu, mana dzīvība, liekas, esi pavisam salauzta. Savā reālajā palīdzības meklēšanā Tu atkal nonāci pie dieva, kas taču ir visspēcīgs un labs un it sevišķi mums, saviem bērniem, saviem mīluļiem - neļaus aiziet postā. Nu, ja vien mēs pārāk nenodosimies sāpēm un fantazēšanai, un bailēm, tad mēs nekādā ziņā neaiziesim postā. Mūsu nelaime jau arī nav nemaz tik pārāk liela, kādus 3-4 mēnešus nosēdēt jau nav nekas sevišķs, un tiem jābūt galīgi vārgiem, nederīgiem cilvēkiem, kas 4 mēnešu cietuma vai vientulības dēļ jau aiziet postā. Taču Tu esi tagad tik ļoti novārgusi un tādēļ tik fantastiski bailīga, ka no tā Tu jau esi sev izgudrojusi vislielāko nelaimi. Tad jau, protams, cilvēka spēkam nevar būt nekādas nozīmes, cilvēka pašpalīdzība Tev jau liekas kā pārgalvīgs grēka darbs; ka es katru nedēļu Tev pierādu, cik stiprs esmu, cik daudz es tieši tagad spēju strādāt, to Tu nemaz neievēro, korespondenci avīzē «Rižskij vestņik» Tu pat neizlasīji, kaut gan to bija rakstījis lielkukainītis, un viņš Tev sacīja: «Kukainītis ir stiprs.» - Te nu vienīgi varēja vēl palīdzēt kāda pārdabiska vara, Tu atradi atkal veco dievu ar rokām palīdzam, - un, protams, ja es tagad pret zalog kļūtu brīvs, tad tieši vecais dievs būtu man palīdzējis un nevis mans paša zelta mīļputniņš, kā es gribētu domāt. Tu redzi, es vairs nespēju mierīgi rakstīt, sāku zoboties. Bet mani vienmēr sagrābj neaprakstāms niknums un riebums, ja tā tikai aiz fantāzijas pārbagātības zemojas un atsakās no savas cilvēcības, un Tu vēl esi nākotnes cilvēks. Ka es tikšu brīvs, par to taču man vairs nav nekādu šaubu, un tas nav arī nekas sevišķs; ļaunākais ir, ka tas var vēl turpināties ilgāk par mēnesi un ka Tu, mana dvēsele, par to izmisīsi un izsīksi. Jā, redzi, tas ir kaut kas īsts, reāls, nevis kaut kādi fantāzijas rēgi, kā Tavējie. Tās ir manas briesmīgākās bailes, kas mani nomoka, jo Tu, nabaga mīļmīlulīt, jau esi pilnīgi pakļāvusies, un, ja nenāks pēkšņs pagrieziens, Tu iesi tālāk pa šo ceļu un, pati nezinādama, kļūsi sekla, gluži kā mūsu Rīgas veči. Un, ja Tu varbūt vēl arī saglabātu tik daudz spēka, lai nekļūtu par vecu sīkstuli, tad Tu tomēr kļūsi kā tie vienaldzīgie, kuri gan īsti netic dievam un katķismam, bet kuriem arī nav citas īstas, dziļas pārliecības. Un tie patiesībā ir vēl tie seklākie. (Es nezinu, mīļo zelta samtkukainīt, vai Tu aptver, ka mani patlaban taisni krata riebums un ka es nespēju uzveikt savas bailes.) Tu, protams, savā kukainīšvēstulītē mani mierini, ka Tu nepaliksi stāvam, ka iesi augšup, bet tas pierāda tikai to, cik maz Tu domā, jo te nav nekādas tālākas augstienes, jo šī augstiene ir dievs, un tas Tev jau ir tagad; saprast viņu vairāk, tas Tev nedod nekā jauna un ir tīrais luksuss, palīdzēt taču Tev nepalīdzēs Tava vairāk zināšana, bet vienīgi dedzīgā lūgšana. - Un tad Tu gan arī nesaskati dziļās pretrunas pašā lūgšanā. Tavs dievs ir visspēcīgs un visžēlīgs, un visuzinātājs; viņš zina, kā Tev vajag, un viņš Tev kā savam vismīļākajam bērnam nevar to liegt, viņš dod Tev maizi, un Tu, ceļos nometusies, no viņa to vēl lūdzies. Dievs sūta mums savus eņģeļus, un tie neļaus Tavai kājiņai nekur atsisties, - ko tad Tu raizējies, ko izmisusi raudi, tā taču ir šaubīšanās par viņa labsirdību vai viszinību, ja Tu viņam piekliedz pilnas ausis, lai viņš palīdzētu lielkukainītim. Lielkukainītis jūtas labi un strādā daudz, un ir stiprs, ko Tu manis dēļ nomokies? - Šādas pretrunas nemaz nevarētu rasties tik gudrā galviņā kā Tavējā, bet šeit ir cits iemesls. Tas ir nožēlojamais, vecais iedzimtais dievlūgšanas ieradums, t.i., ieradums meklēt palīdzību vistuvākajā apkārtnē. Prātam taču pilnīgi pietiktu ar to, ka stipri tic savam palīdzošajam dievam, bet rokas neviļus stiepjas pēc dieva personas, lai kā slīkstošais ķertos pie salmiņa. Šo roku izstiepšanu mēs izjūtam kā kaut ko pilnīgi instinktīvu. Tas ir tas pats iedzimtais ieradums. Mēs vēl nezinām, ka palīdzība mums jāmeklē vēl tuvāk, proti, pie mums pašiem, mēs vēl nezinām, ka arī mēs paši kaut kas esam, un ceram tikai uz ārējo. Tikai nākotnes cilvēki atbrīvosies no ieraduma lūgties: - Šis ieradums tomēr ir briesmīgs spēks, kas lielākoties vēršas pret mums, jo mēs vēl neprotam pieradināt paši sevi un citus pie tā, ko gribam. Es gribēju Tevi pieradināt pie sevis un nākotnes cilvēka, un pie centieniem, bet man tas vēl nav izdevies. Es pats, protams, esmu pie Tevis pieradis un nespēju vairs būt garīgā vientulībā -- bez Tevis, tādēļ sāpes mani tā plosa, kad redzu, ka Tu nonāc pie dievlūgšanas un mani vairs nesapratīsi, un nespēsi domāt man līdzi. - Es, tāpat kā Tu un visi citi cilvēki, esmu pakļauts ieradumam lūgties, bet arī šeit es nespēju atteikties no sava nākotnes cilvēka. Tas ir māņticīgs paradums, kādu jau ir daudz, bailes no spokiem ir kaut kas līdzīgs. Man ir savi amuleti, kurus es vienmēr nēsāju sev līdzi, tie ir divi plūmju kauliņi, kas iegūti no mīlulīša plūmītēm, bez tam daudz ķiršu kauliņu no pirmajiem Liepājas ķiršiem, kurus Tu man atnesi, arī aprikozu kauliņi paliek kabatās. Kad es kaut ko uzsāku, tad man vienmēr ir rokā kāds kauliņš, es baidos nelaimes, ja plūmju kauliņa nav rokā. Katru rītu es noskūpstu Tavu monogrammu spilvendrānā, katru vakaru, kad novēlu Tev labu nakti, dzejolītis «Vakarlūgšana» tiek gandrīz vārdu pa vārdam noskaitīts pareizi, izņemot atskaņas. Tavu «E.R.» dvielī es glāstu kā mazkukainīti un, kad esmu nomazgājies, tad vispirms noskūpstu monagrammu un ar to izslauku acis, tikai pēc tam es viscauri noslaukos. Ir bezgala daudz šādu sīku, māņticīgu ieradumu, katrā izdevīgā brīdī es vēroju, vai uz ezera neparādīsies buras vai laivas - tā ir laba zīme, ko man sūta mans kukainītis. Izdaru vingrojumus zināmu skaitu reižu, un, ja neizdodas labi, tas nozīmē ko ļaunu, utt., utt. Patiesās izbailēs es tiešām izsaucos: kukainīt, palīdzi! kad nočīkst durvis; jo baidos, ka būs jāiet uz pratināšanu. Es nespēju Tev šo stāvokli īsti labi aprakstīt, varbūt Tu tam pat lāgā netici. Es arī nespēju Tev izskaidrot, kā tas var būt, jo es taču nevaru nopietni iedomāties, ka, piemēram, buras tiešām parādās tikai tādēļ, ka kukainītis tās man sūta, un tomēr es tam ticu, jo jūtos dziļi nomākts un nespēju labi strādāt, ja neesmu nevienu redzējis. Tātad es faktiski tam ticu, un tā nav tikai rotaļa vien. Viss šis stāvoklis ne ar ko neatšķiras no māņticīgajiem ieradumiem, kuros figurē dievs. Nabaga ļaudis tikai visur ieliek veco dievu, kur es savu balti mirdzošo, skaisto putniņu. Protams, Tu jau vari šaubīties, vai es gluži nopietni saku patiesību. Bet, ja Tu patiešām gribi mani saprast un aptvert, tad uzņem to kā skaidru patiesību, tikai tad Tu varēsi pareizi spriest par mani. Tu tātad redzi, cik pamatīgi esmu ticis galā ar dievu, visur tur, kur vien runā jūtas un ieradums, esi Tu, viņa vietā - dzīvais nākotnes cilvēks, bet, kur izlemj prāts, tur ir iedomātais nākotnes cilvēks; egoisma doma, kas taču der pasaules visumam, sakarā ar kuru pasaules visums ir brīvs un nepārtraukti attīstās. Manu dzīvības kukainīt, Tu redzi, es Tev atklāju pat to, ko labprāt nebūtu atklājis. Bet Tev jāzina pilnīga patiesība, arī mīļais un vājais manī. Un šeit varbūt būs arī savs labums, jo no tā Tu redzēsi, ka nemaz nav vajadzīgs «reālās, tuvākās palīdzības dēļ» griezties pie ārpasaules, pie dieva, ir pat nomierinošāk visos grūtajos brīžos piesaukt savu mīlulīti. - Galu galā, ja es tā labi ieskatos, tad laikam gan Tu arī vairs netici sava dieva tiešajai palīdzībai tā, kā es ticu sava putniņa palīdzībai, jo mans putniņš ir man bezgala daudz palīdzējis un palīdz arī vēl šobrīd, un to visu es varu nešaubīgi pierādīt ar rokām taustāmiem pierādījumiem, bet dieva palīdzība taču nav tā pierādāma. Tā tas vienmēr gadās ar ārstiem, kas arī dižojas, ka ir palīdzējuši slimniekiem, lai gan izveseļošanās notiek par spīti ārstiem, pateicoties slimnieku pašu spēcīgajai konstitūcijai, - Taču galvenais un pēdējais iemesls, kādēļ Tu, Mīlulīt, esi nonākusi pie vecā dieva, ir un paliek tomēr tas, ka Tu savu lielkukainīti pārlieku mīli; jā, mīļmīlulīt, Tu lielputniņam tiešām upurē savu dzīvi, tā nav tukša frāze, ko Tu raksti, Tu upurē visas savas tiesības uz nākotnes cilvēku, lai tikai glābtu lielkukainīti, dzīvo, tagadējo kukainīti. Nav jādomā, saulgaismiņ, ka es to nesaprotu, tā jau ir mana lielā ticība, tas ir pierādījums, ka cilvēki ir labi no sākta gala un var neizmērojami augt labsirdībā un mīlā; pirmā doma par šo labsirdību un mīlu jau ir Tava; tas nav mans izejpunkts, es izgāju no brīvības. Tas ir tas lielais prieks, kas mani spārno. Tomēr tās ir atkal tās lielās sāpes, ka tieši mans mīlulītis ir tas, kas mani grib iznīcināt, lai tikai neredzētu mani ciešam, lai tikai mani glābtu. Tas ir kolosāls, taisni milzīgs neprāts, kā domāja tikai Buda un viņa mazais pēctecis Tolstojs - lai izglābtos no ciešanām un jūga - sevi nonāvēt, lai neciestu neīstā laulībā - vispār fiziski nesaistīties un tā pamazām ļaut cilvēcei izmirt. - Bet, kad Tu man devi padomu lūgt dievu; t.i., atteikties no nākotnes cilvēka, Tu, putniņ, prasīji arī to, vai es gribot garīgi mirt, vai es vispār gribot, lai mani glābtu svešas varas? Vai tad Tu nezināji, ka es ļauju sev palīdzēt un sevi glābt vienīgi zeltkukainītim un ka es vēlos ļoti, ļoti ilgi dzīvot un domāt kopā ar savu saprotošo kukainīti. Roka vairs negrib labi klausīt. Gribu šodien beigt, esmu to uzrakstījis vienā paņēmienā, izņemot pārtraukumu pusdienās un vakariņās. 28. VII. Ar nepatiku es šodien ķeros pie turpinājuma. Tik nevajadzīga man liekas visa garā činkstēšana, galu galā tā Tevi vēl apvainos un katrā ziņā apbēdinās manu vienīgo mīļmīlulīti. Pārliecinoša spēka tai nav un nevar būt, jo tā nemaz neatspēko Tavas domas, kuras es arī vēl nezinu. Kaut kāds labums no šī smērējuma ir man pašam, jo es kopš tā esmu kļuvis mierīgāks. Nekāda kaislīga asaru izvirduma. Es Tev vēl pakļaušos, ja Tu uz to pastāvēsi. Esmu tik noguris no visa tā, nepavisam nespēju domāt. Vecās domas jau saka, ka viss ir neprāts un nedabiskums, un man pret to nebūtu nekā ko iebilst, bet jaunā balss arī nemaz neapklust, tikai apmiglo nogurušo prātu, un tā zina tikai vienu: jā, jā, jā, putniņš grib, putniņš raud un ir noskumis, un es vairs nespēju redzēt asaras un raudāt, es nevaru, nevaru, tas ir par daudz. Tomēr Tev nav arī jādomā, ka es būtu gluži darba nespējīgs, «Faustu» es paveicu krietni ātri, vienīgi korespondence vai pilnīgi kaut kas patstāvīgs, kā novele un humoreska, negrib nemaz veikties. Es arī baidos pirmā mēģinājuma dēļ, kurš iznāca tik nožēlojams, un tāpēc, ka pirmā korespondence «M.V.» Tev nepatika. Novele mani padara krietni vien mazdūšīgu, to rakstīt bija ļoti grūti, un nevarēju tikt galā ar formu. Kas Tev ir, tas, starp citu, ir vēl tikai negatavs materiāls, pilnīgi neizveidots, bet man kļuva pretīgi ar to ilgāk mocīties. Man tagad nedod miera tas, ka es Tev to esmu iedevis, jo tagad Tu, manu dzīvības kukainīt, bēdāsies, ka esmu nespējīgs, ka cietumā esmu pazaudējis spēkus. Bet tā tas nav. Šeit spēks ir audzis (agrāk es gan ne par kādu cenu nebūtu kaut ko tādu uzrakstījis), un, ja izmēģinājuma novele parāda tikai nespēku; tad jau no laika gala manī nav bijis nekāda spēka. - To es arī piemetināju tādēļ, lai Tu redzētu, ka apcietinājums mani nesalauž. Ja kaut kas spētu mani salauzt, tas būtu; ja Tu, mana dvēsele, neizturētu. Nespēju atbrīvoties no domām, ka Tu galvenokārt aiz nespēka esi nonākusi pie ticēšanas dievam, bez tam varētu jau arī būt, ka Tu tikai tagad mēģināji pārdomāt un tad, kā es tikko rakstīju, nonāci pie vecajām domām, jo nākotnes cilvēks Tev bija pārāk svešs un neskaidrs, nesakārtots. Tu nespēji ticēt nākotnes cilvēkam tā, kā es tam ticēju, nekad Tev ar to nebūto pieticis ilgam laikam, kā man ar to pietika visās grūtākajās stundās, jo Tu un nākotnes cilvēks man bija viens un tas pats. Esmu tiešām apjucis, ko lai Tev vēl pasaku, kas spētu Tevi nomierināt un sapurināt, ko mīļu es varētu Tev darīt, Tu esi tik mīļa un laba. - Es gribu Tev lūgt tikai vienu, manu saulstariņ, galīgi neizlem viena pati. Zināms, Tu varbūt vairs nespēsi šo lūgumu izpildīt, Tu jau esi pārāk pārliecināta par savām jūtām un pārbagāto fantāziju, tā ka domām nav vairs daudz kas sakāms līdzi; neesi tās arī nekad augstu vērtējusi. Lielās zināšanas Tev nebija nekas. Tavas zināšanas vienmēr bija fantāzija un Tavs pierādījums - jūtas. Un pie tam šīs jūtas ir ierobežotas, tās nesaprot, ka mana ticība sev un nākotnes cilvēkam rodas no jūtām. Tā ir Tavas jaunības mantojuma daļa, pirmie iespaidi ir pārāk spēcīgi; arī es jau atrodos to varā, un tādēļ man padošanās ir tik ļoti grūta. Ja mēs varbūt vēl ilgāk un intensīvāk būtu dzīvojuši kopā, tad būtu varējis rasties tas kopējais, tas trešais, jaunais, jaunības iespaidi būtu uzvarēti, es pilnā mērā būtu ieguvis enerģiju (jā, es to būtu, netrūkst vairs tiešām daudz, nekad nebūtu domājis, ka es pēc visām ciešanām cietumā varētu tik dūšīgi strādāt) un Tu būtu iemācījusies domāt un kā pirmo tūliņ būtu sapratusi mūsu kopējo domu par brīvību un labsirdību, par visu nākotnes cilvēku. Es nezinu, kā tagad būs. Apcietinājums, t.i., šķiršanās, jau vēl turpināsies, Tu domāsi viena un kļūsi pavisam ticīga, tad pamazām atmodīsies citi jaunības iespaidi. Ar ticēšanu dievam ir savienojams absolūti viss, ja reiz ir kungs, tad ir arī kalpi, kaut arī vergi - mīluļi, un vergiem ir sava morāle. - Tik noguris, kāds esmu tagad, es Tev laikam gan sekošu, mani tas, mazākais, valdzinās kā katrs jaunums. - Kad beidzu rakstīt, tad redzu, ka tas nav tas, kas man bija jāsaka, un es apmulstu pavisam. - Nu, ja Tev ir vēl tik daudz spēka, mēģināsim iet kopīgi. Pirmajās vēstulēs Tu jau vēl rakstīji, ka esi vairāk iedzīvojusies manā zināšanu filozofijā, varbūt šie iespaidi nav gluži tā izdzisuši, atsvaidzini tos, ja vien jaunajā ticībā tas Tev nav pretīgi un neriebjas. Man liekas, ka arī tagad nemaz nebūtu tik neiespējami kaut cik kopīgi domāt. Tu varētu arī rakstīt dienasgrāmatu un tad man to nodot, lai man vismaz nedaudz būtu zināmas Tavas domas, citādi Tu kļūsti man gluži sveša, un man jākrīt izmisumā, ka es pret to neko nespēju. No visa jau Tu redzi briesmīgās bailes - Tevi pazaudēt. Tad jau mani spēki ir pagalam, un tad es tomēr labāk zaudēju pats sevi; tik un tā jau nebūtu liela bēda, ja reiz neesmu spējis Tevi padarīt par savu es. Nē, es nevaru garā radīt cilvēkus pēc savas līdzības; es nevaru radīt pat pats sevi, papildinājumu, lai līdz pilnībai spētu attīstīties. Es arī vairs nesapņoju, es vēl zobojos un paļāju. Tas taču jāsāk daudz nopietnāk. - Es zinu, ka Tavas mīļās actiņas sāp, Tu nevarēsi šo salasīt, es to arī rakstu vairāk pats sev, vēlāk Tev to izlasīšu priekšā. -- Pēc vairākām stundām. Nu beidzot, beidzot no manis ir novēlies it kā slogs, es atkal spēju skaidri redzēt, nav nekā - viss briesmīgais ir tīrās putas un tvaiks. Nedraud pilnīgi nekas, tikai sāpes bija apmiglojušas prātu ar drūmo fantāziju, ka dienām ilgi es nevarēju atrast izeju. Arī mīlulītis ir ar pārmērīgu fantāziju, un plaši ieplestām acīm mēs abi redzam spokus, bet nav taču pilnīgi nekādu briesmu. Mīlulītis nemaz negrib iznīcināt nākotnes cilvēku, mēs arī turpmāk kopīgi, cīnīsimies uz priekšu. Ticība, dievlūgšana jau būs uzveicama, ja vien divi kukainīši nopietni un kopīgi pārdomās un jutīs. Man nav nevarīgi jāpadodas, bet gan ar sirdi un dvēseli jāpārliecina mīlulītis vai jāļaujas pārliecināties pašam. Jābūt izejai, un tāda ir, ja vien esi mierīgs un neļauj fantāzijai sevi mētāt šurp un turp. Es kļūstu atkal mierīgs un atkal ticu nākotnes cilvēkam un sev, un mīlulītim, un mūsu gaišai nākotnei. Es esmu sev norakstījis sāpes no sirds. Nu es zinu, ka vienmēr var lietot šo līdzekli. To ir darījuši arī citi, piemēram, [Gēte, rakstot] Vertera ciešanas. - Un šī brīnišķā sagadīšanās! Tikko es biju tā īsti nodomājis, ka esmu atradis atrisinājumu (es jau arī agrāk bieži vien biju bijis tikpat izmisis un esmu plosījies aiz sāpēm, ka neesmu varējis atrast nekādas izejas. Pēc tam nāca miers, fantāzija aprima, un es visu ieraudzīju citā, spožā gaismā), tikko biju nomierinājies, te mani skāra mīlulīša saulainais skatiens - mīļā, saldā puķe no mana dievišķā saulkukainīša, rožsmaržiņas. Vai nu man nav jāsaka tāpat kā dievbijīgajiem ļaudīm, ka mans dievs man brīnišķā veidā ir sūtījis mierinājumu? Vai tas, tiešām nav īsts kukainīšbrīnums, tik neizsakāmi mīļš un labs, un tuvāks, un saprotamāks nekā visi dieva brīnumi. Mīlulīt, mīlulīt, mans mierinājums, mana svētlaimīgā cerība, es neesmu Tevi par velti lūdzis: kukainīt, palīdzi visos grūtajos brīžos. Mani tikai sāpina doma, ka esmu sagādājis neizsakāmas sāpes savai svētlaimītei ar pārsteidzīgo, nelaimīgo vēstuli, kas, sāpēs rakstīta, radīja atkal tikai sāpes. Tu, bezgalībiņ, taču atnāci tikai vēstules dēļ, karstās, dedzinošās sāpēs, lai palīdzētu savam mīlulītim. Mīļā, mīļā, kā es atmaksāšu Tavu neizmērojamo mīlu, es jūtos tik mazs, tik nespēcīgs pret šo neizmērojamo lielumu. Kukainīt, mīlulīt, es mīlu Tevi.

215.

ASPAZIJAI
Liepājā 1897. gada 29. jūlijā (10. augustā)

29. VII

Tu, Tu neizsakāmo svētlaimīt, mīlulīt, mana cerība, Tu jau šodien, atkal esi te, par veselām divām garām dienām agrāk. Mīlulīt, ko Tu dari ar mani! Kā lai es Tev pateicos, kā es spēšu Tev atlīdzināt šo neizmērojamo, šo neaptveramo labsirdību un mīlu? Mīlulīt, esmu Tevi dziļi, dziļi apbēdinājis ar savu pēdējo vēstuli, un tādēļ Tu atsteidzies šurp, ak, Tu mans sāpju mīlulīt, ak, kā es Tev nespēju sagādāt nekādu prieku. Mīlulīt, sāpes mani bija pārņēmušas, kad es rakstīju, es domāju, ka mīlulītis ir kļuvis nespēcīgs un aizies bojā ciešanās par mani, tad nu es rakstīju, lai Tevi mierinātu, bet esmu sagādājis Tev sāpes. Taču nu jau visam jākļūst labi, mēs būsim atkal stipri. Šajās dienās esmu daudz cietis, domādams, ka aiz nespēka Tu esi pievērsusies dievam; bet, ja Tu neesi vāja, tad jau viss ir labi. Es esmu stiprs. Mēs jau kopīgi atrisināsim arī jautājumu par dievu, neizšķir to tikai gluži viena, mīlulīt. Es tur vairs nesaskatu nekā briesmīga, Tu taču tiešām gribi kāpt augšup, bet, ja ne tad jau dzīve ir vienmēr tā augstākā. Mēs taču vēl kļūsim laimīgi un skatīsim nākotnes zemi. Manu bezgalīgo svētlaimības mīļmīlulīt, rožsmaržiņ. Kā Tu mani sajūsmināji ar puķu pušķi. Mīlulīt, svētlaimīt, smaržiņ.

DEIN SCHMERZES WOHLTAT

Dein lieber Leib von Schmerz verzehrt,
Glanzäugchen von Tränen geblendet,
Fruchtlos im Grübeln der Geist verschwendet,
Das Herz ermüdet, die Seele versehrt.

Es ist das Denken - wundersam herrlich schön,
Und ungeahnet, täglich die Fülle wächst,.
O, dass mein Leib nicht müde würde,
Unter der Last nicht mählich bräche.

O Sinnen, Träumen, - endlose Reigen zieh'n,
Du meiner Jugend Sünde und süsse Pein!

                            Der Geist verwirrte fruchtlas, müde -
                                   Liessest nicht kommen zu reiner Freude.

Da kamst Du, Seele, gabest dem Geist ein Ziel,
Dass er nicht schweift endlos im Dunst dahin,

                            Dass er sich selbst in Liebe kenne,
                                  Baue die Zukunft im neuen Menschen.

Und Wahrheitsdenken, endlosen Strebens Flug
Ist dennoch, dennoch - springende Seelen Lust.

                                        Sie klärt dem Geist und stärkt ihn fruchtbar,
                                       Menschen der Zukunft erschafft ihr Nahen.

TAVA MĪLA

Šo mīlas dzelmi jūtas nevar sniegt
Šo tāli domas kūtras mērot:
Tik ņemt, tik dzert, tik baltās liesmās zvērot,
Ik prāta spēja, smaga, var tik ziegt.

Dzejoļa 2. rindā virs tāli rakstīts bezgalību, 4. rindā virs smaga rakstīts rupja.

216.

ASPAZIJAI
Liepājā 1897. gada 2. (14.) augustā

                                                                                                                                            Liepājā 2./VIII 97.

Mana mīļā, dārgā, pēc katras ceturtdienas es jūtos tik viegli un labi un uzkrāju spēkus veselai nedēļai. Sestdienā es rakstu Tev vēstuli, kas sagādā man lielu prieku, jo Tu to turēsi savās rokās un es Tev it kā pieskaršos. Pirmdienā es jau atkal sāku Tevi gaidīt, un tā man nedēļa aizsteidzas nemanot, un es vienmēr esmu možs. Bet Tu, nabadzīte, garlaikojies; es zinu, kā braucieni Tevi nogurdina, bet tagad Tu brauc vienā braukšanā, un galva Tev, droši vien, pamatīgi sāp. Labāk būtu, ja Tu šeit uz laiku noīrētu dzīvokli. Katrs uztraukums Tevi nogurdina, un ārsts Tev stingri aizliedzis katru psihisku satricinājumu. Es briesmīgi baidos, kaut tikai Tu nesaslimtu, manis dēļ Tu, mīļā, nemaz nesaudzē sevi. Kad Tu pēc satikšanās aizbrauc mājās nogurusi un salauzta, atdevusi visu spēku man, Tu visa nogremdējies fantāzijās un nevis gaišās, bet drūmās un atbaidošās. Strādāt Tu neesi spējīga. Bet šīs fantāzijas ir Tev vispostošākās; uzrakstīt tās un tādā veidā no tām atbrīvoties, kā es to daru, Tu nevari. Tev noteikti vajag atrast kaut ko, kas Tevi izklaidētu. Katrā ziņā nopērc vai noīrē klavieres, velti es satiekoties nepastāvēju uz to kategoriskāk. Dari to, mīļā, mīļā; dari to manis dēļ, Tu mani nomierināsi. - Tu tagad kārto vēstules; bet lūdzu Tevi, mīļā, neko nesadedzini, aiz nezināšanas Tu ļoti viegli vari sadedzināt arī dokumentus, kas varētu noderēt man par attaisnojumu. To, kas, pēc Tavām domām, nederīgs, atliec tikai sāņus. -Paņem no Veselovska Zaļās muižas naudu. Vēstuli un lūgumrakstu Dinaburgas naudas lietā es uzrakstīšu un nodošu Tev satiekoties, man negribētos sūtīt no šejienes - šajās dienās es biju aizņemts ar papīru pārrakstīšanu un «Faustu» pat pametu novārtā, bet rīt atkal sākšu strādāt pie «Fausta», pabeigšu līdz III cēlienam, t.i., visu pensumu. Citu laikam gan maz padarīšu. Velti Tu mani pierunā daudz nestrādāt, ka no tā zūdot spēki; gluži otrādi, no tā spēki tikai saglabājas un pat pieaug, un es gribētu strādāt līdz īstam nogurumam, bet man vēl trūkst nervu enerģijas, tomēr es jūtu, ka to iegūšu. Tikai Tu, manu zeltmīlulīt, vairāk spied mani pie darba un vairāk ņem tanī dalību, izlasot visu manis uzrakstīto. Neaizmirsti atvest stāstu un, ja iespējams, savas piezīmes un shēmu vai dažas domas un fabulu romānam, par kuru mēs runājām pagājušajā reizē. Ja Tu nepiedalies, es ne gribu romānu rakstīt, bet, ja Tu ceturtdien atbrauksi ar tematu, tad man nav nekas pretī arī uzrakstīt. Tad Tev nemaz nevajadzētu Zālītes priekšā atvainoties, ka apsolīji viņam manu romānu, par kuru es neesmu pat padomājis. Katrā ziņā mūsu lielo romānu es viens, pats nerakstīšu, bet kaut ko citu, ar ko nopelnīt naudu, - Dod man darbu, mīļā, bet pati nododies mūzikai, nenokar galvu, nemokies veltīgi; manis dēļ neuztraucies, es esmu spēcīgs un možs. Kaut tikai Tu nesaslimtu, kaut Tu manis dēļ tik briesmīgi neciestu. Ak, kaut es varētu Tevis dēļ ko darīt, lai Tu vieglāk panestu šīs plosošās bēdas, mana mīļā, mīļā. Spīdi, mīļā.
                                                                                                                    Jā, mīļā, Tu mana māte!

217.

ASPAZIJAI
Liepājā 1897. gadā, pēc 2. (14.) augusta

Mētelis, platmale, žakete, veste, bikses (Berlīnes), kurpes, galda drāna, koferis, siksna, sega, 2 spilveni, roku sildītāji, pulkstenis, sudraba nazis, sudraba dakšiņa, sudraba ēdamkarote, tējkarote, metāla tējkanna, 2 slīpētas glāzes, 2 apakštasītes, metāla bļodiņa.

Veļa
2 virskrekli, 2 naktskrekli (sarkans un rozā), 2 pāri apakšbikšu, 2 palagi, 2 spilvena pārvalki, 3 dvieļi (2 «E. R.» smalki, viens rupjš), 3 salvetes (2 «E. R.»), 4 kaklautiņi, 3 pāri manšetu, 3 pāri zeķu, kabatas lakatiņi, 3 kaklasaites.
«Nākotnes cilvēka» klade, tinte, spalvaskāts, 2 naži, 2 zīmuļi.

Grāmatas
«Fausts» - 2 Dincera                       Demon» verte!
«Fausts» - Geigera                          Platona «Dzīres» 2
«Fausts» - Bojezena                        Brandesa «Jaunie ceļa
«Fausts» - Fišera 2                                  cirtēji»
Bībele - izrakstīt                              «Meža pīle»
Ulmaņa leksikons                            Borkmanis
«Mājas Viesa Mēnešraksts» - 2     Hardens
«Vaidelote»                                     Buda
Rīgas gleznu katalogs 2                    Hauptmanis (Rods)
Berlīnes gleznu katalogs 4                Hauptmanis (Helmers)
«Attīstības solis»                              Hānsons
Rakstu krājums 9.4. - 2                   Flaišlens
Teodors («Laikrakstu virzieni»)       Salome
Stenogrāfija                                     Baškirceva
Uložeņije o nakazaņijah                    Flamarions
Kleinpauls                                        Mopasāns.

Mazajam mīļajam zeltkukainītim atdots atpakaļ
Bikses (vecas, melnas), sega (viegla, pašausta), 3 stikla burkas, 1 naktskrekls, 2 pāri apakšbikšu, 1 kaklautiņš, 3 apkaklītes, 1 pāris manšetu; 1 pāris zeķu, kabatas lakatiņi, 2 kaklasaites.
Mīļo zeltkukainīt, ametistiņ, dvēselīt, dimantiņ, rožsmaržiņ, Iniņ, zaļzelta spožumiņ.

Mīļkukainītim darbi:
«Hanneli» paņemt atpakaļ.
Apjautāties par saviem dzejoļiem Neimanim.
Tikai 6 stundas mācīties vai pat mazāk, kataloģizēt grāmatas, uzņemt visu mūsu inventāru.«Fausta» korektūras atsūtīt man.
Noteikti izlabot «Fausta» 8. burtnīcu.
Mīļais mazkukainītis nav itin neko izlabojis. Atzīmēt katru pantu, kas neskan gludi, jo tagad «Baltijas Vēstnesis» jau divkārt stingri mums raudzīsies uz pirkstiņiem.

218.

ASPAZIJAI
Liepājā 1897. gada 4. (16.) augustā

Svēto zelta mīļputniņ un arī rožsmaržiņu kukainīt, es sāku jau šodien rakstīt vēstulīti gluži mazajam kukainītim, ir pirmdiena, 4. VIII, neesmu vēl saņēmis no Tevis nevienu vēstulīti, no «Rižskij vestņik» un Zālītes arī ne. Manu bezgala mīļo cerībkukainīt, es tā ilgojos pēc Tava tuvuma, un mani tas nomierina, kad es Tev rakstu, ir gandrīz tā, it kā es ar Tevi sarunātos. Man vienmēr ir bijusi šī sajūta, un tādēļ manas vēstules arī iznāk tik garas, man vienmēr vēl gribējies pabūt brītiņu pie mīļdvēselītes. Es jau gribēju rakstīt arī pagājušo reizi, bet tas ar tām puķēm mani samulsināja, un tad tā ilgā pratināšana. Aizpagājušo reizi es Tev uzrakstīju dienasgrāmatu, kur izklāstīju jautājumu par dievu, bet Tev to nenodevu; ir tiešām pārāk ass uzrakstīts, es spriežu par Tevi laikam gan aplam, un tas būtu Tevi tikai sāpinājis. Es to atdošu Tev, kad Tu būsi mierīgāka; starp citu, Tev nav jādomā, ka tā ir pārāk ļauna. Tas ir garām un nav atstājis nekādu pēdu, vienīgi padarījis mani stiprāku. Es to tagad esmu atradis kā labu līdzekli, lai atbrīvotos no drūmajām un mokošajām domām. Es uzrakstu šīs drūmās un riebīgās domas, vienalga kādā formā, kā dienasgrāmatu vai dzejoli, un, kad tiešām esmu visu uzrakstījis, tad pēkšņi ir tā, it kā sāpju nemaz nebūtu bijis, tās faktiski ir palikušas uz papīra. Tā Tev jāspriež par maniem dzejoļiem, un nekādā ziņā Tev, saulputeklīšu kukainīt, nav par tiem jānoskumst, bet gan jābūt priecīgai, ka Tavs lielkukainītis tik viegli tiek vaļā no sāpēm. Zeltiņ, mīļo dimantactiņ, mēģini arī Tu, manu gaismiņ, tā darīt, un Tu redzēsi, kā Tu kļūsi brīva no sāpēm. Bet, mīļcerībiņ, es tomēr nezinu, Tavas sāpes ir daudz lielākas, tik milzīgas, ka tām nav vairs vārdu, un man arī nav vārdu, lai šīs sāpes izteiktu, man acis tūliņ pārplūst asarām, kad es domāju par Tevi, mans neizsakāmais sāpju kukainīt. Es gandrīz nespēju aptvert, cik ļoti Tu ciet, jo Tu tik neizmērojami mani mīli pat savos visgaišākajos acumirkļos nekad neesmu nojautis, ka Tu varētu tā mīlēt, jā, ka vispār cilvēki var tik ļoti mīlēt; es tas esmu, es. Tik mazs es sev izliekos šajā rītsārtajā jūrā, kurā peldos. Tu mīlulīt, bezgalīgā jūriņ. Bet es gribu kļūt liels, mīlulīt, zvaigznīt, saulīt, es gribu pie Tevis izaugt, un kaut tas būtu, tikai Tevi uzskatot; es gribu augt un kļūt par lielu zemi, lai spētu uzņemt savu jūru tā, kā mans mīlulītis, mazā Iniņa guļ manā klēpī. Ak, mīlulīt, mīlulīt, Tu spēj no manis izveidot visu, dažas stundas, un es jūtu, cik tālu un augstu es spēju augt, kā es spēju saņemties pēc augstākā. Tu man uzsmaidi, manu saulkukainīt, un es izstiepju roku un plūcu to augstāko ziedu, taču ne viens, bet ar Taviem pirkstiņiem. Viens es šo augstāko ziedu nekad nevarētu aizsniegt. Es esmu tā iedzīvojies augstumā, lielumā un labumā, esmu dzīvojis tikai Tevī, Tavās vēstulēs (kuras, starp citu, ir tik brīnišķi uzrakstītas), Tavos skatienos, mana vislabākā sabiedrība ir Gēte, tā ka man vienmēr sāp, ja es nelasu vai nedzirdu nekā laba, bet gan ko mazāk vērtīgu. Mazais, šķiet, padara mazu mani pašu, un tad atkal uznāk drūmas domas, tad es neticu, ka spēšu paveikt ko īstu, cītīgi nestrādāju, saplok enerģija, tad es domāju par mūsu stāvokli, un sāpes sākas no jauna. Tā ir radusies lielākā daļa manu sāpju dzejoļu. Tad tas atkal pāriet.

219.

ASPAZIJAI
Liepājā 1897. gada 7. (19.) augustā

                                                                                                                                                            Liepājā 7./VIII 97.

Mīļā, manu zeltmīlulīt, nevaru Tev uzrakstīt nekā jauna, nekādu pārmaiņu vēl nav, ja Tu nesaņem citu ziņu, tad atbrauc otrdien uz satikšanos; man tikai gribas būt pie Tevis, sasildīties saulītē, un man atkal ir labi, un es sajūtu laimi dziļāk un vairāk nekā vienaldzīgie, miegainie ļaudis brīvībā, Tu runā - un bēdas arī. Jā, mēs dzīvojam intensīvāk. Bet tagad bēdas ir it kā aizklātas, pagājušo reizi Tu tās aizsedzi. Es, lai gan nedaudz, strādāju - Tu pati tā gribēji -, bet arī darbā atspoguļojas saulainā atmosfēra, ja Tu izlasīsi pēdējās dzejas («Faustu») un salīdzināsi tās ar iepriekšējām, Tu pati ieraudzīsi starpību, un es jau gaidu, ka Tu mani uzslavēsi. Pirmais Jautājums, kad Tu atbrauksi, būs, vai arī Tu izdari visu, ko apsolījies: vai katru dienu pastaigājies, vai noīrēji klavieres un spēlē, vai brauc uz jūrmalu peldēties, lasi piezīmes, pārlabo stāstu un ne pārāk daudz nododies mācībām? Es zinu, cik nelabprāt Tu pastaigājies, bet tas ir ļoti svarīgi, Tu pavisam panīksi, bet tieši Tev jābūt stiprai mūsu abu dēļ. Par manu veselību nerūpējies, tagad esmu možs. Dieva dēļ rūpējies vairāk par sevi, iedomā, ka Tev vienai viss jādara, visas rūpes tagad gulstas uz Taviem pleciem, Tev jābūt psihiski stiprai, bet tas nav iespējams, ja Tu fiziski būsi novārgusi. Viss ir atkarīgs no Tevis. Drīz visi jautājumi izšķirsies, un mēs nevaram pazust, - vai Tu atceries dzejoli par nākotni? - Es lasīju beigas (2. cēlienam) 8. numurā, ļoti labi, bet sākums un pārējais man nepavisam nepatīk, es nedomāju, ka iznāks tik slikti. - Apprasies Zālītim, kas noticis ar korektūrām - vai viņš Tev tās piesūta? Es ļoti gribētu taisīt korektūras, jo daudz rupju kļūdu, un šo to vēl varētu izlabot. - Līdz ar šo nosūtu Tev vēstuli Reutam (imeņije Kameņec, čerez st. S. P. V. ž. d. Rušoni), kuru Tu nosūtīsi no Jelgavas. - Šodien ir ceturtdiena, un es mazliet garlaikojos, jo iepriekšējās ceturtdienās es Tev visu to būtu pateicis personīgi. - Mana mīļā, otrdien es izpildīšu Tavu vēlēšanos arī par mantām, Tu daudz paņemsi sev līdzi. Par pārbraukšanu uz Rīgu pārāk nerūpējies; pats galvenais, lai mums atļautu satikties un strādāt pie «Fausta» tulkošanas, bet uz to jau ir pamatota cerība. Mīļā zelta saulīt, esi laba, neļaujies bēdām, drīz viss pāries. Mana mīļā! Sveicini mājās.

220.

ASPAZIJAI
Liepājā 1897. gadā, ap 10. (22.) augustu

Tu manu svētzelta, svētīto gaismas kukainīt, Tu mīļā, manu bezgalīgo cerību putniņ, tagad man taču Tevi atkal uz dažiem acumirkļiem jāredz, lai sevi atkal stiprinātu ilgām, ilgām dienām. Mīlulīt, manu svētlaimīt, šonedēļ Tu man iedevi klusu svētlaimes mieru, ne reizes neesmu sajutis sāpju, bet bieži gan klusu kukainīšprieciņu, Tu jau to redzēsi no dzejoļiem, kam šoreiz gan Tev vajadzētu patikt, tikai daži ir vecie, no aizpagājušās nedēļas, kuri vēl ir slikti, bet kurus es tomēr neaizmetu projām, lai Tu, manu dzīvības kukainīt, viņu zinātu. Un Tu jau man apsolīji arī tāpat visu pasacīt. It sevišķi Tev vajag man vairāk uzticēt savas sāpes un visas savas rūpes, un bažas, tad jau mēs abpusēji viens otram palīdzēsim. Tagad esmu kļuvis patiešām mierīgs, bet nu tikai redzu, cik noguris biju. Šonedēļ patiešām esmu ļoti maz strādājis, bet toties atkal esmu lasījis. Liekas, ka man pat grūti strādāt, un iet arī lēnām, piemēram, «Fausts». Bet tas jau ar laiku pāries, jo nu es esmu mierīgs, un Tu, mana dvēselīt, man jau tik brīnišķi palīdzi garīgi. Bet raksti gar savām jūtām, raksti dienasgrāmatu un stāsti man tik daudz, cik vien iespējams, par savu gara un dvēseles stāvokli, tā mēs arvien paliksim garīgā un psihiskā saskarē, un tad vispār nekāda vara nevarēs mums neko padarīt un mūs salauzt. Tikai tad, kad garīgā domu un jūtu apmaiņa apstājas, satumst, un tad tiešām ir briesmas. Tava pēdējā mīļā vēstulīte mani arī ļoti nomierināja. Jā, mēs attīstīsimies kopīgi, ne katrs par sevi, katrs savā virzienā. Visa mana cenšanās jau sen bija vērsta uz to, lai visiem spēkiem ar ieradumu saistītu sevi pie Tevis un tāpat saistītu Tevi pie sevis. Tikai katrā ziņā ir vajadzīgs, lai arī Tu pati censtos ar pierašanu sevi saistīt pie manis. Ja Tu, piemēram, savā ticībā uz dievu būtu bez manis gājusi tālāk, tad ar to Tu būtu šo pierašanu pie manis patvarīgi salauzusi. Un tādēļ mans uztraukums. Tātad nekavēsimies tagad ilgāk pie šī jautājuma, mums jau ir diezgan cita, ko darīt, bet atliksim to līdz mūsu kopīgām pārdomām. Šajā pavisam īsajā laikā esmu tomēr manījis, ka par to vēl daudz jādomā, ka domu un jūtu apmaiņā ar Tevi es arī šajā jautājumā varu attīstīties tālu, tālu, gluži tāpat kā Tu. Katrā ziņā man viss kļūst skaidrāks, un tas jau ir tas nepieciešamais. Tātad domāsim par to kopīgi, bet līdz tam nespiedīsim viens otru ar varu. Bet Tu, manu bezgalīgo mīļmīlulīt, gribi, kā šķiet, par daudz strādāt, 10 stundas mācīties ir par daudz, ar 6 pietiktu; ja es tomēr varbūt pret zalog tiktu brīvs, Tu taču tik un tā atrastu maz laika mācībām, Tev būtu jā būt mīļai pret savu lielkukainīti, ļoti, ļoti mīļai, un tāda Tu arī būtu, vairāk, nekā es spēju cerēt, Tu jau esi, mīļa un laba, gluži bez mēra un robežām.

221.

ASPAZIJAI
Liepājā 1897. gada 14. (26.) augustā

                                                                                                                                        Liepājā 14./VIII 97.

Mana mīļā, dārgā, vakar saņēmu Tavu kartīti. Mani pārvedīs uz Rīgu vai nu šodien, vai rīt, kā teica vecākais uzraugs, pašu pulkveža kungu es neesmu redzējis. Par pazudušo vēstuli apvaicājies vēl Jelgavas pasta kantorī, jā tā neatrodas, es uzrakstīšu Reutam otru vēstuli no Rīgas. Viņa adrese:
S. Peterb. Varš. žel. dor. stancija Rušoni - imen. Kameņec vladeļcu Reuttu.
Tas tomēr nav steidzīgi, jo naudas mums] varbūt pietiks. Rīgā būs iespējams izdot Tev pilnvaru, jo izdotā neder. Man liekas, līdz pirmdienai Tev nemaz nevajadzētu braukt uz Rīgu; pirmajās dienās nepielaidīs, bet tur vēl nāk svētdiena. Mīļā, zeltmīlulīt, Tu tikai negarlaikojies, neuztraucies manis dēļ, es esmu mierīgs un strādāju kā agrāk, pēdējās divās nedēļās, pateicoties Tev, esmu krietni atkopies. Pastaigājies, mīļā, vairāk un nestrādā pārāk daudz; noīrē klavieres; raksti, par ko mēs runājām. Jauno stāstu vēl neesmu iesācis, brīnišķīgs temats, bet es uz saviem spēkiem, nepaļaujos. Mīļā, esi tikpat stipra, kādu es Tevi redzēju pirmdien.

                                                                                                                            Mana mīļā!

222.

ASPAZIJAI
Rīgā 1897. gada 15. (27.) augustā

                                                                                                                        Rīgā 15./VIII 97.

Mana mīļā, šorīt es iebraucu Rīgā un tūliņ rakstu Tev, lai Tu veltīgi nebrauktu. Pirmdien satikšanos laikam neatļaus, tāpēc labāk nogaidi manu nākamo vēstuli, kuru es tūliņ rakstīšu, tiklīdz uzzināšu kaut ko noteiktu. Mīļā, neuztraucies manis dēļ, es esmu vesels un mierīgs, esi arī Tu man drošsirdīga, stipra dvēsele. Nestrādā par daudz, bet tomēr nodarbojies vienmēr, lai nepadotos grūtsirdībai. Mīļā, mīļā, atceries, ka Tev jābūt stiprai mūsu abu dēļ. Satikšanos droši vien atļaus noteiktās dienās, tāpat kā Liepājā. Uz drīzu redzēšanos, mīļā! - Tavu kartīti es saņēmu Liepājā un uzrakstīju uz to atbildi. Žandarmērijas pārvalde atrodas Pauluči un Suvorova ielas stūrī Nr. 2. Manu zeltmīlulīt, esi mierīga arī «Fausta» dēļ, man laipni atļāva nodarboties ar tulkošanu.

                                                                                                                            Uz redzēšanos, mīļā, mīļā!

223.

ASPAZIJAI
Rīgā 1897. gada 22. augustā (3. septembrī)

                                                                                                                    Rīgā 22./VIII 97.

Mana mīļā, dārgā, Tavu mīļo vēstuli saņēmu trešdien, bet otru vēstuli, kuru Tu nodevi trešdien, vēl neesmu saņēmis. Es rakstu jau šodien, lai mana vēstule Tevi sasniegtu vēl līdz nākamajai trešdienai, 23. VIII. Man gribētos ar Tevi daudz ko pārrunāt, bet baidos daudz rakstīt, lai neaizkavētu vēstules saņemšanu. Kad nākamajā nedēļā brauksi pie manis, atved man «Nathan der Weise»un Katalog der Reclam-Universaibibliothek, tad vēl «Hitopadeša» (Reklāma Univ. bibl. Nr. 3385-83). Esmu ieinteresējies par Budu un gribu iepazīties vairāk ar indiešu literatūru. Man radies plāns lielai drāmai «Buda» (pēc šī plāna vajadzēs dzejoļus), bet par to es vēstules beigās, ja atliks vietas, uzrakstīšu dažas rindiņas. «Fausts» virzās uz priekšu labi, tikai es nezinu, kādā veidā tulkojums laikā nokļūs pie redaktora Zālītes, bet pirms tam pie Tevis caurskatei. Prokurora kungs, kas mani nopratina, prot vāciski un, ja esmu pareizi sapratis, pat latviski; kad viņš pats izskatīs tulkojumu, es varētu manuskriptu Tev nodot satikšanās reizē, kā to darījām Liepājā. Ja ne, vajadzēs manuskriptu sūtīt tieši redaktoram Zālītem, un pie viņa Tu tad izskatīsi un izlabosi tulkojumu. Ja arī tas nebūtu iespējams, tad ir vēl iespēja nosūtīt manuskriptu cenzoram. Kā tas viss atrisināsies, es vēl nezinu, jo neesmu redzējis prokurora kungu. Nevajag par daudz nodoties cerībām, iespējams, ka mēs pazaudēsim arī beidzamo peļņu, honorāru par «Fausta» tulkojumu, ja nenodosim laikā. Man ir arī vācu valodā uzrakstīti dzejoļi, ja nokārtosies jautājums par «Faustu»; varbūt Tu saņemsi arī dzejoļus, un tas Tevi kaut dažas minūtes izklaidēs. Es pārāk labi zinu, kā Tu cieti un garlaikojies, un gribētu kaut ko darīt, lai Tev būtu vieglāk. Es tikai Tevis dēļ strādāju; Tev, es ceru, ir labāk ap sirdi, kad redzi, ka es vēl turos. Bet nervi mums tiešām par daudz smalki un jūtīgi, pastāvīgais uztraukums tos ļoti nogurdinājis; man tie kļuvuši pavisam gurdi, neklausa, bet patvaļīgi uzliesmo un tad top apātiski. Vārdus es izrunāju ar mokām, runa pārāk klusa, neskaidra, stostīga. Katrā ziņā tas viss drīz var mainīties uz labo pusi. Es tagad regulāri dabūju pusdienas, un tas atjauno spēkus. Varbūt man dos citu kameru. Tuvojas arī laiks, kad mani solīja izlaist pret drošības naudu; attiecīgo summu Tu vari iemaksāt pasta krājkasē vai, vēl labāk, tepat, Rīgā, valsts bankas kantorī, krājkases nodaļā (Pils ielā, netālu no pils). - Labi, mīļā, ka Tu esi sākusi strādāt, tas Tevi izklaidēs, bet vai pie Olgas Tevi pārāk netraucēs? Ja Zālīte neņem naudu, tad Tu varētu dzīvot pie viņa par to honorāru, kas mums vēl pienākas, citādi mēs to varbūt nemaz nedabūsim. Mīļā, noīrē klavieres, tas Tevi izklaidēs, Tev jābūt stiprai.
Mana mīļā, mīļā, uz redzēšanos!

Vēstules otrās lappuses kreisajā malā vertikāli rakstīts:
Mums bieži ir vienādas domas vienā laikā; es salīdzinu Tavas vēstules un savus dzejoļus.

224.

ASPAZIJAI
Rīgā 1897. gada 29. augustā (10. septembrī)

                                                                                                                                                Rīgā 29. VIII 97.

Manu mīļo zeltmīlulīt, es rakstu Tev jau šodien, tā man ir vieglāk; man liekas, ka vēl redzu. Tevi savā priekšā un turpinu mūsu vakardienas sarunu. Gribēju Tev arī atgādināt, ka Tev jāuzraksta piezīmes «Faustam», toreiz es aiz slinkuma neuzrakstīju no paša sākuma, bet tagad viss tulkojuma teksts ir pie Tevis. Līdz ar šo vēstuli nosūtu Tev piezīmēm un komentāriem L.Geigeru, jo Bojezenā pārāk maz. Bez Geigera nosūtu arī septiņas lapas gatava tulkojuma, tā ka paliek tikai 250 rindas. Kad pabeigsi piezīmes, atsūti man Geigeru atpakaļ, jo IV cēlienam es pats uzrakstīšu piezīmes. Es Tevi, mīļā, vēlreiz lūdzu ļoti stingri ņemt III cēlienu, jo tas mums ir ļoti svarīgi, III cēliens ir kaut kas pavisam sevišķs, tam pievērsīs visvairāk uzmanības, un mums pieķersies, ja būs kaut mazākā kļūda vai nelīdzenums. III cēliens gandrīz viss ir trimetros, tetrametros un brīvos metros (odās), bet šis pantmēri pie mums parādīsies pirmo reizi. Mūsu valodai tie ir pilnīgi nederīgi, un to ieviešana vācu valodā arī ir kļūda, bet, tiklīdz būs jūtama neērtība, valodas nedabiskums un neskaidrība vai kļūda pantmērā, tad nebūs vainojama ne valoda, ne pantmērs, bet vienīgi mēs. Glābiņš mums būtu, ja Tu pēc stingras izskatīšanas un kļūdu izlabošanas atsūtītu man atpakaļ to daļu, kas atrodas pie Tevis, galīgai pārveidošanai, jo Tu pati varbūt nevarēsi visu izlabot, bet tikai atzīmēsi kļūdas. Palūdz, mīļā, lai atļautu tā izdarīt. Bet, ja bez tā var iztikt, tad vēl labāk. - Pašā sākumā neaizmirsti atzīmēt, ka vispirms III cēliens bijusi patstāvīga poēma. Es Tev, zeltmīlulīt, uzdodu ļoti daudz darba, vai Tev maz būs iespējams to visu paveikt līdz 8. septembrim? Tev, manai nabadzītei, sāp acis, Tu tik daudz esi raudājusi, bet acis Tev pavisam vājas; es briesmīgi baidos par Tevi, Tu vēl kļūsi akla, tāpat kā brālis, kritīsi izmisumā, un tad visam beigas. Tikai ar Tevi es vēl turos, Tev jābūt stiprākai par mani. Bet es jau pats nezinu, no kurienes ņemt šo spēku, es krītu no vienas galējības otrā; bet; kur vien izstiepsi roku, visur tukšums. Lūk, viņš - meistars Indriķis no Hauptmaņa «Versunkene Glocke». Flamarions ar savu astronomiju man nedod nekā jauna, es vairāk. Man imponē un savā ziņā mani apmierina tikai Buda -ar savu briesmīgo konsekvenci un lepnumu. Izvairies no ciešanām (viņam ir trīs: Alter, Krankheit, Tod), kurām esi padots bez paša gribas, un no ciešanu Wiedergehurt ar to, ka apzināti un ar paša gribu iznīcināsi Wiedergeburt; tad tev būs miers uz visiem laikiem un nebūs vairs itin nekā. Bet šī iznīcināšana ir iespējama vienīgi ar Nirwana apziņu, izprašanu, ar to, ka būsi Nirwan pārņemts. Šī .filozofija ir ļoti interesanta, bet sākumā to grūti saprast Pēc visa ir redzams, ka to ir izdomājis karalis. Tiešām, nav nekā briesmīgāka kā būt par invalīdu, bet varbūt vēl briesmīgāk ir sajust, ka maz pamazām kļūsti par tādu. Dažreiz man tagad ir tūkstoš plānu un es strādāju ar drudžainu degsmi, bet tad atkal seko pilnīga apātija. Tomēr, redz, ka esmu par audz izplūdis, un .taču nebūtu par ļaunu arī Tev izlasīt «Buddha-Carita». - Es aizrakstīju Strašunskim, lai viņš neizdod naudu māsai Dorai (vārdu neminēju). Zālītem arī aizrakstīju. - Mīļā, mīļā, es Tev vēlreiz rakstīšu, uz redzēšanos.

Vēstules augšmalā rakstīts:
Vai nebūtu iespējams iekārtot tā, ka. vēstules es adresētu Žandarmērijas pārvaldei un Tu pati tur tās tieši saņemtu?

225.

ASPAZIJAI
Rīgā 1897. gada 31. augustā (12. septembrī) un 1. (13.) septembrī

                                                                                                                                            Rīgā 31./VIII 97.

Cik gan Tu, manu saulaino pavasari, esi brīnišķi laba un mīļa, es turu rokās Tavu vēstuli un varu lasīt tikai ar pārtraukumiem, es nespēju, nervi streiko un joņo. Jau pagājušas trīs stundas, kopš visu saņēmu, gan vēstuli, gan pārējo. Viss traucas tūliņ atbildēt, bet redzu, ka tas nebūs iespējams, es varētu rakstīt vienīgi mūsu stilā, bet negribu profanēt. Mīļā, mīļā, paldies, rīt. Cik Tu esi laba; mīļā, cik tas ir jauki, man ir tik labi. Tu pati varbūt pilnībā nesaproti, kā Tu mani iepriecināji. Tu man atņēmi grūtu darbu, es jūtu, ka Tu man esi kļuvusi vēl tuvāka. Tu mani vairs nekad un nekādi nenosodīsi, Tu mani saproti tik dziļi, ka dzīvo ar mani vienu dzīvi. Nav nekāds brīnums, ka mums tik bieži, lai gan neredzam viens otru, ir vienas un tās pašas domas, ko es ievēroju gandrīz katrā vēstulē, bet it sevišķi šajā. - Pat šodien man vēl ir grūti rakstīt, - no vakardienas satraukuma stipri sāp galva, un es jūtu tādu kā nogurumu. - Bet toties esmu mierīgs, no Tavas vēstules es redzu, ka varu brīvi par visu domāt, ka nekas Tevi nebaida. Nepanesama man ir noslēpumainība arī domās, Tev jāzina viss, kas noris manī. Bet Tu jau iepriekš uzminēji. - Es pastāvīgi kļūdos un esmu spiests labot, pārāk daudz neesmu strādājis šodien, bet tomēr, - Tu saki, lai apmierina apziņa, ka dzīve nav aizgājusi velti. Tas ir vienalga, citu dēļ es neesmu dzīvojis. Mūsu laime - mēs paši, tas ir tiesa. Mēs dzīvojām intensīvi, augstu pacēlāmies, visu plaši aptvērām, dziļi izjutām. Mēs dzīvojām augstumā un priekšdienās. Mēs bezgalīgi attīstījāmies, un, kad jutām, ka paši sevi vairs neapmierinām, nevaram vairs tālāk attīstīties, mēs viens otru asimilējām, tā paši sevi papildinādami. Un šī jaunā dzīve varēja attīstīties divtik augstu. Bet visa jaunās dzīves jēga sastāvēja no izsmalcinātu spēju un jūtu attīstības, kuru dēļ mēs esam tik daudz pūlējušies, izcīnījuši smagu cīņu un likuši uz to visas savas cerības. Bet šis jaunais, smalkais spēks - kaut ko līdzīgu es atradu arī Flamarionā, bet vēl ļoti robustu, labāks tas ir Gārborgam un Hamsunam, bet visiem it kā neapzināti -,šis spēks ir tik maigs un jūtīgs, ka katrs rupjš pieskāriens to aizskar pirmo, un rupjā vide, organisma novājinājums neizbēgami to tūliņ ietekmē. Bet es negribu, lai tas zustu, tas ir viss. Bez tā dzīve ir garlaicīga un tukša; to atņemt nozīmē atņemt vairāk nekā acis, tas ir gandrīz kā atņemt jūtas un saprātu. Tad vairs nav iespējams realizēt, izjust to, ko pat Gēte neizdomāja, ko Ibsens tikai iezīmēja. «Rosmērsholmā». Bet šī ir vienīgā dzīve, ko mēs varam dzīvot, atpakaļ mēs nevaram. Katrs atpakaļ vērstais solis iznīcina arī mūsu smalko jūtu un domu kopējās dzīves skaisto pagātni. Bet mākslinieku ceļ ne viņa radītais darbs, bet ideja, kas viņam bijusi. Līdzīgu domu es neviļus atradu arī Baškircevas memuāros. Mēs esam dzīves mākslinieki, un mums bija ideja, ko vēl neviens nesaprot; tā ir zīme, ka tā ir augsta un pareiza, nepareizo ātri saprot. Mēs varam iztikt arī bez mākslinieciskas īstenības attēlošanas. - Mana istabiņa ir bezgalīga, mans pavasaris to piepilda, man ir spārni. - Manu mīlulīt, mana siltā saule, man dvēselē ir labi; drīz es Tevi redzēšu un Tev visu izstāstīšu. - Es jau negribu Tev šo vēstuli nosūtīt, tā ir tik slikti uzrakstīta; galva vēl arvien sāp, bet tad es nodomāju, ka tā Tu vieglāk redzēsi, kādā stāvoklī es atrodos, un sapratīsi, kā esmu nokļuvis līdz saviem prātojumiem.
Mana mīļā, mīļā. -

Vēstules pirmās lappuses augšmalā rakstīts:
Pasveicini labos, mīļos bērnus Mariju un Olgu un sirsnīgi pateicies viņām, viņas mani ļoti iepriecināja ar skaistām dāvanām, kas rāda, ka viņas mani nav aizmirsušas. Reizē es saņēmu arī karoti un kaula nazi, un dakšiņu; par to Tu nekā neraksti. Kam man pateikties par patīkamo laipnību?

Vēstules otrās lappuses augšmalā rakstīts:
Manu zeltmīlulīt, neraksti neko par mani, citādi es nesaņemu Tavas vēstules. Arī beidzamajā bija svītrojumi. Par grāmatām pateicos, bet, ja iznāk nauda, nopērc vēl šādas: Herrig. Schopenhauer 3187, Hölderlin 510, Saules meita, Goethe. Aus meinem Leben, Dichtung und Wahrheit, Indjisk. Reclam. 2116 Nala und Damayanti, Lammenais. Worte des Glaubens 1462, Du Prel. Rätsel des Menschen 2978.

226.

ASPAZIJAI
Rīgā 1897. gada 7. (19.) septembrī

                                                                                                                                Rīgā 7./IX 97.

Manu mīļo Herzliebling, tik tālu vēl ir trešdiena, bet es to jau sen gaidu; nesaņemu ne Tavas vēstules, ne grāmatas, bet es gaidu, gaidu. Vēstules saņem ne ātrāk kā pēc 5-6 dienām, rakstīsim biežāk: divas vai trīs reizes nedēļā. Pulkveža kungs sacīja, ka varbūt būšot iespējams atļaut satikšanos arī divas reizes nedēļā; pajautā viņam par to, varbūt tagad ir iespējams; ne jau ilgu laiku mums to vajadzēs. Gribēju Tev uzrakstīt jau otrā dienā pēc satikšanās, kā parasti, bet neiznāca laika. Man nav nekā jauna, ko Tev pastāstīt, izņemot to, ka es pret paša gribu paklausīju Tavam padomam - mazāk strādāt. Līdz pusdienas laikam es tik tikko pagūstu «Faustu», bet pēc tam jau esmu noguris, tiklīdz sāku strādāt, sāp galva. Jau kādas nedēļas es ievēroju šo minuāciju; tā ir vesela sistēma, ist es schon Wahnsinn; hat es doch Methode. Es to vēroju, un šī vērošana man aizstāj neiespējamo darbu; tā Līzei patika skatīties, kā viņai asinis pilēja. Bet drīz es būšu gatavs, vēl pirms avots būs izsīcis. [Cenzora izsvītrotas 5 rindas.] Mums ir labāks mierinājums. Padomā labi, varbūt Tavi spēki vēl nav tā sabeigti no «bezgalīgi sīkā» kā mani un var atlabt. Raksti man vairāk par sevi, Tu vienmēr runā par mani. Man ir skumji, ka es pat nezinu nekā par Tavu veselību; katrā ziņā raksti biežāk - mums ir tiesības rakstīt kaut vai katru dienu - raksti par savu veselību, kā Tu jūties, kā pavadi laiku, ko dari, un strādā - tā es kaut domās varētu dzīvot kopā ir Tevi. Mums tas tagad ir nepieciešams. Tu zini, kā es mīlu sauli, man tā vajadzīga katru dienu; Herzliebling [1 nesalasāms vārds].

Vēstules pēdējās lappuses augšmalā rakstīts:
Mīļā, atnes man naktskreklu un svečturi. Līdz ar šo nosūtu Zālītem korektūru. Pateicies Zālītes kundzei. Mans reimatisms atkal stiprāk jūtams.

227.

ASPAZIJAI
Rīgā 1897. gada 10. un 11. (22. un 23.) septembrī

                                                                                                                                                Rīgā 10./IX 97.

Mana mīļā, dārgā, nebrīnies, ka es rakstu jau šodien, iemesls tam ļoti prozaisks - gribu pusdienas. Šodien es paliku bez pusdienām, zēns nezin kāpēc man tās nav atnesis no virtuves. Aizej, mīļā, uz virtuvi un uzzini, kas noticis. Tu taču iemaksāji par mēnesi uz priekšu, bet mēnesis vēl nav pagājis.- Drīz es Tev, Liebling, uzrakstīšu citu vēstuli, raksti arī Tu biežāk; ja arī mums nenodos visas vēstules, tad tomēr es tās saņemšu vairāk nekā tagad. Viena Tava vēstule mani noteikti nav sasniegusi; šodien es saņēmu vienīgi Tavu 6. septembrī rakstīto vēstuli, bet Tu runā par divām. Raksti biežāk, mīļā, un dieva dēļ nerunā par lietu; ja es neasaņemu no Tevis pat vēstules, tad es zaudēju beidzamo atbakstu. Vismaz mēs no savas puses darīsim visu, lai tas nenotiktu.--Mūsu pārtraukto sakaru dēļ Tu ciet vēl vairāk nekā es. -- Bet Tu esi mans spēks, ja Tu ciet, es to vēl vairāk izjūtu. Un bez visa tā spēki jau mazinās, un man jau nebūs iespējams tos uzlabot arī brīvībā; nākotnē man atliek vienīgi invalīda liktenis miesīgi un garīgi, bet to es nepieņemšu. Bet es tomēr paklausīšu Tev, ņemšu vērā Tavus pastāvīgos mierinājumus un parunāšu ar ārstu, lūgšos pat uz slimnīcu, lai gan liela labuma es tur neredzu. Lej ūdeni, cik gribi, bet izsīkušu avotu vairs nepārvērtīsi par tekošu. Mīļā, zeltmīlulīt, mans pavasari, Tu raksti, lai es domājot par Tevi; mīļā, es domāju tikai par Tevi, bet, ja es garīgi kļūstu vājāks, ja zūd smalkās, augstākās jūtas, tad es Tev godu nedarīšu un pats sev būšu tikai par nastu. Kas reiz dzīvojis augstāku, jaunu dzīvi ar izsmalcinātām jūtām un domām, kā mēs abi, tas nevar samierināties ar vienkāršu veģetēšanu. - Tagad jau trīs nedēļas es nespēju nekā patstāvīga strādāt. - Pasveicini, mīļā, Olgu un Mariechen. Atnes uz kantori drusku naudas. (Kāpēc Tu vēstulē pārmet citiem, viņi nav vainīgi, es negribu sevi pielīdzināt viņiem, un vispār par kaut ko tamlīdzīgu labāk nemaz nerunā.) Mīļā, mana dārgā, Tu esi mans mierinājums, Tu esi mans spēks, mans pavasaris, esi stipra, Tev vēl daudz būs jācieš. Mīļā -

Vēstules pirmās lappuses kreisajā malā vertikāli rakstīts:
11. IX Ar pusdienām viss nokārtosies, bet, ja ir laiks, pieej. L. Ar pusdienām viss nokārtojās. Šodien es atkal saņēmu pusdienas. Tev nav jāiet. L.

228.

ASPAZIJAI
Rīgā 1897. gada 13. (25.) septembrī

                                                                                                                                            Rīgā 13./lX 97.

Mana mīļā, Herzliebling, es steidzos nosūtīt Tev vajadzīgās grāmatas, lai nebūtu aizkavēšanās darbā. [Vēstulei noplēsta mala] Flaišlens, Hānsons un [noplēsta mala] arī pielieku dzejas, par kurām [noplēsta mala] to ir 30; es zinu, ka Tu tās [noplēsta mala] nav rakstītas Rīgā, bet vēl Liepājā; vienīgi pirmajā nedēļā Rīgā es kaut ko rakstīju, bet nu jau mēnesis, kopš neesmu nekā rakstījis. - Esmu laimīgs, ka redzēju Tevi šodien; vārdu sakot, šodiena man laimīga, saņēmu arī Tavu vēstuli, turklāt vēl neparasti ātri - jau trešajā dienā. - Mīļā, mana mīļā, es nevaru Tev vairāk rakstīt, uzrakstīšu nākošo reizi. Gribu tikt laikā līdz šīsdienas pastam. Atsūti man vēl Dincera pirmo daļu, kur ir ievads, man tas jāizskata. - Uz redzēšanos, Liebling, Tu esi [noplēsta mala] mīļa, uz drīzu redzēšanos. Tu [noplēsta mala] otrā tikšanās.

[noplēsta mala] Olgai, Marijai un Zālītēm.

                            Uz redzēšanos, Liebling.

229.

ASPAZIJAI
Rīgā 1897. gada 19. septembrī (1. oktobrī)

                                                                                                                    Rīgā 19./IX 97.

Mein golden Liebling, neredzēšu Tevi rīt, kā es cerēju, neredzēšu veselu nedēļu un sākšu pārlasīt Tavas vēstules un gaidīt jaunas, Tavu dienasgrāmatu. Gribētos šajā nedēļā, kad nesatiksimies, biežāk un vairāk rakstīt, bet galvenokārt saņemt no Tevis vairāk vēstuļu, bet man neērti Tevi apgrūtināt, - tagad es saņemu Tavas vēstules jau trešajā dienā, un tas, ka man tās tik ātri piegādā, ir liela laipnība. Šodien es uzrakstīšu tikai dažas rindiņas. Manai kamerai šodien tika parādīts liels gods - to apciemoja pulkveža kungs, kas laipni apsolīja mani pārvest uz guberņas cietumu, ja tur atļaus pienest pusdienas no restorāna. Pateicoties tādai laipnai gādībai, mans stāvoklis varbūt uzlabosies, bet tagad mani vēl vienmēr moka bezmiegs un galvas sāpes. Strādāju ļoti maz, ļoti žēl, jo Tavas atsūtītās grāmatas ir ļoti interesantas, vismaz Feierbahs un budistiskās. Pavirši ieskatīdamies Feierbahā, es atradu ļoti daudz domu, kuras es Tev esmu izteicis, nezinādams, ka tās tur jau izteiktas. Nīče bieži vien kopē viņa domas, un pat Zaratustras forma jau ir Feierbaham. Feierbahs man liekas ļoti simpātisks, un man prieks ar to nodarboties. Varbūt vēlāk mans ieskats mainīsies. Tomēr par šiem jautājumiem es šodien negribēju runāt. Esmu saņēmis vēstuli no Olgas, pateicies viņai un pasveicini abus bērniņus. Zālīte arī šodien atsūtījis veselu kaudzi (III cēliens un loksne no II cēliena) korektūras, daudz nepatīkama darba, bet nu es redzēšu, vai Tu esi kaut ko pārlabojusi III cēlienā vai ne. Tu pārāk maz labo, saki, ka labi, bet vēlāk mūs rāj. IV cēliens ir pantmērā, izskati to stingrāk. Tu man sagādātu lielu prieku, ja pārlabotu un nobeigtu, kur vajadzīgs, arī manus dzejoļus. Un izvēlies no tiem, kuri pie Tevis ir, kamēr uzrakstīšu kaut ko citu. Atceries, kā Tu agrāk darīji ar manām vēstulēm. Liebling, mīļā, katrā ziņā uzraksti arī par savu veselību. Lieb.

Vēstules otrās lappuses augšmalā rakstīts:
Uz atsevišķas lapiņas pielieku klāt divus dzejolīšus latviešu valodā. Ja to nosūtīšana nebūs saistīta ar īpašām grūtībām (tulkošanu), tad es šad un tad vairāk pielikšu klāt tādus, ja man ienāks kas prātā. L. Tu taču man lūdzi kaut ko jautru. L.

Vēstules otrās lappuses kreisajā malā rakstīts:
Zālītem nosūtīšu korektūru pirmdienas rītā. L. Atsūti man pastpapīru un aploksnes. L.

230.

ASPAZIJAI
Rīgā 1897. gada 21. septembrī (3. oktobrī)

                                                                                                                    Rīgā 21./IX 97.

Lieb Liebling, šinīs dienās Zālīte mani tik tikko nenomocīja ar nebeidzamām korektūrām: puse II cēliena (loksne) un viss garais III cēliens, kurā es diezgan daudz pār veidoju. Bet tomēr esmu viņam pateicīgs, jo steidzīgajā darbā nemaz nemanīju, kā pagāja sestdiena un ka es Tevi neredzēju, pusnedēļa ir pagājusi, un man no Tevis nav nekādu ziņu, izņemot to, ka Tu esi bijusi manā tuvumā, cietumā. Un tas mani nomierina. Bet arī šodien es Tev nevaru nekā uzrakstīt, nepagūšu līdz pastam, un man nav ne papīra, ne aploksnes. Atsūti man, mīļā. No jaunajām grāmatām es neesmu nekā lasījis, bet rīt sākšu. Arī Tev būs jālasa filozofija (un Feierbahs), tas pat ir interesantāk par beleiristiku, kurā Tu taču neatradīsi sev nekā jauna. Par grāmatām, kuras mēs abi esam izlasījuši, uz raksti man savā dienasgrāmatā. Arī es Tev uzrakstīšu, un tā mēs kaut cik panāksim garīgo kopību. Līdz trešdienai, mīļā! Es sarunājos ar Tavām vēstulēm, un laiks paiet.
                                                                                                            Goldliebling.

Vēstules kreisajā malā rakstīts:
Nosūtu Tev gatavo IV cēlienu. L. Sveicini Olgu un Mariju. L.

231.

ASPAZIJAI
Rīgā 1897. gada 25.septembrī (7. oktobrī)

                                                                                                                Rīgā 25./IX 97.

Mein Sonnenstrahl, šodien saņēmu Tavas šī mēneša 16. un 20. dienā rakstītās mīļās vēstules. Cik Tu esi laba un mīļa, man ir svētki. Esmu himmelhoch jauchzend, bet tik nesen vēl biju zu Tode betrübt. Bet es uztraucos arī sīku iemeslu dēļ, viss mani satrauc, kaut, gan ar prātu redzu, ka nav pamata uztraukties, un sasprindzinu gribu, lai nomierinātos. Vienīgais līdzeklis - strādāt un lasīt, taču Trional iegūst arvien lielāku nozīmi. Bet Tu tomēr gribi, lai būtu nākotne, lai jau būtu, ja ir milieu. Es jau Tev teicu, ka šeit kamera ir daudz labāka, un ar laiku es pat ceru dabūt tādu, kas nebojātu acis ar «glezniecisku helldunkel». - Es maz pamazām sākšu atkal domāt par saviem uzmetumiem un stāstiem; mani ļoti interesē Tavi literārie spriedumi, un es esmu briesmīgi priecīgs, ka mēs tomēr atradīsim iespēju kopīgi domāt, lai gan mazākajā mērā un tikai pašas elementārākās domas. -Vispār man un tāpat arī Tev ciešanas sagādā mūsu vēstules, kurās negribot, bet tomēr izlaužas dziļi apslēptās vissmalkākās jūtas, kas tā baidās no pieskaršanās un rupjas nesaprašanas. Mēs paši no tā kļūstam rupjāki. Un tagad vēl klāt visam zemiskās pļāpas; un no kā? no māsas. Saki, ko darīt? - Bet es gribēju runāt par mūsu kopējiem spriedumiem. Viss, ko Tu uzrakstīji par «Dämon Kleist», ir tik pareizs un trāpīgs. Man liekas, it kā es , pats to būtu domājis, bet patiesībā man tādas domas kā pēdējā daļā, nekad neienāktu prātā. Bet man tūliņ jābeidz vēstule, es uzrakstīšu vēlāk. Vēl kaut kas, par pulksteni - tās ir tieši manas domas, es jau sen tā daru, mein lieb Liebling - Sveicini mūsu mīļos bērnus un pateicies viņiem. Šeit vēl mācītājā Taurīšā adrese: Doles mācītājmuižā, caur Ikšķili. Nosūti viņam 2 zīmogmarkas par 80 kap. un vēl 20. kap. pastmarkās.
Bez tam man Tev jāizdod cita pilnvara; labāks, t.i., lētāks, ir notārs Tēve Kungu ielā. Tam gan jāizprasa prokurora kunga atļauja. Man liekas, ka to varēs izdarīt tikšanās reizē.
Man jābeidz. Uz redzēšanos, mīļā.
                                                                            Goldliebling.

Vēstules trešās lappuses augšmalā rakstīts:
Samaksā tūliņ bankas parādu.

232.

ASPAZIJAI
Rīgā 1897. gada 2. un 3. (14. un 15.) oktobrī

                                                                                                                                    Rīgā 2./X 97.

Mein lichter Liebling, vakar bija tik brīnišķa diena, no rīta satikšanās, vakarā saņēmu Tavu vēstuli, tādu mīļu, bet šodien ir lietus, apmācies, drūms, un rīt es Tevi neredzēšu, tas mani jau tagad moka. Vakar es nestrādāju un šodien nevaru strādāt; gribu, lai acis atpūšas, sāp no Osiana apgaismojuma, t.i., no miglas un puskrēslas. Bet bez darba ir tāda garlaicība, sākas grūtsirdība, vecas domas, bet uzlabot to nekādi nevar; rīt es Tevi neredzēšu, un arī parīt ne. Negribētos Tev rakstīt skumīgu vēstuli, Tu ciet no tā. - Tas ir brīnumjauki, ka Tu noīrēji klavieres. Lai gan mūzika Tevi satrauc un Tevī saceļ vecās jūtas, bet šis smalkais saviļņojums un sāpes ir labākas par stingo grūtsirdību. Tas Tevi piespiedīs domāt, un pieraksti sev šīs domas un pusdomas; tas Tevi ieinteresēs un izklaidēs, Tu pati uz sevi sāksi lūkoties objektīvi, un tas būs kaut kas jauns un daiļš. - Tu - Icarus, bet es ar bailēm turos Antäus lomā. Redzi, no vakardienas es negribot kļuvu par Icarus un tūliņ nokritu no debesīm. Man grūti Tev mundri rakstīt, es jūtos ļoti noguris no bezmiega, acis sāp, nespēju nekā sakarīga domāt, un brīžiem man pat liekas, ka darbs man būs pavisam jāatmet, galva sāp. - Nē, šodien vairāk nerakstīšu, citādi arī Tev pielaidīšu savu grūtsirdību. - Rīt pabeigšu vēstuli. - Jā. Tu esi «nelabojama sapņotāja», bet es jau pavisam esmu beidzis sapņot. - Vakar vakarā saņēmu Tavu vēstuli; es apbrīnoju Tevi, cik Tu esi stipra, lachende Löwin, bet es esmu aizmirsis smieties - mēģināju, bet tās divas mazās epigrammas Tev laikam nepatika - Tu par tām nekā neesi teikusi -, nav vairs jautrības. Bet cik dzīva un mundra ir Tava vēstule. - Šekspīra govs, - es būtu sevi nosaucis eifēmistiskāk - pat it kā pieklājīgāk - par valdnieku Nebukadnecaru, kad viņš pastaigājās pa lauku un ēda salātus bez sinepēm. Iznāk jau viens un tas pats, bet šeit nosaukums skanīgs, Tev turpretim - govs. Es varu spilgti iedomāties šā savādā valdnieka jūtās, es tāpat staigāju pa tukšu lauku, tikai pat zāles nav. Arī «Dēmona» tulkojumu saņēmu no Tevis atpakaļ necaurskatītu, es to jau gribēju mest pie malas. Varbūt atradīsies kāds prozas darbs, ja tikai ne acis . . . Es vēl pacietīšu šo garlaicību šodien un rīt, vairāk nespēju, lai labāk zūd manas acis nekā visa galva, bet kaut kam laikam ir nolemts bojā iet. - Katru dienu nemaz nedzeru divus pulverus, tik daudz taču nedod, bija tikai daži izņēmumi. - Par uzkožamo pienešanu Tu laikam esi maldījusies, jo citiem pienes ziedojumus, Tev tikai vajag aiznest uz pārvaldi. Es tomēr uzzināšu no priekšnieka kunga, kurš taču man sacīja, ka tas esot iespējams; viņš ir ļoti laipns, tāpat kā visa priekšniecība. - Labāk pabeigšu vēstuli rīt vai parīt. - Es arvien lasu Tavu vēstuli, un man no tās top tik viegli. -- Kaut es Tevi ātrāk redzētu, tik smagas man šīs dienas. Kāpēc satikšanās pirmdienās ir izjukusi? Es nekā nevaru sarast ar šo bezgalīgo gaidīšanu. - Tā pati vecā doma man liekas esam vienīgi pareizā. Visi spēki taču novājinās, lai gan lēni, bet manāmi. - Jūs, nabaga meitenes, ar mīlu, bet bez malkas; jā, malka, kam gan tās ir diezgan. - Šis tukšais visums kļūst garlaicīgs - perspektīvā Šekspīra dzīvnieks, sein ein Tier auf dürrer Heide, - kāpēc? Man laipni paziņoja, ka varbūt būs cerības dabūt gaišu istabu. Nosūtu «Nala und Damayanti» (izlasi, šis tas Tevi interesēs), Visiri (uzraksti man par to) - sastopami poētiski izteicieni; kad Tu uzrakstīsi, tad es rakstīšu vairāk. Raksti biežāk par literatūru, ko esi lasījusi. «Dēmona» I daļa ir gatava, bet dieva dēļ izskati to, mums katrā ziņā jādod Zālītem kaut kas labs. - Uz redzēšanos, mīļā saulīte, spīdi man šodien, spīdi man vienmēr. Sveicini mīļos bērniņus, atvainojies, ka nevarēju viņiem uzrakstīt, Liebling.

Vēstules ceturtās lappuses malā rakstīts:
Nupat kā dabūju jauku, gaišu kameru, esmu ļoti pateicīgs, tagad būs labi, mīļā. L.

233.

ASPAZIJAI
Rīgā 1897. gada 3. (15.) oktobrī

                                                                                                                                        Rīgā 3./X 97.

Jā, meine Goldfreude, selig[er] Liebling, tas ir tik pareizi un labi, Tu esi mana Goldfreude, un šodien es esmu Schwingtag, un lai tie arī būtu angebrochene Schwinge. Kā es vēlētos, lai šodien Tu būtu jautra un mundra, sava spēka, mūsu spēka, apziņas pilna. Es tā baidos, vai tik es Tevi vakar kaut kā neesmu apbēdinājis; bet Tu biji tik dūšīga. Nepiešķir manām žēlabām pārāk lielu nozīmi, Tu nebiji vainīga, ka nepaguvi izskatīt tulkojumu, bet es to nemaz neiedomājos. Kritiku par dzejoļiem es arī negribēju garu, vislielākais - divas rindiņas. Tev šodien jābūt ļoti priecīgai, heiter, nicht froh. Šodien es Tev par godu pastrādāju, lai gan zaudēju diezgan daudz laika, man bija jāatgulstas - galva. - Tomēr neuztraucies, es saņemu visus spēkus, lai nepadotos. - Es no Tevis - saņēmu uz 3. X dāvanu - divas mīļas vēstules, bet man Tev nav nekā, ko dot; ja es pēdējā laikā būtu varējis strādāt, es būtu uzrakstījis. - Nezinu, kā būs tālāk, ja sekotu Tavam padomam? Es jau esmu vienās domās ar Tevi. Bet vakar pēc satikšanās un šodien es nododos vecām atmiņām. Es turpināju mūsu sarunu, pēc pusdienas vēl saņēmu Tavas vēstules, un, nebija gala sarunām un vietas skumjām. Sarunās mēs izgājām cauri visai mūsu bijušajai dzīvei, und siehe, es war trotz allem doch wunderschön, un pat briesmīgās sāpes idealizētas. Un, tāpat kā gaisma, visam cauri spīd Tava labsirdība. Es mokos un nevaru to sasniegt - Tu zini, kādu ceļu es vienmēr eju. - Bet es augu un izaugšu, un tā būs mana pateicība Tev, bet pagaidām tikai vārdos varu apbrīnot Tevi, Tavu varoņdarbu un tad arī tikai - oficiāliem vārdiem. Es varu saprast, ko tas Tev nozīmē, Tu man esi kļuvusi vēl tuvāka. Es zinu, cik man bija daudz ciešanu, kamēr tiku pie savas pārliecības, ka tikai iekšējā dzīve ir svarīga. Bet jau ļoti sen, gandrīz no tā laika, kopš sāku domāt, nodevos šai domai un dzīvoju viens tikai ar sevi. Tev tas ir nesalīdzināmi grūtāk, un arī laiks ir īss. Tu ciet, bet mani mierina tas, ka vēlāk Tu jutīsies daudz brīvāka un izaugsi pašcieņā. Vēlāk tā Tev būs tikai ārēja, nejauša patika, kura Tev nedos nekā būtiska, bez kuras Tu varēsi iztikt; agrāk Tev, tāpat kā arī man, tas bija tikpat kā dzīves elements. M. Baškirceva, piemēram, nekā nevarēja izrauties no šī stāvokļa; un tāpēc viņa nesasniedza īsto cilvēcību. - Zukunftsmenschheit. Liebling, Tu jau esi spērusi svarīgu soli uz priekšu, tas ir, it kā pēdējais šķērslis gandrīz būtu pārvarēts, un drīz Tev pavērsies gluds ceļš uz Zukunfismensch. Bet mēs vairs neejam kopā. - Lieb Liebling, man gribot negribot jābeidz, jo citādi vēstule šodien netiks nosūtīta, bet rīt ir svētdiena. Uz redzēšanos, Goldfreude. - Uzrakstīju arī Olgai, bet kaut kā iznāca, ka vēstule vairāk attiecas uz Tevi nekā viņu, izlasi arī Tu to, Goldfreude, esi stipra, esi laba. Liebling, Liebling.

234.

ASPAZIJAI
Rīgā 1897. gadā, drīz pēc 3. (15.) oktobra

Manu saulaino, nebeidzamo svētlaimības mīļkukainīt, glābējkukainīt, es varu Tev uzrakstīt tikai pāris vārdiņu, bet man Tev tomēr atklāti jāpasaka, cik bezgalīgi esmu Tev pateicīgs, kā mani .aizkustina Tava mīla un labsirdība un kā es Tevi pārlieku mīlu. Citādi jau Tev nekad nevarēju pateikt, cik ļoti mani iepriecina ikkatra Tava velte, «zakuski». Es katru reizi brīnos, cik Tu taču esi kļuvusi mīļa un laba, un katru reizi man gribot negribot jāraud. Ir vienmēr vesela jūtu brāzma, tiklīdz saņemu no Tevis kaut ko, «zakuski» vai kādu mīļu vēstuli, Bet tieši tāpēc, ka Tu esi tik neizsakāmi mīļa un laba un tik ļoti mīli savu kukainīti, man tik briesmīgi sāp, ka Tu neiz lieto visus līdzekļus mūsu garīgās kopības saglabāšanai. Es tulkoju «Dēmonu», un tad jau vienīgais uzmundrinājums man ir, ka arī Tu to lasi, par to interesējies, labo to un man palīdzi. Bet Tu atsūtīji manu tulkojumu, nelasītu un neizlabotu atpakaļ. Tu solījies vēstulē pārrunāt manus dzejoļus, bet solījuma neturēji. Redzi, tad tā iz nāca, ka kļuvu pavisam vājš un neesmu kopš sestdienas nekā strādājis un vienīgi prātojis; tā ciest ir briesmīgi.- Tas jau no sākuma bija pats galvenais iemesls, kāpēc nevarēju Tev ticēt, jo Tu biji par maz nodarbojusies ar maniem darbiem un maniem dzejoļiem. Es neticēju savām dzejnieka spējām un visu Tevis teikto uzskatīju vienīgi par frāzēm. Katra Tava lapiņa man ir interesanta un svēta, bet Tev nav neviena vienīga, ne vismazākā labojuma manā tulkojumā. Tu arī biji nosolījusies nēsāt lielputniņa plūmju kauliņu kā amuletu, jā, pat dzejoli, kur mana mīla visdziļāk izteikta, nēsāt sev uz krūtīm, kā agrāk nēsāji manas daudz nevērtīgākās vēstules, - bet Tu nevarēji sevi pārvarēt, lai to izdarītu. Un Tev tomēr jāzina, cik laimīgu Tu mani darītu ar šo sīkumu. Un, ja Tu tos vispār sauc par sīkumiem un varēji tos «aizmirst», tad laikam gan Tu netici, ka es Tevi mīlu un ka man tas ir vajadzīgs. Tas man ir vajadzīgs, tas man ir jautā jums - būt vai nebūt. Tā ir vienīgā iespēja, kā mēs paliekam garīgā saskarē un varam vēl augt savā mīlā. (Tā kā Tu neesi nekā teikusi par dzejoļiem, tad man nebija spēka Tev 3. X rakstīt, un tas mani tik briesmīgi nomāc, ka nevarēju Tev sagādāt nekādu prieku.) Jā, es Tevi pavisam nopietni lūdzu, saki man, ko es varu darīt, lai būtu Tev mīļš un patīkams, lai nepārtrauktu mūsu pierašanu vienam pie otra, bet to vēl stiprinātu. Pasaki taču man to. Padomā arī pati par to, kā Tu varētu sevi vēl vairāk pie manis saistīt; es vienmēr domāju par to, kā es varētu sevi stiprāk piesaistīt Tev un kā Tu man kļūtu vēl nepieciešamāka. Plūmju kauliņš kā amulets un mans dzejolis uz Tavām krūtiņām jau nenozīmē neko citu kā vienīgi to, ka pie manis arvien ir pat neliela daļiņa no Tevis, un arī Tev fiziski arvien jāsajūt mana klātbūtne. Tas par to pulksteni mani brīnišķi aizkustināja, taču pulkstenis guļ uz galda, bet arī fiziski Tev vienmēr jāsajūt mans tuvums. Tāpēc es plūmju kauliņu nekad neizlaižu no pirkstiem. Tu būtu ļoti mīļa, ja Tu man nodotu arī savu dzejoli («Zobenu nojozt» no neiespiestajiem) šādā veidā, es arī to tad nēsātu pie sevis. - Tā pati nozīme ir arī tam, ka faktiski ik dienas, gandrīz ik stundu es pielūdzu Tevi, tā es Tevi vienmēr atminos. Tā nav māņticība. Patiesībā es vēl tagad joprojām pielūdzu Tevi. Tu, mīlulīt, mana dzīvība, taču nevarēsi gribēt, lai es aizmetu plūmju kauliņu un nepielūdzu Tevi, kā Tu to dari; labāk jau dari tā kā es. - Es jau neko nepārmetu, es neesmu dusmīgs, bet mani sāpina tas, ka tā vēl nav. Es zinu, Tu nepiešķir nekādu nozīmi sīkumiem un aizmirsti tos aiz lielajām rūpēm par mani, tas ir tik bezgala aizkustinoši, bet man vajadzīgi arī sīkumi, taču tāpēc Tev jau nav jāatmet lielais. Ar sīkumiem mana jaunā ticība Tev tiks uzturēta. Es gribētu Tev rakstīt mīļi, ļoti mīļi un tomēr to nevaru. Esmu tik noguris un kļuvis viegli ievainojams. Nervozitāte ļoti traucē, dažreiz tā mani padara tik sadrūmušu un skumju, ka man iziet briesmīgi daudz spēka, lai tiktu galā ar slikto garastāvokli. Tāpēc, zeltsvēto mīlulīt, nelolo pārāk lielas cerības, ka es cietumā iegūšu vairāk garīgā spēka. Tas viss iziet šajā mazajā, nogurdinošajā cīņā pret nervozajām noskaņām. Šie uzplūdi nav nemaz atkarīgi no garīgā, kā Tu, mīļā, agrāk vienmēr domāji un man pārmeti, tas ir tikai kaut kas fizisks, un tāpēc ir tik smagi apkarot to tikai ar garīgo spēku. Tātad negaidi, ka es tagad būtu atrisinājis kādas problēmas, tam man nav spēka. Tev ar to, saldo meitenīt, jāsamierinās, ka es ļoti daudz gribu un ka Tev vēl ļoti daudz kas jāsaprot no tā, ko es Tev jau sen teicu, bet ko Tu toreiz tik labi nesaprati. Bet es redzu un mani neizsakāmi priecina tas, ka Tu arvien vairāk saproti un man seko; tagad, kad es klusēju. Tas bija jau pagājušo reizi un tagad atkal, kad Tu saki, ka mēs varētu vēl vairāk tuvoties viens otram un būt vēl mīļāki. Agrāk Tu tik stipri pret to iebildi un allaž ņēmi man ļoti ļaunā, uzskatīdama to par acīmredzamu mīlas trūkumu, kad es teicu: mums vajag vairāk mīlēt vienam otru vai: Tu mani pietiekami nemīli, vai: ir jākļūst daudz labāk. Tad Tu vienmēr solīji: vai tad tas nebija skaists, kas jau bijis, vai tad Tu neesi mīlējis mani; ka tā ienīsti un nicini bijušo? - Un tagad, saldo mīļmīlulīt, manu meitenīt un mutiņ, tagad Tu pati saki, ka Tu redzot ēnas puses un mums vienam otru vajagot vēl daudz vairāk mīlēt. Tikai vienu vēl: Tev jāzina, ka nervu vājums vispār padara vāju. Jau pagājušo reizi es žēlojos, ka Tev jāsniedz man vairāk paļāvības ar to, ka Tu ievērosi arī manas dzejas (Tu tās jau esi ievērojusi vairāk, nekā es nojautu, bet es gribēju gardus kumosiņus, sīkus glaimus, spriedumus); tagad šajā neirastēnijā mums vajag, lai Tu pasaudzētu manu sīko iedomību. Tā arī ir sīka iedomība, ka es vispirms Tev teicu un prasīju šo nekad nepiepildāmo mīlu, šo vienmēr vairāk, šo vēl labāk kļūšanu. Kad atlabšu no savas nervozitātes, tad jau nebūšu tik sīkumaini iedomīgs, bet tagad saudzē mani šai ziņā. Es jau esmu arī slimiņš un labiņš arī un mīlu savu mīļo, saldo meitenīti un mutiņu. Ak, cik labprāt es Tev gribētu teikt kaut ko ļoti mīļu un labu. Pirmām kārtām, es jau vēl neesmu teicis, kā mani sajūsminājusi Tava beidzamā vēstulīte; es atceros vienīgi dažas vēstulītes, kas mani tik ļoti aizkustinājušas, piemēram, dzimšanas dienas vēstulīte, viena vēstulīte Liepājā, protams, tas ir atkarīgs no garastāvokļa. Jā, garastāvoklis. Zeltmīlulīt, ja Tevi kaut kas būtu sāpīgi aizskāris, tad saproti, ka mans garastāvoklis bieži vien ir pavisam nožēlojams. Dažreiz ir tādas dienas, ka pat Tavas mīlas pilnās vēstulītes mani nespēj nomierināt, un tad man jāpanāk gluži ar varu, lai nokļūtu pie zeltprieciņa, un beidzot tas man vienmēr izdodas. Tad es arī lūdzu mīļo zeltprieciņu: mīlulīt, noņem man ļaunās domas. Tas palīdz, un viss atkal kļūst labi. -Bet tas tā ir, mīlulīt, un tāpēc ir iespējams, ka es faktiski esmu fiziski slims, ar nerviem un mazasinīgs. Tāpēc, mīlulīt, Tev nav jābaidās vai arī jāpārmet man. Tu jau mani atkal sasparosi. - Rakstu jau labu laiku un vēl neesmu uzrakstījis nekā prātīga, nekā ļoti mīļa un ļoti laba savam sirdsametistiņam. Man vienmēr patīk rakstīt, kaut arī nekā svarīga nav, varbūt pat tukši nieki, bet gribu būt pie saldās meitenītes, gribu ļauties, lai mutiņa mani kopj, kašā galviņu, lai saldā mutīte mani skūpsta, gribu rast mieru pie Tevis, būt labiņš, mazs un mīļš. Un es gribētu pakašāt mazās, mīļās kājiņas, noglaudīt matiņus, padarīt Tevi veselu un pats kļūt vesels. - Lasot Tavu vēstulīti, es lūdzos: mīlulīt, ļauj man arī kļūt tikpat labam kā Tu, ļauj man sasniegt Tevi un arī kļūt par īstu nākotnes cilvēku. Tu esi patiess nākotnes cilvēks, mīļmīlulīt, Tu vari lidot augstu, augstu; es ar saviem gurdenajiem spārniem tikai laimīgi skatos turp un priecājos, nu mans mazais saulkukainītis ir tur, kur es biju. - Mazkukainītis lidos vēl augstāk. Es nemaz negribētu Tev tūliņ nodot šo mīļo vēstulīti, nodošu to nākamreiz, jo gribu pie tās vēl pasildīties. -- Man taču arī mazliet jāatbild uz Tavu vēstulīti. Tu tagad arī mīli tikai cenšanos, šo vienmēr vairāk, bet tas jau nav sen, agrāk taču tā nebija, es to vienmēr uzskatīju par savu nopelnu, ka esmu Tevi izrāvis no aprimas, vai tā nav? - Ak, mīlulīt; lūko, lūko sameklēt sīkumos, kur lai ciešāk sasaista un pārveido mūsu kop dzīvi. Esmu arī vienmēr uz to pastāvējis; ir : jākļūst labi un ir pavisam brīnumjauki, kad tagad Tu arī meklē. Mēs atradīsim un tuvosimies vēl vairāk viens otram. - Tu esi tā dvēsele, ko es esmu meklējis, Tu tagad gribi apaugļot, un nu tas Tev izdosies. Par to es nekad neesmu šaubījies, mani vienmēr tikai sāpinājis tas, ka nevarēju Tev ieskaidrot, ka šāda apaugļošana ir vajadzīga. Un iespēja ir dota tikai sīkumos, citur nekur. Sīkumi ir dzīve, un iespējas ir tikai dzīvē, bet ne spožos, lielos mirkļos. Mēs tapsim, mīlulīt, mēs tapsim, manu saldo meitenīt, manu mīļo mutiņ. - Tu izciestu nāvi sevis pašas dēļ, bet ne manis labā. Jā, tas ir tas augstākais. Tā man ir droša ķīla, ka Tu mani mīli, ja Tu dari tā sevis pašas dēļ, ja Tu to dari tik dabiski, uzskati par tik pašsaprotamu. Tā ir ar mani. Negribu nemaz uzupurēties Tevis labā, bet, ja Tevis nav, tad arī man nav nekāda prieka būt, tam nav nekādas jēgas. Un aiziešana ir pavisam viegla, sevišķi tādam dzīves gardēdim kā man. Esmu jau tagad aizkustināts un atdzīvojies no tā, ko Tu rakstīsi nākamajā vēstulītē; raksti, raksti, manu mīlulīt, manu svētlaimības mīļmīlulīt; man tā ir vieglāk pārvarēt slikto garastāvokli, un mēs paši, pastāvīgi augdami, turpināsim savu kopējo dzīvi. --Man nupat ienāca prātā: mūsu lIieliskā, straujā un vētrainā augšana divos pēdējos gados laikam gan ir vainīga pie tā, ka tagad mani nervi ir tik sabeigti; bet šī desmitkārtīgā dzīve bija tik brīnišķi jauka; tik daudzus gadus es nebiju nemaz dzīvojis, un to visu tad esmu panācis divos gados. Tāpat kā Tu ar savu eksāmeniņu, vienā gadā iemācījies to, ko parasti iemācās piecos gados.- Nu, mīlulīt, es tik ilgi esmu pļāpājis un tik ilgi atkal bijis pie Tevis. Paliec nu sveika, saldo meitenīt, labo svētlaimības mutiņ, Tu man palīdzēsi, Tu mani radīsi, un mēs atkal augsim. Tu glābēj- un cerībkukainīt, dzīvība, saldo meitenīt.

Vēstules pirmās lapiņas otrajā pusē kreisajā malā vertikāli rakstīts:
Šo ceļu mēs izmantosim ļoti reti. Manu svēto, nebeidzamo mīļametistiņ. Saulīt, dzīvības kukainīt. Kad esmu [teikums nav pabeigts]

Vēstules otrās lapiņas kreisajā malā vertikāli rakstīts:
Mēģini arī Tu šādā veidā atbildēt, tikai neraksti nemaz par ģelo.

Vēstules otrās lapiņas otrajā pusē kreisajā mala vertikāli rakstīts:
Mīlulīt, svētlaimīt, saulīt, man Tev vēl būtu tik daudz ko sacīt.

Vēstules ceturtās lapiņas kreisajā malā vertikāli rakstīts:
Ir jau pārvarēts, mīlulīt, zeltprieciņ!

Vēstules sestās lapiņas otrajā pusē kreisajā malā vertikāli rakstīts:
Atsūti Hartlēbena dzejas, vispār grāmatiņas, mīlulīt. Tas par graudiņiem ir tik brīnišķi, mīļo zeltiņ.

235.

ASPAZIJAI
Rīgā 1897. gada 6.(18.) oktobrī

                                                                                                                                Rīgā 6/X 97. g.

Mein Liebling, Goldfreude, kopš tā laika, kad pēdējo reizi tikāmies, man atkal nav miera un ap mani viss apmācies kā šī diena. Es gandrīz fiziski ienīstu miglu kā visu, kas tumšs; bet ienīst nav pareizais vārds, tas ir taedium. Nevajadzēja man šodien tādā noskaņojumā rakstīt, neesmu arī izgulējies, Tu atkal no tā cietīsi, bet man nav cerību, ka rīt būs labāk. Tu man piedosi, Liebling, es dodu Tev visu, kas man ir, ne tikai sauli vien, mēs esam cienīgi dot viens otram arī sāpes. - Tu ciet, redzot, ka vienmēr es nevaru noturēties mūsu līdzsvarā, ka tad es kļūstu netaisns. Bet Tu zini, ka tikai dzīve un prieks, Goldfreude, dara cilvēkus labus un taisnīgus; katras sāpes, fiziskas un garīgas, kā dzīves noliegums, padara viņus ļaunus - kāpēc gan tie «bezgala mazie» ir ļauni? -viņi cieš sava tukšuma un garlaicības dēļ, bet sajust savu tukšumu - viskodīgākās sāpes. - Es pievērsu pārāk maz uzmanības savai fiziskajai labsajūtai un tagad neesmu pieradis savaldīt savus sapostītos nervus, turklāt nav arī dvēseles miera, ko varētu nostatīt pretī nerviem. Tomēr es lietoju visus iespējamos mehāniskos līdzekļus, lai neļautu nerviem galīgi novājināties. (Starp citu, nu jau divas nedēļas man ir klepus, bet krūtis man bija tā nekas.) - Bet es redzu, ka mana vēstule atkal pārvērtusies par veselības stāvokļa biļetenu, un tāpēc visas manas vēstules ir tik garlaicīgas un atstāj uz Tevi smagu iespaidu. Labāk es Tev stāstīšu par savu veselību satiekoties, bet te kaut pāris vārdu parunāsim par kaut ko interesantāku. Es lasu Tavas mīļās vēstules un arī gribēju kaut ko teikt par M. Baškircevu, bet visas domas aizlido, un es pats bezgalīgi peldu pa Golfstrom deiner Liebe, Goldfreude, nevaru nekā atjēgties, nākt pie apziņas, es it kā redzu Špangenberga un Beklīna gleznas Berlīnē (atceries, apakšējā zālē). Es lasu par vainagiem. - Tu esi man kļuvusi tuvāka ne tikai tāpēc, ka esi tos pametusi, bet vēl vairāk tāpēc, ka man to pateici, - un pateikt Tev bija grūtāk, nekā tos pamest. Bet, kad mēs būsim kopā, mēs tos atkal atvedīsim un, kas vēl labāk, iegūsim jaunus, ja tikai mani nervi izturēs; bet, ja neizturēs, tad taču mēs esam kopīgi domājuši, tas ir mans mantojums, ja cita nav. Sen esmu sapņojis, ka Tu realizēsi to, ko es domāju. Jau mūsu memuāri vien būtu interesantāki nekā M. Baškircevas, mēs gandrīz tur sākām, kur viņa beigusi. Viņā bija daudz dzīvības, bet viņa nezināja, ko ar to iesākt. Viņa neprata pacelties dzīvei pāri, nekad pati nedomāja, viņa pieņēma dzīvi tradicionāli un nekad neatbrīvojās no tradīcijas. Tāpēc I daļā viņa ir tik nesimpātiska, vismaz man. Viņa ar visu savu spēku ir visparastākā sieviete, muļķe, aristokrātisks skuķis, - cilvēks, Individuum, nav nemaz manāms. (Salīdzini, manas domas par viņu taču ir tādas pašas kā Tavas, vienīgi Tu spēj visu precīzāk un īsāk izteikt; tas man vēl no Tevis jāiemācās.) Viņa rotaļājas ar mīlu pēc tradīcijas, arī II daļā viņa visu laiku meklē «partiju», par garīgu dzīvi kopā ar vīru nav runas, to viņa nezina, tāpat kā nezina tradīcija. Bet viņa vismaz apzinās, ka tā nebija mīla. Mīla vienmēr dod kaut ko jaunu. Tad viņa meklē glābiņu mākslā, t.i., slavā, bet neko neatrod, jo meklē ārpus sevis. Briesmīga un aizkustinoša ir šī veltīgā meklēšana, un es to saprotu tā - Zukunftsmensch. Pat tad, kad viņa it kā apzinās sevi, arī tad tā ir tikai viņas ārējā darbība. Viņa nekad nemīlēja un nekad nekļuva par indivīdu. Viņa ir tikpat nelaimīga kā Soņa Kovaļevska un visas tās jaunās sievietes, kuras neprot apvienot «mīlu un slavu», kā viņas saka, t.i., garīgo un ikdienas jeb fizisko dzīvi, viņu ideāls karājas kaut kur gaisā, un viņas nespēj savu ikdienas dzīvi padarīt ideālu ar mīlu un patiesību. Mein Goldfreude, cik mēs esam laimīgi. - Es negribēju tik daudz
par to pļāpāt, bet man liekas, ka Z.M. šis raksturs būs vajadzīgs. Bet bez tam man pašam nebija vairs tik garlaicīgi; vispār man ir vieglāk, tiklīdz es ar Tevi sarunājos; un tas tomēr ir surogāts, lai vismaz kaut cik uzturētu mūsu garīgās saites. Sonnenliebling, Goldfreude, uz redzēšanos! Liebling, cik daudz mantu Tu man esi atsūtījusi un [1 vārds nesalasāms], cik Tu esi laba un mīļa, Liebling.

236.

ASPAZIJAI
Rīgā 1897. gada 6.-9. (18.-21.) oktobrī

6./X 97. Meine Goldfreude, mein Liebling, no rīta pabeidzu Tev vēstuli un no tā laika jau vairs nekā nedarīju, ar grūtībām uzrakstīju puspensumu no «Fausta». Mana šīs dienas dienasgrāmata ir uz atsevišķas lapiņas.
7./X 97. Goldfreude, cik tas ir labi, esmu tik priecīgs, ka man Tev ir tāds uzjautrinošs vārdiņš; arī man ir jautrāk, bet tas man tagad ir ļoti vajadzīgs. Es gribēju pabeigt un pabeidzu šīs dienas pensumu, bet neesmu vēl pārvarējis savu vakardienas stāvokli, jūtos ļoti noguris. Trionālu tagad vairs nesaņemu, un cita līdzekļa pret bez miegu, man arī nav. Vingroju, šodien pat esmu staigājis vairāk nekā parasti. Lietoju visus līdzekļus, lai noturētu spēkus. Bet tomēr jūtu, ka arī šodien uzrakstīšu tikai slimības biļetenu, lai gan man tā gribētos ar Tevi parunāt, atbildēt uz Tavām vēstulēm, Tu esi aizkustinājusi tik daudz jautājumu. Šī Angstgefühl mani vienmēr tur savā varā: kaut kas ļoti dīvains, šīm bailēm nav nekāda noteikta veida. Tikai nogurums. - Es lasīšu. - Lasīju «Liebelei», Šniclera grāmatiņa man liekas diezgan tukša. Forma ļoti vāja, stiepta; visas personas sen zināmas, pat šabloniskas; ideja sīkumaina, Veiringa morāle neiespējami. sekla, bezcīņas izmisuma rezultāts - es tomēr paklausīšos, ko Tu teiksi. No Šniclera es nebaidos. Man liekas, ka viens Tavs vārds par sentimentālismu ir vairāk vērts nekā šī drāma. - Goldfreude, es pabeigšu rīt. Kaut ātrāk redzētu Tevi. Šeit ir attiecīgs dzejolis. Esmu priecīgs, ka varu idealizēt, kā saka Balzaks, savas bēdas vismaz šādā veidā. Bet vai es to turpmāk spēšu?
8./X 97. Man negribas rakstīt par vakardienu. Tu atceries, ka Jelgavā pēc māsas bērēm, kad biju tā pārmocījies no nervu uztraukuma, es redzēju halucināciju. Tas man atkārtojās vakar vakarā, ne tik stiprā mērā kā toreiz, bet man ir pretīgi par to runāt. - Tātad baiļu sajūta bija
6./X 97.

Es sitzt in mir ein Angstgefühl,
Tief in der Seele, feucht und kühl.
Nur Traumes angewehter Hauch.

Doch wie es haucht und wie es weht,
Durch meinen Leib ein Zittern geht -
Es ist ja nichts, ist eitel Rauch.

Noch sitzt es hier, noch immer hier. -
O, Lieb, mein Lieb, wär' ich bei Dir.
Du, lieber Liebling, bebst Du auch?
Es ist so hässlichgemeiner Hauch.

7./X 97.

Ihr habt ihm die Schwingen gebrochen,
Nun höhnt ihr: «Der fliegt uns nicht fort!
Es kommt wie wir alle gekrochen -
Schön leeres Poetenwort!»

8./IX 97.

Goldfreude, antwort',
Nein, es ist in mir kein Beben,
Goldenfreudig webet Weben:
Stolz und selbst du, Zweiflerhauch.

tikai ārkārtīga novājējuma vēstnesis un rezultāts. - Es Tev to nebūtu stāstījis vēstulē, bet laikam mums šodien nedos satikšanos, un negribu un nevaru to tik ilgi turēt sevī, man ir vieglāk, ja es to vismaz esmu uzrakstījis. -Es nesaprotu, no kā tas vakar tā notika, tiesa, es nebiju gulējis, bet tas nav nekas jauns, un vakar es taču pastaigājos. -
9./X 7. Bet, lūk, es Tevi tomēr redzēju. Goldfreude, Liebling, kaut gan tikai pusstundu, lai gan arī bez jautrības; arī Tu esi slima, aizej pie ārsta, Tev vēl tik daudz būs jācieš. Pajautā arī par mani, vai bieži var atkārtoties tādi gadījumi un cik daudz laika man vēl atlicis līdz Aleksandra augstumiem. - Mierinājumam, par kuru Tu, golden Liebling, vienmēr runā, priekš manis vairs nav nekādas nozīmes, nervozitāte pārāk strauji progresē (es, piemēram, salīdzinu septembra sākumu ar šodienu), -es to vairs nesagaidīšu. - Bet būt kā mazam bērnam Tavās rokās? Nīčes liktenis ir briesmīgs. - Manas domas tagad ir līdzīgas kā Hedai Gablerei - «in Schönheit». -Septembrī tas vēl varēja būt voller Schönheit und Freiheit, bet tagad es jau sāku sajust nepieciešamību. Kad nomierināšos, tad es Tev vēl uzrakstīšu arī to, par ko negribēju runāt šajās vaļējās vēstulēs, daudz, daudz laba. - Tas būs drīz. - Kā man gribas Tevi redzēt; Tev ir tāds liels, mierinošs iespaids uz mani (ir ļoti labi ietekmēt nervus psihiski). Kāpēc īsti mums dod tikai 2 reizes satikšanos, bet citiem 3 reizes, ka esmu sapratis no Taviem vārdiem? Pulkveža kungs ir tik laipns cilvēks. -Ar visu nepievilcīgo perspektīvu man pēc vakarējās tikšanās ir viegli un labi. Kaut varētu Tevi ātrāk redzēt, Goldfreude, Liebling.
Vakar pie manis bija arī ārsts, bet Tu zini, ka viņam nav laika; viņš parakstīja bromu, teica, ka varu noberzēties, un pienākuma pēc apgalvoja, ka tas nekas, mainīšoties (bet uz kuru pusi?). Es viņam teicu tikai par ģīboni, laika tik maz, bet pienākumu tik daudz. Liebling, Goldfreude. - Priekšniecība šeit ir ļoti mīļa, L., G.

237.

ASPAZIJAI
Rīgā 1897. gada 10.-12. (22.-24.) oktobrī

10./X 97. Lichtliebling, Goldfreude, vienīgi Tu mani vēl uzturi; Tu tā gribēji, un es vēl nebiju nolēmis. Bet arī šodien es neredzu nekādas citas izejas, bet šodien esmu mierīgāks; tā man tagad mainās uztraukuma un vājuma dienas. Šis miers nozīmē, ka esmu noguris no nervu uztraukuma un atrodos apātiskā stāvoklī, kura dziļumā tomēr paliek tā nenoteiktā baiļu sajūta, par ko rakstīju, kad liekas, ka visi psihiskie spēki it kā izklīst, kad jautāju sev, vai es esmu, redzu, jūtu. Tad prātam neiedomājami jāpiespiežas, lai saturētu vienuviet šos izklīstošos spēkus. Kad šīs lēkmes uznāk, tad jūtamas tikai neizsakāmas bailes; tā laikam arī ir Gefühl des Jenseits. Kad lēkme pāriet vai izdodas aizmigt uz brīdi, tad īsu laiku jūtams prieks, kā atgriežoties dzīvē. - Bet patiesībā es par to negribēju runāt. Gribēju pēc Tava padoma darīt visu iespējamo, lai atvieglotu galīgo nespēku un novērstu to. Es ne tikai daru precīzi visu, lai uzturētu nervu darbību, bet arī griezīšos pie priekšniecības ar lūgumiem, kur attēlošu savu stāvokli. Taisnība, līdz šim līdzīgi mutvārdu lūgumi nav tikuši apmierināti, un daudzreiz apsolītā atbrīvošana paliek nesasniedzamā tālē, bet laipnais pulkveža kungs, kam mēs jau esam tik daudz pateicības parādā, mani paglāba no Izmeklēšanas cietuma, un tad vēl mans nervu sabrukums nenonāca līdz nesamaņai un halucinācijas lēkmēm. Un cik daudz pulkveža kungs ir darījis mana stāvokļa atvieglināšanai, atļaudams lietot savu pārtiku, redzēties divas reizes nedēļā utt. - Bet tagad radies bezizejas stāvoklis, 2 vai 1 1/2 mēnešus mani nervi neizturēs. Darbu pie «Fausta» esmu pametis, tagad vienīgi lasu un tomēr nevaru lasīt nekā nopietna - sāp galva. Sāku rakstīt lūgumu, bet arī tas mani par daudz nogurdina, un es baidos to pat samaitāt. - Atsūti man lasīšanai kaut ko gluži vieglu, piemēram: Stettenheim: «Humoresken und Satiren»; «1000 Ein- und Zweizeiler» (Freund und Säckel, Berlin-Verlag), Blumenthal «Gesammelte Epigramme» vai ko tamlīdzīgu. Tomēr Tu jau trešdien esi nodevusi grāmatas, bet es vēl nekā neesmu saņēmis. Vēstules no Tevis neesmu saņēmis visu nedēļu. Tu saproti, ko tas nozīmē manā tagadējā nervozā stāvoklī. Manas vēstules Tu arī nesaņem. Mums nav beidzamā mierinājuma, Goldfreudel Mīļā, Liebling, atsūti varbūt kaut ko no tā, kas pasvītrots lugā «Liebelei». - Es izlasīju M. Baškircevu, bet nespēju nekā uzrakstīt. Mums vēl paliek mūsu tikšanās. Pulkveža kungs ir labs un neatņems mums šo vienu stundu, kad mēs tiešām dzīvojam. Mana mīļā, Goldfreude.
11./X Liebling, meine sonnige Goldfreude, Tu mani nomierināji ar savu klātbūtni, Tu man devi atkal sauli, un arī debesīs ir saule, un es tik intensīvi nejūtu iekšējo nemieru un šīs mūžīgās bailes. Šodien es nekā nestrādāju un arī rīt nestrādāšu; lai mēģinātu gulēt, dzeru bromu vairākas reizes dienā (dažreiz līdz 6 reizēm). Tikai es nevarēju noturēties, neizlasījis Tavu kritisko piezīmi par «Borkmani» (šodien pēcpusdienā es dabūju grāmatiņas). Tas ir vienkārši jauks, mazs darbiņš, viss tik īsi, skaisti, bet pie tam moderni un spēcīgi. Pavisam tikai 2-3 vietas man likās šabloniskas. «Borkmanis» izprasts labi un dziļi, kā mēs jau agrāk runājām; iztirzāts viss ļoti dzīvi un unmittelbar (tā raksta franči, mans iztirzājums līdzīgs vācu). Bet es tomēr teiktu vēl ko citu, man liekas, ka (Borkmanis» nav izsmeļams ar «spēka un nodoma nesamērīgumu» un ar zemiskas jaunības uzvaru pār ideālu vecumu; Ibsens, man liekas, norāda arī Borkmaņa, viņa sievas un Ellas neveiksmju cēloni, kuri visi lieto Gewaltesavu mērķu sasniegšanai. Ibsens ir individuālists un, pēc manām domām; prasa, lai indivīds būtu brīvs un dotu brīvību, un līdzeklim brīvības sasniegšanai arī jābūt brīvībai; bet ne varmācībai, ko lieto Borkmanis. Varbūt es lege nicht aus; sondern lege über, lai gan, pēc manām domām, tam tā vajadzētu būt. Pie tā galu galā nonāk arī Tr. Tolstojs, lai gan citādā ceļā: - Bet varbūt Tu tieši negribēji to teikt - tagad, bet atstāt lielākam rakstam; katrā ziņā tas, ko Tu esi uzrakstījusi, ir jauks un dod tādu milzumu jaunu domu un uzskatu. Ak, cik skumji, ka es vairs nevaru rakstīt, bet man gribētos tik daudz teikt. Es pat lūgumu nerakstīšu rīt, bet tikai pirmdien. Pat no tulkojuma es nevaru veikt puspensuma. - Bet esmu priecīgs, ka Tu pabeigsi manus darbus, tie pat būs vēl daudzējādā ziņā eindringlicher, Tevi labāk sapratīs. -Arī dzejoļi atstāj ļoti labu iespaidu, jauns ir Anordnung, un, ja kāds to sapratīs, viņš saskatīs veselu filozofiju. Cik smieklīgi liekas visi šie puriņi, zvārguļi un poruki. Bet es tomēr ar skumjām skatos uz iespiestiem dzejoļiem, tie nav tas, kas manuskripts. Vienīgā jēga taču nav rezultātā, bet pašā darbībā, in dem Sclaaffen selbst, tikai Schaften bija brīnišķa, bet gatavais, Erfolg, pēc manām domām, vienmēr ir tikai akcidence, ārējs, svešs, pat naidīgs. Kā Tu dzīvo, Lieblingi? Kā Tu jūties pēc dzejoļu iznākšanas? Citādi pati doma ir veca, bet kaut kas jauns ir saistīt to ar visu filozofiju. Kādreiz Gēte teicis, ka viņš esot strādājis vienīgi aiz savas patikas, bet paklausies, kā visi komentētāji wohlwollend to apstrīd un saka, ka Gēte tā izsakoties it kā aiz Bescheidenheit.
l2./X 97. Goldfreude, Goldfreude, cik es esmu priecīgs. Vakar vakarā, kad tinte jau bija atņemta, saņēmu Tavu 6. X rakstīto vēstuli. Priekšniecība šeit ir tik pretimnākoša, ka vēl vēlā vakarā atsūtīja vēstuli, negaidot pirmdienu, t.i., pirmo darbdienu; tā labi saprot, ar kādu nepacietību cietumnieks gaida vēstules. - Mīļā Goldfreude, manu Liebling, es atkal pēc tīk ilga laika sarunājos ar Tevi. Tu esi viena mūsu draugu vidū, es to sapratu, Tu esi pat vientuļāka par mani; es pastāvīgi sarunājos ar Tevi, Tev tam nav tik daudz laika -, es lasu un saprotu Gētes, Feierbaha, Budas un Ibsena sabiedrību, bet Tevi nesaprot neviens, un Tu viņus nesaproti; briesmīgas ir šīs ciešanas, kad apkārt cilvēki, kas Tevi nesaprot. Un arī dusmoties nevar, viņi ir tik labi. - Tu brīnies par savu spēku, man liekas, tas ir gluži dabiski; tās ir liels avots, un es pats taču arī esmu daudz stiprāks, nekā domāju, vienīgi fiziskie spēki man beidzot kļuvuši vāji. - Visas domas, kas Tev ienāk prātā, pieraksti. Tas Tev vēlāk noderēs. Un neiznīcināsim ne savas, ne citu vecās vēstules (literāriem darbiem tās derēs kā document humain). --Izlasi M. Baškircevas II daļu, viņa raudzījās uz daudziem jautājumiem gluži tā kā Tu. - Tagad par praktiskām lietām - vai Tu vekseli jau aiznesi uz komercbanku; ja ne; tad tūliņ to izdari un uzraksti virs mana paraksta: Pilnvaroju saņemt pēc šī vekseļa E. R.-V. k., nevilcinies, termiņš jau pagājis 10./X. - Atsūti man heletristiku; ja iespējams, avīzes un žurnālus, humoristiku un priekš Z. M. Man jāizklaidējas. Visu dienu es nekā cita nedarīju, kā tikai dzēru bromu un tiešām dienā drusku nogulējos, arī naktī gulēju gandrīz tā, kā guļ cilvēki. Ak, kaut lēkme neatkārtotos pārāk drīz, kaut ļautu man atpūsties. - Rīt uzrakstīšu lūgumu. - Attiecībā uz patvaļīgo «Fausta» izrādi ej tūliņ pie policijmeistara un aizliedz izrādi, atsaucies uz Zālīti, kas Tev izdos apliecību, ka Tu esi autore. Ja V. Jansone piedāvā arī honorāru, neesi ar mieru; Tu vari samaitāt mūsu ienākumus no lugas. Vai Tu ievietoji «Baltijas Vēstnesī?» «Wiederruf»?-Liebling, Sonnenfreude, Goldfreude, dod man spēku pārvarēt šīs bailes. Mein Liebling, uz redzēšanos, cik vēl briesmīgi daudz laika līdz trešdienai! Liebling, Sonnenkäfchen.

238.

ASPAZIJAI
Rīgā 1897. gada oktobra pirmajā pusē

Mīlulīt, cik laba un mīļa Tu esi, ļauj man arī tādam kļūt. Es kļūšu tāds, palīdzi man, mīlulīt.
Manu silto saulīt, manu starojošo gaismiņ, manu mīļsmaržīgo rožkukainīt, cik Tu esi mīļa un brīnumaini laba, un skaista, manu zaļzelta Iniņ. Uz Tavām zelta zīmītēm es Tev nekad nevaru atbildēt tik mīļi, cik gribētu, tāpēc arī Tu man gan nekad neesi teikusi ne vārdiņa par manām zīmītēm. Tu negribēji mani apvainot un tāpēc labāk klusēji. Un tomēr esmu katrreiz tik ļoti pielūdzis savu mazkukainīti: mīlulīt, ļauj man Tev uzrakstīt mīļu un labu vēstulīti. Nekad neesmu varējis sagādāt Tev prieku, arī ar savām zīmītēm ne, kaut gan es esmu tik neizsakāmi ilgojies izdarīt kaut ko mīļu, kas Tevi iepriecinātu. Es nesaprotu, kāpēc maniem vārdiem vairs nav spēka Tevi uzjautrināt vai būt mīļam pret Tevi; pie tā vainīga nelaimīgā nervozitāte. Es spēju Tev sagādāt vienīgi sāpes, vismaz Tu man nekad neesi nekā cita teikusi, kā tikai to, ka manas vēstulītes Tev darījušas sāpes. Jūtot, ka es Tev varētu kaut kas būt, man bija jāizsamist aiz sava nespēka, un savā izmisumā es lūdzu Tevi, lai Tu man pasaki, kas man jādara, lai es Tev būtu mīļš un patīkams. Visus tādus manus lūgumus - un to bija ļoti daudz -Tu vienkārši ignorēji, tos ne ar vārdu nepieminēji. Maz pamazām tad es arī sāku patiešām izsamist, ka nespēju kļūt Tev mīļš. Tagad es Tev tikai saku, kā tas ir, bez jebkāda tālāka nolūka. Mīlulīt, manu zelta mīlulīt, kāpēc tā ir iznācis, kāpēc maniem vārdiem vairs nav uz Tevi mīļas ietekmes? Jeb vai tas būtu tāds pats pārpratums kā ar dzejolīšiem? Tu man liec mēnešiem izmisīgi gaidīt un diedelēt pēc kāda pieminēšanas un atzīšanas vārdiņa, lai beidzot, kad es ķeros pie nelaimīgās pātagas, lai par visu galīgi neizsamistu, Tu man paskaidrotu, ka augsti cienot manus dzejoļus, neaizskarot tos aiz, maiguma un vēlāk gribot par tiem kopā ar mani vēl jo vairāk tīksmināties. Jā, Tu neticīgo mīlulīt, kāpēc Tu to tūliņ nepateici, kāpēc Tu man ļāvi izsamist, līdz biju spiests ķerties pie riebīgās pātagas. Tu uzkrāji visus jaukākos ēdienus, lai mēs jo vairāk varētu baudīt, kad ļaunie bada laiki būs beigušies. Jā, bet vai Tu, manu dumiņo zelta mīlulīt, nemani, ka mēs abi pa to laiku aiz ilgām mirstam badā. Manis dēļ, pataupi arī kaut ko, bet dod man ēst arī tagad. Tu uzkrāj brīnumskaisto, bet arī tagad es gribu dzirdēt mīļus, saldus vārdiņus, gribu tagad, šaubu, nervozitātes un vājuma laikā, no mīlulītes mīļās, siltās mutītes dzirdēt, ka arī man vēl ir spēks, - man jau tagad jāšaubās par sevi vairāk nekā jebkad -, ka esmu vismaz veicis kaut ko lielu: esmu radījis savu mīlulīti; lai mans vārds būtu dzīvs manam mīlulītim un sagādātu viņam prieku. Es gribu no Tevis, zeltsieviņ, saulkukainīt, pats dzirdēt, ka mans garīgais spēks arī sīkumos nav zudis (un Tu tagad klusē un saki, ka vēlāk jau to pateiksi. Jā, bet līdz tam es jau būšu izmisis, ja Tu nekā nesaki, un, ja man būtu jāiztur, tad vēlāk man tas būtu vienaldzīgi; es jau atradīšu izdevību izmērīt savu spēku. Tagad, tagad Tev man jāsaka, ka vēl neesmu kļuvis vājš, ka vismaz Tev es vēl varu kaut kas būt). Rakstu par to tik daudz, tāpēc ka liekas, Tu to nesaproti vai neņem vērā, un es jau varu Tev mierīgi pateikt, ka neizsakāmi ciešu no Tavas klusēšanas. Pagājušo reizi Tu man jautāji, vai man patikusi Tava vēstulīte, bet pati Tu, paēdušo kukainīt, nekad man neesi teikusi, ka kāda no manām vēstulītēm Tev būtu patikusi. Es taču arī esmu kukainītis un arī labs, kāpēc Tu mani nemīli, kāpēc Tu mani neglāsti? Ak Tu, svēto mīlulīt, manu dzīvības kukainīt, esmu tik bēdīgs, un man nav vārdiņu, ko Tev teikt, es gribētu kļūt Tev saprotams un nevaru to; visu, visu, ko tagad esmu uzrakstījis, Tu sajutīsi tikai kā pātagas sitienus, Tu cietīsi un raudāsi, un nemaz nenojautīsi, ka es vai novārgstu ilgās pēc Tevis, pēc saprašanās, pēc maza, atzinīga, stiprinoša, atsaucīga mīlas vārdā. Vēlāk Tu nāksi ar šalcošu mīlas plūsmu vai asarām, un es gribētu tagad, savā slimības laikā, kā arī vispār klusu, nopietnu, pacilājošu, sevī attīstošos darbību. Es jau nesaku, ka šī plūsma man neko nenozīmē, tā mani sajūsmina, bet līdz tās atnākšanai es negribu nomirt badā. - Tikmēr esmu raudājis un uztraucis sevi, tāpēc vēl jo vairāk nevaru mīļi un skaidri rakstīt. Tu tagad patiešām neko nesapratīsi. Nu jau kopš mēneša ir tā, it kā es stāvētu Tev pretim un runātu svešā valodā. Es gribu, lai Tu mani apmīļotu, vai Tu to nesaproti? Negribu nekādus sasodītus literārus spriedumus, es gribu, lai mana vienīgā dzīvība pasaka, ka arī mana vēstulīte bija mīļa, gribu, lai mana dvēselīte iedziļinātos manas vēstulītes jautājumos un atbildētu uz tiem. - Man sāp galva, un es nevaru skaidri rakstīt. - Tā es aizmirsu, ka arī pats neesmu atbildējis uz Tavu zelta vēstulīti. Un tā taču ir tik mīļi, labi un skaisti uzrakstīta. - Tad man ienāk prātā, ka mīlulītis kautrējas man teikt kaut ko cildinošu. Jā, kāpēc tad es nekautrējos? Ir tā, it kā gribētu noslēpt otram kaut ko labu, kas viņam pienākas. Noklusēšana arī ir meli, un katri meli rada ciešanas. Gribu, lai Tu mani arī cildinātu, kā Tu agrāk gribēji, lai es Tevi cildinātu. Ak, mīlulīt, mīlulīt, neraudi, neesi dusmīga, ja šī vēstule Tev neliekas mīļa; vēl tagad pielūdzu Tevi, mīlulīt, liec man rakstīt labi un mīļi. (Kāpēc Tu man arī nekad neesi ne vārda teikusi par to, ko Tu domā par manām lūgšanām Tev? Vai Tev patīk vai ne? Ir krietni daudz šādu jautājumu, uz kuriem Tu man nekad neesi atbildējusi, un tas mani vienmēr ir ļoti skumdinājis; es jau to esmu darījis aiz mīlas pret Tevi. Vai Tev patīk, ja es Tev saku «saldā meitiņ»? Ja ne, tad es vairs nekad tā nedarīšu.) Ak, mīlulīt, smaržiņ, kaut es varētu izsaukt smaidu uz Tavām sārtlūpiņām, mīlulīt, kā lai es kļūstu mīļš? Mīlulīt, palīdzi man Tev mīļi rakstīt. - Es gribētu Tev atbildēt uz Tavu zīmīti, tā ir tik skaista un tik patiesa, un dziļi izjusta. Ak, un tomēr arī tagad es Tev sagādāju sāpes. -Es zinu, ka Tu juties nebrīvi, ka Tevi atbaidīja manas šaubas vai pātaga. Un Tu zini, kā man pašam pātaga riebj un kā es cenšos pārvarēt šaubas. Bet Tu esi tik maiga, Tu esi tik noslēgta, vai arī es esmu tik neveikls izskaidrošanā, ka Tu nekad neesi gribējusi, t.i., neesi spējusi, saprast, kā Tev jāapkaro šaubas manī. Viens piemērs. Tu man nekā nesaki par manām vēstulītēm un agrāk par dzejolīšiem, un tā es tūliņ domāju, ka tie ir slikti un vāji, man nav spēka radīt kaut ko māksliniecisku un nav spēka ietekmēt Tevi ar saviem vārdiem, ar vēstuli. Es izsamistu aiz sava nespēka, es nevaru Tevi pacelt un radīt, tātad manām šaubām par sevi vienmēr seko šaubas par Tevi. Labi ieskatoties, nemaz nav šaubu par Tevi, bet vienīgi par sevi, t.i., šaubas, vai es varētu Tevi radīt. Tāpēc ir nepareizi tas, ko Tu saki par šaubu apsargāšanu. Nu jau ir svarīgi tikai tas, ka es iegūstu ticību sev, jo tikai tad es pilnīgi ticēšu Tev. Bet, ja Tu mani neievēro sīkumos (vēstulēs, dzejoļos. utt.), Tu vairo manī šaubas par mani. Ja es tad nekādi nevaru panākt, ka Tu palīdzi man aizdzīt šaubas, t.i., kad, nevaru Tev izskaidrot, kas Tev sīkumos jādara, lai stiprinātu manu ticību pašam sev, es izmisumā ķeras pie pātagas, bet nekad apzināti, vienmēr izmisumā un vislielākajās sāpēs, un - ļaunais vai labais ir tas, ka arī sitieni ar vālēm ir palīdzējuši. Būtu svētlaimība, ja Tu mani saprastu bez šiem vāļu sitieniem, bet tad vajadzīgs, lai es kļūtu vesels, nebūtu nervozs, lai varētu Tev labāk izskaidrot, ko es domāju. Mīlulīt, manu mīlulīt, ņem vērā, ka esmu slims, ka Tu nedrīksti mani stingri mērot, ka tagad Tev mani vajag tikai glāstīt, lai es nesāktu trakot un neķertos pie pātagas, kas vienmēr visstiprāk ir situsi mani. Pātagai nav vietas mūsu starpā, es zinu, ka Tu to nevari ciest un es arī ne; tā varētu mums atnest lielu nelaimi. Bet tad Tev, mazo zeltmīlulīt, jāpiekļauj man tuvāk sava saldā austiņa, un es Tev mīļi iečukstēšu tajā, un Tu mani tūliņ sapratīsi. Vienu es apņemos, mīlulīt, es nekad neķeršos pie pātagas, Tev tiešām pie manis mīļā, tā, kā es eju pie Tevis. Tev jāspēj man pateikt visu, un es būšu taisnīgs pret Tevi; mīlulīt, es Tev saku, ka man būs diezgan spēka, lai kļūtu taisnīgs pret Tevi un es Tevi nekad, nekad nenosodīšu. Neesmu Tevi arī, nekad uzskatījis par tik vainīgu, cik Tu pati esi teikusi. Tev arī nevajadzēja kaunēties teikt labu par sevi, visapkaunojošākie vienmēr ir meli arī tad, kad tie sacīti ar labu nodomu), tie visu parāda nepareizā gaismā un vienmēr kaitē. Domāju, ka Tu esi labāka nekā Tavi vārdi, bet tad jau būta jāšaubās par Taviem vārdiem, mīlulīt, dvēselīt, mana dzīvība, jāsaka arī labais par sevi, vienmēr. Tikai tā mēs sapratīsimies. Es Tevi tik neizsakāmi mīlu un esmu arī ik mirkli pie Tevis; es ticu Tev, ka Tu mani neizsakāmi mīli, bet saproti mani labāk, es gribu Tevi labāk saprast. Esmu Tev sagādājis daudz, nebeidzami daudz ciešanu; es gribu visu vērst par labu. Dod man, mīlulīt, tikai ticību pašam sev. Tas ir galvenais. Tev mani jāveido! Jā! - Mums jāiet un mēs ieiesim jaunajā ar noteiktiem secinājumiem, jā! Esi tikai pacietīga ar mani, es gribu, lai mani glāsta, glāsti mani, mīlulīt, dvēselīt.

239.

ASPAZIJAI
Rīgā  1897. gadā, drīz pēc 18. (30.) oktobra

Manu nebeidzamo mīļkukainīt, manu dvēselīgo zeltprieciņ, cik mīļi un labi Tu esi uzrakstījusi, un cik ļoti mīļa un laba Tu esi. Es lasu Tavas vēstulītes un zīmītes, un man top labi. Man jau vajadzētu turēt rokās savu svētmīļo zeltprieciņu, jaunu, skaidru un skaistu, un vai tad es nespētu visu? Esmu jau arī mazliet noguris, nervi pārāk nolietojušies, kā Šēnfelds teica, bet brīvībā tie atkal varētu atveseļoties 3 mēnešos, protams, atpūtā, ne darbā. Tu, manu svētlaimīt, jau esi vienmēr pie manis, un gan jau būs labi. Man Tev, zeltmīlulīt, jāstāsta daudz par darījumu lietām, bet vai es varēšu visu atcerēties un vai būs laiks uzrakstīt. Parunā vēlreiz ar Šēnfeldu, viņam jāsaka, ja viņam jautā, vai arī jāizdod apliecība, ka es nevaru cietumā ilgi tā izturēt, ka man vajadzīga 3 mēnešu atpūta, ja arī es tūliņ iznāktu ārā, katra turpmākā diena ir bīstama. Saki viņam, ka baiļu lēkmes ir atkārtojušās un ka viņa zāļu pilienus es nesaņemu. Arī Lasmanim vajadzētu izdot apliecību, ka tā es ilgāk neizturēšu. Tad, ja vajadzētu, es uzrakstītu prošeņije. Jakovļev man vakar iedeva pilienus, kādi ir norādīti zīmītē; parādi to Šēnfeldam. Dzelzs preparātu arī neesmu saņēmis. - Jansons, pateicoties saviem izteicieniem, tiks izlaists jau 28. [oktobrī], viņam esot teikts, ka citus laidīšot vaļā ap 1. [XI]. Pasaki polkovņiku Potockomu, ka Jansons ir bijis mans agrākais sāncensis Tevis dēļ un tad viņš Tevi ignorējis 96. g. kalendārā, un arī citādi Tevi apmelojis, un vērsis pret mani šīs liecības. Pret zalog [teikums nav pabeigts]

240.

ASPAZIJAI
Rīgā 1897. gada 20. oktobrī (1. novembrī)

                                                                                                                                                    Rīgā 20./X 97.

Goldfreude, mein lachender Liebling, cik laba diena bija sestdiena, vēl šodien tā mani silda. Un mums ir cerība; jau sestdien es saņēmu Tavu 14. X rakstīto vēstuli, Tu visa mirdzi, mana mīļā. Arī es esmu priecīgs un pateicīgs visiem, kas par mums tik daudz un tik laipni rūpējušies; no ārienes nav nekā tāda, kas nospiestu, - varbūt Tu vēl dabūsi tik daudz naudas, cik vajag, aizņemies pret procentiem, aizej vai nu pati pie Plātesa, vai lūdz viņu caur Zālīti; aiznes pulkveža kungam Daugavpils noguldījuma zīmi un grāmatiņu, varbūt pieņems, jo nav obligāti, lai nauda piederētu man, galvenais, kaut tikai tā būtu. Ja noguldījuma zīme netiek pieņemta, aizraksti Daugavpils bankai, vai tā nevarētu izsniegt aizdevumu pret bankas pašas izdotās noguldījuma zīmes ieķīlājumu. Satiekoties par to vēl parunāsim. Varbūt Strašunskis samaksās vai Zālīte izsniegs avansu, vai arī aizņemies no kāda. Vajag samaksāt Amatnieku krājaizdevu sabiedrībai Herteļa parādu, un māsa taču atkal atnāca uz satikšanos pēc naudas, un arī viņas dēļ. vajag pacensties, lai gan es patiesi nesaprotu, kā viņai tagad varētu naudas trūkt; ja viņai dotu, tad man jāpaliek šeit; un, pēc mana aprēķina, viņai nemaz nepienākas. - Kā rīkoties ar Panevēžu? Par dzīvokli es neapdomīgi samaksāju gadu uz priekšu, turklāt es vēl aizdevu saimniecei naudu, arī [klienti] palikuši parādā, visas mēbeles arī palika tur. Varbūt to visu atstāt? Ja mēs nebrauksim turp uz dzīvi, tad tas viss ir zudis, bet, ja braukt, - tagad prakses tur jau vairs nebūs, klienti pie manis nenāks. Palikt Rīgā - bet no kā tad dzīvot, kad nemaz neatliks naudas? Bez tam es par visu to nespēju domāt, padomā Tu, mīļā. Esmu briesmīgi noguris, viss man liekas galīgi vienaldzīgs, es tikai vēlētos Tevi redzēt. Es jau vairs nemaz nestrādāju, tikai izskatīju korektūru. Galva sāp, gribas gulēt. Nezinu, kā pabeigšu «Faustu»; ja Tev atliek laiks, palīdzi, kaut no skata «Bergschluchten, Wald, Feld, Einöde»; laika jau atliek maz; ja «Faustu» nepabeigsim, tad mums jau vairs nebūs nekādu līdzekļu un es netikšu atsvabināts. Kaut nesāpētu galva un nebūtu šī noguruma; pagaidām es neesmu spējīgs domāt par nākotni. - Pateicies Olgai par viņas labo nodomu. - Uz redzēšanos, mana labā, mīļā Goldfreude, Liebling.

Vēstules augšmalā rakstīts:
Varbūt kļūt par līdzstrādnieku pie Zālītes «Mājas Viesa»? Agrāk viņš par to runāja. L. Bet rīkojies Tu viena pati, Liebling, kaut jel es tikai varētu uzlabot savus nervus. L.
Bet pret Olgu izturies piemīlīgāk, Tu, mīļā, vispār spried ļoti asi, kad esi uztraukta. L.

241.

ASPAZIJAI
Rīgā 1897. gada 1. (13.) novembrī

Manu svētmīļo saulkukainīt, Tu nebeidzami mīļo cerību mīļmīlulīt, manu ametistiņ un Iniņ, cik laba un mīļa Tu taču vienmēr esi, un kādu zelta zīmīti Tu esi uzrakstījusi un vēl esi apsolījusi arī par sevi pašu rakstīt, un tas ir vēl daudz, daudz mīļāk, Tu, manu sirdsmīlulīt, zeltprieciņ. Bet vispirms gribu rakstīt par darīšanām, tad vēlāk varēšu mierīgāk rakstīt savam paša mīļzeltiņam. Mans mazais zeltprieciņš, mīļmīlulītis ir tik daudz manis dēļ skrējis ar savām mazajām, mazajām, bet mīļajām, mīļajām kukainīša zeltkājiņām, tomēr šīs mīļlabās zeltkājiņas vēl nav pakašātas un apmīļotas, un mazā ametista galviņa nav noglāstīta, un mutīte un spulgactiņas nav noskūpstītas, un mutīte taču ir tik mīksta, silta rubīna mutīte, un dzirkstactiņas ir tik jaukas: Līdz ar šo atkal esmu aizmirsis veikalniecisko. Es esmu uzrakstījis prošeņije, mīļmīlulītis laikam ir bijis pie daktera Šēnfelda un ir tam iedevis, jo es uz viņu esmu atsaucies. Ja vēl neesi bijusi, tad katrā ziņā tūliņ aizej. Aizej arī uz kasi samaksāt. Šeit runā, ka dažus drīz atbrīvos. - Pastāvi vienmēr uz to, ka zalogs ir pārāk liels. Liepiņš laikam gan dotu, bet ne tik daudz utt. - Oliņas man vairs nesūti, es tās varu šeit nopirkt. - Viss bija tik mīļi sagriezts, un visu mana sirdsmīlulīte arī bija nogaršojusi, un, kas mazkukainītim garšojis, tas garšo arī Tavam lielkukainītim. - «Baltijas vēstneša» 237. numurā, 18. X, ir kritika par kādu J. Pd. tulkojumu, valoda esot slikta, un tas pats J. Pd. mums pārmet sliktu valodu «Faustā», kaut gari viņš pats pat prozu nemāk kārtīgi pārtulkot. Vari to parādīt Zālītem. Šeit pieliktas klāt manas lapiņas, kas jālasa vēlāk. - Ja Dora pret Tevi izturas slikti, tad neej vairs pie viņas, manu mīļmīlulīt. - Man bija liels, liels prieks, mana zeltiņ, par Tavu garo, mīļo vēstulīti, jo tā bija tik liela, tik mīļa un laba, jo Tu gribi palīdzēt un radīt un jo Tu šo to pie manis arī pareizi izproti. Esmu jau gadiem ilgi Tevi lūdzis, lai Tu man palīdzi, un tad Tu vari saprast, cik stipri mani iepriecina tas, ka Tu tagad tiešām gribi man palīdzēt un radīt. (Es labprāt gribētu Tev arī uzrakstīt garu vēstulīti, bet neesmu labi noskaņots, lai teiktu Tev patiesību; es arī baidos, ka Tu to nelasīsi. Arī tagad bieži vien esmu Tev rakstījis garākas vēstulītes, bet Tu nekad neesi tās pat ar puszilbi pieminējusi, lai gan es pats bieži esmu Tevi uz to vedinājis. Saprotu, ka tās Tevi varētu garlaikot, Tu esi tik tieša un mīli tikai tiešo, ne filozofēšanu un prātošanu, bet kailus faktus, prieku vai sāpes.) Savā mīļajā kukainīša zīmītē Tu šo to esi manī ļoti pareizi un asi izpratusi, un tad mani pārsteidz, ka citu, galveno; Tu nemaz nesaproti. Tu pati saki: visi spēki ir vienoti. Tu pati jau esi izjutusi, ka man ir gara spēks, domāšana, kādu Tu citādi neesi pazinusi. Pēc Tavas pārliecības, tas nav nekas cits kā dzīvības spēks, kas izdevīgā gadījumā var izpausties arī citā formā. Tagad Tu piepeši saskati enerģiju manī un brīnies. Kāpēc? Tas jau ir tas pats spēks. Es, piemēram, nemaz neesmu izbrīnījies par to, godīgi sākot, nekādā ziņā neuzskatu ta par kaut ko sevišķu sevī, man liekas, it kā tas vienmēr tā būtu bijis: Roziņš un citi dumji cilvēki lai brīnās, bet Tu? Mani ļoti sāpināja Tavs teiciens, ka Tu esot baiļojusies, ka es salūzīšu. Tu mani nekad neesi pazinusi. Un tas ir slikti - Tu man to nekad neesi teikusi, tātad neesi bijusi patiesa pret mani aiz tīrās mīlas un maiguma, manu zeltmīlulīt. Viss taču izskaidrojams tikai ar to, ka manas domāšanas spēks tagad izpaužas arī kā enerģija, tāpat kā es kļūtu arī muzikāls, ja Tu to gribētu, un es nebrīnītos arī par to. - Mīļametistiņ, Tu esi tik labi sapratusi, vēl labāk nekā agrāk es pats, ka apkārtne man pamazām atņēmusi pašpaļāvību. Tev, zeltprieciņ, tas man jāatdod atpakaļ, Tev jāatmodina mana pašpaļāvība. Un Tu jau arī zini, kur jāizpaužas šai atmodināšanai. Tu teici, man esot poētiskas dotības un es esot izmisis par tām. Bet tagad Tev vispirms jāatmodina manī ticība šīm poētiskajām dotībām. Taču Tu gluži sistemātiski klusē par maniem dzejoļiem, kurus tagad Tev sūtu. Es pat esmu kādā garā vēstulē Tev godīgi un smeldzīgi lūdzis pievērst uzmanību. šiem dzejoļiem, tieši lai atmodinātu manī ticību un paļāvību sev vai lai izlemtu, ka man nav šo poētisko dotību. Taču par to Tu man esi tikai klusējusi.

242.

ASPAZIJAI
Rīgā 1897. gadā, pēc 1. (13.) novembra

Manu mīļo, saulaino zelta brīnumkukainīt, cik mīļi Tu esi uzrakstījusi un laikam gan esi pamanījusi, ka jau atkal noticis saulains brīnums, kā tagad bieži gadās: gluži tādas, pašas domas. Tai pašā pagājušajā sestdieniņā es gari un plaši žēlojos, ka manas vēstulītes Tev nevar nekā pateikt, ka Tu tās nekad neesi ievērojusi, nekad neesi ne vārdiņa par tām teikusi, un Tu vēl tai pašā dienā raksti, ka manas vēstulītes Tev tomēr dara labu un Tevi aizkustina. Tad nu: es pats raudāju un skūpstīju Tavu mazo, mīļo zīmīti, it kā tā būtu pats ametistdimantiņa kukainītis. Tāds viens vienīgs vārdiņš var palīdzēt vairāk nekā daudzas garas dienas, kas var nest postu, pat vēl vairāk nekā mīļas vēstules, kurās teikts, ka es jau visu zinot un ka vairs nevajagot glāstu. Ak, zeltprieciņ, dvēseļu dvēselīt, es tagad, tāpat kā Tu agrāk, gribu, lai mani vienmēr glāsta, gribu būt vienmēr «labs puisītis», ko pastāvīgi uzteic un glauda, tāpat kā agrāk Tevi, manu svētlaimīt; un es agrāk to arī nesapratu, tāpat kā Tu tagad to nesaproti, Tu manu, manu mīļsvēto, mīļsmaržīgo, saldo kukainīša laimīt. Vēl vienmēr es lasu Tavu mazo, saldo zīmīti, un man top pastāvīgi labāk. Ak, es gribētu sevi visu Tev atdot un tomēr neprotu to. Mums sevi daudz vairāk jāsaprot. (Man ienāk prātā, ka nesapratu, kad Tu rakstīji: es esot Tevi noskaņojis vienā tonī, bet dzīve esot sarežģītāka??) Bet tas jau ir mūsu glābiņš, ka Tu pamazām arvien vairāk iemācies teikt patiesību. Tāpēc Tava iepriekšējā vēstulīte; par kuru Tu biji baidījusies, tieši darīja daudz laba, tā bija patiesāka. Tas ir Tavs lielais pārpratums; Tu domāji, ka mani atbaidīsi ar patiesību, ar to, ka atklāsi kaut ko sliktu. Nē, ir tieši otrādi: mani tā moka šaubas un es nevaru gūt mieru tāpēc, ka mēs tik maz esam patiesi. Visa kailā, neizpušķotā patiesība, lai arī tā būtu diez cik riebīga vai diez cik laba, vienīgā varētu visu vērst par labu, izkliedējot mūsu starpā beidzamo miglas plīvuru. Tikai tad mums nekad vairs nebūtu jābaidās no šķiršanās; un vēlreiz: visļaunākais pagātnē un tagadnē nevar mūs izšķirt, man nav cita ceļa; patiesībā jābūt tikai labajam, lai tā man atņemtu nevajadzīgās šaubu sāpes; mēs arī pretējā gadījumā paliksim viens pie otra, tomēr es smagi cietīšu no šaubām un grūti man nāksies no tām atbrīvoties, bet šīs sāpes paralizē spēku. Tāpēc ir vajadzīga patiesība. - Bet mums jāzina ne tik vien nejaukais, bet arī skaistais un labais. Tu saki, ka esot sevi attēlojusi sliktāku, nekā Tu esi. Tas notika ar mīļu un labu nodomu, bet radīja Tev un man ļoti daudz ciešanu un sāpju. Tie ir gan svēti meli, bet tomēr meli. Mīlulīt, svēto zelta brīnummīlulīt, ametistsmaržiņ, es gribu par Tevi zināt arī labo, kāpēc tad Tu man negribi teikt patiesību un sagādāt man prieku, un dot man paļāvību pašam uz sevi. Es tik ļoti priecājos, kad Tu man stāstīji par vainagiem, par spieķīti, kāpēc Tu man liedz tādu mīļu, saldu prieku, Tu labo, mīļo, kautrīgo kukainīt, aiz tīras, smalkas, maigas kautrības Tu negribi būt laimīga un darīt laimīgu lielkukainīti. Atkal es par sevi stāstu Tev gandrīz tikai labu, un tas arī nav pareizi, manu nebeidzamo mīļmīlulīt, kādā veidā lai es Tev pasaku kaut ko ļoti, ļoti labu un kā lai to izrādu. Mīļmīlulīt, ļauj man uzrakstīt labu kukainīšvēstulīti. - Šodien atkal varu uzrakstīt tikai pavisam īsu vēstulīti, jo jābeidz vēl «Fausta» piezīmītes. Ak, kaut Tu atkal būtu pie manis, svēto mīļmīlulīt, es gribētu Tev visu atmaksāt, gribētu Tev sevi skaidri parādīt, Tev būtu ļoti jāpriecājas, un es savu mīļmīlulīti ļoti lūgtu to darīt, un mēs arī būtu nebeidzami laimīgi. Nevaru nekā cita darīt, es atkal lasu mazā kukainīša saldo zīmīti. Mana mīļā, mans zaļzelta kukainītis mani jau glāstīs un skūpstīs, un glaudīs mazo puisīti; manu dzīvības kukainīt, manu cerībiņ, manu glābiņ. Un mīļmīlulīt, manu saldo dvēselīt, raksti tikai kriticiņas, tādas dziļas, patiesas, svētīgas, labas kriticiņas, tās brīnišķi palīdz. Stāsti kaut ko mīļu par sevi; manu zeltsmaržiņ, neesi kautriņa. Zini taču: jo vairāk Tu stāstīsi patiesību par mani, sevi un mums, jo patīkamāk tas man būs, man ir tikai viens tonis - patiesība, jo tas nozīmē zināt un balstīties uz stingra pamata. Pirmām kārtām, nesaudzē mani; ja Tu tā darīsi, es būšu bēdīgs. Tas, ko Tu toreiz teici par pātagu, bija patiesība, un, jā Tu to nebūtu teikusi, es būtu pārpratis un domājis, ka Tu, tāpat kā jau tik daudzas sievietes, taisni gribi pātagu. Tagad esmu atbrīvojies no riebīgas sajūtas un esmu svētlaimīgi priecīgs. Tikai tā mēs varam saprasties. Uzraksti man kādā vēstulē tikai to, kas manī ir nejauks, slikts, ļauns, vājš, nolaidīgs, muļķīgs. Man katrā ziņā jāzina savi trūkumi. Tas ir pat svarīgāk, nekā es zinātu Tavas vājās puses. Tātad būt mīļai, nesaudzēt; es Tevi tāpēc mīlēšu tikai vēl vairāk, mīlulīt. Mani sāpina tas, ka Tu esi mani pārpratusi, domādama, ka es nevaru par sevi nekā slikta dzirdēt. Mīlulīt, pasaki man manas vājības, lai es tās iznīcinu un kļūstu Tev labs. Tā Tu sev radi cienīgu lielkukainīti. Tu nedrīksti nekā noklusēt, bet Tev jāizravē viss sliktais un vājais, lai viss top liels un mirdzošs. Tad es Tev sevi pilnīgi atdošu. Vienmēr esmu vēlējies Tevi tik skaistu un mirdzoši tīru, tāpēc es biju tik nežēlīgs pret Tavu vājumu, un katrs puteklītis, kas pieskārās Tev, mani sadusmoja, citādi es to nekad nebūtu ievērojis. Tik stingri Tev mani vajag sargāt, mana mīla, mana dvēsele, sargā tā mani. Tu gribēji veidot mani, veido, bet pasaki man arī, ko Tu gribi no manis izveidot, tad es Tev panākšos pretim, un mēs pa abiem mani ātrāk pārveidosim. Manu saldo zeltprieciņ, Tevi audzinot, es esmu atstāts novārtā; tagad uzsit man pa pirkstiņiem. Tu manu saldo, manu svētlaimības kukainīt, mēs sev izcīnīsim laimi, manu mīlulīt.

243.

ASPAZIJAI
Rīgā 1897. gadā, pēc 1. (13.) novembra

Slimiņo, slimiņo, manu slimiņo, manu mīļo dvēseles sirdsmīlulīt, ko nu es esmu izdarījis, esmu Tevi padarījis slimiņu, esmu licis Tev tik neizsakāmi ciest ar šīm nelaimīgajām, aiz iepriekšējām un iepriekšējām vēstulēm, un es taču gribēju darīt labu, bet esmu Tev atkal sagādājis negantas sāpes. Arī pagājušajā sestdieniņā man tā īsti nemaz neienāca prātā, ka Tu manis dēļ biji kļuvusi slimiņa. Tu to arī neteici, manu mīļo, mīļo, nebeidzami mīļoto mīļmīlulīt, Tu taču esi mani saudzējusi. Tikai, lasīdams Tavu brīnišķo vēstulīti, redzēju, ko esmu Tev nodarījis un ka Tu esi slimiņa manis dēļ. Ak, šīs briesmīgās dienas, tās vilkās tik lēni, un es vai beidzos nost aiz bailēm, ka tik Tu, mana mīļotā dvēsele, nekļūsti pavisam slimiņa, ak, es visa baidījos. Un es biju pie visa vainīgs un tomēr gluži neapzināti, pret paša gribu briesmīgās nervozitātes dēļ. Tikai vakar vakarā, saņemdams 3 grāmatas, es kļuvu mierīgāks; bet Tavs rokraksts grāmatu nosaukumos ir tik nevienāds, tik vārgs, Tu vēl esi ļoti slimiņa, manu saulaino mīlulīt. Un Tu man nekad pietiekami nestāsti, ka esi slimiņa, Tu nesaki, cik Tu esi fiziski vāja, Tu mani saudzē neuzskati mani par pietiekoši stipru un cienīgu, lai izstāstītu man visas savas lielās un mazās sāpes. Bet tam es patiesi esmu pietiekoši stiprs, un tieši tas mani padarītu vēl spēcīgāku, ir neizsakāms prieks, ka varu Tev līdzi just un varu būt stiprs Tevis dēļ. Tu jau pati saki, ka Tu, saldo mīļmīļulīt, tikai manis dēļ nesabrūc. Tas, ka Tu cieti manis dēļ, deva Tev spēku. Jā, man taču arī. Tikai tāpēc, lai pierādītu Tev savu lielo mīlu, es visu laiku biju stiprs un enerģisks. Un, ja Tu gribi brīnīties, tad brīnies par manu mīlu pret Tevi, bet ne par enerģiju. Enerģija ir pierādījums. Un es gribu vēl vairāk ciest kopā ar Tevi; beidzamā vēstulīte ir Tevi man ļoti, ļoti tuvinājusi, bet Tev vienmēr jāizsūdz man savas sāpes, Tu saldo, manu saldo meitenīt. Tu esi tik brīnišķa, manu zeltstarojošo mīļmīlulīt, beidzamās vēstulītes rakstītas it kā burvju valodā. Tikko iedomājos par tām, tā acis man asaru pilnas. Tu esi tik nebeidzami laba un mīļa, un liela. Vai es kādreiz varēšu Tevi aizsniegti! Šī neizmērojamība rada manī apbrīnu un bailes. Un es? -Šī vēstule atkal tiek rakstīta ar daudziem pārtraukumiem. Es varu rakstīt tikai vienā paņēmienā, skaidrā domu secībā. Esmu par daudz nervozs. Viņi pratuši mani fiziski tik tālu novājināt, ka pats vairs nevaru tikt galā ar sevi. - Garajos vakaros, kad nevaru rakstīt, es nepārtraukti domāju, ko mīļu man vajadzētu Tev sacīt. Palīdzi man tagad, mīlulīt, pateikt Tev ko ļoti, ļoti mīļu. - Es jau Tev, mīlulīt, neesmu gribējis sagādāt sāpes. Tev mani jāsaprot, es esmu nervozs un nevaru tikt galā ar savu slikto omu. Tad, zeltkukainīt, rožsmaržiņ, Tev arī nevajag visu pārāk primitīvi uzņemt. Ja es teicu, ka manas vēstules Tevi varbūt garlaiko; tad tas jau vēl nebūt nenozīmē, ka Tev nebūtu par mani nekādas intereses. Nē. Tas nozīmē tikai, ka faktiski es bieži vien esmu novērojis, ka kļūstu dažreiz pamācošs, pārāk plaši kaut ko iztirzāju, un tas mani pašu garlaiko; tā ir pilnīga vielas nepārvarēšana un arī ieradums. Tas mani pašu garlaiko, un es taču domāju, ka Tevi arī. Un nu es Tev jautāju bez mazākā pārmetuma, vai nav garlaicīgi, lai es zinātu to labot. Tev man visur jānorāda uz trūkumiem. Tik tiešām, tas nebija nekāds pārmetums Tev. Tad par dzejoļiem. Tagad tie Tev nav jāizskata. Es neesmu tik skarbs, lai aizvainotu Tavas smalkākās, mīļākās jūtas. Lai tie visi guļ neskarti. Es vienīgi gribēju, lai Tu pēc kāda dzejolīša saņemšanas man pasaki par to dažus vārdiņus; neko citu. Tagad neaiztiec tos, saldo meitenīt, ar savām skaistajām, skaidrajām, maigajām jūtām; es negribu to prasīt. Manu zeltsvēto, slimiņo mīlulīt, šodien rakstu Tev tik juceklīgi, un es to jūtu, - tik maz mīļa, un es taču tik ļoti gribu Tev pateikt kaut ko mīļu. Palīdzi man šai ziņā, manu dvēseles sirdskukainīt, lai es padarītu Tevi priecīgu, lai Tu atkal tik neizsakāmi neciestu manis dēļ. Mīlulīt, mīlulīt, es Tevi tik bezgalīgi mīlu, un Tu neredzi manu mīlu. Mēs esam tik dažādi. Manī jau sen, no paša sākuma, dziļi mīt labais un mīļais, bet viss ir bikli apslēpts, saskatāms vienīgi saprāts, ar kuru es tikai domāju, un labais un mīļais tik tikko mirdz cauri. Un Tu esi vienīgi laba, un Tavs saprāts tikai tagad sāk runāt. Mēs tik daudz esam pieņēmuši viens no otra. Arī sīkumos. Es tagad gribu, lai Tu, mīlulīt, man vienmēr saki, ka esi man laba un mīļa; agrāk Tu to vienmēr gribēji, un es to nesapratu. Tagad es vienmēr gribu, lai Tu man saki kaut ko mīļu, arī par dzejolīšiem. Ak, manu zaļzelta mīļmīlulīt, palīdzi man, lai es saku Tev ko mīļu un ļoti labu. Mīlulīt, nāc manī un runā no manis. Ļauj man kļūt tik labam kā Tu, saldo zelta svētlaimīt, mīļmīlulīt. Ja tikai es savā nervozitātē nepazaudēšu fizisko spēku, es gribu augt, lai Tu atkal būtu ar mani apmierināta, lai kļūtu labs kā Tu. Tu lido tik augstu, tik augstu, manu mīlulīt, un esi tik brīnišķi laba. Mīlulīt, palīdzi man, lai saku Tev labu. -Mani vienmēr pārtrauc, un es nevaru Tev nekā prātīga uzrakstīt. Mīlulīt, manas dzīves dvēsele un jēga - mīlulīt, Tu rakstīji, ka Tev vairs nepaliekot nekādas izvēles. Jā, mums abiem vairs nepaliek nekādas izvēles, Tu esi manas dzīves jēga, ja Tevis nav, tad turpmāk nekam vairs nav nekādas jēgas. Un nu Tu esi slimiņa. Mīlulīt, palīdzi, lai Tu nekļūsti man slimiņa, lai Tu vienmēr esi vesela. Mīlulīt, es lasu Tavu vēstulīti. - Kāpēc Tu man neesi nekā teikusi par šausmīgajām ciešanām, kāpēc Tu sev esi paturējusi to, kas Tevī ir visdziļākais un dvēselīgākais? Kāpēc Tu man neļāvi līdzi ciest? Mīlulīt, svētlaimīt, es gribu Tevi visu. Tu mani esi neizsakāmi mīlējusi, manis dēļ briesmīgi cietusi un man nekā neesi teikusi, savu nebeidzamo mīlu, savu vislabāko esi paturējusi sev un neesi sagādājusi man prieku. - Es Tev rakstu par visām savām mazajām un lielajām ciešanām, jā, pat par savu vājumu, muļķībām, sīkumainību un iedomību, lai atdotu Tev sevi visu. Es lūdzu Tevi, mīlulīt, un nezinu, vai Tu to saproti; Tu domā, ka es neesmu sapratis Tavas eksaltētās lūgšanas. - Mīlulīt, ļauj man Tev teikt labu un mīļu, es esmu mīlas pārpilns un nespēju Tev to parādīt, un ciešu no tā. Un, gribēdams to parādīt, es izdaru kaut ko nepiedienīgu, esmu nervozs un nodaru Tev sāpes, kaut gan gribēju darīt mīļu. Mīlulīt, mīlulīt, slimiņo, dvēselīt, pasaki, kas man jādara, lai Tevi iepriecinātu un teiktu ko labu. Mīļmīlulīt, es skūpstu Tavu smaržīgo kukainīšdvēselīti Tavā zīmītē un kļūstu mīļāks, labāks un veselāks. Mīlulīt, esi stipra manis dēļ. Mīlulīt, ļaunos brīžos es Tevi lūdzu pasargāt manu sīko iedomību. Tas ir tikpat, it kā Tev vajadzētu mani glāstīt. Bet visā svarīgajā nesaudzē mani, es gribu ciest līdzi un panest, es arī gribu būt stiprs. - Mīlulīt, arī man ir gluži sakaltušas puķītes uz galdiņa, Tu man tās devi, un tās man arī palīdzēja. Katrā puteklītī es mīlu savu mīlulīti. Un vīnodziņas es vienmēr ēdu pa divām uz kātiņa, divi mīlulīši kā divi ķirsīši. - Mīlulīt, es nevaru tālāk rakstīt, mīlulīt, saldo meitenīt, mīlulīt.

244.

ASPAZIJAI
Rīgā 1897. gada 15. (27.) novembrī

Mana mīļā, varbūt pirmdien Tu vari aiziet pie Rīgas Apgabaltiesas prokurora kunga un palūgt, lai viņš Tev dotu atļauju redzēties ar mani vēl līdz trešdienai. Padomā, uz kurieni mēs varētu doties no Baltijas; man liekas, vislabāk uz dienvidiem. To Tu man pateiksi vēlāk satiekoties.
15./XI 97.
                                                                                                                                        J. Pliekšāns.

245.

ASPAZIJAI
Rīgā 1897. gada oktobra otrajā pusē - novembra otrajā pusē

Manu sirdszelta mīļkukainīt, manu zeltprieciņ, dvēseles kukainīt, šeit Tev vispirms būs dzejolītis, no kura Tu redzēsi, ka neesmu vienmēr drūmi noskaņots; vairāk vērtības tam arī nav, bet tas Tev tomēr jāzina.

Feuchtkalter Nebel überfliegt,
Drückt dunstgrau Alles nieder;
Doch fern auf den Dünen Sonne liegt,
Reckt warm die riesigen Glieder.

Und steht die Sonne einmal auf:
Jauchzend entreisst sich den Schleiern,
Leuchtend, kraftbrausend nimmt ihren Lauf -
Seele, die dalag so bleiern.

Bet tad atkal brīžiem top drūmāk, un atkal nāk vecās un jaunās rūpes; tad es domāju par Tevi, saulaino mīlulīt, cik Tu esi mīļa un laba, un ap mani kļūst atkal gaišs. Bija jau ļoti mīļi no Tevis, ka atrakstīji mazu zīmīti. Liepājā Tavas zīmītes man darīja tik nebeidzami daudz laba, arī šeit tās man tik ļoti palīdzētu. Nav ko liegties, esmu kļuvis visai nervozs un jūtīgs. Tu glāsti mani ar savām mazajām, mīļajām rociņām, un es atkal kļūstu labs. -Tev arī jāsaka, ka mēs Panevēžas dzīvokli neesam uzteikuši; ja mēs Panevēžā būtu saistīti dzīvokļa dēļ un citādā veidā, tad no mums varbūt neprasītu zalogu. Tāpēc par dzīvokli samaksāts uz priekšu 300 rbļ., saimniece mums parādā, klienti, tad es esmu vienojies par gada algu. Tātad saistīti ar apm. 500 rbļ. - Tevi tur aizdomās, ka Tu esot piekukuļojusi Dr. Šēnfeldu - tādas muļķības -, bet runā par viņu mazāk. Tāpēc laikam gan mani arī vēl nelaiž slimnīcā. Manu zaļzelta mīlulīt, es turos ar visu spēku, kaut tik Tu man nesaslimtu, manu dzīvības kukainīt, zeltprieciņ. Tu, zeltmīlulīt, nicini sīko, ikdienišķo, gauso, bet tā ir dzīve, un vienīgi tā var man un arī mums palīdzēt. - Mīļdvēselīt, bet Tu jau arī esi man daudz, daudz palīdzējusi ar šo savu zelta vēstulīti, un es zinu, Tu mani vienmēr vairāk sapratīsi un vairāk mīlēsi. - Ir taisni jocīgi, ka mans zeltametistiņš brīnās, ka ir no manis kaut ko izveidojis. Vai tad Tu pati netici savairi spēkam? Tagad es ticu, ka esmu radījis Tevi, un Tu sev neuzticies, ka varētu radīt mani jeb esi to jau izdarījusi. Zeltdvēselīt, nākamreiz raksti par sevi, tas ir brīnumlabi, es taču Tevi pazīstu tik maz, bet pasaki tad man arī, ko es varētu vēl darīt, lai būtu Tev labs un Tev patiktu, lai Tu mani vienmēr vairāk un vairāk mīlētu. Pasaki taču to. Saki arī, ko Tu dari, lai man patiktu. Tu nebeidzami mīļo zeltametistiņ, es Tevi mīlu vienmēr vairāk, un arī Tev mani jāmīl vienmēr vairāk. Nepaej garām sīkajam, ikdienišķajam, palīdzi man sīkās lietās, un es Tev atmaksāšu lielajās. Mīlulīt, manu nebeidzamo svētlaimības kārumsirsniņ, kaut taču mēs būtu līdzās, tad es pieglaustu sev Tavu mīļo galviņu, pakašātu zeltkājiņas un turētu rokās visu mazo un mīļo Iniņu. Manu, manu mīļo, samtaino zeltprieciņ, manu mīļmīlulīt, un laba arī.

246.

ASPAZIJAI
Rīgā 1897. gadā, ap 26. novembri (8. decembri)

Manu mīļo, saulaino, debešķīgo mīļmīlulīt, manu Iniņ, manu dvēseles kukainīt, jau otrdienas vakariņā es iekārtoju sev svētku dieniņu un rakstu savam zaļzelta ametistputniņam. Par pamatu ņemu izrakstītos Stendera vokābulīšus par sirdsmīlulīšiem, un tur atzīmēts mīļš jociņš: šoma - resns cilvēks. Turpat iekaviņās (mīļputniņš ir pavisam vājiņš), un es noskūpstu šo jociņu, iedomādamies, ka skūpstu mīļputniņu, un tad noskūpstu vēl vienu vārdiņu - saules stari. Un katrreiz, ņemdams rokās Ulmani, es skūpstu Panevēžas laika mazās lapiņas. -- Mīļkukainīt, esi mīļš un labs, - Patiesībā es nemaz negribēju pļāpāt un man arī nemaz nenesas prāts uz tamlīdzīgām lietām. Es raizējos, ka Tev varbūt vēl būs jācieš. Nemaz negrib kļūt gaišs, un dzīve ēnā jau kļuvusi pretīga. Tev tas viss jāpacieš manis dēļ, mana bezgalīgā dvēsele, un es taču gribēju nest Tev laimi, pavisam nedzirdētu, neizsakāmu laimi, bet esmu atnesis Tev vienīgi neizsakāmas sāpes un nelaimi. Protams, Tu saki, ka šai laikā Tu arī esot augusi, un es to jutu no Tavas vēstules un pateicu Tev to, nemaz nekautrējoties - par Tavu cēlumu, nebeidzamo labsirdību un mīlu. Bet kāpēc Tu, mana svētlaimības putniņ, kļūsti pēc tam tik kautrīga, tā taču ir, jeb vai Tev šķiet, ka tā nav? Tas mani tā iedvesmoja, un nu Tu esi kautrīga. Kā Tu mani sajūsmināji, nosaucot pati sevi par saldo meitenīti, sagādā man vēl svētlaimības prieku, manu zeltprieciņ. Laikam gan ir savādi un muļķīgi, bet arī es negribu iztikt bez kautrības. Tu esi tik brīnumaini jauka un mīļa, kad es Tevi redzu kautrīgu. Bet Tu jau arī biji kautrīga, un Tev laikam gan jau sen ir teikts, ka mums būtu jāsalaulājas. Mūsu vilcināšanās kompromitē vienīgi mani un Tevi. Ja Tu man to būtu teikusi, es tūliņ būtu iesniedzis prošeņije par laulāšanos. - Ir taisnība, es neraugos uz Tevi zagšus, manu zelta ametistdimantiņ, bet kāpēc Tu, mana dvēsele, vēl esi aizplīvurojusies, kāpēc gribi mani saudzēt, tas mani tik dziļi sāpina. Kaut es varētu Tavās rokās brīvi izraudāties, bet šodien taču ir svētku diena, un Tevi šeit neielaidīs.-- Savos dzejoļos esmu pie Tevis izraudājies. -Kāpēc es Tevi nesaprotu, es taču biju domājis, ka beidzamais dzejolis Tevi tikai sāpinās. Nespēju vēl iespiesties Tevī. Es gribētu Tevi pilnīgi saprast un sagādāt Tev neizsakāmu, lielu, zeltainu prieku; esmu tik laimīgs, ja man tas kaut mazliet izdodas. Saki man, kā lai es to daru, Tu redzi, pats es to nezinu. Es pats dzīvoju vienīgi no vienas vēstulītes līdz otrai un no katra mīļā vārdiņa, ko pauž kukainīša mutīte. Arī beidzamajā vēstulītē Tu esi tik mīļa un esi uzslavējusi arī dzejolīti un manas vēstulītes, bet nebija jau nemaz vajadzīgs tik daudz slavēt, jo tā es to nebiju domājis. - Tu esi mans zeltsvētais mīļputniņš, Tu esi mans spēks, Tu vari manī izglābt un radīt cilvēku, un, ja bieži vien esmu pats sevi uzteicis un arī no Tevis esmu to lūdzis; tad tas noticis vienīgi tāpēc, lai pateiktu, ka Tu no manis varētu daudz iegūt, es jūtos cienīgs, lai tiktu izglābts un Tev nebūs jānožēlo; ka esi nevajadzīgi izšķiedusi savu mīlu. - Atbildēšu uz Tavu mīļo vēstulīti. Nemaz nepūlies rakstīt vairāk, es tikai gribēju, lai Tu šad un tad varētu uzrakstīt kādu oficiālu vēstuli - mums taču tagad tik daudz nepieciešama jāraksta, ka kukainīšvārdiņiem vien neatliek daudz laika un vietas. Tu esi tik gudrs un drosmīgs kukainītis, Tu jau mani izrausi ārā un izglābsi - sev. Tā man likās, ka arī es Tevi izrāvu ārā - sev, un biju laimīgs, bet tai ziņā Tu pati esi darījusi vairāk nekā es. - Attiecībā uz to, lai Tu man aprakstītu visu, ko Tu dari, Tu mani arī esi pārpratusi, zeltprieciņ. Nolūks nav tāds, kādu Tu, liekas, pieņem, bet man tikai gribējās dzīvāk, tēlaināk par Tevi domāt. Vispār Tu, manu saldo meitenīt, manu tā saucamo neticību esi banāli uztvērusi un tāpēc to pārpratusi; tai nav nekā kopēja ar neuzticēšanos, tās ir šaubas par spēku. - Tu saldo zelta mīļputniņ, Tu mani pacel savā mīlā, un Tava labsirdība ir bezgalīga un liela, un es nevaru citādi, man tas Tev jāpasaka. Man izliekas kā tieši meli, ja nesaku to Tev pašai, it kā es būtu skaudīgs, ka Tu esi tik laba un mīļa un es ne. Bet es neesmu skaudīgs, tikai gribu Tevi sasniegt, un tāpēc man ir prieks pateikt Tev, cik Tu esi laba, liela un brīnišķa savā nebeidzamajā mīlā pret mani, šinī absolūtajā, nevis biklajā mīlā pret mani. Un, ja es arī esmu labs un mīļš, un ne parasts, tad tas viss ir atspulgs no Tavas spārnotās, neizsakāmās mīlas pret tādu lielu, skumīgu kukainīti. - Mīlulīt, saldo meitenīt, dod man arī kādu talismaniņu, ko es varētu nēsāt pie sevis, dažus īpaši uzrakstītus vārdiņus. Neaizmirsti, saldo meitenīt. Tavs lielkukainītis arvien ir pie Tevis, ir ļoti mīļš, pakašā kājiņas, galviņu un muguriņu un arī mīl Tevi daudz, daudz vairāk, nekā raksta, saldo meitenīt. Jā, divi labi, mīļi, bet vientuļi kukainīši. Tavā lapiņā, manu dvēselīt, ir tik brīnummīļi teikts par mīļajām, mazajām kājiņām. Katru nakti es jau turu tās savās rokās, Tavas mīļās, mazās zeltkājiņas. Un tad vēl arī tas, ka pagātne ir zaudējusi savu varu un šausmas. Tas jau ir tas augstākais, ko es vienmēr tik ilgu pilns tiku vēlējies, bet tomēr vēl nebiju redzējis. Atceros tikai vienu no Taviem beidzamajiem dzejolīšiem, tur Tu taču vēl cīnies ar pagātni, jā, tā Tev liekas pat draudoša. Būtu tik bezgala liels mierinājums un laime, ja tā būtu zaudējusi savu varu un šausmas pavisam un uz visiem laikiem. Mūsu nākotne ir tik liela, ka tā nevar ciest nekādu pagātni. Tu, manu svēto, svēto gaismas kukainīt, manu baltkukainīt; mēs to tomēr izcīnīsim. - Viens man rūp - kad Tu runā par laulībām, tad Tu man nekad neskaties acīs; vai Tu man netici? Atraksti man par to, zeltmīlulīt, mums taču jābūt gar visu skaidrībā. Mūsu starpā nedrīkst būt pat ne puteklīša, kur nu vēl šaubas par godīgumu. Mani taisni aplaimotu tas, ja Tu, dzīvības mīlulīt, man tikpat atklāti atbildētu, kā es Tev jautāju. Tev jau būtu mūs abus tik labi jāsaprot, ka nekas slikts vai sīkumains, ko viens vai otrs domātu vai darītu, mūs vairs nevarētu šķirt (mēs taču zinām, ka neesam pilnība, bet tādi tapsim, savstarpēji viens otram atsedzot savas kļūdas), tikai viens mums var kaitēt, t.i., nepatiesība vai noklusēšana par padarīto. Tu jau droši vien zini, ka ienīstu laulību kā nebrīvību, bet varu, ja vajadzīgs, upurēt arī šo ideālu. Mani ļoti apbēdina, manu dvēseles zeltkukainīt, ka Tu, liekas, no manis kautrējies. Tu tā nedarītu, ja zinātu, cik neizsakāmi es Tevi mīlu; un es Tev to nebūtu teicis, ja nezinātu, cik ļoti Tu mani mīli. Tu man neņemsi ļaunā un sapratīsi, ka tas notiek aiz mīlas. Manu mīļsvēto, mīļo zeltkukainīt, mēs taču esam vienreizēji savā mīlā, mūsu mīlā ir kaut kas cēls, laikam gan tāpēc mēs abi tik ļoti par to baidāmies. Zeltprieciņ, manu mīlulīt, kā es gribētu no Tevis atkal dzirdēt mīlas vārdiņus, es jau vienmēr gribu dzirdēt mīļu, un man nekad nav diezgan. Mīlulīt, svētlaimības kukainīt, drosmīgo kukainīt, labs arī.

243.

ASPAZIJAI
Rīgā 1897. gada decembra sākumā

Manu mīļo mīlulīt, manu svētlaimības putniņ, cik brīnišķa Tu esi, tik lieliska, cēla un skaista, un tomēr atkal dzīva, dabiska un laba, cilvēciski saprotama un saprotoša, tik neizsakāmi- laba un līdzjūtīga. Es skūpstu Tavu mīļo kukainīšvēstulīti, kas tik omulīgi, mīļi un tik ilgi runā ar mani, un lūpas to nemaz negrib laist vaļā, tās pielīp pie vēstules, tā ka man tās raušus jāatrauj, un tad man ienāk prātā, kā man pašam klājas tāpat kā manām lūpām. Tu, manu saldo meitenīt, vai es Tevi redzēšu šodien un no Tavas mutes dvašiņas ieelpošu dzīvību un uzsūkšu spēku, jeb vai man vēl garas dienas jāguļ, manām smadzenēm gurdi raugoties un klausoties pēc Tevis, debestiņ, pēc gaismas un skaņas, pēc zaļzeltainajām uguntiņām un rožsmaržiņām, un kukainīšvārdiņiem. Jo es esmu izlutināts, saldo meitenīt, laikam gan tas ir mans dzīvības elements, - es nevaru iztikt ar parasto gaismu, tai jābūt zaļzeltainai, un manam gaisam jābūt rožsmaržiņai, citādi es nevaru elpot un tvīkstu pēc Tavas mutes dvašiņas, un bez kukainīša mīļajiem vārdiņiem es jau nemaz nevaru dzīvot. Tu, manu Iniņ, manu neizsakāmi mīļo meitenīt, saldo līgaviņ, mutiņ, es taču mīlu Tevi, jā, mīlu Tevi. Tu, mīļmīlulīt, jau pati esi panākusi, ka esmu kļuvis tik smalks un varu dzīvot tikai no mutes dvašiņas un rožsmaržiņas. Visas mūsu domas jau dzīvo kopā, es to redzu no Tavas kukainīšvēstulītes - tās tagad kļuvušas tik lieliski garas un dara man tik daudz laba; protams, Tev, manu rožsmaržiņ, vēl jo vairāk jāpiepūlas, jākavē daudz laika un jābojā mīļactiņas. Tās man ir tas pats, kas Hāvem [?] viņa lūgšanu grāmatas; kad uzmācas grutsirdība, es paņemu. rokā Tavu kukainīšvēstulīti, un pamazām kārdinājums pāriet. Tā man ir arī šajā mirklī. Man bija ļoti slikts garastāvoklis, un nu taču top mazliet labāk, bet lēni. Labāk atbildēšu uz Taviem jautājumiņiem, manu rožaino; smaržīgo mutes dvašiņ, mīlulīt. Cik skaisti vārdiņi Tev taču ir: mans augstums un dziļums. - Mani pārtrauca. Man ienāk prātā, ka viņi mani varbūt atbrīvos 26. decembrī, jo tad tieši paiet 1/2 gads, kā teica žandarms Panevēžā. - Gribu tomēr vispirms atbildēt uz to, ko mana saldā meitenīte tieši ir jautājusi, tikai tad es varu aplūkot katru mīļu vārdiņu kukainīšvēstulītē un rakstīt par tiem, citādi manas vēstules iznāk par daudz garas, un mīļās spulgactiņas tikai sāp, un ametistdimantiņam varbūt arī nemaz nav īsti laika, to lasīšanai. Tu par daudz nopūlies, manu nebeidzamo mīļkukainīt, ka tik Tu man nesaslimsti. Ak, kaut taču es beidzot varētu atņemt Tev sāpes, kaut pavisam nedaudz varētu atmaksāt Tavu neizsakāmo mīlu. un labsirdību, izsaukt smaidu uz Tavas sārtās mutītes. Bet kādu stundiņu Tu būsi priecīga, manu saldo līgaviņ, saki vēlreiz, ka arī es priecājos par Tevi un Tavu neizteicamo mīlu pret mani, lielkukainīti. Es jau redzu, ka atkal netieku nemaz uz priekšu, Tev, saldo mīļkukainīt, mana vēstulīte tagad jāuzņem citādi nekā parasti. Tās nav sakārtotas domas, bet jūtu un garastāvokļa izplūdumi, tā ir saruna ar sevi pašu, tā un tamlīdzīgi, tādās domās, noskaņās un sarunās man paiet diena, ja es nestrādāju. Tāpēc arī šīs vēstulītes ir tik nebeidzami garas un, kā man liekas, tomēr tik tukšas un garlaicīgas (tikai tāpēc, es Tev jautāju savā vēstulē par to). Ja Tu domā, ka tas ir slikti, rada gribas vājumu, tad pasaki ta, es to pametīšu. Faktiski nav jau labi nodoties fantazēšanai, palaisties; spēcīgākās domas un jūtas pat nedabū izpausties. Man ir tikai prieks, bet man par Tevi, manu glābējkukainīt, būtu citādāk un intensīvāk jādomā, ne tik izplūstoši. Atbildi, saldo meitenīt. - Bet tagad pašas atbildītes. (Tava smaržiņa, Tava rožmutītes dvašiņa jau lido pāri pie manis ar dzīvu spēku, apdves mani, saldo meitenīt, stāvot savā istabiņā, es to šeit jutīšu.) Parolītes uzrakstīšu tikai šodien, es domāju, ka Tu gribēji man tās uzrakstīt. Tu manu sirdskukainīt, tas man ļoti, ļoti patīk, ka Tu raksti: «es gribu zināt, Tev arī uz visu jāatbild, citādi es nezinu, vai Tu esi ar to mierā, un esmu skumju kukainītis, pie tam ļoti labs.» Gluži tāpat klājas arī man, un tāpēc es lūdzu Tevi, un tagad es bezgala priecājos, ka Tu, zaļzelta kukainīt, pats to izjūti un atzīsti. - Tas, ko Tu, sirdsmīlulīt, manu zeltprieciņ, saki par kārtībiņu, ir ļoti pareizi, arī tas par galā netikšanu, neizmantošanu un krāšanu. Mani bezgalīgi iepriecina, 1) ka Tu man to pasaki, jo citādi Tu, mīlulīt, saudzēji mani; 2) ka Tu domā un kombinē faktus (piem., minēdama visus Baškircevas teicienus); tas nozīmē, saldo meitenīt, ka Tu attīsties, 3) ka tiešām ir iespējams mani atraut no visa tā un atkal padarīt auglīgu manu spēku. Grāmatā par neirastēniju ir tieši teikts, ka zūd kārtības izjūta, ka, piemēram, papīri tiek sakrauti kaudzēs. Tas tātad nav raksturīgs man, bet gan nervu vājumam. Līdz ar slimību izzudīs arī šī pazīme, tas nav manī iedzimts. Tas mani ārkārtīgi iepriecina, ka manai saldajai meitenītei nebūs bez panākumiem jānopūlas ar mani, tas var izzust, un es kļūšu auglīgs. Aizsūtīšu Tev atpakaļ grāmatu par neirastēniju, lai Tu redzi, ka lielākā daļa, ko arī Tu, dvēselīt, varbūt esi uzskatījusi par manu raksturu, ir tikai pārejoša un mans raksturs ir labāks, nekā tas liekas. Atbildi, dvēseles mīlulīt. - Bet tad vēlreiz: papīrīšus neiznīcini!!! Sliktais jau nav krāšana, bet gan neizmantošana, un tagad, kad Tu, ametistdimantiņ, mani būsi padarījusi veselu, es izmantošu. Ja Tu mani mīli, mīļā dvēselīt, tad neiznīcini nekā, bet sakārto, kad Tev būs laiks. Papīros ir tik daudz par manu dzīvi, tik daudz domu un ierosmju, ko Tu, debestiņ, nemaz nevari novērtēt, jo es Tev neesmu teicis; tie ir laba darba asni (Tu taču esi redzējusi, ka manas domas sakņojas agrākos laikos), un Tu, saulgaismiņ, tos nedrīksti iznīcināt, bet Tev tie jāapaugļo; Tu brīnīsies, cik smaržīgi kļūs šie augļi, saldo meitenīt. Tu jau dzirdi, cik paļāvīgi es pats runāju par to; es jau tagad ticu sev, t.i., Tev, Tavam modinošajam, dzīvinošajam spēkam, manu saulīt, manu siltumiņ, pavasara meitenīt, dzīvības kukainīt. - Ir tik briesmīgi daudz jautājumu vai priekšmetu, par kuriem mums būtu jārunā, starp mums viss ir tik ļoti neskaidrs, mēs vēl vienmēr nepazīstam sevi, dažreiz taisni jākļūst par skumju kukainīti, bet tad man atkal palīdz tas, ka Tu taču jau esi mazliet sākusi; arī tagad Tu, ametistiņ, saki, ka gribot aprakstīt visus sīkumus; raksti labo par sevi, to Tu man nekad neesi rādījusi, kaut gan esmu Tevi tik daudz lūdzis. Tu nekad neesi man sevi atklājusi, lai gan tagad Tu domā, kā Tev ir uzticība pret mani; mīļdvēselīt, man ir tā kā Enoham, nevienam nav uzticības pret viņu, kaut gan tā viņam ir vajadzīga. Viņš to ir aizbaidījis, stipri tiekdamies pēc svētuma, es - pēc patiesības vai dzīvības. Šausmīgais rezultāts ir tāds pats. Tu tik brīnummīļi saki: es pārvērtu, atraisīju Tevi, Tu man esot pienākusi tuvāk, bet nezinu, ko tas nozīmē; mazkukainītis nekā tuvāk par to nesaka, ko viņš ar to domā un kur tas izpaužas. Atbildi uz to, saldo meitenīt. Ak, ja es tiešām varētu Tevi atklāt, ja es tiešām varētu Tevi iepazīt (tas ir tas, ko es saucu par patiesību), saprast, zināt Tavas domas un jūtu virzību un veidu, tad mēs atrisinātu dzīves mīklu. Tu, dvēselīt, runā par brīnumspēku, kas izplūstot no manis, - tas taču ir Tavs spēks; es labi saskatu tā ietekmi uz sevi, bet ne iedarbību uz Tevi. Tu esi kautrīga un negribi aizvainot, un es arī tāds būšu. Protams, pie sevis es to saucu savādāk: par gļēvulību. Ar laiku esmu kļuvis gļēvs pret Tevi; tagad man tāpat jāvilcinās un jāapdomā, ja es Tev kaut ko gribu teikt, vai tik es Tevi neaizvainoju. Un, lai arī kā es sargājos, tomēr bieži vien aizvainoju Tevi un sagādāju Tev sāpes. Bet Tu, lai atkal saudzētu mani, nesaki, ka esmu aizvainojis Tevi, un tā rodas pastāvīga neskaidrība un gļēvulība (piem., agrāk es būtu teicis: un meli, bet tagad man bija sevi jāpārvar, lai neuzrakstītu skarbo vārdu). - Nekļūsti tik tāpēc atkal bēdīga, mana dzīvība, mana mīla, mana sieva, Tu saulaino svētlaimīt, es taču Tevi mīlu, un Tu man esi vajadzīga. Taču liekas, ka Tu vēl arvien to nesaproti; iepriekšējā vēstulītē Tu, dvēselīt, atzinies, ka tagad tikai aiz saudzēšanas šo to nesaki. Un, kamēr Tu nezini, ka uzticēšanās un zināšana ir nepieciešama, tikmēr mēs arī nevaram atrisināt mīklu un nogrimstam mietpilsonībā. Atbildi, saldā dzīvība. Iekārtosimies ar atbildītēm tā, ka mēs noteiktus jautājumus pa kārtai uzstādām un tad pamazām, ne uzreiz, atbildam uz tiem. Vispirms par tādiem pamatjautājumiem kā sevis atklāšana, pilnīga uzticēšanās, maigums (Tev, saldo meitenīt, ir taisnība, agrāk es nebiju maigs un labs pret Tevi, bet kļuvu skarbs, jo Tu noslēdzies sevī, es gribēju Tevi piespiest, un nu viss ir sabojāts, tagad Tu, dvēselīt, varbūt pati vairs nespēj būt paļāvīga pret mani), patiesīgums, rēķināšanās ar otru, saudzēšana, baidīšanās. Par visām lietām, atbildi, vai arī vēl tagad Tev nav pārliecības, ka patiesība mūs saista un nešķir, ka es neatstāju Tevi, kad Tu man visu pasaki. (Ir taču tik briesmīgi neglīti, bet arī par to mums jārunā, jo Tu pati rakstīji, ka tikai kā precēta sieva Tu jūtoties droša; pretējā gadījumā es Tevi varētu atstāt pēc tam, kad Tu būtu man uzticējusies. Šo jautājumu mēs izšķirsim tikai pēc laulībām. Bet visu skaisto, maigo un labo sevī Tu taču arī jau tagad varētu atklāt. Citādi jau Tev ir tik daudz cilvēciskas saprašanas, kaut arī Tu mani pārproti; savā maigumā Tu sapratīsi, ka es tvīkstu pēc tā, lai tagad ieraudzītu otras radniecīgas dvēseles maigumu. Man jau jātic, ka Tu baidies profanēties manā priekšā. Es mīlu Tevi, debestiņ, bezgalīgi un gribu zināt, cik skaists ir mans labais cilvēks, es gribu tapt no Tavas labsirdības. Tikai nepārproti mani, saldo meitenīt, es jau neprasu visu uzreiz, bet Tev man tomēr jādod rožu eļļa pa pilienam, es gribu dzīvot rožu smaržā.) - Esmu atkal novirzījies sānis, esmu uztraukts; ja es Tevi redzētu, saulīt, tad viss atkal būtu labi, jā, nemaz nebūtu drūmi bijis. Brīnišķi, kā Tava klātbūtne visu apstaro zeltainā gaismā un nomierina. - Pēc tam sekotu tālākie jautājumi - reliģija, mūsu abu raksturojums utt. - Tagad nerakstīšu par reliģijas jautājumu, bet man tikai kremt, ka arī šai ziņā Tu nepareizi mani saproti un, par mani spried. Man jāsaka tāpat kā Tev, ametistiņ, ka esmu labāks, nekā Tev liekas. Es neesmu vīzdegunīgs un nenobriedis šajā, tā saucamajā reliģijas jautājumā. Arī tagad nekādā ziņā neesmu gājis atpakaļ. Man tagad, tāpat kā agrāk, vispār nemaz neeksistē reliģijas jautājums, jo nav dieva. Ir gan jautājumi par filozofiju, astronomiju, zinātni un patiesību. Tāpēc es mēģinu izpētīt, vai mums būtu iespējams mīlā atrisināt dzīves mīklu. Dievu nevar pierādīt, balstoties uz jūtām, vai arī viņu noliegt ar prātu un ar sirdi atzīt. Tu, dvēseles mīlulīt, žēlojies, ka nespēj domāt, bet nav iespējams loģiski domāt, balstoties uz trīsvienību un tamlīdzīgām banālām muļķībām. Ja Tu, mīļputniņ, neizlauzīsies cauri, Tu nekad nevarēsi domāt. Ka dievs ir persona, tam jau Tu gan arī vairs netici, kā tad viņš varētu mīlēt vai nemīlēt mīlulīti. Un, ja viņš ir attīstība, tad arī viņš attīstās, tad jau ir vienalga, vai tā būtu pasaule, dvēsele, dievs vai mazkukainītis. Un tā tas arī ir. Mīļmīlulītī es mēģinu atrast mīklas atminējumu un tā ilgojos, lai Tu atklāj man sevi! Tas ir visnoslēpumainākais, poētiskākais, skaistākais, un aiz tā atkal nāk neskaitāmi tālāki noslēpumi un daudz skaistuma, bet, lai to saskatītu, man pašam jāpārveidojas. Man neizsakāmi sāpīgi izteikt Tev šeit patiesību, bet es vēl nevaru citādi. Bet es mīlu Tevi, mana dzīvība, Tu esi arī kļuvusi par manas dzīves saturu. Tu mani vari pacelt vai gremdēt, vienīgi Tu, saldo meitenīt, un tāpēc es ik dienas lūdzos - atklāj sevi, mēģini atrisināt mīklu, ļauj man Tevi meklēt, netveries tik krampjaini pie vecā; mēģini arī mani saprast, es neesmu piesardzīgs, viltīgs mietpilsonis, kurš Tevi grib izmantot, lai vēlāk pamestu, kurš turklāt lietotu par apsegu skaistas idejas un frāzes; es arī neesmu muļķa zēns, kas nekautrīgi spriež par veco radīšanu un dievu; Tev, saldā dzīvība, jau ir spēks mani noraut lejā, bet vienu Tu man vari ticēt vairāk nekā pati sev: arī Tev kļūs garlaicīgi vecajā, un kādreiz arī Tu redzēsi, ka tie ir meli. Bet tad jau mēs būsim veci un noguruši un negribēsim no tā izkļūt. Bet dzirdi, es ticu Tev, Tavam spēkam, kas tiecas augšup, tas ir labākais Tevī, un tā nav nevienā no apkārtējām sievietēm. Apzinies to labi, lai tas nesarūs, centies, Mīļiniņ, turēt atvērtas savas mirdzactiņas. Mīlulīt, mana dvēsele, kaut manai mīlai būtu mazliet vara pār Tevi, lai es spētu Tevi izkustināt. Dod, saldo meitenīt, man vairāk spēka, lai es Tev varētu atvērt acis un sirdi. Ja Tu tikai spētu saprast manu mīlu, Tu nāktu man pretim. Mīlulīt, palīdzi, lai es Tevi vairāk saprotu, tad es Tevi varētu padarīt priecīgu, un priekā un mīla mēs varētu tapt. Mīlulīt, svētlaimīt, kad es re dzēšu Tevi, kad atkal dzīvošu? Saldo meitenīt, bezgala mīļo meitenīt, putniņ, un labs arī.

248.

ASPAZIJAI
Rīgā 1897. gada decembra sākumā

Tu manu sirdssvēto mīlulīt, manu sirsnīgo, neizsakāmi mīļo meitenīt, Tu mana dvēsele, mans piepildījums, atkal esmu Tev nodarījis pārestību, mīlulīt, ļauj man būt pret Tevi taisnīgam. Savās sāpēs es vienmēr esmu netaisns, sāpes vienmēr padara sliktu, vēlāk es to atzīstu un mokos. Es esmu bijis netaisns pret Tevi, saldo meitenīt, savos pārmetumos, bet tas bijis aiz rūpēm par Tevi; kad mani nemoka sāpes, es jau redzu, ka man nav iemesla par Tevi rūpēties, ka man jāļauj Tev brīvi rīkoties un ka viss taču būs labi. (Un tagad taču es nevaru Tev rakstīt tik mīļi, kā biju to pirms stundas izdomājis.) Es neesmu Tevi sapratis un tāpēc tiku raizējies. Bet ir tik neizsakāmi grūti vienam pašam Tevi saprast, ja Tu pati neatmet biklumu un nedod man ne mājiena, kur lai Tevi meklēju. Tevi nesaprazdams, es nodaru Tev pāri. Bet man pašam grūti atzīt šo netaisnību vai arī nemaz nav iespējams to izdarīt. Tev vajadzētu man atklāti pateikt, kur esmu kļūdījies un bijis slikts. Tu esi maiga un to nedari, un kā es Tevi vēl vairāk atbaidu, pats nespēju aiziet pie sava vienīgā dzīvības putniņa un palieku vientuļš, tāpat arī Tu, mīļā. Ir tik neizsakāmi smagi palikt vienam pašam. Tas nozīmē it kā apzinātu nāvi, tomēr nezust, bet dzīvot tālāk, tikai nepazīstamā veidā, nebūdams vairs gluži pats. Tad vēl ir vieglāk upurēt sevi, jo tad atdod sevi visu kā veselu, apzināti, ar gribu, līdz pat nāvei, pēc kuras vairs nedzīvo šinī miesā. Tas ir egoisma akts - šī pašuzupurēšanās savam vismīļajam, un tāpēc tas ir vieglāk nekā sevis atklāšana, divatne, jo tad ir bailes saistīt, atdot daļu sava paša egoisma. Beidzot, tā jau nav tikai atdošana vien, bet arī uzņemšana, paša indivīda paplašināšana, taču tas atbaida vairāk nekā pat visa indivīda nāve, kur līdz ar to vairāk atklāj sava paša gribu. Es domāju, ka tas ir iemesls, kāpēc tik grūti iet ar mūsu divatni. Tev ir grūti vēl tāpēc, ka Tu nesaskati kopējās dzīves priekšrocību un vajadzību; Tu, dvēselīt, vēl baidies no nepazīstamā, no nāves, dzīvam esot, jo agrākais, īstais indivīds mirst, t.i., pārveidojas. Es jau sen diezgan skaidri redzu šo vajadzību. - Tāpēc arī Tu, zeltprieciņ, savā neizsakāmajā mīlā esi gan gatava mirt manis dēļ, Tu to bieži esi teikusi, un es tam ticu, bet, kas taču ir daudz mazāk, Tu nevari nest man to upuri (katrā ziņā es domāju, ka tā nav izlikšanās), ka Tu, dvēselīt, man tūliņ izsacītu saldo atzīšanos savā mīlā, savu prieku par laulībām, manām nerātnībām, to, ko Tu kā nelaulāta sieva esi cietusi, ka esi šaubījusies par manu godīgumu, ka aiz maigas labsirdības un saudzības neesi sacījusi man nepatīkamo. Es bieži esmu lauzījis galvu par to un izmisis, ka mīlulītis, kas mani tik ļoti mīl, var mirt manis dēļ, bet neatklāj dziļi savu skaisto dvēseli un atstāj mani vientulībā. Ja kāds cieš no vientulības, tad tas esmu es. Un es domāju, ka arī Tu, manu bezgalīgi mīļoto meitenīt, no tās ciet; mēģini taču iet divatnes ceļu, ko es Tev norādu. Tikai pamēģināsim, kaut tūkstoš reizes, varbūt tomēr izdosies. Un izdošanos es nevaru iedomāties citādi kā brīnišķu prieku un svētlaimi, atdzimšanu, augšāmcelšanos no vientulības nāves; dzīves mīklas atrisinājums, Tu, Tu, Tu, saldo meitenīt, svētlaimīt. - Tas viss jau nevar nākt piepeši, mums jāatradinās no gļēvulības, jāizdomā metodes, jāraksta parolītes. Mūsu līdzšinējās parolītes arī tam der, bet jāiet tiešāk uz mērķi, Tu, Tu, Tu, laimīgo, mirdzošo smieklu kukainīt, manu, manu, manu smieklu un gaviļu kukainīt, manu saldo meitenīt. Un tomēr ne mana, bet mūsu, Tu labprāt gribi būt mana saldā meitenīte, bet nē mūsu, mūsu abu. Vispirms Tev, gaviļu meitenīt, man atklāti jāpastāsta par sevi viss patiesi labais un skaistais, un tad Tev jācenšas, jācenšas mani saprast, ja Tu kaut ko nezini, kaut kas Tev ir neskaidrs, tad. jautā tūliņ, es visu Tev patiesi atbildēšu. Mīlulīt, Tev arī jāgrib mani saprast, jo citādi, nepazīstot mani, Tev vienmēr būs bailes atklāt man sevi, un mēs vienmēr paliksim vientuļi. Tev jāzina: ja vienam ir kaut kas slēpjams, tad otrs to vienmēr mana un jūtas vientuļš. Tad - es negribu būt gļēvs un tūliņ teikšu Tev kaut ko asu, smieklu kukainīt, zeltprieciņ, - Tu tiešām mani neesi nemaz sapratusi galvenajā, sveši cilvēki mani vairāk sapratuši, vairāk nekā mans paša sirdsmīlulītis. Vai Tu atceries, manu dvēselīt - Tu pasaulīt, Tu saldo kukainīt, Tu līgaviņ, es Tevi mīlu, manu, manu dvēselīt, vai Tu atceries -- Marija esot teikusi, ka viņa man sekotu tūliņ bez apdomāšanās, bez laulībām. Viņa bija izpratusi, ka man svarīgāka ir ideja, t.i., galīgs pašapmierinājums, nevis pasaulīgie labumi. Esmu taču atmetis visu savu stāvokli, draudzību, radus (un es ļoti mīlēju savu māsu), labklājību. Jo, kad Tu, sirdsmīļā, atgriezies no Cīrihes, man jau bija skaidrs, ka ar visu man jāpārtrauc sakari un no visa jāatsakās. Tu redzēji, arī man nebija viegli, jo es nebiju drošs, ka iekarošu Tevi; es jau varēju arī zaudēt. Vai Tu atceries, kā Tu, mīlulīt, manu dvēseles kukainīt, vilcinājies palikt pie manis, kad es Tev teicu, ka esmu atlaists? Bet Tu cerēji uz manu advokatūru. Un tad beidzot es Tevi tomēr iekaroju, un vēl tagad, kad man vairs nekā nav un pats vēl nekas neesmu, Tu, saldo meitenīt, turies pie manis neizsakāmā mīlā. Esmu upurējis visu materiālo, lai atrastu garīgo, sevi pašu un savu divvienību. Ja Tu, mīlulīt, būtu par mani intensīvāk domājusi vai mani labāk izjutusi, Tu būtu atklājusi, pēc kā es cenšos, un nebūtu mani sīkumaini nosodījusi, kā arī pati nevajadzīgi cietusi, rijusi asariņas un man likusi ciest. Tie nav nekādi pārmetumi, saldo zelta mīlulīt, Tev tas jājūt, ka es arī šai ziņā tvīkstu tikai pēc Tevis. - Arī sekls brīvdomātājs es neesmu, gadiem ilgi esmu par to sāpēs domājis, un kāpēc lai Tavas zibenīgās iedvesmas būtu patiesākas nekā mana nopietnā domāšana? Tā teikdams, es Tevi nenosodu, ametistiņ, bet nedari arī Tu tā. - Nu esmu par sevi teicis labu, kur Tu, mīļputniņ, esi mani pārpratusi, tagad saki par sevi kaut ko labu un skaistu, un maigu, kur esmu Tevi pārpratis; runā tikpat atklāti un drosmīgi. Tu, Tu, dvēseles mīlulīt, saldo līgaviņ, sagādā man šo lielo prieku, es jau lūdzu Tevi mēnešiem ilgi, lai gan Tu mani nesaproti, mīlulīt. - Patiesībā es nemaz negribēju tik daudz rakstīt, pietiktu ar vienu lapiņu, katrreiz par vienu jautājumu, pārpratumu. Šeit dažas
                                                                        parolītes man pašam:
Būt taisnīgam pret Mīļputniņu.
Turēties pie mīlulīša dotajiem mājieniem.
Nepārmest mīlulītim, bet nopietni apdomāt, iekams es kaut ko saku.
Tik ilgi gaidīt un domāt, līdz es izjūtu šķietamo pārmetumu ne kā pārmetumu, līdz kamēr skats top plašāks un saprotošāks, un tikai tad rakstīt maigā formā, bet ne nepatiesi un glaimojoši.
Vienmēr sasprindzināti meklēt maigo, labo, skaisto mīlā; tad to uzrakstīt.
Nodot spriedumu par mīlulīša rīcību, pēc mīlulīša padoma; uzrakstīt to.
Nebūt skopam pret mīlulīti (citādi es tāds neesmu).
Būt kārtīgam.
Spriest asāk par cilvēkiem.
Spriest pašam asāk par sevi pēc mīlulīša norādījumiem.
Atzīmēt savus un mīlulīša mājienus, rakstura vilcienus, lai tad salīdzinātu, kur bijuši maldi.
Mēģināt izšķirt, kas mīlulītī ir individuālais un kas vispārīgais, sievišķīgais. Mīlēt mazputniņu ļoti, ļoti, ļoti, ļoti.
Zeltmīlulīt, manu saldo prieciņ, izlabo šīs parolītes un paturi sev vienu likumu galdiņu! Vienu atsūti man. Domāju, ka tas mums daudz palīdzēs, lai mēs sevi un citus atklāti un godīgi raksturotu, tad mēs labāk atzīsim savus maldus. Tāpat es domāju, mums nav tikai interesanti, bet arī svarīgi izšķirt, kas ir tipisks sievietē un vīrietī un kas individuāls viņu rakstura vilcienos; es ļoti bieži svārstos attiecībā uz Tevi, un Tev, svēto debestiņ, tur man jāpalīdz lielākoties par sevi, bet arī par mani. Atbildi! Kaut ko skaistu, brīnišķi skaistu, tāpēc ka tas ir patiess un dziļš, es par Tevi tūliņ uzrakstīšu: Tu negribi par mani rakstīt dzejas, jo atskaņu dēļ Tu varētu pateikt nepatiesību, Tu, Tu, saldo meitenīt. Es atceros, cik mazais ametistiņš bija samulsis, kad bija uzrakstījis par mani kaut ko ļoti skaistu, bet es teicu, ka tas nav patiess un tāpēc nav dzeja. Vai Tu arī atceries, sirdsputniņ, rožsmaržiņ -
Uzrakstīšu vēl dažas Tavas parolītes.
Parolītes mazajam ametistputniņam:
Neslēpt nekā saudzības dēļ. Lielkukainīti nekad nesaudzēt.
Mēģināt lielkukainīti saprast.
Uzticībā nākt ar visiem priekiem un bēdām pie lielkukainīša.
Nedomāt, ka lielkukainītis nesaprot maigumu vai nepazīst labsirdību un to nosodīs. Paskaidrot visu, lai lielkukainītis saprot.
Nedomāt, ka patiesība var kaitēt, ka saites var irt. Tās nevar sairt, citādi mēs sairsim līdzi.
Ticēt lielkukainītim, pārbaudīt visu. Iedziļināties lielkukainītī.
Dot lielkukainītim mājienus; kā lai pie Tevis, debestiņ, meklēju un; atrodu labo. Sastādīt sarakstu, kādā ziņā es Tevi esmu kļūdaini novērtējis.
Novērtēt lielkukainīša rīcību, uzrakstīt man norādījumus.
Pamazām uzrakstīt slikto un labo lielkukainīti, tāpat katrā ziņā arī labo, maigo, skaisto sevī, slikta nevajag, es varu mūs abus raksturot, izšķirt mūsos sievietei un vīrietim raksturīgo.
L.ielkukainīti ļoti, ļoti mīlēt. Mīlulīt.
Manu, manu bezgalīgo mīļmīlulīt, ametistiņ, zeltputniņ, manu mirdzumiņ, saldo meitenīt, arī es esmu. tagad tik gari uzrakstījis, un tas jau nav nemaz pietiekoši mīļi; viss liekas tik auksts, un man šķiet, ka mīla taču ir kā liesmā; mīlulīt, arī es Tev nevaru pateikt, kā ilgojos pēc Tevis, kā mīlu Tevi, viss, ko es saku, ir tik nožēlojams, un Tu sacīsi, ka šī vēstulīte ir sliktāka; bet pats es neesmu sliktāks, esmu kļuvis labāks pēc Tavas tik brīnišķās vēstulītes, esmu vienīgi par vāju, lai to izteiktu. Es gribu Tev iedot aprikožu kauliņus, kad Tu atnāksi, un galviņu pakasīt, un kājiņas apaut, un būt mīļš, mīļš, mīļš. Mīlulīt, dvēselīt, es baidos, ka garā vēstulīte nav mīļa pie[tiekami] [vārds nav pabeigts]

Vēstules pirmās lappuses augšmalā rakstīts:
To lasīt vispirms, tūliņ pēc veikalnieciskā.

249.

ASPAZIJAI
Rīgā 1897. gada decembra sākumā

Mīļsvēto zelta mīļkukainīt, pajautā taču reiz vecajam tā īsti, ja ir runa par laulāšanos, cik ilgi tad var vilkties arests. Ar 2-3 mēnešiem tas nebeigsies; pavisam būtu 8--9 mēneši:, bet laikam gan būs; vismaz 1 gads, varbūt 1 ½, varbūt 2 gadi. Būtu ļoti svarīgi: to uzzināt pirms laulībām. Bet pasaki man tagad, saldo meitenīt, patiesību, ja viņš domā, piemēram, 1 ½-2 gadus. Mēs nevaram uzcelt savu jauno, laimīgo dzīvi uz meliem: - Priedītim par Jākobsonu nav nekas jāmin. - Pasaki māsai, ka es pārāk piepeši tiku šeit atvests un pirms tam biju slims, - bet tas nav nekas tāds, par ko būtu jāuztraucas. Lai viņa to paziņo. - Ir taisnība, ka es tiešām biju muļķis, ka neesmu to darījis, bet šai ziņā esmu ļoti neveikls. Varbūt viss vēl būs panākams.

250.

ASPAZIJAI
Rīgā 1897. gada decembra pirmajā pusē

Mans saldais, mīļais brīnummīlulīt, mana mutes dvēsmiņa. Kas Tev par skaistiem vārdiem. Cik mīļa un neizsakāmi laba Tu esi. Mana mīļā, mīļā, mīļā dvēselīte. Kad Tu nu pati atzīsties un tik skaidri saki, cik laimīgi mēs esam un arvienu vairāk tuvojamies, mana debestiņa. Dari vienmēr tā. Saki man arī visu labu par sevi, un vai Tu zini, mīlulīt, man nemaz negrib iziet no prāta, ka mēs tik nedzirdēti laimīgi kļūsim, tik tuvu viens otram nāksim, ka to mīklu uzminēsim, ko Mopasāns atrod par neiespējamu. Bet tā arī ir līdz izmisumam grūti risināma. Bet arī līdz izmisumam vilinoša, un saldi ir pēc tās dzīties. Un kad mēs vēl kopā dzīvosim, saldā, maigā meitenīte. Mēs uzminēsim. Jo Tu arī mīli dzīvi, kas ved uz augšu un uz priekšu. Tikpat domās, kā jūtās. Un sevišķi jūtās mēs gribam viens otru kāpināt, jo no jūtām dzimst domas. Mēs darināsim sev it kā bauslības galdiņus. Te, mīlulīt, jāuzraksta, bet ļoti stingri, kas man būtu vai nebūtu jādara, jo man jāpārvēršas pašos pamatos. To es sajūtu katru dienu, un tik sliktam, kāds esmu, man jākaunas būt blakus tik labai būtei, kāda Tu esi. Visur un vienmēr es redzu, cik es Tev esmu pāri darījis, mana zelta sirsniņa. Cik skops un mazisks es pret Tevi esmu bijis. Bet tas nebija ļauni domāts. Un vēl daudz kas cits.
Mēs jau būsim vientuļi. Bet tādēļ vēl jo vairāk mums vienam pie otra jāpieslēdzas. Tu, saldā meitenīt, jau arī mani mīli, esi mana laimība. Kas mums var trūkt? Es to no visa redzu, piemēram, ja no Tevis vēstuli nedabonu, esmu nelaimīgs un nezinu, kur likties. Man viss jaunais spēks esi Tu. Un nu, kad esmu Tevi redzējis un lūkojies Tavās silti starojošās acīs un spēku dzēris no Tavas saldās, sarkanās mutītes, tad jūtos sasildījies. Tad man ir spēks priekš nākotnes un gribētu Tevi uz rokām aiznest uz tāļo laimes zemi, kur viss būs izciests un pārvarēts. Es gribētu līdz ar Tevi lūgt, mīlulīt, pārcietīsim visu, kļūsim visam par spīti nākotnes cilvēki! Piedod man, ka pēdējā vēstulē Tev tik rūgti rakstīju, es gribēju visu rūgtumu no sevis prom aizrakstīt.
Saki man, vismīļākā, mana mirdzulīte, mana rožsmaržiņa, kā lai es to izlaboju, kur Tu saki, ka esmu Tevi noskaņojis uz vienu augsto, skaidro «c» skaņu. Un dzīve taču esot sarežģītāka un daudzskaņotāka. Saki man visu skaidri, visas Tavas šaubas. Es Tevi nekur negribu atbaidīt, arī ne ar augsto «c» skaņu. Man vairāk ir daļas gar Tevi nekā gar dzīvi un viņas patiesībām, nekā gar kādām abstraktām idejām un tikumiem. Gribu, tikai Tevi, saldo meitenīt. Negribu Tevi ne pelt, ne skolmeistarot.
Es gribu dzīvot visās dzīves dažādībās. Es gribu vēl vairāk - gribu divas dzīves reizē dzīvot ar Tevi. Gribu Tevi ar visām vājībām un arī sevi Tev nododu ar visām vājībām. Mans skats ir kļuvis plašāks un dziļāks. Un, kas man agrāk izlikās briesmīgs un sāpīgs, tas tagad priekš manis savas šausmas ir zaudējis. Uzaust man arī dziļāka sapratne priekš Tevis, saldā meitenīt, nevairies un nebaidies no manis. Es estnu vienīgais pasaulē, kas Tevi var saprast un cienīt. Es jau Tev būtu agrāk tuvojies, ja Tu arī savas labās puses būtu rādījusi. Ja Tu man būtu palīdzējusi arī Tevi atrast.
Ak, Tu neizsakāmi mīļā, cik dziļi Tu savu smaržīgo, bagāto, cēlo un skaisto meitenes dvēseli no manis slēpi. Kam mums bija tik ļoti jāsagraužas, vienam otru meklējot. Lai tagad viss viegls un priecīgs kļūtu! Tagad Tu man palīdzēsi, neko neslēpsi, ne arī Tavu augsto «c» skaņu. Es Tev stāstītu par visu savu dzīvi, bet ir man tikai pie rokas zīmulis, un tas Tev būs grūti salasāms. Raksti man, saldā meitiņ, visu, visu. Jo vairāk Tu saki, jo vairāk Tu audzi manās acīs. Saites starp mums nav vairs saraujamas. Tu esi visa mana dzīvība.

251.

ASPAZIJAI
Rīgā 1897. gadā, drīz pēc 13. (25.) decembra

Manu cerību kukainīt, manu neizsakāmi mīļo ciešanu putniņ, kā Tev jāpacieš un jācieš, un atkal jācieš manis dēļ. Tu manu saldo svētlaimības meitenīt, Tu mana dvēsele, Tu mana priecīgā dvēsele, kuras dēļ es dzīvoju, Visas cerības atkal bijušas veltas, kaut gan pēc taisnības un tikuma viņi nedrīkst mani ilgāk turēt, pēc tam kad ārsts to atzinis par sevišķi bīstamu. Bet Pēterburgas vīram burts ir vērts vairāk nekā cilvēka dzīvība, viņš noteikti grib taisīt karjeru. Nu, lai tad arī notiek tā. Savā nervozitātē esmu ļāvies aizrauties un pieminējis šo riebekli. --Manu mīļzeltiņ, manu zeltprieciņ, cik maz gan taču mums abiem tas rūp, cik mēs esam laimīgi sava nedzirdētajā garīgajā kopībā, mūsu laimīgajā kukainīšzemē, kur burvju valodiņa ir vienīgā saprotamā valoda. Un šī vienaldzība ir tik pilnīgi patiesa, bez vismazākās afektācijas, - apkārtējais riebums mani nemaz neskar, kaut arī tas māktos diez kā virsū. Manu zaļzelta putniņ, manu skaisto, mīļo meitenes dvēselīt, mana meklētā un beidzot atrastā dvēsele. Iepriekšējā satikšanās bija tik īsa, un es nepaņēmu līdzi nekā svētlaimīgi reāla, lai stiprinātos šajās dienās. Tāpēc jo vairāk esmu pārticis no vecā krājuma un esmu daudz, daudz par mums sapņojis, gribēju arī domāt, bet tas man tomēr bija par grūta, un beidzot viss tomēr pārvērtās tikai brīnumlaimīgos sapņos par lidojošiem zelta putniņiem. Plīvurs krīt, mēs kļūsim tuvāki viens otram un sapratīsimies. - Vai Tu zini, manu saldo meitenīt, man liekas, it kā vispār mēs tikai tagad sākam viens otru atrast un saprast, jo bez ticības patiesi atrast nav iespējams. Tagad viss pamats, kurā mēs sevi meklēsim un iedziļināsimies sevī, būs citādāks; tagad mēs balstīsimies uz ticību un tad meklēsim savās dvēselēs labo, skaisto un tīro, izcelsim to, kam mēs arī agrāk gan vienmēr bijām ticējuši, bet kaunējāmies to izrādīt. Mēs izrāvām no sevis visu slikto un tāpēc tik čakli meklējam slikto sevi, lai tu izrautu. Tu man esi godīgi, cik spēdama palīdzējusi atrast slikto Tevī un to izskaust. Tagad Tev, manu saldo, mīļsvēto meitenīt, man jāpalīdz tikpat uzticami un no visa spēka izcelt dienas gaismā labo, skaisto un skaidro Tevī, lai mēs varētu par to laimīgi priecāties. Tikpat godīgi un nelokāmi, kā mēs panesām sāpes, mēs gribam godīgi, nelokāmi un smaidošu muti, saldu, smejošu meitenes muti, tagad dzīvot priekam, un Tu būsi zelta prieks, un es -- spārnotā diena. Manu saldo meitenīt, mīļputniņ, kukainīt, es vienmēr esmu neatlaidīgi prasījis: visur absolūtu patiesību un nesaudzību, ja šķietamā saudzība vienmēr ir meli un nežēlība, turklāt vienmēr esmu pastāvējis uz to: teikt arī labo. Tu nezini, cik ļoti tas mani iepriecina, kad dzirdu kaut ko labu par Tevi, sevišķi no Tevis pašas. Ja mans mīļmīlulītis ir skaists, labs un skaidrs, un tā arī ir, - tad man tā ir laupīšana, prieka laupīšana, ja man to nesaka vai ja man liek ticēt taisni pretējam. Ja Tu, mīlulīt, manu zeltputniņ, zini kaut ko skaistu par sevi, Tev man tas jāsaka, lai es priecātos. Es savam dvēseles mīlulītim arī saku visu, kas manī tiešām labs vai skaists, un es domāju, ka arī Tu, Iniņ, par to priecājies. Jā, man pat patīk, ka Tu, manu Iniņ, atrod manī kaut ko labu, priecājies par to un arī saki man to. Par to, ka es atrodu labo un skaisto Tevī, par to, es domāju, Tev pašai taču arī jāpriecājas un ne tik vien jāpriecājas, bet pat jāpadara Tevi tiešām vēl labāku, skaistāku un cildenāku, tam jāstiprina arī Tava ticība sev pašai, - tā tas notiek vismaz ar mani, un augstākais ir - ticēt pašam sev. Ja Tu, manu saldo meitenīt, netici savai dvēselei, tās skaistumam, mīlai un labsirdībai, tad Tevī no tā visa arī nekā nav un Tev nav nekāda prieka to iegūt. Bet, ja Tava otrā dvēsele, Tavs mīlulītis, lielkukainītis, vēl tam tic, tad Tev, mīlulīt, jābūt no tā pavisam pārņemtai, jāpriecājas un jābūt nebeidzami stiprai, kāds es esmu savā jaunajā ticībā sev un Tev, ja man nekad nav bijusi dalāma ticība sev un Tev. Ja viens kaut ko var, var arī otrs. - Gribētu Tev, saldo meitenīt, vēl daudz ko rakstīt šādā garā, bet laiks negaida, un es nogurstu. Esmu tiešām diezgan noguris, bet viss prieka pilnais un uzvaras drošais, par ko Tev rakstīju, tomēr paliek patiess, ieskaitot virsrakstiņu. Es zinu, es varu kļūt liels, bet tikai priekā, t.i., Tevī, mana jaunā dvēsele. -Tad vēl kaut kas, lai neaizmirstu. Līdz šim mēs esam pētījuši un graizījuši sāpēs tikai Tevi, tagad mēs to darīsim priekā, bet es nemaz vēl neesmu izpētīts, tas katrā ziņā jādara. Tāpēc Tev, manu saldo mīlulīt, tagad jāpasaka, kas manī ir slikts, vājš un sīks, kas jāizskauž; līdzās sliktajam labo grūti saskatīt. Es gribu Tev apzinīgi palīdzēt atklāt slikto, bet Tev vispirms jāpienāk tuvāk, jo no ārpuses var labāk novērot. Un tad Tev būs redzams smalkais un labais manī, --- kamēr Tu kautrēsies man to atklāt, es darīšu tāpat, kaut arī mazāk, un Tu, manu mīlošo zeltkukainīt, mani mīlēsi vēl vairāk. Tu redzēsi, debeskukainīt, cik daudz vēl mums sevi jāveido, kā mēs stāvam tikko pašā sākumā, cik daudz prieka sagādā tāda brīnišķu ziedu un dārgakmeņu meklēšana. Mūsu gaidāmā, jaunā tapšana pati par sevi būs mums nebeidzama sajūsma, es nevaru to nekā citādi iedomāties. Zini, man vispār nav nekāda eksistences prieka, bet ir vienīgi pārmaiņas prieks, pie tam vislabākās pārmaiņas, kur negūst apmēram līdzvērtīgu pret līdzvērtīgu, bet pret labu kaut ko vēl labāku, t.i., attīstību. - Un tad, manu saldsvēto, mīļskaisto sirdsmeitenīt, mēs jau priekā un ticībā sevi pētīsim un meklēsim, vecās brūces būs sadzijušas, būs kļuvušas vienaldzīgas, un jaunā tapšana būs bez sāpēm, bez riebuma, bez pātagas un sitieniem, no dzīves ēnā mēs tomēr nonāksim saulainajā dzīvē, manu saldo meitenīt. Manu zeltsvēto mīļmīlulīt, manu glābēj- un cerībkukainīt, manu ametistiņ un Iniņ, ļauj, lai šodien es varētu Tev uzrakstīt labu vēstulīti, lai kaut uz vienu stundiņu varētu Tevi padarīt priecīgu. Tu jau arī pamazām nonīksti šajās zemiskajās sāpēs, kas tik lēni mūs uzsūc un izšķiež labākos dvēseles spēkus nevajadzīgās bēdās. Manu mīlulīt, manu saldo mīlulīt (es jau arī tagad rakstu «saldo mīlulīt», ko es nekad agrāk nedarīju, tāpēc ka Tu nevarēji ciest šo vārdu), nu Tu pati to esi lietojusi, un arī es to varu. Šis vārds mūsu mutē neskan silti un mietpilsoniski, tas izteic arī daļu mūsu jūtu un ir ar līdzīgu jēgu kā mūsu: svētlaimīgs. Pēc Tavas iepriekšējās vēstulītes, kuru turu savās rokās un skūpstu atkal un atkal, tik labprāt gribētos Tevi saukt par savu saldo meitenīti. ir jau taisnība, Tu esi kļuvusi tik jauna, tik naiva un meitenīgi tīra, un skaista, Tu pati, Tavs mīļais augums un katrs Tavs zelta vārdiņš apdveš mani tik tuvi, maigi, saldi, nomierinoši un tomēr tik mundri, nešaubīgi, radīt priecīgi. Es ticu sev, kā kādreiz ticēju agrā jaunībā, kad gluži naivi domā par radīšanu, par varēšanu. Es jau Tev teicu, ka no Tevis attīstījusies mana spēka enerģija, un es tai ticu, t.i., es to pavisam naivi saskatu, un tā man šķiet pati par sevi saprotama, it kā tā vienmēr būtu bijusi. (No manas iepriekšējās vēstules Tev jau būs radies tāds iespaids, tur es pat ņēmu Tev ļaunā, ka Tu par to brīnies. Tu redzi, cik stipri naivi es tagad ticu savai enerģijai un jaunrades spēkam sevī. Tikai tagad es skaidri redzu, kāpēc pagājušajā reizē tā rakstīju. Tas bija kaut kas ļoti labs un manam mīļajam zeltprieciņam ļoti glaimojošs.) Manu saldo meitenīt, manu saldo meitenīt, tā es tagad tik bieži atkārtoju, pirmais, ko es tagad Tevī saskatu, ir jaunība, salds, jauks, tīrs svaigums, manu saldo mīlulīt, manu skaisto, saldo meitenīt. Un tomēr arī mana mutiņa. Un tas jau atkal pierāda Tavu jaunību un svaigumu, ka Tu mani kā māte gribi radīt un vadīt. Manu zeltprieciņ.

Vēstules pirmajā lappusē gar kreiso malu vertikāli rakstīts:
Zaļzelta dimantiņ, iedod man arī iepriekšējo vēstulīti. Arī zaļo zīda aukliņu. Mīlulīt.

252.

ASPAZIJAI
Rīgā 1897. gadā, pēc 13. (25.) decembra

Manu jauno saulīt, manu zeltprieciņ., Tu manu saldo līgaviņ, manu meitenīt, manu bezgalībiņ, nu beidzot taču noticis, ka Tu priecājies un smejies kā pavasara stariņš pēc ilgām, ilgām neizmērojamām sāpēm, cerībām un gaidām. Un arī pēc klusēšanas, jo tikai tagad Tu taču atklāti iedrošinājies man zaļzeltaini mirdzēt, skaļi priecāties un gavilēt, Tu, manu zelta gaviļkukainīt, Tu ar savu sirsnīgo, silto prieku, Tu, saldo meitenīt, arī manī radi prieku, gaviles un dejojošu mirdzumu. Visu laiku, četras garās dienas, es esmu pārticis no šī jaunā saules siltuma un kukainīša gavilēm, un tomēr tās bija smagas dienas, kad arī zāles diezin kā negribēja līdzēt; arī šodien ir ļoti smaga diena, bet esmu pie Tevis visu dienu, es rakstu Tev, domāju par Tevi un pēcpusdienā runāju ar Tevi, dzirdu Tevi, skūpstu Tevi un smeļu siltumu no Tevis un turu Tavas rociņas un Tevi pašu savās rokās, tuvu, tuvu sev klāt, un mana saldā meitenīte, svētlaimīte, mana līgaviņa sniedz savu sārto mutīti un smejas gaišajām spulgactiņām. Cik spēcīgs gan ir prieks, un kā tas paceļ. Esmu gluži pārpilns lepnuma, ka esmu sagādājis savai sirdsrožsmaržiņai prieku; es vienmēr tā tiku ilgojies pēc tā, Tevi pašu, gaviļprieciņu, vienmēr esmu lūdzis pateikt, ar ko es varētu Tevi iepriecināt, bet Tu neteici, un es Tevi nevarēju izvilkt no dziļajām, postošajām, mokošajām sāpēm. Nu beidzot, manu saldo meitenīt, mēs lidojam, mēs ņirbam prieciņā kā smejošā, gavilējošā, sarkanā liesmā. Es pats vienmēr esmu domājis, ka tas man nevarētu sniegt nekā sevišķa, un tomēr tagad, kad tas ir tuvu, man tas liekas esam kaut kas sevišķs, vēl lielāks prieks nekā parasti, mīļāka, dziļāka mīla nekā parasti. Kaut kas liels ir ar to padarīts: visa nepārtrauktā, bezgalīgā, sīkā, zemiskā ikdienas cīņa pret skaudīgiem skatieniem un dzēlīgiem uzbrukumiem, pret nekrietniem vārdiem un riebīgām domām, - visa šī briesmīgā ikdienība, šī «no rīšana», kā Tu, gaviļprieciņ, to nosauc, - tas viss tagad atkrīt, Mēs esam ārā no dadžiem un nātrēm un atrodamies klajā laukā, lielā cīņā, ar lietiem ieročiem un dižiem vārdiem. Savā ziņā tā ir atelpa, atpestīšana, pāriešana no mazpilsētas pļāpām uz lielpilsētas dzīvi, no muļķības uz nopietniem centieniem, no saskaldītas cīņas vienotā. Tā pēc esmu tik priecīgs, tik atsvabinoši laimīgs, Tu mana līgava, mana sieva; nekādas slēpšanās vairs, nekādas baiļošanās, bet ārēji lepnība un spītība, iekšēji --- mīla un uzticēšanās. Tā laikam arī Tu jūties, saldo meitenīt. - Izlasi taču «Māte zeme», arī tie negrib šo mazo cīņu, - Tu tikai nesaki, ka vēl arvien esi pret mani kautrīga, Tu vēl arvien esi maza, salda meitenīte, kas tik rūpīgi paslēpj sevi visu labo, sevišķi to acu priekšā, kas tvīkst, taisni alkst skata Tavu labo, skaidro dvēseli visā tās neaizsegtajā skaistumā. Bet nu taču tas būs, nu tam jābūt, ka Tu, manu ļoti mīļoto sieviņ, man pilnīgi atklāsies un beidzot ļausi man ņemt dalību pie Tavas mīļās, maigās dvēseles, lai arī es pie tās atspirgstu un atjaunojos. Es beidzos vai nost aiz ilgām pēc Tavas dvēseles, man ir par šauru savā ķermenī, savā garā un dvēselē, es gribu Tevi uzņemt sevī un sevi paplašināt, esmu Tev uzbūvējis sevī jauku māju, svētījis to savā nemitīgajā ticībā uz priekšu un uz augšu visus šos gadus, un tagad šīm svētajām telpām jā piepildās ar dzīvību un mīlu. Tu atvērsies un ienāksi manī, tā ir laba un augsta māja, Tu varēsi plesties uz visām pusēm un bezgalīgi augt kā palma, kuras galotnei nebūs jāsaliecas zem stikla jumta. Brīvi, brīvi un neizmērojami plaši. - Īstenībā esmu tomēr bagātāks, nekā man likās, - nedomā, ka tā ir tukša lielība. Daudz vājību un kļūdu, un pat pamatļaunums manī -- gribas vājums, kā es tagad redzu no grāmatas «Neirastēnija», nav nekas cits kā pārejošs slimības stāvoklis, un es biju pilnīgi pār liecināts, ka tie ir organiski, iedzimti trūkumi, kas nekad neizzūd. Nu esmu atbrīvojies no ļaunā sapņa, tas nav ne kas --- tikai rēgs. Man vajadzīga vienīgi fiziska kopšana, ārsta uzraudzība, jā, pat tā tikai dažus mēnešus, un tad es būšu vesels, t.i., man būs stipra griba, un, tā kā man jau no laika gala ir bijis gars un domas, kuras arī esmu vingrinājis, tad šeit jau nekā netrūkst, tad varu uzdrošināties un izcīnīt visaugstāko, ko es arī gribu, un ar mīlulīti es sākšu. - Man ir prieka, ka nenāku Tev saldo līgaviņ, pretim ar tukšām rokām, es varēšu Tev piedāvāt vairāk, nekā esmu solījis; tas man noņem neizsakāmu smagumu es dziļi un smagi no tā cietu, ka, nevarēju Tev piedāvāt nekā cita kā vienīgi uzdevumu mani veidot. Uz devums arī nav Tev atņemts, vienīgi veidojamais materiāls ir labāks un pakļāvīgāks.
-Lai es un Tu, saldo līgaviņ, tik neaizmirstu: uzraksti kā talismaniņu man savu jauno ticības apliecinājumu - kas es esmu sev un Tev, kam man jātop un kas es varu tapt, raksti man, tas man dod pastāvīgu drosmi visu panest, nesamaitājot miesu un garu, māci mani, kā lai es Tevi saistu pie sevis un uzņemu, māci mani, kā lai mīlu Tevi vēl vairāk, arvien vairāk, kā es Tevi varu celt, atmodināt un padarīt laimīgu un priecīgu, saldo līgaviņ. Mana jaunā saule, manu saldo meitenīt, putniņ, manu mazu, maigo, jauno bērniņ, kā es esmu Tevi ik mirkli, kā es Tevi mīlu. Es pat nevaru pabeigt vēstuli, lai gan tā jau tapusi jūdzēm gara, taču vēl nekas tajā nav pateikts. Faktiski gan drīz vēl nekas nav pateikts no tā, ko Tev gribēju sacīt mīļu un maigu, kas Tev sagādātu prieku. - Vai zini, saldo meitenīt, es, lasot Tavu kukainīšvēstulīti, jau atkal domāju par nākotni. Un tas, ko es Tev agrāk teicu skaistu par nākotni, ir vienīgi iztirzājums no tā, ko Tu agrāk rakstīji, ka nākotne būšot neizsakāmi skaista. -Ak, mīlulīt, saldo meitenīt, ļauj manai vēstulītei iznākt labai, ļauj Tev sagādāt prieku, lai Tev atkal dotu spēku, es jau dzīvoju no Tava spēka, es nomoku Tevi, Tu saldo meitenīt, un gribu Tevi atkal veidot, un tam jābūt tik lieliski un brīnišķi. - Lasot Tavu vēstulīti, Tavu zīdkukainīša vēstulīti un liekot to pie mutītes, man mute un acis neviļus smaida no laimes. Kā Tu vari aplaimot, Tu skaidro, jauno bērniņ, Tu saldo meitenīt. Kukainīšvārdiņš atdzīvina, mēs nākam arvien tuvāk viens otram. Ak, es pavisam dumiņi norakstu Tavus mīļos kukainīšvārdiņus, man liekas, it kā man vispār vairs nekas nebūtu sakāms, Tu, saldo meitenīt. Divi kukainīši sēž pie klavierītēm, un lielkukainītis tiek sists un skūpstīts un pavisam laimīgi smejas. Tu gribi viņu izaudzināt sev, saldo meitenīt, tā jau ir izsapņotā svētlaimība. Tu mani nomierini, putniņ, zīdkukainīt, dzejolīšu dēļ un redzi, tas, ka Tu to šajā zīdvēstulītē tik lieliski slavē, mani sasilda, un tad es vairs nevaru atturēt asariņas. Tu atkal sasien pavedieniņus, un Tev ir mīlulīša kladīte, un pāri katrai lappusei uzrakstīts: no lielkukainīša. Viss sadzejots mazkukainītim. Atsūti tos, tie man pakavēs laiku, un es domāšu, domāšu par savu saldo meitenīti. Tu, saldo meitenīt, jūti, ka varētu nākt pie manis citādāk nekā agrāk; nu, tad nāc, nekavējies; nāc tūliņ pie manis, kāda Tu tagad esi, atveries, sezam, atveries! Un, ja Tu nāktu tāda, kāda biji, Tu tomēr esi mana dzīvība, un no dzīvības neviens labprāt nešķiras. Bet es zinu, Tu neesi tāda, kāda biji, Tavām jūtām ir taisnība. Tavas jūtas tikai tagad ir sākušas attīstīties visā savā maigajā krāšņumā, ko Tu pati nemaz nenojaut, un cik brīnumjauki un smalki Tu smaržo, rožkukainīt, saldo meitenīt, Tava meitenes smarža mani padara labu, mīļu un lielu - Tev, mīļputniņ. Cik mīļi tas ir izteikts un domāts, saldo meitenīt, jāpārbauda vēlreiz, bet neizsakāmi paļāvīgā mīlā, kā ar mīļu draugu, tēvu. Neizsakāmi paļāvīga - tāda Tu, saldo meitenīt, man tagad gribi būt -, tā manai mīlai neizmērojami jāaug; es zinu, ka tā to var, un tad mēs spēsim visu pazīt, uzminēt sensenās mīklas un neizsakāmā mīlā netraucēti vienmēr augt un būt laimīgi. Tu, mīlulīt, saldo mīlulīt, tikai tagad Tu saki, ka esi baidījusies no manis un mani ienīdusi, un es jau vienmēr esmu jutis, ka kaut kas svešs vēl ir mūsu starpā, un, tā kā es nevarēju iekarot Tavu uzticēšanos, tad arī es Tevi esmu ienīdis dziļā mīlā, un nu mēs abi varam to tik skaidri un gaiši pateikt un nebaidāmies apvainot viens otru un pārtraukt sakarus. Tas ir uzticēšanās lielums, un bez šī lieluma, bezbailības, spējas visu pateikt, bez uzticēšanās arī nav iespējama mīlas augstākā attīstība. -Dažreiz Tu izjūti asins bangojumu, bet Tu nomāc to, domājot par nākotni, un vari saukties par manu saldo meitenīti un labiņu arī. Redzi, saldo meitenīt, vai tas nav kaut kas liels, ja Tu tā vari teikt.

Svītrots un dzēsts teksts
Mani pārtrauc bija jāapspiež doma par mūsu nākotni, un tagad Tev ir liela uzticēšanās pret mani. Jā, saldo bērniņ, es varu. Tev pateikt visu, visu, un mūsu nākotne tomēr visu nokārtos un izlīdzinās; tās priekšā pazuda viss pārējais, un tagad es mīlu Tevi, mans saldais bērns, desmitkārtīgi par Tavu uzticēšanos man. -- Ja Tu domā, ka Tev gadīsies kaut kas slikts, tas kļūs labs manas mīlas dēļ, mūsu nākotne to novērsīs [?]. Manu saldo, svēto meitenīt, Tu mana sajūsma, manas domas, mana dvēsele, viss būs labi mūsu starpā, un mēs būsim īsti nākotnes cilvēki un bezgala laimīgi.

253.

ASPAZIJAI
Rīgā 1897. gada decembra vidū

Tu mans mīlu dvesmojošais, bezgalīgas svētlaimības dimantametistiņ, manu saldo līgaviņ, es esmu atkal gan drīz tādā pašā prieka un svētlaimības skurbumā kā pagājušajā vēstulē. Tava brīnum jaukā vēstulīte, līgavas vēstulīte, aizrauj ar savu zelta prieku, un man, starp citu, vienmēr ir tā, ka es ilgākā laikā pilnīgi noreibstu Tavā svētlaimībā. Šoreiz jau es saņemšos, sliktais garastāvoklis dara savu; turklāt es jau vēl nemaz nezinu, kā mazā, saldā meitenīte ir uzņēmusi manu iepriekšējo sajūsmas skurbuma vēstulīti. Manu saldo līgaviņ, visas mīlas dēļ nedusmo uz mani, ka es tā biju aizrāvies un rakstīju, un rakstīju bez apstājas, bez domām, bez jēgas, nebeidzama vēlēšanās pie Tevis būt vienmēr tik dzina uz priekšu. Tāpēc arī vēstulīte nemaz negribēja beigties, un Tu pati, Iniņ, gaviļu smaržiņ, to apturēji; kad Tu atnāci, es pārtraucu, pārejot pats tūliņ pie Tevis ar Tavu sārto, dzīvo, saldo mutīti. Esi man mīļa, esi laba, tagad jau es esmu slimiņais un arī labiņais, Tev mani ļoti, ļoti jāmīl, jo esmu ļoti, ļoti slimiņš. Kā Tu esi uzņēmusi manas iepriekšējās gavilītes? Mēs abi gavilējām tai pašā dienā un par to pašu; ka beidzot esam atraduši viens otru. Tu - par to, ka esi izbeigusi sīko, pazemojošo cīņu, atbrīvojusies no sīkumainajām bailēm, ka gluži dabiski atkal vari baudīt cilvēku cieņu, nenostādat sevi kā cietēju un cīnītāju, un ka vari pilnīgi ziedoties savam mīlulītim, un es - par to, ka Tu man beidzot esi sākusi atklāties, ka Tu esi sākusi pārvērst īstenībā mūžīgo teicienu par tuvināšanos, ka saprašanās šķiet esam reāla un iespējama, ka Tu, kā pati atzīsties, esi sākusi atmest kautrību un bailes. Bet kā Tu esi uzņēmusi manas gavilītes? Vai tas arī bija faktiski patiess, ko es teicu; vai savā svētlaimības skurbumiņā atkal neesmu maldījies? Jā, varbūt ar savu prieku esmu Tev sagādājis tieši sāpes? Vai Tev ir spēks man patiesi atbildēt uz to? Tu nebeidzamo, saldo līgaviņ, kā es Tevi mīlu, kā baidos Tevi aizbiedēt. Varbūt Tev liekas rupji, ka pastāvīgi un nežēlīgi atsedzu visskaistāko un visslepenāko Tavā dvēselē? Es Tev taisni nedodu mieru un taisni ubagoju: atklāj man sevi, pasaki man patiesību par mani. Patiesu vārdu, citādi būšu izmisis, nevarēšu izlauzties cauri dziļumā un sasniegt pamatus, kur man jāstāv. (Tinti man atņēma, un tagad rakstīšu mazāk, lai nepiepūlētu Tavas mīļactiņas.) Tad es atradu sākumu Tavā iepriekšējā mīļsirsnīgajā vēstulītē un atrodu to arī šajā laimīgajā līgavas vēstulītē. Tas ir kaut kas liels, un man tas ir svētlaimīgs prieks, ka Tu, nebeidzamo mīļsieviņ, tik atklāti man atzīsties, īsta, jauka meitenes atzīšanās no ziedbaltas, tīras un tomēr kvēlas un alkstošas meitenes dvēseles, un sirds man pie tam pavisam atplaukst, un man kļūst tik dziļi; stipri un svēti ap sirdi, Tu mana mīļā sieva, svētlaimīt, Tu baltais; meitenīgais zieds. Tavā vēstulītē dreb un kaist prieks un gaviles, un liekas, ka Tu esi aizgrābta līdz pašām dzīlēm. Un tā ir patiesība, tur nav vairs nekādas kautrības, atturības, bikluma, nekādu baiļu kaut kam piedurties, apvainot vai noskumdināt, šai jūtu dziļumā runā vienīgi patiesība, pavisam dzīva, kaila patiesība, kas ir pati dzīve, un tāpēc tai nav nekā zemiska, bet viss ir cēls, arī vissīkākais, tai nav ko slēpt; arī ne tīro biklumu; kur viss ir vienādi liels. - Man liekas, ka to visu man pauž Tava atzīšanās, Tu skar arī sīko, un tas nav atbaidoši; bet tikai atdzīvina visu. Kaut arī es neesmu visur vienis prātis ar Tevi, es Tevi cienu arvien vairāk, vērtēju arvien augstāk un ar nepacietību gaidu vēl, ka Tu, saldo meitenīt, arī pati sevi tikpat augstu vērtēsi, kā es Tevi vērtēju. Es Tevi - un arī sevi -vērtēju augstāk nekā Tu. -- Dažā ziņā Tu esi atturējusies aiz bailēm - es to jutu, tāpēc izsamisu un neticēju sev -, tas nozīmēja, ka Tu mani novērtēji par zemu, Tu vienmēr esi [teikums nav pabeigts]

254.

ASPAZIJAI
Rīgā 1897. gadā, ne vēlāk par 18. (30.) decembri

Manu, manu dzīvības kukainīti, manu svētlaimības kukainīt, manu nebeidzamo mīļkukainīt, Tu manu saldo svētlaimības meitenīt! Es Tevi atkal redzu īstenībā, manu zeltprieciņ, mana svētlaimības sapņu dieniņa atkal ir atnākusi, kad es redzu tikai Tevi, jūtu tikai Tevi, domāju vienīgi par Tevi, mana dvēsele, dzīvoju Tev. Tādās svētlaimīgās atpūtas dienās nedaru neko citu, neko pasaulīgu, es nestrādāju, nelasu, bet dzīvoju tikai Tevi, zaļzelta svētlaimības kukainīt, domāju par mums pagātnē un nākotnē un atrodos kukainīšzemītē. Tad mani apciemo tik juceklīgi, saldi sapņi, un tad man liekas, ka mums ir vislabākās izredzes atrisināt visu milzīgo dzīves mīklu. Tad man, saldo meitenīt, ir tik brīnišķi līksmi dzīvot Tevī, kā kristāla jūras pilī, kas pilna spožuma, saules, starojošas skaidrības un skaistuma, un tur ir tik patīkami silti, mājīgi, pazīstami, neaizskarami un nezūdoši. Un turklāt šī izjūta mani nekad neatstāj, un ir neapšaubāma patiesība, ka es Tevi pavisam īpatni nesu sevī, un Tu, saldo meitenīt, tik mīļa, maza un tīra, bet tomēr tik vareni liela un skaista, neesi taču nekas cits kā mana sirds dziļi krūtīs. No tā nāk visa darbošanās, visa dzīve, rīcība, spēks un bezgalīgi salds prieks, un ilgas pēc gaismas un laimes, neapturama cenšanās augšup - lidot vienmēr augstāk, «mīlēt vairāk». Es jūtos tik laimīgs un labs šajā jaunajā ticībā un zināšanā. Strādāšu nedzirdēti lielus darbus, lai Tu, saldo meitenīt, redzi, ka esmu savas sirds, savas jaunās sirds cienīgs. Es varētu pacelt pasauli un radīt to, un manam zelta sirdsmīlulītim būs par mani prieks. Gribu tapt Tev, pie Tevis, pie Tavām sārtajām, saldajām, pilnīgajām lūpām. Vienmēr vairāk es pārliecinos, ka arī es varu tapt, man vienīgi jābūt fiziski veselam. Visas ciešanas, ne tikai tagad, bet lielākoties arī agrāk, nāca no fiziskā, nervozā stāvokļa. Kad tik mani nervi būs kārtībā, Tev, manu mīļprieciņ, būs jālūkojas manī, un Tu vēl vairāk izbrīnīsies, un es jutīšu savas jaunās, tīrās, skaistas sirds trīsas un sitienus, un no šiem sitieniem viss mani sāks kustēties, un tad mēs radīsim. Tad Tu, manu mīlulīt, mani uzskatīsi un mīlēsi, un skūpstīsi, un teiksi: tas ir mans skaistais mīlulītis, par kuru man ir prieks. Un es turēšu Tevi savās rokās, upurēšu savai sirdij un lūgšu to: manu mīļo mīlulīt, būsim neizsakāmi laimīgi. Mīli mani bezgalīgi, arvien vairāk tā, lai mēs atminētu dzīves mīklu. - Tad mēs uzminēsim dzīves mīklu, un tad Tu būsi - [teikums nav pabeigts] Es tiku traucēts, manu sirdsmīlulīt, un atkal lasu Tavu vēstulīti, kas ir tik brīnummīļa un jauka. Visa Tava saldā, jaunā dvēsele izteikta šeit. Cik ļoti Tu mani mīli, manu saldo zelta meitenīt ar dziļajām spulgactiņām un bālajiem vaidziņiem, kurus man tā patīk glāstīt un skūpstīt. Kā lai sasniedzu Tavu mīlu un labsirdību un kā lai to atmaksāju? Ar visu savas jaunās, ticīgās sirds dievišķo svētlaimi es sev liekos tik vājš, tik nepilnīgs. Bet tad mani nomierina viena doma. Tiešām nevaru Tev nekā piesolīt, bet garā esmu mīlējis tik cēli, kā īstenībā nekad nemīl, un man ir laimīgā, slepeni priecīgā cerība, ka arī Tu, manu saldo meitenīt, mani tā mīlēsi. Tas ir mans nākamais mērķis, un manī ir lepnums, ka es ta sasniegšu, Ka arī Tu mani tā mīlēsi. Un Tu pati, mīlot mani tā, izjutīsi svētlaimi. Gribu tapt liels, mīļzeltiņ, tāpat kā Tu. Šajās dienās esmu daudz domājis par to, ka man jākļūst lielākam; Tu man esi devusi paļāvību un dosi to arvien vairāk, ka es varu sasniegt lielumu. Es to sasniegšu pakāpeniski, sākumā pavisam sīkajā. Es saprotu, Tu gribi, lai es spīdu, un es gribu spīdēt, arī ārēji, un par to Tev, zeltprieciņ, būs prieks. Un pēc tam spīdums un slava vienmēr palielināsies, un tad slava kļūs nedzirdēti liela, un mana mīļsirsniņa mīlēs mani bez mēra un priecāsies. Tik ļoti gribētu Tev, saldo meitenīt, sagādāt kādu prieku. Pasaki reiz pati, ametistdimantiņ, kas man vēl būtu jādara, tai sagādātu Tev prieku un būtu Tev patīkams. Mīļmīlulīt, mīļmīlulīt, ļauj man Tev pateikt un izdarīt kaut ko labu un ļoti mīļu, lai Tu priecātos. Mūsu kopējā dzīve ir tik īpatnēja un brīnumaina; man liekas, tāda dzīve nekad vēl nav dzīvota. Un, kad mēs abi atskatāmies atpakaļ, šķiet, ka, par spīti visiem un visam, tā ir bijusi tik neizsakāmi skaista ar visām briesmīgajām ciešanām, visu ļauno, slikto, ar veco baiļošanos, no kuras tik ar varu un sāpēm varējām atbrīvoties. Bet tam tā jābūt - nevaru nemaz aptvert; ne arī iedomāties, tik lieliskai un mirdzošai tai jābūt. Vienmēr man nāk prātā doma: dzīves mīklas uzminēšana. Raksti arī turpmāk kriticiņas, sirdsmīlulīt, tās mani brīnišķi stiprina. - Mīlulīt, saldo svētlaimīt, jauko meitenīt ar savu nebeidzamo mīlu un labsirdību! Kā Tu rūpējies par mani! No savas sārtās, mīļās mutītes Tu sev atrauj visu. Manu jauko, saldo meitenīt, manu svētlaimīt, ametistdimantiņ!

255.

ASPAZIJAI
Rīgā 1897. gadā, ne vēlāk par 18. (30.) decembri

Manu nebeidzamo svētlaimīt, gaismas kukainīt, manu zeltprieciņ, cik bezgalīgi es Tevi mīlu, manu mīlulīt, cik neizmērojami laba un mīļa Tu esi. Es tagad Tevi mīlu ar Tavu pašas labo, īsto, stipro mīlu, un no tās Tev jāredz, ka mana ticība Tev ir stipra un priecīga. Tu mani sāpini, zeltprieciņ, ka vienmēr izlasi manās vēstulēs un zīmītēs tikai pārmetumus, bet ne labo. Vai tad Tu tajās vairs neizjūti manu mīlu? Vai pat pārmetumi arī nav mīla? Zeltmīlulīt, es taču pielūdzu Tevi, vai tas nav augstākais mīlā? Varbūt arī to Tu esi pārpratusi, uzskatīdama par māņticību un vājumu, bet tā ir visdzidrākā, tīrākā mīla un spēks. Jā, Tu varbūt pat neesi ticējusi, ka es Tevi pielūdzu, un esi to uzlūkojusi par skaistu izteicienu. - Tu nekad neesi teikusi ne vārda par šo pielūgšanu. Mīlulīt, manu svētlaimīt, neuzskati to atkal par kādu pārmetumu un nebēdājies atkal par to. Tu redzi, es vairs neatrodu vārdus, lai Tev pateiktu, kā es Tevi mīlu un kā dzīvoju. Mīlulīt, esi priecīga un saproti, cik ļoti es Tevi mīlu. Es vienmēr taisni atdzīvojos, kad Tevi redzu, kad redzu, cik ļoti Tu mani mīli un ka zem visa Tu neizsakāmi ciet. Mani aizkustina, ka Tu tā par mani drebi un ne brīdi nevari mani aizmirst. Es taču neesmu akls un redzu Tavu lielo, pārlieku lielo mīlu. Bet tici arī man, tici, ka es Tev neizsaku pārmetumus un negribu Tevi apbēdināt. Esmu tik bieži lūdzis Tevi, pasaki man, kā es Tev varētu kļūt vēl mīļāks, ko man vajadzētu darīt, kas Tev patiktu. Es pats vienmēr domāju par to, kā spētu Tev vēl vairāk patikt. Laikam gan arī Tu tāpat dari, tikai ne apzināti kā es, bet neapzināti. Arī Tu to darīsi apzināti. Tā mēs vienmēr vairāk saistāmies, un tas tagad ir tik nepieciešami. Mīlulīt, kā es Tevi mīlu. Mīlulīt, nežēlosimies vairs viens par otru, mēs taču esam skaidrībā par sevi un vienoti. Mums tagad vajag būt ārēji stipriem. Protams, vēl jau nav nekā bīstama, Tev, mīlulīt, nevajag velti bēdāties un baiļoties, viss jau tagad notiek, lai es kļūtu brīvs, bet ir bijusi bezspēcība, un mana veselība arvien vairāk tiek bojāta, [teikums nav pabeigts]

256.

ASPAZIJAI
Rīgā 1897. gadā, ne vēlāk par 18. (30.) decembri

Man arī ir [lapas maliņa noplēsta] darbības, bet tās ir tikai domas par Tevi, saldo meitenīt, bezgalīgi, nedzīvi, mežonīgi un mierīgi, bet vienmēr nebeidzami svēti dzejoļi, kurus es izdzīvoju kopā ar Tevi mīlā. Arī citādi man vienmēr liekas, it kā visa mūsu dzīve divatā nav nekas cits kā brīnišķi skaists dzejolis, ko vēl neviens nav uzdrošinājies uzrakstīt, pat ne iedomāties. Es vienmēr lasu Tavas svētās kukainīšvēstulītes un nevaru vien beigt, Tev rīt asariņas, ka esmu ieguvis plašāku, dziļāku skatu; tad Tu mani mīli; un, lai gan es to zinu un tam ticu; tomēr tas mani vienmēr pārsteidz, Tu salda meitenīt. Izsūdzi man savas sāpes, nelaimi un visu neizsakāmo, sīko, zemisko un kaunu, un visu lielo, ko neviens nepazīst un nenojauš. Viss [lapas maliņa noplēsta] neviens Tev nav ticējis, izsūdzi man visu savu vientuļo lielumu un dziļumu, Tu neizsakāmi nelaimīgā, mīlošā, vientuļā, diženā dvēsele, es spēju un gribu visu saprast, man jau pašam Tev tas viss jāizsūdz, sava briesmīgā vientulība un lielums, kas, neatradīs mīlas, pārvērtās zemiskumā.

257.

ASPAZIJAI
Rīgā 1893. gadā, ne vēlāk par 18. (30.) decembri

Mīlulīt, zeltprieciņ, smieklkukainīt, mana paša vienīgo dvēselīt, man taču vēl atliek pāris minūtīšu, un es Tev gribētu vēl kaut ko mīļu, mīļu teikt. Es taču turos dūšīgi, zeltputniņ. Tikai vakar es lietoju trionālu, un tāpēc šodien man ir paģiras. Mīlulīt, manu svētlaimīt, rožsmaržiņ, viss taču būs labi; plīvurs kritīs, es nevaru to ciest, es darīšu visu. Gribētu Tevi redzēt zeltainu, saulainu skaistu un būt Tavā priekšā tīrs un mīļš. Mīlulīt, manu svētlaimīt, kā es mīlu Tevi, kā es dzīvoju Tevī. Smejies, manu mīlulīt, par spīti visam, smejies, mīli mani un glāsti. Es taču esmu Tavs vienīgais mīļotais kukainītis, kaut arī liels, bet es jau būšu arī mazs un labs. Kriticiņa par pagātni bija tik brīnumskaista, tik dvēselīga, par spīti visam es rakstīšu vēlāk. Dvēselīgo zelta saulputniņ, manu mīlulīt, es mīlu Tevi, glāsti mani, saki man: «labo puisīt». Mīlulīt, manu glābiņ, manu cerībiņ, svētlaimīt! Manu, manu svētlaimīt, saldo mīļmīlulīt, Tu arī gribi būt manī, Tu esi manī, Tu mazo, saldo dvēselīt! Un tāpēc man jau ir tik viegli visu panest. - Ak, mīlulīt, es atceros no šīm raibajām vēstulītēm, cik Tu esi laba, cik brīnišķa. Zostiņas gabaliņu Tu atrāvi sev no mutītes un iedevi man. Tāpat arī medus tasīti Tu, mana zelta dzīvība, manu mīļo mutiņ, esi sev atrāvusi no saldās, sārtās kukainīša mutītes. Tu esi tik bezgala laba, mīļmīlulīt, Iniņ, un es katru dienu lūdzu Tevi: mīļmīlulīt, ļauj arī man kļūt tik labam kā Tu. Un tomēr es to nespētu, Tu, mīļsmažiņ, esi tik liela savā labsirdībā, tik skaista, tik brīnišķa. - Manu saldo, mīļo zeltprieciņ, mana mīļā, manu dvēseles kukainīt, rūpējies taču arī par sevi, lai Tu nekļūsti slima, lai Tu pārciestu visu smago, lai pastāvīgie uztraukumi Tevi nepadara slimiņu. Manu, manu svētlaimības brīnumkukainīt, arī es esmu tīrs, esmu vienmēr pie Tevis un Tevī, mana dvēsele, kukainīt!