1903

RAINIS

Vēstules

Slobodskas trimdā (1899. - 1903.)

Latvijā (1903. - 1905.)

1903. gads

249.

J. VIDIŅAM
Slobodskā 1903. gada [1. (14.) janvārī]

Slobodskā, jaungada vakarā, 1903.

Lai jauna laime un jauns gads -
Tik vecais draugs lai paliek tas pats!
Priecīgu jaungadu, mīļo Džon, jautrus svētkus, vieglu mandagu, daudz sirsnīgu paldies par sveicinājumu un visu labu, bet kur tad paliek arī Tava atbilde uz manu vēstuli? Oktobrī es beidzu gaidīt, un tādēļ še oktobra karts. Redzi, bet nu es gaidīšu atkal. Sveicini sirsnīgi no mums abiem savu mīļo kundzi, mantnieku arī neaizmirsti. Daudz mīļu, mīļu sveicienu. Tavs vecais [nesalasāms paraksts]. Vai esi vēl vecā dzīvokli? Vesels!

250.

T. ZEIFERTAM
Slobodskā 1903. gada 4. (17.) janvārī

Daudz labas laimes jaunā gadā!
Nosūtam Jums šo vīru, varbūt Jums noderēs viņa prece Jūsu kritiskā darbībā; mēslu diezgan saradies mūsu literatūrā.
Sirsnīgi sveicinam Jūs un Jūsu cienījamo kundzi.
Aspazija. Rainis.

Atklātnes labajā malā pierakstīts:
Vēstule seko.

251.

E. VOLTERAM
Slobodskā 1903. gadā, ne ātrāk kā 9. janvārī

Dārgais Eduard Aleksandrovič!

Saņēmu Jūsu laipno vēstuli un sirsnīgi Jums pateicos par dzīvo interesi, ar kādu Jūs izturaties pret «Vaideloti». Jūsu domas par šo drāmu autorei un man ir jo dārgākas, tāpēc ka Jūs esat viskompetentākais spriedējs, kādu vien es zinu, visos jautājumos, kas attiecas uz Lietuva, tās vēsturi un kultūru. Bez tam es vēl jo sevišķi cienu Jūsu izteiktos spriedumus, jo Jūs esat mans bijušais skolotājs lietuviešu folklorā. Kā Jūsu bijušais skolnieks es arī ceru, ka Jūs neatteiksities sniegt vēl sīkākus aizrādījumus par visu, kas attiecas uz «Vaidelotes» vēsturisko pusi. Neviens labāk par autori un mani nezina vēsturiskās kļūmes drāmā. Iedomājieties, ka autore lietoja tikai to trūcīgo, gadījuma rakstura un nepārbaudāmo vēsturisko materiālu, kādu atrada Rūtenberga «Geschichte der Ostseeprovinzen». Jūs zināt, cik maz vēstures zinātnes ir izplatītas starp latviešiem un lietuviešiem, it sevišķi par mūsu vēsturisko pagātni, cik ļoti man ne visai saprotamais patriotisms ir pat par kavēkli vēsturiskās patiesības uzvarai. «Vaidelotes» autore rūpējās tikai par drāmas dzejisko pusi, tajā nav nekāda šovinisma, bet viņai nebija iespējas pietiekami iedziļināties vēsturiskajos avotos un izstudēt tā laikmeta kultūru. Es uzskatu par laimi, ka varu griezties pēc padoma visos šīs grūtās vielas sīkumos pie tāda speciālista kā Jūs, dārgais Eduard Aleksandrovič. Ar svēto uguni izdedzināt no drāmas visus dievus - ignī et ferroque - nav vēl tik grūti, tas ir visu dievu liktenis, aiznest Birutas kalnu arī ir iespējama lieta, tomēr varbūt ir liels daudzums citu kļūmju, neprecizitāšu utt., kuras autore nepamana, un lūdzam Jūs uzrādīt tās visas. Autore vāciskajam izdevumam ir nodomājusi drāmu pamatīgi pārstrādāt saskaņā ar vēsturiskās patiesības prasībām. Par katru Jūsu padomu, katru piezīmi vai aizrādījumu uz vēsturiskajiem avotiem un grāmatām, no kurām smelt ziņas par lietuviešu seno dzīvi, mēs būsim Jums ļoti pateicīgi. Lietuviešiem, kuri tulko «Vaideloti», autore varētu palīdzēt drāmas pārstrādē. Esiet tik laipni, uzdodot šiem kungiem manu adresi, bet man paziņojot viņu adresi un uzvārdus.
Zinot Jūsu kvēlo līdzjūtību ne vien [1 nesalasāms vārds], bet arī nākamajam latviešu un lietuviešu liktenim un Jūsu gatavību palīdzēt visam, kas vien veicina šo tautu kultūras attīstību, es ceru, ka Jūs neatstāsit bez palīdzības arī savus vecos paziņas.
Spiežu Jūsu roku.

252.

G. ZEMGALAM
Slobodskā 1903. gada janvāra sākumā

Priecīgu jaungadu, mīļo Zemgal! un pretī izlūdzos priecīgas jaunas ziņas; A. R. man rakstīja, lai es griežoties pie Tevis pēc tādām. Man Tev arī vēl sirsnīgi jāpateicas, jo Tu jau iniciators pie grāmatiņas izdošanas un galvenais veicinātājs. Vai tad vecais papus negrib, tiešām nelaiž viņu cauri? Ko citādi nozīmētu šī divu mēnešu vilcināšanās? Mani šī nezināšana dara gluži nervozu; būtu jau dabūjis galu vai šā, vai tā. Ko karina kā diega galā virs oglēm. Vai Pēterburgā nau neviens Jūsu ļaužu, kas pie viņa noietu, personiskā izrunāšanās ļoti līdz. Atraksti, lūdzams, kādas rindiņas.

253.

J. VIDIŅAM
Slobodskā 1903. gada 29. janvārī (11. februārī)

Tūliņ otrā dienā pēc Tavas vēstules saņemšanas sēstos klāt pie atbildes, Tu raksti tik mīļi, un es citādi baidos, ka neiestigstu atkal kavēšanā. Jo vairāk man no tā jābaidās tagad, kur nervi tikuši ļoti nerātni. Arī tiesu jautājumu, to steidzīgo, un vēl pāris citu nosūtu līdzi (viņam jau arī bija atbilde). Dzīvoju, t. i., strādāju, pa vecam, gribu sākt ko priekš sevis strādāt tāpat kā Tu, tikai tā slimība visur ceļā stājas, iet lēni, viss no sevis ar karošanu jāizkaro. Toties laiks izdevīgāks: ar Tavu «dakteri» man arī tracis iznāca, izgājušā gada beigās tās žīdu ēšanas, rāpšanās atpakaļ un gar malām, valodības, svarīgu jautājumu neievērošana, saucas par brīvprātīgiem un nau nekā brīva, nekā prātīga, beigās «Mēnešrakstā» ielaida Niedras rokaspuisi V. Eglīti, tā paša Niedras, kas «dakteri» izlamāja līdz pēdējam un ir atpakaļrāpulības atzītais priekšstāvis: «dakterim» tas jau nekas nau, ka viņu lamā, bet es ar tādiem neprotu sēdēt pie viena galda. Es viņam par to rakstīju apmēram tanī pat laikā, kad jūs redakcijā bijāt sacēlušies kājās; jūs viņš lūkoja mierināt ar to, ka piedāvāja latviešu teātriem 25000 rbļ., mani viņš grib noklusināt ar to, ka nesūta man aizpelnītos 25 rbļ. (prēmija par «Laimi» bija arī izsludināta, bet naudas ziņā «dakteris» ir kurzemnieks). - Tagad nu jāstrādā klusumā priekš sevis, darbi laikrakstiem nežēlīgi nogurdina un izsmej kā ūdens mucu vakzālēs. Es redzu, ka Tu arī pie tām pašām domām esi nācis un arī negribi būt Mädchen für Alles. Tā Теория познания būtu Tev īstais darbs, ja «dakteris» pats to grib ņemt, ir jau citi līdzīgi darbi, varbūt, piem., Zimmeļa , mums nau vēl nevienas grāmatas, kas ievestu jebkurā filozofijas daļā, pat vecā Šveglera filozofijas vēsture būtu priekš mums varoņdarbs. Bet grūtība tā, ka lielāku grāmatu neviens nedrukās, M. Remiķis arī to labi nevar; es reiz gribēju Platona «Fedonu» vai «Simpoziju» tulkot, tas vismaz dotu cik necik mūsu publikai intereses uz filozofiju, varbūt vēl labāki būtu kādi atsevišķi sīki rakstieni no Šopenhauera, Feierbaha. Grieķu klasiķi Tev taisni būtu pa rokai. Tu viņus agrāk, kā likās, ļoti mīlēji. Vai Tava vecā mīlestība nesāk atmosties? Es jautāju tādēļ, ka pašam man tā iet, daudz kas vecais sāk šenes klusumā augšām celties, un negribot uz viņu klausies. Es zinu, ka Tu agrāk arī daudz darvinoji, - vai Tu mums no tā nekā negribi pastāstīt, mēs zinām no dabas zinātnēm tikai visseklāko, no dabas pētīšanas nekā, un Tu taču pats novēroji un mēģināji, un pētīji. Valodu Tu tāpat pētīji; mēs toreiz visi dzīvojām spirgtākā laikā, meklējām, rakņājām, nebijām ar sevi mierā, tagad arī lielajā zinātnē ir it kā rudens un pļaujas laiks, kur savāc kopā augļus lielos enciklopēdiju un sistēmu šķūņos, kur jau sāk rasties paši apmierināti ļaudis, kuri zina un tura, bet nepētī un nemeklē. Tas viss atspoguļojas arī reakcijā, visur: neiet vairs bez mērķa tālāk! atjēgties, atpūsties, atkal ticēt! Ticēt it tas raksturīgākais vārds, mēs neticējām ne velnam, ne pretvelnam, ne sev pašiem. Mēs mūžīgi pārvērtāmies, mēs nekad sev nepatikām, aizvien gribējām labāki tikt. Ja Tu tagad saki, ka pats sev nepatīc, tad pārvērties vēl tālāk, es teiktu: pēc vecās receptes. Varbūt tas ir jaunības, otrās, nemiers; tikai pats zini, ka gribi pareizu, kas Tavai būtnei vajadzīga. Tava vēstule man darīja lielu prieku, Tu saki, ka reizēm gribētu nez kādus darbus uzsākt. Kas var būt priecīgāk, kā to dzirdēt, ar katru darbu augt, es to zinu no sevis, ar lielu darbu topi pats liels. Mans mīļais, labais Džon, Tev tas jādara, Tu tiešām neesi radīts priekš Anša Pašaudzināta un Mädchen für Alles. Es taču ļoti gribēju redzēt, kāds Tu izskaties, - sirms? Es arī no tā sirmuma nevaru izvairīties, kaut gan mati vēl viens glābiņš - plikpaurība, bet par to jau nestāsta. Pastāsti labāk, kā pie Jums iet ar tiem tračiem. Jā, vai varbūt Niedra tiešām pie jums iesakņojies, viņš jau pie «Pēterburgas Avīzēm» neesot vairs, un tās arī tūdaļ labojušās? Strādes raksts labs, strādnieka iesūtījums. Zināms, bezcenzūras lapā vajadzētu būt vairāk. - Nupat lasu «Pēterburgas Avīzēs», ka Ansberģis par redaktoru, nez, kas nu būs ar to avīzi. Sveicini nu sirsnīgi savus mājiniekus no mums un paliec vesels, mīļais. - Tavs vecais draugs un slobodskietis.

254.

R. BLAUMANIM
Slobodskā 1903. gada 5. (18.) februārī

Slobodskā 5. II 1903.

Vislabākais, visdārgākais draugs!

Jūsu sirsnīgā, mīļā vēstulei sagādāja man bezgalīgu prieku, šajā nerimtīgajā mutulī domas par Jums man ir kā miera osta. Jā, mēs gribam būt draugi, īstenībā mēs kopš seniem laikiem tie esam bijuši, būtībā mēs esam līdzīgi, tapšanā pilnīgi pretēji, tā mēs varam viens otru papildināt, nekad nenonākot viens ar otru galējā pretrunā. Tas ir stiprākais pamats. Un mēs abi esam godīgi pēc dabas, kas viens otru ciena, tad jau nekas nevar pietrūkt. - Esmu bezgala apmierināts, ka Jūs bijāt tik mierīgs, aizstāvot savas pozīcijas, jo «Purva malā» ir sabiedriska lieta, ne personiska. Nu galīgi noskaidrojusies gan «Pēterburgas Avīžu» sabiedriskā lieta, gan Jūsu personiskā ar Jūsu bijušo draugu, un katra skaidrība ir laba, pat zemiskākā. Es diemžēl zinu no personiskās pieredzes, ko nozīmē zaudēt mīļu draugu, jo es pazaudēju viņus, gluži visus savus draugus, pat visus paziņas vienā vienīgā dienā. Nu jau pagājuši daudzi gadi, kopš tā laika esmu ieguvis, kā saka, dažu jaunu draugu, bet nevienu no viņiem neesmu vaigā redzējis; ir mazliet baiga šāda spoku vai rēgu draudzība. Jūs, mīļais cilvēk, man esat reāls, tverams draugs un, kaut arī starpā ilgs laiks, pilnīgs ekvivalents - jo Jūs es vairs nepazaudēšu -, bijušais manī vēl nav izsāpējis, es tajā, šķiet, ieliku pārāk daudz no sevis. Jūs arī esat devējs, Jūs gribat dzīvot citos, vienas dzīves Jums nepietiek, un tālab es saprotu Jūsu beidzamo drauga zaudējumu, viens atzars no Jūsu dzīvēs ir nokaltis. Taču tagad Jūs atkal esat pilnīgi atguvies un strādājat visiem spēkiem; Jūsu pēdējais dzejolis par trim zēniem ir brīnumskaists, bez tam tam ir elēģiska pieskaņa, kas Jūsu darbos reti sastopama. Tagad Jūs sagūstījusi avīze, un tā nevienu ātri neatlaiž. Žēl Jūsu paša radošā darba, tagad Jūs to upurējat augstākam pienākumam; es arī arvien esmu atzinis šo pienākumu. Kā Jūs esat nodomājis izturēties pret liter. pārdrukāšanu? Vai Jums ir kāds romāns? Citādi es Jums ieteiktu: Tolstoja «Воскресение», un proti: 1) literāra vērtība, 2) publikai interesants (modernās sabiedrības kritika) un 3) neviena avīze, izņemot Jūsējo, nevar šo romānu ievietot. Galvenais, protams, politiskajam redaktoram jāzina, ka «Pēterburgas Avīzes» ir brīvas no cenzūras; bet arī viņi nedrīkst šo apstākli ignorēt, tā kā «Pēterburgas Avīzes» tieši ar to atšķiras no visām citām avīzēm. Jums derētu arī Polenca «Mucinieks» vai Špīlhāgena «Ierindā»; arī lielāki Zolā romāni, piemēram, «Auglība» vai «Darbs» (tos var saīsināt), tad Klāras Fībigas «Dienišķā maize (dot grāmatā), Mirbo (Oktāvs) «No kādas kalpones dzīves» {vāciski tulkots), jaunākā poļu literatūra: Серошевский «На краю лесов» (krieviski ir grāmatā, trimdinieku un vietējo dzīve Sibīrijā); Ņemojevska «Бездомные» (bija [žurnālā] «Мир божий»), krievu žurnālos «Мир божий», «Русское богатство» ir pārtulkota lielākā daļa no jaunākās pasaules literatūras, protams, vienīgi progresīvā, ne reakcionārā, bet beidzamo jau «Pēterburgas Avīzēm» vairs nevajag, Niedras tur nav. Ja Jūs vēlaties ko bālāku, ņemiet to pašu «Jerns Ūls», kaut gan es domāju, ka mūsu publikai tas neietu pie sirds; toties tas ir īss un gadā 100000 eksemplāru. Galvenais, Jūs nedomājiet, ka ir viegli atrast literāru un saistošu romānu; ir ļoti daudz jāapsver; ļoti daudz jālasa un, galvenais, jābūt laimīgai rokai. Manuprāt, viss runā par labu «Воскресение». Ja man vēl kas ienāks prātā, es tūlīt rakstīšu. Izlasiet kādreiz Джиованоли Džovanjoli «Спартак», tendenciozs, bet ļoti interesants, vai arī Войнич «Овоид», abi liter. nepazīstami. - Jūs vēlējāties zināt manas domas par feļetonu: darbu izvēle ir ļoti laba, visi tie vārdi, kuri man ir patīkami: Gorkijs, Aho, Meterlinks («Ceļa galā», Ostvalds jau ir bijuši); diemžēl es tagad nevaru pateikt neko tuvāk, esmu ļoti maz lasījis, mans garastāvoklis ir ļoti nelāgs, mēs abi ar Elzu slimojam un turklāt ir daudz darba (tulkot Gēti, «Pilsētu likumus» (Derīgu grāmatu nodaļai), arī savi darbi). Tiklīdz izveseļošos, gribu visu <rūpīgi> izlasīt un izsmeļoši uzrakstīt, kā Jūs vēlaties. Vēl gribu piezīmēt, ka Zvārgulis «Purva malā» tūdaļ ļoti nolaida, tas tagad ir kupletistu humors. Mūsu publika vispār nesaprot humoru, arī izglītotā nesaprot; mums nav sabiedriskas dzīves, kur tad lai rastos humors? Jā tas tomēr kaut kur parādās, tam uzspiež nozieguma zīmogu, gan tagad pret «Purva malā», gan agrāk pret «Dienas Lapu», lai arī man vislabdabīgāk domājošie, visprogresīvākie, pat izglītotākie cilvēki teica, ka viņi mīlētu un cienītu mani un «Dienas Lapu», ja mums nebūtu humora. Mums jau, redz, nav izglītības, mēs protam tikai jokus taisīt. Tas, ka Jūs neatbildējāt uz Zālītes zemisko nekrietnību, ir vienīgā pareizā rīcība. - Jā, tātad Zvārguļa «Purva malā» man nepatīk, tur es neko nerakstīšu, bet šeit dažas rindas Jūsu feļetonam. Kad ilgi nav rakstītas kritikas (vai labojumi), tad es to daru labprāt, tātad atsūtiet man kaut ko izmēģināšanai. - No Rīgas man atrakstīja, ka mani dzejoļi jau tiekot iespiesti, laimīgi garām Skillai, vismīļāko, vislabāko, dārgo jaunekli, par to man jāpateicas Jums! Šiem dzejoļiem laimējās, tos caurskata, turklāt ar prieku, kāds draugs, vienīgais latvietis; kas no tā kaut ko saprot, kas spēj spriest par mākslu, nekāda paviršība no manas puses, nekāds iespiedkļūdu velniņš tiem nevarēs nekā padarīt, un, galvenais, tie ir izdabūti cauri, kam es vairs nepavisam neticēju. - Informējiet mani ar pāris rindiņām arī tagad, vai nav par daudz pateikts un kas ir tālāk rakstīts. - Vēl kas, mīļo Blaumani, es Jums gribēju paziņot: ir iespējams, ka es atkal kļūšu par žurnālistu; es ļoti nelabprāt to darītu, bet, tāpat kā Jūs, uzskatu par savu pienākumu iet, ja mani sauc. Kādam Gulbja kungam, kuru es personīgi nemaz nepazīstu, ir padomā projekts dibināt žurnālu, viņam es tulkoju arī Gēti; viņš gribēja griezties pēc padoma un palīdzības pie Rāviņa. Redzat, viss vēl ir miglā tīts. Vēl kas jauns: iespējams, ka es ātrāk tikšu brīvs no Slobodskas, varbūt pat pēc nedaudz mēnešiem, Stučka panāca, ka viņam tika ieskaitīts jau sākotnējais Vitebskas trimdas laiks, pēc nedēļas viņš būs brīvs. Es arī domāju lūgt, lai gan man nav nekādas protekcijas, neviens par mani neaizliks labu vārdu. Dzīvojiet sveiks, mīļo, labo cilvēk, mūsu kopīgie vissirsnīgākie sveicieni Jums
Jūsu Rainis.

Vēstules 1. lappuses augšmalā pierakstīts:
Lūdzu atsūtiet man pāris eksemplāru manu dzejoļu.

6. lappuses augšmalā pierakstīts un malā pielikta izsaukuma zīme:
No Krastiņa man ļoti jāuzmanās, viņš to ir pierādījis! Toreiz liecinot.

255.

P. DAUGEM
Slobodskā 1903. gada 21. aprīlī (3. maijā)

Daudz paldies Tev, mīļo, labo, par Tavu sirsnīgo sveicienu un mīļo ielūgumu, kuru visādā ziņā izlietosim es un Elza. Lai Tev novēl tencienus un sveicienus šī skaistule; žēl, ka nevaru Tev nosūtīt citu ziņu, to, kura man tagad visinteresantākā, - par paša brīvību; atbildes vēl nekādas nau. Gribēdams Tev reizē ziņot ir par to, es diemžēl jau nolaidu jau 5 dienas nerakstījis. Sveicini mīļi no mums savu kundzi, un esi pats sveicināts.
Tevi sirsnīgi skūpstu. Tavs Jānis.

256.

T. ZEIFERTAM
Slobodskā 1903. gada 5. (18.) maijā

Mīļais draugs, vai Jūs esat man ļauns, ka es Jums tik ilgi nerakstīju? Es tagad steigšos pie Jums personiski, un es ceru, Jūs man vairs neļaunosaties, mums ir tik daudz kopēja, ne vien uzskatos, - tie ir grozāmi un attīstāmi -, bet pašā personībā, raksturā, dzīves facitā. Mēs saprotamies no pašām pirmām vēstulēm, Jūs man tik daudz devāt no sava un no mana, ka mēs nemaz neesam tik ātri šķirami caur kādu gadījumu, vēstuļu kavēšanos. Es izbraucu laikam 8. maijā un pienākšu mājās ap 18. V. Visu laiku esmu dzīvojis vienā nepārtrauktā darbā, pēdējos mēnešos vēl dažādos uztraukumos. Neļaunojaties man, ļaujat Jūs mīļi apsveikt tagad iz tālienes, drīz, drīz tuvumā. Daudz mīļu labdienu no mums abiem.

II LATVIJĀ

(1903-1905)

257.

T. ZEIFERTAM
Rīgā 1903. gada 17. (30.) septembrī

Mīļo, labo Teodor!

Še Tev nosūtu nedaudz dzejoļus, bet daudz, daudz sirsnīgu labudienu Tev un Tavējiem.
Saņem arī šo grāmatiņu, manus dzejoļus.
Tavs J. Pliekšāns
Rīgā 17. IX 1903.

258.

J. DIEVKOCIŅAM
Rīgā 1903. gada 30. oktobrī (12. novembrī)

Ļoti cienījamais Dievkociņa kungs!
Nupat tikai pārbraucu Rīgā, un tādēļ man nebija iespējams agrāk atbildēt uz Jūsu laipno vēstuli. Dažādi kavēkļi man arī šimbrīžam neatstāj laika kaut ko garāku sarakstīt priekš Jūsu teicamā izdevuma, kuru es ļoti vēlētos visādi pabalstīt. Saņemat še tikai pāris dzejoļu, kuri varbūt noderēs Jūsu nolūkiem.
Novēlu vislabākās sekmes Jūsu pūliņiem un Jūsu tik simpātiskai darbībai.
Daudz mīļu labudienu
no Jūsu J. Pliekšāna.
Rīgā 30./X 1903.
Slokas ielā N 7.

259.

ASPAZIJAI
Dvinskā (Daugavpilī) 1903. gada 21. decembrī (1904. gada 3. janvārī)

Manu sirdspūkiņ... Tikai šodien satiku savu advokātu, kuru jau 3 dienas veltīgi mēģināju satikt. Viņš mani pieņem par palīgu, bet man jātiek apstiprinātam arī Pēterburgā un, ja es gribu praktizēt, arī Vitebskā. Materiāli pagaidām vēl nekas nav iegūts. Es neesmu arī uzrakstījis nevienu rindu. Vai tikai Tu esi vesela? Es laikam gan drīz atbraukšu.
Manu zeltaino sirdspūkiņ, [4 nesalasāmi vārdi]. Drīz atkal rakstīšu. Lido.

260.

ASPAZIJAI
Dvinskā (Daugavpilī) 1903. gada 23. decembrī (1904. gada 5. janvārī)

..atraksti aši, vai esi vēl vecā dzīvoklī, jeb varbūt pie māmiņas. Es rakstīju aizvakar. Mana adrese: гостинница Зандман, И. Х. Плекшану, г. Двиниск. Es rakstīšu atkal, kad būšu no Tevis dabūjis atbildi. Raksti, vai esi vesela; es vesels. Atraksti tūliņ. [4 nesalasāmi vārdi.]..
23/XII 1903. g.

261.

ASPAZIJAI
Dvinskā (Daugavpilī) 1903. gada 25. decembrī (1904. gada 7. janvārī)

Manu mīļo... , šo rakstu Tev kā trešo atklātni. Ziņas no Tevis vēl neesmu saņēmis, kaut gan šodien gaidīju kartīti uz šādu adresi: Zandmaņa viesnīca. Uz to adresi es nevaru saņemt, ja Tu man esi rakstījusi, tad tā (vēstule vai atklātne) ir iznīcināta un man netiks izsniegta poste restante. Tātad raksti šo adresi, tūlīt; raizējos par Tavu veselību. Aizraksti uz pastu atklātni, viņiem jāatsūta Tev uz Rīgu atpakaļ rakstītās vēstules. Raksti nekavējoties. Nevilcinies, atbildi man tūlīt, šinī pašā dienā. [4 nesalasāmi vārdi.]
25/XII Lido.