RAINIS

Vēstules

Latvijā (1903. - 1905.)

1905. gads

262.

K. HORNEMANIM
Rīgā 1905. gada laikā no 7. (20.) līdz 12. (25.) oktobrim

Ļoti godātais redaktora kungs!

Ar virsrakstu «Sidraba šķidrauts» «Düna-Zeitung» 221. numurā ir parādījies kāds raksts, kas izdara secinājumus, balstīdamies uz nepareiziem faktiem, un ir spējīgs kaitēt manām interesēm, tādēļ es Jūs padevīgi lūdzu atļaut «D.-Z.» slejās vietu manai atbildei un labojumam. Tā kā es nesekoju dienas politikai, tad atbilde nāk ar dažu dienu novēlošanos. Minētajā rakstā Jūs atstāstat kāda P. f. Ščepanska kunga korespondenci «Berliner Localanzeiger» par Aspazijas «Sidraba šķidrautu», piešķirdami šī kunga spriedumam it sevišķu nozīmi, jo viņš esot «pilnīgi neitrāla persona». Galvenais, P. f. Š. kungam nevar būt ne vien neitrāla sprieduma par šo drāmu, viņam vispār par to nevar būt pašam sava sprieduma, tādēļ ka viņš neprot latviski un liek kādam baltietim atstāstīt drāmas saturu. No viņa raksta redzams, ka tam atstāstīta tikai viena vienīga epizode no 2. cēliena ievada (neviena cita epizode drāmas gaitā), uz kuru vispār nav dibināts konflikts, bet kuru viņš uzskata par pilnīgi pietiekamu, lai izdarītu plašus secinājumus ne vien par trūcīgo dramatismu lugā, bet arī par politiku un, izejot no Baltijas vācieša viedokļa, par latviešu nepamatoto cenšanos pēc sava stāvokļa uzlabošanas. P. f. Š. kungs ir skatījies ar baltieša acīm, klausījies ar baltieša ausīm un rakstījis, izpatikdams baltiešu gribai, viņš tiešām nav nekāda «pilnīgi neitrāla persona». Šis kungs drāmu nosauc par «politisku lugu» ar - «politiska dziesma - nejauka dziesma» nozīmi. Galveno sieviešu lomu tēlojot balti ģērbusies sibilla, «kas ar atļauju reprezentējot tautu», - tas ir aplam. Ja viņš būtu papūlējies kaut cik neitrāli painteresēties par to, par ko dod spriedumu, tad viņam būtu vajadzējis zināt to, kas lugā tik skaidri izceļas, ka «sibilla» reprezentē nevis tautu, bet gan dzeju. Tālāk, pēc P. f. Š. domām, tautas balss sakot neierobežotajam karalim (tas lugā nepavisam nav sacīts) visnepatīkamākās patiesības tik divdomīgā veidā, ka tas skaidri izpaužot attieksmi pret pabeigtā krievu-japāņu kara fāzēm, un nemitīgi prasot, lai karalis pakļautos tautas gribai. (To P. f. Š. kunga uzticības vīrs ir izgudrojis pats. Par šādu prasību, lai karalis pakļautos tautas gribai, nav runas nekur.) Uz to jāsaka tikai viens: P. f. Š. kunga kombinācija, ka luga attiecoties uz pabeigto krievu-japāņu karu, nav pārāk asprātīga (šāds liels dzejojums nav uzrakstāms pāris nedēļās vai mēnešos), bet gan ir pilnīgi aplama (attiecībā arī uz viņa Baltijas uzticības vīru). Arī «Düna-Zeitung», ja tā vairāk interesētos par latviešu lietām, būtu varējusi no latviešu laikrakstiem uzzināt, ka «Sidraba šķidrauts» jau 1903. gada septembrī (tātad sen pirms kara izcelšanās) bija uzņemts latviešu teātru repertuārā. Luga ir uzrakstīta 1901. un 1902. gadā. Tikai krievu cenzūras apstākļi, kurus gan neviens bezaizspriedumu un ar šo lietu kaut arī tikai mazliet iepazinies cilvēks (nevis kā valsts vācieši, kā to dara P. f. Š. kungs) neapzīmēs par izdevīgiem, lietu nostādīja tā, ka luga tika atļauta izrādēm tikai 1904. gada oktobrī (gadu vēlāk). Tātad par kaut kādu attiekšanos uz pabeigtu karu neitrālai personai nevar būt nekādas runas. Tad jau tikpat labi varētu apvainot Gēti, ka viņš «Fausta» II daļas 2 cēlienus mērķējis uz tagadējiem krievu apstākļiem, vai nelaiķa A. Tolstojam vēlāk pārmest par to, ka pārāk asprātīgie teātru recenzenti izgudro un pēc tam klaigā, ka viņa tagad tik bieži uzvestās drāmas no Jāņa Briesmīgā laikiem attiecoties uz tagadējiem politiskajiem notikumiem. Šādā veidā varētu traucēt kapā pat veco Eshilu, kura «Persieši» jau arī attiecas uz mūsdienām, ja to tā labi grib. Tik asprātīgi teātru recenzenti pie mums kļūtu smieklīgi, iespējams, ka tas nav nekas «Berliner Localanzeiger», kura korespondents nesodīts politizē ar hoteļa sulaini un kurš publicē viņa interviju iznākumus savā lapā. Tomēr es nevaru jokot, jo citādi uzjautrinošajai P. f. Š. kunga vēstulei krievu apstākļos var būt ļoti nopietni iztulkojumi, kas, balstīdamies uz videant consules, var dot mājienu uz augšu.
                                                                                            Patiesā cieņā
                                                                                                palieku Jūsu padevīgais J. R.