RAINIS

Vēstules

Šveices periods (1906. - 1911.)

1908. gads

66.

J. JANKAVAM
Kastaņolā 1908. gada 6. un 7. janvārī

Jūs nu esat uzņēmuši garu cīniņa ceļu, es zināju, ka Jūs to darīsat, bet domāju, ka Jūs vispirms lūkosat teorētiski tikt pilnīgi skaidrībā, lai Jums būtu visi ieroči rokās un Jūs varētu katru neskaidrību un iekšēju pretrunu izgaisināt, taisni polemikā; kuru Jūs paredzat, tas būtu vajadzīgs bijis, - lieta ir tik nopietna un liela, ka viņa prasa vislielāko spēku kopojumu un visdziļāko garīgu apsvēršanu, priekš kā polemikai nekad nav laika. Bet varbūt tas tik mans personisks uzskats, jo man polemikas tā atriebušās, ka es pats sevi vairs nevaru. aizstāvēt un atstāju to izdarīt tik saviem pozitīviem darbiem. Iz tā uzskata es Jums arī agrāk ieteicu beigt savu lielo zinātnisku darbu. - Bet nu Jūs visādā zina esat sākuši polemiku ne uz personisku atbildību, bet spiesti no zināmas masas, un Jūsu uzskati arī nav piepeši nākuši, bet lēni attīstījušies. Jūs esat bēguši vientulībā, lai tiktu ar sevi skaidrībā, ko es arī esmu darījis tagad kopš divi gadi un jau priekš tam, kur tikai pārtrauca oktobra laiks. Šī Jūsu vēstules daļa atstāja uz mani dziļāko iespaidu, un es esmu pārliecināts, ka Jūs gribējāt to vislabāko un darījāt to ar skaidru sirdi, pavairodami dezorganizāciju, vismaz pirmā laikā. Tai bezdarbībai, kuru Jūs man pārmetat, bij viens cēlonis: negribēšana traucēt iesākušos strādnieku kustību.
Bet nu Jūsu grāmata: tā ir tik gaišā, skaistā valodā rakstīta, kādu tagad nemaz vairs nedabū dzirdēt; domas tik skaidri izdomātas un saprotami izliktas - tas man kā māksleniekam vispirms jāsaka. Priekšmetu pie mums vēl gluži nedzirdētu, domu slēdzieni droši un pārsteidzoši; tā mūsu pirmā zinātniskā grāmata, par kuru būs pilnīgāka tikai Jūsu šā jautājuma skaidri zinātniska iztirzāšana, kas Jums vēl atliek rakstīt. Iespaidam jau no šis polemikas vajag būt lieliskam un iet pāri pār robežām, tā kā Jūs grāmatu taču izdosat arī citās valodās, tādēļ vien, lai sargātos pret divām pusēm. Kāds mans stāvoklis pret grāmatu - to Jūs jau zināt no agrākām sarunām: tas paliek tas pats. Es atrodu te to pašu, kas man arvien bijis tas galvenais: šķiru iznicināšana līdz pašam galam un strādnieku lietas ņemšana pašu strādnieku rokās, svarīgākais ierocis uz to - saimnieciska cīņa. Man liekas, ka tas arī Jums tas galvenais, bet varbūt, ka Jums vairāk par mērķi ir no svara vieni ieroči: politiskas cīņas atraidīšana, un Jūs tad šo jēdzienu vairāk paskaidrosat savos tālākos rakstos, lai neceltos pārpratumi, jo, piemēram, katrs ekonomiskas cīņas ieguvums (augstāka alga, īsāks darba laiks utt.) ir jau šķiru spēku samēra grozījums un kā tāds izteiksies arī politiski. (Jūs taču atzīstat vēsturisko materiālismu?) Man pašam nav diezgan zinātnisku materiālu pie rokas, lai pārspriestu, šimbrīžam man arī nav laika zinātniski nodarboties, jo mani pilnīgi pārvalda mana paša dzīves darbs: jaunās mākslas problēmas. Šis darbs iziet turpat, kur Jūsu zinātniskais, un mēs ne vien galā satiksimies, bet iesim arī blakus ceļiem. Jūsu grāmata attīsta un iekustina milzumu jautājumu, būtu daudz ko teikt, bet maz laika un var būt - tas arī Jums maz noderēs; ja vēlēsaties, piezīmēšu pēc - še tik: rokstrādnieki stipri diferencēti kvalificētos un nemācītos, tas jēdziens nav vienkopējs; inteliģence pielīdzināta feodāļiem un kapitālistiem, bet šiem reāls kapitāls (zeme, raž. līdzekļi), tai tik abstrahēts, zinātne; tad Jums pozitīvā daļa tik skicēta, par to būs daudz runa. Bet es redzu, ka esmu jau par ilgu pie tā uzkavējies - ko darīt, grāmata par daudz interesanta. Jūs prasāt, kā būs ar kopdarbību. Man liekas, ka man būtu Jūs tā jājautā. Par manām domām lai liecina viss mans līdzšinējais darbs un arī «Vecie elki». Jaunai mākslai par nesēju būs tikai galējā šķira; šo mākslu mēs varam nojēgt, bet tāli pēc galējās uzvaras nāks māksla, par kuru nespējam iedomāties (par to Jūs runājat gr-as beigās, skaitīdami vinu par tādu, kas it kā jau nāktu pa pārejas laiku): Kā Jūs, inteliģents būdams, spējat formulēt tagadnes proletar. uzskatus, tā es tuvāko mākslu. Bet nu, kā liekas, Jūs no «V. elk.» domām atkāpjaties, un tad arī Jums jāizšķir jautājums par kopdarbību un, cik es varu būt derīgs ar savām dzejām. Varbūt Jūs nododami manus rakstus «V[iļ]ņiem», saudzīgā kārtā gribējāt izteikt, ka tie priekš «D[omām]» nenoder? Kad es vēl nebiju saņēmis Jūsu vēstuli, tad domāju, ka tas nozīmē «D.» likvidēšanu, bet nu redzu, ka tā nav. Nesaudzat mani, mi)o biedri, bet rakstat gluži atklāti, - atklātība ir vienīgais, ko es prasu no saviem draugiem. Kad varbūt arī «U. u. N.» drukāšana liktos Jums pretī Jūsu principiem, tad sakiet man arī to gluži atklāti; es nekādā ziņā negribu izlietot līdzekļus, kas nodomāti varbūt citiem mērķiem. Tad es tik lūgtu rokrakstu nenozaudēt, jo man nav vairs neviena skaidra eksemplāra. Arī tad, kad Jūs principiāli noliedzat manu līdzšinējo dzeju un viņa nesader ar «Domām», tad man paliks tikai siltākās jūtas pret Jūsu mīļo personisko atzinību un «V. elk.»; savus draugus es nekad un nekādos apstākļos neaizmirstu. Bet bez tam Jūs jau vēl vēstulē izsakāt par manu dzeju raksturojumu, par kuru pareizāku, īsāku un tomēr dziļāku es nekad neesmu dzirdējis: bez izolēti individuālistiskā, tikai simbols ar masas raksturu. To es arī domāju; viss mans personiskais raksturs iziet uz lieluma aptveršanu, mana persona pilnīgi atkāpjas aiz objekta, aiz darba. Bet taisni to, es arī domāju, prasa jaunā dzeja: proletariāts ar visu savu kustību ir lielākā masa, kura tomēr ir viens, tātad - aptveršana ir pirmais prasījums, iekš tā viss spēks, visa nokāpšana līdz dziļākam pamatam, te neder vairs nekāds sīkumu un daļu reālisms vai kas tamlīdzīgs. Vai masa to sapratīs? Tik daudz, cik sevi sapratīs. Vai cilvēks to aptvers? Cik daudz jutīs sevi kā daļu, - tā varbūt arī mūsu ceļi kopā. Es skaidrāk izteikt nevaru - nav še vieta. Vēl par praktiskām lietām jārunā. Protams, es ne domāt nedomāju Jūs vai B[aumani] pārvilkt uz «R[ītu]» vai «Kop[umu]. II»; es tikai nezināju, ka Jūs pa to starpu bijāt noskaidrojušies. Tagad man jāsaka, ka «Kop. II» jālikvidē, jo kā Jūs un B. lai izdodat to, kam nejūtat līdzi. Tas pats sakāms par «Sp[ēka]» firmu, jo visi dalībnieki taču ir inteliģenti. Ja «D.» iznāktu «Sp.» firmā, tad jau būtu atkal inteliģentu uzbāšanās strādniekiem; visādā ziņā «D.» jāizdot tik ar grupas palīdzību. Tāpat ir ar «D.» līdzstrādniekiem. Te jau jautājums top itin grūts, kad visiem līdzstrādniekiem jābūt roku strādniekiem. Kā Jūs to izšķirat, es nezinu, Jums man par to jāraksta. Ja Jūs tomēr atkāpjaties no stingra principa un pielaižat arī ideologus kā, piem., es, tad es gribētu arī zināt, kuri tie ir, lai zinātu, ar ko man gadījumā jāstrādā kopā. Jums šinī ziņā jābūt ļoti uzmanīgiem, vairāk nekā pērn, pirmoreiz sludinājot par «Domām». Katrs elements, kas ir pa labu [?] no s. d., ir reakcionārs, un no tādiem Jums jāsargās, ar tādiem mistrā es arī nestrādātu un tādēļ lūdzu man paziņot visādā ziņā līdzstrādnieku listi, pirms to sludinājat. Še ir viens no lielākiem šķēršļiem Jūsu lietai, jo strādniekiem nav savas pašas inteliģences. - Nu vēl sīkumi: reizē ar šo nosūtu V cēl. no «U. u. N.», par kuru es jau vairākkārt rakstīju, lūgdams, lai B. to nopērk tur. Gādājat, lūgtu, lai «U. u. N.» iznāk cik necik godīgi, bez pārākām drukas kļūdām nodrukāta un ka V cēliens netiktu atmests nost - - -
Kontrole visādā ziņā laba, arī mēraukla, kādu Jūs minat, bet, kad paši st[rādniek]i raksta, tad viņa, protams, atkrīt. - Manu vārdu tagad cenzūra strīpo laikrakstos, tātad zināt. Un nu daudz mīlu sveic, abiem un paliekat veseli.

67.

E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM
Kastaņolā 1908. gada 18. janvārī

Sirsnīgi sveiki, mīļo biedri, un lielo paldies par sūtījumu! Tas jau iet pāri par to, ko bijāt solījuši. Kā nu tālāk būs ar «Spēka» apgādienu, nezinu. Laikam Jums J. J[ankavs] vai B(aumanis] būs jau rakstījis. Tagad «Spēku» likvidē. B, vēl izdos «U. u. N.» (jau 5 loks[nes] drukātas). J. J. negrib «Kop[umu]» agrākā virzienā, bet jaunā. Atrakstat, lūdzu, mīļais draugs, kā Jūs spriežat par «K.» un «Sp.» tāļāko likteni un kādu stāvokli Jūs ieņemat šinī jautājumā. Es rakstītu Jums vairāk par to, bet, vienkārt, es vēl itin nevesels, un bez tam Jūs laikam visu tuvāko jau zināt. - Jūs tiekat uzaicināti piedalīties pie «Vārpām», es viņiem par to rakstīju; ļaudis ir godīgi un laikam neuzsvērs savus šaurākos uzskatus. - Esat nu mīļi sveicināti no mums abiem: sveicinat mīļos bakiniešus; paliekat veseli!

68.

A. KASTEĻANSKIM
Kastaņolā 1908. gada 29. janvārī

Augsti godātais kungs!

Neskatoties uz savu slimību, darbu pabeidzu, taču atkal nelaime: materiāls tik plašs, ka rokraksts pieaudzis divkārt vairāk par prasīto, bet jaunai pārstrādāšanai nav laika. Tagad noņemu nost ievadu, ģeogrāfisko, etnogrāfisko, vēsturisko apskatu, pārējo pēc iespējas īsinu (bet iznāk fragmentāri) un atstātu Jums tālākas īsināšanas tiesības; tā tomēr labāk nekā nenosūtīt vispār. Ceru termiņu nenokavēt, ja kas - tad pāris dienas.
                                                            Ar visdziļāko cieņu
29. 1. 8.                                                                                  [paraksts].

69.

A. KASTEĻANSKIM
Kastaņolā 1908. gada 4. februārī

Augsti godātais kungs!

Ar šo nosūtu sava darba pēdējo dalu, atkal slimība aizkavēja uz vairākām dienām. Es baidījos, ka raksts iznāks divkārt garāks par prasīto, taču man izdevās saīsināt, un tagad tam tikai ¼ loksnes vairāk. Tālāko saīsināšanu līdz 1¼ loksnei izdarīsiet Jūs pats. Dažas saīsinājumu vietas es atzīmēju ar zīmuli, bet tas nebūt nav domāts kā norādījums Jums. Diemžēl ilgi nevarēju atveseļoties, un darbam palika pārāk maz laika, ļoti ceru, ka ar savu kavēšanos nesagādāju Jums nepatikšanas un varēju būt noderīgs Jūsu lieliskajā darbā.

70.

A. KASTEĻANSKIM
Kastaņolā 1908. gada 18. februārī

Augsti godātais kungs! 18. 2. 8.
Atsaucoties uz Jūsu paziņojumu, ka, manuskriptu nododot, «Общественная польза» izsniedz 50% honorāra, lūdzu Jūs izrādīt pretimnākšanu un papūlēties, lai tuvākajā laikā izsūtītu man pusi honorāra uz manu adresi. Pseidonīmu var izmainīt par Pētersons vai Bērzs, kuri, ceru, neradīs šķēršļus.

71.

N. HELMANIM
Kastaņolā 1908. gada 22. februārī

Hellm[anim] 22. 2. 8.

Te nau aina un atspoguļojums vien, bet ir dzīvas gribas darbs, kas pats dzīvs un dara dzīvu. Tas arī ir augstākais dzejas mērķis. Vecā estētika māca, ka dzejai jābūt tikai atspoguļojumos, tikai tēlam, kam gar apkārtējo dzīvi nevar būt daļas; katru attiecību uz dzīvi sauc par tendenci un pretekli mākslai. Tā mākslu dara par nedzīvu: paceļ to debesīs, bet atrauj no darbības cilvēkos, kur vien tai vieta. Kad nāks jauna estētika, tā prasīs, lai dzejas un mākslas darbi būtu ne tēli, bet dzīvi organismi.

72.

E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM
Kastaņolā 1908. gada 27. februārī

Mīļais draugs, vēl gluži nesen J. J[ankavs] man rakstīja, ka B[aumanis] esot Jums paziņojis par «Kop[uma]» un «Sp[ēka]» lietām, bet arī piemetināja, lai es rakstot Jums no savas puses, un var būt, ka B., kā jau veikalā cilvēks, kavēsies; tādēļ tad še svarīgākais: «Sp.» firma tikusi jau labu laiku vajāta un ar to nebijis vairs iespējams izdot grāmatas, būtu vārds jāpārgroza. Bet pienāca vēl jauns apstāklis. kas nelāva «Kop.» turpināt agrākā veidā. J. J. nesen izdeva grāmatiņu «Darbs», kuru varbūt būsat lasījuši: tur viņš uzstājas ar uzskatu, ka s[ociāl]d[emokrāti]ja esot kungu un ne strādnieku partija, viņš viņu kritizē no vēl kreisākas puses, ne no labās, kā līdz šim bijis; viņa uzskats gandrīz sakrīt kopā ar sindikālismu, bet arī šķiras svarīgās vietās. Šos uzskatus, pie kuriem viņš nācis pamazām, sevišķi Parīzē, viņš tad plašāk izvedis un pamatojis īpašā brošūrā, kura uz denunciācijas pamata tikusi apķīlāta pilnīgi. Tā kā viņa uzskati pamazām nodibinājušies, tad viņš neesot arī neko par to ziņojis, kas nu gan ļoti jānožēlo, jo nu mēs, «Sp.» dalībnieki, stāvam gatavu fakta priekšā; šie uzskati ir arī tie liedzēji turpināt «Kop.» agrākā garā; dalībniekiem jāizšķiras, vai pievienojas jaunajiem uzskatiem vai grib turpināt «K.» tādu pat. B. pievienojas pilnīgi J. J. un izlieto visus līdzekļus, lai veicinātu tā uzskatu izplatīšanos grāmatās; bet «K.» viņš turpinātu arī agrākā garā, tikai bez J. J. Protams, ka pēdējais nau iespējams, bez savas pārliecības nevar strādāt, un atliek tik «Sp.» dalībniekiem vai nu pievienoties, vai «Sp.» likvidēt. Līdzekļi, cik saprotu, būs ieguldīti jaunajā brošūrā; bet no B. paša man nau tuvāku ziņu par to. «Ug. u. N.» B, esot jau kādas 5 loks. nodrukājis, būšot 7; J. J. raksta, ka janvāra sākumā iznākšot, bet līdz šim vēl nau parādījies; vismaz principiāli neesot nekā pretī pret «U. līdzekļi, nezinu. Tas ir puslīdz viss faktiskais, kas bij Jums jāziņo, ja to nezinājāt. J. J, atkal ir ārzemēs un nopietni strādā kā arvien; par dažiem sīkumiem, kas vēl būtu interesanti, nau še īstā vieta runāt; varbūt pie redzēšanās, uz kuru mēs abi ar A[spaziju] ļoti priecājamies. - Tagad Jums jāizšķiras, kas Jums nebūs grūti, jo Jūs no politikas arvien bijuši tāļi nost; Jūs, kā mākslenieks, esat interesējušies tik par kultūras jautājumiem, cik es saprotu. Mans stāvoklis paliek tas pats vecais: aktīvas dalības politikā es arī neņemu, mans ierocis arī māksla, tikai man noteikta politiska pārliecība, un te es atzīstu reformu vajadzību, galvenais, ka strādnieki ņem savu lietu paši savās rokās, bet nenoliedzu visu doktrīnu, ticēdams viņas izbūves spējai. - Kā būs ar lietas praktisko pusi, nezinu; mēs jau šinī ziņā vienmēr esam pilnīgi atkarājušies no B. Viņš nodosies ar visu savu darbību laikam tik pat sparīgi kā agrāk jaunajam uzskatam; prieka priekš citas kultūrdarbības laikam nebūs viņam, un to arī nevar prasīt. Ja Jums būtu zināms cits izdevējs, tad mēs varētu turpināt «Kop.». Man ir piedāvājums, lai es sastādot tādu krājumu, bet izdevēji nemēdz nekā maksāt, jāpaliek kaunā pret rakstniekiem, un rakstnieki paši nevar izdot aiz naudas trūkuma. Ja nu B. būtu izdevis «U. u. N.», tad cerams, ka nāktu nauda, citādi tās polemikas brošūras neko neienesīs, (darbs jau arī ir apķīlāts). Ja Jums ir prieks uz «Kop.», tad atrakstat; sastādīt jau nau grūti, tik Jums pašam arī būtu jāpiedalās ar rakstiem, varbūt arī S[udrabu] E[džus] piedalītos, bet uz Jūs mudināt negribu, jo Jums no «K.I» laikam līdz šim būs tik lieli zaudējumi. - Mēs, abi šenieši, tagad visvairāk un noteiktāk pieturamies pie slimošanas, viens mēnesis bij it nopietnis man, tagad A. nāk tas pats. Strādāšana tādos apstākļos nau patīkama, un izredzi piespiestam darbam rādīja A[sar]s. Liels nogurums nemaz neatstājas. Mēs abi ceram, ka redzēsim Jūs toties spirgtāku, šoreiz visam par spīti šokolāde tiks gatava, par to galvojam abi un līdz tam sūtam Jums, mīļais draugs; sirsnīgākos sveicienus.
Paziņojat, lūgtu, man ar, kad B. Jums raksta, kā viņš nokārtos veikala darīšanas ar Jums. Sveiki!
Sveicinat mīļi bakiniešus. - Mans Kalendārs no konfisk. atsvabināts, bet nezinu, kas tāļāk.

73.

J. JANKAVAM
Kastaņolā 1908. gada 8.-10. martā

Mīļo biedri, apņēmos Jums to pašu dienu rakstīt, bet atkal neiznāca. Vaina ir liela nokausēšanās ar mājas darbiem: ēst vārīšanu, apkopšanu un slimības sargāšanu (Asp[azijai] zarnu katars, kas prasa lielu uzmanību, pastāvīgu siltumu, disciplīnu, kur vajga ļoti daudz laika, tā ka man atliek pilnīgi brīvas tikai 2-3 stundas dienā, un es nevaru darīt nekādus darbus).
Še atbildēšu uz Jūsu svarīgākiem jautājumiem:
1) «Pusideālists» iesākts cietumā 1897. gadā, bet dibinājas uz atmiņām vēl priekš 1897. gada, cīņām ar tautībniekiem; rakstīts laikam 1899. gadā viena mēneša laikā (Slobodskā). «Pusid.» grib izvest tautības ideju līdz galam, ideālu dzīvē izvest, tas izrādās mazāks par dzīvi. Šīs drāmas laiks nāks īsti, kad tautība sāks no jauna izplesties (jau sāk pamazām atdzimt Ausekļi, Kaudzīši, nāks arī vēl Jūsmiņi (Fallijs), un tad būs «Pusid.» kritika gatava).
2) «Uguns un nakts» rakstīta 1904. gadā: I cēliens janvāri 2 dienās (vai trijās dienās), II - janvārī 2 nedēļās, III un IV - vasaru (IV ļoti ilgi, mēnesi), V oktobri 2 nedēļās.
3) «Vētras sēja» ir rakstīta ne kā krājums, bet kā kopdarbs (kā,- piem., drāma) pavasara mēnešos 1905. g. («Tālās noskaņas» ir pēc darba veida krājums, tikai caur izstrādāšanu un saskaņošanu padarīts par organisku darbu, kas bij iespējams dažādo sajūtu, priekšjūtu, ilgu vienādības dēļ). Mākslas, gatavības, vienības ziņā «Vētras sēja» nesalīdzināmi augstāka par «Tālajām noskaņām», kaut gan kritika saka pretējo. (Pie mums kritika vēl nekad nav spriedusi pēc mākslas pilnīguma, bet pēc pavadu apstākļiem, un tie «Tālajām noskaņām» bij laimīgāki, tās nāca laikā. Kad «Vētras sēja» būtu iznākusi tūliņ, kā bij domāts - pavasari, tad viņa arī no kritikas būtu ieskatīta par augstāku, jo politiskais panākums tad būtu bijis lielāks par «Tālajām noskaņām». Bet «Vētras sēja» iznāca oktobrī, kad notikumi jau bij aizsteigušies priekšā, un ar pašu cīņu, ar skaidri materiāliem uztraukumiem dzeja nevar mēroties, tomēr to darīja ar «Vētras sēju».)
4) «Vētras sējā» šādi dzejo]i, kuri rakstīti «Tālo noskanu» laikā: «Tukšā dvēsele» (32), «Lielās acis» (33), «Balsis iz miglas» (44), «Garām!» (57), «Pirmie upuri» (73); vairāki ir tādi, kuru iesākums ir vecāks (no «Tālo noskaņu» laika), bet kuri pabeigti «Vētras sējas» laikā. Veci motīvi man bieži ir vēlāku uzņemti un izvesti, citādā veidā, saturā, idejās.
Es esmu bijis ļoti agri gatavs (jau 16. gadā pilnīgs ateists), bet nekad nebijis pilnīgi gatavs, arvien prāts un temperaments mani dzinis par mani pašu pāri; bet arvien es to arī esmu jutis kā pāreju, pagājušais un nākošais bijis es pats, sakars nav zudis. Attīstības spēju es ieskatījis par savu labāko, pilnīgu gatavību, kura vairs neattīstās - par nāvi. Es esmu gandrīz pie visiem saviem pazīstamiem redzējis šo gatavību un apstāšanos, un man katrreiz bijis no tās bail kā no miroņa. Savā attīstībā es novērojis periodus, lielākā es stāvu tagad, man tāpat krīze kā Jums, bet par to vēlāk. (Grūti noturēties no aizraušanās uz blakus lietām šādā pirmā uzmetumā.)
«M. R.» (Liepājā) nav mana dzeja; ar K. A. parakstītās ir tiešām manējo vienai rakstura daļai ļoti līdzīgas. Esot jauns students, kura talants būs iekusināts ticis no «Tālajām noskaņām». Tas ir man kas ļoti parasts; ja pameklēsat mūsu dzejniekos, tad visos, gandrīz bez izņēmuma, kas vēl attīstas tanīs gados no 1898., sevišķi pēc «Tālo noskaņu» iznākšanas, atradīsat tematus, formu, sajūtu, valodu u. t. t., kas nav izskaidrojami bez «Tālajām noskaņām». Daudzi pilnā sastāvā nemaz nav domājami bez «Tālajām noskaņām», kā, piem., Akuraters, Apsesdēls; Skalbe ir puse no sava talanta, puse no «Tālajām noskaņām» (pēdējā laikā arī dekadence), V. Eglītim trešdaļa sava, trešā «Tālo noskaņu», trešā dekadence, no krieviem, kura beigās gan pārmākusi abas pirmās daļas. Simptomātiski priekš mūsu dekadences, ka viņai nav savas valodas, kāda bija tautībniekiem; reālistiem u. t. t. Dekadenti ņēmuši gatavu manu valodu un no «Fausta» tulkojuma, tikai to bojādami ar dažādiem «jurodiem» un krieviskojumiem.
Maz iespaida ir uz Poruku, vēl mazāk uz Blaumani, nemaz uz Niedru. Zināms, politikai un laikam tur lielākais nopelns, bet dzejnieki izteiksmi meklēja ne pa saviem, bet pa maniem ceļiem; es to tagad varu teikt, kur viss tas pieder vēsturei un kur es pats eju un iešu citus ceļus; uz to nelepojos, bet skatos kā uz mēģinājumu un ceļa meklēšanu. -
Ar sociālismu iepazinos vispirms no «Zemļa i Voļa» ap 1880. g., bet tad pārņēma tautiskā radikālā kustība (Aizups), ap 1884. mans tēvs taisījās prāvoties ar baroniem, tad ieinteresējos par folkloru, pats Inflantē krāju dziesmas, parašas, no 1884.-1888. studēdams atkal sadūros ar sociālismu, lasīju dažus no utopistiem, Fr. Mēringa pretrakstu, sarunājos ar krievu biedriem, bet nepiestājos pie viņu pulciņa. Sociālisms man palika kā tāļa mūzika, es neredzēju viņā nekā kopīga ar dzīvi; demokrātiskā tautība man likās tuvāka dzīvei, bet jau tad es opozīcijā (Māters) un lūkoju tautības ideālu savienot ar dzīvi (tā, «Pusideālists» pirmais sākums, es pats sevi tanī Pusideālistā).
Blakus folklorai, Büchners «Kraft un Stoffam», vēsturei (grieķi - romieši), klasiķiem (antīkie Homērs, Ešīls, mazāk Sofokls, Gēte, Bairons, jaunais Šillers, Shelley un daudz mazāki vācieši, arī krievi: Puškins, Ļermontovs, Gogolis) iet paša sava dzeja nepārtrauktā naivā pesimismā. Dostojevskis («Biesi»), Turgeņevs («Novj»), Gončarovs («Obriv») dod kā pretsvaru visam citam neskaidra nojautu par sociālismu (arī «Vzbalamučennoe more», kura tuvāk zemnieku dzīvei, «cāļu kaušanai» 1884. gada).
Tātad es pie sociālisma nāku vispirms caur dzeja, un manas pirmās un paliekošās simpātijas (uz) masas atbrīvošanos jeb (kā toreiz varēja teikt) (uz) s[ociālism]u neieguva nedz ar teorētiski ekonomisko dalu, nedz praktisko kustību, bet ar estētisko un ētisko. Es biju dzejnieks un ideologs jau toreiz, kad to vēl nemaz neapzinājos (jo savu dzeju es toreiz neuzskatīju par tādu, bet par intīmu dienas grāmatu, lai tiktu vieglāk; ritumā saliktie panti nebij nekas cits, kā vienmēr atkārtoto žēlabu labākie, atmiņā paliekošie teikumi).
Tad nāk garāks pārtraukums; savas nesaskaņas apkaroju ar praktisku darbību: piespiestākas juridiskas studijas, tad darbs tiesā, advokatūrā, beigās avīžniecībā - pa šo laiku ne dzeja, ne sociālisms netop laisti pie vārda. Bet izrādījās šis līdzeklis par nederīgu, kaut gan pieturējos pie viņa gadu 10-12. Deviņdesmitajos gados sociālisms nāk man klāt, atkal no sākuma caur vidatājību - dzeju: Konradi, Henkels, Hauptmans, vēl vairāk Ibsens, arī jau Bēbeļa «Frau», arī Bellamy. Kad nevarēju vairs izturēt, aizbraucu uz ārzemēm; te uz mani visvairāk darīja iespaidu Bēbelis ar savu personu, tad viens poļu partijnieks. Te tad beigās iepazinos arī ar sociālisma teoriju, bet arī ar anarķismu (Kropotkins, vairāk mani imponēja Stirners).
Pie sociālisma mani pievilka lielums, plašums, masas ideja; anarķisms kā individuālisms man izlikās interesantāks, bet sektantiskāks: mana personiskā gara priekšvēsture mani bija jau novedusi uz to, ka indivīds viens bez masas ir bezspēcīgs, balss bez skaņas, gars bez patības. Anarķisms man kā personai nedeva nekā jauna, es jau biju pats individuālists; sociālisms man deva trūkstošo: patību, masu, lielumu. (Mana persona to ir vienmēr pieprasījusi arī citās parādībās: dabā man, piem., vienmēr ļoti vajadzīgi: plaši lauki, augsti kalni ar izredzi, pat gluži līdzenā, bet tāļā jūra, jo tā arī masa, plašums.)
Bet sociālisms man drīz vien sāka rādīt arī savu trūkumu: lielās personas, Bēbelis, kuru personiski pazinu un dievināju viņa sajūsmības dēļ (kas viņa acis tik ātri aizdegās, - viņš, vecāks vīrs, ar mani, jaunekli, kopā runā aizrāvās gluži kā ģimnāzists ar ģimnāzistu), Markss, kura ģenialitāti vairāk sajutu nekā sapratu, Lasals - tas pats Bēbelis - šīs lielās personas man rādīja gatavu to, pēc kā dzinos: lielu indivīdu savienotu ar lielu masu (daudzuma un laika ziņā); bet ikdienā, soc. presē, vācu un šveiciešu partijas dzīvē, vēlāk arī, vienmēr visus gadus pie mums un krieviem, es redzēju sociālismā tikai masu bez individualitātes; individualitāte tika pat pilnīgi noliegta, katra patstāvīga iniciatīve apkarota, gribas moments pilnīgi izdzēsts iz vēstures un ikdienas darbības. Visa tā vietā nāca. vadošie organizatori. Es ilgi cīnījos pretī ar Marksu kā ieroci, bet ikdienas sociālisms ir pārvarējis pašu Marksu.
Šis uzvarošais ikdienas sociālisms, kurš drīz izvērtās par veikala sociālismu, man tika vienaldzīgs; es nu biju atkal viens, un atkal piegriezos, ļoti negribot, dzejai un sev. Cik stipri es meklēju to vienību, redzat no tā, ka pat tāda spēka pilnība kā Aspazija nevarēja mani ilgus gadus atvilkt no tā nost un to iespēja tikai mūsu oktobra revolūcijas un viņas panāktā skaidrība, protams, tikai kā pēdējais piliens.
Es esmu, mīļais draugs, tagad tādā pat pārejas stāvokli kā Jūs; tikai Jūs esat jauns un ātrāk to pārspēsat, un gājuši pa taisnāku ceļu. Man tagad atkal pēc tā parastā sociālisma jāmeklē vēl dziļāk lielums un masa; sociālisms bijis vidutājs starp mani un masu, man jānāk tai tuvāk, bez vidutāja. Tas galu galā tas pats jautājums, kas Jūs moca, arī Jūs gribat izmest vidutāju inteliģenci un meklējiet masu tieši; Jūs nākat iz viņas pašas un meklējat to filozofiski, es nāku no latviešu lielgruntniecības - aristokrātijas un meklēju to estētiski - ētiski; tie abi celi saiet vienā. Pēc materiālā stāvokļa es tagad esmu jau diezgan tuvu proletariātam. Šinī pārejas stāvoklī es esmu laimīgs, Jūs atradis ne vien kā domātāju, bet arī ka personu. Lai es tiktu ātrāk pie skaidrības, tur Jūs man daudz palīdzēsat kā subjekts un kā objekts, un laimīga zīme ir, ka arī Jūs savā «haosā» esat taisni sākuši nodarboties ar manu attīstības gaitu un būtni. Es pats ar savu būtni esmu maz nodarbojies, bet tas ir jādara katram, lai nāktu skaidrībā par sevi; es no viena ekstrēma meties otrā. Tagad gribu to sākt, tādēļ Jūs ļoti lūdzu šo loksni neiznicināt, bet, kad Jums vairs nebūs vajadzīgs, atsūtīt to man atpakaļ; šobrīd man nav laika pārrakstīt. Ja Jums kādi speciāli jautājumi, atrakstat. Dzejas arī drīz sakārtošu un sūtīšu.

74.

J. JANKAVAM
Kastaņolā 1908. gada 10. martā

J. J. 10. 3. 8. Jūs noliedzat s[ociāl]d(emokrāti]ju, bet, stāvot uz viņas pamata: vēst[uriskā] mater[iālism]a un citām M[arks]a teorijām, tā būtu reformēšana; priekš noliegšanas vajga cita pamata. Un tāds Jums, liekas, ir gribas moments, cik redzu iz vēstules, ne iz brošūras. - Jūs nostādāt s. d-u kā inteliģences šķiras pārstāvi, - par i[nteliģenc]i kā šķiru nemēdz runāt, bet, tā kā viņa pie Jums svarīgākā vietā, tad tā būtu jāapskata plaši un galīgi, arī vēsturiski. Tad kur ir tredjūnisti? Kur kvalificētie strādnieki? vai inteliģenti? un valdošā šķira pašos strādniekos? (Anglijā jau tagad tā.) Kā ir [ar] imigrāciju no mazāk attīstītām zemēm un barbariem? Tie jāved pie atziņas, līdz tam tie ir apspiestā daļa, bet vai arī karojošā? Kā tikt pie atziņas un izglītības, kad līdzekļi pie valdošiem un kad izglītotie paši top valdītāji? Attālināš. līdz vispārējai izglītībai? Vispār arī pozitīvā daļa jāpaplašina. - Attēlojumā tā kļūda, ka pielikts pārāks svars tādam klaunam kā Jansonam. Viņš taču tikai lelle (kaut arī runājoša) un ne kliķes pr[iekš]stāvis, tas ir daudz resnāks. Kliķes mater. pamats ir Bis[nieka] kase un garīgais - «D[ienas] L[apas]» II red. un adv. S[tučka). Intel. valdnieciskā tendence arī neparādījās «D. L.» 94., 95. g., bet personiskā aģitācijā. «D[ienas] L[apas]» ne vien 92., 93., bet arī viss 94. un pa daļai 95. gads ir manā vadībā (95. g, vasarā dažs tiek iekšā aiz manas muguras). Un, ka man būtu bijusi 94.-5. g. kāda valdn. tendence, tas nau pareizi. Es aizgāju 95. g., kad veikala soc-s (ne J-a, bet S.) ieguva pilnīgu uzvaru. Es esmu palicis vienmēr sev uzticīgs un gājis vienmēr kreisāk kā Stuč., bet politikā tas ceļš iegāja toreiz veikalismā (īstas strādn. kust. vēl nebija), un tādēļ es pārgāju uz gluži citu darbības veidu priekš t[ās?] pašas lietas, - uz poēziju. Bet soc-a mācību (tādu kā es un Jūs saprotat) arī tai kliķei devu es, «pie manām kājām viņi sēdēja», kā toreiz paši teica; tagad viņi to nopelnu pieskaita sev un sagroza visu lietu; prese jau viņiem ir, un es par to nevaru pats rakstīt. Viņi ar savu vadoni S. nogriezās veikalismā; kad J-u ņem nopietni, tad tur nevar neko saprast. Es s. d. vārdu valkāju ar godu un pie tā arī palikšu līdz galīgai izšķiršanai; turklāt ne politikā, bet dzej. darbībā (pie tās arī man jāpaliek).
Kad Jūs dzejai pieliekat tik lielu lomu kā viena nepieciešama momenta - varonības - audzināšanu (uz apm. to pašu iznāku es arī no sava spec. māksliniec. stāvokļa) - tad arī būsat vienis prātis, ka es palieku pie savas spec. darbības, ne pāreju uz publicistika, uz kuru novestu komentāri un polemika.
Komentēdams mākslu, mākslinieks nau vairs maksl[inieks]. Daudzi no manis gaida skaidru formulējumu par m[arksismu] un manām attiecībām pret to; bet man pozitīvs darbs, es komentēdams nogurtu un to nepadarītu. Kad es tikšu pie miera, tad varēšu rakstīt teorētiski. Tagad īsi rakstiņi maz līdzētu, celtu vēl vairāk pārpratumu.
Jūs kā [pirmais] zinātn. sapratējs devāt jaunu impulsu, un nemiers mani nelaiž vaļā, rauj garām visām citām interesēm . . . Jānoraksta viss vecais, jo nu man Laika diezgan, ir jau sapratēji kā Jūs; un jābūt brīvām rokām priekš jauniem, lielākiem darbiem.

75.

IZDEVNIECĪBAI «Общественная польза»
Kastaņolā 1908. gada 17. martā

Grāmatizdevniecībai «Общественная польза»

Pirmajās februāra dienās (pēc jaunā stila) es iesniedzu A. I. Kasteļanska kungam, Stremjannaja Nr. 2, dzīv. 16, rakstu viņa krājumam «Формы национального вопроса в современных государствах», pie kam viņš man paziņoja, ka; manuskriptu iesniedzot, tiek izmaksāti 50% honorāra. Tagad lūdzu izsūtīt man šo honorāru pēc adreses: Šveice, Kastaņolā, A. Nagliņš. Raksta apjoms apmēram 1½ loksnes, bet honorārs par loksni 100 rubļu.

76.

A. KASTEĻANSKIM
Kastaņolā 1908. gada 17. martā

17. 3. 8. Augsti godātais kungs!

Ar vēstuli no 18. 2. 8. man bija tas gods Jums lūgt parūpēties par to, lai «Общественная польза» man atsūtītu pusi honorāra. Līdz šim «Общественная польза» nav neko atsūtījusi, un es tagad ar ta pašu griežos tieši tās izdevniecībā, lūdzot Jūs tai paziņot par mana manuskripta saņemšanu.

77.

J. KOVAĻEVSKIM
Kastaņolā 1908. gada 21. martā

21. 3. 8.

Mans mīļais, labais, rakstu Tev tik vēlu aiz neveselības; nervi sāk uzbāzīgāk prasīt pēc atpūtas un draud paši to ņemt, kas viņiem tik ilgi nelikumīgi liegts: gadus vajagot un man ne mēneši bijuši.
Daudz paldies Tev par «Mēn. Rakstu», kuru lasīju ar lielu interesi, jo viņš dod ko jaunu un citu nekā parastie laikraksti. Tev par viņu bijis jādzird dažs nelabvēlīgs vārds, - man liekas, taisni tā jaunā dēļ, un vainīga Tava smalkjūtīgā atturība: Tu dzimis dzejnieks, Tev pretīgi sicb in Szene setzen, domā, ka lasītājs pats sapratīs un zinās cienīt Tavu neuzbāzību; bet lasītājs vai, pareizāk, kritiķis ir ļoti rupja būtne, tas nepūlēsies ko saprast, bet atzīt tik to, kas viņam ar āmuru tiek pierē iekalts. Varbūt Tu esi ierosinājumu dabūjis no Broda izdevuma, visādā ziņā Tavs virziens ir līdzīgs un ļoti simpātisks. Bet tikai Tu neesi uzsvēris jauno raksturu, un nu samaisa to ar «sīkumu nodalām»! Faktiski te nau «sīk. nod.», bet visa laikraksta dvēsele: apskats par kultūras gaitu, un taisni tas mums sevišķi vajdzīgs. Drusku vairāk uzsvara uz to, un «M. r.» būtu dūzis. Vairāk vajdzēja arī Tev pašam rakstīt. Traucē jauno raksturu noteikti arī reakcionāru demonstratīva nostādīšana par pirmo rakstnieku. Bet es jau negribu kritizēt un par jaunu rakstīt, varbūt es par «M. r.» nodomāto raksturu spriežu gluži fantastiski un greizi, man pašam sevi jāapsauc, bet visādā ziņā esmu pārliecināts: būs tikai kulturāls un progresīvs, vajdzīgs darbs un kādā var labprāt līdzstrādāt. Otrā burtnīca laikam iznāks jau pēc nedaudz dienām, un tad es redzēšu, kādas Tu īsti iedomājies tās korespondences; no Beļģijas vēstule ir garāka, nekā Tu man mini korespondenču apmēru. Laikam Tu vēlies tās ziņas no Itālijas, jo, domājams, Šveicē Tev būs jau korespondents, jo te jau visvairāk emigrantu. Cik daudz es varēšu rakstīt, man grūti noteikt, jo vislabāk man nemaz nerakstīt: jāatpūšas un maizes dēj varbūt jālūko pārskatīt vecie raksti un jāmeklē kāds vīrs vai kāda kompānija, kas varētu izdot to, kas jau agrāk rakstīts. Vai Tev nau kas zināms? A[spazija] ar mieru līdzstrādāt un sūtīs, tiklīdz būs kas gatavs. Paliec nu vesels, vecais draugs, un esi sirsnīgi sveic. no abiem. Sveiki.

78.

D. un P. STUČKĀM
Kastaņolā 1908. gada 21. martā

21. 3. 08.

Mani mīļie, labie ļautiņi, visus sūtījumus - «Atv.» un skaistos čiekurus saņēmu ar lielu paldies! Ar tiem pieciem čiekuriņiem liekas atnesta visu dzimtenes mežu smarša, un, kad atnāca šurp apsnigusi eglīte, tad aiz līdzjūtības apsniga uz vienu dienu arī mūsu kastaņas; citādi mēs līdz lietum vien tiekam, kaut gan savā izlutinājumā to sajūtam tikpat smagi kā Jūs aukstumu. Tādai dzimušai dienvidniecei kā Tev, Doriņ, vajdzētu gan izdzīvoties gadiem pa siltām zemēm, tad arī pamazām nozustu vai mīkstinātos tās vecās kaites, kuras, kā redzu, arī līdz širu negrib Tevi atstāt un kurām Pēterburga gan laba nedarīs. Protams, P[ēteris] visu atsver ar savu jauno dzīvi, un mēs še esam kā dzīvi aprakti. Bet ko lai dara? man pat vēl jāsaka, ka labi tā. Tu, mīļais, turies stipris un spirgts kā jau daždien ozoldēls -, cik sen, kopš par visu jokots, - to liecina nupat atkal ozola «Atvases», bet mēs, malenieši, brāls un māsa, čīkstam vien, neizturam. Labi vēl, ka var še dzīvs aprakties, tas ir vienīgais, ko varu panest. Jums jau kā savējiem varu to teikt: mūžīgais darbs pa gadu desmitiem un uztraukumi nau palikuši bez iespaida, es esmu atkal tikpat tāļi, tikai citādā ziņā, kā toreiz 1893. g., kad biju pie Tevis, Doriņ, ciemā Cīrihā; tagad man jāatpūšas pilnīgi, citādi ārsts negrib teikt nekā laba, un piemērs jau ir pie Jums pietiekoši brīdinošs: A. liktens. Es visu laiku gan domāju, ka tik traki jau nebūs, nu vēl šo darbiņu padarīt, nu vēl to, cik tur nu ir, bet tā ievelkos atkal darbā, un katris darbs taisni riebjas (pat uz vēstuli man vajga īpaši saņemties). Ko es izgājušo reizi biju sūtījis, ir senāks darbs, jauna es jau labu laiku nekā netaisu.
Ne «Atv.», ne «Vārpām» solījumu par liter. apcerējumu nevarēšu izpildīt, bet es ceru, ka neērtības Tev caur to nekādas necelsies, jo, pirmkārt, jau literatūra «At.» nau tādā svarā, un tad J[ansons], būdams pašā liter. centrā, to izdarīs vēl labāk. (Blakus minot, vai tas var būt viņš, kas strādā līdzi dekadentu «Dzelmē»?) Tas pats apstāklis, ka beletristika p[artij]ai nekad nau bijusi kādā svarā, dara man vienā ziņā vieglāku manu piespiesto aiziešanu uz atpūšanos. Bet otrādi - ka grūti. Es pats biju vienmēr licies dzīt sevi uz šis darbības veidu no kāda it kā pienākuma uz to, domādams, ka tas ir mans līdzeklis kopdarbā (un brīnījies, kad man kāds to pārmeta), un masas atzinība likās to apstiprinām. Bet viņas aicinātie izteicēji bijuši vienmēr pretējos uzskatos. Tev, mīļais, gan tas pateicīgākais es arv[ien] biju, aizvien minēji šur tur kādu man patīkamu vecu draugu, kas man pierādīja Tavas labās jūtas pret mani. Tev būs jāsaka tas arī J. un D[augem P.], bet tas negroza p-jas uzskatu. Man šī varbūt kā specifiska atziņa, un šo nesaskaņu ar ziņu riest man briesmīgi grūti, jo tā tiku es pats ar sevi nesaskaņā, visus gadus šaubījos starp politiku un dzeju un nevienā nespēju no viņām darīt tik, cik citādi būtu spējis. Arī lietai laba no tā nebija, publika prasīja dzeju, un dekadenti to nevarēja sev novilkt, kā Tu raksti, jo p-a nedeva, neuzstādīja nekā pozitīva pretī, un arī vēl tagad J. nāk «A.» II tikai ar noliegšanu, turklāt vēl, dekadentus apkarodams, pats raksta «Dzelmē», nu apkarošana nau vairs vajdzīga, d[arb]i jau beigušies. Un es arī, aizejot uz atpūtu, neesmu pārliecināts, ka p-ai bij taisnība, tas dara man grūtu aiziešanu. - Atvaino nu, mīļais, garo rakstīšanu, - es zinu, cik Tu to nemīli, tādēļ arī par citu neko nerunāšu, kaut gan būtu daudz, kad iesāk. Esmu arī jau noguris. Veseli, veselāki par mums, arī Elza diezgan savārgusi. Esat mili sveicināti un raksti, kā solījies.

79.

I. BAUMANIM
Kastaņolā 1908. gada aprīļa sākumā

Cien. kungs!

Viss saņemts pareizi, tiklab grāmatas, broš. un iesietie eksemplāri, kā arī atsevišķie novilkumi un arī naudas sūtījums. Par visu daudz paldies. Pie jaunām dzejām top strādāts. Savādi tik izliekas, ka Jūs pēc lielā darba nobeigšanas tūliņ apgādājat brošūru, kurā uzbrūk tam pašam lielam darbam, kuru Jūs paši apgādājāt. Tādā kārtā grūti domāt par ko jaunu. Daudz labu dienu no Jūsu [paraksts].
Vāku zīmējums un viss izdevums ļoti glīts.

80.

A. KASTEĻANSKIM
Kastaņolā 1908. gada 2. aprīlī

2. 4. 8.                                     Augsti godātais kungs!

Tikko saņēmu 75 rubļus uz honorāra rēķina, par ko Jums ļoti pateicos. Kas attiecas uz parakstu, tad man būtu bijis visai nepatīkami izpildīt Jūsu vēlēšanos, un varu Jūs vienīgi ļoti lūgt no tās atsacīties. Katrā ziņā domāju, ka šī lieta Jums ir mazāk svarīga nekā man.

81.

A. DEGLAVAM
Kastaņolā 1908. gada 6. aprīlī

Mīļo zelta brālīt, atnāku Tevi tāpat apraudzīt, tikai pāris mīļu vārdiņu pasacīt, nau nekādu darīšanu, bet tikai ilgi neredzēju Tevis. Kopš tā briesmīgi steidzīgā raksta, kuru rakstīju ar visu slimību, nevaru vairs atspirgt, spalvu tik ar riebumu varu rokās ņemt. Laikam sāk atriebties, un pamatīgi, tie garie gadi bez atpūtas, jālikvidē rakstīšana, kamēr var to vēl izdarīt brīvprātīgi, citādi nāks tā nebrīvprātīgi. Un tik ļoti daudz vēl iesāktu lielāku darbu, tie būs jāatstāj, - žēl, ka nevaru Tev nosūtīt «U. u. N.». Paraksti, ko Tu labu strādā. Mēs nopriecājāmies, ka klusumā Tavi lielie romāni visvairāk par visiem tiek lasīti, publika tomēr izšķir, kas labs, pretī visiem kritiķiem (bija koresp[ondence] no kādas lauku bibliotēkas). Vai Tavu lugu vēl arvien nau iespējams uzvest? Vai laiks nesāk pie Jums atlaisties? Esat veseli, mūsu mīļie, mēs Jūs abus ar Emmiņu skūpstām. Sveiki.
Ar «U. u. N.» var tā darīt, ka Tu paņem no Ēķa eksemplāri sev un nodod vienu H[ermanim] (ja viņam nau jau kā redaktoram) un trešo draugam Āriņam.

82.

A. un B. PRIEDĪŠIEM
Kastaņolā 1908. gada 6. aprīlī

Mīļie, labie draugi, Jūsu vēstuli saņēmām, bet no Sašas nekā, un, ka no viņa arī turpmāk nekā nedabūšu, to tagad zinu. Viens mani vēl ļoti interesē zināt, ko Tu, mīļo Brenci, pats par visu to Sašas lietu saki. Kad Tev Tavu darbu starpā kāds vaļas brīdis, padomā par to un atraksti man pāris rindiņu. Es sirsnīgi nopriecājos, ka Tu tik tālu, ka vari likt patentēt savu izgudrojumu un dabūsi iespēju stāties pie sava lielā darba; jo vairāk jāpriecājas par Tevi, ka man tās iespējas nau. Arī veselība neiztura, darbus nekādus nevaru strādāt. Laba šimbrīžam nekā nau ko rakstīt un nau vērts runāt par veco, tātad jābeidz. Kur šogad vasaru pavadīsat? Vai turpat? Kā ar B. veselību un vai Schön-Pauly atkal uz kājām? Esat daudzreiz no manis mīļi sveicināti.
                                                                                                                                    6. 4. 8.

83.

H. SIMSONAM
Kastaņolā 1908. gada 22. aprīlī

Augsti cien. kungs! (Simsons)

22. 4. 8.

Jūsu sirsnīgie atzinības vārdi mani ļoti iepriecināja ne manis dēļ vien, bet sevišķi tās jaunās cilts dēļ, kura man vairāk par visu. Tās dēj es arī ar lielu prieku piedalītos pie parīziešu nodoma izpildīšanas: iepazīstināt Eiropu ar latviešiem, bet šimbrīžam mans veselības stāvoklis man vēl neļauj Jums ko droši apsolīt; es arī ar lielāku lietpratību un interesi rakstītu par mūsu sabiedriskiem jautājumiem nekā par literatūru. No Jūsu piesūtītiem «C. E.» N. redzu, ka Eiropa jau sāk par mums interesēties un viņas attiecības pret mums īsti simpātiskas (īpaši no poļiem, kurus es vienmēr esmu ļoti mīlējis); parīziešu nodoms nāk pašā laikā, un novēlu tam labākās sekmes.
                                                                Visā augstcienībā.

84.

J. VECUZOLAM
Kastaņolā 1908. gada 22. aprīlī

Vecozol[am] 22. 4. 8.

M[īļo] b[iedri]!

Jūsu skaistais fragments ir dziļi sajusta alegorija, maz vārdos atturīgi atstāstīta atmiņa iz lielā laika, pašas briesmas ir savaldītas no mīlīgām ainām, pate varonība ir rādīta bez visa patosa tik neuzkrītošā; īsti cilvēciskā veidā. Mīļš un simpātisks ir varonis un tēlotājs, tāds ir paliekošais iespaids. Tādu, kā šo izcelto tēlojumu, es iedomājos arī visu stāstu. Atrakstāt man tagad, vai sūtīt Jums skici atpakaļ vai taisni uz «Stariem», kur es viņu ieteiktu drukāšanai.

85.

J. JANKAVAM
Kastaņolā 1908. gada 23. aprīlī

23. 4. 8. - - - Man notika liels prieks ar Jūsu mīļo vēstuli, es esmu atradis sapratēju, un tas vēl ir mans biedrs un draugs! Ko es lai vairāk vēlos? Tagad tik jāmetas uz darbu bez visām šaubām, kad tikai salasīšu atkal vairāk spēku. No Jums es biju gaidījis saprašanu visos lielos jautājumos, nu atrodu tos arī lietā, kura stāv Jums pēc aroda visattālāk: mākslas radīšanas procesā.
Jā, kā visās zinātnēs cilvēks ir pēdējā mēraukla, tā mākslās cilvēks ir pēdējais attēloš. priekšmets (un līdzeklis): visur mākslās tikai rekonstruē, rada no jauna cilvēku. Simbols paskaidro cilvēku attiecības, un tomēr pats simbols atkal tikai caur cilvēku attēlojams. Simbols ir organisms un dzīvs, alegorija ir mehānisms un nedzīvs. Zinātne - analītiska, dzeja - sintētiska, pat vairāk: organisms radošs; abstrakta radīs., reizē intuitīva un patvaļīga, palīdz arī saprast pasauli visumā un atsevišķ. laikmetos. - Jūs māksleniekam nedarat pāri, bet pareizi prasat tik tendenci; kas grib vairāk dot, ir publicists. - Es ar L[āč]pl[ēsi] biju domājis pilsonības spēku, bet cīņa atkārtojas ne lokā, bet spirālē, un Jūs Lpl. varat zīmēt arī uz inteliģenci. Tendence ir viss. -
Vēl ko: es idejas gribēju arī tēlot viņu augšanā, attīstībā, dialektiski (tā sakrīt vēl vairāk kopā ar cilvēku kā simbola nesēju), kā Markss pirmais tēloja un lūkoja saprast sabiedrību dialektiski; uz šo es lieku sevišķu svaru, to es atradu neapzinīgi pašā darbā.

86.

H. SIMSONAM
Kastaņolā 1908. gada 6. maijā

6. 5. 8.

Ļoti cien. kungs! Priecājos par jūsu labām izredzēm nodomātajā lielajā darbā, jo par tādu viņš jāatzīst, kad Jūs, parīzieši, stājaties pie tā tik sistemātiski un esat ieguvuši jau tik kompetentus līdzstrādniekus. Par mūsu literatūru, sevišķi pēdējā laika, viskompetentākais spriedējs ir J. Jankavs, kuram arī jātop par pastāvīgu līdzstrād. «M. d. Fr.»; protams; ka mēs divi šejienieši, neatsacīsimies izpalīdzēt, kur vajdzīgs. Par sabiedr. jautājumiem jāsāk rakstīt Jums, parīziešiem, jo es vēl nebūt nevaru noteikt, kad pie tā kļūšu, un Jūs nedrīkstat gaidīt manis dēļ. Varbūt Jūs arī šo apcirkni sadalīsat sīkāk, lai atsevišķi rakstītāji neatkārtotos; tad jau Jūs man paziņosat.
Saņemat sirsnīgus maja sveicienus.

87.

J. VECOZOLAM
Kastaņolā 1908. gada 6. maijā

6. 5. 8.

Mīļo biedri, es ļoti priecājos, ka Jūs esat kā mīlestību uzņēmuši to, kas ar mīlestību dots, tādēļ vēl spriedums nebūt nau nepareizs, nāks laiks un nopietns darbs, tad Jūs to vēl paspēsat. Valoda Jums vairāk izkopta nekā tagad parasts, turpinājat to, jo valoda mūsu vienīgais ierocis un. nekad nevar būt diezgan skaidra un skaista. Viņas spēks skaidrībā un bagātībā, ne skaistos vārdos. Kļūdas aizrādīt un padomu dot ir grūti, pats var kļūdīties, jo katrs spriež pēc sevis, vienīgais mans padoms ir: visās vietās tēlojumā un izteiksmē būt arvien gluži patstāvīgam, labākos paraugus zināt, bet darīt pēc savas dabas, attīstīt savu dabu. Esat mīļi sveicināti ar maja sveicienu no Jūsu -

88.

B. SKUJENIECEI un J. DAMBEKALNAM
Kastaņolā 1908. gada 10. maijā

Mīļie laimes ļautiņi! Ko lai Jums vēlam mēs, tādi krastmalā izskaloti kokustumbri? Viss jau Jums ir: jaunība, spars, skaistums, cerības, augsti mērķi, liela nākotne un par visu skaidra, tverama, ne galvā sadomāta laime, - ko lai vēl vēlē? Lai Jūs to laimi pilnīgi izjustu un liktu par pamatu visai turpmākai gaitai, lai no viņas Jums iesiltu tas kopējais dzīvībasspēks, kas nekad vairs neiznīkst. Var dzīvībasspēku uzturēt, var pat stipri pacelt caur paša gribu, bet, ko laime un jaunība dod, tas ir par visu pārāks. Laimīgs instinkts Jūs vadījis arī uz šo lielo soli; visgudrākais ir dibināt savu dzīvi uz laimi, jo gribasspēja Jums jau paliek tā kā tā, un tik var vēl spēcīgāk attīstīties laimē. Arī priekš mākslas attīstības es nezinu nekā labāka par laimes jūtām,. Ko Jums lai vēlēs Viss, ko varētu Jums laba teikt, neaizsniedz līdz Jums. Vēlēsim priekš sevis, lai Jūs savā laimē arvien paliekat mums gaiša aina, uz kuru noskatoties, varam paši priecāties, tas ir tikpat pacildinoši kā noskatīties skaistā gleznā vai noklausīties mūzikā; laime ir arī skaistums, un skaista dzīve arī kā māksla. - Visi būs ļoti pārsteigti, ka Jūs esat iedrošinājušies būt laimīgi ar pilnīgu apziņu, ar pieaugušu cilvēku atbildību. Daudzi, kas Jums būtu piedevuši laimi, nepiedos Jums šo nopietnību un patstāvību; viņas dēļ Jums varbūt arī būs jācieš, bet Jūs jau zināt, ka lielākas laimes nau par kopīgu mūžu un par patstāvīgu personību. - Tagad pēdējais, Tu mīļai meitiņai Birutiņai, - pēc pāris nedēļām tādas jau vairs nebūs - no Jānīša I; Jānītis I noliek visu savu Jānītību uz Jānīti Vienīgo, kura simpātisko seju redzu pirmoreiz kartiņā un kuru lūdzu pieņemt no manis tās pašas draudzīgās jūtas, kādas man bija pret Birutiņu.
Par piesūtīto programmu daudz paldies un tāpat par parādīto līdzdalību «R[īgas] A[vīzes]» raksta dēļ; tanī avīzē bijušas par mani vēl gluži citādas lietas, ka es, piem., esot Šveicē nopircis muižu, bet nevienu no tiem rakstiem es neesmu dabūjis lasīt. Pēc Asp[azijas] vakara programmas jādomā, ka referāti būs bijuši ļoti simpātiski, un jāpateicas, un jālūdz nodot mīļi sveicieni C-am: vai tie darbi nenāks klajā? Es lūgtu arī pie gadījuma paprasīt b. C., kur lai es nosūtu viņa rakstu, jo «Kopums» neiznāk. Par Segliņa nodomu nau vairs ko rakstīt, jo policija aizliegusi «Šķidrautu». Tāpat laikam neatjaus «Ģirtu Vilku», tas nemaz vēl uz cenzūru nau sūtīts, ja kāds grib iesūtīt, lai izmēģina laimi. Priekš Birutiņas loma bij rakstīta, cits to nemaz nevar spēlēt, un kam rakstīta, tam paliek; gribēju to gabalu arī es beigt (būtu vēl 3 cēl.), bet nobeigs policija. - Es nezinu, vai es par visām vajdzīgām ziņām esmu jau atbildējis, ja kas būtu palicis pāri, tad to nākošu reizi lai izdara Elza pati; viņa liek atvainoties par vienu no savām daudzajām kaitēm, ka šoreiz neraksta pati, bet sirsnīgākos laimes vēlējumus un sveicienus - tos sūta pa pilnam, un tur es pievienojos no visas sirds. Rakstat nu par sevi plašāk un vairāk. Nododat mīļus sveicienus visiem, kas mūs sveicinājuši, un paliekat paši sveiki veseli.

                                                                                                                                    Jānis.

Klāt pielikto lapiņu lūdzu konvertēt un nosūtīt P. Dauģim, ja viņa adrese tā pate vecā, tad sakāt man to.
                                                                        Sv[eiki].

89.

P. DAUGEM
Kastaņolā 1908. gada 10. maijā

Daudz sirsnīgu sveicienu, mīļo Paul, un paldies par piemiņu, redzēju Tevi iekš [2 nesalasāmi burti] pērngad. Tāpat daudz labu dienu. cien. kundzei. Vai nevari man atsūtīt Sašas adresi? Saņem sirsnīgu rokas spiedienu no Tava
                                                                                                                    [paraksts].

90.

H. SIMSONAM
Kastaņolā 1908. gada 16. maijā

Augsti cienītais kungs! Par Tokvilu rakstīju Zeltiņam. Vai varēšu būt tik palīdzīgs, cik gribēšu, nezinu, jo mums sākās ar Zeltiņu pašulaik šaubu stāvoklis: viņš izdeva «Virp. Kalendāru», tad atdevis tiesības citiem. Es Jums to saku kā tipisku piemēru. Prāva laikam iznāks, bet, vai nauda arī, to nezinu. Ja Jūs no rakstniecības priekš studijām cerat naudu, tad ņemat labāk franču nekā latviešu naudu. No latv. izdevējiem Zeltiņš tomēr vēl viens no godīgākiem. «Latv. vēst.» dēļ labā honorāra Jūs mani iedrošināt ar Cēzara piemēru, bet tam bez briesmām var pakaļdarīt tik Napoleons. Šinī brīdī man visa latviešu literatūra izliekas nesvarīga, kad lasu par 4 latv. meitenēm, kas Rīgā cietumā uz nāvi nopērtas. Par to gan būs runa iekš «Cour[rier] Eu[ropéen]», un tad lūdzu man arī to Nr. atsūtīt.

16. V 8.

91.

J. MIKELSONAM
Kastaņolā 1908. gada 17. maijā

Miķelsonam 17. 5. 8.

Mīļo, labo biedri, visupirms: Jums ir skaists talants un Jūsu jaunais dzeju krājums rāda, ka Jūs to esat vēl plašāk un dziļāk attīstījuši nekā «Tuksneša ceļotājā». Krājums Jums ir jāizdod, un tagad arī izdevība iesūtīt to uz sacensību Lit[eratūras] fondam. Paškritika, par kuras trūkumu Jūs velti sūdzaties, Jums ir diezgan stingra, un Jūs esat pareizi atzinuši, ka vajga daudz un pastāvīga darba pie sava talanta izkopšanas, un Jums jācenšas uz skaidrību. Ja t. s. inteliģenti pret strādniekiem izturas drīz kā labdari un drīz kā nicinātāji, tad atceraties, ka tie pa lielai daļai ir pilsoņi, t. s. «valdošā šķira», un ko no tās prasīt cilvēcību. Viņu pārākums - izglītība - ir tik ārēja. Protams, tā Jums dzīvē daudz palīdzētu, bet talantu pašu tā nerada, to Jūs redzat no visiem mūsu dekadences t. s. kultūras dzejniekiem, kuru visa garīgā manta ir tikai kopā sanesta no dažādiem kultūras kambariem, nekā sava.
Atbildu Jums tik tagad, jo gribēju apzinīgi rīkoties un pēc pirmās Jūsu dzejoju krājuma izlasīšanas likt paiet kādam laikam, lai būtu jauns iespaids, otrreiz lasot, to tagad pēc Jūsu karts saņemšanas izdarīju, un augšā tas ir izteikts. Es varētu Jums teikt, daudz jauku vārdu teikt, bet Jūs jau gribējāt, lai esmu bez žēlastības, un man pašam arī patīk lietišķība.
Apzīmēt tuvāk Jūsu talantu es neņemos, jo Jūs esat pilnā attīstībā, es biju domājis, ka Jūs piegriezīsaties īpatnējai strādnieku lirikai. Tagad redzu, ka Jūsu talants neiet uz to pusi, un Jums nebūs viņu ne uz ko piespiest, kas tam pretī. Jūs tuvāk nepazīdams, tikai iziedams no tā uzskata, ka šķiras psihika mēdz atspoguļoties arī dzejniekos, es arī pats esmu pretējs piemērs, jo pēc šķiras neesmu strādnieks.
Jo vairāk tādēļ, ka viņu raksturs maigs un dziļi sirsnīgs un ātri padodas. Jūsu forma ir līdzīgi maiga, mīl vaļīgumu, neturas daudz pie atskaņām un tīra ritma, radnieciska Vaitmanim, kurš to pilnīgi atmet. Jums arī pēc formas stingrības nau ar varu jādzenas, jo tas nau Jūsu raksturā, pat gleznu skaidrība ir pieciešama, kad bez viņas raksturs īpatnējāks. Es varu iedomāties gadījumu, kur pat domu skaidrība nau nepieciešama ne vien dzejā, bet pat pašā dzejniekā, kaut gan apziņa (kas ir tas pats) izšķir cilvēku no pārējās radības. Īpatnība ir augstākais, izzinat, kāds bērns ir un var iznākt, un tad jaujat tai brīvi attīstīties, nebēdājaties, ja bērns liekas nerātns. To mācīt nevar, var tik pats sev palīdzēties. Sīkākas lietas, kas uzkrīt filistriem, kā gramatikas un ortogrāfijas nepareizības, Jūs varat viegli novērst. Galvenais: ticat sev un, otrs, atceraties praktisku dzīvi: no dzejas, sevišķi lirikas, dzīvot nevar. Maizes amatā Jums vajga būt. Vai nevarētu vieglāk darbu atrast mazākās pilsētās, piem., brīvākā Virtenburgā? Beigās nedomājat ļauni par saviem draugiem, arī tas, kuru Jūs minat, nau Jūs aizmirsis. Ticība uz draugiem un uz sevi - tā Jūs uzturēs sparībā un Jūsu darbā. Esat sirsnīgi sveicināti.

92.

B. SKUJENIECEI un J. DAMBEKALNAM
Kastaņolā 1908. gada 21. maijā

Mūsu mīļie jaunie ļautiņi!                                                                      C. 21. 5. 8.

Saņēmām no jaunuvītes skaistākos «kāzu cimdus» melnas burtnīcas veidā: viena saulīte vien mirdz pa visām dziesmiņām; lai bēdas jaunai dvēselītei būtu bijušas cik dziļas, saule tomēr iespīdējusi visos dziļumos un visas bažas izdzinusi. Tā ir sirsnīgākā un bezbēdīgākā tautas dzeja, vislabākā pavadone jaunajā dzīvē mūsu abiem mīļajiem. Bet Jūsu izdzītās bažas ir pārnākušas uz mums, un Jums nau jājaunojas, ka mēs pēdējā brīdī vēl traucējam Jūs ar viņu minēšanu; Jūs jau tās ātri nobīdīsat. Mēs nezinājām, ka tēvs atsakās no dēla un atrauj pabalstu manam draugam Jānītim - Jānītis taču neatraidīs šo vārdu? - Kad jāpieņem tagad vieta, vai studijas laikā varēs beigt? Vai vecākus nevarēja labāk lēnām pārliecināt, vai nesāpēs pašiem un viņiem? No šīs puses vispār nebiju gaidījis šķēršļu. Vai nezudīs karjera, kad būs tik agri jāgādā par savu ģimeni? Pabalsts no Birutiņas mākslas nau tūliņ skaitāms līdzi, un tad - pret precētu aktrisi publika atsalst. Vai Jūs abi, mīļie, visu esat arī diezgan apsvēruši? Es biju pirmais, kas ieskatīja vēl mazo Birutiņu par pilnu pieaugušu cilvēku; es tādēļ arī izgājušā vēstulē nenācu ne ar kādām ierunām, lai netraucētu Jūsu prieku. Bet apsverat tagad vēl reiz visu, varbūt apgaidīsat. - Vai māmiņai teikt? Es nemāku dot padomu, tik varu teikt, kā pats domāju: es esmu demokrāts arī ētikā un negribu nevienu piespiest caur savu vairākzināšanu, t. i., Jums dažu apstākļu noslēpšanu. Es teiktu; bet tā ir temperamenta lieta. - Ko darīt ar to «Tu»? Tas bij manis piedāvāts, tādēļ es nevarēju arī atprasīt. Birutiņa saka «Tu» un ka neesot Jānīša Vienīgā,. bet kāda dzejniece runā no «vienīgā drauga» (vai tas tik nau tas pats Jānītis Vienīgais?), un tai es vairāk ticu. Bet par formu nestrīdēsimies. Varbūt tā salīgtu: ka atprasīto «Tu» piedāvātu tam pašam Jānītim Vienīgajam, «dann bleibt es in der Familie». - Vēl man jāsaka: es nebūt neironizēju «R[īgas] A[vīzes]» atsūtīšanas dēļ, es to tiešām uzskatīju par līdzdalības parādīšanu, un vienmēr esmu pateicīgs par līdzdalību. - Bet nu vēl viena lieta, tā svarīgākā: kritika par dzejām, es varu teikt tik vienu: Er sah es an, und siehe, es war Alles gut. Nu es arī gaidu ka ar tādu mēru taps arī man mērots. Esat abi, mīļie, sirsnīgi sveicināti no mums abiem.

93.

D. un P. STUČKĀM
Kastaņolā 1908. gadā, ap 24. maiju

Mīļie, labie, Jūsu sirsnīgā vēstule un skaistie, mīļie ziediņi uztrauca, satricināja mani vairāk, nekā pats biju domājis un apzinājies, nebiju vairs sagaidījis, ka tās vecās jūtas manī tā ieēdušās; diemžēl esmu vēl turklāt nevesels, un diemžēl ir taisnība, ko es Jums par to rakstīju. Tā nu nevarēšu Jums šoreiz nekā tik mīļa atbildēt, kā gribētu, un baidos pat vēl: kustināt to bijušo un cerēt jaunu, man pamazām jāaprod ar tām domām, vēl tik viena pati jūta, kad tas būtu noticis, es tādu vēstuli būtu dabūjis gadus desmit, piecus vai divus atpakaļ. Iespējams, tas bija teorētiski, jo arī toreiz mēs nekur nestāvējām viens otram ceļā, vajdzēja tik nošķirt tad katram savu daļu Tev public. un polit., man - dzeja. Kad tas būtu noticis, kāds tam iespaids būtu bijis arī uz Tevi, cik labs, bet ne man par to runāt - ar mani būtu noticis tas, bet es laikam būtu iznācis par cilvēku, vismaz nebūtu tā samalies pats sevī. Bet es vēl spēju par to runāt, paciešaties, neņemat jaunā, un, ja tam lemts vēl attīstīties; tad pirmais, ko prasīsim: pacietība. Bet labāk ko veikalisku. Es vēl priekš Jūsu vēstules biju aizsūtījis pāris dzejoļu no Kalendāra, kuru neceru vairs izdot; jo 1908. g. honorāru visu paturēja Gulbis; tad pēc Jūsu vēstules nosūtīju «U. un N.», bet Doriņas kartiņā ar skaistajiem pūpoliņiem nau par to minēts, laikam cenzūrā aiztura; apprasies varbūt pie vecā cenzora; iekšā grāmatā bij ierakstīts tikai «J. t. d. sv. P. t. d.». Varbūt Tu varētu arī aprunāties ar Gulbi? Vai gadījumā nebūtu iespēja viņu sūdzēt, jo Zelt[iņš] liecina vēstulē, ka G. uzņēmies apgādību? Varbūt Tev ir vēl pilnvara no manis? Tā, lūk, iet pat ar godīgākiem apgādātājiem un pat ar visienesīgākām grāmatām. No l[atviešu] literatūras nevar dzīvot, bet no kā tad? To vēl nezinu, jo te savā stāvokli nekādu vietu nevaru dabūt un pārnākt arī nevaru, vismaz tā domāju, zināt jau nekā nezinu. Tu pats saki: gan jau ies vēlāk. Ar žēlumu redzu, ka Jums abiem ar veselību arī gājis uz leju, tas laiks uz visiem atstājis savas pēdas. Cerēju, ka Jums mājās taču labāk, un es varēšu par to priecāties. Tā nu esmu atkal nonācis pie literatūras un saviem darbiem. Vispirms Tava atzinība man dārga, to atkal gribu teikt, jo nāk no savējiem. Par daudzu man citas domas, par to vēlāk plašāk; te tik veikaliskais un saraustītas domas telegrammu stilā; cik būs, Tev sūtīšu priekš «A[tvasēm)», jauna gan nedzejoju.
Rakstīju Jums īsāk jau trīs reizes, bet varbūt nekas nau pienācis.
Ka ar p[artij]u stāv tik briesmīgi, kā Tu saki, mani kā viņas inic[iatoru] uztrauc jo sevišķi, man kā iniciatoram viņa aizvien bijusi un paliks vistuvāk, lai to iniciatīvu citi noliedz, Tu to zini. Man tā bijusi tikai jūtu un idejas labā, visi jaunumi, objektīvie un subjektīvie, par kuriem dabūn zināt pa mazam, man jāizcieš cauri, it kā tie būtu manis paša. Turklāt mans amats attīstās un sasmalcinās tik jūtu dzīvē, arī tagad tie pārāk jūtelīgie nervi neiztur, bet kauns par to runāt. Bet es gribu labāk gluži veikaliski runāt, citādi vēstule netiks gatava. Priekš «A.» es jau esmu sūtījis atbildi, vai esi saņēmis un vai gribi vēl ko līdzīgu?
Es pazīstu Tavu vīrišķību, ka Tu gribi turēties līdz pēdējam, un tās arī ir manas domas, ka labāk pārāk ass vārds nekā truls. Tur es būšu visur līdzi. Bet preses un izplatīš. apstākļus Tu pats tēlo kā bez cerības, un man liekas vēl briesmīgāka publikas vienaldzība. Tā ir kā vīrs, kurš derējis 7 dienas negulēt un nu tā aizmidzis, ka sarkanu dzelzi nejūt.
Literatūrā dekadence līdz ar uzvaru beigta, un nākotne pieder ne viņai, bet Mirca Schaffei un Marlittai. Politikā tāpat nāks ikdienas vissīkākās atvases, progresists būs Līgotnis, un dūzis būs - bezraksturība.
Ko darīt p-ai? Nezinu, man visādā ziņā atpūsties, varbūt arī viņai, faktiski tas jau notiek. Kad un kā būs atdzimšana? Lai kā, bet tai jābūt tikai lielumā, skaidrībā un no pašas masas, citādi atkaļ būs briesmīgs eksperiments, progresam nevajdzīgs 1895. g. Tev ļoti skaista doma, ka discipl. top patstāvīga, ierocis jau abējādi griezīgs, un nepilnīga organizāc. sistēma to vēl nodod gadījuma rokās. Runā par to, to domu var tālāk vest. Jāmācās, jāsāk viss no gala. Nevajga izšķērdēt spēkus, ne garīgus, ne cilvēkus.
Būtu jānogrūž daudz vecu krāmu, bet nau veselības diezgan. Apnīk arī dzirdēt par sevi tikai birģeļu balsis vien, it kā es priekš tiem rakstītu.

94.

H. SIMSONAM
Kastaņolā 1908. gada 28. maijā

Ļ. c. kungs! Varbūt taču nebūs pareiza tā ziņa, par kuru tā uztraucos, no dzimtenes esmu dabūjis vēstules, bet par to nekas nebija minēts. Aizrakstīju tagad, lai izzina, vai bija tā. Šādu nepatiesu ziņu izpaušana ir taisni neģēlīga, patiesība ir briesmīgāka par izdomātām ziņām, un, kad tās izrādās nepatiesas, tad domā pašu patiesību kā nebriesmīgu, un reakcija var smieties un apgānīt mocekļus un viņu idejas. Krievu nejēdzīgais, nenoteiktais raksturs tik daudz kaitējis lietai pašā darbā un vēl tagad nebeidz tai kaitēt vēsturē.
Jūs sēri nosakāt, ka katrs mīļo dzimteni un gribētos tanī strādāt, bet varbūt emigranta vārds taisni to nozīmē, ka tam tas ir ņemts un atstāts tik platoniski no tālienes mīlēt dzimteni, laiks mani grib tā pārliecināt. Lai laiks Jums ir žēlīgāks. Sirsnīgākos sveicienus.

95.

A. DEGLAVAM
Kastaņolā 1908. gada 30. maijā

Manu mīļo brālīti, karti Tev jau aizrakstīja Elza un pateicās. Katru vēstuli iesāku ar pateicību Tev, tā ir vispusējiska, un kur tagad Tev gribu pa rindai atbildēt par visām lietām un jautājumiem, tad atkal pirmais ir lielais paldies, ka visu tik brangi esi izdarījis un mūsu saimniecību vedis kā pats saimnieks. Izdevumi ir ļoti ekonomiski, izdarīts tā, ka labāk nevar vēlēties, P[ētersoniet]ei visādā ziņā nākas māklera nauda, es domāju, 25 rbļ. būtu mazākais, nosaki pats. Ko Tu par viņu raksti raksturodams, ir arī pilnīgi pareizi, viņai ir savas ļoti labas īpašības, un no jaunām Tu proti sargāties, kā es redzu. Mamiņa ienaidu tura gan Doriņas dēļ, kura nu nau vairs mājas saimniece. Izīrētāja arī Doriņas laikā bija P., un, protams, man ne prātā nenāk ar P. «lauzt». - Mamiņa vēl nau rakstījusi, kā viņa villā jūtas. - Vai esi jau runājis, cik izmaksās villas krāsošana? Kad būs no īrnieka samaksāts, vai tad viss atlikums izietu uz krāsošanām vai vēl paliktu kas? Vai varētu mums drusku atsūtīt? Man visus plānus sajauca, ka no Kalendra nekas neienāca. Tev būs jāsūdz Zeltiņš, Kalendris izpārdots, un man nedod honorāra. Es tik nogaidīšu, vai Z. pats man neatbildēs, jo varētu jau arī viņš no savas puses sūdzēt Meksi. Man juridiski jāturas pie Z., jo Tu viņam nodevi Kalendri apgādībā un noteici nosacījumus par honorāru. Tas Tev būs jāliecina, un pilnvara Tev no manis būs jādod kādam prātīgam advokātam. Kas tie par dzeju krājumiem, ko izdod Z.? Tur visādi dzejnieki esot iekšā; varbūt arī mēs ar Elzu? Tā viņi izmanto dzejniekus, nekā nemaksā, un publika tos mistrus pērk, jo tie lēti un par 20 kap. dabū visus dzejniekus, ne vienu vien. Precedents jau laikam ir pret Freju ap 1901. gadu. - Briesmīgi jau ir, ka tā jārīkojas, bet ko darīt. Ja es nedabonu no Z. tos 200 r., tad es nezinu, kā dzīvot, un izdevēji taču tā taisni laupa svešu mantu kā katrs laupītājs. No žurnāliem mēs arī nevaram dzīvot, mēs rakstām par maz un 2) žurnāli ne maksā. Tā, piem., no «Vārpām» mēs līdz šim esam dabūjuši tik 8 rbļ. (25 rbļ. ieturēja kā dalības naudu). Ja Tev kas ir, tad dod labāk tur, kur vairāk cerības dabūt honorāru; muļķi ļaudis tur arī ir: kad uz Tevi sākumā aizrādīju, kad Tevi nepazina, un tik caur Pr[iedkaln]u Tev nāk uzaicinājums; bet diletantu pilns. - Šmitam rakstīsim labprāt. - Vispār man liekas, no tiem sīkumiem dzīvot ir pārāk grūti. Vai Tu nebūtu jau atpūties un neietu atkal pie kāda lielāka romāna? Ja neesi atpūties, tad ņemtu atkal ienesīgāku darbu, kurš mūs abus izrautu no neizejas: Tu jau zini, ka es domāju apgādību. Manu gan, ka Tev tas ļoti nepatīk, bet es neredzu citas izejas. Še ārzemēs to nevar, visa pārdošana Rīgā un zem cenzūras, tur arī vien var izplatīt grāmatas. Es biju domājis izdzīt naudu no kalendāriem («Vir[puļa]» un Elzas Siev[iešu] kal[endāra]), bet redzi, ka tā izputēs velti un naudu paņem izdevēji, Nau citas izejas, kā jāizdod pašam. Iesākt var ar mazu, 2-3 loks. grāmatiņu, kur nevajga daudz naudas; viss darbs tik nolīgt ar drukātavu un papīra fabriku un tad var nodot ģenerālkomisijā kā, piem., «Tāl. Noskaņas», no kurām man tik daudz ienāca kā par visām vēlākām, kopā ņemot, un tādēļ vien, ka bij paša izdots. Kad ir 2-3 loks., tad jāriskē tik 60-80-100 rbļ. Vai no villas īres tik daudz neiznāktu? Visādā ziņā, mīļo brālīt, atraksti, kā Tu domā. Ja Tu pārietu uz apgādniecību (savu paša darbu), tad Tev atliktu vairāk laika priekš lielākiem oriģināldarbiem nekā tagad, rakstot sīkumus. Viens no sīkumiem ir gan liels darbs, t. i., par drāmu Konv. vārdnīcā, par ko Tev un D[ravniekam] lielākais paldies, nu reiz Elza dabūs cienīgu stāvokli mūsu drāmā, tas būs vēsturisks nopelns. Bet tad arī, mīļo brālīt, raisies vajā no sīkumiem (Vai «Star[iem]» nevarēji dot ko oriģinālu?) un ej pie oriģināldarbiem; ceļš uz to ir - kļūt par izdevēju mūsu triju darbiem. Vairāk negribu Tevi pierunāt, bet pārdomā nopietni, man liekas, mans plāns gluži pareizs. Un, ja tas tomēr izrādīsies par neiespējamu, tad ar negribu tālāk velti garīgi tērēties un sākšu kādu amatu, to, kas jau uzrakstīts un kas pusē gatavs, kaut kā nogrūdīšu, priekš tam man bij plāns uzaicināt subskribentus uz to darbu jaunu izdošanu vai uz veco (arī tulkojumu) kopizdevumu; aprunājies Rīgā ar draugiem, vai tas būtu iespējams. Es karāšanos gaisā ilgāk nevaru vairs paciest ne garīgi, ne materiāli (kad es materiāli gaidīšu līdz pēdējam, tad jau man nebūs līdzekļu, ar ko pāriet uz kādu veikalu vai amatu), man ir jāizšķiras drīz. - Par Tevi es bažījos citādi, ka Tevi nenogurdina tie sīkie darbeļi un kā Tu atkal tiec pie kā lielāka, man liekas, tagad taisni Tavs laiks. Bet jābeidz, esat nu, mīļie, sirsnīgi sveicināti un skūpstīti no mums abiem.
Kad vēlreiz brauksi uz jūrmalu, tad, lūdzu, atsūti man Bienemann «Livländ[ische] Sagen» un Lerha-puškaiša «Pasakas un teikas», ja nau vairāk, tad jāpērk tā daļa, kur ir iekšā Kurbada teikas. - Mamiņa nau rakstījusi; vai vesela? Bauskā esot «Zeltīte» uzvesta. Nodod šo lapiņu tālāk. Sveiks, mīļais brālīt!

96.

J. JANKAVAM
Kastaņolā 1908. gada 3. jūnijā

3. 6. 8.

Mīļo biedri, rakstu Jums tik vēlu, biju arvien vēl noguris un bija jāpārlaiž lieli uzbudinājumi, kad nācās cilāt vecās, sāpīgās atmiņas, kuras sastāda tik lielu daļu no manas dzīves, nācās arī aizskart radniecības jūtas, kuru Spēku es vēl nepārredzu. Jo sirsnīgāk es varēju atpūsties domās uz Jums, uz jauno draudzību un uz jauno sapratēju; ja es par daudz esmu padevies šai patīkamai atpūtai, tad Jūs arī to sapratīsat; tā jau man reizē arī alga. Par Jūsu uzskatiem uz mākslu un «U. u. N.» nerunāšu, mēs visās galvenās lietās esam vienis prātis, es varētu tikai specializēt un pamatot. Bet mīļajam b. B[aumanim] es par to rakstu, un varbūt Jūs atradīsat tur kādu iekustinājumu, kas vēl nepārrunāts. - Man jānodod Jums sveicinājums no b. Miķelsona, viņš jūtas aizmirsts, ko es viņam velti lūkoju izrunāt, jūtas ļoti nospiests, ka jāstrādā fizisks darbs, kur viņu viss velk uz mākslu, pat. šaubas, gluži bez pamata - par savu mākslu. Es lūkoju viņu mierināt, runāju par strādn. liriku (viņš izrādās citāda mākslas virziena), bet liekas velti; es neprotu diemžēl runāt viņa valodā, jo viņu pašu nepazīstu. Varbūt Jūs kā draugs vinu mierinātu (adr. Berlin, Rummelsburg, Kant Str. 19 Hof. Herrn Trenzel).

97.

A. GULBIM
Kastaņolā 1908. gada 7. jūnijā

Mīļais draugs!

Vai Tava vēstule, kurā Tu atteicies ko zināt par «Virp[uļā] Kalendri», ir tiešām Tavs pēdējais vārds šinī lietā? Zeltiņu un Tevi es pazinu; Zelt. nodevu Kalendri apgādāt tin viņš nodeva Tev tāļāk; kam tad Tu nodevi, es nezinu, ne Meksi, ne Brēdenfeldu nepazīstu un ar tiem man nau nekādas daļas, es ar tiem veikalā nebūtu ielaidies. Kalendris iznācis un izpārdots, bet es nedabonu honorāru. Vai tas Tev liekas savienojams ar Taviem veikala principiem? Uz tiem Tu ilgi nepastāvētu. Vai tā latv. labākie grām. apgādātāji dzen peļņu? Tā izlieto manus spaidīgos apstākļus un prombūtni, kur citi mēdz izrādīt palīdzību? Vai esat piespiežami ne caur taisnības jūtām, bet tik caur citiem līdzekļiem? Kad Jūs savā starpā strīdaties, vai tad visi zaudējumi jācieš man? Draugs, es Tevi gandrīz nepazīstu. Bet es ceru, ka tas nau Tavs pēdējais vārds; es ceru pat, ka Tu visā drīzumā atsūtīsi man daļu honorāra, man tagad ļoti vajga.
C[astagnola]. 7. 6. 8. Palieci vesels! Tavs [paraksts].

98.

K. KURŠEVICAM
Kastaņolā 1908. gada 7. jūnijā

7. 6. 8.

Kurcim

Sveiki! Jūsu karti saņēmām, trešās burtnīcas honorāru, par kuru minat, vēl nē. No Jums bij ļoti mīļi darīts, ka atvainojāt komisijā gadījumu ar rokrakstu; mēs jau tur arī nevaram atrast nekādu A[spazij]as vainu, ka viņa par savu darbu gribēja dabūt samaksu. [Svītrots teksts.] No «V.» mēs abi [svītrots teksts] un 25 r. esam viņām ziedojuši. Cerēsim, ka jaunā apgādībā «V.» apstākļi labosies 3 Kad Jums būs kas noteikts zināms, Jūs mums arī paziņosat. Laiks nau lāga, bet aiziet nekur nevaram; par veselību arī tas pats sakāms.
Vēlam Jums abi labdienas.
Paliekat sirsnīgi sveicināts.

99.

A. CIELĒNAI
Kastaņolā 1908. gada 9. jūnijā

Dārgā, labā biedrene! Jūsu sirsnīgā gādība un draudzība mūs dziļi aizkustināja; visas emigrantu dzīves grūtības liekas vieglāk panesamas, kad sastopi tādus ārkārtējus cilvēkus, kam tik daudz sparības un tik daudz jūtu priekš otra kā Jums. Man ir kā atvieglinājums Jums pateikties no visas sirds par parādīto mīlestību un laipno piedāvājumu, tomēr grūti Jums atbildēt. Ir man nācies daudzreiz izrādīt palīdzību, varbūt vainīga mana augšana labos apstākļos, bet pieņemt ne. Bet es zinu - draudzībai ir tiesības, un Jums tiesības zināt par mūsu apstākļiem. Ja mēs būtu mājās, mēs iztiktu labi, tagad mums iet tikpat ]auni kā vispār emigrantiem; sevišķas grūtības ir tās, ka jāapgādā māte un brālis un ka vienīgie ienākumi no rakstniecības; no villas bij lieli zaudējumi, un dzīvot no rakstniecības pie latviešiem ir neiespējami, turklāt vēl ar manu pārliecību. Mēs varētu iztikt pāris gadu, ja apgādātāji samaksātu agrākos parādus (Gulbis, piem., 400 r.), bet tas nenotiek, un par jauniem darbiem arī nemaksā ne apgādātāji, ne žurnāli. No «Virp[uļa] kalendāra» man vajdzēja dabūt šogad 200 r., - ka tie nenāk, tas mani spiež visvairāk. Izredze nākotnē tāda pat, t. i., nekāda. Iznākums no visa tā; ka būs jāpāriet uz citu darbu un jāatsakās no literatūras, bet grūtība, ka mēs praktiski maz ko protam. Mūsu saimniecību gan Elza pate vedusi visus gadus, tagad viņa arī sevi un, varbūt, arī mani pilnīgi apšūs; bet tas tik ir ietaupījums, ne peļņa. Kad gadīsies pircējs villai, tad no tās varēsim arī dažus gadus pārtikt. Tagad es vēl domāju salasīt caur pazīstamiem un draugiem subskribentus uz kādām pāris grāmatām; dzejoļu krājumiem vai arī maniem kopotiem rakstiem, vai «Kapitāla» tulkojumu. Varbūt Jūs, dārgā biedrene, aprunātos savos pazīstamos, vai tādam plānam būtu kāda izredze? - Par velti izdot grāmatas man vairāk nau iespējams, bet jāmeklē peļņas amats. - Par Jūsu mīļo piedāvājumu mēs iz sirsnīgi pateicamies, bet ceram, ka kāda redakcija varbūt drīzumā izpildīs savus solījumus un neļaus Jūs apgrūtināt. Jums tagad laikam ir daudz vietu, kur jāpalīdz biedriem, kas vēl vairāk cieš. Daudz mīļus sveicienus b. Masterim! Un Jums pašai tuvojas sprieduma diena, jo izmeklēšana jau esot nobeigta. Tādas Jums ziņas uz vasarsvētkiem! Lai Jums palīdz cēlā apziņa par sniegto mīlestību. Sirsnīgi sveicieni no mums abiem.

100.

A. CIELĒNAI
Kastaņolā 1908. gada 14. jūnijā

Cielēn[ai] 14. 6. 8.

Mīļā, dārgā biedrene! Tūkstoš paldies par Jūsu sūtījumu un mīļajām rindiņām, no tik laba biedra pieņemt nau grūti. No izdevējiem vēl neviens nau sūtījis, es būtu sadzinis, bet tomēr ļoti patīkami, kad nejūties no nekā spiests, un tas tas labākais - Jūsu draudzība atraida vientulības jūtas. Tiklīdz būšu saņēmis kādu sūtījumu, es atlīdzināšu. Saņemat reizē arī daudz, daudz paldies Jūs un visi, kas mūs tik sirsnīgi pieminējuši viņā skatukartē, un sevišķu sveicinājumu mūsu jaunajam kolēģim Vecozolam.

101.

V. SILIŅAM
Kastaņolā 1908. gada 14. jūnijā

V. Siliņ[am] 14.6.8.

Mīļ[ais]! Tavu brango «Zemnieka pūrs» saņēmu ar lielu prieku; būtu Tev pateicies tūliņ, bet biju nevesels. Es priecājos, ka Tu esi ticis pie darba, kurš ir īsti Tavs un Tevi ar laiku izpildīs arvien vairāk. Tu pats to arī, kā liekas, atzīsti, parakstīdamies par «zemnieku». Mana pārliecība arvien bijusi, ka Tev jānododas atklātības, darbībai priekš zemniekiem, un, cik es spēju, es esmu lūkojis Tev palīdzēt, kā Tu tiktu par to skaidrībā. Kooperācijas princips arī man pašam ļoti simpātisks, 1893. g. «D[ienas] L[apā]» es stipri piekopu pārtikas biedrību, jautājumu, un pēc tam cēlās daudz tādas , biedrības. Man Tev vēl viens lūgums: Tu man divas reizes piesolīji palīdzību, es teicos viņu pieņemt, kad man vajdzēs, tagad man vajaga, un es griežos pie Tevis kā pie drauga. Pie spieda mani Gulbis, nemaksādams pār «V[irpuļa] Kalendāru». Esi daudzreiz mīļi sveicināts.

102.

B. un L. SKUJENIECĒM un J. DAMBEKALNAM
Kastaņolā 1908. gada 21. jūlijā

Sirds ļautiņi, nedomājat nekā jauna, kad es ilgāku laiku nerakstu; arī to nē, ka man būtu garlaicīgi rakstīt. Tu sakies to saprotot, mīļā Birutiņ, bet Tu nesaproti, cik daudzkārt dārgāks mums tagad būtu vārds, ko varam pārmainīt ar mājeniekiem, un cik mīļa katra mazākā rindiņa, kas nāk no Tevis. Jau trešo gadu esmu še, bet arvien vēl dzīvoju pie Jums mājās, un manas jūtas, reiz radušās, neizgaist; man būtu labāk, ja nebūtu tā. Tādus raksturus tagad dzimtenē varbūt nesaprot, - to redzu arī no tiem faktiem, ko Tu atstāsti - bet Tu tādus sapratīsi. Tātad neļaunojaties, mani mīļie, kad es kādreiz ilgāk kavējos, - tas diemžēl ir gadījies un varētu atkal gadīties, visa mūsu dzīve še ir jau tikai nelabvēlīgu gadījumu virkne. Šoreiz gadījums bij tāds, ka bij jāmeklē cita mājvieta, Elza palika gluži slima, un sekas jau zināmas. Turklāt es vēl izdarīju vienu kļūdu, - ko nu vairs nedarīšu - ka nerakstīju īsāku karti, arvien cerēdams, ka tūliņ rakstīšu Tev garāku vēstuli; bet ar tiem starpgadījumiem neiznāca nu ne viens, ne otrs. - Te es nu arī esmu iekšā pārstāstīšanā par mūsu dzīvi; galveno notikumu Tu zini, nu un cits viss ir viens nepārtraukts darbs. To arī tikai Tev var stāstīt ar cerību uz saprašanu; tiku to agrāk arī citiem stāstījis, bet gandrīz visur to saprata kā koķetēriju no manas puses: tās jau nemaz neesot mākslenieks, kam jāstrādājot! Un visa publika jau tādēļ tā laužas tikt par māksleniekiem, kā šiem laimīgajiem dievadēliem neesot jāstrādājot. - Bet lai nu viņi; - atbildēšu Tev vispirms par lietām, kuras Tu mini: tas K. kdz. žurnāls būs labs, un mēs visādā ziņā piedalīsimies; pateic viņai par to, - Tu taču tiksies un saki, ka mums nav atsūtīta tā adrese, kuru viņa solīja, kādēļ arī nevarēju rakstīt. Neaizmirsti, lūdzama, to izdarīt. - Ļoti raksturiski ir viss, ko raksti par Rīgas notikumiem: tagad tik ļaudis izrādās savā īstā krāsā. Mums ļoti žēl nabaga R. Blaumaņa, ka pat viņa draugi un viņa partija pret viņu izturas tik vēsi: viņš taču ir kapacitāte un pār viņu nevar pāriet pāri ar dažiem labvēlīgiem vārdiem un noteikt viņus par «überwundener Standpunkt»; visi, kas gribēs pāriet pāri, kritīs. Ar dekadentu milimetra mēru mērot Bl. nau iespējams, tur vajga krietna metra. - Ar saviem biedriem - māksleniekiem - Tev jābūt pacietīgai, Tu «esi nu to grunt' atrad's» iekš nopietna mākslas darba; bet Tu zini, cik tas ir grūti latv. apstākļos, un jo grūtāk ticis tagad, kur katris var saukties par mākslenieku un mēraukla zudusi. Es atminos, cik priecīga Tu reizēm biji, kad biedri negaidīti izrādījās par labiem. Negaidi uz to, bet neņem arī tad pie sirds nejauku izturēšanos. Tev pašai būs vienmēr no lielāka svara, kas Tu pati esi, ko spēji, ko dari, nekā viss, ko citi dara. Un tagad Tu esi tikusi vēl divkārt lielāka un bagātāka, un labāka, jo Jūs esat divi. Tev divi «es», divas sirdsapziņas, divi ceļarādītāji. Tā Jūs abi divi varat tikt vēl pār sevi pāri. Tas ir vienīgais ētiskais un estētiskais uzdevums kopdzīvei. Priekš nākamām paaudzēm, ar viņu valdošiem sabiedriskiem instinktiem varbūt kopdzīve ir pat svarīgāka nekā intensīva atsevišķa garadzīve. Jānītis daudz lasa, un to Jūs abi pārrunājat; vispār Jūs esat daudz abi kopā vieni. Ar Tevi, kaut Tu «maza meitiņa», var par visu runāt, arī gudri: maza meitiņa - gudra galviņa, to es jau sen atradu. Es līdzi smejos, kad Jūs mani izsmejat par to «mazo meitiņu», jo tas ir labākais vārds, ko es zinu; un, kad Tevi arī kāds par to zobo, tad viņš tomēr Tevi apskauž. Vai! tam, kas ir pieaudzis un nespēj vairs augt, jo tam ir jāmirst. Bet mēs esam paaudze, kas vienmēr spēj augt. To lai «mazai meitiņai» vislabāk saka viņas «lielais vīrs». Un Tev pašam, lielais vīrs, es gribu teikt: kādēļ tad Tu nepieņem manu «piekrišanu»? Citi Tev taču to pašu izsaka, un vai tad es taisīju komplimentu? Man patīk tāds skaidrs raksts un tāda gaiša, vienkārša, īsa domāšana, - tādi ir cilvēkam, kas radīts; lai daudz pastrādātu. Labprāt es redzēšu Tavu ģīmetni un vēl mīļāk Tevi pašu še vai abus, bet tas neatkarājas no manis. Daudz paldies par tām abām māsiņām, bet mums izliekas tās it kā bēdīgas, un Jūs mēs vēlētos redzēt tikai līksmas kā skaistas atmiņas no dzimtenes. Atmiņās vien jau mēs tagad dzīvojam - tas ir ļoti ļauni; bet, kamēr neesam atpūtušies, nevar būt citādi - un dzīvākās atminas (jo vienmēr atjaunotas no Tavām mīļām vēstulēm, Birutiņ) ir par Jums: tur mēs atceramies skaistumu, tad apbrīnojamu, neizsīkstošu enerģiju - es domāju Jūs, cienījamā kundze: Jūsu lepnā atbilde Blaumanim un dzejniekam ir pareiza: darbs ir vairāk nekā darba attēlojums jeb māksla, bet kur Jūs liksat savu spēku pēc tiem 5 gadiem? Varbūt taču mākslā, jo tā ir darba surogāts? Saņemat mīļus sveicienus no Elzas, viņa drīz rakstīs pate. - Un nu, mazā meitiņa un lielais vīrs, un visi mūsu mīļie, paliekat sirsnīgi sveicināti no mums abiem, vēl sevišķi mīļu paldies par zieduactiņām.
Adrese paliek tā pati. - Par «Faun[iem] v[ai] kl[auniem]», daudz paldies, esam jau lasījuši, skaisti rakstīts. Sveiki. [Paraksts.]

103.

E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM
Kastaņolā 1908. gada 22. jūlijā

Mīļais draugs! «Spēku» turpinot, celsies dažas neērtības: nebūs uzskatu vienības, kas nepieciešama starp līdzdalībniekiem. Uz laiku jau var vienoties uz kādu jautājumu, progresu un labāku soc[iālu] nākotni mēs visi gribam, kā Jūs pareizi sakāt, bet, tiklīdz raudzīsim to izvest, tūlīt katram būs savs ceļš. Tad jau no paša sākuma, kā Jūs sakāt, nebija noteiktas vienošanās par līdzdalībnieku attiecībām pret «Sp.». Par visu to ļoti žēl, bet plaismas, man liekas; tiks arvien plašākas, un labāk gan būtu nobeigt. Viena lieta būs tā grūtākā: kā lai atmaksā Jums atpakaļ aizņēmumu? Vai B[aumanis] vairāk no Jums nau aizņēmies kā to summu, ko Jūs man atsūtījāt kā honorāru? Un tad, kā Jūs uz šo summu skatījāties? Es viņu saņēmu kā honorāru par «J[auno] Spēku» un «Kopumu», ko B. man maksāja, aizņemdamies no Jums. B, turpret to uzskata tā, it kā es personiski to summu būtu no Jums aizņēmies. Kuram nu taisnība? Ja B. taisnība, tad man būtu tā nauda Jums jāatmaksā atpakaļ (ko es nemaz nespēju tagad), un es tad paliktu bez honorāra. Ja es būtu zinājis, ka tā to uzskatīs, tad es to summu nebūtu nemaz ņēmis. - Bet, ja Jūs to uzskatāt kā aizdevumu B., tad lūdzu paziņojat man, kādā veidā vai kādos termiņos un summās lai B. Jums nolīdzina to parādu. Ja tomēr man būtu jāmaksā un ne B., tad es atrastos ar «J. Sp.» u. c. tādā pat stāvokli kā ar «Virp[uļa] kalendāru» pret Zeltiņu un Gulbi: «V. k.» ir galīgi izpārdots un es honorāra nedabonu ne kapeikas, jo Z. saka, ka izdevis G., un G., ka izdevis Z., un tādēļ abi strīdnieki vienprātīgi tikai tanī ziņā, kā man nemaksā. Aiz šī iemesla arī nerakstīšu «V. k.», jo es nevaru to izturēt - strādāt par velti un par godu izdevējiem: Gribēju par to atklāti rakstīt vai sūdzēt tiesā, bet neesmu vēl pārvarējis riebumu. Tā kā man nācās diezgan liela summa (240 r.); tad iztrūkums stipri man manāms. Uz visādiem izdošanas plāniem tagad esmu jo vairāk gatavs, un ar prieku mēs piedalāmies Jūsu uzņēmumā. Asp[azij] tulkos V. Igo. Ko domājat no Šillera - filoz. - estētiskos rakstus? Vai varbūt «Laupītājus», «Kabale und Liebe»? Visi tikai priekš nopietniem lasītājiem, kādu nau daudz. Vai Mopasāns nau jau pārāk bieži tulkots un vai mūsu publika prot jau izšķirt literārisku tulk. no laba tulkojuma? Liekas nē, jo nupat atkal Zinību Komisijas vasaras sapulcēs žēlojas, ka Der. Grām. Nodaļa apgrūtinot publiku ar šādiem tādiem Šekspīriem un Šilleriem. Gatavs padomā man ir no tulkojumiem: «Salameas tiesnesis» no Kalderona, spāniešu klasiķa, tas tagad derētu satura dēj: zemnieks tiek iecelts par tiesnesi un notiesā uz nāvi savas meitas izvarotāju virsnieku-muižnieku. Pagānu laikos tādas lietas bij iespējamas, un varbūt mūsu zemnieki padomās: āre, tā toreiz varēja, bet - nu pirks vismaz platoniski papriecāties. Šos visus minētos rakstus Jūs laikam domājat izdot atsevišķās grāmatās, tāpat arī Kautska «M. oek. Lehren» un par utopistiem; «Kopumā» laikam būtu par gariem. Abas pēdējās grāmatas, sevišķi pirmo (Kautska «M. o. L.») es labprāt tulkoju, tikai es negribētu visus spēkus viņai ziedot; sāktu to gan tagad, bet strādātu tikai pārmaiņus ar maniem poētiskiem darbiem, kas vilktos varbūt līdz ziemsvētkiem. Man ziņoja arī, ka esot radies kāds izdevējs priekš Marksa «Kapitāla» tulkojuma (vairāk es gan arī nezinu). Abas šīs grāmatas reizē apstrādāt būtu sevišķi izdevīgi; arī pircējiem viņas viena otru papildinātu. Tagad vispirms es gribētu tikt vaļā no saviem poētiskiem darbiem, dzejoļiem, kuri par daudz ilgi nostājas un sakrājas, - man tagad tiek trim krājumiem, pa 5-6 loksnēm. Vai Jūs varbūt uzņemtos kādu no šiem krājumiem izdot? Viņos būtu uzņemts tik tas, kas var nākt cauri Rīgā. Es meklēju izdevēju - kompāniju vai subskribentus priekš tiem, ar vārdu sakot, godīgu cilvēku, kurš arī man dotu kādu daļu no ienākuma no mana darba. Parastiem grāmatizdevējiem - tirgotājiem negribu to dot, jo tie izlutināti no prostitūcijas rakstniekiem, kas prasa honorāra 2 rbļ. par loksni vai pusduci alus. Asp. tāpat būtu pāris grāmatas ko izdot (piem., «Sievietes franču revolūc.»), bet par to vēlāk. Ja Jūsu un In. mēģinājums izdotos, tad jau mums abiem būtu diezgan izdodamu un labi ejošu grāmatu, un mēs tās dotu Jums vien; tas būtu priekš mums ļoti patīkams stāvoklis, jo atkristu visas veikaliskās nepatikšanas. - Par «Kopumu» Jums vēl jāatraksta plašāk: kas būtu aicināmi kā līdzstrādnieki? (Bet Jums tad arī visādā ziņā jāraksta līdz.) Bez mums trim tātad, piem., zvārguls, M. Liepa, H. Asars, Deglavs, man zināms viens ļoti apdāvināts rakstnieks - matemātiķis; bet galvenais, kā būs ar J[ankavu]? Te tas pats sakāms, kas par «Spēku». Krājumiņā vajga būt vienības vairāk nekā žurnāliem. Un J. negribēs ar daudziem iet kopā, un daudzi nepiekritīs atkal J. uzskatiem. Es zem savas redakcijas nespēšu visus vienot; varbūt Jūs uzņematies rediģēt, tad ietu vieglāk? Vai varbūt Jūs dibinātu jaunu krājumu, ai citu nosaukumu? Es baidos, ka neiet tāpat kā ar «Spēku», un tad būtu ļoti žēl. Bet varbūt Jums ir kas cits, ko likt priekšā, tādēļ gaidīšu no Jums atbildi. Esat sirsnīgi, sirsnīgi sveicināti no abiem.
Ar honorāriem mēs būsim vienmēr mierā, kā vien noliksat, parastās cenas Jūs zināt, bet mēs uz tām arī neturēsimies, ja Jums tas nebūs ērti. Tātad pilnīgi Jūsu nolikums. Paliekat nu veseli, daudz, daudz mīļu labdienu. [Bojāts teksts.]
Būtu ļoti patīkami, ja Jūs noteiktu tūlīt, kādu darbu lai sākam. Sveiki!

104.

A. DEGLAVAM
Kastaņolā 1908. gada 25. jūlijā

Mīļo brāli!

Par steidzamākām lietām Elza Tev jau atbildēja, tādēļ es nesteidzos ar šo, un vēl tādēļ, ka mums bij jāpārlaiž pārvākšanās un līdz ar to ilga darba nespējā, sevišķi Elzai. Bērnu grāmatas arī bij jāsteidz, bet tās Tu nu laikam jau būsi saņēmis un nodevis. Še būs pielikts rēķins klāt. Tad vēl būs pāris dzejoļu priekš Šmita kalendāra. Prozas dod viņam par Bihneri, kad «Stari» baidās. Grāmatas saņēmu. Arī «Bud[istu] katķismu», kam brangi un konsekventi izvests ievads. Elza kalendāru nerakstīs, jo nau izdevēja. Tāpat es rakstīšu «Virp. Kalendāri» tik tad, kad būs izdevējs un nauda, priekš Zeltiņa, Mekša un Gulbja kulēm strādāt negribu; to dara labāk prostitūcija un Foreļa tulkotāji. Bet par to vēlāk. Vispirms lielu, mīļu paldies par gādību par villu. Ko nu var darīt, kad iznāca šogad divkārt maksāt kronim, mazākais - tad nu nau parādu. Bet kā tad ir, vai tagad kronim jāmaksā uzreizi par visu gadu? Es tiku maksājis pa pusgadiem, pa 70 rbļ. Tas bija ērtāk. Tad Tu arī labi darīji, ka pārvedi apdrošināšanu uz Blauberģi, taču 10 rbļ. mazāk jāmaksā. Kad Tev nu tagad jūlijā samaksā īrnieks, tad atsūti gan kādu drusku naudas. Šogad nauda nemaz negrib ienākt: arī no tās krievu grāmatas dabūju tik pusi, t. i., 75 rbļ. (nezinu pat, vai grāmata ir iznākusi); no visām «Vārpām» izkūlu tik 8 rbļ. (t. i., par visu «Dantona» tulkojumu un dzejām!), tukšas vārpas! Vispār pirmo pusgadu dabūju tik pusi no tās summas, kas vajdzīga iztikšanai, labi, ka dabūju vecu aizdevumu. Un tā kā šogad, tā laikam ies uz priekšu arī, tikai varbūt ienāks vēl mazāk, un tad jādzīvo būs tikai no vecā krājuma, bet tas nesniedz priekš ilgāka laika. Villu pārdot es vēl negribu, jūrmala attīstās un, jo ilgāk es spēju kavēties ar pārdošanu, jo labāk. Tik, cik solīja R[ozenbergs], laikam varēs dabūt katrā laikā. Tad tas nu arī būtu viss. Kur nu meklēt izeju, lai pastieptu vēl ilgāk eksistenci? Uz grāmatizdošanu pašiem Tu neceri nekā. Man te vietu dabūt manos apstākļos vēl grūtāk cerams. Ja kas, protams, gadītos, grābtu cieti, bet uz to iziet es varētu tikai Amerikā. Tas man vēl paliek. Lūkosim vēl kaut kā ar sīkumiem. Dabūt savu naudu par «Virp. Kal.» caur sūdzību Tu, kā liekas, man arī neieteic. Pēterburgā es no šejienes nevaru sūdzēt, un pēc likuma jau arī jāsūdz man tas, kam es faktiski nodevu manuskriptu. Bez Tevis man visa tā nauda jāatmet kā zudusi. Riebums jau arī ir. Varētu un vajdzētu visu tādu rīcību no izdevēju puses celt atklātībai priekšā, jo es neesmu vienīgais, ar ko viņi tā dara, tā ir tagadējā laika pilnīga prakse: ar Tevi. tāpat darījis Rūoans, ar Landeri tāpat u. t. t. Bet tu laikam to arī neieteiksi, un bez Tevis es tā arī nekā nevaru padarīt, jo tuvākos apstākļus nezinu. Tu pats ieteic tulkot latv. rakstus vāciski. Bet es nemāku tik daudz ne krieviski, ne vāciski; lai tulkotu tanīs valodās literatūru, par dzeju nemaz nerunājot. Kas ir pats jau tulkojis, kā es latviski, tas zina, ka tulkošana ne mātes valodā ir diletantisms, un, ja es gribētu ar to pārtikt, tad vajdzētu daudz gadu vingrināties, tas būtu tas pats, it kā man tagad būtu jāmācās par ārstu. Ir cilvēki, kas drošāki par mani, lai tie to dara. Viss tas neiet, atliek sīkumi: vai Tu nevarētu piedāvāt «Virp. Kal.» Raņķim? Būtu vismaz tāds, kas ietu cauri caur Rīgas cenzūru, netiktu nemaz aizskarta lielā politika, bet tik mūsu apstāklīši. Honorārs 20-40 rbļ. par loksni, un puse tūliņ pēc manuskripta saņemšanas. Tur Tev tad arī būtu jādod kāda humoreska. - Vai Tu arī varētu kādu stāstiņu dot priekš «Kopuma» vai cita krājuma, ja tāds iznāktu šogad līdz novembrim? - Tad liels lūgums, mīļo brāli, sadabūt rokā «Salameas tiesnesi», varbūt man to kāds apgādās. - Tad es esmu mēģinājis šur tur rakstīt un sadabūt izdevējus maniem dzeju krājumiem (jauni, visi kopā 15-18 lokšņu). Tu redzi, cik ilgi tie sastāvējušies un sakrājušies, viņi rūgst, un es rūgstu līdzi, un, ja netieku no tiem vaļā, tad labi ar mani nebūs. Ir dažas cerības: ja nu dabūtu naudu, vai Tu nevarētu dabūt cilvēku Rīgā, kas rūpētos par izdošanu? nolīgtu ar drukātavu un tad nodotu ģenerālkomisijā? Alga būtu puse no ienākumiem. Tevi pašu lūgt es necenstos, jo Tu jau uz to esi atbildējis ar nē, un es jau arī saprotu, ka tas ir pret Tavu dabu, jo Tu, mīļo brālīt, esi īsta, smalka mākslenieka dvēsele, un es Tev tādēļ esmu tik bezgalīgi pateicīgs par visām tām nebeidzamām sīkām un lielām rūpēm, skraidīšanām un darīšanām; ko Tu priekš manis vienmēr dari, un dari ar tādu neizsīkstošu mīlestību. - Vēl bija runa, ka man tiktu izdots kāds lielāks tulkojums, bet es tālāk nekā nezinu. Tas tad nu arī viss: tas ir pagarinājums uz kādu gadu. Tad man būs jāpāriet uz praktisku darbu (vaļas brīžu dzejošanu mani nervi neatļauj), bet arī tur vajga sagatavošanās, un tādēļ labi būtu, ja rastos cita izeja. Tikai tā nau sīkumošanā. Arī Tu uz viņu nepaļaujies, Tev ir daudz vieglāk nekā man darboties lielumā, literatūrā; turpini tik savus romānus vai lugas: Tu zini visus apstākļus, un sekmes būs, visādā ziņā vairāk nekā ar Tavu sīkumošanos, tulkošanu un darbiņiem; kuri ir velnam mušas notes brīdī. Es Tev to runāju desmito reizi, bet es nepārstāšu atkārtot, jo man taisnība, ka Tu tik tā tiksi pie elpas, Ar ātrvilcienu brauc šurp Marlitta un visi vecie špīseri līdz pat Jūsmiņam un E. F. S., un Tu guli. Nē, brāli, celies, Tavs laiks, un nelaid mājās iekšā tos nedrēbnumus.
Budis[mu] var tulkot simts vīru, šī laika romāņu rakstīt tik Tu. - Te vēl pāris lūgumi: policijai jāsamaksā trīs rubļi vai nu mamiņai, vai Tev pašam. P[ētersoniet]e, nenodos. Laikrakstu apstellē līdz gada galam. Kas ir ar «R[īgas] Apsk[atu]», vai Teodors bija par liberālu, ka aizgāja? Kas ir ar Poruku, ka neraksta? - Kā stāv ar Blaumani? - Kas iznāca ar Saveļa «Dzīvi» un ar Liepājas laikrakstu? Kāda ir Der. Gr. nod.? Vai latv. teātrs būs Rīgā un patstāvīgs? - Kādēļ Ēķis tiek boikotēts? Ko viņš izdarījis? Vai pārliecības dēļ? Vai «Uguns un Nakts» dabūjama tik pie Ēķa vai citās bodēs arī? Kādēļ «Starus» nesludina nekur? Iekasē, lūdzams, honorārus par bērnu grāmatām.
Un nu esat abi no abiem sirsnīgi sveicināti un skūpstīti un paliekat veseli, mūsu mīļie.

105.

A. DEGLAVAM
Kastaņolā 1908. gada 8. augustā

Mīļo brāl, saņēmu šodien Tavu vēstuli (naudu vēl nē) un rakstu visā īsumā dēļ še klāt pieliktiem manuskriptiem. [Augšā ar zīmuli pierakstīts: Manuskriptus sūtu savā otrā pakā.] Tie bij līdz ar grāmatiņām priekš bērniem izsūtīti jau 19. jūnijā (j. st.), bet atnāca no robežas atpakaļ, kaut gan bija sūtīti taisni tādā kārtā, kā bij teikts no Plāt[esa] firmas. Nu iznācis nejauks nokavējums, un Elza ir gluži uztraukta. Saņem nu vismaz tulkojumus un izskaidro Pl. firmai notikumus. Grāmatiņas sūtīšu otrreiz, kad būšu aprunājies pastā. - Nu par mums pašiem: daudz mīļu paldies par pūliņiem ap vasarnīcu; izdevies ar amatniekiem, kā zini, Tavi uzskati ir pareizi. Cik maksā krāsošana, vairs neatminos, parakņāšos, varbūt uzdzīšu vecus rēķinus. Krāso arī, ja tik vien man nau jāsūta no šenes nauda. Bet ar 65 rbļ. un sīkumiem no kalendāriem un «Stariem» gan netiks. Vai nevarēji dabūt tulkojumu no «Salameas tiesneša», varbūt nau ņemts? Ar «Virp. Kal.» nezinu, ko darīt, kad Zelt[iņš] jau II negribēja, tad tagad arī nē. Es jau Tev rakstīju, ka es to taisītu tādu, ka var Rīgā izdot. Ko tad viņš uz to saka? Man rakstīt Zelt. nau prāta, ja vari, izdari mutiski. Un kas tad ar sūdzēšanos pret Meksi un Gulbi? Vai tad Č[ikste] uzņemas? Tad lai sāk sūdzību. Vai aprunājies ar kādu advokātu un uzdod tam sūdzēt, jāsūdz ir. Tu zini pats, ka es nevaru iztikt bez honorāra. - Elza savu kalendāri grib rakstīt, raksti tad arī Tu priekš tā. Vai saņēmi pāris dzejoļus priekš Šmita kalendāra? Es sūtīju pēdējā vēstulē. Vai par «Spēku un vielu» recenziju no H[ermaņa] saņēmi? Viņš raksta, ka sūtīšot šurp. Paņem labāk pats no viņa un dod, kur redzi. - «Dz[imtenes] V[ēstnesis]» ir gan ticis gluži vājš un ļoti vajā kosmopolītus, kad viņš nebūtu pastellēts, tad varētu labāk «Dzīvi»; atsūti no tās kādu parauga numuru. Vai Tu «Dzīvē» nevari rakstīt kādu romānu?
Ar P[ētersonie]ti, kā jau Tev rakstīju: lāga sieva, bet naudas lietās pilnīgi neuzticama, viņa arī savās lietās izšķērdīga un cita lietās ne tik netaupīs. Mums viņa vajdzīga vasarnīcai. Parunā ar viņu gan. Malku tiešām viņa paņēmusi, bija pus kaudzes un bez tam vēl pilna visa pagrabaugša. Par zāģēšanu vien tiku aizmaksājis 30 rbļ. Pasmejies un ierēķini viņai to māklernaudā, un piemaksā vēl varbūt kādus 10 rbļ. - Par tiem mīļajiem vārdiem, mans brāli, tanī sīkumošanu lietā un par mūsu mierināšanu, ka jau gan ar laiku ies labāk, mēs Tev esam sirsnīgi pateicīgi, bet es tomēr ceru, ka vēl izdosies kāds mēģinājums tikt no sīkumiem laukā - Tev un mums. Un tad, ja arī man nenāktu nauda no mana triju gadu darba, man tomēr vajga laist klajā manus dzejoļus, tas man vajdzīgs psihiski, es citādi nevaru tikt pie cita tāļāka darba. Priekš tām es meklēšu tagad izdevējus uz visām pusēm; vai Tu nevarētu man tur dot kādu padomu? - Es visu rakstu lielā steigā. un varbūt aizmirstu ko svarīgu, bet, to svarīgāko nekad neaizmirsīšu, es jau to redzu katrā; Tavā rindiņā un garajās, rūpīgajās pārdomās par mūsu sāpju bērnu ekonomiku, Tavu brāļa mīlestību un Tavu labo sirdi uz visiem. Palieci vesels un esat abi no mums sirsnīgi sveicināti un skūpstīti. Tavs brālis.

106.

J. JANKAVAM
Kastaņolā 1908. gada 10.-12. augustā

10.-12. 8. 8.

Mīļo biedri, ar katru vēstuli mēs nākam viens otram tuvāk. Jūsu pēdējā man sevišķi mīļa, jo no tās redzu, ka mēs sākam ne vien dziļāki saprasties, kur esam vienis prātis, bet aplūkojam arī starpības, lai novērstu: pārpratumus un izlīdzinot un norobežojot nāktu pie skaidrības. Tur mums liels palīgs mūsu draudzība un varbūt vēl kāds augstāks un vecāks sakars, par kuru es ar lielu prieku lasu kādā Jūsu piezīmē, ka Jūs zem mana iespaida nākuši pie sava tagadējā uzskata, kaut gan pa citu ceļu. Uz to man jāsaka, ka es vismīļāk mācos no tā, kas no manis mācījies, kur es tik citā, tāļākā veidā redzu pats sevi. Tas ir cilvēcisks sakars, kurš man liekas viens no skaistākiem un garīgi auglīgākiem. Mums caur to jātop veicinātiem vēl vairāk skaidrībā par savu darbu un paša darba darīšanā. Man te Jums tūliņ jāsaka lielais paldies par vajadzīgo materiālu došanu - Sorela grāmatu, - es vēl vājš francūzis, - par franču sindikālistu uzskatu izlikšanu īsumā. (Es Jūs vēlāk arī jautāšu.) Vai pēc Jūsu domām franču 1793. g. būtu iespējams priekšmets dzejiskai aptveršanai un attēlošanai, un kādus Jūs iedomājaties priekš manis tematus? Hugo romāns ir gandrīz vēsture, ne dzeja. G. Büchnera «Dantona nāve» (viena no vislabākām dzejām pasaulē) dod tomēr indivīdus, atšķirtus no masas, ne kā masas simbolus (tas nau viņa nolūks). Vai šis temats, viens no lielākiem, ir jel maz iespējams dzejai? Jo še reāla vēsture, ne teika. (Par ko Jūs to saucat par mītu?) Ar Hauptm[aņa} «Vēveru» reālismu še nepietiek, «Ug. u. N.» teiku simbolisms arī nau piemērojams. Te vajdzīgi līdz šim vēl nezināmi līdzekļi. Jeb Jūs to nebijāt domājuši kā tematu? Un kādus Jūs domājat tematus? Parakstat man par to, es gribu redzēt, vai mūsu sakars arī te var būt auglīgs. Negatīvā ziņā man ir no vislielākā svara Jūsu kritika, kuru atrodu Jūsu vēstulēs, un lasīšu varbūt drīzumā «Staros» (vēl nav piesūtīts 4. nr.), un es dusmojos uz sevi, ka aiz jūtelības atsacījos no rokraksta lasīšanas: es tagad varbūt jau zinātu pilnīgi noteikti Jūsu domas un nebūtu jālūdz pēc paskaidrojuma tanī B[aumaņ]a jautājumā. Pret ko Jūs visvairāk protestējat? pret manu «U. u. N.» komentāru pēdējā vēstulē, pret lugas ievadu, pret ievada vārdiem: «vadi mūs L[āč]pl[ēsi}»? Liekas, ka luga pate (bez ievada un komentāra) atrod Jūsu nedalītu piekrišanu, Tas vien tik man no svara, jo viss cits ir blakus lieta, komentārs un ievads, kaut arī no manis dots, nau organiska sastāvdaļa, tēvs pats var apspriest nepareizi savu dēlu un uzšūt tam nepiederīgu svārku. Tad: ievads nau rakstīts saprašanas dēļ, bet viņa nolūki estētiski: 1) stāties tehniska personu saraksta vietā; kurš aiztrauc katru ilūziju lasot, un 2) sagatavot lasītāju fantāziju un jūtas, atraujot no ikdienas, pieslēgt pie masas cerībām uz c[īņas] gara (varoņa) augšcelšanos, tik citā veidā (vest sakarā ar vispasaules parādībām un norādīt, cik tur liela loma cīņai no ārkārtējā augstākā stāvokļa, [cik] pieslēdzas pie ideālisma un varonības dziņām lasītājā; tam jājūt, ka arī no viņa tiks prasīta uzupurēšanās, un vēl lielāka, jo cīņa tikai vēl sāksies). Cīņas, varonības, gribas sajūta man ir viss, no šenes jāsaprot mani, dzejai tik tas jādod, ne zinātniski paskaidrojumi un pamatojumi, kuri paliek tik bezvērtīgi sīkumi bez varonīgas gribas, tāpat kā visi saimn. apstākļi negrozītos bez šīs gribas. Psiholoģiski šī griba nau bez atslābšanas, man tā arī bij jātēlo L. Gribas moments, man liekas, arī priekš Jums no izšķiroša svara, es biju domājis, ka mēs te satiksimies.
Ceru vairāk no gribas un dzīviem cilvēkiem nekā no apstākļiem bez tās. Pie manis ar šo domu viss saskaņā; arī dzejā mani interesē dzīvi cilvēki visvairāk, tie man visam mērs un simbols; reālisms (apstākļu tēlošana) dzejā ir materiāla krāšana, simbolisms - sintēze. Griba ir visam saturs, un gribas augstākā pakāpe ir masā, tautā jeb proletariātā. Nāk[otnes] dzejai jābūt vienai no šīs gribas parādībām, ar to dzeja būs pacēlusies augstākā pakāpē, un tā būs lielāks sabiedrisks dzīves spēks. Tā es vērtēju c. garu, arī psihol. atslābstošo. Bet šī atslāb. pieder klāt, es nevaru to netēlot, un, ja atsev. personas vai partijas grib to neievērot un nekā necer no c. gara, kas reiz atslābis, tad tie; man liekas, neizteic masas psiholoģiju. Jūs sakāt, ka strādnieki atdūrušies pret to pašu B. manīto pretrunu: kas kritis, no tā nau ko cerēt: Bet varbūt tie bij vēl nesen s[ociāl]d[emokrāti], kuri dievināja apstākļu visspēcību un aicināja gribu? B. pats jaunajos uzskatos dzīvo tik vēl gadu, un negribot atsaucas vecie ieskati; es, no manis izliktos uzskatos, esmu pamazām ieaudzis 15 gados. Bet pret Jūsu liecinieku es gribu pievest dokumentus - ja atļauts joks - tautas psih-as dokumenti ir arī teikas un epi, un tie pa lielākai daļai nobeidzas ar cerību un gaidām, ka kritušais varonis (t. i., tautas gars, c. gars) celsies un nesis galīgo atsvabināšanu. Šādu cerību nevar izteikt drāmā, tādēļ es to pārcēlu no beigām uz ievadu, cieši pieslēgdams masas, prolet. psihol-ai. Uz ievadu un kom[entāru] nepastāvu.
Pašā lugā visur šī sakarība, daudzie pavedieni uz visu parādību pusēm un cīņa kā visa dzinējs spēks, un masa kā visa spēka nesēja. - Ar Sorelu sastopos katastrof. mītos. - Ar Roz[iņu] nau nekā kopēja, vilto pat Baltijas iekaroš. faktu. Kā stāvat pret simbol[isma] noliegš. caur Pļehanovu? - Negribu pārliecināt - sen to nedaru, - ne runāt par labu lugai, bet teikt savus uzskatus, jo vairāk draugi zina viens par otru, jo labāk; mani ienaidnieki mani vienmēr ļoti ātri un pilnīgi sapratuši, arī bez manu darbu saprašanas. - «U. u. N.» nesludināt. - Herm[anis] - negribu to, ka mani izaicina uz kl[ajā] nākš[anu] un garām polemikām, jo steidz. pozitīvi darbi. Pateicība - «Staru» iznākš. - Valters - Jansons. - Jansons, liels klauns, tipisks piemērs tam pārvēršanās spēkam, kas valda latv. pasaulītē: frāzes, lielība, nekaunība; viņa ierocis - anekdote, viņa nesējs - klauns. Un tas ir tas vīrs, uz kura gribēja dibināt visus 90. gadus un kuru ņēma par romāna varoni tāds pats klauns dzejniekos V. E. Pa to starpu jau V. E. atradis sev citus divus varoņus: As. un Veinbergs. Pilnīgi V. E. stilā. - Up. - Mani kritiski raksti. Mans darbs «D[ienas] L[apā]» bija ideju došana citiem, piem., Jansonam; vēlāk kultūr. darbs: tulkoš. un valodas nodibināš., lai būtu ceļš literatūrai. - Man būs gluži savādās jūtas paskatīties, kāds es bijis un tapis no Jums zīmētā ģīmetnē, bet bailes pārvalda, jo nu jau es tik gribu sākt strādāt. Lai draugi man palīdz bailes pārvarēt.
Mēs esam diezgan Stipri, lai varētu būt prātīgi un maigi. Mēs neļausim arī visiem tuvākiem darīt uz savu pārliecību iespaidu, bet tādēļ viņus rupji neatraidīsim. Tā izskaidrojat manas jūtas; kad jāaizskar vecās saites. Ka viņas irst, tur Jūs neesat vainīgi, tas sācies kopš gadiem 15. Kad arī Jūs apstātos savā cīņā, es nevarētu apstāties, jo tas priekš manis nau šāds jautājums, bet tā - mana dzīve. Tikai mūsu soļi nau vienādi, bet mēs abi ejam vienu ceļu un iesim. Par jūtām vēl vienu piezīmi, jo var gadīties, ka Jūs pret tām atdursaties arī vēlāk: dzejnieka amata rīki ir jūtas kā zinātniekam un politiķim - domas. Viņa domas ir jūtu atvasinājumi, shemati, viņš zina, ka pamats ir jūtas . . . Liela darbība pamatojas uz jūtām, ne uz domām, jūtas tuvāk materiāliem apstākļiem. Prāts tik piepalīdz regulēt darbību kā budžeta iepriekšējs uzmetums. Kad es stāvu tik tuvu masai, tad ar jūtām. Prāts var maldīties un grozīties, jūtas arī maldās, bet negrozās.
Pret dialektiku? Bet specif. dialektikas nau ne lugā, ne ievadā, pat ne vēstulē, jo par attīstības lokiem dialektika nemin. Bet lugā (personās, uzbūvē, idejā) ir gan attīstības princips (s. d. bieži to sauc par dialektiku plašākā ziņā), varbūt Jūs pret tiem protestējat? Pļehanovs arī neatzīst simbolus dzejā (brošūra par Ibsenu).
Tāpat lugā nau pēdējā Hēgeļa imanentā gara, - tas ir dzejisks simbols, kuru H. nedrīkstēja ņemt kā pierādījumu zinātniskam pētījumam, bet arī dzejai tas neder, arī tehniski dzejai neiespējams, jo nau dzīvs padarīts.
Tas šimbrīžam ir man līdzeklis parādību un viņu sakarības aptveršanai. Vai Jūs iztiekat bez attīstības principa un ko ņemat viņa vietā jeb, labāk, ko ņemat dialektikas vietā? Bet domāju, ka atzīstat attīstības principu, jo atzīstat vēsturisko materiālismu.
(Hēgeļa imanentais gars.) Tas vēl nebūtu im. Spēks, bet tik filoģenētisks piemērs par pasaules attīstības likumu vēsturi.
Lāčplēsis nau Hēgeļa imanentais spēks, jo negrib zinātniski ko pierādīt, bet dzejnieciski attēlot personā (tas pats arī masā) cīņas garu, kurš saceļas, sadeg, atslābst, izteikt lugā, lai citā veidā (arī personā) ietu atkal augstākā lokā. Ja :gribat, lai Lpl. būtu imanentais spēks, tad vismaz tam vajdzētu attēlot visu pasaulsvēsturi (Jūs redzat, ka tas še nau darīts), bet arī dots tik viens cīņas, piemērs (sakat man savas domas par to).
Bet B. īsti prasa ko citu: kā var aicināt Lāčplēsi (t. i., cīņas garu), lai ved mūs cīņā; kad šis c. gars ir vienā lokā; kritis? Laikam gan saimnieciskie apstākļi, im. Spēks, kā to grib lielums s. d.
B[aumanis] neievēro masu psiholoģiju, ne apstākļus, ved cīņu, bet - gars, griba, un, ka cīņas gars, faktiski uzliesmojis, atslābst, tas nenozīmē, ka tas būtu beigts, tūkstoškārt tas atkal uzliesmos un ir aizvien audzis, arī atslābdams - to māca vēsture, un vēsturiskais materlālisms tam nerunā pretī. Arī nākotnē es no viņa vairāk ceru nekā no saimnieciskiem apstākļiem; jo viņš jau tos izlieto. Ja arī Jūs cīņas gara un gribas momentam pieliekat tikpat maz svara, tad te mums ir nopietna starpība. Bet Jūs tad daudzās vietās runātu sev pretī.
Bet varbūt Jūs domājat, ka nevajga tēlot pagātnes cīņas, bet kādēļ tad minēt katastrofiskus mītus? Varbūt vajga tēlot tikai auksti un objektīvi un neaizdedzināt tagadnes un nākotnes sajūsmību par pagātnes cīņas garu? Prasat to no pilsoniska dzejnieka, ne no manis. Mana dzeja ir priekš proletariāta, un viņas uzdevums to stiprināt garā un jūtās uz lielo gaitu. Bet varbūt es velti uzbudinos, un Jūs atgādināsiet man tāpat kā izgājušo reizi, ka vajga apspiest jūtas, likt vadīties no prāta, un tas būs pareizi. Izg[ājušo] reizi Jūs mani pārpratāt.
Ja gribat materiālu substrātu Lpl., tad tas varētu būt proletariāts, kurš faktiski nesis visas šķiru cīņas un arī elpas garu, bet vienmēr atslābis, kad valdošā šķira apmierinājās. Pretruna būtu tad, ja Lāčplēsim vajdzētu nozīmēt tikai buržuāziju, bet kamdēļ gribat tā nesaprast? Ir pretruna: Lpl. pats apmierinājās, tātad nevar vest galēju cīņu, - un es tomēr uz to ceru. Manā apziņā šo pretrunu izlīdzina tas slēdziens: katra šķiras kustība iet no apspiestības caur cīņu uz uzvaru, t. i., mieru un tad valdību, t. i., citu apspieš. Šķira seko viena otrai tādos attīstības lokos, bet katrs loks nau vienlīdzīgs agrākam, bet plašāks, līdz beigās šķiras pašas sevi iznīcina, kad galīgā cīņā atsvabinājās pēdējā zemākā, kura vairs neapspiež citas, jo zemāka vairs nau. Tad loki izbeidzās. Lpl. ir galējs spēks visos lokos, liekas gan, atnākot atpakaļ lokā, bet augstākā, te pretruna arī raisās (te cilts, kas to cīņu vedīs galā). Laimdota ir ikreizējs ideāls katrā attīstībās lokā; līdz ar viņas sasniegšanu iestājas miers un pieticība. Zināms, katrā lokā Laimdota ir citāda, bet viņas kustības tendences ir vienmēr tās pašas. Tā, piem., dzīvē tipa priekšstāvji ir dažādi, tips viens. Spīdola ir pretspēks, kas dzen pāri pār ideālu (Laimdotu), Sp. un Lm. cīņa ved uz ideālu nākošā lokā. Dzejai kā organismam vajga simbolu bagātības visām attiecībām, un galvenām pat vairāku; tomēr visai pilnībai jākopojas cilvēkā kā simbolā, kas pats attīstās visu aptverošā simbolā. Tā, piem., pils ir palīgu simbols, neorganisks, Laimdota organisks. Līdz šim dzejā vienīgi bija šādi neorganiski, mehāniski simboli, tie pietika, kamēr dzejā nepazina dialektiku, netēloja dinamiku vai attīstības principu. Organ. simbols pats attīstās, un tas vien spēj attēlot masu kustību, idejas, ja gribat. Un tāds organ. simbols ir tik cilvēks. Tā Marx pirmais saprata ražošanu attīstībā (ne tikai mehāniski kā t. s. sabiedriskā organisma mācītāji Spen[sers], Schäft[sberijs] u. t. l.). šis pats attīst. princips Jāpiemēro dzejā, tad tik varēs izteikt masu kustību (materiālo un garīgo) mākslā, tas būs t. s. jaunā māksla, kuru tā meklē. «Ug. u. N.» šis princips piemērots pirmo reizi apzinīgi, kaut gan atrašana un darbs drāmā bija pusneapzinīgi kā jau katra garīga radīšana. Ne senās teikās; ne R. Vāgn[era] «Nībelungos» vēl nau šīs apziņas un mērķa, - modernā deka[de]ncē un simbolismā jau ne tik ne; vispār es nezinu nekur tādu piemēru. Bet senās pamata un godu teikās ir pirmais «loks», un to es gribu spirālē vest tālāk.
Bet viss sacītais par organisku, dinamisku simbolu paliek nepilnīgs, ja neievēro to, ko tik skaidri izteic Jānis. 1) Simbolam jābūt konkrētam, dzīvam cilvēkam; ja tas nau, tad neskatot uz visu, tomēr nedzīvas alegorijas; to pieredzējuši visi pasaulsliteratūras virzieni, kad viņi nedeva vairs dzīvus cilvēkus, bet šablonas, jo nebija dzīva satura. 2) Iracionālais, no tā nešķiramais elements. Beigās vēl dzejas darbam jābūt pašam organiskai būtnei, ar patstāvīgu dzīvību, un dzejniekam iet kā tēvam, kurš nevar noteikt dēla būtni. - Tā sapratis (nu jau 4 gadi, kā «Ug. u. N.» rakstīta) tikai Jānis un Jūs varat iedomāties manu entuziasmu par to; man vēl tagad kauns to izteikt vārdos, kuri vienmēr nenozīmīgi. Neēsmu simbolists, tas izsaka par maz, zīmējas tik uz tehn. līdzekļiem, pat ne uz metodi, tāpat kā neesmu impresion., ne romantiķis. Vajga cita vārda šim kompleksam no jauna nolūka (masas tēlošanas virziena; sintēze un filozofija, attīstības likumu saņemšana kopā). Mīļais Jānis lai dod vārdu.
Saprasts laikam netiks arī «U. u. N.», jo viņš prasa, lai uzskata dzeju no gluži jauna redzes stāvokļa. Kas paradis dzejā redzēt tikai statiku, paliekošu attiecību, labāk masu un ideju, un parādību, kaš neattīstās, nemainās iedamās, - tas arī atzīs par pareiziem tikai alegorijas jeb mehāniskus simbolus, kādi piemēroti statikai, tāds neredzēs lēti, ka še nau pretrunu pilnas alegorijas, bet organiski (mainošies) simboli, kuri nebūt neattēlo statiku. Bet simboliem ir konkrēta forma priekš ideju dinamikas, t. i., masas un idejas viņu attīstībā un maiņā. Vērotājs domās, ka viņam sniedz parasto, un redzēs, ka kas nau kārtībā; viņš neredzēs tūlīt jauno un arī nevēlēsies to redzēt, jo tas spiež viņu domāt; pārradīt savus uzskatus, t. i., darīt lielu darbu, - un viņš taču gribēja atpūsties. Kūtrības likums ir tas pats materiālā dabā kā garīgā. Pret to jācīnās. Inteliģencei vairāk līdzekļu saprast jauno, bet nekādas gribas, jo jaunais iet pret viņu, darba masai maz līdzekļu, bet viņai griba iet līdz ar jauno un viņai tas, ko sauc par instinktu. Kā viņa nesaprata Marxa vārdus, bet viņa garu, tā, es domāju, viņa izturēsies arī pret jauno mākslu, - tā nāk no viņas un iet uz viņu, un līdzi mana pa]aušanās un cerība.

107.

E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM
Kastaņolā 1908. gada 27. augustā

Sirsnīgi sveiki! Es ceru, ka aizspēšu Jūs vēl Jaltā. Šillera «Laupītājus» esmu jau iesācis; Hugo «D. j.» ir pastellēts, un Asp[azija] tos tad tūliņ sāks tulkot. - Cenas mums mēdza būt šādas: literār. prozas tulkojumi - 15 r., dzejas tulkojumi - 20-25 rbļ. Vispār tās pašas cenas, kas parastas, arī mums būtu pa prātam. Maksājuma veids pilnīgi Jūsu ziņā; kad Jums labāk ir zināma mēneša summa, kā mums sūtījāt pērn, tad mums tā arī ir patīkama. Dabiski ir, ka maksātājs nosaka maks. veidu. - Vēlam Jums labi atpūsties un izveseļoties. Asp. par veselību bieži žēlojas; man ir labāk. Paliekat daudzreiz sirsnīgi sveicināti no mums abiem. Sveiki!

108.

A. CIELĒNAI
Kastaņolā 1908. gada 9. Septembrī

Mīļā, dārgā biedrene, šo rakstot; dabūju, Jūsu skaisto karti un ar sirsnīgajiem sveicieniem, par visiem lielo paldies. Steidzos Jums tūdaļ paziņot, ka saņēmu šodien labu ziņu, kas uz mani attiecas: no Rīgas raksta mani draugi no seniem laikiem (Jūs tos laikam nepazīstat), ka sadabūjuši naudu un uzņemas manu dzejoļu izdošanu. Simtu, simtu paldies par Jūsu pūliņiem un mums parādīto līdzdalību; mīļā; labā biedrene: Pēc kādas nedēļas es jau varu dabūt tuvākas ziņas un ceru, ka vārēšu iztikt bez Jūsu minētā izdevēja. Izsakat viņam un visiem, visiem, kas par šo lietu interesējušies, manu sirsnīgāko pateicību, es nekad neaizmirsīšu piedzīvoto laipnību.
Sarunas par subskripciju lūdzu arī vairāk neturpināt, bet tik paturēt uz mums vienmēr to pašu labo prātu. Drīzumā ceru arī aizsūtīt Jums to parādu, lai Jūs varētu atkal palīdzēt citiem ar savu devīgo roku un labo sirdi. - Mākslenieki man vairāk nau rakstījuši, kaut gan es tiem tūliņ atbildēju. Lugānas pastā priekš Jums vairāk nau nekas pienācis.
[Pusizdzisis vārds] rakstīšu un pateikšos. Vai Šmits no Amerikas bija pie Jums? Vai pazīstat viņu tuvāk? Daudz, daudz mīļu labdienu no mums abiem.

109.

E. BIRZN1EKAM-UPĪTIM
Kastaņolā 1908. gada 18. oktobrī

Mīļais draugs, saņēmu nupat Jūsu kartiņu un pāris dienas pēc tam naudas sūtījumu - lielo paldies! «Laupītāji» no Šillera būs gatavi pēc pāris nedēļām, - būtu jau agrāk, bet pašā pēdējā laikā nāca no Ēķa piedāvājums izdot manu Kalendāri, un, tā kā tas ir termiņa darbs, tad «Laup.» atliku drusku. Kalderona lugu likšu tūliņ atsūtīt šurp iz Rīgas, kur viņa guļ. Oriģinālus un citus tulkojumus varēsim sagatavot tik pēc svētkiem. Kad būšu saņēmis Jūsu vēstuli, rakstīšu plašāk. Asp[azija] jau gandrīz mēnesi ļoti nespēcīga, kādu nedēļu pat uz gultas gulēja. Gratulē Jums uz izveseļošanos un liek sirsnīgi sveicināt. Paliekat veseli, mīļais draugs, sveicinājat bakiniešus un esat pats daudzreiz mīļi sveicināts.

110.

K. ĶIRPĒNAM
Kastaņolā 1908. gada oktobra beigās

Mīļais, dārgais! Liels paldies par Līgotņa literatūras vēstures atsūtīšanu; nebiju cerējis, ka viņš tik ātri paspēs tik pilnīgi caurstrādāt savus materiālus, nu te ir, cik ātrumā viņā ieskatos, paveikts liels paliekošs kultūras darbs, kāds arī bij jūsu «Tauts. pam. māc-as», tikai te ir pilnīgs oriģināls, un arods līdz tam bij gluži neizkopts. Pēc t[autas] dz[iesmu] krājuma, gramatikas (vārdnīcas vēl nau) nu tik mēs ar lit. vēsturi varam skaitīties par kultūras tautu. (Baltijas vēsture drīz jau nu arī būs, pateicoties Landeram.) Tas ir Līgotņa lielais nopelns. - Tiklīdz atkratīšos no steidzamākiem darbiem, rakstīšu viņam pašam, un, kad būšu vēl brīvāks, jāraksta par to atklātībai. - Bet nupat esmu līdz kaklam iestidzis darbā: piepeši, nedēļas divas vai trīs atpakaļ, atnāca pieprasījums, lai es taisot savu Kalenderi. Apgādātājs būšot Ēķis; maksāšot arī. Tātad es likos klāt un šonedēļ beigšu un nosūtīšu. Man tas gan nāca par daudz nelaikā, vajdzēja pārtraukt darbu pie dzeju krājumiem, un tie man taču nepieciešami vajdzīgi. Es nezinu, kā ar maniem spēkiem būs, bet, kad vajga par daudz, tad taisni spēj. Par nelaimi vēl Aspazija slima jau ilgāku laiku. - Dz. krājumu nesūtīju; mierinādamies; -ka pastipr. kārtība palaidīs grožus lēnāk; bet nu lai iet tūliņ uz svētkiem. Nosūtīšu Tev rokrakstu līdz jūsu 1. nov. Bet nu es gan gribētu visus kopējā krājumā: 1) atsevišķi 3 krājumi nevar iznākt ātrāk kā 1-2 gados, un taču viņiem jāiznāk ātrāk, jo ir laika dzejas, 2) katrā krājumā sava viena sajūta, un tas izliksies vienpusīgi un dos nepareizu sajēgu, 3) kopējās tā nekaitēs strīpošana. Tikai nu naudas vajdzēs vairāk, bet risks toties mazāks. Grāmata būs dārga gan, bet varbūt varēs dot %. - «Liter. vēsturi» nodošu bibliotēkā. - Apsūdzības rakstu pēc «P. M.» gan ļoti lūdzu atsūtīt. - Kā tas izskaidrojams, ka B[ergs] raksta iekš «Apskata»? Vai nenāk vēl pats atpakaļ? - Vai «Jaunais teātris» varēs pastāvēt? Kādēļ pēdējo viņa lūgumu parakstījušas tikai 15 biedrības? Kādēļ visas kases, arī Bisnieka, ir pret to? Vai nau viss dekadentu rokās? Raksti par visiem notikumiem plaši, mīļais, jo es dabonu ļoti maz ziņu.
Daudz, daudz sirsnīgi sveicieni no mums abiem.

111.

A. DEGLAVAM
Kastaņolā 1908. gada novembra sākumā

Mīļo brālīt, še Tev Elza izmeklēja skaistu karti (nau tālu no mums), patlaban to līdz ar daudz mīļiem sveicieniem un skūpstiem, jo garāku vēstuli tūlīt nau laika rakstīt. Tiklīdz nogrūdīsim steidzamākos darbus, tad atbildēsim par visu. Es biju nupat staigāt un atpūsties, un nu redzu, ka nokavējis uzrakstīt par J. Asaru. Bet grūti man arī būtu nācies, jo pēdējie notikumi tik smagi. Sveicini H[ermani]. Šo vēstuli nodod Dr[avniekam]. «Sieviešu kalendārs» top pašlaik rakstīts, un tad nu Tev arī vajdzēs priekš tā dot kādu stāstiņu. Paliekat abi miii sveicināti un turaties pie labas veselības. Sveiki!

112.

B. PRIEDĪTIM
Kastaņolā 1908. gada 7. novembrī

Mīļie ļautiņi! Elza jau kopš laika slima, un gribam braukt ar viņu pie Sahly uz Bernu, gaidam tik atbildes. Tātad tūliņ diemžēl nevaram Jūs apmeklēt; varbūt ka Tu, Maimi, varētu vēl līdz šejienei atbraukt. Bet Tev jau arī taisni tagad būs daudz pūles, kamēr noliksi Brenci pie vietas. Vēlāk tad jau no Bernas būs vieglāk mīļo Brenci sasniegt. Jau tagad mums taču ir tā apziņa, ka esam tuvāk vieni otriem. Diemžēl nevar vienmēr, ko grib, un tā mums laikam būs jāpaliek Tevi neredzējušam, mīļo Maimi. Paliekat mīļi sveicināti.

113.

B. PRIEDĪTIM
Kastaņolā 1908. gada 11. novembrī

Mūsu mīļie, esat nu sirsnīgi sveicināti mūsu zemē! Rakstīju jau reiz uz Davos-Platz, Sanatorium Turban, ka Elza puslīdz līdzīgos apstākļos, - šinīs dienās gaidām atbildi, kad profesors pieņems (viņiem jāpieprasa jau divas nedēļas iepriekš), tad būs jābrauc. Tā šim brīžam tūliņ nevar iznākt redzēšanās, bet varbūt mums jābrauc uz dzīvi uz Cīrihu vai Berni, dakteru dēļ, tad jau ar Brenci gan redzēsimies. - Mīļus sveicienus Vagulim; mēs domājām, ka viņš kur tāli projām, ka nau nekādas ziņas laidis. Esat nu pulciņā cik varat priecīgi un [iegādājat?] tos, kas nevar būt līdzi. Mīļi, mīļi sveic.

114.

A. BIRKERTAM
Kastaņolā 1908. gadā, ap novembra vidu

Cienījamais draugs! Jūs nebrīnēsaties, ka es Jūs tā uzrunāju; kas ar tik sirsnīgu draudzību varējis par mani runāt mūsu pirmajā literatūras vēsturē, tas jau ir mans draugs bijis, un šis jaunais vārds tikai apstiprina vecās jūtas, kuras uzradās jau viņās skaistajās dienās, kad jūrmalā bijām kopā un garīgi sapratāmies. Dziļi aizkustināts un sarkdams, un brīnīdamies, es tagad lasu, kā Jūs ar ģeniālu spēku esat aptvēruši laiku un patību, kas no viņa izaugusi, un ar tādu caurspīdīgi skaidru vienkāršību to attēlojuši. Caurspīdība, vienkāršība un tomēr plašums ir augstākais, ko var teikt par kritiķi un mākslenieku, un pēc kā es tik cenšos. Līdz šim mums nebija kritiķu, kas būtu spējuši caur kritiku radīt tēlus (priekš tā vajga divkārša spēka, bez analītiskā - arī sintētiskā jeb dzejnieciskā), bija mums visaugstākais - viri ar plašu zināšanu un skatu, ar fantāziju (piem., Asars), vai dzejnieki, kas kritikā gribēja iztikt ar saviem dzejnieku līdzekļiem vien.
Ja iedomājos, piem., V. Egl[īša] plašo fantāziju par tematu «Poruks», tad man jāsmejas; pretī Jūsu tēlojums tik īsā apmērā, gluži reāls un stingri loģisks, bez kādām mistiskām puķēm un tik skaistā stilā, plastisks, dzīvs kā organisms. Tā līdz šim kritikas un raksturojumus nerakstīja.
Es varu iedomāties, kāds gluži jauns mākslas darbs iznāks Jūsu monogrāfija, kur Jūs šīs savas spējās varat pilnīgi atraisīt un iet jaunus ceļus, kā Jūs to jau darījuši romānā.
Es tik vēl par vienu gribēju sevišķi pateikties, ka Jūs uzsverat manu dzimtenes mīlestību: pats kaunies ne vien to teikt, bet pat apzināties, un, kad cits to izsaka, tad tik jūtu, cik dziļi tas sēd. Jūs man arī daudz citās vietās esat teikuši, ko es tikko apzinājos (mūsu darbība jau ir pusapzinīga), kā ģeniāls aktieris izteic bieži to, ko autors nebija apzinājies. Sevišķi smalki izvesta ir «U. u. N.» analīze, ar apbrīnojamu instinktu atrasti viņas dzīvības nervi: es atkal neviļus iedomājos to jūrmalu, kur mēs visi bijām kopā, jo tur arī Spīdola un «U. u. N.» rakstīta. - Man tik daudz būtu ko teikt: bet ļoti steidzīgs darbs (kalendārs un tad dz. krājums), un A[spazija] turklāt slima, vienu tomēr gribu vēl teikt: es gar impresion. stilu baidījos minēt, domāju par agru, un nu Jūs man par lielu brīnumu to tik skaidri aprādat un analizējat «U. u. N.». (Par to gribētu Jums plašāk rakstīt vēlāk, man gribētos, piem., Gita nosaukuma.) Es Jums beigās gribētu vēl izteikt pateicību, bet baidos, ka neiznāk banāli, lai tās vietu izpilda manas draudzības jūtas, un es esmu labs draugs saviem draugiem.
Jūs esat manu darbību daudz, daudz atzinuši arī tur, kur tas netika darīts; ar draudzīgo, lielo uzslavu Jūs esat rādījuši, kādi mērķi man ir jāsprauž un jāsasniedz mūsu lietas labā, un, ja es jel vienā ziņā spēšu ar saviem turpmākiem darbiem sasniegt kādu daļu no tās nozīmes, kādu Jūs man pieliekat jau tagad, tad es par to pateikšos Jūsu draudzībai un zināšu, ka es to izpelnījies tikai tās lielās lietas dēļ, kas man dārga.

115.

E. PĪPIŅAM
Kastaņolā 1908. gada 18. novembrī

Ļoti cien.                                      18. 11. 8.

Ar lielu prieku lasīju Jūsu paziņojumu par jaunā laikraksta dibināšanu un uzaicinājumu līdzstrādāt. Lai nenokavētos pirmai burtnīcai, sūtam še tūdaļ līdzi pāris dzejoļu; kad tiem celtos šķēršļi, tad, lūdzu, atrakstat. Vairāk šai burtnīcai tagad nepaspēsim, jo man ir ļoti steidzams darbs, un Asp[azija] nevesela. Ja «Stari» vairs šogad neiznāktu, tad no turienes tiktu brīva «pasaka iz īstenības» «Meitenes mirte» no Asp. (nepilna loksne). Uz priekšu ko solīt tagad vēl ir grūti, varam tikai dzejoļus un A. fantāziju «Balts un sarkans», bet strādāt jau strādāsim, jo vairāk vien tādēļ, ka Jūs kā redaktors mums būsat sevišķi simpātisks, un, kā Jūs zināsat, mūsu simpātijas ir pastāvīgas. Šim laikrakstam es arī ceru visilgāko mūžu, jo, pēc manām domām, taisni uz viņa tehniskos principos šinī laikā ir visdrošāk dibināties.

116.

E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM
Kastaņolā 1908. gada 19. novembrī

Sirsnīgi sveiki! Kalendāru esmu pabeidzis jau kopš nedējas un šonedēļ beidzu vienu dz. krājumu; tad turpināšu atkal «Laupītājus», no kuriem ir jau gatavi trīs cēlieni, viens no manis un pārējie no Asg. Vairāk viņa tagad nevar, jo apslima tā, ka brauc rīt uz Berni pie profesora. Te tie iemesli, kādēļ «Laupītāji» nau jau gatavi; tagad atrakstat, kurp lai sūtu gatavo manuskriptu: uz Jums vai uz Rīgu? Jūsu solīto vēstuli neesmu saņēmis. Kad arī Jums sūtu; tad Jūs dabūsat to vēl novembrī un līdz svētkiem atliek laika nodrukāt. Šimbrīžam saņemat mūsu sirsnīgākos sveicienus. Jūsu [paraksts].
Vai Jūs negribētu izdot pēc jaunagada stāstu krājumu no Asp., būs 6 loksnes. Daudzreiz sirsnīgi sveicināti no abiem. [Paraksts.]

117.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1908. gada 21. novembrī

H. P. biju šodien ciemā pie Šarteniem uz pusdienu; nogāja labi; ar veceni runājām kā zoss ar cūku, bet labi sapratāmies. Šo karti pēc atnesa lavandaja, lai Tev aizsūtot. Daudz labas dienas arī no lavandajas un Luigina. Rakstīšu pats arī šodien.

118.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1908. gada 22. novembrī

Manu sirdsmīļumiņ, Tavu kartiņu dabūju jau šorīt, un man bij, it kā es jau būtu zinājis, ka viss izies labi. Ka nau organiska vaina, bija domājams no tā, ka Tev taču pa laikiem ir bijis arī labāk, kā, piem., Slobā un arī še pirmo vasaru. Nu Tu zini; mīļo labumiņ, un nu vari ņemt pats sevi ārstēties un lielo pūku kā palīgu. Gan jau nu izārstēsim ar siltumu un ēšanu, un labu turēšanu. - Kā nu būs ar Cīrihas braukšanu? Vai siltuma dēļ tur vai te? - Vai prasīji arī, kādēļ nau bērns bijis? Man liekas, ka Tu nebiji sastādījis jautājumu listi. un varbūt tā aizmirsi par dažu jautāt. Es ar pēdējās dienās ar to darbu biju kā iemidzis un nekā nepārrunāju. Ja būtu kas svarīgs palicis nejautāts, tad jau vari vēl īsākā audiencē paprasīt. - Sveicienus Cielēnietei vispārīgus un sevišķus uz dzimumdienu. - Un nu par šenes notikumiem: pie Šarteniem biju šodien pusdienā, dikti negribējās iet, jo diena pagalam, bet jāpilda solījums, un nu: izrādās, ka nebija nemaz gaidījusi! Par laimi es nebiju nostrādājies un nezaudēju humoru, tā vēl nogāja viss labi, ņēmos tos 3 sievišķus smīdinādams, tā priecīgākā ir vecā māte. Pate ir vēl arvien ļoti laimīga, ka viņi top slaveni. Ēdām polentu. Karolina taisītāja. Sonderforch-Umweg ir nemierīgs, liekas, ka meklē Tevi pa sienu un tabaku, pa vīnu stalažām un jumtu šķorēm un brīnās, ka arī tur Tevis nau. Visa māja grib viņu pa nakti noturēt istabā, bet tas tik reizi izdevās, tad arī piebļāva visiem ausis un no rītus pelnos bij veikala darīšanas: pelnus es tagad vienmēr atstāju, bet viņš nepaliek, nupat nolaizīja man degunu, iekoda reizi un ārā, tātad iekošana nozīmē ne vien ēšanu, bet arī tās pretstatu. - No svarīgām lielām vēl - noticis: 1) Kurcis atsūtījis mīlestības vēstuli un 25 frankus; lai piedaloties pie Landera «Imanta»; gribu atbildēt, ka man bail no L-a simpātijām priekš Niedras, 2) Raņķis grib izdot otrā drukā «Noskaņas», bet vai nekonkurēs ar jaunajiem dzejoļiem? Ko atbildēt? 3) Brālis prasa, kur Tavs apsolītais artikels par siev. kustību pērn?4 4) Tu gribēji sataisīt pēc «Gleichheit». Atbildēšu, ka Tu nevarēji. Viņš arī nobēdājies par K. D. uzbrukumu. 5) Jāmierina. - Pats strādāju tikai vienu dienu. «Ziemeļbl[āzmai]» dzejoli pabeidzu, vairāk nekā; jūtos iztraucēts; šodien atkal visa diena beigta. - Pusdienas ēdu pēc savas modes: maizes vietā sieru, sviesta vietā avīzes, cepeša vietā - Schäfeli, runcis Theilhabers ēd vēl tikai teļa cepeti, labu, bet daudz. Herzensseeliņ, Liebvogiņ.

119.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1908. gada 23. novembrī

Esmu jau divas kartiņas dabūjis, aizrakstīju vakar vēstuli, šodien notikumu maz, tikko pietiek kartiņai. Alsobald Weiter cītīgi palīdz saimniecībā, viņš ēd gaļu, es mazgāju katlus, un tā mēs iztiekam viens ar otru. Aizgāja tagad Tevi meklēt vistu stallītī. Ziņa par Taviem zobiem mūs pārsteidza, bet ne patīkami, baidāmies, ka Tu nerādītu zobus par daudz. - Vai biji jau kādā koncertā vai teātrī? Jums būs «Lohengrīns» trešdien, tas Tev patīk, aizej. Ceturtdien «L'eventail». - Es vēl neesmu neko aizsūtījis. Šodien atkal apmācies. Vai tur jau sniegs? Kā ir ar aukstumu? Sveicini visus.

120.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1908. gada 24. novembrī

Dabūju Tavu kartiņu un reizē arī ciemakukuli, par kuru izsaki Cielēn kdzei daudz mīļu paldies. Katrs gārdais kumoss slavē devēju. Šlipenbahs arī dabūja savu tiesu un atrada, ka labs gan. Citādi viņš ar mani nau visai mierā, nesēd daudz mājās, Frauchen jau arī neesot, smādē manu ēdamo un neatstāj man nekā pāri. Vēstuli dabūju no Antona, laba. - Šodien pastrādāju un gribu īsti rit jau beigt, bet nezinu, vai paspēšu. Stipri manās nogurums, kaut gan daudz dienas tiku izlaidis. Izstaigājies nu vēl labi pa koncertiem un «Lohengrīnu» nepalaid garām. Apklausies, kur ir lielāka kolonija - Bernā vai Cīrihā, tur vajdzēs aizsūtīt Līgotņa «Liter[atūras] vēsturi». Sveicini nu atkal visus. Lido.

121.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1908. gada 25. novembrī

Dabūju visas tās smukās kartiņas - man nu gan tik tādas daiļrakstāmas vien, bet rīt iešu uz Cassar?, tad paņemšu. Jāiet visvairāk dēj tā Ohrab-Silberschein, kas tā esot par virtšafti! gan. jau nu redzēšot, kad pārbraukšot Frauchen! Jāiet vien ir. Nepabeidzu šodien, varbūt pat ne rīt. - Šodien tādi notikumi: ka vējš izsita manu logu, Biruta atrakstīja vēstuli, pats izvārīju putru,
bet neēdu, runcis izskaitīja līdz trim, saimniecei atbrauca viesis, saule jau trīs dienas. - Aprunājies labi par palikšanu Bernē vai Cīrihā; ko teica dakters? Kā ir ar krāsnim? - Vai nopirki sev siltas kurpes? - Kurai kolonijai jāsūta Līg[otņa] «Lit[eratūras] vēsture»? - Iz. staigājies vien pa teātriem, kad ar nogursi, tikpat būs savs atspirgums, un gan jau vēlāk atpūtīsies. Lido.

122.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1908. gada 26. novembrī

Mūsu Šlāgzāns jau skaita līdz trim, tas nozīmē vēl trīs dienas; istabā viņš nesēd, bet tāli prom arī neiet, kas zin, kad nāks. Labi bij, ka paliki gultā, jaunākais laikam nebij teātrs, bet negulēšana līdz 4, tas piepūlē visvairāk. Rakstīt nu vairs neraksti neko garāku, gan jau dabūsim zināt savā laikā, Strādāt arī nestrādā, ne priekš tam brauci. Kad vēl paspēj, tad atraksti, ar kuru vilcienu brauksi un kad būsi še. - Šodien un rīt vāru minestru, bet Hochheraus nemaz nenāk palīdzēt, tikai vēl ēst, lai jau vīrišķis pats tiekot galā. Lika tikai Tev atvest bifstek, to vieglo gaļu lai neņemot. - Ar darbu vēl neesmu galā, tepat būtu, bet aizvien vēl kas jāpieliek. Sveicini kdzi. Lido.

123.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1908. gada 26. novembrī

Rakstu tūliņ, no rītus pēc Tavas kartiņas saņemšanas; ja Tu ceturtdien dabū zobus, varbūt tad jau brauc piektdien, un šī mana karts Tevi vairs nesasniegtu. - Brālis atkal pieprasa pēc pārskata par «siev. kustību». Sveicini mīļi H[erteļa] māsu, mierināt jau nau iespējams. Šorīt mums bij pirmā salna; Sommertags nepaliek pa nakti iekšā; jāejot Tevi meklēt, vai neesot baznīcā. Nenopūlies par daudz ar ilgu runāšanu. - Tu vari ar savu biļeti braukt cauru sestdienu līdz svētdienas rītam. Es gaidu, vairs nerakstīšu. Sveicini visus radiņus un draugus - vecos un jaunus. Lido.

124.

A. DEGLAVAM
Kastaņolā 1908. gada 27. novembrī

Mīļo brāl, esmu tagad viens pats mājās. Elza aizbrauca pie ārsta profesora, nu jau nedēļa: briesmu nau, tikai liels vājums un nevar strādāt. Tā arī Tev solītais raksts neiznāk; būtu es viņu uzrakstījis, bet Tu zini, ka es steidzos ar Kalenderi un ar krājumu, un ar tulkojumu. Sāku es jau arī apgurt, un, kad nu man arī tā būs otrreiz, tad var vēl spēki izsīkt. Turies nu Tu, Tava reize, tā atbilde K. D-im bija īsta vīra vērts. Patīkami ir, ko Tu saki par L. vēstuli? bet šaubos atkal, ka viņš tās fanātisks Andrieva cienītājs. Vai nu L. ir muļķis, vai patiesi putrotājs, abās reizēs nau nekāda labuma. Kā arī var kritiku uzrakstīt, kad nau lasījis Tavu romānu? Paliekat abi mīļi skūpstīti. Sveiks.
                                                                                                                    [Paraksts.]

125.

K. ĶIRPĒNAM
1908. gadā, ap 2. decembri

Mīļais, labais, stipri nostrādājos un esmu nu izgājis kāju ceļojumā; rakstu Tev no ceļa. Pirmais dzejoļu krājums, kā runājām, ir gatavs (varbūt vēl viena otra vieta drošības dēļ jāpārrakstā), un varbūt Tu viņu jau būsi saņēmis vai saņemsi šais dienās. Te ceļā nu lasu itāliešu laikrakstos, ka kara stāvoklis esot atcelts; tas daudz ko pārgroza arī šinī lietā; atkrīt nost liela daļa no rūpēm par sarežģījumiem. Daudzus dzejoļus esmu apzīmējis ar ? un kad tie atkrīt.

126.

E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM
Kastaņolā 1908. gada 7. decembrī

Sirsnīgi sveiki! Nupat saņēmu Jūsu vēstuli un tūliņ atbildu. Ka druku sāks tik janvārī, man patīkami: aizvakar nobeidzu un aizsūtīju dz. krājumu un 2 nedējas atpakaļ Kalendri, tādēļ esmu noguris. Pēc 2 nedēļām saņemsat «Laupītājus». Asp[azijai] stāsti 5 gatavi, viens vēl jāraksta; tā būs otrā grāmata. Kā trešā varētu nākt Kalderons, bet rokraksts esot pašlaik aizsūtīts uz dramat. cenzūru; noraksta man vairs nau, tātad jāpagaida. Asp. nupat bija nopietni slima, vajdzēja braukt uz Bernf pie profesora, tagad vēl ļoti vāja; savu stāstu krājumu nobeigs tikai janvāri. Viņa domā līdz tam neturpināt Mopasāna tulkošanu, - tas nāktu vai kā ceturtā, vai piektā grāmata (vai vēl pēc mana dz. krājuma). - Mīļus sveicienus un labākās sekmes biedriem viņu jaunajā uzņēmumā un Jums kā visu biedru mīļam pabalstītājam.
Naudas 50 r. pietiks, jo ceru dabūt honorāru par kalendāri. Sveiki.
Ja tiekaties, nododat daudz sveicienu Vilim. Sveiki. Saņemat no mums abiem daudz, daudz labu dienu.

127.

A. RAŅĶIM
Kastaņolā 1908. gada 7. decembrī

Raņķ[im]. Ļoti godāts kungs! Saņemat vispirms daudz paldies par piesūtītām interesantām brošūrām un par laipno priekšlikumu «T. N.» izdošanas lietā. Man jāatvainojas, ka tik vēlu rakstu, bet mani kavēja manas sievas slimība un steidzams darbs, kuru nupat nobeidzu - tas ir jauns dz. krājums. Šis pēdējais apstāklis, kā Jūs redzat, jau dod atbildi uz Jūsu manim tik godinošo priekš[likumu] caur to būs neiespējama laikam «T. N.» jauna izdošana, jo divi krājumi stāvētu viens otram ceļā. Es gan ceru, ka jaunais krājums drīz izies, uz ko jau spiež arī tagadējais cenzūras stāvoklis, un tad būtu laiks arī «T. N.» jaunizdevumam. Bet, kad Jūs varbūt «T. N.» vietā ar mieru. izdot citu dzejas darbu, kas nekonkurētu, tad es aizrādītu uz Saules cikliem, kuri parādījušies «Auseklī» un «Staros». Kopā tur būtu apm. 3½ loksnes, šķēršļu cenzūras ziņā nebūtu, kaut gan saturs aktuāls un Jūsu apgādienam piemērots. Ja Jūs ar šo ciklu iepazītos un vēlētos par to tālāk interesēties, es Jums rakstītu sīkāk. Honorāra ziņā pa]aujos pilnīgi uz Jūsu nosacījumiem un piezīmēju tik, ka es mēdzu dabūt pusi no skaidra atlikuma. Jūs minat par K. Kautska «M[arksa] ek[onomisko] māc[ību]» tulkošanu, tur man jāatbild, ka es negribu aizstāties ceļā biedru darbam, jo varbūt taču radīsies līdzekļi viņa izdošanai. Būtu labi, ja varētu kaut kā ierīkot sazināšanos, lai netiktu velti tērētas pūles par tik liela darba divreizēju pārstrādāšanu, kur tik daudz citu darāmu darbu. Viens no tādiem darām[iem] darbiem ir «Kapitāla» tulkošana. Es no viņa turpināšanas pēdējā laikā biju atsacījies, jo nebija gandrīz nekādu cerību to izdot, un baidījos arī, ka netiek atkal divreiz un par velti darīts. Še bez tam vajga lielu priekšdarbu, jo nau jau nekāda nieka brošūrīte, nevar arī tik pavirši rīkoties kā līdz šim pat lielākos tulkojumos, kuri top tulkoti no tulkojum. vien, kas paši ļoti nepilnīgi. Man tagad priekšā daži citi steidzami darbi, bet, kad «K.» izdotu pa daļām (5 lokš[ņu] brošūrās), tad es varētu īsā laikā sakārtot tādu izdevumu. Vai manusk[riptu] Kalend[āram] saņēmāt? 7. 12. 8.

128.

K. ĶIRPĒNAM
Kastaņolā 1908. gada 12. decembrī

Mīļais, labais, nedusmo man par to nerakstīšanu, nelabi tas bij, bet varbūt Tu pats arī pazīsti tādu nogurumu pēc gariem un steidzamiem darbiem, kad nau vairs ne fiziskas iespējas uzrakstīt vēstuli. Tagad pat pēc vienas dienas atpūtas esmu atkal steidzīgā darbā: jānobeidz ātri Šillera «Räuber», no H. A. nāk draudu vēstules viena pēc otras; t atkal garāk nevar rakstīt. Nejaunojies jel Tu, mīļais, uz mani, ir diezgan, kas ļaunojas, un pie tuvākiem draugiem taču vienīgi var drusku vaļīgāk palaist grožus un atpūsties. Par vēlu arī nāk tā grāmatiņa, es zināju to, tikai neiedomājos, ka Tev eksāmi un es nu Tevi apgrūtināšu jo vairāk. Bet šitādi darbi jau ir kā lāsts, te domā, ka nu gatavs, te izrādās, ka jāstrādā no jauna klāt lielus laikus. Kā nastas viņi nospiež, un tagad, kur man viņa nau vairs mājās, es uzelpoju brīvi, kaut gan līdz kaklam apkrauts ar darbu. Neļaunojies, mīļais, un palīdzi vēl šoreiz, tādas grāmatas vairs nerakstīšu, tās nokauj cilvēku. - Izdevējs man tika piesolīts, bet, liekas, viņš nu nau vairs Rīgā. Vai nau iespējams Tev pašam sadzīt kādu, jo briesmas jau nau lielas. - Vāka zīmējumu var atmest, citādi iznāks par vēlu, jo varbūt taču būtu iespējams līdz svētkiem. Ja pēc svētkiem, tad lai taisa pats mākslenieks, neesmu nemaz par to iedomājies. - Še klāt pielikto lapiņu, lūdzu, nodod Antonam. - Vai kādam cenzoram (oficiāli) arī dosi? Vajdzētu; arī izdevumu nevajdzētu taupīt, gan ienāks pēc. Paliec sirsnīgi sveiks.

129.

A. BIRKERTAM
Kastaņolā 1908. gada 12. decembrī

Mīļo biedri!

Saņēmu Jūsu mīļo vēstuli un Jūsu piezīmes par krājumiņu ar lielo paldies. Ka desmit dzejoļiem būs jākrīt, biju domājis, baidījos pat par vairākiem, - bet citiem. Tikai 1) «Vakarvējš» (27 - 28) un 2) «Karā kauta dvšēselīte» (142), man liekas, varētu palikt: 1) («Vakarvējš») ir stipri mīkstināts, «kalnu» pat daudzi nemaz nepazīst šinī nozīmē; «Kopums», kur tas bij drukāts, nau konfiscēts, 2) («Karā k[auta] dv[ēselīte]») ir no citiem arī atzīts par nebīstamu, un pēdējās lappuses no tā ir pat mazāk bīstamas nekā pirmās, varbūt šie 4 pantiņi nolaižami:

                    «Kautā karav[īr]a vārdu liekat
                    Sav[ā] dv[ēsles] slepenākā vietā,
                    Lai to neizrauj jums bargais laiks,
                    Lai to nedzird klausītāju ausis».

Nolaist pēdējo daļu ir nolaist ideju, un tad dzejolis būs nesaprotams un bez galvas. Vispār, man liekas; viņš vismazāk bīstams, jo ir tikai tēlojums, bez jelkāda uzaicinājuma un morāles. Un vajdzīgs viņš man kā visa krājuma kopsaņēmums, iznākums, arī apoteoze; viņš satura visu kopā kā katrs «Rezumēs»; bez viņa ir daudz runāts, bet nau nekas teikts. Tās arī Asp[azijas] domas, kuru viņa bez tam tura par labāko. Visādā ziņā, es domāju, cenzoram vajdzētu dot līdzi visu. Man šī cenzūras piemērošana bij ne vien visnepatīkamākais, bet arī grūtākais darbs; jo lielāks paldies Jums, mīļo biedri, par Jūsu sirsnīgo līdzdalību un pūlēm. - Vai kādam no oficiāliem cenzoriem arī tiks dots priekš apspriešanas? Man liekas, to arī vajdzētu: Uz Jūsu mīļo vēstuli šoreiz vēl nevaru atbildēt, bet drīzumā ceru tikt galā ar vissteidzamāko darbu. Esat mīļi sveicināts un sveiciniet L[īgotņu] J[ēkabu]. Veseli!

130.

K. ĶIRPĒNAM
Kastaņolā 1908. gadā, ap decembra vidu

Mīļais, labais, nu es reizi esmu brīvs, nobeidzu arī to ievadu un nu varēšu kādu dienu atpūsties ar godīgu sirdsapziņu. Kad nosūtīju Tev dzejoļus, tad biju tā noguris, ka ne par ko nevarēju vairs uzrakstīt to ievadu, lai nu iet abi, kādi ir, es viņus vairs rokā neņemšu. Par daudz nomocīja tā piemērošanās tiem neatkarīgiem iemesliem, tas ir briesmīgs šķērslis, jo visas domas rakstot top jau pašā sākumā nospiestas, iekam vēl lāga parādījušās, tas ir lielāks šķērslis nekā atskaņas un visa metrika.
Ko nu Tu, mīļais, ar to grāmateli izdarīsi? Vai varēs iet ar tiem pārlabojumiem un izlaidumiem? Es domāju, ka taču ies, un labāk tā nekā konfiskācija, Ja nepieciešami, lai nolaiž labi daudz, paliks taču diezgan neaizskārts, kas nau bīstami. Kad nu maz paliek pāri, tad varam apslēpt strīpojumus ar to, ar ko citi apslēpj savu tukšumu: ar papīra izšķērdību: katru dzejoli iesākt pus lappusē; virsrakstu likt augstāk, tāli nost no teksta; katru dzejoli no 4 pantiem jau likt uz divām lappusēm; garākās dzejas starpas likt pa 3-4 rindiņām. Tad vēl varētu ņemt varbūt mazāku formātu, lai iznāktu vajadzīgās 6 loksnes, utt. Atraksti man jau tagad īsumā, kas izrādās, kā Tev liekas ar iznākšanu. Referātu par tiesāšanu saņēmu. Vai nevarētu dabūt arī apsūdzības rakstu par 17. nov.? Paraksti arī kādu rindiņu par sevīm; es, piem., nezināju, ka Tu «Apskatā». Vai tā taisnība? Tad jau avīze būs godīga. Vai «Jaunais Teātrs» dabūs subvenciju? Raņķis pieprasa, lai es izdodot otrā drukā «Tāl. Nosk.», bet, kad jaunie iznāk, tad nevar. Antona vēstules dabūju, mīļus sveicienus; bet nokusis, negribas vēl rakstīt; sveicini sirsnīgi Līg[otņu] J[ēkabu] un Kr[eplinu], un, ko vēl zini, un esi pats mīļi, sirsnīgi sveiks!

131.

B. SKUJENIECEI
Kastaņolā 1908. gada 28. decembrī

Lai rakstīts tas pantiņš kā atbilde uz Tavu sūtījumu un dzeju, - Tu būsi jau aizmirsusi, uz ko tā atbilde. Bet Tavs viņš ir, lai iet. Visu laiku tiku saraustīts uz pusu pusēm. Drīz rakstīšu Tev prātīgāku kartiņu. Tava lielā skaistā vēstule par Tevi pašu mani sajūsmināja, re, kāda Tu esi bagātā! Tu, mīļā Rūtiņ.

132.

A. KASTEĻANSKIM
Kastaņolā 1908. gada 29. decembrī

Augsti godātais kungs!                                                                              29. 12. 8.

Es biju pārliecināts, ka Jūsu grāmata jau sen iznākusi, žēl, ka man toreiz vajadzēja uz ātru roku gatavot rakstu un ka Jūs man nedarījāt zināmu par izdošanas atlikšanu uz veselu gadu, es būtu savācis jaunu materiālu un apstrādājis no jauna visu ātrumā rakstīto rakstu. Tagad varu tikai izpildīt Jūsu priekšlikumu par pēdējā raksta izstrādāšanu un svarīgāko datu atjaunošanu, kuri pa gadu izmainījušies. Veltīt vairāk laika nevaru, jo esmu aizņemts ar citiem darbiem. Atsūtiet man korektūras lapas, bez tām nevaru ķerties pie darba, ja nav melnraksta. Kas attiecas uz vācu rakstnieku, uzrakstīju uz dzimteni, taču neesmu pārliecināts, ka atradīšu, jau vairākus gadus neuzturu sakarus. Norādiet, lūdzu, vēlamos apmērus vācu rakstam arī.

133.

A. GULBIM
Kastaņolā 1908. gada 30. decembrī

Gulbim 30. 12. 8.

Tavu sen gaidīto vēstuli šodien saņēmu, - biju gaidījis, ka Tu tomēr izrādīsies par tādu, kādu es Tevi pazinu no paša sākuma. Tu runā par neuzticību mūsu starpā, kas cēlusies nenolīdzinātu parādu dēļ: tā gan nau. Tu zini, ka es nekad neesmu Tev tos atgādinājis un ka Tu pats no laba prāta atsūtīji man tos vekseļus. Tā neuzticība, kuru Tu jūti, cēlās daudz agrāk, tad, kad Tu savu uzticību novērsi uz tām pusēm, protams, ar to es Tev neko nepārmetu, bet tikai izsaku, kā bij. Līdz ar tiem vekseļiem Tu solīji sākt man nomaksāt no šī gada beigām, tagad Tu atrodi, ka Tev vispirms jāsamaksā veikal[niekiem] 5000 r.; es biju domājis, ka man tā mazā summa vairāk vajdzīga nekā tiem tā lielā. - Par «Kaspara un Birutas» tulkošanu jau agrāk bija atbildēts: Asp[azija] uzņemas to darbu par Tevis solīto summu 150 rbļ. - Nauda sūtāma uz to pašu parasto vēstuļu adresi.
Pret «Sidraba šķ[idrauta]» tulkotāju M. kdzi viņai nekas nau pretī, viņa to nepazīst; autora tiesības pret izdevēju krievu valodā, protams, paliek oriģinālsacerētājai. Novēlam Tev [tālākā teksta trūkst].

134.

K. ĶIRPĒNAM
Kastaņolā 1908. gada 31. decembrī

Mīļo, labo! Rakstu Tev uzdevumā un arī savā lietā. Kāds krievu profesors grib izdot grāmatu par nacionālo jautājumu un vēlas kādu kompetentu vācu rakstnieku, kas uzrakstītu negaru (mazāk par loksni) rakstienu par Baltijas nac[ionālo] jautājumu no vācu stāvokļa,- bet objektīvi; termiņš 3-4 nedēļas. Tagad jau ir liberāli vācieši; varbūt pazīsti kādu? Atminos, bija kāds Bērents (?), kas rakstīja liberāli par «Sidr. šķidrautu», kad to uzveda. Kad Tu varētu ieteikt kādu (varbūt Tev kā avīžniekam tagad ir arī vācu kolēģi paziņas), tad tam vajdzētu būt gluži godīgam cilvēkam. Es neceru, ka tāds radīsies, un rakstu Tev, tikai izpildīdams lūgumu. - Un nu mana paša lieta: dzirdu, ka notiesāts vecais Fr. M[ierkalns] un vēl turklāt par «Aus[ekļa]» dzejoļiem. Kad tā ir, kas tad lai iznāk ar krājumu? Es nevaru redzēt, ka cits ciestu manā vietā. Ja par to var atalgot, tad labi, bet tas jau tā nebūs. Ceru, ka šī vēstule pienāks, kad būsi jau eksāmenus nogrūdis no kakla, - tad atraksti man pāris rindiņu. Kad nevarēs citādi, būs jāatstāj izdošana. Pasaki, cik tāļi jau bija lieta virzīta. Ja būtu vajdzīgs drošības dēļ nolaist, cik ieteica A[ntons], lai nolaiž. Tev jau ir pilnvara rīkoties.
Paliec nu vesels, mīļais, un saņem mūsu jaungada sveicienus. Sveiks!
____________
* Pats pēdējais garais dz., man liekas, nau bīstams, kad atlaiž pāris apzīmētās rindiņas, un, ja viņa nau, tad viss krājums gandrīz nevajdzīgs. Es par to A. rakstīju. Sveiks!