RAINIS

Vēstules

Šveices periods (1906. - 1911.)

1911. gads

296.

F. ROZIŅAM
Kastaņolā 1911. gada 8. janvārī

Mīļais, dārgais draugs! Laimīgu jaunu gadu arī Tavos apstākļos! Tādu spēku un veselību, kas visu panes un pārvar! Ar brīnumu esmu dzirdējis, ka Tavs spēks ir vienmēr audzis, bet, ja kad, ja reiz viņš draudētu Tev izbeigties, tad mīlestība, kas Tevi pavada katru soli, lai Tev dod viņu no jauna; tad smel arī no šīs sirds, kas Tevi vienmēr piemin še un citur. Klusēju tik ilgi, jo gribēju nākt pie Tevis, cienīgs Tavas draudzīgās atzinības un Tava nenogurstošā darba. Nu es arī tiku strādājis un nobeidzis vienu darbu, kuru gribētu redzēt Tev patīkam, kad nāksi brīvs. Vēl nedaudz gadu, kurus Tev palīdzēs īsināt Tavs darbs un apziņa, ka arī tur Tu neesi nekad viens, kaut arī tāds justos. Palieci tikai arvien sveiks, dārgais draugs! Tavs [paraksts].

297.

V. DERMANIM
Kastaņolā 1911. gada 8. janvārī

Mīļo, dārgo veci! Ceru, ka šis tālais laimes vēlējums uz jaunu gadu sasniegs Tevi. Kaut gan dzirdu, ka šķēršļu topot arvien vairāk. Arī šīs rindiņas, pie Tevis nākdamas, jūtas kā treliņu priekšā, kuri šķir apmeklētājus no mīļajiem. Ko es Tev varu teikt? Esi sveiks miesās, kā Tu allaž biji, gan jau tad gars būs jo sveiks. Es dzirdu, ka Tu uzturoties spirgts arvienu, un priecājos uz nākotni, kad Tu būsi arī brīvs. Paliec sirsnīgi sveicināts no Tava [paraksts].

298.

H. ASARAM
Kastaņolā 1911. gada 9. janvārī

Buon capo d' anno carissimo! Nupat lasu «J. D. L.» pēdējo 1910. g. numuru, Jūsu vārdus gadu maiņā, M. A. «Vecgada naktī» un domāju, ka taču esam biedri visām nesaskaņām par spīti. Gribēju Jums jau novembrī rakstīt vēstuli, sūtīju iepriekš materiālu mazam artiķelim, bet tas palika neuzņemts, tad paliks arī vēstule. Būtu sūtījis arī kādus dzejoļus kā atmaksu par brīveksemplāru, bet Jūs nekad neprasījāt, un arī nupat iznākušiem krājumiem nekā neuzņēmāt paraugam, tad arī tie paliks. Tikai vienu gan varu sūtīt senam draugam: miglior continuazione! Un, kad Jūs tāpat domāsat un Jums būs kas ko teikt, tad atrakstīsat.
Distinti saluti.

299.

E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM
Kastaņolā 1911. gada 9. janvārī

Buona fine e miglior principio d'anno!
Laimīgu jaunu gadu un sirsnīgus sveicienus.
                                            Jānis.

300.

A. DEGLAVAM
Kastaņolā 1911. gada 9. janvārī

Jaunu gadu ar jaunu laimi, mīļo brāli un mās'! Tas mazais, skaistais pastnieciņš uz spārīša atnesa no Jums visu labu - daudz skūpstu un mīlestības, un vecas draudzības, un lielu kušķi naudas un smuku grāmatiņas izdevumu, un beigās vēl labu, saulainu laiku, jo līdz tam pie mums bij lijis. Par visu lielo paldies, un Jums tāpat visu, kas vien labs, veselību un brangu izdošanos visās lietās. Rakstījis būtu jau agrāk, bet tā pate cieminiete, atpakaļ braucot, atkal pieturēja še uz nedēļu, un drīz gaidāms vēl. - «V. n. l.» ir iznākusi glīta maza grāmatiņa, cena piemērīga, un uz pašiem svētkiem, kad pērk. «Taurētāja» zīmogs piestāv ļoti brangi tekstam un izdevēju firmai. Lielo paldies Tev, mīļo brāli, par Taviem nemitīgiem pūliņiem un pateicos arī tāpat citiem izdevējiem. Cik eksemplāru tikāt drukājuši? Uz svētkiem un jaungadu ies labi, un otrā grāmata «T[ie], kas neaizmirst» nemaz nekonkurēs, bet viena otru papildinās, jo viņas [taisni?] no sākta gala bij domātas kā vistuvāk kopā saderīgas, kā divas daļas, kurām pienāks klāt vēl trešā. Tā jau arī bij paskaidrots priekšvārdā. Atsūti nu vēl kādus pāris eksemplārus man. Redakcijām arī piesūtat. Ko tagad laidīsat kā otru grāmatu? - Tagad laikam arī dabūsat pabalstus un biedrus no arodniekiem. Novēlu labākās sekmes «Taurētājiem». Un Tev un Emsiņam no mums abiem daudz, daudz skūpstu.

301.

A. DEGLAVAM
Kastaņolā 1911. gada 9. janvārī

Jā, vēl par honorāru par «V. n. l.». - Lai «Taurētāji» dara paši, kā zin un spēj; es jau neiešu viņus piespiest un prasu tikai kā no «Kultūras», lai neizpauž, ka maksā man lēti, jo pret grāmatizdevējiem mana cena ir 50 rbļ. par loksni un to es negribu iet zaudēt. Redzat, kā tagad sāk rīkoties viņu sindikāts. Lai «Taurētājs» maksā pusi no skaidra atlikuma vai, ja cieta cena, tad apmēram to pašu. Noteikt to var tik, kad zina eks[empltīru] skaitu un izdevumus. - Raņķim rakstīju, bet viņš teic, ka jau viss izpārdots (: vēl 230 eks.), un liedzas piemaksāt. Tagad viņam arī uzbrukusi liksta un lai paliek. - Par tiem virzienu rakstiem tagad negribas nekā rakstīt, esmu pārāk noguris; mani teorētiskie uzskati Tev zināmi, praktikā un Rīgā es nevaru runāt līdzi, tur man var kļūdīties. Vēlreiz, mīļo brāli, daudz, daudz labu dienu un skūpstu -
                                                                                                        [paraksts].

302.

A. LŪKINAI
Kastaņolā 1911. gada 9. janvārī

Daudz paldies, cienītā kundze, par labām ziņām: 10 lb veselības ir liels ieguvums! Mēs ar to nevaram lielīties! Asp[azija) pat 1 klgr. pazaudējusi. Daudz paldies par sirsnīgiem vārdiem un labu humoru, tas Jums tagad būs vajadzīgs, tāpat cien. Lūkina kgm. «Lai dzīvo karš un Polija!» man ļoti patika, cien. kgs, - bet kā Jums patiks: «Lai dzīvo miers un Latvija - un Parīze, cien. kundzes ilgu pilsēta!» Ceru, ka Jūs manam saucienam pievienosaties tikpat jautri, kā es jūsējam. - Nu Jums, mīļo biedri Kirhenštein, atspirgt no emigrantu dzīves jaunā sabiedrībā. Bet visiem kopā daudz, daudz mīļu labdienu no Jūsu Raiņa un tāpat no Asp.
Uz Parīzi jau aizrakstīju, «Dz[imtenes] V[ēstnesī]» bij īss referāts par «Izgl[ītības]» gada grāmatu, bet tikai sauss atstāstījums, pat autora vārdi nebija minēti, tādēļ nosūtu to. - Sveiki!

303.

D. ROZENBERGAI
Kastaņolā 1911. gada 9. janvārī

Mīļo Doriņ, novēlu Tev divkārt jaunu gadu ar jaunu laimi, jo nu Tu esi sākusi arī jaunu dzīvi. Visu Tu pati esi ieguvusi priekš jaunās dzīves - jaunu spēku, zināšanas un stāvokli, nu tik vēl ir jānāk jaunai laimei. Un tā gan nāks, jo laime jau vienmēr tur, kur ir spēks. Ar intresi es esmu Tev un Tavai attīstības gaitai sekojis visu laiku, jo vairāk tagad priecāšos, kad Tev pēc visām ciešanām nu sāks iet uz saulaino pusi. Man liekas, ka Tavu redzes aploku paplašinātu vēl vairāk, kad Tu kādus pāris gadus uzturētos tālākā Krievijā. Elza Tev jau minēja par Kaukāzu, bet varbūt arī Odesa un Dienvidkrievija Tev patiktu; arī tur man viens pazīstams.

Atklātnes malā pierakstīts:
Paliec vesela un esi mīļi sveicināta un skūpstīta no Jāņa.

304.

J. DAMBEKALNAM
Kastaņolā 1911. gada 11. janvārī

Dārgo Jānīt!

Vispirms lielo paldies par to glīto grāmatiņas izdevumu! «Taurētāja» zīm[ogs] pilnīgi izpilda vāka zīmējuma vietu, nozīmīgs priekš izdevēju biedrības un iznāk lēti. Druka skaidra, tikai ievadā daudz kļūdu un arī tālāk dažas itin nepatīkamas. Žēl, ka daudziem dzejoļiem vajadzēja atkrist nost. Toties atkal cena lētāka. «Taurētāja» liels nopelns, ka grāmatiņa iznāca priekš svētkiem uz labāko pērkamo laiku. 100 rbļ. saņēmu. Nu tikai jānovēl vislabākās sekmes tāļākā «Taurētāja» darbībā! Nodoms izdot sēriju zinātnisku grāmatu ir ļoti labs. Visvairāk man patīk, ka «T.» meklē jaunas metodes grāmatu izplatīšanai. Ar gr[āmat]u pārdošanu bodēs vien vairs nepietiek, jo bodes sāk pilnīgi pārvaldīt grām. tirgotāju sindikāts. Pret to ir jāved cīņa, ja grib plašākām masām uzturēt grāmatas kā izglītības līdzekli. Abonēšana pēc Der. Gr. N-as ir laba, bet tad vajga priekš «T.» ieinteresēt masas; kolporteri labi, bet vai nu prasa daudz naudas, vai personisku nodošanos šim mērķim. Kā ar to stāv «T.»? Lasīju, ka arodn. biedrības vai nu nemaz par «T.» neinteresējas, vai izsakās atturīgi, vai nogaida. Vai tur nau cita starpā iespaids arī no dažiem grāmatu sindikātniekiem, kā, piem., Raņķa? (D[eglavs] Tev varbūt būs stāstījis, cik smalki Raņķis nopirka «U. u. N.» 1000 eks. par 17½ kap. par eksemplāri, kurš patiesībā maksā 75 kap.! Un atdot mums atpakaļ visu skaitu par to pašu cenu + komisijas % viņš liedzas. Nu viņam piespriesti gadi un tādēļ mūsu lieta jābeidz.) Kādēļ no agrākiem «Kult[ūras]» biedriem tik maz piedalās pie «T-a»? Paskaidro man, mīļo Jānīt, par to, lai es varētu cik necik pareizi spriest. Ka jūs neņemat «T-ā» naidīgus elementus, ļoti labi. Bet man bažas, kā Tu satiksi ar D., jo viņš, kā liekas, sveras uz reformistu pusi. Personiski viņš ir ļoti lāga cilvēks. - Tad vēl: cik «T-am» rīcības kapitāla? Un vai arodn. biedrības apņemsies «T-a» grāmatas izplatīt? - Kā ir ar laikrakstu? Vai «Laika Balss» izdevēji ir tie paši, par kuriem Tu runā savā vēstulē? Tie taisās iznākt uz jaunu gadu. Un kas tas par pareizticīgo laikrakstu, kuram dalībnieki sametuši 40 000 rb.? - Vai tagadējā «Kult.» biedrība izpilda agrākās vietu? Vai tagad jau manāmi apgrūtināta biedrību dibināšana? «Rīts» vēl arvien nau atjaunots. - Kura arod. biedrība ir tā, kas uzskata «Rītu» par konkurentu? Tas mani intresē, jo ir gluži savāda parādība, ka var tādu biedrību konkurēt, kam kopējs mērķis! Varbūt šīs konkurences dēļ arī grūti tādiem pasākumiem kā «Taurētājam»? Es lasu «Arodn[ieku]», bet no viņa vien man nau skaidrība par šo jautājumu un vispār virzieniem un garu arod. biedrībās. Katra ziņa no Tevis, arī vissīkākā, būs man ļoti interesanta; nevis atvainojies par sīku lietiņu stāstīšanu, bet raksti vien; bieži sīkumi raksturīgi, tas arī rakstniecībā ir vecs likums. Birutiņas vēstules par teātra un mākslas lietām, piem., man ļoti daudz palīdz pie saprašanas. - Man vēl lūgums: esi tik laipns un aizej pie «Dzirc[iemnieku]» apgādiena paņemt no «Tiem., kas neaizmirst» eksemplār[us] priekš Birutiņas un, ja tas ir izdarāms, tad arī priekš Vecā Āža un Vijas un nosūti viņiem, Un, ja jums ar Birutiņu ir šķirtas mantas, tad arī priekš sevis. Man būtu ļoti mīļi; kad Tu to izdarītu. Bet tik tad, kad tas Tev nedara nepatikšanas, - Rīt tikšos ar Birutiņu Šveicē. - Saki, lūdzams, kāds Rīgā uzskats str[ādnie]kos uz «Dzīvi»? Vai tie apvainojumi ir pareizi? Vai var viņā rakstīt? Pats virziens jau no tālienes izskatās radikāls. Vai viņai nedara pāri? Te nu Tev, mīļo Jānīt, pulks jautājumu; caur Tevi jau es gribu būt sakarā ar Rīgas sabied[risko] dzīvi, kā caur Birutiņu ar mākslas dzīvi.
Paliec nu mīļi sveicināts uz jauno gadu.
                                                        Tavs Jānis.

305.

R. IVANOVAM
Kastaņolā 1911. gada 14. janvārī

Dārgo biedri!

Lielo paldies par Jūsu sūtījumu, kuru nu atkal saņēmu. Es biju aizkavējies ar viņa atpakaļ sūtīšanu, bet, kad Jūs tos izgriezumus tā kā tā neuzglabājat, tad man vēl patīkamāk. Ja Jūs lasat arī «Rīg[as] Av[īzi]», tad lūgtu man paziņot, vai tur bija referāts par «Latv[iešu] draugu biedrības» sapulci, un, ja bija, tad varbūt Jūs man to atsūtītu palasīšanai. - Daudz mīļu labdienu no Jūsu [paraksts].

306.

P. ZĀLĪTEM
Kastaņolā 1911. gada 15. janvārī

15. 1. 11.

Mīļo veci! Ar žēlumu lasīju paziņojumu par «M. V.» beigšanos un par Tavu sabojāto veselību. Būtu Tev tūliņ rakstījis, bet gribējās nogaidīt pēdējo numuru, tagad nu liekas, ka šis būs jau pēdējais. Neticu labi, ka Tu ceļa jūtīs starp atklātības darbu un divām muižām būtu izvēlējies pēdējās, lai tās arī cik ienesīgas; es Tevi vienmēr turēju par ideālistu un arī tagad vairāk domāju, ka «M. V.» galam būs bijis cits iemesls. Laiks ir pārgrozījies, «M. V.» vajdzēja izvēlēties vairāk vienējādu publiku un programmu; es domāju, ka Tev derēs nepartejība (Parteilosigkeit). (Starp rindām ierakstīts: kr[ieviski?] bezpartejība (Unpartei[lichkeit]) [1 nesalasāms vārds]] bet Tu to laikam nevarēji ievērot. Tas man diemžēl darīja neiespējamu piedalīties, cik ļoti es to arī nebūtu vēlējies, un cik ļoti es arī atzinu Tavu laipno izturēšanos pret mums abiem. Bet taisni tādēļ, ka pazīstu Tevi kā ideālistu, es tomēr vēl ceru, ka Tu neatsakies uz visiem laikiem no redaktora darbības un ka Tavs «M. V. M.» tomēr vēlreiz parādīsies. Viens tik varētu būt pats jaunākais, ka Tu taču esi vājš ticis, tomēr arī še Tava stiprā daba un veselīgais lauku gaiss liek man cerēt. Varbūt pat redzu Tevi kādu reizi, kāds Tu izskaties, vecais draugs.

307.

A. ULPEM
Kastaņolā 1911. gada 16. janvārī

Laimīgu jaunu gadu un sirsnīgākos sveicienus! Mēs ļoti nopriecājāmies par Jūsu mīļo kartiņu, kura mums ir dzīvības zīme pēc tik ilga laika. Jūs abi neesat bijuši labi veseli, laikam vēl nau pārvarēts Pēterburgas klimata iespaids. Brencis ar Annu arī neesot diez cik veseli, un nu viņiem vēl tā krīze uznākusi. Vagulim Leonardam turpret iet itin labi, tikai par veikalu sūdzas. Mēs arī ar veselību mokāmies. Esat visi trīs vēlreiz mīļi sveicināti. Un, kad atliek laika, atrakstat kādu kartiņu.

308.

A. BERGAM
Kastaņolā 1911. gada 17. janvārī

17. 1. 11.

Ļoti cienīts kungs!

Uz Dr. A. L, k-dzes pamudinājumu griežos pie Jums ar lūgumu. Ar pateicību pieminu arī Jūsu laipno intresi par mani, kāda parādījās ievērojamas summas zīmēšanā priekš «U. u. N.» inscenēšanas. Šoreiz ceru vēl citādi, bet vairāk. Viens man mīļš cilvēks ilgojas pēc dzimtenes. Jums kā advokātam un atklātības darbiniekam varbūt būs iespējams ievākt ziņas par to, vai ir kādi šķēršļi un kādi, kas liegtu viņai atgriezties, vai ir kādas sūdzības celtas, tiesas vai valdības ceļā, pret A-u dzimtenē. Es skaitītos Jums vienmēr lielu pateicību parādā, kad Jums būtu iespējams šo lūgumu ievērot. Tādas pašas ziņas par mani būtu man arī patīkami dzirdēt, bet tās būs grūtāk dabūjamas, un pirmās man rūp daudz vairāk, un par tām visa mana pateicība, par kuru paliek Jums nolemt.
Esat daudzreiz sveicināts.

309.

A. LŪKINAI
Kastaņolā 1911. gada 17. janvārī

                    Dūjiņa mājās sēd,
                    No saujiņas saldi ēd.
                    Kas vairs skries uz Parīzi?
                    Ko Tu mīļiem darīsi!

Domāju Jūs, cienītā kundze, sen aizbraukusi uz Parīzi; nezināju kad, jo rakstīts bij aiz pārskatīšanās: otrdien 14. janv., tātad vai nu otrdien 10. janv., vai sestdien 14. janv. Gaidīju jaunu adresi, lai Jums atbildētu uz skaisto vēstuli, mīļajam audžu bērnam. Kurp lai Jums tagad rakstu? Mans parīzietis H. S[imsons] atrakstīja, ka gaidot, bet drīzumā viņam kaut kur jāizbraucot. - Dzirdējām par vienu pateicīgu pacientu, ko Dr. L[ūkins] izglābis, un līdz nopriecājāmies. Paliekat abi miji sveicināti no mums. Jūsu R.
Norakstīju šodien A. Bergam, nav vairs vēstuļu sliņķis. Sveiki.

310.

K. ĶIRPĒNAM
Kastaņolā 1911. gada 18. janvārī

Mīļo, labo, gaidīju Tevi vecā gadā, gaidīju jaunā; jānāk pašam ar jaungada vēlējumiem, Tu jau neesi ne redzams, ne dzirdams. Lai nāk arī no manis laimes vēlējums uz visu labu Tev jaunā gadā; tikai pašu labāko Tu laikam esot jau pats noņēmis, kā man stāstīja Vilis, resnais [H.]., t. i., kādu skaistu tukumnieci. Ja tā ir taisnība, tad visi Tavi nerakstīšanas grēki lai Tev ir piedoti, citādi gan Tu piedzīvotu labu pirti. Bet arī šī piedošana tikai ar norunu, ka nu taču atraksti par pašu vajdzīgāko: vai nauda ir kaut kur kaut kam priekš manis? Teātrim pa svētkiem un pa visu sezonu, kā dzird, labi gājis. Es solījos neprasīt no teātra līdz «U. u. N.» uzvešanai, bet cerēju; kā bija no teātra solīts, ka izrādes iznāks, vēlākais, decembra sākumā. Nu tās tiek atliktas un atliktas, pat netiek vairs minēts cits termiņš, tad arī mans solījums izbeidzas. Ja neprasīšu tagad, kur pēc svētkiem nauda ir, tad vēlāk jau ne būs, ne dos. Atsūti arī rēķina norakstu, jeb kad tas tiek taisīts pa sezonām, tad tāpat pateic tik sanākušo summu. Tad, mīļais, apprasies arī par «Z. zirga» grāmatas izdevumu; vai pa pusgadu nebūtu nekas ienācis? grāmatai taču bij laba reklāma. Vismaz tagad uz 1. janv. grāmattirgotājiem ir jādod rēķins par notecējušo pusgadu. Labi būtu arī zināt, cik ir līdz šim pārdots.
Par «Z. zirgu» runājot, jāpiemin arī, kā teātris izturējies nupat ar viņa izrādēm. Vienkārt jau laiž man virsū kā konkurentu «Sprīdīti», dod tam 4 izrādes, «Z. zirgam» tikai 3, un beigās dod tam arī vakara izrādi, kamēr «Z. zirgam» jāapmierinājas tikai ar dienas izrādēm. Es daudzreiz, arī Tev, tiku runājis, ka to var izrādīt arī vakarā, ka nau bērnu luga, to atzīst arī «draugu biedrība», bet man teātrs to vienmēr liedzis. Nāk «Sprīd[ītis]», tam dod vakara izrādi, un «Sprīd.» neapšaubāmi ir tikai bērnu luga. Un no kurienes tad tas «Sprīdītis» nāk? Taču no vecā teātra. Tātad jums ir alga viena ņemt lugas arī no vecā teātra, bet rakstniekiem lai nau viss viena alga, kuram teātrim dot savu darbu! «Vaideloti» A[spazij]ai vajdzēja nedot vecajam teātrim, bet «Sprīdīti» jūs paši ņemat no tā. Ko nu jūs ņemsat nākošu reiz? - Es nezinu, kādi jums tur izskaidrojumi, bet lai paliek. Atraksti, mīļais, drīzumā par visiem jautājumiem un pastāsti, cik tāli ar «U. u. N.» un kā veicas iestudēšana, kā mūzika izklausās, kā dekorācijas izskatās. Tu aizej pats un noskaties un noklausies, un pasaki man gluži privāti ar. Vai mūzika būs neredzama, kā bij norunāts un kā Mierlauks solīja? - Kas ir ar jauno laikrakstu «L[aika] B[alss]»: vai būs? Atraksti ar par sevi kaut cik, kā dzird, tad Tu esot no vecās gvardes vienīgais, kas strādājot, citi visi būvējot namus. Paliec vesels, mīļais, neesi slinks, atraksti un atsūti kaut kuru no naudām, vai teātra, vai grāmatas. Man ar veselību iet ne visai, bet Elzai vāji, tikai nu pavasars nau vairs tāli, tad ceram labāk. Sveiks.

311.

E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM
Kastaņolā 1911. gada 21. janvārī

Sirsnīgi sveiki! Jūs jau nu būsat mājās un atkal pilnā darbā; kā vienu zīmi no tā uzskatu naudas sūtījumu, kuru saņēmu no Balahaniem, ar lielo paldies! Bet tik ātri tie paldiesi vēl nebeidzas: lasām ar divkāršu intresi stāstu no «viņām dienām», jo reiz jau to dzirdējām mutiski, un cik skaistu un vienkāršu, un tādēļ jo dzīvāk un pārsteidzošāk atrodam to kā ko gluži jaunu še rakstā. Rets ciemiņš Jūs tagad esat literatūrā, bet kāds prieks Jūs sastapt. - Tad vēl paldies no manas puses personiski par tik ļoti skaisto «Tie, kas neaizmirst» izdevumu; man reti kāds izdevums ir tā paticis - In[iņ]b[ergs] attīstās par pilnīgu mākslinieku apgādībā. - Bet, jo skaistāk «Dzirc[iemnieki]» izdod un jo draudzīgāka ir citur tik sausā veikaliskā puse, jo mazāk man gribētos, ka «Dzirc.» zaudētu savu patstāvību kā firma. Ir patlaban nodoms aicināt Jūs par līdzdalībnieku pie «Taurētāja» apgādības un Marksa tulkojuma izdošanas. Cik ļoti liela man arī pie abiem intrese, pat personiska intrese, - tik ļoti es vēlētos, ka «Dzirc.» paliktu patstāvīgi un nodotos tagad manu kopotu darbu izdošanai. Man šie kop. raksti dārgāki par manu Marksa tulkojumu (jo viņi jau oriģināli), un «Dzirc.» vajdzēs ļoti daudz kapitāla viņu izdošanai, tā ka nevarēs nekā ziedot «Taurētājam». Lai «Taurētāju» pabalsta citi bakenieši, ir tur vēl diezgan daudz resnu biedru, Tādā pat garā es rakstīju pašam «Taurētājam», lai viņi atstāj Jūs mierā. Un nu paliekat mīļi, sirsnīgi sveicināti no mums abiem. Asp[azija] jūtas nevesela. - Aizsūtījām Jums jaungada karti, Sveiki!

312.

A. DEGLAVAM
Kastaņolā 1911. gada 22. janvārī

Mīļo brāli, ņem nu šoreiz vēl par labu manu rakstīšanu; nākamu reizi tad rakstīs Elza, tagad viņa ir nevesela. Bet neprasi, lai mēs abi reizē rakstītu, tā ir laika izšķiešana. - Abus eks[emplārus] «V. n. l.» dabūju, paldies; un to arī pietiks. - Ar honorāru, kā jau teicu, negribu «T[aurētāj]u» spiest, 300 rubļi par 61/2 loksnēm puslīdz jau arī ir tas, ko dod grāmattirgotāji, t. i., 50 rubļu par loksni, iztrūktu tikai 25 rbļ. - Ar sludinājumiem «T.» prot rīkoties labi; jāsludina daudz. - Par «Mariju Stuart» aizrakstīšu Br[igaderam], ja vien iznāks laiks. - Ar Liepājas teātriem, abiem diviem, posts vien ir. Vecais teātrs, mazākais, man samaksāja 110 rbļ., jaunais - kā no Tevis dzirdu, - nau nekā maksājis, bet lugas viņš tā izķēmo, ka viņa paša orgāns «D[īve]» brēkšus brēc. Kā tam lai dod lugas; tikai kaitē vien. Būtu «Z. zirgu» vismaz uzveduši pilsētas teātrī. - «Taurētāja» lapiņas saņēmu, tas bij labi izdomāts, bet vai tad str[ādniek]u biedrības nevarējāt tāpat pievilkt? Lasīju, ka viņas atturoties sapulcēs no piedalīšanās. Kādēļ pie «Kultūras» labi piedalījās un pie «T.» vairs nemaz nē? Atraksti man par to. Kad tik maza intrese taisni no str-u puses, tad nau vērts runāt par «Kapitāla» tulkošanu. Piedabūt pie līdzekļu došanas Upīti es neieteiktu; tam ir tagad diezgan darba un līdzekļi vajadzīgi priekš manu kopotu rakstu iedošanas. Kad viņš savus līdzekļus saista pie «Kapitāla» vai vispār pie «Taurētāja», tad tos kopotos rakstus viņš nevar izdot, un tie man rūp vairāk nekā tulkojums. Bet to gan var darīt «T.» oficiāli un es privāti, ka aicinam citus bakiniešus. Vai Rīgas filistri neviens nepiedalās un nepabalsta «T.»? Vai tur vainīgs princips vai tikai personības? - Es vēl ļoti uztraucos par to, ko M[ierkalns] Fr[icis] izdarījis; tātad viņš formeli būs uzrādījis, ka aiz kādiem ugunsdrošības vai ēkas nestipruma iemesliem nedrīkst ielaist vairāk personas par 750 teātrī! Un par tādu darbu neviens nekliedz! Par to neraksta avīzēs! Es rīdziniekus nemaz nesaprotu, mierīgi ]audis. - «C[īņas] 110. num. neesmu vēl lasījis. Bet kā Tu, mīļo brāl, labi satiec ar D[ambekalnu] «Taurētājā»? Viņš taču, kā liekas, ir cita uzskata. - Par Tavu lugu es varētu D. rakstīt un viņu ieteikt. Šlosam nu. pietiks, diezgan dabūja honorāra, un tas taču no tiem, par kuriem Tu sūdzies, runājot par «C.» 110. N. Paliec uz daudzreiz sveicināts un skūpstīts.

Vēstules malā pierakstīts:
Tevi tagad, kā liekas, sevišķi vajā administrācija, lasu «Dz-ē» par «Ausekli». Vai tur nau denuncējuši dekadenti ar Skalbi priekšgalā? Paliec stiprs, mīļo brāli, Tu stāvi redzamā vietā. Sveiks!

313.

J. INIŅBERGAM
Kastaņolā 1911. gada 30. janvārī

Visu I sēriju var izdot vēl šogad, tikai N 11 un 12 varbūt nespēju pagatavot šogad, jo man jādabū no Rīgas avīžu materiāli un piegādātāji nesteidzas tādās reizēs, kā esmu piedzīvojis.
Visi mani tulkoti raksti paliek ārpus šīm abām sērijām. Tirdzniec[iskais] aprēķins būtu apmēram šāds: 60 loksnes, ņemot par mēru Jūsu aprēķinu 6 loksnēm un 3000 eks., būtu 3000 rubļu, jeb 2000 eks. 2450 r. Cenu varētu likt 6 kap. par loksni, tā maksā Asp[azijas], Poruka, Skalbes kop. raksti (pie Zeltiņa un «Zalkša»). Tātad visa I sēr. maksātu kopā 360 kap. (kā Asp. raksti). Ienāktu: 360·2000=7200 rbļ. Rabats 2400+ izdev. 2450 r., paliktu skaidrs atlikums 2400. Uz pusēm dalot, iznāktu man honorārs 20 rbļ. par loksni; Jums peļņa - 1200 rbļ. par iekārtu apm. 2 gados, kā rēķina Zeltiņš par Asp. rakstiem. Peļņa būtu laikam lielāka, jo, tik lielu darbu drukājot, drukātava aprēķinātu lētāk. - Šie 20 rbļ. par loksni būtu tas pats. ko maksāja Zeltiņš par Asp. rakstiem - 18 rb. par 50 loksn., bet tur nebija tik daudz rakstu, kas kopizdevumā parādījās pirmo reizi grāmatā.
Zelt. vēlāk atrada par labāku drukāt ne saspiestu 50 loksnēs; bet ērti un plaši 65 loksnēs (te Jums arī piemērs, ka laikam ienesīgāk «U. N.» drukāt ērti, ne kā teksta grāmatiņu).
- Kad drukātu 3000 eks., varētu cenu palaist lētāk, līdz 5 kap. loksnē, tātad: 300 kap.·3000 eks.=9000 rb.; nost 3000%+3000 izdevumi; atliktu 3000, uz pusēm dalāmi. Jautājums, cik ilgā laikā to varētu izpārdot? - Izdotu visu 9 grāmatās; atsevišķi novilkumi, cik vajga. Visas 9 grāmatas vienā sējumā. - Honorāru izmaksa man, kā līdz šim: ik mēnesi pa 50 r. (resp. 60).
- Bet nu jautājums: vai blakus šiem kop. rakstiem «Dzirc[iemnieki]» spēs izdot vēl atsevišķas grāmatas, citu vai manas? - Kad mēs ar A. izdodam ik gadus jaunas 2-3 grāmatas, tad par tām arī sanāk honorāra 600 r. par gadu vai 50 r. par mēnesi. Kapitāls arī jāliek kop. rakstos liels iekšā - 3000 rbļ. Vai «Dzirc.» spēs abus darbus? Un, ja nē, ko tad Jūs ņemat labāk: kop. rakstus vai jaunas grāmatas no mums abiem? - Apdomājat un aprēķinat pamatīgi savas kapitāla un arī darba spējas (jo Jums būs vairāk pūliņu ar kop. rakstiem), tad ienākuma šanses, sarakstaties ar Up[īti] un tad atrakstat man, Bet lūdzu to darīt drīz, lai neiznāk kā ar Asp. kop, rakstiem.

Kopoti raksti

Tūliņ izdodami:

1) Ug. n. N.                  9 loksnes.
2) Pusideāl.                   7 -
3) Vētr. sēja                  7 -
4) Vilks un sīk. stāsti     7 -

Par tulkojum[iem] skat. otrā pusē

5) Tāl. Noskaņas         9 loksnes
6) Klus. grāmata          7 -
7) Tie, kas neaizm.       9 -
8) Zelt. zirgs                  8 -
                                ______
                                  33 l

Tūlīt izdodami:

9) Hum. un satīra         7 -
10) 1903. g. literat.      7 -
11) Av., dien. grām.     6 -
12) Eseji                       6 -
13) Tulkota lirika          6 -
                                ______
                                   62 -

Jaunizdod., gatavi

14) Dz. krāj.  I    8
15) Dz. krāj.  II   8
16) Aforismi        8
                        _____
                            24 l -

1) NN 1-4 tūliņ izdodami, caurlūkoti un papildināti.
2) N 5-8 tāpat, tikai izdodami, kad būs puslīdz izpārdoti pirmizdevumi, 3) N 9-13 jaunizdevumi grāmatās no rakstiem, kas izkaisīti šur tur jau drukāti; sevišķi 9, 10, 11 būs gluži kā organiskas jaunas grāmatas, nevis kā krājumi.
4) N 14-16 iznāks vēl šogad un nāk. gadu, tātad augšējā kop. rakstu sērijā nevar nākt iekšā.
Tādēļ mans plāns izdot divas sērijas no kop. rakstiem I sērijā N 1-4 un 9-13, II N 5-8 un 14-16, vai arī no N 5-8 pievienot pie I sērijas tik, cik top brīvi no pirmizdevuma.
Tulkojumus varētu izdot tādā sīkā formātā un saspiestā veidā, kā šis «U. N.» izdevums.
Tikai vēl lētāk, pilnīgi Reclama veidā, varbūt pa 3 kap. loksnē. Jāaprēķina tikai, cik pašam maksā loksne un cik eksemplāru jādrukā, lai tiktu cauri ar 3 kap. cenas.

314.

K. ĶIRPĒNAM
Kastaņolā 1911. gada 4. februārī

Mīļo, labo, ar vēstuli Tu man neatbildēji, bet ar darbu; tas ir vairāk, un ar to esmu mierā. Manu mīļāko paldies par Tavu lielo gādību un darbošanos. Es jau gan nemaldīšos, ka Tu esi tas, kas visus purinājis un gumdījis, kas pa biedrībām skrējis naudu sadzīt, kas publiku iekustinājis, kas komisijas un aktierus dzinis un vilcis. Un nu reiz lielais vezums iekustināts. Kā lai es Tev, mīļais, pateicos? Un nau jau arī man vien jāpateicas, tas darbs ir pamazām, man gluži nemanot, tapis par sabiedrisku darbu. Cik tur vairs mans darbs? Kā puika es nosviedis sniega piku, pulks to ir jokodamies vēlis un vēlis, kamēr iznācis liels blāķis. To izdarījušas strādnieku biedrības un demokrātija, progresīvā prese un kritika un visa ieintresētā publika. Un jau pašā pirmā sākumā es neesmu viens, es tieku mudināts no Asp[azijas] un Dārziņa, un beigās man tā laime atrast tādu līdzstrādnieku kā Kugu, kurš pilnīgs iniciators savā mākslā, un komponistu N. Alunānu (par kura mūziku diemžēl pats nespēju spriest, bet kura tiek man ļoti cildināta). Nu tik vēl galvenie līdzstrādnieki - aktieri. Ka Mierlauks būs strādājis un devis savu labāko, par to nešaubos; tāpat, ka viņš būs mācījis korus, kas priekš manis tik ļoti lielā svarā. Vislabāko es arī ceru no aktieriem, jo jaunais teātrs iet uz jaunu mākslu. Kad vēl būtu viņi diezgan vienoti. Nupat saņēmu telegrammu no Tijas un Birutas, lai Tijai atvēlot visus mēģinājumus līdz izrādei. Es nezinu tur neko atbildēt, - es nenoprotu, ko tas tehniski nozīmē, un atstāju visu direkcijas ziņā. (Atbildēju: Bestimmung der Proben Sache der Theaterleitung. Habe keine Fachkenntnisse) Man intrese tik viena: lai pašās beigās, priekš pašas izrādes, nenotiktu kādas jukas. Es tikai agrāk biju vēlējies, lai vēlāk dod Spīdolas lomu arī Ērikai; kā to izdarīt, tā ir direkcijas lieta. No tā laika pagājuši pāris mēnešu; es domāju, ka viss ir kārtībā, un nu tāds jautājums! Vai tad galvenās lomas, kā Spīdolu, tikai tagad sāk iestudēt?! - Pamudini un sadūšini, mīļais, pats tos aktierus, lai taču tura vismaz mazu brītiņu mieru un aizmirst savas intreses lugas labu. Pateicos sirsnīgi korim un aktieriem par pūliņiem. Un nu paliec pats uz mīļāko sveicināts no Tava vecā [paraksts].

Vēstules malā pierakstīts:
Kā nevarēja bagātākie biedri uzņemt uz sevi to Mierkalna parādu? Kā varēja ļaut tam cilvēkam tā kaitēt teātrim. Vai viņš arī nau uzrādījis, lai aprobežo apmeklētāju skaitu uz 750? - Kas tas par plānu ar teātra nama būvi? - Sveiks, mīļais.

315.

B. SKUJENIECEI
Kastaņolā 1911. gada 4. februārī

Mēģinājumu kārtības noteikšana ir teātra vadības kompetence. Neesmu speciālists.

Lapiņas otrā pusē rakstīts:
        Strīds direkcijai izšķirams.
        Paldies par pūliņ[iem].
        Kādēļ deva varu Mierk[alnam] denuncēt.
        Kādēļ nesamet bagātie biedri.
        Pateicība aktieriem, korim.
        Nejūtos vesels. Pārejošs.

316.

B. SKUJENIECEI
Kastaņolā 1911. gada 6. februārī

[Sākuma trūkst] jānāk laikā. Tu pate, Rūtiņ, pret kuru man taču gluži citādas attiecības, ar kuru mēs tik tuvu pazīstamies caur savām vēstulēm, kas man pa šiem tāluma gadiem tik tuvu tikusi, Tu par Laimdotas lomu runāji gadu vai vēl vairāk iepriekš, un Tija atsūta trīs dienas iepriekš izrādes telegrammu. Ko es priekš Tevis varu darīt, tas nau tas pats, ko priekš Tijas. Tu esi labsirdīga un aizraujies, bet mani saista tagad sabiedrība. Man žēl, ka nevaru izpildīt Tavu nesavtīgo aizlūgumu priekš cita, jo vairāk tādēļ, ka nupat dabūju no Tevis divas tik mīļas un garas vēstules. Bet vai Tija arī tik nesavtīga kā Tu? Man tā gribējās labāk ar Tevi parunāties un nu jāraksta tik gari par citu. Tā jau pēdējo laiku nejūtos labi, A[spazija] vārguļo, pats nevaru labi strādāt; gribēju vienu lugu rakstīt, kur Tev būtu galvenā loma, tieku vienmēr izmests no līdzsvara. Tagad «U. u. N.» izrādes, lai arī notiek cik tāli, mani uztrauc; vēl vairāk šādi strīdi aktieru starpā. Ar Mierlauku nu arī neesat mierā, un agrāk man Tu pate viņu tā ieteici. Viņš arī nevarēs ar prieku strādāt pie «U. u. N.» izrādes. Viss ārējais nu būs labs: dekorācijas un mūzika, - aktieri, paši savā starpā saēdušies, izblamēsies. Un še bij vienīgā vieta rādīt, ka visas mūsu mākslas sasniegušas kultūrtautu augstumu, vienīgi skatuves māksla izrādīs savu pusmežonību. Ne šinī brīdī nespēj saprast idejas, kuras saprot katrs apmeklētājs no publikas! Mīļo, zelta Rūtiņ, nu neesmu Tev nekā teicis, gribēju arī Jānītim atbildēt un pateikties par ziņām; nu jāatliek uz nākamu reizi. Paliekat mīļi sveicināti. [Paraksts.]

317.

K. ĶIRPĒNAM
Kastaņolā 1911. gada 16. februārī

Man vēl tāds priekšlikums: mācītājs Gross bij labi izteicies par «U. u. N.», - būtu no teātra puses pieklājīgi un darītu viņam reklāmu, ja viņš ieaicinātu Grosu - uz autoru sevišķu lūgumu - ierasties izrādē un pārliecināties par pašu lugu un par latv. teātra dekoratīvās un muzikālās mākslas spējām un panākumiem. - Ja arī Gross neatbrauc, tomēr Jums tas gods paliks, ka esat pratuši lietot smalkus līdzekļus. Un, ja atbrauc, tad jau ir sevišķi labi.
Nupat saņēmu no Nātiņa 50 rbļ. Kas tā par naudu? Vai tas jau būtu viss tas atlikums no «Z. zirga», par kuru Tu runā savā vēstulē??! Tātad mans honorārs par visu grāmatu būtu 50 r.!, t, i., 8 r. par loksni! Kā lai es tad ieskatu visu to godinājošo apgādību no draugiem, kad honorārs netiek maksāts? Vai tā būtu tāda pat praktika kā Raņķis nopirka par 17 kap. eksemplāru «U. N.», kurš maksā 70 kap.? Es ceru, ka dabošu tūliņ paskaidrojumu. - Mīļais, labais vecais, saki jel, kas te notiek? es nesaprotu. Sveiks!

318.

A. LŪKINAI
Kastaņolā 1911. gada 18. februārī

Augsti cienītā kundze, mana dārgā «mazā draudzenīte», la bellissima signora, la distintissima madame, - kā Jūs visu iekš sevis tik skaisti savienojat! (To dist. madame teic mūsu saimniece.) Jūsu sirds, kas tik daudz pārcietusi, ir tik stipra tikusi, ka izstaro savu spēku visapkārt. Jūs mums līdzi bēdājaties un priecājaties. Mani ļoti aizkustināja Jūsu līdzdalība pie «U. u. N.» izrādes. Es viņas pats neredzēšu, bet, kad viņu redzēs mana mazā draudzenīte, tad būs it kā. es pats būšu redzējis. Braucat tagad tik mājās un rūpējaties par savu pašu lugu uzvešanu; darbs Jums noņems visas sāpes no sirds, un tad «saulainajā stūrītī» mēs priecāsimies par Jums, kuras mums tagad tā trūkst. Jums būtu tūlīt izsūdzējuši nepatikšanas, ka par «U. u. N.» izrādēm teātrs grib pamazināt honorāru uz pusi. A[spazijas] mājās braukšana jāatliek, A. nejūtas labi. Gaidām siltāku laiku. Saņemat daudz, daudz mīļu, sirsnīgu sveicienu no abiem. A. aizrakstīja Jums [bojāts teksts] vai rakstat jaunas drāmas? Sveiki.

319.

R. TAUTMĪLIM-BĒRZIŅAM
Kastaņolā 1911. gada 23. februārī

Ļoti godājamais kolēģi!

Sirsnīgākos sveicienus un labākos laimes vēlējumus - Jūsu goda dienā! - Grūtā un darba pilnā ceļā Jūs sasniedzāt šo dienu. Jums nav ticis aiztaupīts neviens no tiem rūgtumiem, kādi stāv sagādāti priekš jaunu celmu lauzējiem, un Jūs bijāt viens no pašiem sparīgākiem un neatlaidīgiem; Jūs strādājāt pašā grūtākā darba vietā - mazajās skatuvēs, kurām priekš kultūras izplatīšanas tautā tomēr ir lielākā nozīme. Skatuves māksla visās savās nozarēs: attēlošanā, drāmā, vēsturē, publicistikā, ir tapuse caur Jums bagātāka un par to Jums kā algu devuse sudraba matus. Bet Jūsu biedri un vēsture zinās cienīt Jūsu darbus un centienus, un sirdi, kura spēj nesavtīgi sajūsmināties. Nenogurstošu tālāku darbību un labākās sekmes vēlē Jūsu
                                                                                            J. Rainis.

320.

A. GULBIM
Kastaņolā 1911. gada 24. februārī

Mans dārgais, mīļais draugs!

Tu nedrīksti nekad izsamist, Tu esi ideālists, un tam nau tiesības uz izsamišanu, jo tādam dzīve nau priekš viņa, bet priekš vispārības. Kad Tu kaut pirkstu vari pakustināt priekš kaut kā ārpus Tevis, tad Tev jāpaliek. Un es redzu, ka Tava dzīvības spēja nebūt nau izbeigusies: Tev atkal jauni plāni un jauns sacerēšanas darbs zem rokām. Bet šī dzīvības spēja ir vēl pēdējais, kas notura, arī aiz ideālisma pienākuma: kamēr vēl rodas jel viena jauna doma, jauns plāns, tikmēr viņi atsver visas jūtas, arī noguruma un riebuma jūtas. Kam tik pilna galva ar plāniem un tik pilna sirds ar mīlestību uz saviem draugiem un savu darbu kā Tev, tam tik viens jāsaka: ej, strādā! Bet pirms runājam par Taviem plāniem, gribu vēl teikt, ka Tavu draudzību un lielo sirsnību nekad neaizmirsīšu. Un, ja Tu saki, ka es dzīvojot īpatnēju dzīvi savā pasaulē, kura Tev aizsedz manas vājības, tad man jāatbild, ka daudzu cilvēku mīlestība un Tava ne no mazākām atvēra man šo īpatnējo pasauli un tura mani tur arī šobrīd. Tu arī esi tur, tik ieskaties labi. - Un nu pie veikala. Mēs ar prieku apsveicam Tavu ziņu un priekšlikumu. No Tevis un Taviem Pēterburgas draugiem nu atkarāsies iedabūt A. P-ā iekšā. Pēc Rīgā ievāktām ziņām, ne administrācijai, ne policijai nekas pretī neesot. Tikai vēl jādabū ziņas no polic. departamenta Pēterburgā. Un to no Rīgas neviens advokāts neuzņemas izdarīt, arī mans svainis P-ā nē. Tātad tas Tev jāliek izdarīt caur saviem draugiem P-ā; varbūt pats Dišlers to var, jo viņam, kā cenzora palīgam, būs sakari. Kad Tu šo lietu vari nokārtot, tad viss ir kārtībā. Es esmu pārliecināts, ka A. visādā ziņā atjaus P-ā uzturēties, kad jau Rīgā atjauj; jo P-ā viņa taču tālāk prom no latv. dzīves. - Tad nu par avīzi pašu: patiesi literāriska preses orgāna mums tagad trūkst. Dišlers būtu tam labs vadītājs. Rīgā gan dibinājas jauns progres. orgāns, bet, vai būs literārisks, kas zina? Ar universālbibliotēkas pievienošanu arī esmu mierā, tikai es pats nevarēšu nodoties tulkošanai: man ir steidzami oriģināldarbi. Es varēšu redzēt citu rakstus, dot, ja gribēsi, savus vecos tulkojumus, kuri nau iznākuši grāmatās, un ļoti reti jaunus tulkojumus. Bez tam, protams, dzejoļus, fragmentus, esejas. Es ļoti sajūsminājos priekš Tava laikraksta, jo man tagad īsti nekur nau kur piemesties. Tātad gaidīšu tālākas ziņas. - Tur Tev laikam būs taisnība, ka Jūs abi ar Zeltiņu viens otru papildinājat; bet es tur neredzu ne priekš viena nekā laba; taisni tās manas domas, ka jāmeklē katram savs papildinājums, un Zeltiņš, galu galā, liekas no visiem tas godīgākais cilvēks. - Nu beigās par to vispatīkamāko, kas Tevi arī uzturēs vienmēr jautrā darbībā, pie Tava romāna. Arī viņu vēl nelasījis, varu teikt, ka Tu labi darīji, mēģinādams šo mākslas formu, visu vajga izmēģināt, pirms paliek pie viena galvenā. Priekš romāna Tev ir bagāti un raibi dzīves un dvēseles pārdzīvojumi; tas neprasa tik daudz miera un koncentrācijas kā drāma; dažādās mainošās sajūtas netraucē, bet pat veicina romāna tecēšanu; pat ceļojuma vaļas brīžus Tu vari šim darbam izlietot. Raksti vien, es ļoti priecājos, ka Tu esi atradis sev pieturas vietu. Par Tavām drāmām Aspazija Tev pati rakstīs. Paliec nu vesels, mīļais draugs, tici sev un strādā savu darbu. Sveiks!

1 lappusē augšmalā pierakstīts:
Lasīju avīzēs, ka leišu biedrībai aizliegts uzvest kādu lugu «Jāzeps Ēģiptē». Apjautājies, lūdzu, neaizmirsti, Dišleram: vai ir aizliegts izrādīt lugas ar saturu no bībeles? Vai ir vēl kādi temati aizliegti? Varbūt no krievu vēstures? Varbūt no latv. vēstures? Par ko, piem., Alunāna «Mūsu senči» ilgi bij aizliegti? Vai jāiesniedz garīgai cenzūrai? Atraksti! Sveiks! - Tu esi netīši pāri darījis Skalbem: uzdevi viņam bērnu grāmatiņu rakstīt ar manu biogrāfiju, un viņš taču «Kāvos» esot izrādījies par manu niknu ienaidnieku. Viņš būs uzņēmis kā izsmieklu.
                                                                            Paliec sveiks.

321.

ĀRONU MATĪSAM
Kastaņolā 1911. gada 25. februārī

Mīļo, veco Matīs, nāku ar lieliem un daudziem paldiesiem Tev un visiem draugiem, kas tik mīļi izturējušies pret mani un manu lugu. Ar lielu intresi lasījām skaistos Dubura vārdus: bāriens par nevīžošanu pārstrādāt ir pilnīgi pelnīts, bet es to ievērošu tik tad, kad būšu cik necik spējis izteikt no tā jaunā, kas man ir jāteic. Paldies jāsaka Līgotnim par plašo un labvēlīgo aizrādījumu uz «U. N.», tad par pirmizrādes recenziju; pie tās tik gribu piebilst, ka 1904. g. nekā nezināju par Andrejeva «Cilv[ēka] dzīvi», un tātad mans prologs to nevar atgādināt; bez tam jau prologi tik pat veci kā drāmas. Vispār ar visu recenziju labvēlību esmu ļoti apmierināts. Mani tikai drusku nospiež, ka nekur nebij runas par galveno, - par jauno tehniku, kura nāca līdz ar impresionistisko darba veidu, un man jau paiet seši gadi kopš grāmatas iznākšanas, un man jāiet vēl tālāk. Ar kritiku man vēl domstarpība par 4. cēlienu, kuru viņa atzīst par vismazāk un es visvairāk dramatisko un darbības pilno. Un tad tas nelaimīgais Dr. Šlags, tas vecmodīgais onkuls, kurš nau spējis nonākt ne pat vēl līdz reālistiskai tehnikai? Tu atvainosi, mīļo veci, ka esmu iestidzis tehniskos jautājumos: man ar tiem tagad pilna galva. Bet, lai kur un kā es iestigtu, es vienmēr redzu Tavu un Tavas avīzes laipno izturēšanos pret lugu, neskatoties uz visiem uzbrukumiem un intrigām, un kas vēl vairāk: turēšanos pie progresīva virziena, kurš arī pašu lugu izcēlis. Šis virziens vienīgais, kurš dod drošību arī demokrātijai. Lielāko daļu līdzstrādnieku te es nepazīstu, bet bez B-s man uzkrīt sevišķi J. H., kurus laikam pazīstu, diemžēl tikai reti viņus nedz. Citā arodā tāpat atšķiru [Fr] un P. A. Fr-m arī daudz pateicības par cenšanos iepazīstināt krievu publiku ar latviešiem; grūti nāksies, jo pat jūsu līdzstrādnieks Ivins samaina Ādolfu Alunānu ar Nikolaju. - Un nu vēl, mīļais draugs, pašās beigās pateicos Tev arī par laipno uzaicinājumu iesūtīt kādus apcerējumus un par laipno atvainojumu: es jau ļoti sen, vairāk nekā 10 gadus, neesmu nekā publicistiska rakstījis, nepratīšu vairs. Kad tik es kaut kā varētu tos citus literāriskos darbus veikt. Toties A[spazija] Tev sūtīs. Bet gan jau arī es atradīšu kādu veidu, kā Tev izrādīties atzinīgs. Sirsnīgi sveicini visus savus biedrus un savus mīļos.
                                                                                            Tavs [paraksts].

Vēstules malā pierakstīts:
Nupat lasu Līgotņa ļoti simpātisko un tik pareizo aprādījumu par demokrātijas lomu mākslā (apskatā par Skat. biedr. sapulci), par to man liels prieks. Tāpat viņš ieguvis lielus nopelnus, pastāvīgi ar ziņojumiem un aizrādījumiem pabalstīdams Jauno teātri. Sirsnīgs sveiciens!

322.

K. ĶIRPĒNAM
Kastaņolā 1911. gada februāra beigās

Mīļo, labo, saņēmu Tavu sengaidīto vēstuli un redzu, ko jau iepriekš zināju un ko biju vienmēr atzinis par pilnīgi pietiekošo atvainojumu nerakstīšanai: ka maizes darbs un komisijas sēdes atņem Tev visu laiku. Es biju vēl vairāk jau iepriekš atzinis, ka lugas pirmizrāde ir vislabākā atbilde uz visām manām vēstulēm, un biju Tev un visiem izteicis savu sirsnīgāko pateicību, ko še tikai vēl reiz atkārtoju pēc tam, kad tik teicami izdevušās izrādes un ienesušas teātrim tik lielu atzinību un materiālus ienākumus. - Par vēstuļu rakstīšanu es vēl tik vienu piezīmēšu; ka nepareizs ir uzskats, it kā tad nevajdzētu nekā rakstīt, kad ir par daudz, ko teikt, un it kā vajdzētu rakstīt tik tad, kad nau vairs nekā ko rakstīt, t. i., kad ir jau viss galīgi izšķīries; jo šinī pēdējā gadījumā es visu dabonu zināt no avīzēm, kuras paziņo tikai gala iznākumus. Bet šis uzskats tomēr piemīt visiem vēstuļu sliņķiem, un ar to ir jāapmierinājas; kad tikai nu visi būtu atkal tādi naski darba izdarītāji kā Tu, mīļo. Es Tevi saprotu jo vairāk tādēļ, ka man pašam maizes darbs, saimniecības vešana un slimās kopšana aizņem arī visu laiku. Saproti nu Tu atkal mani, cik pārsteigts es biju, ka teātra direkcija taisni tagad, kur man bija vienīgais gadījums ka pelnīt ar savu darbu un kur viņai ir arī gadījums desmit reiz vairāk pelnīt un maksāt, un ar to nostiprināt savu stāvokli, - ka taisni tagad viņa man grib nosist algu uz pusi! Es teātrim vienmēr un visur esmu pretim nācis līdz pēdējam; esmu gaidījis nupat parādu līdz izrādei, kamēr M[ierkalns] jūs iesūdzēja pašā izrādes dienā; un laikam caur viņa gādību apmeklētāju skaits no policijas samazināts. Pret viņu Tev nau ne vārda ko teikt, pret mani lieto algas nosišanu. Kad jums bij Jelgavā lieli ienākumi no «Z. zirga», uz jūsu lūgumu es atlaidu - priekš manis lielu summu, jūs atlaižat man no algas pusi. Kad visi parāddevēji jūs spaidīja, es atsacījos no sava pilnvarnieka palīdzības un atļāvu jums maksāt, kad jums ērti, vai tagad lai es atkal griežos pie viņa pēc palīdzības? Grāmatiņu ar «U. u. N.» dziesmām jūs arī izdevāt par velti. Riebjas man visu to Tev uzskaitīt, bet, ja es to nedarītu, jūs ieskatītu, ka es neesmu nervozs, un tādiem jūs nemaksājat. N. Alunāns, piem., Tu raksti, gauži nervozs, un tas dabū visu, ko grib. Mierkalns arī nervozs. Visi aktieri laikam arī būs dabūjuši visu nolīgto, tātad tie arī nervozi. Vai pietiks ar šo vēstuli pierādījumam, ka es arī nervozs? jeb vai vajdzēs vēl ko? - Tu saki, es pats uzdevis aprēķināt par «U. u. N.» tikai 5%, un turklāt izsaki šaubas, vai es to tik atcerēšoties. Nē, to es neatceros. Man būtu jāredz mana vēstule, lai es ticētu, ka mana labsirdība gājusi tik tāli, atsakoties no puses algas. Tu laikam pārprati: bija runa, ka lugas, kuras jau agrāk spēlētas, kā «Guna» un «Ragana», atlaižamas par 5% (2 izr[ādes] 10%). Gluži jaunas lugas, kā «Šķidrauts», «Z. zirgs», ir vienmēr bijušas par 10%. Kā tad Tu to nezini? Kā lai būtu citādi ar «U. u. N.»? Bez tam jau Tu pats vai Gust[avs] [Zemgals] atklātā sēdē, kad pārmeta Duburam 200 rubļu ņemšanu par strīpojumiem, uz jautājumu teici, ka autors dabūs 10%! Vai to Tu neatceries? Kad mums var celties pārpratumi par tik veciem paradumiem, tad jau būs jānoraksta kontrakti. Un, kad es arī tiešām būtu toreiz atsacījies jums par labu, vai jūs nevarat to tagad darīt man par labu. Kā ir ar Bisnieka prēmiju? Tā būtu še vietā, jo nu jau pat «Rig[asche] Zeit[ung]» atzīst, ka «U. N.» nau revolūcijas un ka nau ko baidīties. To varat pārdomāt. «U. N.» gadījumā man nemaz nebūs vērts, ka to lugu nospēlē un man no viņas nekas neienāk. Kad viņa gulēja 7 gadus, viņa var gaidīt otrus 7 gadus, viņa nenovecosies, bet varbūt taisni tad tik nāks īstā laikā. Es to teicu jau agrāk reiz, un tās arī bija Dubura domas. Cik būs nospēlēts līdz šīs vēstules saņemšanai, tik pietiks visu izdevumu segšanai un vēl atlikumam; tad mans pienākums pret dāvātājiem būs izpildīts un izrādes vairs neturpinasat. - Liec atsūtīt man rēķinu par šo sezonu līdz 1. febr[uāra] d[atumam]. - Paldies, ka liki N[ātiņam] nokārtot «Z. zirga» grāmatizdevuma lietu. Vai tur būs tikai tāds «atlikumiņš»? No apgādnieka man bij solīts 300 r. - Vai N. «L.» drīz iznāks? - Paliec nu vesels, mīļais, sveiciens no A[spazijas], viņa tā gribēja redzēt izrādi, bet palika atkal vājāka. Ceram uz drīzu atspirgšanu. Un nu, mīļais, ja es esmu bijis arī pret gribu nervozs, tad izskaidro un atvaino te arī šo apstākli. Vēlreiz Tev, dārgo K., daudz paldies par visiem pūliņiem.
                                                                                        Sveiks.

323.

A. LŪKINAI
Kastaņolā 1911. gada februāra beigās

Visi «U. N.» izskaidrojumi, lai viņi ar pilnīgi runātu viens otram pretim, ir pareizi un man pa prātam, jo simbols jeb cilvēks jau iekš tā pastāv, ka apvieno sevī visas dabas pretejības, kuras citādi paliktu šķirtas un nesaprastas.
Vienojošais ir būtnēm dzīvība.
                                                    Sveika, mīļais draugs.

324.

K. ĶIRPĒNAM
Kastaņolā 1911. gada 2. martā

Mīļo, labo Kārli, kvitēju ar šo par 100 r[ubļu] saņemšanu. Bet man brīnums, kur palika tie solītie 400 r., par kuriem Tu runāji savā pēdējā vēstulē? Kad teātrs nespētu tagad maksāt, kur taču pašlaik labi ienāk, kā tad būs tālāk, kad uz sezonas beigām sālis mazāk ienākt? Līdz šim ar tiem 400+100 būs samasāts tikai pērnais parāds un šīs sezonas pirmais pusgads, par «U. u. N.» visādā ziņā nekas vēl nau maksāts, kā tad būs? Saki, mīļais, man pie laika, vai šinī pusgadā spēsat man samaksāt? lai es varu ierīkoties un rīkoties. Jūs dabūsat no Am[atniekuj Kases; vai arī tos liekos 300 r., kurus viņi paši nezina, kur likt? - No «Dz[imtenes] V[ēstneša]» redzu, ka B[isnieka] fondu likvidēt nau iedrošinājušies, bet opozīcija arī nau iedrošinājusies ko iebilst, kaut gan zīmes visas bija labas: lugu atļauj, «R[igasche] Z[eitung]» atzīst, ka nau revolūcijas tur iekšā, mācītāji arī, pat konfiskāciju atceļ, - tikai stingrāka par visām policijas iestādēm ir pate kase un B[isnieks], - tie vēl neatzīst pietiekošas uzticamības, tad nu teātrim jāgādā par naudas samaksu man. (Nupat paziņo man «Kl. gr-as» izdevēji, ka viņiem arī nepatīkot man maksāt, labāk lai viņiem paliekot nauda.) - Tad vienu neaizmirsti: atsūti man itin drīz «Pusideālista» teātra eksemplāru; man vajga priekš pārstrādāšanas; vēlāk atsūtīšu atpakaļ.

Vēstules malā pierakstīts:
Priekš Tavas vēstules pienākšanas rakstīju 1. vēstuli, pēc vēl vienu un tad šo; vai visas esi saņēmis? Atsūti ziņas: cik dienas izdevumu par «U. u. N.».
Atraksti drīz. Paliec vesels, mīļais, labais.

325.

A. LŪKINAI
Kastaņolā 1911. gada 10. martā

Dārgā, cienītā draudzene! [1 nesalasāms vārds] Jūsu mīļo vēstuli un pēdējo skaisto kartiņu. Kad Jums tā patīk gailenītes, tad šodien nosūtu Jums pa kalniem salasītu svaigu gailenīšu kušķīti, saliekat viņas uz teleķa, aplejat ar ūdeni un viņas ziedēs ilgi, viņas ir pateicīgas. Es Elzai vienmēr atnesu, un tāds mazs puķu dārziņš stāv uz viņas galda zem Jūsu Venēras. Kad nu tikai neietu ilgi caur muitu, lai nenovīstu un Jums būta vēl kāds prieciņš (velēnas, kas apakšā, jānomet). Par «U. u. N.» es Jums sūdzējos, tagad jāsaka, ka viņi tomēr cenšas maksāt, es jau saņēmu vienu daļu. Man viens. tur vecais draugs un visi citi ir labi draugi, bet viņi par daudz stāv par savu teātri, nevar jaunā ņemt. - Bet Jūsu palīdzību, mīlā draudzene, mēs gan izlietosim; mēs nekautrēsimies, jo zinām, cik Jūs vienkāršs, skaists un labs cilvēks. Mani aizgrābj Jūsu līdzdalība pie «U. N.»: jā, tiešām, mēs ārkārtīgi uztraucamies visu laiku un strādāt nekā nespējām, Jūs kā māksliniece to jutāt. Lai nu Jūs mājās jūtat to ērto, silto miera laimi! no tādas izaugs arī Jums mākslas darbi, tad Jums būs pilnā laime. Viens vēlējums, ka mēs Jūs tādu redzētu arī ar savām acīm! - Vēl viens jāizpauž, - uztaisījām Jūsu piemiņai mazu altārīti, ģīmetni un puķu dārziņu apakšā; kā Venērai, tā modernai Ievai! Un tās aizsūtītās puķes nāk no melnā profesora. Paliekat mīļi sveicināti.
Viens lūgums jau tagad: atrakstat, kā spēlēja Spīdola un Laimdota? atsūtat kādu pastkarti ar «U. N.» izrādes skatiem. Sveiki.
                                                                                    R.

326.

A. LŪKINAI
Kastaņolā 1911. gada 11. martā

Vakar nenosūtīju ne puķu, nē vēstuli. Puķēm jānogriežot nost saknes, citādi valstij draudot briesmas, kur ieved firokseru. Ja es pastāvot uz puķu sūtīšanu, jādabonot apliecība par viņu labdabību no šenes valdības. Griežu šodien saknes nost, aptinu ar mitru vati, varbūt tomēr dabonat vēl.
Burtnīcu sūtīšu, jo man arī iet grūti ar norakstīšanu. Bet varbūt Jums tur būtu iespēja dot kam norakstīt par naudu, varbūt ar mašīnu. Būtu Jums ļoti, ļoti pateicīgs. Negribētu, ka man šīs pusgatavās piezīmes zūd, jo vēlreiz viņas uzrakstīt: priekš tā man nav laika.
Redzēšu, kā man ies ar puķēm.
Daudz mīļu labdienu.

327.

ĀRONU MATĪSAM
Kastaņolā 1911. gada 14. martā

Manu mīļo veco Matīs, mīļie draugi, Jūs mūs gluži apkaunojāt ar savu silto draudzību un gudrību. Avīzē par visu izteikta sirsnīga atzinība, gandrīz ik dienu kāds mīļš vārds, un nu tā lielā balva! A. uzskata to sev kā draugu pagodinājumu un pieņem ar lielu pateicību. Bet nu taisni tagad man sāk nākt vairāk ienākumu, tādēļ lūdzam pieņemt šādu priekšlikumu; 10 r. A. patura sev kā adatu naudu un pārējos 50 r. nodod «Izglītības biedrībai» kā A. vārdā iemaksātu no dažiem cienītajiem. Tā būs, man liekas, vislabākā izlīdzinošā taisnībā, jo draudzība (kurai taču summa vienaldzīga) būs pieņemta un mēs izvairīsimies no pārmetuma par savtību. (Naudu - tos 50. r. iemaksās vai nu J. teātrs, vai viņš sanāks no honorāriem par A. Rakstiem, kad J. teātrs neuzņemtos tās pūles iemaksāt.) Par A. dzejoļiem ieminaties - pēdējais sūtījums guļ jau kādu mēnesi nenodrukāts, un es Tev, mīļo Matīs, varu teikt, ka tas A. dara velti nepacietīgu: labāk nodrukāt tūdaļ un, kad būtu par daudz, tad viņa sūtīs retāk. Honorāru dēļ arī nebažījies: lai paliek vecais mērs - 15 k. rindā. - Nesen lasīju V. Eglīša smagos un skaistos dzejoļus; sen jau tik labus nebiju sastapis. Un nu man jābeidz ar to pašu, ar ko sāku, ar lielu lielo paldies Tev, mīļais, par to izgriezumu no «Druvas»; mana dzimtene ir mana vārīgākā vieta, un tādēļ mani sevišķi aizkustināja Tava smalkjūtība, man to tik mīļi atgādinot. Sāp tik, ka es nespēju nekā palīdzēt tai nabaga Latgalei. - Man piesūtīja Skat. bied. brošūrīti par «U. N.». Freinbergs ir tik skaisti atšķetinājis tos pavedienus un, par ko es visvairāk priecājos, uzsvēris, ka galvenais ir taču, ka tur cīnās un cieš dzīvi cilvēki. Tas arī man bij galvenais, un visi sarežģītie pavedieni ir tikai no šo cilvēku dvēseles izritināti. - Par brošūras izdošanu sevišķi rūpējies A. B[ergs] un Līg[otņu] J[ēkabs], izsaki viņiem mīļu paldies. - Nu, kur beigas papīram, beigas paldiesiem. Paliec nu sveiks un sveicini visus labi mīļi no mums abiem.

                                                                                            Tavs [paraksts].

328.

B. SKUJENIECEI
Kastaņolā 1911. gada 15. martā

[Sākuma trūkst] par Tavu lomu Laimdotu. Lasīju Līg. kritiku un tik pabrīnījos, kā tā var nesaprast! III cēl., kur spilgtākā varonība ir vajadzīga, viņš prasa pašpieticību, egoismu! V c-ā peļ sirsnību! Tas bij no Tevis brīnum smalki izjusts, kur Tu izcēli V cēl. sirsnību, jo man nebij telpu daudz viņas tēlošanai, es paļāvos uz Tevi, ka Tu no tā mazuma izlasīsi daudz. Un taisni L-a paļas man pierāda, cik pilnīgi Tu mani izpratusi. Ja es par ko nebiju tā pārliecināts, tad, vai. Tu spēsi izcelt varonību III c-ā. Ja L-is Tevi arī tur, peļ, tad laikam Tu arī tur būsi spējusi. L. kritika tiešām daudz vājāka par A. B[ērziņa] kritiku. Vajdzēja pašai Tavai, cien. mām[as] kdzei rakstīt par «II. N.» izrādi, viņa varēja par Tavu lomu nerunāt, Tev būtu labāk bijis nekā L. savādā uzslava. Arī man ir no L. savāds kompliments: ka es izdarījis plaģiātu, un no kā? no L. Andrejeva «Cilvēka dzīv[es]». To saka L., kurš pats lasīja «U. u. N.» 1904. g., kad vēl nebija klajā nākuse «C. dz.». Un tas ir draudzīgs «demokrātisks kritiķis»! - H. A[sars] turpret izturējās ļoti pieklājīgi, es ceru, ka viņš arī Tevi neaizskars, kad tik viņu liks mierā. - Labāk ir kaut arī pretnieks, kad tik noteikts raksturs. Tā man arī ļoti patika A. B. kritika; tas ir godīgs cilvēks, kaut arī pretnieks man un lugai. - Nebaidies un nebēdājies, mīļo Rūtiņ, par jaunām kritikām; mierini arī mūsu mīļo Tiju, es viņu varbūt pats esmu sāpinājis ar savu neapdomību un nezināšanu; tagad man viņai no sirds jāpateicas ne vien par viņas lieliem un nopietniem pūliņiem, bet arī skaistiem panākumiem, par kādiem man raksta pazīstami. Kritikas uz laiku var sarūgtināt katru mākslenieku, es pret viņām nebūt neesmu mazāk jūtīgs, bet vienīgais līdzeklis sargāties ir tikai jauns darbs. Nekāda graušanās, ne apreibināšanās nepalīdz. Arī še tikai pats sev var palīdzēt, vai tuvs cilvēks, kas ir paša vietā. ļoti skaisti, ka Jūs abas ar Tiju esat saslēgušās tuvāk kopā. Sveicini viņu labi sirsnīgi no manis. - Man vēl caur Tevi jāizsaka dziļi sajustu pateicību tiem mīļiem cilvēkiem, mūsu skatuves un radniecisko mākslu spīdekļiem, kas mani. tā pār steidza un aizkustināja ar savu sirsnīgo piemiņu «aktieru eglītes» vakarā. Taisījos tūliņ pateikties un atbildēja, un ceru, ka drīzumā to iespēšu, bet vēl kavē A[spazijas] slimība. Arī par izrādi visiem kolēģiem - aktieriem vēl neesmu pateicies, arī mazajam zēniņam, kurš tik ļoti pūlējās gar lielo pūķi. Un Tev pašai - es sūtīšu pateikties manu draudzeni, kuru vēl nesaredzu skaidri, bet kura būsi Tu pate. Kā strādnieku publikai lai pateicos? vai nebūtu tagad vislabāk ar kādu novēlējumu «Arodniekam»? Kad tik nu direkcija nedarītu man to grūti ar algas nosišanu. Bet lai! Palūdz mīļam Jānītim, lai par to izsaka savas domas. (Šodien es viņam neaizrakstīšu, tikai daudz paldies par zinām,) Bet nu arī jābeidz; še mazs pantiņš, ko ierakstīt «Tiem, kas neaizmirst»:

                    Kad sēdi saldā pavaļā
                    Un grāmatiņu viegli šķirsti;
                    Tad to, kas neaizmirst tur tālumā,
                    Ar' neaizmirsti.

Tu prasi, ko es darīšu viens pats tālumā. Es atbildēšu atkal ar Tavas pašas vārdiem: es nemaz projām neesmu bijis šos gadus.
Sveicini [visus no mums?].

Vēstules malā pierakstīts:
Atsūti, lūdzama, izgriezumus no krievu recenzijām; tad arī pirmizrādes programmu. Sveiki.

329.

E. GLOSAM
Kastaņolā 1911. gada 18. martā

Atklāta vēstule cien. mācītājam Grosa kgm

Ļoti cienīts kungs! Goda amats - Latv. liter. biedrības referāti par latv. literatūru. Pie Jums kā atklātības darbinieka griežos ar atklātu lūgumu. Latvijas skolotāju biedrības laikrakstā «Izglītība» š. g. 3. burtnīcā, rakstā «par mūsu tautskolu» no Vecā 131. lpp. top minēts fakts, ka «kāds nomales skolotājs B. no baznīcas konventa dabūjis rakstu bez kavēšanās atstāt vietu un nolikt amatu, kaut gan vienīgais, ko. Viņam varējuši pierādīt par vainu, bijis tas, ka viņš lasījis skolniecēm priekšā no manas lugas «Zelta zirgs», par kuru tik atzinīgi un labvēlīgi izteicies Latv. literāriskā biedrībā mācītājs E. Grosa k.». No savas puses man jāsaka, ka tiešām Jūsu spriedums par latv. literatūru, kur Jūs, pilnīgi uzsvērdami savu stāvokli, tomēr ar tādu bezpartejību un atzinību apspriedāt gluži pretēja stāvokļa rakstniecisku darbu, tika plaši ievērots latv. publikā un atstāja vislabāko iespaidu visur, nemaz jau nerunājot par šo rindiņu rakstītāju. Šī Jūsu objektivitāte jāieskata. par vienīgi pareizo ceļu uz tik sen daudzināto, bet nekad nepanākto saprašanos un pazīšanos Baltijas tautu starpā un uz mūsu šķiru cīņas asumu pamazināšanu. par zināmu pretī nākšanu no tās puses, kuras priekšstāvis Jūs bijāt, reizē ieskatīju arī faktu, ka tā pate luga «Zelta zirgs» bija uzņemta no Draugu biedrības ieteikto grāmatu sarakstā. Kad tagad taisni šīs grāmatas dēļ jācieš kādam latv. skolotājam no tās pašas puses, kurai stāvat tuvu Jūs un draugu biedrība, tad to uzskatu pa pretrunu, kura mazina nozīmi nupat raksturotam Jūsu spriedumam un viņai [varbūtējām?] labām sekām. Ja Jums un Jūsu pusei labās Baltijas tautu [satikšanas sekas?] ir tik pat dārgas kā man, ko es ceru ar pilnu tiesību, tad Jūs uzņemsat labi manu sirsnīgo lūgumu darīt visu, kas Jums iespējams, lai izmeklētu skol. B. lietu un nelaupītu viņam maizi. (Par vainu, kura ir īsti mana.) Varu Jums apgalvot, ka šī mana lūguma ievērošana atstās tikpat labu iespaidu, kā Jūsu spriedums par latv. literatūru, tikai ar vēl labākām sekām.

330.

J. NĀTIŅAM
Kastaņolā 1911. gada 18. martā

18. 3. 11.

Ļoti cienītais Nātiņa kgs! Saņemat lielo paldies par pūlēm, kādas Jūs esat pielikuši pie manas grāmatas izdošanas, un atvainojat mani par nepatikšanām, kas Jums no tā cēlušās. Uz Jūsu pieprasījumu uzrādīt personu, kurai lieta nodota, varu Jums tikai Ķirpēnu minēt; līdz ar to Jūs būsat pilnīgi atsvabināti no šī uzdevuma. Man atliek tikai vēl izsacīt savu patiesu nožēlojumu; ka ļoti pret manu gribu Jūs esat jutušies aizskārti no vēstules, kuru es biju rakstījis ne Jums un kura zīmējas arī nebūt ne uz Jums. Te man būtu jānobeidz sava vēstule, bet studentu pulciņš, kura priekšstāvis Jūs esat, pārliecības ziņā man stāv par tuvu, lai rakstītu oficiāli vien. Kad saņēmu caur Ķirpēnu pulciņa piedāvājumu izdot manu lugu, es to sapratu kā pagodinājumu, kura dēļ atsacījos no sava privātizdevēja piedāvājuma. Toreiz neapdomāju, ka vēlāk pulciņš kā izdevējs varētu ņemt jaunā, kad rakstnieks pēc apm. gada apprasās par izdevuma likteni. Neapdomāju arī, cik maz pulciņam priekš tā naudas, cik daudz pūlu es uzlieku biedriem, kuri to nemaz nebija paredzējuši, jo pulciņam citi, tuvāki uzdevumi. No šīs manas nesaprašanas cēlušies vēlākie pārpratumi, kurus Jūs pat uzņēmuši par apvainojumiem. Bet nu lieta beigta un tamlīdzīgas man vairs neatkārtosies. Kad būs ienākums no «Zelta z.», tad 10% nāks par labu pulciņa kasei.
Paliekat sveicināti un sveicinat pulciņu. Visā Cienību.

331.

A. un B. PRIEDĪŠIEM
Kastaņolā 1911. gada 19. martā

Mīļie, dārgie draudziņi, nupat saņēmām Jūsu vēstuli [ar] nelāga ziņām un nemaz negribas ticēt. Mēs taču domājam, ka salabsat; ka fabrika ieskatīs, cik lielu zaudējumu viņa cieš pati, tā pāri darīdama mūsu mīļajam Brencim. Bet tur laikam par fabrikas intresēm stāvēs augstāk kādas personiskas ierēdņu intreses tur protekcijas. Liels gandarījums vismaz, ka Brencis nu paliek turpat viņu acu priekšā. Mēs no visas sirds priecātos, kad Jūs redzētu še, ja ne abus, tad vismaz vienu, un varētu Jums teikt kādu mīļu vārdu. Pansijas te gan par 4 fr[ankiem] lētākas nau, par diviem tātad 6 fr. Varbūt var ņemt istabu un pusdienas vien un brokasti un vakariņas paši taisīt, tad gan būtu lētāk - 3-4 fr. par abiem. Mums ar veselību neiet visai labi, citādi labāk. Esat mīļi skūpstīti, dārgie draugi.

332.

A. DEGLAVAM
Kastaņolā 1911. gada 27. martā

Mīļo brālīt, es palaidos uz Tevi, ka Tu sapratīsi un nedusmosies, ka neesmu Tev jau ilgāku laiku rakstījis. Kad Tu dzirdēji, ka es citam esmu rakstījis pa to laiku, tad Tu būsi reizē arī dzirdējis, ka visa rakstīšana bija veikaliska, dēj teātra. Un tik daudz man vajdzēja rakstīt un uztraukties (tik daudz, ka nu jau trīs mēnešus neesmu nekā strādājis) taisni Tevis dēļ, tādēļ ka man trūka Tava palīga, lai kaulētos ar J. teātri un piespiestu viņu pie cik necik, godīgas maksāšanas, lai lugas lielie morāliskie panākumi dotu man arī cik necik materiālu panākumu. Kad Tu vēl biji tas naudas piedzinējs no J. teātra, tad es varēju mierīgi strādāt un arī Tev rakstīt. Kur nu vairs to var? Gribēja nospiest uz 5%, gribēja no citām lugām honorārus samazināt, pat par to naudu, ko man līdz šī gada sākumam samaksājuši, t. i., par 800 r. nopirkt visas mūsu lugas uz visiem laikiem! Lūk, kā man gājis! Lūk, kādēļ nebija laika Tev rakstīt. - Nu par vasarnīcu: liels prieks man bij par Tavu ziņu, ka esi gandrīz pārdevis, bet - kungs apžēlojies! - kas tad tas ir, ka jūs visi, cik jūsu tur esat, neesat redzējuši, ka tai obligācijai taču ir blankocesija!!! Es par tādu joku biju tā pārsteigts, ka nudien jūs visi nebūtu jutušies glaimoti, dzirdēdami manas piezīmes par jums. Ka Tev obligācijas ir svešas, to vēl var saprast, bet arī tad Tu taču varēji drusku pameklēt to parakstu. Bet ka pats advokāts Č[ikste], kam mūžudien tik ar obligācijām vien darīšana, nau spējīgs bijis uzšķirt obligācijas ceturto lappusi un izlasīt tur pilnu obl. turētāja parakstu, tas ir par daudz. Atņem viņam tūdaļ šis lietas vešanu un nodod to adv. A. Berģim, izdodams viņam no savas pilnvaras передоверие. Tik lielai Č. muļķībai pat man, kas daudz tura no šis viņa īpašības, šoreiz tā kā negribas ticēt: vai viņš tik ar nodomu nebūs Tevi gribējis ķircināt, lai Tev izdarītu daudz nepatikšanu un lieku skraidīšanu, un varbūt pat aizdzītu pircēju? A. Bergs šinī ziņā būs drošs un godīgs. Nupat nosūtu Tev arī telegrammu: «Blankocesija atrodas uz ceturtās lappuses. Ir vēl viens pircējs.» Šis pircējs atrakstījis man tieši; es noraidu viņu pie Tevis; aprunājies ar viņu, adrese: Dinamindes iela N 32, dz. 55. M. Gruiķe. Pirmo cenu viņam teicu 5500 r., visu citu saki Tu pats. Ceru, ka nu tagad negadīsies vairs nekādi pārpratumi un pārdošanu izdarīsat visi kopīgiem spēkiem. - Par citiem jautājumiem še tik īsumā: tas ir liels prieks, ka Tu nodomājis to lielo romānu, tas jau būs ļoti skaists. Par Aizupu es no pirmās rokas nezinu nekā, paša viņa nekad neesmu redzējis; vēlāk viņš bijis slepenpolicists Pēterburgā. Mūsu lasāmvakars nepiederēja pie viņa; tik vien, ka bij runa: esot nodoms dibināt vingrotāju biedrību [arī?] jaunībai, līdz ar strēlnieku biedrību. Bet pat tās runas drīz apklusa, un kas beigās iznāca, bij paukvakars kā letoņiem. Apprasies vēl pie citiem, bet, man liekas, nebūs nekas vairāk bijis. - «Kapitālu» man visērtāk būtu pārcilāt vasarā, tagad nodomāts cits darbs un pašlaik to sākšu, ja tagad man nāk traucējums, tad es pavisam netieku sliedēs. - Vai no «Z. zirga» izdevēja Golta esi tos 50 r. dabūjis atpakaļ? Viņš man atsūtīja 50 r. kā honorāru, vai tie tik nau Tava paša iemaksātie 50 r.? - Ar veselību mums iet gluži vāji, nu jau abiem diviem; pie laika pienāca klāt vēl mūžīgie uztraukumi nu jau tik daudz mēnešus cauri. - Kā iet labi ar «Tāl. Noskaņ.»? vai esi dabūjis norēķinu? tad atsūti. - Kad nāks karstāks, laidīsim Elzu uz sanatoriju. Paliekat abi mīļie ļautiņi sirsnīgi sveicināti un skūpstīti no Jūsējiem. Sveiki!

333.

A. BERGAM
Kastaņolā 1911. gada 28. martā

28. 3. 11.

Ļoti cienīts kungs!

Atbildi uz Jūsu laipno vēstuli es ņemu par iemesli jaunam lūgumam. A. Deglava k., vesdams sarunas par manas vasarnīcas pārdošanu, bij griezies pie kāda advokāta. lai tas izdara tās cesiju uz pircēja vārda; bet advokāts nau atradis obligācijas blankocesijas parakstu, kaut gan tāds tur atrodas. Tagad Jūs laipni lūdzu izpalīdzēt A. D. šinī lietā un, ja Jūs nodarbojaties praktiski, tad arī neliegt padomus pie pārdošanas kontrakta galīgas noslēgšanas, lai negadītos atkal kas tikpat neparedzēts un neizjuktu pārdošana. Es gribētu ko piezīmēt par tā advokāta veiklību, bet paredzu, ka Jūs, tāpat kā par vācu liberāļiem, varētu atkal teikt: tas tomēr ir kas! jo Jūs esat visu vāju aizstāvis. Un vācu liberāļu gadījumā, es redzu, Jums bij taisnība, es jau arī to recenziju nebiju ņēmis kā man kaitošu, bet tikai kā savādu, kas rāda, cik svešs vāciem viss latviskais.
Jums vēl lielo paldies par rūpēm pie «U. N.» teksta grāmatiņas izdošanas. Esat daudzreiz no mums abiem sirsnīgi sveicināti.

                                                Jūsu
                                                        [paraksts].

334.

L. ĒRIKAI
Kastaņolā 1911. gada 30. martā

Cien. aktrisei Lilijai Ērikai.

Ļoti cienītā jaunkundze!

Jūsu tēloto Spīdolu man nau lemts bijis redzēt; es tādēļ visvairāk nožēloju visas lugas neredzēšanu. Jo, kad no draudzīgas puses Aspazijai atsūtīja Jūsu ģīmetni, es šķitos atradis īsto tēlotāju Spīdolai, kura prasa tik daudz studiju un uzupurēšanās grūtības, un, kad Jūs uzņēmāties, es Jums biju sirsnīgi pateicīgs. Tagad man Jums jāpateicas otrreiz un daudzkārt vairāk, kur Jūsu mākslas tēlojumam līdzi dibinājas visas lugas panākumi. Par tiem laimīgajiem gadījumiem [teikums nav pabeigts].
[Par] Jūsu tēlojuma lielo iespaidu es spriežu ne pēc laikrakstu kritikām vien, bet vairāk vēl pēc privātām atsauksmēm no publikas, kuras siltu simpātiju Jūs esat iekarojusi un kura Jūs lai nes Jūsu tālākā attīstībā.

335.

Ā. KAKTIŅAM
Kastaņolā 1911. gada 30. martā

Ļoti cienītais kungs!

Tā vien gribējās Jūs uzrunāt: mīļo Lāčplēsi! jo ne Jūs, ne viņu nevaru labi iedomāties citādu, kā skatuvrotā, tik pilnīgi izpildāt to tēlu ar savu patību. Par Jūsu tēlojumu dzirdu arī tikai vienā balsī lielāko atzinību. Cik apmierināts es par to esmu, to varat noredzēt no tā, ka šī loma ir galvenā un par viņas pareizu saprašanu es bažījos visvairāk. Līdzīgs taisnā ceļa raksturs, tikai vairāk sarežģīts, man bij domās jau sen gadus, bet palika neizvests, jo necerēju atrast tēlotāju, un ierakt nedzīvu grāmatā es viņu negribēju. Tagad man viņš atkal nāk prātā, uzskatot Jūs tēlotājs būs.
                                                Esat daudzreiz sveicināts no Jūsu -

336.

LAIKRAKSTA «STRĀDNIEKS» REDAKCIJAI
Kastaņolā 1911. gada 30. martā

Dārgo biedri redaktor!

Saņemat manu lielo paldies, ka bijāt tik laipni piesūtīt man «Strādnieku». Es biju gluži pārsteigts, ka Amerikā, kur taču tik maz latviešu vispār un kur nu vēl apzinīgu sociālistu, spēj izdot un uzturēt tik lielu lapu divreiz nedēļā, jo «Strādnieks» ir gluži tikpat liels, kā mūsu sociālistiskās un radikālās lapas Baltijā. Amerikas biedru uzupurēšanās spēja ir apbrīnojama un pelna vislielāko atzinību. Par «Strādnieka» saturu es neņemos spriest pēc nedaudzu numuru lasīšanas, bet visādā ziņā nevar liegt, ka tas sastādīts ļoti intresanti un daudzpusīgi; ievērota zinātne un pat literatūra, nav aizmirsta dzimtene un sevišķi plaši atspoguļota Amerikas dzīve, kura man, tālu stāvošam, izliekas tik sveša. Piemēram, pareizu uzskatu par Meksikas lietām es vispirms dabūju no «Strādnieka». Amerika un viņas sociālistiskā. kustība mani sevišķi intresē, jo, pēc manām domām, viņai būs vislielākā nozīme arī priekš Eiropas, teorētiski un praktiski. Pie jums kapitālisma attīstība aizsteigusies priekšā sociāldemokrātijai, bet jaunā partija sāk attīstīties tik sparīgi, ka var mūs pārsteigt. Mēs esam ne velti atdevuši savus labākos un darbīgākos partijas elementus Amerikai, kā emigrantus.
«Strādnieks» man liecina, ka latviešu biedri jaunajā Amerikas sociālistiskā kustībā ieņems goda vietu kā teorētiski un praktiski mūsu dzimtenes grūtā cīņā vingrināti cīnītāji.
Labas sekmes vecajā cīņā jaunajā tēvijā!
                                    Sirsnīgus sveicienus
                                                    no jūsu J. Raiņa.

337.

A. LŪKINAI
Kastaņolā 1911. gada marta beigās

Kas Jūs par mīļu zelta cilvēku, dārgā draudzene! Jūsu sirsnīgā dzīvā līdzdalība mūs gluži aizkustināja, un tad šī impulsīvā, enerģiskā daba, - mēs nevarējām nopriecāties vien! Varu iedomāties, kādās baiļu un briesmu spraugās Jūs iedzināt manu veco draugu resno Krepliņu, viņu tik cieši sagrābdama. Viņa briesmīgās bailes noredzu no viņa briesmīgās izmelošanās, ar kuru vien viņš vēl cerēja izglābties no tik negaidīta un sīva uzbrukuma. Mums šis skats uz visiem laikiem paliks priecīgā piemiņā. Te nu tas garais dementi: Vec[ajam] teātrim nav «U. N.» piedāvāta (tikai 1903. g. bij iesūtīts kā librets operai, bet tad pats atrāvu atpakaļ, tātad nevar būt atraidīts). J. teātris grib vēl tagad nokaulēt no 10%, par 20-25 izrādi es jau nolaidu, kā Jums rakstīju, par tāļākām viņi negrib dot 10%, jo izdevumi par lielu. (Patiesībā tie nau vis 350 r., bet, visaugstākais, 300 r.) - Ko man būtu līdzējis prasīt 20%, kad grib dot tikai 5% - 1000 r. nemaksā ik mēnesi, bet par 1000 r. gribēja nopirkt visu lugu uz laiku laikiem. - Samaksāts līdz šai dienai par visu sezonu, t. i., septembrim 1100 r., bet tur veca parāda vien būs 300-400 r. Drīz tad nu dabūšu vēl tos 800 r., ko Jūs redzējāt izsūtam. - Pērn par visu gadu abi divi kopā saņēmām tikai 800 r., tātad pa 400 r. katris, un taču bij «Tells» un «Z. zirgs» 15 reizes. - Ne «Pusideāl.» ne «Z. zirgu» neesmu solījies pārstrādāt, man tik jāizdod tie kopotos rakstos. - Lai viņi inscenē par jaunu «Z. zirgu», jo pirmais inscenējums bija pārāk vājš, kā visi saka, tāpat viņi izgāza savā laikā «Pusideāl.», laikam manu labāko lugu. - Vispār Kr[eplins] un Krip[ens] ir ļoti godīgi cilvēki un mani veci draugi; viņi tikai briesmīgi stāv par teātri un domā to visaugstāk pacelt caur rakstnieku algas nospiešanu. Ar mērķi esmu mierā, ar līdzekli, un tikai kad nevar citādi [tālākā teksta trūkst].

338.

A. LŪKINAI
Kastaņolā 1911. gada marta beigās

[Sākuma trūkst] ir liels trūkums: Kangars ir pilnīgs egoists, bet lielumā ļoti nikns, un niknumu es redzu M[ierlauka] ģīmetnē (ko jūs atsūtījāt, lielākā daļa no Jūsu kartiņām man bija sveša, daudz paldies), kur viņš izplētis mēteli kā spārnus. Šis viens skats, ja labi izceltu, dod lieluma uzskatu visai lomai: [1 nesalasāms vārds] jūs taču samīšu! M. arī liels nopelns pie koru iedīdīšanas; visur esot ļoti uzcītīgs. Jūs varat iedomāties, cik dikti es priecājos par koru uzslavēšanu no Jūsu kunga puses, jo uz koriem es pats liku ļoti lielu svaru, es pat gribēju, lai tie būtu bez mūzikas. Vēl lielāku uzslavu Jūs man esat izteikuši, kad apzīmējat vispārīgo iespaidu no gabala: tas ir kas jauns. Man tagad žēl, ka es toreiz to gabalu neizstrādāju un sasteidzu, tagad nav laika pārstrādāt, ir citi darbi. - Par dekorācijām: mums visiem (arī Elzai) sakrīt domas kopā: II c. glāžu pils īsti nav, tad man arī IV nāves sala nepatīk. Kuga laikam ir reālists, fantāzija viņam tā neizdodas. - N. Alun[āns] vispār tak man tēlots kā nepietiekošs; bet Jūs būsat dzirdējuši, kā E. Melngailis taisījās izkomponēt pilnīgu operu no «U. N.». Tikai viņš esot darbiem apkrauts, uz Melng. es ļoti priecājos, viņa dziesmiņas taisni brīnišķas, skaistums un reizē spēks. Alfr. Kalniņš pārāk maigs uņ bezspēcīgs. Nu dabūju no teātra pastkartis. Maksā par 20 izrādēm 10%, vēlāk grib tik 5%; es gribu piespiest, lai otros 5% novēlē vismaz aktieriem (pensiju kasei) un «Arodniekam». Atbildes man vēl nav. Man samaksāja arī vecus parādus - un labu daļu no jaunā, t. i., «U. N.». - No Lit. fonda es reiz dabūju 100 r. kā prēmiju par «Faustu», priekš gadiem. Tad par «Saulaino stūrīti» - A[spazija] dabūja prēmiju 100 r. (tas tiek minēts «Dzirc[iemnieku]» apgād. sludinājumā)? Nupat, bet privāti, ne no fonda, A. dabūja caur Āronu M[atīsu] atsūtītus 60 r.; no tiem 10 r. A. paturēja sev un 50 r. tika novēlēti «Izgltītības] biedr[ībai]», jo nu jau man pašam nāk nauda no «U. N.» še agrāk A. tika arī atsūtīts dāvinājums no progresīvajām aprindām, laikam priekš 2 gadiem. - Uz sanatoriju pie Sahli laikam A. vasaru brauks pēc Jūsu padoma. - A. B[ergs] man atrakstīja ļoti laipni. Tagad vairāk nekā nevar darīt. Vienu, varbūt, varu no Jums lūgt: Jums esot Pēterburgā labi paziņas, varbūt tiem aplinkus iespēja ko izprast. Man jau atbildējuši, ka nespēj.
Cēsu Ozols t. s. manā ģīmetnē viltojis visu: ne man sarkana bārda, ne dzelteni mati, ne ūdeņainas acis nebij un nebūs; arī paraksts ir viltots, labi, ka vēl ne uz vekseļa. Pēc Cēsnieku domām man tādam būtu jāizskatās, bet to ideālu es negribu sasniegt. Jā, vēl svara jautājums: E[lza] no tā laika, kad Jūs vēl bijāt še, zaudējusi 3 kilo; bet tas mēdz tā būt pavasaros.
Atrakstat nu Jūs par saviem plāniem un viņu realizēšanu, un ko Parīzē jaunu sākat rakstīt, un kā ierīkosaties ar darbiem mājās. Daudz mīļu paldies par visu, daudz; daudz labu dienu Jums un Jūsu kungam no mums abiem. R.

339.

K. ĶIRPĒNAM
Kastaņolā 1911. gada marta beigās

Mīļo, labo! Naudu vai dzīvību! labāk naudu un labi daudz naudas! Kādēļ Tu nesūti naudas? Kr. esot teicis, ka Jūs sūtat man ik mēnesi par 1000 r., - nu tie mēneši gan nāk un iet, bet naudas nenāk. Ar to man nepietiek, ka Jūs Rīgas publiku tā apmierinājat; es Jums to publiku sākšu laist virsū, ja neatstītīsat tūdaļ. Es negribu, ka paliekat arī šo sezonu man parādā, jo, kad nemaksājat tagad, kur Jums ir naudas, tad jau nākošu sezonu es ne tik nedabūšu. Rēķinu arī atsūtat. Tad vēl viena lieta, kam ar naudu sakars, mani ļoti uztrauc: Tu man teici, ka policija laižot zālē iekšā tikai 750 personas. Tātad zāle būtu pustukša izrādēs. Bet nu man no publikas no daudz pusēm sacīts, ka zāle esot vienmēr bāztin piebāzta ar publiku: Tātad izrādē ir vairāk nekā 750 personu. Ienākumi no izpārdotas zāles ar 350 pers[onām] ir, kā Tu rakstīji, visaugstākais, 526 rbļ. Bet, kad personu ir daudz vairāk (apm. 1500 pers.), tad arī ienākumi būs citādi. Arī par tiem man no publikas stāstīts, ka tie sniedzoties no 1200 r. - 1400 r. un skaidrs atlikums esot vismaz 900 i. par vakaru. Ka publikai ir taisnība, to redzu no avīžu referātiem, kuri arī runā no bāztin piebāztas zāles. Izskaidro, lūdzams, to nu tūdaļ. Es zinu, Tev nau daudz laika un no Tevis nekādas ziņas vairs negaidu, pat tad, kad teātrim būtu pienākums man rakstīt par lietām, kas arī uz mani attiecas. Bet arī man nau daudz laika, un es viņu arī turu vērtu, kad nu es Tev šoreiz rakstu, tad atbildi arī Tu visā īsumā. Jo šis jautājums ir man ļoti svarīgs, nevien naudas ziņā; gribu zināt, vai tiešām teātrs turējis par pielaižamu tā mani krāpt, un tad vēl no tādējādi pazeminātā mana honorāra lūkot nokaulēt pusi nost. Tātad nu atraksti gan par šo. - Tad atsūti Asp[azijas] manuskriptu no «Atriebējas», kas tika Mierlaukam nosūtīts. - Vai nau tāļāku ziņu par «Pusideālista» manuskriptu? Man tas ir Vajdzīgs priekš drukas. Pārstrādāt to priekš teātra nau man nodomā. Tāpat kā nebij nekad nodomā pārstrādā. «Zelta zirgu». Bet teātrs gan varētu to no jauna un godīgāk inscenēt un iestudēt. - Vai Mierlauks iet projām? un kādēļ? Vai kaut kurš labs aktiers var jau būt par direktoru? Tagad Jums gan bij pienākums ņemt Šlismani-Brandu, tad būtu teātri mākslas ziņā gan pacēluši un naudas nu jau Jums tiktu, Es dotu jaunu lugu, kura arī ies, bet, kad gluži jauns direktors, tad es baidos. - Ar šo jauno lugu ir tā: lasīju avīzēs, ka Laratenbahs sarakstījis «Induli un Āriju». Tas ir tiešs drauds Jaunajam teātrim un izaicinājums man, t. i., «U. u. N.». Vecais teātrs jau ne velti daudz mēnešus meklē lugu, kas nokonkurētu «U. N.», nu viņi domā to atraduši pazīstamā, vēsturiskā tematā, kurš dod iespēju izrādīt skaistas dekorācijas un vēl tādas pat kā «U. N.». To uzbrukumu Jaunajam teātrim, un man arī, es gribu atgainīt un rakstīšu arī «Induli un Āriju» priekš Jaunā. Par vajadzīgām dekorācijām es varēšu Jums drīz vien rakstīt itin sīki, kad būšu saņēmis Tavu atbildi. Man tāda dūša uzvarēt vecos tautībniekus viņu pašu mājās un viņu pašu ieročiem. - Atbildi arī par šo. Šai pusgadā laikam nebūs labi izrādīt «U. N.» pārāk par 40 reizēm; lai paliek vairāk intreses nākamam pusgadam. Un nu raksti, sūti tūdaļ naudu un paliec mīļi sveicināts no Tava
                                                [paraksts].

340.

K. ĶIRPĒNAM
Kastaņolā 1911. gada martā

Manu mīļo, dārgo Kārli, Tu vari iedomāties, cik laimīgs es esmu, ka nu reiz taču no Tevis dabūjis vēstuli, un redzu, ka Tu esi tas pats vecais. Šaubījies es par Tevi nekad neesmu, - drīz jau būs divdesmit gadu mūsu draudzībai, un nu būtu par vēlu vinu grozīt, - Tu. man esi bijis tas uzticamākais un mīļākais, bet taisni tad sāp jo vairāk, kad nevar no Tevis izspiest nevienas rindiņas. Man vajga jau uztraukties līdz pēdējam, tik tad Tu atbildi. Un tad vis ir uz reizi labi. Es tagad tūliņ tapšu atkal vesels un varēšu strādāt. Visu laiku nebiju to spējis. Taisni tagad arī vēl uznāca A[spazijas] slimība, un es nezināju nemaz vairs kur likties. Nu ir labi. - Ar «U. N.» honorāru darīsim tā: atraksti, cik ir dienas izdevumu izrādēm, cik jums atliek skaidrā pāri? Ja jums tiešām maz atliek, tad jāsalīgst; liekat priekšā. Pasaki arī, cik izrādes vēl apm. gaidāmas šo sezonu (t. i., bez janv. un febr. 20 izrādēm); pēc tā tad varēsim kombinēt, cik vispār jūs ieņemsat, un cik es sev varu prasīt, ja ceramas daudzas izrādes, es ņemšu mazāk. Es gribētu no šīs lugas labi pelnīt, jo tāds gadījums nāk reti; bet, kad jūs mana honorāra dēļ esat piespiesti viņu nemaz neizraidīt, tad jau nemaz nau liela labuma. Es biju domājis par šo sezonu sadzīt 1000 r. kā par «Šķidrautu», kurš bij caurmērā par 40 rubļ. 25 izrādēm. Maksājat varbūt šo sezonu 10%, nākošo 5%, vai liekat ko citu priekšā. - Par «Z. zirgu» arī tā: biju domājis 10%, bet, ja nespējat, maksājat mazāk, ir taču otra sezona. Toreiz, pērn, Tu liki priekšā atlaist no «Z. zirga» izrādēm Jelgavā, un es darīju. Liekat arī tagad priekšā. - Atpirkt «U. N.», «Z. Z.», «Gunu» un «Tellu» -, labi, bet vai tad jums uzreiz izmaksāt ir vieglāk? vai tik daudz naudas jums ir? Jo par smieklu es taču neatdošu, kā, piem., H. saka, par to, kas jau ir līdz šim samaksāts! Tas mani arī uzbudināja. Tā summa, kuru es prasīšu, apm. tai pate, ko arī tāpat varētu ieņemt, tikai drusku mazāka. Arī še liekat priekšā. - Vispār jau mēs ar teātri iztikām tīri labi, viens otram pāri nedarījām, un tā turēsimies arī tālāk. Es pilnīgi atzīstu teātra vadības pretimnākšanu, un ceru, mēs sapratīsimies arvien labāk. Ka «Dz[imtenes] V[ēstnesis]» izturas tagad laipni pret teātri, tur arī mans nopelns. Kur es spēšu novērst viņam tādus šķēršļus, tur es to darīšu. Tikai man vairāk jāzina. Vai strādnieku delegāti nejūtas it kā atstumti no teātra vadības puses? Tas būtu ļoti nepareizi. - Es ceru, ka jaunais laikraksts pabalstīs teātra lietu. - Še pielieku priekš «L. B.» vienu dzejolīti; visu laiku nespēju strādāt. Atvaino tur mani un saki, ka drīz es rakstīšu C[elm]am vēstuli un varbūt varēšu vēl ko sūtīt. - Tā ziņa par Gustavu mani ļoti satrieca; biju jau gan nojautis pats, bet taču pārsteidza. Žēl, briesmīgi žēl; bija mīļš draugs. Tu man tagad paliec viens no vecajiem draugiem. Neņem man ļaunā, ka es runāju par pilnvarnieka -ea- sūtīšanu; tas bij tik tā teikts, lai Tevi pamudinātu rakstīt vēstuli. Tu redzi, es jau neesmu griezies pie viņa. Ar Tevi vien es gribu būt darīšanās. Tu vairāk par mani rūpēsies nekā jel viens cits. Es Tevi pazīstu, tikai Tu neraksti. Ja direkcija grib līgt, tad nedod citam rakstīt, dari to pats. Tu jau reizē esi mans aizstāvis, un teiksi arī, ko es pēc taisnības un apstākļiem, lai nekaitētu teātrim, varu prasīt. - Ar «Z. zirgu» laikam Golts švindelē. Nevar būt, ka līdz šim pārdoti tikai 600 eks., kur bija tāda reklāma. Un, ja būtu taisnība, tad viņš neprot grāmatu laist apgrozībā. Lai Nātiņš tādēļ atņem viņam nost visus nepārdotos eksemplārus un lai nodod komisijā Zeltiņam, tas prot. Par pārdotiem eksemplāriem lai saņem naudu. - Un nu, mans mīļais vecais; labais, paliec arvien tas pats; es arī esmu arvien tas, pats, neskatoties uz niknām un uztrauktām vēstulēm. Paliec vesels un sirsnīgi, mīļi sveicināts no Tava Jāņa.

341.

A. LŪKINAI
Kastaņolā 1911. gada aprīļa sākumā

Dārgā draudzene! Šodien saņēmu no [Ļ.?] jkdzes burtnīcu ar mūsu sarunām - norakstīts viss ar Jūsu pašas roku! Un taču Jūs esat tik aizņemta tagad un Jums tik ļoti nepatīk norakstīt! Mani dziļi aizkustina šāds draudzības pierādījums, kas nāk tik no smalkas un stipras sirds. Jūsu enerģijai tas bij vingrinājums, Jūs viņu pieliksat drīz pie savas pašas darbiem un neatlaidīsat vairs, kamēr sasniegsat mērķi. Otrais prieks būs mums alga par pirmo - mūsu sarunām. - Elza bij jau uzrakstījusi savu karti, kad es rakstīju šo, nu viņas nāk vienā kuverā. Vēl tām līdzi lieku vienu lielu lūgumu. Mūsu vasarnīcai gadījies labs pircējs, kas tūdaļ visu izmaksā (viņš sibīrietis, sieva tukumniece, ilgojoties pēc jūrmalas, un nu viņš pērk un tūdaļ visu izmaksā). Bet obligācijā, kura atrodas pie Deglava, ir gan blankocesijas paraksts, bet nav notariāli apliecināts. Šis kgs - inž. B. Priedīts dzīvo Сосновицы, Röhrenwalzwerk Huldschinsky; pie viņa nu jāaizbrauc manam pilnvarniekam Deglav kgam pēc notariāla paraksta. D. jau nedēju nav man devis atbildi, vai brauks, vai nē, kaut gan B. P. viņu ar telegrammu pie sevis aicinājis. Vilcināšana (kura nu jau turpinājis vairāk nedēļu) var man ļoti kaitēt, jo pircējs var atkāpties, esot jau ar to draudējis, un tik labu pircēju es nevaru cerēt vairs dabūt. D. nu būtu jāpaskubina braukt pie B. P. Vai es nu varu Jūs lūgt; izdarīt to skubināšanu, apjautājies pie D., vai viņš brauks? un kad? kad man izdotos šī vasarnīcas pārdošana, es materiāli varētu cerēt tapt patstāvīgs saredzamā nākotnē, bet tūliņ es varētu Elzu laist veseļoties, neskatoties ne uz kādu dārgumu. Ja Jūs, dārgā draudzene, liekat še klāt savu mazo rociņu, kas tik mīļi un smalki prot palīdzēt un dot, tad arī šī mūsu lieta būtu pie laba gala. Cik maza tā rociņa, tik liela darītāja.
Saņemāt mūsu sirsnīgāko sveicienu Jums un Jūsu kgam.
                                                                                    Jūsu R.

342.

A. DEGLAVAM
Kastaņolā 1911. gada 4. aprīlī

Mīļo brāli, nu tā braņa krīt uz mani pašu atpakaļ, un es viņu pieņēmu. Brauc nu pie Priedīša: Sosnovice, Röhrenwalzwerk Huldžinski, jo tā laikam iznāks visātrāki. Es viņam jau rakstīju. Ar pilnvaras izdošanu ies vēl ilgāk, jo, cik noprotu no Tavas vēstules, tad Ulpem no viņa nau pilnvaras. Tā pat par ilgu ies ar obligācijas sūtīšanu Pr., jo viņš gan ļoti gadīgs; bet arī ļoti aizņemts un tūļīgs cilvēks. Lai tad arī naudas iziet vairāk, bet drīzāk būs padarīts, un varbūt paturēsim vēl pircēju. Žēl, ka Tu savā izgājušā vēstulē nerakstīji, ka vaina ir notariālas apliecības trūkums; būtu ātrāk izdarīts: - Es arī nezināju, no kura Tev ir pilnvara, no manis vai Elzas. Rīkojies nu tagad tālāk uz savu galvu, no šenes par tālu dot sīkas instrukcijas. Vislabākā braukšana esot: no Rīgas izbraukt vakarā, tad otru rītu agri esot jau Sosnovicā; par vienu dienu tad var visu izdarīt un to pašu vakaru var izbraukt uz Rīgu, kur nonākt atkal nākamu rītu, tātad kavē tikai vienu dienu un divas naktis. Paliekat nu abi sveicināti un skūpstīti visā ātrumā. [Paraksts.]

343.

A. un B. PRIEDĪŠIEM
Kastaņolā 1911. gada 5. aprīlī

Mīļie, labie draugi, aizrakstīju vakar Jums vēstuli, un šodien saņēmu Jūsu un Sašas. Pa to starpu obligācija, ko Brencis še Castagnolā parakstīja, ir jau nosūtīta Rīgā pie Degl. Vakar rakstīju, ka D, nobrauks pie Jums (par to vakar rakstīju arī viņam), bet pēc Sašas vēstules šaubos, vai tas būs tas labākais, un pat nezinu, vai D, to gribēs darīt, jo viņš mājas īpašnieks un daudz aizņemts ar māju un sātību. Griežos nu pie Tevis, mīļā Anna, vai Tu vajadzības gadījumā nevarētu izdarīt man to pakalpojumu un braukt uz Rīgu: Tu tik un tā gribēji drīz braukt, izdevumus visus nesu es, un tagad Tu dabūsi vēl redzēt manu lugu «Uguns un nakts» un varēsi man pastāstīt, kā Tev viņa patīk. Viens tikai, ka Tev taisni tagad pārvadāšanās -, bet, kad pēc pāris dienām to beigsi, tad man gan būtu liels labums, jo pircējs citādi atkāpsies; viņam intrese lietu steigt tādēļ, ka viņš grib vēl šo pavasaru būvēt uz manas grunts jaunu māju, un priekš tā ir pats pēdējs laiks. - Ja nu Tu nekādā ziņā nevari tagad braukt, tad pie notāra apprasies, vai var izdarīt pie Jums blankocesiju, un pie Jums nobrauks D. ar obligāciju, bet, ja Tu vari braukt, tad lai Brencis pie notāra izdod Tev ģenerālpilnvaru (arī uz pirkšanu un pārdošanu un cesijām), un Tu brauc uz Rīgu. Tādā gadījumā telegrafē Deglavam, lai viņš nebrauc. Ja nospriežat Annai nebraukt, tad atkal tāpat viņam telegrafējat, lai viņš brauc pie Jums. Visi izdevumi nāk uz manu rēķinu, Jūs redzat, kādu Protzensprache es tagad runāju; kad Tu, Ann., būsi «Ug. u. N.» redzējusi, tad sapratīsi, ka nu mums nāk nauda: no šis lugas man jau atsūtīti honorāra 1000 rbļ.! Un, kad nu vēl laimētos pārdot villu, tad mēs būtu uz kājām, tad tūliņ Elzu sūtītu uz sanatoriju un Jūs, mūsu mīļos cilvēciņus, ielūgtu pie mums uz veseļošanos. Kad izdotos villu pārdot, es justos daudz brīvāks no maizes darbiem un varētu daudz vairāk sava paša [strādāt?] un reiz tikt arī garīgi uz kājām. - Par visu, ko nodomājat darīt un ko izdarat, paziņojat, lūdzami, tūdaļ šurp, Un nu paliekat sirsnīgi sveicināti jaunajā vietā ar jaunu laimi! Te Jūs būsat prom no nepatīkamas sabiedrības un arī garīgi atspirgsat, tā vienmēr iet jaunās vietās. Alga jau arī, galu galā, tik maza nau, Jūs abi iegūsat par to mieru, kas taču ir tas augstākais. Esat mīļi skūpstīti no Jūsējiem. Sveiks!

344.

A. un B. PRIEDĪŠIEM
Kastaņolā 1911. gada 8. aprīlī

Dārgie draugi, rakstu Jums jau atkal tanī pašā lietā: no Elzas mamas dabonam ziņu, ka viņa pārdošanu jau sen izdarījusi, tikai A[ugusts] D[eglavs] mums par to ziņojis daudz vēlāk. Viņš pilnīgi novilcinājis lietu, pat pats solījis pircējam atdot atpakaļ rokas naudu; tātad no viņa var sagaidīt atkal novilcināšanu. Tādēļ mans atkārtots lūgums, lai mīļā Anna brauc pate un izdara to lietu. Kad vēl nevar palikt tur Rīgā ciemā, tad lai brauc vien atpakaļ uz Sosnovicu, upurē tikai tās 2 dienas, ceļš un izdevumi visi mani. Pircējs esot no Sibīrijas; viņa sieva tukumniece, kura ilgojoties dzīvot jūrmalā. Tādēļ vien viņš tūdaļ visu izmaksā, un otra tāda pircēja es nedabūšu.
Paziņojat, mīļie zelta ļautiņi, tūliņ šurp, ko nolemjat darīt. Daudz mīļu sveicienu un skūpstu no Jūsējiem.

345.

D. AKMENTIŅAI
Kastaņolā 1911. gada 9. aprīlī

Ļaujat šiem sajūsmas vārdiem pievienoties arī man tanī pacildinošā apziņā, ka, sveicot latviešu lielāko skatuves mākslinieci, sveicu reizē arī lielāko, kādu esmu redzējis.
                                                                                                    Rainis.

346.

A. DEGLAVAM
Kastaņolā 1911. gada 12. aprīlī

Mīļo brālīt, rakstu visā ātrumā tik vienu ziņu. No B. Pr[iedīša] saņēmu vēstuli, ka jau 26. vai 28. martā esot Tev telegrafējis, lai Tu braucot turp, viņi nevarot braukt. Bet no Tevis viņiem atbildes neesot. No tā es slēdzu, ka laikam arī Tu būsi aizkavēts pie viņa braukt, tāpat kā viņi pie Tevis, tātad viss pārdošanas projekts būtu beigts (kaut gan rakstīju caur mamas vidutājību pircējam, lai pagaida). Lai nu pārdošana neizjuktu, es uzaicināju vienu kundzi braukt. Šinī gadījumā tad Tu, mīļo brāli, viņai nodotu to obligāciju un viņa visu izdarītu. Bet, lai nu Tu dari šā vai tā, paziņo man visā īsumā. Tā kundze - Dr. Lūkin kdze - uzmeklēs Tevi. Protams, man būtu patīkamāk, kad man nevajdzētu apgrūtināt citu cilvēku, un Tu pats to varētu izdarīt.
Paliekat abi no mums mīļi sveicināti un skūpstīti.

347.

K. ĶIRPĒNAM
Kastanolā 1911. gada 20. aprīlī

20.4. 11.

Mīļo, labo, saņēmu Kr[eplina] naudas sūtījumu ar lielo paldies pēc lielās izgaidīšanās. No avīzēm redzu, ka teātrim naudas pārpilnums, jo viņš taisoties izsolīt godalgas par labākām lugām, jeb vai teātrs domā kļūt tikpat lēti cauri ar godalgām kā Bisnieka fonds, kurš apmierinājas ar naudas piespriešanu bez izmaksāšanas. Teātrim gan vajdzētu kaunēties izsolīt godalgu, kamēr vēl nau samaksāta Bisnieka godalga. Un teātrim, otrkārt, labāk pienāktos samaksāt algas par lugām nekā solīt dāvanas. Jo godalgas, vislabākā gadījumā, būs dāvanas, ļaunākā turpret, mēģinājums par lētu maksu dabūt lugas. Jūs izsolīsat laikam 500 r.: pa 300, 150 un 50 rbļ., un par to sviestmaizi lai dod kases gabalus. - Un tad, kas lai piedalās sacensībā? A[spazija] un es nē, jo nau nekāda prieka iet spēkoties ar iesākuļiem. Mums jau pietiek tās godīgās sacensības, kura notiek lielās publikas priekšā - vispārējā literatūras laukā. Kad būs mums dramatiķi, tad jau viņi gan tur parādīsies; ar godalgām neizaicinās no smiltīm ziedus. Bet varbūt jums nodomā tādā kārtā nemanot samaksāt B[isnieka] fonda parādu? Arī tad tas neiznāk, jo par manas lugas rakstīšanu jau būs ziņa nākusi avīzēs, un tā luga tad nederēs vairs sacensībai, bet jaunu citu nevar sasteigt. - Godalgas par dekorācijām un inscenēšanu arī tikai manevrs: uz lētumu: kad negrib maksāt pienācīgu algu, tad sola nepienācīgu goda algu. Un kā tad lai sacenšas pie dekorācijām? inscenēšanas? - tikai ar skicēm? Pat fiziski būs neizdarams, un katrs manīs, ka ir tik piemetinājums pie algas Kugam un režisoram.

348.

JAUNĀ RĪGAS TEĀTRA KORISTIEM
Kastaņolā 1911. gada 27. aprīlī

27. 4. 11.

Dārgie kolēģi, Jaunā teātra koristi! Jūsu paziņojums, ka kora beneficei izraudzīta «U. u. N.», man dara sevišķu prieku; jo dod man gadījumu izsacīt korim vēlreiz tieši savu sirsnīgo atzinību par tām lielām un nesavtīgām pūlēm, kādas viņš pielicis pie šīs lugas uzvešanas. Reizē es arī varu, atsakoties no visa izrādes honorāra par labu korim, izrādīt savu atzinību kaut cik arī darbā, par to jāpateicas kora sakaram ar aprindām, kas šo momentu saprot. Lugas uzvešana plašā mērā atkarājas taisni no masu kopspēles un sava uzdevuma saprašanas korī. Jo še pirmo reizi masa savos dažādos veidos parādās kā darbojošamies patība, turklāt ne vienkārši - reālā, bet kopības aptverošā izteiksmē. «U. u. N.» laužu skatiem vajdzēja būt līdzīgiem sengrieķu koriem, kuri tikai no novērotājiem pārvērtušies par līdzdarbotājiem saskaņā ar masas vēsturisko attīstību. Cik no tālienes un no citu acīm nojaužams, tad šis mērķis panākts no J. teātra kora, pateicoties viņa sastāvam, un līdz ar to panākts viens no svarīgākiem lugas nodomiem.

349.

E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM
Kastaņolā 1911. gada aprīļa beigās

Mīļais, labais draugs!

Ka tik ilgi Jums nau ticis atbildēts uz Jūsu mīļajām vēstulēm, tur vaina neveselībā, nospiestā garastāvoklī, darbā, - bet arī vēl vienā jautājumā: - vai Jums maz ir peļņa no «Dzirc.» apgādiena? Kādu pusgadu atpakaļ Jūs tā blakus ieminējāties, ka Jums ik mēnešus veikalam jāpiemaksā klāt; no vēlākām vēstulēm var noprast, ka tanī ziņā nekas nau grozījies. Kad nu es rakstīju manu kopotu rakstu lietā, vai «Dz.» apgādiens spēj reizē izdot kop. rakstus un vēl jaunizdevumus no mums, tad no Jūsu. apstiprinošās atbildes izlasīju, ka Jūs no savas algas mums sūtīsat vēl kādu summu vairāk par 50 rbļ. mēnesī. Tas nozīmētu to, ka Jūs pats sev no mutes noknapināsat vēl vairāk kā līdz šim un sūtīsat mums, bet veikalam tāpat nekā neatrausat no piemaksas, - jo veikals Jums arī tad nekā neienesīs. Nu, lūk, tā ir neiespējama lieta! Jums honorārs jāmaksā no veikala ienākuma, nevis no savas kabatas. Apgādiens jau izlaidis 18 grāmatas un aizvien vēl neuztura pats sevi, nedod peļņas un prasa pat vēl piemaksas. Tas nau veikals, bet ir neģēlis. Ne mūsu tauta, ne mēs nevaram to prasīt, ka Jūs izdodat grāmatas aiz skaidras labdarības. Ar lielām cenām publiku nevajag plēst, bet veikalam pašam sevi jāuztur; viņš pareizi jānostāda. Tagad apgādienam bij taču labi ejošas grāmatas, - kur var labāku dabūt kā «Saul. stūrīti», un taču - jāpiemaksā! Liekat no In. kga uzstādīt katrreiz pareizu kalkulāciju; kad viņš, piem., kā Mopasana I gadījumā, saka, ka 20 kap. par lētu, tad Jums jāpadodas, jo viņam jāpārzina tirgus apstākļi. - 4-5 kap. par loksni var likt tik izņēmuma gadījumos, kad, piem., vairākkārt drukāta grāmata, kura, jādomā, tomēr vēl daudz tiks pirkta, kad lēts tulkojums (Jūs redzat: Kn. Hamsuns maksā pat 8 kap.!), kad var ņemt lētu papīru un tomēr cerēt uz ātru pārdošanu. Citādi tādās gul velti kapitāls, kas varētu citur noderēt. Jauniem oriģināliem tiešām varētu likt apm. 8 kap., pat līdz 10 kap. (piem., «Saul. stūr.» turpinājums), otrizdevumiem un kopotiem rakstiem ap 6 kap. - Sarakstaties arī ar In, k. par šo jautājumu, un lai viņš izsaka savas domas, kādēļ apgādiens vēl līdz šim neatmet peļņas, ja pat neatmaksājas? - Jūs nepārpratīsat, dārgais draugs, ka es tik daudz runāju par veikalu, jo Jūs sapratīsat, ka mēs augstus honorārus varam pieņemt tik tad, kad veikals atmet labu peļņu un maksa no tās. Jūs solaties piemaksāt pie «Saul. stūr.» un «Ave sol» honorāru, - ne tas ir mans nolūks, un es to arī nepieņemšu, kad tas nenāk no pārākas peļņas. Jūs, sirds cilvēks, esat ar savu apgādienu mums palīdzējuši grūtā laikā; tagad mums nau vairs tie grūtie laiki. Kad mēs tomēr no grāmattirgotājiem prasām augstākās cenas, kādas tirgus ļauj, tad tas tādēļ, ka mums ir paši spēka gadi un jāierauj priekš vājāka spēka laikiem, - tie jau tuvojas, jo Asp[azija] jau ir sākusi slimot. Un ar veikalniekiem - grāmattirgotājiem es varu plēsties ap cenām, bet ar Jums es to nevaru, Jūs jau paši dodat projām pilnām rokām, sev atraudami. Lūk, kādēļ es gribu, lai Jūsu apgādienam būtu peļņa. Panākat to visādā ziņā! - Tagad pēc pāris mēnešiem Jūs dabūsat «Saul. st.» turpinājumu; tas atkal labi ies, pat ļoti labi. Bet pelnat, lai varētu Jums dot arī citus. - Liekat I[niņberga] k. aprēķināt, vai veikalam pietiek ar pusi no skaidra atlikuma no katras grāmatas? ja nē, cik tad vajga, lai viņš varētu pastāvēt? - Kā viņš domā visērtāk aprēķināt honorāru lielumu? - Honorāru izmaksāšanas veids paliek pilnīgi Jūsu ziņā, ar visu esmu mierā. - Nu reiz citi jautājumi: tulkojumu dēļ palūkojat jaunajos autoru likumos. Visādā ziņā tulk. grāmatas izdevums, kurš pārdots izdevējam, pāriet tā īpašumā par noteikto cenu. Par tālākajiem tās pašas grāmatas izdevumiem jālīgst sevišķi, ja pie pirmā kontrakta nau minēts, ka visi tālākie izdevumi līdzi pārdoti par to pašu cenu. - «U. N.» izdevums itin glīts, kaut gan pirmais man patika vēl labāk. Kop. rakstu izdevumā nevajadzētu būt tik lielām lappusēm (42 rindiņas), pietiktu ar 36 rind. kā Asp. kop. raksti Zeltiņa izdevumā, - pārāk lielais leksikona formāts nogurdina. - Nupat nosūtīju «Vētr. sēju»: lai to drukā pa vienam dzejolim uz lappusi, ne vienā blindā kā Ozols. Iznāks tā gan 7 (ne 5) loksnes, bet cena var būt tā pate 40-45 kap., t. i., pa 6 kap. loksnē, ja ar ilustrācijām (apm. 3, katra uz lappuses), tad likt dārgāk, 50-55 k., lai atšķiras no Ozola izdevuma, kurš laikam vienmēr vēl tiek pakaļ drukāts. Vispār lokšņu skaitu labāk nepamazināt, arī tā tagad tās grāmatas iznāks daudz lētākas, piem., «Pusid.» ar 8 ½ loks. bija 80 kap., tagad būs ap 50-55 kap. - Ilustrācijas būtu gan ļoti patīkamas, bet tās sadārdzinās, lai In. k. aprēķina, cik daudz dārgāk iznāks un par cik būtu jāpaaugstina tad cena. Tāpat būtu labāk, kad iznāktu uzreiz vienā sējumā visi kopraksti, kā, piem., Asp., bet es pieslejos Jūsu domām, ka vajga dot iespēju katram pa mazam iegādāties. Būtu labi, ka visām atsev. koprakstu grāmatām būtu tas pats papīrs un burti; papīrs var būt lētāks nekā «U. N.» jaunizdevumā. Burti varētu būt drusku lielāki; formātam arī jābūt puslīdz vienādam, piem., 36 rindiņas. Eksemplāru skaitu, domāju, nolikt uz 2000, kad Jums nau citāds skaits labāks. Kritisku pārskatu par maniem rakstiem es arī vēlētos no A. Up[īša], kā jau Jums rakstīju; no raksta garuma tad atkarātos, vai likt to sevišķā burtnīcā; bet visādā ziņā varētu to drukāt ar savu (latīņu) lappušu numerāciju, lai, iesienot visu, var ievietot priekšgalā. - Ģīmetnei vēl laika. - Par tulkojumiem tiku Jums rakstījis: viņu ir diezgan daudz un derētu tos visus kopā izdot, bet tas ir liels risks, jo izdevumam jābūt lētam un taču pirks maz. Gulbis par tādu universālbibliotēku vairs nerunā. Vai būtu vērts izdot tos vien, kuri nau vēl iznākuši atsevišķās grāmatās, nezinu. Laikam arī atmaksāsies diezgan vāji un kavēs apgādienu pelnīt, jo man liekas, ka arī līdz šim tulkojumi ir tie, kas «Dzirc.» ir tas dzirnu akmens. Manas domas būtu: ar tulkojumu izdošanu nogaidīt. Ir diezgan daudz oriģinālu priekšā. (Pēc 4-5 gadiem es gan gribētu laist klajā arī to universālbibliotēku, kā Reclamam: lēts papīrs, sīka druka, saspiesta forma, visur lielākā taupība, un, ja vien var: cenu arī tikpat lētu kā Reclamam; man par to ir vairāki plāni, bet par to vēlāk.) - Un nu šoreiz pietiks veikalumiņu, bet atrakstat, lūdzu - lūdzu, kā Jūs domājat apgādienu pacelt līdz pašuzturas stāvoklim. Tagad vārds Asp. par patīkamām lietām. Paliekat sirsnīgi, mīļi sveicināti no Jūsu [paraksts].

Vēstules malā pierakstīts:
Nupat būs galīgi pārdota mana vasarnīca; tur mums arī atliks kas pāri, kad būšu izrēķinājies ar kreditoriem. Jūs redzat, nu mēs būsim arī [1 nesalasāms vārds]. Sirsnīgi sveiki.

350.

K. ĶIRPĒNAM
Kastuņolā 1911. gada aprīļa beigās

Mīļo, labo, dabūju Tavas abas vēstules, labo un ļauno, bet priecājos par abām, jo nelabi tik tad, kad nedabonu nekādu ziņu. Bet jaunoties Tev nau par ko, jo pieprasīju Tev par publikas skaitu izrādēs tikai tādēļ, ka Tu par to man neko neteici, bet no publikas man par to raksta. Un tad jau es vienkārši jautāju, un Tu tāpat varēji atbildēt, nemaz neatsaukdamies uz grāmatu. Ka prasa par veikalu, tā nau neuzticība; vai Tev kā atklātības darbiniekam tā nau parasta lieta? Savu ļaunā ņemšanu Tu izsaki, bet uz manu paziņojumu par jauno lugu Tu nereaģē ne ar vārdu, - vai nu lai es to atkal Tev ņemu ļaunā? To es nedarīšu, es nogaidīšu, kamēr Tu tieši atbildēsi, vai gribat to lugu ņemt? Ir man gan vēl cita tikpat gatava, bet tā neies cauri un būs tik lasīšanai. «Indulim un Ārijai» būs, cik paredzams, dekorācijas šādas: 1) Embotes vilku grava (ļoti labi būtu, ja Kuga pats to Emboti redzētu; pie Siliņa Rīmju hronikas tulkojuma ir viena fotogrāfija, bet nenozīmīga), 2) meža klajums, pa labi un kreisi vajdzīgs ik pa ozolam, vidū celms, 3) Latv. Embotes pils vārtu priekša, palisādes nakts [scenerija?], 4) divas istabas: bajāra namā ar lieveni dienai un 5) Embotes pilī (dienai un naktij). Tās viss. Tuvāk sīkumus aprakstīšu vēlāk vai piesūtīšu jau gatavo tekstu. - Par jaunu inscenēt tiešām derētu «Z. zirgu», tur Kugam labs darba lauks un pirmais inscenējums esot trūcīgs. Bet Blaumaņa vietā, kurš stipri piekopts vecajā teātrī, jūs varētu ņemt no jauna inscenēt, iestudēt Asp[azijas] reālās lugas, kuras moderna mākslas uzdevuma īsti nau vēl redzējušas. Es par to jau sen runāju; jums būtu arī laikam labāki panākumi nekā ar Blaumaņa «P[azudušo] dēlu» un «Indr[āniem]», kuri jau diezgan labi uzvesti. No tulkotiem es tāpat neieteiktu «Hamletu», kuru vecais teātris uzvedis ar tik lieliem izdevumiem. Kad jums vismaz būtu labāks tulkojums «Vas[aras] nakts sapnis»; tulkojums (vecais) taisni neiespējams, un kauns. Tur tik skaista mūzika, citādi luga nemēdz publikai patikt un dārga būs. «Tantris d[er] Narr» dekorācijas skaistas un valoda; bet, kad to tulko kaut kāds, tad zūd viss, un jānotura dekorācijām un seksuālai situācijai. Ar prozas lugām jau labāk: Ibsens, Hauptmans, Hebels, tur mazāk riskējat. un laba reputācija, sevišķi «K[ad] m[ēs], miroņi, mostam[ies]». Kad patīk Gorkija «Dibenā» vēl tagad, tad patiks arī «Žurkas», «Friedensfest» no vecajām. Bet no Ibsena skaists dekorāciju un poēzijas gabals «Svētki Solhaugā», - kad jau citas ņemat, tad arī šo, līdzīgs «Ziemeļu varoņiem», tik maigāks un poētiskāks. - M[ierlauk]a lietā nevarēja direkcija citādi rīkoties, reiz celta formela sūdzība, nemaz negribas ticēt tādai lietai, tāds kluss, darbīgs cilvēks. - Aktieru līgšana tiešām briesmīgs darbs, man tās intrigas atriebušās līdz kaklam, ja turpināsies, tad es nemaz nevaru strādāt, un atmetīšu dramatisku darbību. Visādā ziņā es ne)aušu sevi ievilkt nekādās teātra mājas darīšanās. - Antons kā dramaturgs man ļoti patīkams, viņš jau mans draugs un darbīgs cilvēks. - Par Kugas skicēm ļoti priecājos jau tagad, vēl nesaņēmis. - Labi taču, ka teātris paliek vēsturiskas telpās. No Mier., tāpat no kora benefices honorāru neņemšu. - Dzirdu no daudz privātām pusēm ļoti slavējam L. Ērikas spēli un priecājos, ka viņai tāda atzinība bijusi no publikas. Nāk[ošo] reizi aizsūtīšu Tev līdzi personiski izteiktus pāris atzinības vārdus viņai un Kaktiņam kā galvenam tēlotājam. - Kādas ir str[ādniek]u biedrības attiecības pret teātri? «Arodn[iekā]» lasu, ka dažas ir opozīcijā, kādas frakcijas ir oponenti? Un cik viņu ir? Liekas, nedaudzi. Lielākas sadursmes sapulcē laikam nau gaidāmas. Tas nu būtu labi.
Paliec nu mīļi sveicināts.
                                [Paraksts.]

Vēstules malā pierakstīts:
Kas tā par ziņu «Dz[imtenes] V[ēstnesī]» par godalgām, ko J. teātris izsolījis vai gribot izsolīt. Atraksti. Sveiks.

351.

K. ĶIRPĒNAM
Kastaņolā 1911. gada maija sākumā

Mīļo Kārli, es nebiju gaidījis, ka Tu man arī uz pēdējo vēstuli neatbildēsi ne vārda. Savādi ir ap dūšu rakstīt, kad Tu visu ieskaiti tikai par papīru un tinti. Laikam Tu arī uz šo neatbildēsi, un tādēļ gribu rakstīt -ea-, lai iet saņemt no teātra vai Tevis atbildi. Sūtījumu no Kr[eplina] šodien saņēmu. Tad nu būtu tagad par pērno gadu viss parāds samaksāts, un 300 r. nomaksāti arī no pirmā pusgada šinī sezonā: 1) Liec izgatavot aprēķinu par 1 p[usgadu] š[inī] s[ezonā] un atsūti. No As[ara] dzirdu, ka parastās 10% esot Jums par daudz; c daudz esot dienas izdevumu, t. i., daudz jāmaksā Alunānam, kurš ir nervozs, kā no Tevis zinu, un kurš pēc tam, kad saņēmis labi krietnu honorāru par mūzikas komponēšanu (samērā daudzkārt vairāk par lugas sacerēšanu un par strīpošanu), saņem arī t. s. dienas izdevumus par mūziku. Un tas pēc tam, kad es visu iz[gājušo] vasaru karoju pret pārmērīgu mūziku! un man solīja, ka nebūs melodrāma, bet drāma! Un nu taču ir melodrāma. 2) Liec man paziņot, cik gabali ir komponēti un kuri. 3) Liec man paziņot, cik ir dienas izdevumi un kādi. Kad es pats varēšu pārliecināties, ka jūs tiešām maz pelnat paši, visu aizdodami dienas izdevumos un nervozitātē, tad jau es, nebūdams nervozs, jūs neplēsīšu. Kā es dzirdu, tad jūs par 10 izrādēm esat ieņēmuši 7000 r. un dienas izdevumi būšot ap 200 no reizes. Parasti dienas izdevumi no reizes ir 38 r., afišas 5 r.; pat ja rēķina zāles īri, kas nau dienas izdevums, i tad sanāk tikai 70 r.; un mūzika laikam būs 50, tagad pie palielināta orķestra varbūt 100, palielināts koris vēl 20. - Ja nu jums tiešām ir vairāk, tad jūs būsat rīkojušies tā, ka visiem no tā gabala kas atlec, tikai rakstniekam nē. - Es biju cerējis, ka ienāks apm. tas, kas no «Šķidr[auta]», t. i., 1000 r., bet nu iznāk maz reizes (tik 17) un maz maksā, tad nebija vērts. 4) Liec man paziņot, cik jūs būtu ar mieru maksāt. Bet tur nu man ir tādi savādi piedzīvojumi ar jums, proti, jūs būtu ar mieru nekā nemaksāt; jūs būtu nopirkuši visas lugas un tulkojumus par to, cik samaksāts vienā sezonā! Tā kā A[spazija] un es pag. sezonā saņēmām 800 no teātrā, tad par to jūs labprāt būtu nopirkuši visus mūsu rakstus uz laiku laikiem. Pat tie niecīgie 400 r., ko katrs saņēmām, jums vēl liekas par daudz. Kurš aktiers, kurš strādnieks jums strādā gadā par 400 r.? Un tomēr jūs, pēc pērnā pārskata, esat no mums izrādījuši 1/3 daļu visu izrāžu skaitu! Jūsu uzskats, ka katrs strādnieks vērts savas algas, tik dramatisks rakstnieks gan nē. - Tas tad man jāņem vērā: ar drāmu rakstīšanu nevar nodarboties. Drāma ir arī daudz ilgāk rakstāma nekā cita veida raksti, un tā tad jāpāriet būs uz tiem. Jūs atradīsat lētākus spēkus. 5) Liec man paziņot, cik izdevumu bijuši par «Zelta zirga» grāmatu un cik eksemplāru vēl nepārdotu? - Un nu, mīļo, labo, es ceru, ka mums abiem pietiks tās bāršanās. Es esmu jau noguris no tām teātra lietam, tikšu laikam arī veselāks, kad būšu no viņam vaļā.
Paliec vesels un esi daudzreiz sveicināts.

352.

A. DEGLAVAM
Kastaņolā 1911. gada 3. maijā

Mīļo, labo brālīt, rakstu atkal es, kaut gan Tu biji vēlējies, lai to dara Elza; bija šoreiz mana lieta - und es soll auch gewiss nicht wieder geschehen. Jāiesāk nu ar lieliem un daudziem paldiesiem par mājas pārdošanu! Nu tad Elza brauks uz sanatoriju un es atkal pamazām sākšu nolīdzināt savus parādus. No tekošā rēķinā noguldītās naudas tātad Tev būs vispirms jāatsūta šurp pa diviem lāgiem ik pa vienam tūkstotim rubļu caur kādu Rīgas banku uz Federālbanku šurpu, uz Cīrihu uz manu vārdu. Tad tie atlikušie trīs tūkstoši ir uz laiku brīvi un var nākt uz obligāciju Tev, kad Tev viņi steidzami vajadzīgi. Kad Tu vari pagaidīt vēl pāris mēnešu, tad Elza še paveseļosies sanatorijā un vēl šo vasaru pārbrauks Rīgā, kur tad būs daudz ērtāk visu nokārtot. Vēl atlikušie 350 r. būs izdalāmi tā: vispirms samaksājami visi izdevumi, kādi vēl bij pie kontrakta noslēgšanas, Taviem braucieniem uz Poliju u. t. t. Tad lai nāk mamiņai priekš dažādiem izdevumiem 150 rubļu; no tiem viņa samaksās arī mākleriem un magaričām. No tā, kas nu vēl atliek, Tev pašam, mīļo brālīt, jāņem arī sev magaričām, jo Tu jau tas galvenais māklers. Tad vēl jāiemaksā «Laika Balsij» 25 rbļ. - tas būs it kā pajs, tad «Arodniekam» 25 rbļ. un beigās Veidenbauma piemineklim 20 rbļ. (nododami A. Birkertam). Kad no villas naudas visam tam nepietiek, tad pieņem no manām naudām, kādas Tev vēl ir. - Kad vasarnīcas rēķins būs nokārtots, tad vajdzēs tūdaļ arī atmaksāt «Tālu Noskaņu» garantiem: kad jau Kalniņi, pazīstami cilvēki; atprasa 10 rbļ., tad citi, nepazīstami, gan būs vēl nepacietīgi tagad, kur vasarnīca pārdota. Tādēļ atsūti arī, mīļo brālīt, rēķinu par mūsu kases stāvokli; pēdējais norēķins man ir no 1. februāra līdz 4. sept. 1910. gadā. Man būs ļoti patīkami, ka es varēšu justies brīvs no parādiem. Tāpat nu es varēšu arī Tev izmaksāt Tavu paju un to, kas uz Tevi pārgāja no Priedkalna, jo tagad jau Tev pašam vajga brīvas naudas. - Rakstīšu arī Brigaderam par «M. Stuart» tulkojumu. - J. teātris galu galā pēc ilgas rakstīšanas ar mieru maksāt 10% un ir jau sūtījis daļu, lūdz, lai viņu netramdot. Ar Tevi viņi nu gan nelabi apgājušies, bet tur tik daudz to vīru un to frakciju, ka es no tālienes nevaru saprast, kurš tas vainīgais; laikam vainīgs taisni tas lielais raibums, Tev tagad tas vislabākais mierinājums, ka raksti savu romānu, ka Tavi darbi iet labi (nupat «Vec[ais] pilskungs» II izdevumā) un ka no viņiem neesi atkarīgs. Arī es tagad ceru panākt šādu neatkarību, bet man vēl tā ir tālu: Tu vari būt laimīgs, ka esi jau materiāli neatkarīgs. - Paliekat nu tagad tik labi veseli abi divi, saņemat daudz mīļu paldies un sveicienu, un skūpstu. - Elza laikam padzīvos pirms sanatorijā Bernā, tad Cīrihā, un tad varēs laisties uz māju nonest Jums manas labdienas. Kā labi iet ar «Vēja nest. lapām»? Cik ir jau pārdots? Kā ar «Zelta zirgu»?
Paliec sveiks!

353.

A. BIRKERTAM
Kastaņolā 1911. gada 7. maijā

7. 5. 11.                                                                                                                      Antonam

Mans dārgais draugs!

Še beigās būs visas A. piezīmes, ar kuru ilgo rakstīšanu tā mocījām Jūs un, taisnību sakot, arī sevi. Lielākais vainīgais esmu es, ka nespēju pārvarēt savu kautrību. Es nespēju sevi pārliecināt, ka publikai ir tiesība vēl uz ko vairāk nekā uz maniem darbiem. Bet kad Jūs sakat, ka manus darbus nesapratīs un pārpratīs, kad es nedošu arī sevi pašu, tad man ir jāpadodas Jūsu prasījumiem arī bez savas pārliecības; jo tad jau es nebūtu nekā devis, nedodams visu. - Es jūtos kā apkaunots, kad man jāatklājas publikas priekšā; es jūtos, vēl vairāk, kā uz anatomiskā galda uzlikts, un mani graiza un skatās, kas man ir iekšā. Es jutīšos kā nedzīvs pēc Jūsu grāmatas un baidos, ka arī citi mani kā tādu uzskatīs, bet es gribu vēl daudz dzīvot un strādāt. No ābeles arī [bojāts teksts] - lauž [zarus?] un stumbri [tālākā teksta trūkst].

354.

B. SKUJENIECEI
Kastaņolā 1911. gada 8. maijā

8. 5. 11.

«Priekš dažiem gadiem es ticēju, ka savā dzīvē kaut ko pastrādāšu, un tagad - ?» Kas tas ir, kas tā raksta? Vai tiešām Tu, Rūtiņa. Nebūtu Tev rakstījis, ja nebūtu saņēmis šo Tavu vēstuli, būtu aizsūtījis tik kādu vēstules vietnieku, jo man ļoti steidzams darbs: kad drāma jāpārtrauc, tad viņa atriebjas, kā zirgam vilkšana, kad vezums arvien no jauna jāievelk. Kādēļ tad Tu netici sev? - es pēc visa biju pārliecināts, ka Tu nekad par sevi neesi šaubījusies, un apbrīnoju Tevi taisni šīs ticības dēļ. Tu saki, citi aizmirst, kas viņiem ir darīts pāri, un Tu nē. Es domāju, daudz ir tādu, kas neaizmirst pārestības, un tie vēl nau tie nelaimīgākie, jo priekš manis nau laimes bez apziņas. Es itin visu zinu, saprotu un atminu, kur man pāri darīts; es atminu un zinu pat tad, kad pats pāridarītājs to nezin un neatmin. Bet es atminu un zinu arī, ko es pats esmu pāri [tālākā teksta trūkst].

355.

K. ĶIRPĒNAM
Kastaņolā 1911. gada maija vidū

Mans mīļais vecais draugs, Tu jūties no manis aizskārts? Tu gribi, lai cita oficiālāka persona sarakstās ar mani? Tu gribi atstāt vispār darbošanos pie teātra? Man briesmīgi žēl, mīļais, par visu. Jau reiz, senāk, Tu žēlojies un negribēji vest sarakstīšanos. Kas nu ir noticis? Ko es Tev esmu nodarījis, vai ko citi Tev ir nodarījuši? Tu esi tik vārīga un smalkjūtīga dvēsele, ka nau grūti Tevi aizskārt, pat nezinot. Es Tev sen par daudz uzmācos, lai teātrs maksā honorāru, bet tā taču nau mūsu personiska savstarpēja darīšana, no Tevis jau maksāšana neatkaras, un Tu esi visu darījis, lai tiktu maksāts, un beigās Tu to arī esi panācis. Vai tad es to neredzu, vai neesmu Tev par to pateicīgs? Un no manis jau arī nebija untums, kad tā uzmācos pēc naudas, - Tu zini, ka Asp[azija] slima un sanatorijai daudz vajga; vai tad es velti liku pārdot arī savu vasarnīcu? Vai tad man tās nebij žēl? - Ko Tu vēl vari būt ņēmis jaunā? Ka ieprasījos, cik sēdekļu ir teātrī? Bet sēdekli taču arī nevar grozīt manu draudzīgo satiksmi, lai viņu būtu cik daudz vai maz. Kā tas Tevi varēja aizskārt? Stāstīja man par tiem sēdekļiem arī ne persona no teātra, bet no pilnīgi vienaldzīgas publikas. Un Tu esi man par to aizskārts! Nē, tā nevar būt vaina; priekš tam Tu esi par prātīgu. Ir kas cits, ko es nezinu. Varbūt Tev vispār nepatīk rakstīt un tādēļ Tu gribētu tikt vaļā no šī vidutāja amata starp teātri un mani. Es to saprastu, jo pats rakstu briesmīgi nelabprāt. Bet Tev pašam būtu jāsaka īstais iemeslis, draugam jau var visu teikt. Varbūt Tevi arī citi sarūgtinājuši, jo teātra intrigu noskaņas pat šinī tālumā mani vienmēr uztraukušas. Un tomēr lietas dēļ viss jāpanes; arī es nereti gribēju atmest teātra darbu, bet redzu, ka jāpanes. Turklāt man tālumā un vienatnē viss ir daudz grūtāk nesams nekā Tev dzimtenē un draugos. Citā reizē es būtu Tev arī teicis, ka Tev jāpaliek teātrī arī manis dēļ, jo man nau drauga, kam es varētu tā uzticēties un kas būtu tik nesavtīgs. Tagad teikšu, ka Tu teātrī vajdzīgs lietas dēļ, jo nau cita tāda vidutāja starp naidīgām partijām; bez Tevis viņi tur tā sariesies, ka viss teātrs var jukt. - Un nu vēl pēdējais vārds Tev, kā vecam draugam. Būs jau vai 20 gadu mūsu draudzībai, mēs visos laikos esam bijuši viens otram uzticami, bijuši liktens triecieni, tie nau spējuši mūsu attiecības sagrozīt, un tagad kādi puteklīši uzkrituši, kāds vārds var būt nevietā teikts, ko es nezinu, un nu tās stiprās attiecības lai jūk? Man Tevis ļoti trūkst, bet apdomā, varbūt Tev arī manis kādreiz trūks, kad būsi viens un kad neticēsi man. Ne katrs spēj tā mīlēt kā es. Bet arī tad, kad esi viens, - nešaubies par mani un nāc, es esmu arvien tas pats un Tavs draugs.

Vēstules malā pierakstīts:
Paliec vesels un esi mīļi sveicināts. Atraksti pats tūdaļ, vai paliec pie teātra. Aizsūti t[eātra] komisijai tieši, jo visi tā vēlas. Vai varbūt ņēmi ļaunā Dr. L[ūkina] kdzi? Tā Tevi ļoti slavē un vēlas ar Tevi satikties. Tāpat Mierlauks labi runā par Tevi. Sveiks.
Vai vēstules, sūtītas uz Skat. biedrību, nenozudis un nu nenomētāsies garderobē vai bufetē? Sveiks!
Lielo mīļo paldies Krepliņam par autora honorāra piesūtīšanu.
                                                                                                Sveiks.

356.

R. IVANOVAM
Kastaņolā 1911. gada 16. maijā

Mīļo, dārgo biedri!

Cīrihes biedri mani pārsteiguši ar skaistāko piemiņu, dāvādami man savus vārdus greznā mākslinieciskā tērpā un izvēlēdamies priekš tā zīmīgo, mums visiem to mīļāko dienu - pirmo maju. Šī dāvana būs redzams greznums manā mazajā mīlestības muzejā, kuru man ir sagādājusi pa šiem gadiem biedru un draugu laipnā piemiņa. Neredzami, bet vēl drošāki biedru skaistās draudzības un kopības parādījumi uzglabāsies manās jūtās,
Lielo paldies Jums un visiem biedriem, un vēl sevišķi visjaunākai paaudzei - Mazai Mildiņai!
Vai abi priekšlasījumi manā vakarā tiks kur nodrukāti? Es ļoti vēlētos ar viņiem iepazīties.
Sirsnīgi sveiki!
                                                                                    Jūsu J. Rainis.
Castagnola
16. 5. 11.

357.

J. KUGAM
Kastaņolā 1911. gada 18. maijā

18. 5. 11.

Ļoti cienītais, mīļais Kuga kgs!

Jūsu lielai un skaistai mākslai vajdzēja tik parādīties un jau viņai atvērās visas sirdis, bet visdziļāk varbūt viņa uzņemta še tālumā; «Vaidelote» un «U. u. N.» jau daudz gadus gaidīja uz gleznotāju, kas izjustu un attēlotu viņu latvisko dvēseli un kas radītu viņai piemērotu skatuves tērpu. Mēs ļoti nopriecājāmies jau par Jūsu lielajiem panākumiem ar «Vaidelotesa? ietērpu, kaut gan to neredzējām ne attēlojumā (Jums vajdzētu arī to izdot, jo tagad autora tiesības top sargātas); tagad mēs taisni sajūsminājāmies par «U. N.» dekorācijām un kostīmiem, redzēdami tos fotogrāfiskos attēlos. Siltāko paldies par skaisto kartonu piesūtīšanu. Ar «Vaidelotes» un «U. N.» ietērpšanu Jūs esat iesākuši jaunu posmu mūsu skatuves dekoratīvā mākslā, īsti šo mākslu var skaitīt tikai no šiem Jūsu darbiem, jo viss iepriekšējais ir nepatstāvīgs un nau saucams par mākslu. Pieņemat šos vienkāršos vārdus kā vienkāršu fakta konstatējumu; man šķiet, tas vien māksleniekam ir vajdzīgs. Mēs ar lielu nepacietību gaidām uz jaunu prieku, ka Jūs uzņemtos dekorēt arī «Induli un Āriju», un uz otru vēl lielāku prieku, ka redzēsim Jūs pie sevis ne vien kā abstraktu būtni, bet kā dzīvu cilvēku, par kuru man tik daudz mīļa un laba stāstīts. Še jaukākā daba; dzīve lēta, mēs Jūs ierīkosim uz labāko un lētāko, Jūs ēdīsat pie mums, un mēs pārrunāsim visu. Cik saprotu, Jūs brauksat vasarā un otrreiz rudeni, - ja tā, tad mums vēl būtu liels lūgums priekš rudeņa. Vai Jūs, ruden braukdami- uz ārzemēm, nepārvestu mums mīļāko ciema kukuli: mūsu mamiņu no Jelgavas. Jums ar vinu pūles nekādas nebūtu, viņa tik neprot pietiekoši vāciski. Atrakstat mums par visu kādas rindiņas, adrese ir teātrī.

358.

JAUNA RĪGAS TEĀTRA KOMISIJAI
Kastaņolā 1911. gada 18. maijā

Cien. Teātra komisijai!

18. 5. 11.

Uz Jūsu laipno vēstuli varu paziņot, ka priekš lugas «Induls un Ārija» nobeigšanas man vēl vajadzēs apm. divu mēnešu, jo bij traucēkļi personiskos apstākļos manas sievas neveselībā. Negatavu lugu nevar iesūtīt, jo reiz cenzētā eksemplārā netiek vairs pielaisti nekādi pārgrozījumi. Bet šoreiz lugas priekšmets ir tik pazīstams un nevainīgs, ka laikam nebūs nekāda riska rīkoties uz inscenēšanu pirms cenzēšanas, Ja arī cenzūra atrastu ko strīpojamu, tad tas varētu zīmēties tikai uz teksta izvedumu un negrozītu nekā ne dekorācijās, ne kostīmos. - Man būs liels prieks par mākslenieka Kugas apciemojumu; tad mēs varēsim sīkumus pārrunāt par šo lugu un par citiem maniem plāniem. Bet man būtu vēl priekšlikums, lai Kuga pirms ceļojuma apskatītu vai vismaz netieši iepazītos ar Embotes apkārtni, Vilku gravu, Pudiķiem, pilskalnu. Ļoti labi būtu, kad varētu teikt, ka Kuga studē to vietu un pagatavo dekorācijas pēc dabas. - Tad man būs jāsarakstās ar režisoru par dažu skatu izdarāmību. - Kas būs režisors? Es ceru, ka Mierlauks, - ar kuru jau personiski esmu redzējies un kurš «U[guni un] N[akti]» pēc visām atsauksmēm inscenējis slavējami. - Noteikumi honorāra ziņā paliktu tie paši mums parastie 10%; par to daudz runāts «U. N.» dēļ, un ceru, ka tās sarunas komisijai zināmas, - ja nē, tad es atkārtošu to īsumā. Mans draugs Ķirpēns bij arī apprasījies par manām domām dažu nodomātu lugu dēļ; uz to es atbildēju. Ja komisijai šī atbilde nau zināma un viņa vēlas to zināt, es uzrakstīšu arī to. Man ļoti patīk šāds tiešs sarakstīšanās veids, jo tas aiztaupīs daudz laika un nepatikšanu. Es jau arī sarakstīšanos ar Ķirpēnu ieskaitīju par oficiālu un par privātu tikai tik tāli, ka mēs veci draugi un ka drauga priekšā izsakās reizēm skarbāki. Attiecības starp teātri un mani ir gluži skaidras un uzticības pilnas un tādas arī paliks uz visiem laikiem. Lieka liecība par to ir Jūsu draudzīgā vēstule; Jūs solāt visu atklāti atbildēt, - es tāpat. - Kā lai saprotu Teātra biroja aizrādījumu «J. D. L-ā» uz 40. jeb «U. N.» jubilejas izrādi? Vai teātris grib, lai «U. N.» uzskata par «Ausstattungsstück»? Vēlas, lai «Ind. un Ārija» būtu dekorāciju gabals? Tad še mūsu uzskati šķirtos. - No honorāra par beneficizrādēm, arī par 40., es atsakos. - Lūdzu atsūtīt man rēķinu par visu sezonu, sākot no septembra. Par kārtīgo honorāru sūtīšanu līdz šim daudz paldies. Sveiki.
                                                                                                                [Paraksts.]

359.

E. MELNGAILIM
Kastanolā 1911. gada 22. maijā

E. Melng[ailim] 22. 5. 11.

Vai austrumu iespaidu lai es arī meklēju Jūsu vieglajā slēdzienā no manas krievu skatkarts uz braukumu uz Rīgu? R-ā es neesmu bijis, tādas skatkartis var arī te dabūt katrā laikā, bet dzimteni gan nē. Varbūt tas pie Jums arī tik iespaids no ilgām pēc dzimtenes, Jūs jau viņu drīz redzēsat. Jūs arī drīz dzirdēsat savus darbus savām ausīm, es, savus nē. Jums viegli smieties par manu ziņkārību un nepacietību. Nu Jūs redzat, ka tik nepacietīgs nemaz neesmu, man jāspēj paciesties, jo es zinu, ka es savus darbus nekad pats neredzēšu. Un tomēr taisni dramatiķim ir no lielākā svara redzēt izrādi un sevišķi mēģinājumus, jo bez tā viņš nevar apspriest pats savu darbu. Mūziķis var arī nedzirdēt savu mūziku. Un tomēr cik nelaimīgu veci skaitīja kurlo Bēthovenu. - Bet labāk es priecāšos līdzi Jums, ka Jūs dzirdēsat savu mūziku savā dzimtenē. Par Lpl. gribu piezīmēt tik to, ko teicu jau agrāk: saīsināt var, bet ideju grozīt neies, tad jau iznāk gluži jauns gabals. Drāma ir visorganiskākā forma un necieš laušanu. Nu es gan esmu ziņkārīgs, kā Jums izdosies.

360.

A. DEGLAVAM
Ruviljanā 1911. gada 28. maijā

Mīļo brālīt, saņēmu čeku, otro, daudz lielo paldies. Elza aizsūtīja Tev karti par Slavinsku, ka mēs ar mieru. Es to veikalu nemaz nepārzinu. Cik liela peļņa tad mums varētu iznākt, kad Slavinskis maksā no tūkstoša un rindiņ[a maksā?] 10 kap.? Cik viņš nodomājis ņemt dzejoļus? Cik eksemplāru drukās? Apmēram. Kā to var nezināt, cik eksemplāru? vai iespējama kāda kontrole? Vai līdzīgi veikali jau bijuši? Kāda bij Sl. oferte? Ja jau tur tiešām iespējams kāds veikals, tad varbūt norunāt ar viņu vai ar citu, kas dod vairāk vai kam citādi priekšrocības, - par ģīmetņu-fotogrāfiju pārdošanu. Tās jau tagad laikam arī būs furgātas tāpat kā raksti, zīmējumi un kompozīcijas. Līdz šim diezgan daudz pārdod mūsu ģīmetnes laikam Ozols un Rieksts. Līgsti Tu pats, mīļo brālīt, ar viņiem un tik paziņo man par panākumiem, jo no šenes es Tev nekādas instrukcijas nevaru. dot. - Tad tagad laikam varēs arī saņemt rokās tos antoloģiju izdevējus: Tu reiz rakstīji, ka vienā antoloģijā esot bijuši no mums līdz 400 pantu. Kad Tev var līdzēt kāds likumnieks, tad griezies pie tā paša Č[ikstes] un maksā viņam honorāru; tas būs man gadījums viņam revanšēties par pūliņiem pie vasarnīcas pārdošanas, kur viņš nekā neņem. - Tad par pilnvaru: ir ļoti lielas neērtības to no šejienes izsūtīt, bet aizej vienkārši pie Č[ikstes] vai Sašas, kuriem. laikam ir, un teic, lai izdod Tev передоверие, t. i., pilnvaru (pilnā apmērā) uz savas pilnvaras pamata. Tāda pilnvara ir pilnīgi tādā pat svarā un nozīmē, kā oriģinelā. Es biju pārliecināts, ka Tev jau tāda ir. Ja tas pēc Č. padoma nebūtu izdarāms, tad es izrakstīšu taču še un aizsūtīšu. Ar Elzas veselību ir laiku pa laikam sarežģījumi. Nepatikšanas arī iznāca, ka viens ārsts-profesors esot aizbraucis. Reizēm mēs arī šaubāmies, vai šogad nebūs jau par vēlu braukt; galvenais atkarāsies no profesora. - Kā Tev vedas ar Tavu lielo romānu? Vai dūšīgi tālāk strādāt, un vai netraucēju par daudz es ar saviem veikaliem? Atraksti vaļas brīdī atkal, mīļo brālīt, un paliekat abi mīļi sveicināti un skūpstīti no savējiem. Sveiki!

361.

F. ROZIŅAM
Kastaņolā 1911. gada 28. maijā

28. 5. 11.

Mīļo, dārgo, saņem Tu un izdali visiem manus sirsnīgākos sveicienus un lielos paldies par aizgrābjošo pārsteigumu, to dārgo piemiņas kartiņu. Tāds prieks notiek reti. Un tad vēl gratulējums no Tevis! Tas atsver visu, kas vēl izliktos kā pārmetums labi domātos, sirsnīgos Arh. vārdos. Tam mīļajam draugam Arh. jāsaka, ka «U. N.» nāca daudz agrāk par L. Andr. Idejas propagan[dā] neieskatu par ļaunumu, ka ideja tiek ienesta plašās masās; tas taču ir mērķis. Tādēļ divieši netiks atstāti; pat drīz nāks atkal tādi. Liela lieta prasa daudz veidu un līdzekļu, - kad tik mērķis ir viens, un vēl kas - kopsajūta; ka tā ir liela, par to liecina pati mazā kopkartiņa. Mēs varam cerēt, jo zinām, ka būs. Sirsnīgi sveiki.
Arh. uzskats novecojies, baidās uzturēt skaidru ticību, kā apustuls Pēters par Paulu, kas arī izplatīja uz [ārpusi jūdu plašāko pasauli?].

362.

ĀRONU MATĪSAM
Kastaņolā 1911. gada 30. maijā

Še no manis, mīļo veci, vēl tik īsu, bet mīļu sveicienu! Jā, viens gan vēl jāsaka: jums ir cēlies jauns un jauna stila literat. kritiķis - J. H. Jau kā publicists viņš izšķīrās no apkārtnes, katram jāatzīst, kaut gan man citādi uz skati par to rakstu tematiem. Bet literat[ūras] kritiķu tādu mums nau vēl īsti. J. H. runā rakstniekam un rakstam pašam un viņa iekšējām attiecībām, ne ārējām vien. A. Up[īti] es nestādu tik zemu; nau tik daudz Teodora kā Jansona skolnieks un progresē; par nelaimi autodidakts, bet labā kais vecajiem kritiķiem. - Par manu stilu J. H. mazā skice meistariska; uzķerts viens galvenais: gribas moments. Tik jāpiemetina, ka tā griba ir ne dota, bet attīstīta. Attīstīšanas spēks dziļāks par gribas momentu. Ievērojamais pie J. H. ir tas, ka viņš grib pētīt, ne rakstīt artiķeļus. Tā var tāli tikt. Man žēl tik, ka viņš liekas uz [komunisma?] vajāšanu. Vai tagad tam īstais laiks? «Dz[imtenes] V[ēstnesis]» citādi turējās neitrāli, kas man ļoti patika. Mazgruntniecību aizstāvēt citā lietā; tur, protams, nekas nevar pretī būt. J. H. vajdzētu tapt par pētnieku un publicistu; pirmo mums nau daudz. - Ar intresi lasu B-s rakstus. Bet nu sveiks un sveicini mīļi un paliec vesels, mīļo Matīs.
                                                                                                    Tavs [paraksts].

Ar lielu intresi gaidīšu apsolītos rakstus par mani.
J. Teātrs visu [skaidrā] samaksājis, es lielā mierā, un man žēl, ka A[spazija] būs par daudz gumdījusi. Mūsu attiecības ar J. teātri jau nekad nau bijušas nelabas. Kad tik tagad Skat[uves] biedrībā varētu uzturēt vienprātību.
Sveiks.

363.

A. LŪKINAI
Kastaņolā 1911. gada maijā

Dārgā draudzene!

Rakstu šoreiz atkal es, kaut gan Jūs bijāt vēlējusies Elzu kā rakstītāju. Bet kad es lugu lasīju un taisīju tur dažas piezīmes es vēl nezināju Jūsu vēlējumu; tikai steidzos pievākt Jums ciemiņa nokavēto, jo Jūs taču ilgojaties ātrāk dabūt savu lugu mājās. Elza, protams, viņu lasīja, bet pašlaik aizņemta ar savu neveselību, aizbraukusi vēl nav, bet taisās katru dienu. - Bet nu par pašu lugu. Galvenais: viņa ir uzvedama bez ierunām, un, ja kur tiek grozīts, tad tas jau notiek ar katru lugu no režisora puses. Jūs viņu iesniegsat laikam Ozoliņam, bet darat to aši, lai varētu vēl uz svētkiem uzvest. Varbūt Jūs arī lūkosat viņu laist uz sacensību J. teātrī, bet tad viņa nāktu vēlāk uzvedama, jo vēl nedzird neko par spriedēju komitejas iecelšanu. - Visādā ziņā liekat tak pārrakstīt ar mašīnu vairākos eksemplāros; teātrī neviens neņemsies lasīt melnrakstu. Ir ļoti nepārredzami arī. - Nu par mazāk steidzamo, kaut turpat svarīgo: Jūs ar katru no savām trim lugām esat stipri gājusi uz priekšu; šī ir pati labākā un arī visvieglāk uzvedamā. Jūs esat daudz grozījusi pēc tā atstāstījuma, ko mēs dzirdējām pērnziemu, un visi grozījumi iznākuši par labu. - Problēmu Jūs esat salikusi iekšā labu tiesu, - kādas piecas es varu skaidrāk atšķirt - viena pat tiek iekustināta pašā pēdējā cēlienā; var redzēt, ka Jums nav viņu, kur likt, un Jūs spiežat tās lugās iekšā kā čemodānos. Bet smagu bagāžu konduktori nemīl. Rakstat labāk vairāk lugas. Ar interesi gaidīsim uz tām divām jaunām, kas Jums jau padomā un zem spalvas. - Raksturs Nellijai itin apaļš, Bellai un Paulam nenoteikti. Es nesaprotu labi, vai Bella jāņem drusku ar vaļējām skrūvēm? Tas Apolons it kā fiksa ideja? Tādas personas ir piem. [1 nesalasāms vārds], arī Rutbeku Ireni daži tā saprot. - Par Paulu man grūti ko teikt: vai Jūs ar nodomu esat viņam devusi to pievārdu Pollo, tādēļ ka viņš tāds cāļa galvai Pauls drusku līdzīgs Ādamam, vai tādi vīrieši Jums simpātiski? Rakstnieks gan vienmēr tēlos tādas personas, kas viņam simpātiskas, bet publika vienmēr prasīs savu garšu. Es, protams, domāju, ka Jūs, dzimtenē dzīvodama, zinat labāk publikas garšu. - To es vēl biju piemirsis teikt: kad Elza, lugu vēl nelasījusi, domāja, ka tā neatradīs saprašanu publikā, tad tagad var pilnīgi droši teikt, ka Jūs esat tik daudz intereses ielikusi iekšā, ka par panākumiem. arī publikā nav jāšaubās. Sevišķi man žēl, ka tie skaistie komiskie tipi traucē un top traucēti no viņiem svešas sajūtas, - vēl reiz: ņemat tos par galvenām personām kādā lugā. Nu Jūs esat pāri par acīm iegrimusi savā pasaulē, lugās un romānos, un nelabi Jūs traucēt, bet es tomēr gribētu Jūs drusku pavērst uz ārpasauli: mūsu draugs H. Sims[ons], kurš arī Jums likās simpātisks, ir jau vairāk gadu atpakaļ notulkojis kapitālo un ļoti skaisti rakstīto Tokvija «Veco režīmu utt.»; tulkojums ir ļoti priekšzīmīgs, bet izdevēju nau, jo grāmata diezgan liela. Kad saspiež viņu šaurākā drukā, lielākā formātā, tad arī iznāktu 17 loksnes. Naudas vajadzētu laikam ap 300 rbļ. priekš drukas, tikpat, laikam, priekš honorāra. Jūs, dārgā draudzene, runājat, ka varētu parūpēties arī par grām. izdošanu, vai Jūs varbūt man atrakstītu pāris vārdos savas domas? Ļoti varbūt, ka H. S. iet grūti, slims viņš ir, cik noprotu (viņš ļoti atturīgs un kautrīgs); varbūt tādā kārtā varētu viņam kaut cik līdzēt. Priekš Poruku Jāņa nodzirdīšanas visu mūžu cauri līdz vājprātībai mūsu pilsonībai tika naudas, - varbūt būs kaut cik ar priekš darbīga un nedzērāja cilvēka, kuram ir lielākas idejas nekā visiem plenderiem - dzērājiem kopā. - Mana luga vēl necik tālu nav tikusi. «Apolons» tiks visādā ziņā atkal uzvests, jo es jau strādāju lēni un tagad vēl tieku traucēts. - Nosūtu «Apol.» līdz ar šo. Pārrakstat viņu aši un iesniedzat teātri. - Esat abi mīļi sveicināti no mums. R.

Vēstules malā pierakstīts:
Ģīmetne nāks līdz ar grāmatām nāk. reizē. «Belv. Apol.».

364.

A. GULBIM
Kastaņolā 1911. gada maijā

Mans mīļais draugs!

Daudz paldies par sūtījumu! nu mūsu vecie rēķini izbeigti, un, kad man būs Tava adrese, kura Tev uz ilgāku laiku, tā kā Tu manu vēstuli visādā ziņā pats saņemtu, tad nosūtīšu Tev atpakaļ vekseļus. Mana adrese ir tā pati arī priekš naudas sūtījumiem, arī caur banku. Mēs priecājamies, ka Tu esi pārcietis slimību un esi atkal pilnā darba spējā un optimismā. Tavs plāns ir labs un skaists, un, kad nu materiālie apstākļi arī tiktāl labojušies, ka vari sākt netraucēti darboties, tad jau viss labi. Tie Tava plāna man tagad būtu papildu priekšlikumi: izdod manus klasiķu tulkojumus savā universālbibliotēkā tādā rindā, kāda Tev pa prātam citu darbu starpā, tikai ar savu īpatnēju numerāciju un kopvirsrakstu kā mani tulkoti raksti; tā tad ne Univ. bibl. tituļa numerāciju. U.-B. uzņēmuma prospektā Tu paskaidrošu, ka U. B. sastāvā ieiet iekšā arī mani tulkojumi, kuri reizē uzskatāmi arī kā mani kopoti tulkojumu darbi. Jo patiesībā jau manu tulkojumu ir tik daudz un tik sistemātiski viņi izdarīti, ka viņi ir latv. Univ. bibliotēkas pamatakmens; bez maniem tulkojumiem latv. U. B. nau domājama, jo mūsu apstākļos neatmaksātos visus tos rakstus likt otrreiz no cita tulkot. Tāpat laika ziņā mani tulkojumi ir pirmais sistemāt. mēģinājums dot klasiku U.-Bibliotēkai. Ja Tu tomēr atrod, ka labāk būtu izdot manus tulkojumus vienus pašus, bez sakara ar Tavu U.-B., tad es arī ar to mierā. Bet abos gadījumos es gribētu, lai viņus var atšķirti kopā sasiet kā kopotus tulk, rakstus un lai viņi tiktu visi uzņemti, protams, cik viņiem ir literāriska nozīme. Te uz lapiņas būs viņu saraksts. Honorārs Tev jānosaka pašam, jo Tu vien zini, cik būs izmaksu. Par jauniem tulkojumiem Tu nosaki 20 r. loksnē, par veciem neesi nekā minējis; es cenas ziņā, protams, ļoti nākšu pretī, tikai Tev jāsaka, ko Tu vari dot, ja drukā visus iznākušos. Es ar mieru, ka tad Tu aprēķini zemāku honorāru nekā tad, ja tikai daži tulkojumi top uzņemti. - No jauna tulkot tagad priekš Tavas U.-B,, tas mums šobrīd nau iespējams; abi esam itin neveseli un mums priekšā pulks citu darbu, oriģināli, kurus nevaram atstāt tulkojumu dēļ. - Tavā U.-B. vari gan uzņemt Asp[azijas] tulkojumus, jo to nau daudz un tie šimbrīžam vēl netiks uzņemti viņas kopotos rakstos; arī viņu saraksts še pielikts. Bet, piem., no oriģināliem «Šķidrautu» nevar uzņemt U.-B., jo tas jau ir izdots Zeltiņa izdotos Asp. kopotos rakstos. Tāpat man arī ir sarunas ar Birzn[ieku-Upīti] par manu kopotu rakstu izdošanu. Tātad no mūsu abu oriģināliem varēs U. B. tikai tos ņemt, kuri nebūs kopotos rakstos, piem., itin jaunos un vēl taisāmos (piem., es nupat rakstu vienu drāmu; varbūt arī Asp. varēs sastādīt noveļu krājumu, viņa gan tagad itin slima). Atraksti nu Tu, mīļais draugs, savas domas par šiem priekšlikumiem un par honorāru, kādu vari dot par loksni veco tulkojumu, kad ņemi viņus visus. Atraksti itin tūliņ, itin īsi. - Nu man vēl lūgums A. braukuma un drāmu cenzūras ziņā. Vai A. būtu iespējams un ar kādiem noteikumiem griezties atpakaļ arī uz dzimteni? Vai pa priekšu padzīvot Pēterburgā un tad tik pāriet uz Rīgu? Vai priekš tam jāiesniedz lūgums un kam? Vai oficieli atbildētu? - Dram[atiskajai] cenzūrai pieprasi, vai laistu cauri «Induli un Āriju», kuras temats pazīstamā latv. teika? apstrādāta pēc vācu Bienemann «Livländische Sagen», Reval, Kluger Verlag, Seite 242. - Lasīju avīzē, ka Rīgā kādai leišu biedrībai aizliegta luga «Jāzeps Ēģiptē». Vai tāds temats no vecās derības no dram. cenzūras atjauts, jo tur, protams, nau Kristus personas. Apprasies visādā ziņā par šiem abiem tematiem. Vēlāk iesūtīšu Tev arī gatavus konspektus. - Ar avīzes projektu laikam neiznāca nekas «Laika B[alss]» dēļ. Bet tā ilgi laikam neturēsies, vinas vadītāji paši par to šaubās. Tā ka projekts iespējams ir. - Un nu paliec daudzreiz mīļi sveicināts. Un uzturies vesels, nepārpūlies, taupies priekš darba literatūrā. Sveiks.

365.

ASPAZIJAI
Ruviljanā 1911. gada 3. jūnijā

Mīļo Iniņ, H. S. sēdu te ielijis, bet tomēr drusku sāku strādāt. Nez kā Tev iet ar ēšanu? vai dabū arī kaut cik? Liec Dantem no Šmita nest. Kad tik nu nesāk zobiņi atkal sāpēt ar to lietu; nau kas iesmērē ar jodu. Kad māga galīgi nesaimātājas bez zobiem. Nez kā iet Staatsbürgeriem? Vai dabū savus meslus. Man te ēšana nekas. Esmu Šartena istabā, trīs lielas gultas un 1/2 galdiņa, iekšā Šart. manuskripts. Cenas vēl neesmu prasījis; laikam nebūs lielas. Bet, kad tā līst, tad nemaz nedabūju staigāt, jo nau bikšu ko pārmainīt; tad iešu mājās pie Toppsitz, kāds es te Wartefried? - Augšā uzkāpu pa stundu: Bez manas ziņas ir uztaisīts ērts lielceļš, braucams līdz pat Aldesago un ies pēc līdz Brē. Arī funicolare top taisīts. Tagad Tev arī būs iespējams šurp uznākt ērtāk, jo grūtums jau bij taisni līdz Aldesago. Tev laikam ies strādāšana. Mīļo H. S., lido.

366.

ASPAZIJAI
Ruviljanā 1911. gada 4. jūnijā

Mīļo Iniņ, H. S. vēl arvien līst un arvien neiet ar darbu, kaut gan turpinu. Šodien pret vakaru tik izgāju ārā pastaigāt. Nevaru vēl ienākt kārtīgā, no rindas rakstā; uzrakstīju vienu skatu starp Induli un Pudiķi. Rīt raudzīšu no paša gala sākt. Baidos, ka viss Mintauts līdz ar valsts vienošanas jautājumu nau par traucēkli. - Toties labāk iet ar ziņu ievākšanu; saimniece saucas Taddei, ir radus piena vīram. Vajadzības gadījumā varbūt var ko atsūtīt. - Kad man rīt nebūs ziņas, vai zobiņi nesāp, vai māgs norimis, vai nau trau, vai Kopfdreheri paēduši, - tad es kāpšu zemē. Citādi man jāiztura še, jo kaunos nākt mājās ar tukšām rokām. Vai te Tavs darbs iet, manu mīļo sirdsdraudziņ, H. S., lido.

367.

ASPAZIJAI
Ruviljanā 1911. gada 5. jūnijā

Iniņ, manu sirdsmīļumiņ, nau vēl no Tevis nekādas ziņas; man šī jau trešā karte, ko rakstu. Nevaru vairs izdomāt nekādu iemeslu, sāku taču jau baidīties, ka tik Tev nau kāda kaite nopietnāka tikusi. Tomēr šovakar vēl neeju mājās, bet nogaidīšu rīt līdz 11, kad nāk pasts. Ja tad nau ziņas, tad kāpju zemē un ap ½ 1 esmu jau pie Tevis. Šodien sāku drusku labāk strādāt, tādēļ gribu vēl lūkot rīt no rītus. Nez vai Tavi darbi iet labi uz priekšu Citādi jau būtu labi še strādāt, bet atkal tāds pastāvīgs nemiers, kā Tev iet. Laikam gan nokāpšu lejā, arī dabūdams no Tevis ziņas, mans mīļais sirdsdraudziņ, lido.

368.

A. DEGLAVAM
Kastaņolā 1911. gada 24. jūnijā

Mīļo brālīt, pierakstu Tev še klāt tikai steidzīgākās veikala darīšanas; par citu izdevīgākā laikā: vai dot romānu «Dz[imtenes] V[ēstnesim]», tas Tev jāizšķir pēc tā stāvokļa, kādu Tu gribi ieņemt sabiedriskā dzīvē; ja Tu no sabiedriskas darbības atsakies, tad Tev itin viegli, citādi Tev pārmetīs politiķi. «Dz. V.» ir godīga demokrātiska avīze, apm. kadetiska. - Rīkojaties ar Slavinsku kopā. Vispār laikam celsies vai būs jāceļ aģentūras, kas pārlūko pakaļdrukāšanu; tādas ir ierīkotas ārzemēs. - Ar «Kapitālu» ir tā, ka man nupat pieprasa par viņu arī no citas puses. Es turp atbildu, aizrādīdams uz «Taurētāju» un uz varbūtīgu kopizdošanu. Varbūt šī puse piepalīdz arī, vai uzņemas pate Roziņa tulkojuma izdošanu. Par atbildi Tev tūliņ paziņošu. Man, protams, nepatiktu, ka «T. N.» fonds top viss saistīts vienā lielā grāmatā, kurā tas gulēs ļoti ilgi, jo to grāmatu grūti pārdos. - Kad 100 rbļ. no «V. n. lapām» ir tagad dabūjams, tad atsūti vien; otrs lai paliek. - Jā, pie «Kapitāla» es šovasar nevaru vairs strādāt, jo esmu aizņemts ar lugu. - Hermanim neesmu rakstījis nekā, tātad arī ne par honorāra nemaksāšanu. Ar Tavu rīcību, kā arī ar teātra, esmu pilnīgi mierā. - Par savu romānu, mīļo brālīt, atraksti gadījumā vairāk. - Pašulaik pie mums ir K[uga], tātad neko nevaram strādāt. Elza jau labu laiku taisās braukt. Pēc vienas divām dienām laikam nu izbrauks. Paliekat abi ar Emiņu mīļi sveicināti un skūpstīti -
                                                                                                                    [paraksts].

369.

K. ĶIRPĒNAM
Kastaņolā 1911. gada 25. jūnijā

Mīļo, labo, dabūju Tavu vēstuli un K[replina] rēķinu: izsaki viņam daudz paldies par kārtīgo un ātro naudas piesūtīšanu (saņēmu arī tos 300 r. no A. G[ulbja]). Tava vēstule mani ļoti apmierina, jo biju domājis, ka esmu Tevi kaut kā aizskāris. Bet nu dzirdu no citas puses, ka pret Tevi personīgi tāpat vērstas intrigas, lai Tu vairs neuzstādītu savu kandidatūru teātri. Tas man briesmīgi nepatīkami dzirdēt, - kad nu vēl aizej Tu, kā aizgāja Gustavs, kad varbūt aiziet arī Kr[eplins] un Alksnis, kas tad vairs paliek pāri no darbīgiem un nesavtīgiem cilvēkiem pie teātra? Kad vis teātrs galīgi nenogrimst intrigās Strādnieku partija arī, kā liekas, izsakās pret teātri. Un nu vēl avīzēs lasu, ka nams tikšot pārdots. Ja nu ar jauno īpašnieku nevar labi satikt, kas tad? Citu piemērīgu telpu nau. Tad jau būs neiespējami uzvest lielākas lugas, kā, piem., «Induli un Āriju». Tad man arī nau intrese to lugu tāļāk rakstīt. Zināms, galīgi visu varētu apspriest tikai pēc pilnas sapulces; bet man lielākā intrese zināt jau tagad, kas ir gaidāms. Kad teātrs iet uz leju intrigu dēļ; tad man pie laika jāatstājas un jāraksta citas grāmatas. Tādēļ atraksti, mīļais, un atraksti tūdaļ. Kuga man nemācēja nekā pateikt, viņš ir tikai speciālists-mākslenieks, Sirsnīgi sveiks!

370.

ŽURNĀLA «DARBA RĪTS» REDAKCIJAI
Kastaņolā 1911. gada 27. jūnijā

Darba Rīts

27. 6. 7.

D[ārgie] b[iedri]. Saņēmu man piesūtīto «D. R.» 1. N. un izsaku par to daudz paldies. Apstākļi, kas veduši pie šī jaunā orgāna nodibināšanas, man sveši, un strīdi, kas saskalda jau tā nelielo Amerikas latv. sociāl[istu] pulku, ir dziļi nožēlojami, toties vairāk, ka Am. biedri ir laikam pa lielākai daļai strādnieki, ne inteliģenti, un apmetas tur uz dzīvi, ieiedami turienes proletariāta kustībā, nevis paklaidā tur tikai uz laiku. Tomēr jauni laikraksti jāatzīst par labu garīgās rosības zīmi un nodomātais lielinieku virziens man simpātisks. Lai arī «D. R.» noder lielajam mērķim: celt vienību strādnieku kustībā caur dažādo intrešu izteikšanu un pamatīgu iztirzāšanu, jo, pamatīgi un līdz galam izprotot intrešu izšķirību, taps skaidri redzama viņu [vienība?] lielajā visas masas virzienā.

371.

V. SKARREM
Kastaņolā 1911. gada 27. jūnijā

27. 6. 11.

Dārgo biedri, biju aizkavēts Jums tūdaļ atbildēt: bija atbraucis viens ciemiņš (mākslinieks Kuga), kurš palika gandrīz 2 nedēļas, un tad vēl notika nāves gadījums mūsu ģimenē. -Par labām ziņām no Jūsu puses daudz paldies; ir jau laiks, ka mūsu kustībā nāk manāmi arī priecīgi fakti un notiek atdzīvošanās. Pastāvīgie, neauglīgie strīdi, kuriem spilgts piemērs arī Jūsu pieliktā lapiņa no krievu dzīves, jau galīgi apriebušies. Nu sāksim atkal dzīvot. - Gaidu uz «Sodeksped. Balt -ā» iznākšanu. Ceru, ka gaidāmais kongress varēs ne vien konstatēt jaunu dzīvību, bet arī pats piepalīdzēt pie viņas iestāšanās. - «Kapitālu» es biju pāris gadu atpakaļ sācis tulkot, bet izredzes uz izdošanu bija mazas; tā es stājos pie citiem darbiem. Pēdējā kombinācija «Kapitāla» izdošanā bij «Kultūras» biedrība, kad privāti kapitālisti, kā, piem., V. Hertels, nebij spējuši sadzīt naudu, un [rīdzinieki?] paskaidroja, ka tādas grāmatas izdošana neatmaksāšoties. Tagad «Kultūras» turpinātāja komanditsabiedrība «Taurētājs» to ideju atkal sācis cilāt, tikai viņam naudas maz un strādnieki, no kuriem pa lielai daļai pastāv «Taurētājs», nevar arī daudz piedzīt. «Taurēt.» gribot tagad vispirms izdot Bēbeļa «Sievieti», 34 loksnes, bet tad tur viss viņa kapitāls būs saistīts uz ilgu laiku un «Kapitāls» būs atlikts. Arī citus mazākus darbus, kuri tāpat vajdzīgi (kā, piem., brošūra par arodn. biedrībām), tad «Taur.» nevarētu izdarīt. Tādēļ vislabāk būtu, ja tādām labākām grāmatām tiktu nodibināti savi izdošanas fondi, vai ja partija pate rūpētos par viņām. Varbūt Vīnes grupa stātos pie šiem jautājumiem sakarā ar «Taurētāju»? Pēc manām domām, vēl nebūtu labi lielo kasi apgrūtināt ar tādām lietām, bet ārzemju grupas gan to varētu darīt un tā paplašināt savu darbību.

372.

A. GULBIM
Kastaņolā 1911. gada 11. jūlijā

Mīļais draugs!

Saņēmu čeku ar daudz paldies. Šāds ceļš ir visvienkāršākais un ērtākais, un lieto to vien arī turpmāk. - Daudz paldies vēl par labām ziņām un mīļo rūpēšanos: «Induls un Ārija» tiks laikam iesniegta tikai novembrī vai decembrī; man ir liels apmierinājums, ka, pateicoties Tev, nebūs jābaidās no sīkiem šķēršļiem dram. cenzūrā, jo, protams, es pats zinu, kas ir neiespējams galvenās līnijās un to ievērošu. Es biju domājis, ka Pēterburgā būs vieglāka atgriešanās priekš A[spazijas]; ja iznāk vieglāk Rīgā, tad jau vēl jo labāk, jo 11. pašai neveselības dēļ nebūt nepatīk Pēterburga. Ceļš caur advokātu būs vispareizākais, citādi gandrīz neiespējami kaut ko dabūt zināt. Es Tev esmu ļoti pateicīgs, ka Tu šo lietu gribi izvest laimīgi galā. Braukšanu. A. izdarīju tikai nākošu pavasari, jo baidās no pēkšņas klimata pārmaiņas. Nu par U[niversālo] Bibliotēku: Flamarions ir drukāts «M. V. Mēn. Rakstā» (1898. vai 99. g.); pārlabojumus var izdarīt korektūrā. Vecie Mēn. Raksta gadagājumi, ja ne citur, tad būs dabūjami Plātesa drukātavā. - Bet es taču ieteiktu labāk pirms ņemt «Solhaugu», jo tā itin īsa, laikam 4-5 loksnes, kamēr Flamarions var būt līdz 20 lokšņu; tad var arī būt, ka «Solhaugu» uzved J. teātrī. - Atsūti tūliņ vienu eksemplāru «Fausta». Neko lielu negribu tur pārgrozīt vai labot tik īsā laikā, bet tomēr jāieskatās drusku iekšā un jāizlabo rupjās drukas kļūdas. - «Faustu» drukā bez visiem komentāriem! Tanīs man būtu tagad šis tas jāpalabo, un Tu vari vēlāk komentāru pie «F.» dot kā atsevišķu grāmatiņu, kā dara arī Reclams. - Citus tulkojumus būs jāizskata tikai korektūrā, jo būs maz laika un man še viņu arī nau; ļoti labi būtu, kad Tu varētu tos tur Rīgā sadabūt un man atsūtīt, bet es neuzspiežos. - Visādā ziņā taisnība, ka Tev jābūt jau gataviem iepriekš 2-3 darbiem. «Demons» man še ir, bet nau krievu teksta, atsūti man to, līdz ar kādu mazu ievada biogrāfiju no Ļermontova. - Paraugi U. B. ir ļoti brangi; labāks, protams, 14 lapp. ar lielākiem burtiem, t. i., ar lielākām starpām, kas dod pārredzamību. Papīrs arī pietiekošs. (A propos - kas tā par vēsturi, kas tur drukāta?) - Ar honorāru ( 15 r.) esmu mierā; protams, garākiem prozas darbiem mazāk kā «Pomp.» un «Quo vadis» 10 r. loks[nē], par jauniem vairāk. Nogaidīšu, ko teiksi par Dimā4 un Bulveri. - Asp. tulkotu darbu ir par maz, lai tos izdotu atsevišķi, un viņai nau arī bijis ar tiem kāds sevišķs nolūks, kā man. Bet maniem jāskaitās kā manu kopotu rakstu , izdevumam, ne kā U. B. Tātad arī uz atsevišķi iznākušiem rakstiem, ne vien uz kopiesējuma, jābūt savai numerācijai (R[aiņa] tulkotu rakstu numuriem), ne U. B. numerācijai (kuru var tikai blakus minēt, neuzkrītošā vietā); citādi jau neiznāk mani kopoti raksti, bet tikai U. B. Un tad es labāk nemaz nedodu. Atsūti man paraugu.

373.

B. SKUJENIECEI
Kastaņolā 1911. gada 24. jūlijā

24. 7. 11.

Es Tev esmu pāri darījis ar rāšanu; es esmu atradis, ka katram, ko esmu rājis, [esmu?] arī pāri darījis. Katra rāšana ir par sevi pāri darīšana, tik nezinu, kā bez viņas iztiek, jo viņa ir vienīgais parādīšanās veids pretestībām. - Tu saki, ka esi citāda nekā senāk, ka sev nepatīc; bet Tu kļūsi atkal citāda. Tas ir labākais vārds, un tas Tev līdzēs. Es vienmēr esmu jutis, ka maz varu Tev līdzēt, bet tāds nemiers līdz ar tādu pārliecību ne to var. Vismazāk es Tev varēju līdzēt tagad, jo pats esmu ar sevi nemierā, tāpat kā Tu ar sevi. Cerēsim, ka man būs arī tāds pretlīdzeklis kā Tev. Vislabāk man dara miers. Tev laikam darbs.

374.

B. PRIEDĪTIM
Ruviljanā 1911. gada 26. jūlijā

Mīļie draudziņi, nupat aizrakstīju karti uz vārdadienu, un te saņemam sengaidīto vēstuli. Tā kā Sosnovicā vēl uzturies 1-1 ½ nedēļas, tad rakstu uz Sosnovicu. Tā jau mēs domājām, ka vainīgas būs bijušas dažādas slimības lēkmes, bet toties vairāk gaidījām šurp atbraucam; bijām taisni labi uz to sagatavojušies (ērts dzīvoklis). Gaidīsim nu nāk. gadu. Elza brauc pēc nedēļas meklēt sev sausāku klimatu, ārstus un sanatorijas. Bija še viesi, kas aizkavēja. Ar veselību mums arī neiet labi. Kā nu nabaga Brencītim, kas nevar nekurp pakustēties! Bet gan jau nāk. gadu dabūs brīvlaiku, tad gan visi saredzēsimies. Paliekat visi mīļi, mīļi sveicināti un skūpstīti.
                                                                                                        [Paraksts.]

375.

A. BIRKERTAM
Kastaņolā 1911. gada 31. jūlijā

Mans dārgais draugs! Aizrakstīju uz Dvinsku V. Siliņam, Randenes muižas īpašniekam, lai viņš Jums palīdz visās vietās. Viņš ir vēl jauns cilvēks, ļoti inteliģents, autodidakts, savu muižu apkopj pēc jaunas sistēmas, bijis vairāk reiz ārzemēs, laipna rakstura; mans jaunības draugs. Es ceru, ka viņš uzņems Jūs ļoti mīļi un aizvedīs ar uz kaimiņmuižu Berkenhagenu, kuru savā laikā mans tēvs turēja uz nomu reizē ar Randenes muižu. Berkenhagenā man vairāk atmiņu, tās apkārtne arī skaistāka, tikai nau Daugavas. Dzimis arī es gan neesmu ne vienā, ne otrā, bet Tadenavā, pie Ilūkstes. Varbūt Jūs iespējat redzēt arī to. Bet interesantāk Jums būs Vasiļeva (Višķi) un Jasmuiža (Rušoni), kur es pavadīju savus jaunekļa gadus. Ceru, ka Vilis Jūs pavadīs arī turp. Ja vien viņš nebūs aizņemts ar personiskiem jautājumiem, jo viņš nupat precējies, bet civillaulībā, un uzņēmies lielā sabiedriskā jautājuma izvešanu, nebaidīdamies no nekādiem upuriem. Jūs no tā redzat, ka viņš ir pašaizliedzīgs ideālists un ievērojams cilvēks, no kura es turu visaugstākās domas. - Daudz paldies par Jūsu mīļo vēstuli. Asp. karts nebij atgādinājums Jums, lai Jūs atbildētu ar vēstuli, bet tikai pieprasījums, vai bijāt saņēmuši sūtījumu, jo tādi reizēm man ir zuduši. Ģīmetni ceru pagādāt.
Saņemat sirsnīgus sveicienus no mums abiem. J. R.

376.

A. LŪKINAI
Kastaņolā 1911. gada jūlijā

Dārgā draudzene, ar prieku ieraudzījām atkal Jūsu rindiņas, baidījāmies jau, ka neskaistaties, tik ilgi nerakstīdama. Elza vēl nau aizbraukusi, dažādi sarežģījumi un traucēkļi; neveselība - bij parādījušās jaunas likstas, bet laikam nav bīstamas. Bij arī ciemiņi Brauks nu 1. septembrī. - Tas vispirms, un tad esmu Jums parādā atbildes uz dažiem jautājumiem. Ļoti nopriecājos, ka neesat ņēmusi ļaunā manas piezīmes par «Apol[onu]», bet viņu atspēkojusi, - tas ir tas labākais temperaments rakstniekam, jo viņa atklātības gaita ir tikai nepatikšanas. - Iesniedzat tūdaļ «Apol.» uz sacensību J. Teātrim. Mēs nekonkurēsim, jo, protams, ne Elza, ne es nepiedalīsimies pie sacensības, tā jau būtu nepieklājība no manas puses. Liekat ar mašīnu norakstīt. - Katra luga iepriekš cenzējama, tātad arī pats «Apolons», tātad iesniedzat J. teātrim 2 eksempl. Teātris izdarīs pats aizsūtīšanu uz cenzoru, kad būs lugu pieņēmis. Bet, kad laižat «Ap.» uz sacensību, ko es ieteiktu, tad, zināms, tik vienā eksemplārā. - Abi teātri reizē neņems lugu, nau vērts to tā piesolīt. - Veikalisko pusi atļaujat viņiem noteikt. - Romānu «Tvandes mīlestība» dodat vien «pašu vidu», bez sākuma, nav nebūt vajadzīgi gari apraksti; romāns ir visbrīvākā forma. - Mūs interesēs lasīt visus Jūsu darbus, arī tos, kuri Jums pašai liekas neizdevušies; varbūt mēs spriežam citādi. - H. S[imsonu] Der[īgu] Gr[āmatu] Nod[aļa] nevar ņemt, par garu. Veikalnieki arī gan neņems, bet pilsonībai patei vajag pabalstīt taisni tos studentus, kuri strādā un kuriem nau vēl vārda. Vajag sastādīt mazu izdevēju grupu, kura samet naudu H. S. tulkojuma izdošanai. Honorāru viņam nevar nolikt par zemu. Nauda, ko salasītu tādā kārtā, jāuzskata par fond [1 nesalasāms vārds]. Ko tagad strādājat? Esat mīļi, sirsnīgi sveicināti.

377.

A. GULBIM
Kastaņolā 1911. gada augusta sākumā

Mīļais draugs, saņēmu Tavu sūtījumu grāmatu un atbildēju uz Kijevu ar telegrammu, pieņemot Tavus priekšlikumus. Mans priekšlikums par manu tulkojumu atsevišķu numerāciju U. B-ā īsti jau gribēja to pašu, ko Tu, un es pat biju domājis, ka tā būtu lētāki; nolūks bij dabūt kopotus tulkojumus līdzi kopotiem rakstiem, nevis augstāku honorāru. Ja tas Tevi apgrūtina, tad, protams, no tā atsacīšos. Novilkumu varbūt arī būs par daudz 1000 eks., jo visi taču pirks daudz lētāko U. B. izdevumu; starpība «F[austam» 80 un 24 kap. arī diezgan liela. - Papīrs 2 labs, vai tikai formāts diezgan atšķirsies no U. B.? Gandrīz tas pats lielums. Papīrs 1 atkal man nepatīk garā, tievā formāta dēļ; tādu es ne par ko nevēlētos kopotiem tulkojumiem. Bet arī to greznums nau tas, ko es vēlos. Visās vietās es Tev labprāt nākšu pretī, kur Tavs jaunais pasākums to prasīs. - Viens tehnikas padoms man Tev jādod ar lielu uzsvaru: nekad dubultnumurus! Ļoti retās reizēs iespējams savienot divus darbus no viena, vēl retāk no diviem rakstniekiem. Reclams te ir priekšzīmīgs; vienīgi pareizais princips: par lētu naudu dabūt zināmu rakstu bez kādām liecībām, bez nevajadzīgu rakstu līdzi pirkšanas. Blakus lētumam šī rakstu atšķirība ir Reclamu pacēlusi. Atmezdams atšķirību, Tu atmet šanses uz izdevuma izdošanos. Motīvs - ka iesējumi iznāk glītāki biezi - nekrīt svarā, jo pircējs pats, kad gribēs, sasies kopā rakstus pēc savas izvēles. Es Tevi ļoti brīdinu no aplama soja, un, ja Tu to tomēr darīsi, tad es sagatavošos jau uz to, ka līdz galam neiznāks Tava U. B. - Tātad alga viena, ko liec blakus Ibsenam. Kalderonu labāk tādēļ, ka ir jau gatavs; Heines būtu vēl jāmeklē. - Ar biogrāfijām es domāju tā: dot tagad tik īsos datus, īpaši tādiem rakstniekiem kā Ģēte, Ļermontovs, Puškins, - tiem īsti vajadzētu dot garākas biogrāfijas atsevišķās U. B. grāmatiņās, kā dara Reclams (varētu pat no Reclama tulkot, jo patstāvīgas komplikācijas izmaksā dārgāk un laikam reti būs labākas). Tātad: Ļermontovam, Puškinam lai pietiktu ar to vien, kas bij Mēn. Rakstā (ap ½ loksne), tikai lūkošu cauri un papildināšu drusku. Arī Ģētem lai pietiktu tie dati, kas pie «Fausta». Garākas biogrāfijas neuzņemos rakstīt; nau laika, gribu labāk laist oriģinālrakstu. - Tavs priekšlikums ar «Ind. un Āriju» ir spīdošs, līdz 1. dec. (j. st.) būs Tev rokraksts rokā, laikam agrāk. Bet «Ind. un Ār.» vietā gribu Tev dot ko vēl labāk piemērotu U. B. sākumam: arī drāmu, bet ar plašāku saturu, līdzīgu - filozofijas ziņā - «Ug. u. N.». «Ind. u. Ār.» ir skaidri vēsturiska luga, un man liekas, ka publikā vēl nau pietiekošas saprašanas priekš tādām; to man rāda publikas un kritikas visplašākā nezināšana līdzīgos jautājumos. Vēstur. lugas uzņemšana vēl jāsagatavo. To, ceru, izdarīs nāk, gads. Es tātad tagad nesteigšos ar «Ind. u. Ār.» pabeigšanu un šinī sezonā nedošu viņu izrādīt. Tātad visas šanses nodrošinātas tai lugai, kuru Tev došu U. B-ai. Vēl dažas piezīmes par U. B.: Heinr[ihs] Manns un Heiermanss ir 4.-5, šķiras rakstnieki, vai tos vajdzētu dot jau tagad? Tad Heiermansa «Cerība uz svēt[ību]» ir jau citur izdota, tātad ne literāriska vērtība, ne dienas vajadzība lāga neattaisno otrreizēju izdošanu. Arī «Caratustra nupat iznācis citur - vai tiks izpirkti abi izdevumi? - Plašās publikas intrese priekš Nitsches laikam vairāk nekāps. Bet te liela literāriska vērtība attaisno materiālos zaudējumus. Cik eksemplāros izdosi U. B.? T. i.: cik būs augstākais un cik zemākais skaits eks.? - Kurp sūtīt Tev caurlūkotos rakstus: būs gatavi jau pēc nedēļas. Ļermontova biogrāfiju, «Demonu» un Puškinu, un «Bor[isu] Godunovu», kā pirmos, - uz Pēterburgu? - A[spazija] gaidīs Tavu vēstuli. - Paliec nu vesels, lai godam varētu izvest galā savu lielo darbu. Daudz labdienu no mums abiem, sveiks!

378.

A. PRIEDKALNAM
Kastaņolā 1911. gada 17. augustā

Mīļie biedri, saņemu tikai šodien Jūsu kartiņu, novēlojusies laikam mūsu pastā, kur pašlaik suņu dienas. Priecājamies, ka nu esat laukā no karstuma un varat atpūsties pie vēsajiem šveiciešiem. Asp[azija] vēl ir šepat un brauc uz Beatenbergu 1. sept., še konsultē kādu ārsteni, kas taisās nāk. gad atvērt še klīniku. Atrakstiet vēl pirms aizbraukšanas. Vai bij pie Jums no Cīrikas tas, kas pieprasīja Jūsu adresi? - Kā braukumu izturēja Jūsu mīļā biedrene? Vai nau nogurusi? Sirsnīgākos sveicienus no mums abiem.
                                                                                                    [Paraksts.]

379.

A. GULBIM
Kastaņolā 1911. gada 20. augustā

Mīļais draugs, jautājumā par divu darbu likšanu vienā sējumā esmu Tevi tiešām pārpratis un ļoti priecājos par to. Kad tas zīmējas tikai uz novilkumiem, tad neko nekait, un laikam pat labi dot tos iesietus, jo citādi nepirks dārgos novilkumus, kad tāpat lētāki. Dažus varēs arī sasiet kopā. Par to vēlāk, kad pats Rīgā būsi un redzēsi, kā labāk; tur jau man jāpalaižas uz Tavu zināšanu. - Parauga lapiņa man pilnīgi pa prātam kā platumā, tā augstumā (ne vairāk par 33 rind.) un labumā. - Pie «Fausta» lietas man vairāk ko iebilst: ja gribi, lai «Ind. u. Ār.» būtu gatavi laikā, tad es nekādi nevaru rakstīt ne ½ loksni no Gētes biogrāfijas; kad raksta cits, izliksies ērmoti. Bet nu man jāsaka, ka velti Tu baidies, ka varētu Tev pārmest dārgumu, kad «F[austa]» I [daļu] dod ne pa 10, bet 20 kap. Vai krievi dod pa 10 kap.? Jāievēro, ka vāc[iešu] «Fausts» izdevējam nekā nemaksā, jo autora tiesības dzisušas, mums turpret ir tulkojums, par kuru ir gan jāmaksā. Kad Tu dod vēl klāt biogrāfiju (kura arī Tev maksā honorāru!), tad jau Tu dod lētāk gar Reclamu! Un Reclamam ir varbūt 80 milj. liela noņēmēja vācu tauta, Tev turpret 2 milj. Tas nebūtu vairs veikals, bet labdarība, un to taču Tu nespēj ar visu savu ideālismu. - «F.» Plātesa izdevums maksāja 180 kap., kad Tu dod I un II kopā par 50 kap., arī ir vēl ļoti lēti. Par 1 kap. loksni taču Tu nevari dot. Der. Gr. Nod. dod laikam par 3 kap. loksni. Cik kap. Tu biji sev nolicis loksni, lai tiktu cauri? - Es saprotu, ka Tev «F.» kā pirmai grāmatai gribējās likt ļoti lētu cenu reklāmas dēļ, bet vai tādēļ gribi arī uz «F.» zaudēt? - Tad vēl nāk klāt: U. B. Tu gribēji iesākt ar «I. un Ā.». - Cik lielu cenu liksi tai? Būs apm. 3500 pantu (jambu), tātad ne mazāk par 8-9 loksnēm. Ja nu Tu liec 10 vai 20 kap., tad tā grāmata arī pati nevar atmaksāties un Tu uz to zaudēsi vēl daudz vairāk atkal reklāmas dēļ. Tā Tev būs divas grāmatas ar zaudējumu, kuras abas varēja sava satura dēj ienest lielus ienākumus. Vai Tu neupurē par daudz reklāmai? - «I. u. Ā.» būs 6000 eks. + novilkuma 2000, kas izpirks 8000 eks.? Cik gados? - Man uz pircēju publiku. nodibinājies tāds uzskats - varbūt nepareizs -, ka ir tik 2000 pircēju labai grāmatai, bet tad tie maksā arī lielu cenu, 1 rubli un vairāk tikpat labi kā 20 kap. Retos gadījumos šo skaitu var paplašināt uz 3000-4000 un ne caur lētumu! Vai Tev izdosies ar U. B., t. i., galvenām kārtām tulkojumiem un veciem - paplašināt līdz 6000? Tas laikam domāts uz 3 gadiem, pa 2000 eks. gadā. - Bet es gribu labāk izsacīt priecīgu pārsteigumu, nekā šaubas, jo Tev ir ideālisms un uzņēmība, un arī naudas. Uzskati teikto tikai kā brīdinājumu no pārsteigšanās un pārgalvības, kā Tu pats nosauc savu agrāko rīcību. - Te priekšlikums, varbūt var Tev derēt; kad atzīsti divus zaudējumus reklāmas dēļ par pārākiem, tad varētu sākt U. B. ar «F.» un «I. un Ā.» izlaist ārpus ar vidēju vai dārgu cenu (Reclamam [savi?] [Helios ?] un [Noveļu ?] izdevumi ārpus U. B.). - Es pats «I. u. Ā.» nevarēšu nekad vairs izlaist, pat kopotos rakstos bez novilkuma, jo 8000 ir tik liels skaits, kā parasti 2-3 izdevumi kopā, un honorārs tad arī tam piemērots, jo par izdevumu no 2000-3000 man maksā 50 r. loksnē. - 15. XI. visādā ziņā varēšu dot jau daļu manuskripta, varētu pat jau tūdaļ, bet, uz priekšu rakstot, bieži gadās ko vēl papildināt vai izstrīpot pirmajos cēlienos. - No «Caratustras» es neatrunāju, tik viņa liela, bet valoda, ceru, būs laba; tad jau daudz, daudz vājāk būs ar Skalbes tulkojumu, jo viņš neprot vāciski, kas izrādījās viņa agrāko Heines tulkojumu kļūdainībā. Turpret ieteiktu uzaicināt Andr. Upīti.

Vēstules malās pierakstīts:
Visos citos jautājumos, par kuriem neiznāk še minēt, esmu ar Tevi vienis prātis. Beigās es taču laikam vairāk nekā jebkurš cits priecājas par Tavu U. B. un ceru uz lieliem panākumiem, - jo U. B. jau bij mana senu senā ideja. Sveiks, mīļais draugs, no mums abiem, un esi vesels un garā jautrs. Sveiks!
NB «Fausts» iet bez komentāra, tāds nāk vēlāk patstāvīgs. «Godunovu» nelūkošu vairs cauri, būs labs. «Solhaugu» gan varētu palūkot. - Kā būs, ka Ļermontovu ar biogrāfiju, Puškinu bez? vai nevajdzētu tomēr arī likt? abus: «Dem[onu]» un «God[unovu]» var sasiet kopā. Sveiks!
Pie kņaza Mansireva aizej gan, mīļais draugs, un parūpējies; As[pazijai] tas ļoti rūp, esi tik labs.

380.

E. MELNGAILIM
Kastanolā 1911. gada 11. septembrī

11. 9. 11. citāda sūtīta.

Mīļais, dārgais draugs. Es biju cerējis saņemt no Jums kādu mīļu rakstu rindiņu, kādu sveicienu no mājām, kur Jūs varat būt, es ne, kādus prieka vārdiņu par Jūsu mūzikas skaistajiem, lieliskajiem panākumiem (par kuriem lasu visās avīzēs) bet Jūs, mīļais cilvēks, atsūtat man it kā parādu par tekstu, par kuru man jau nekas nenākas. Jūsu draudzība, kuru es redzu arī še [tālākā teksta trūkst].

381.

KĀDAI REDAKCIJAI
Kastaņolā 1911. gada 11. septembrī

11. 9. 11.

Sirsnīgi sveiki! un labākās sekmes jaunajā uzņēmumā! varu Jums novēlēt ar jo lielāku prieku un pārliecību, tādēļ ka esmu dzirdējis par Jūsu līdzšinējo noteikto virzienu un darbību un par viņas sekmēm. Jaunais ceļš man liekas daudz apsološs vairākās ziņās; vieta priekš uzņēmuma arī izvēlēta laba; apgaismojamais materiāls ļoti bagāts, svarīgs un maz izmantots: feodālisma atlieku izskaušana, pagasta un draudzes pašvaldība, budžeti, skola u. t. t., lauku industrializēšanās, sevišķi laukstrādnieku stāvoklis. Darba daudz; jaunu darbenieku audzēšana būs Jums reizē darbs un vieglums. Manu un manas dzīves biedres dzejoļu pārdrukāšana pilnīgi Jūsu vaļā; jauns sūtījums, kad būs iespējas. Plašāku līdzdalību šimbrīžam nevaram solīt, jo esam abi ļoti aizņemti ar darbiem.
Vēlam vislabāko jaunajā pasākumā, ar intresi sekosim viņa gaitām! Daudz mīļu sveicienu no Jūsu
                                                                                                        [paraksts].

382.

A. UPĪTIM
Kastaņolā 1911. gada 24. septembrī

Ļoti cienīto kolēģi. Lūk, Jums pieprasītie dati par manas dzīves gājumu. Piesūtu tos cik ātri man bij iespējams aiz nevaļas un neveselības, un lai tas Jums pierāda labāk nekā vārdi, kāds prieks man būs sagaidīt Jūsu apcerējumu kā ievadu maniem kopotiem rakstiem. Par Jūsu līdzšinējiem apcerējumiem par mani lai es ko atzīmējot. Tie bij skaisti un raksturīgi kā arvien, sevišķi spīdošs raksts par «U. un N.». Ar kritikām par maniem rakstiem es vienmēr apmierinos, gan es jūtu personiskus aizskārumus, kur citi to nejustu un kur tie kā tādi varbūt nau domāti. Piem., es Pīpiņam tiku rakstījis, ka visi mani tulkojumi nau vājāki par «Fausta» tulkojumu un ka es nemēdzu dot apzinīgi sasteigtus darbus. Tāpat man bij nepatīkami dzirdēt, ka es grozot savu pārliecību līdzi visiem citiem latv. rakstniekiem, jo to man var pārmest vismazāk. Kādas piezīmes literāriskās lietās man ātrumā neatminos, varbūt tas, ka «Z. zirgā» nau nekā kopīga ar «U. un «L» un 5. cēliens nepieciešams tādēļ, ka 4. nau beigta ideja, bet vēl [pavasara?] atsacīšanās no [saules?], kuru iegūst sev tik caur pēdējo cīņu 5. c. Bez 5. c. būtu sagrozīta mana ideja. Protams, Jūs visur esat pilnīgi brīvi savā spriedumā, un es gaidu uz to ar prieku, jo zinu, ka tas būs draudzīgs kā līdz šim; draudzība vien jau spēj dziļi saprast arī mākslā.
Labi, ka Jūs paklausījāt «Dzirc[iemnieku]» uzaicinājumam. Uzaicinājums līdzi strādāt nāks Jums arī no Univers[ālās] Bib[liotēkas] izdevēja A. Gulbja, ceru, ka Jūs arī tam paklausīsat. Ar lielu intresi lasām Jūsu skaistos mākslas darbus un tā allaž satiekamies ar Jums.
Esat sirsnīgi sveicin[āts].
                                                    Visā augstcienībā.

383.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1911. gada 26. septembrī

Mīļo sirdsdraudziņ, manu sirdsasariņ, esi mierīga, nelaid uz augšu uztraukumu, nodzen mehāniski. Ies labi, tiksi atkal vesela. Nokopu še visas Tavas mantiņas, vecās brilles dārgumu arhīvā, deķīti no krēsla kumodē, lai neviens cits tur nesēd virsū, krēslu ar noliku. Man no gājiena nebij sliktāk, tātad būs labāk drīz. Sāc pēc dienas vai divām strādāt, būs Tev vieglāk. Es arī rīt lūkošu strādāt. Turies, manu mīļo dvēselīt. - Nupat dabonu no A. Gulbja čeku par 800 franku. Jau sācis «Faustu» drukāt. - Izgulies labi. Tiec vesela, zelta dvēselīt, mīļo, mīļo Iniņ.

384.

A. GULBIM
Kastaņolā 1911. gada 27. septembrī

Mīļais draugs, vakar aizsūtīju uz Typ[ographie] Baltica telegrammu, ka gribu papīru otro. Formāts pirmajam, I, mazajam jau gan labs, pat vairāk patīk par otro, bet raksts ir par daudz saspiests. Tas, ko Tu saki par labu I, viss ir pareizi, bet grūti lasīt un tas visu izšķir. Ja Tu ņem plašāko rakstu no II (ar līnijām starp rindām) un liec to I papīrī, tad tur man nau nekas pretī. Mans uzskats tāds, ka galvenais skaistums grāmatai nāk no viņas drukas lietderības lasīšanai, t. i., no vieglas salasāmības. Tas atkal nāk no burtu pietiekoša lieluma un vienkāršības, no drukas un līniju plašuma un no visas slejas ievietošanas pietiekoši plašā brīvā papīra rāmī. Ja ir visādi citi ārēji skaistumi un šo nau, tad grāmata nebūs glīta; ja šie ir, tad es labprāt pieciešu visu ārējo, piem., klišejas u. t. l. Un nu man liekas, ka taisni Tavi novilkumi būs ļoti glīti; man patīk, ka Tu arī par to sāc intresēties un mēs te tik labi saskanam. Ja Tu «Ind. un Ār.» ņemsi vēl mazliet rupjāku drukā, tad būs sevišķi brangi. - Nosūtu ar šo reizē «Borisu God[unovu]» un arī drusku «Fausta»; kad Tu tagad «F.» esi jau sācis drukāt, tad es to tālāk neskatīšu cauri (aizņem diezgan daudz laika). Visas piezīmes un komentārus atlaid nost. - Vari ņemt sērijā arī «Hanneli» tagad, man viss viens. Bet tik tituļlapas (baltās, ne vāka) otrā pusē ieliec mazu piezīmi no Aspazijas: «Šis H[auptmaņa] «Hanneles» tulkojums, kurš (aiz zināmiem apstākļiem) pirmā izdevumā skaitījās manā vārdā, bet patiesībā ir rakstīts no J[āņa] R[aiņa], - tagad, kad to apstākļu nau, var saukties atkal īstā vārdā, no J. R.» Zīmīti par to viņa aizsūtīs Tev drīzi, viņa pašlaik ir Cīrihā. - Līdz 10. 10. 11. daļa no «Ind. un Ār.» būs Tev rokās, kā solīts; vari pa]auties. Man pašam būs patīkamāk, ka Tu pārzināsi par viņas druku. Man bij un ir gan vēl traucekļi, bet, ko teicu, tas būs. Piem., man viesi un Asp. apslima un aizbrauca uz C. - Priecājos līdz ar Tevi, ka dabūji atļauju uz Tolstoja atst[ātajiem] darbiem, žēl, ka nevaru palīdzēt tūlīt. Saņēmu šodien [Ch?] sūtījumu ar lielo paldies. - Labi, ka Tu drusku dabū atpūsties, un es atkal zināšu, kur Tev rakstīt, ja man kāda vajadzība, tas tagad bieži būs.
Vesels, mīļais, daudz labu dienu!

385.

ASPAZIJAI
Ruviljanā 1911. gada 30. septembrī

Mīļo sirdsiniņ, būsi laikam no ceļa nogurusi un no neparastām vannām; to jau jūt tikai pāris dienu vēlāk. Ņemies nu labi izpūsties un izgulēties, bez veronāla būs patīkamāk. - Šodien dabūju savu papīru no Ivanova; rakstīju arī viņam Tavu adresi, lai vari dot pārrakstīt. - Sāku strādāt, bet vēl nemaz neiet. Māgs vēl nogaida; bet saimniece to pirmo pusdienu, ko devu taisīt: piena pantagus, jo piens bij sakrājies, - tūliņ uz pusi noņēma. Zvirbuļi jūtas veseli, bet maz ēd; neesot labi pagatavots. Var būt. - Ekteri jūtas arī labi un ēd arī labi. Paliec vesels, mīļo H. S., lido.

386.

A. LŪKINAI
Ruviljanā 1911. gada 30. septembrī

Dārgā draudzene, par notikumu, kas savests sakarā ar H. S., ir ļoti žēl; vismaz jāpadomā, ka sekas nav bijušas nekādas nopietnās. Es arī nevaru labi ticēt, ka H. S. būtu tur jel kā vainīgs, - viņa attiecības pret J. un viņa vēstules neliek man tamlīdzīgi domāt. Ziņa būs laikam nākusi no gluži citas puses. Un Jums tā lieta nav jāņem pie sirds; Jūs jau tā par daudz uztraucaties. Kad Jums nav ar visu ne tālākā sakara, ko gribat vairāk? Labāk pastāstīšu Jums, ka Elza nupat aizbrauca taču reiz uz sanatoriju Cīrihā pie pazīstamas dakterenes. Viņa Jums rakstīs. Ka es Jums tik ilgi nerakstīju un ka arī še tik maz rindiņu - atvainojat mani ar visu labu: darbs un pulks ciemiņu, visi labi, mīļi, ievērojami cilvēki, bet es nekad nebiju sajutis un domājis, ka viņu ir tik daudz un ka viņu var būt par daudz. Lai man visi labi gari žēlīgi par viņu zaimošanu! Iesūtat savu lugu J. teātrim, bet tūliņ, un rakstat, ko strādājat. Esat sveika, mierīga un sirsnīgi sveicināta no Jūsu R.

387.

ASPAZIJAI
Ruviljanā 1911. gada 1. oktobrī

Mīļo Iniņ, šorīt dabūju Tavu vēstuli ar pilnīgām ziņām: es Tavā vietā paliktu pie dakterienes; teorijā es to pat domāju, ko viņa praksē grib izvest. Galu galā jau arī viņa negribēs Tevi vēl slimāku padarīt, un pate Tu arī gribi «eksplozijas». Vietas pārmaiņas arī Tev nebūtu labas. Lai tad iet pie viņas. Cena nau pārmērīga. Kad jāmaksā nauda? vai iepriekš? Saki, lai zinu, kad sūtīt. - Galdauts un mētels top nosūtīti. - Ivanova adrese: Sonneggstr. 6, bei Sutter. Viņš laikam arī būs bijis Tevi apmeklēt, jo devu viņam Tavu adresi. - Saimniecei pastāstīju par sanatoriju; esot dārgi. Vari arī nerakstīt viņai. - Kalniņš tādas ārstēšanas metodes nepazīst, neticīgi smejas; bet, kad Tu pate uzticoties, tad jau labi. - Mani un manu depresiju tā dakterene nepazīst: cēlons nau Tava s[eksuālā] noslēgšanās; uzbāšanās man pretīga. Arī garīgi ne labdarība, bet palīdzība. - Nu Tu, mīļo pūkiņ, būsi jau pārlaidusi visas lielākās grūtības, nu sāksies patīkama ārstēšanās, un tad jau ies. Lido, sirdsmīļumiņ. Šī jau ceturtā karte. Lido.

388.

ASPAZIJAI
Ruviljanā 1911. gada 2. oktobrī

Mīļo sirdsiniņ, nosūtīju šorīt zaļo galdautu un dzelteno mēteli. Bet nezin vai Tev nevajdzēs drīz vien siltāku mantu? Arī pie mums jau manās vēsums, šodien 14°, un pie jums laikam jau snieg. Vai pietiek par nakti ar ko segties? Kad paliec uz vietas, tad varēšu sūtīt lielo lādi. - Šodien samaksāju saimniecei par Tavu istabu 20 frankus un par verzi un t. 1. 3 fr. Est nelieku viņai taisīt; par daudz plēš. Mana māga ir man laba izruna. - Skabargam aizsūtīju par pasi 30 fr. - Vēstules nekādas nau bijušas. - Šodien Ekteri bij uz Mametti. - Vai esi jau nomierinājies no pārmaiņas un sāc strādāt? Vai labi baro? Galvenais tomēr siltums. Vai jau kurina? Biji jau teātri? un sabiedrībā? Atpūties nu labi, mīļo Iniņ. Lido.

389.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1911. gada 3. oktobrī

Mīļo iniņ, par vēstules nesaņemšanu Tev nau ko uztraukties: Tu esi trīs rakstījusi un 3 es arī dabūju; tāpat es esmu rakstījis sešas un Tu 6 būsi dabūjusi. Aizsūtīju arī mēteli un galdautu; par citām lietām tik šodien Tu raksti un es tās arī tūliņ aizsūtīšu. Tāpat naudu. - Vaguļa adrese ir: Winterthur, Friedenstr. 13. - Kad Farbst. brauks uz Winterthuri rakstīt, kur tad paliks ārstēšana un Tu? - Saņēmu rēķinu par septembri un samaksāju saimniecei par istabu u. c. - Sveicieni visi nodoti un zvirbuli pabaroti. - Kalniņi vakar bija Mamettā un ir apmierināti; tāpat no Lugānas kapiem. - Pie mums ir auksts, 14°, bet sauss. - Nau nekādu jaunu ziņu. - Ar dziedēšanos dari, kā patei patīk; ņem visas vannas, kādas vien vajdzīgas, nau ko skopoties; es jau sūtu, cik prasa. Lido, sirdsiniņ, lido.

390.

R. IVANOVAM
Kastaņolā 1911. gada 3. oktobrī

Dārgo biedri, nosūtu Jums šodien V cēlienu, bet, tā kā pasts gāja prom ļoti aši, tad nepaspēju apdrošināt. Esat tik laipni un atrakstat tūliņ pēc šīs kartes saņemšanas, vai rokraksts Jums pareizi pienācis? Es uztraucos un dusmojos, ka man tik neveikli izgadījās. Pēc 2-3 dienām izsūtīšu Jums atkal apm. tikpat daudz (IV c.), vēl pēc 2 d. atkal, bet II cēl., kurš apmēram divreiz tik garš, dabūsat laikam ne agrāk par 10 nov. Vai tad par nedēju pēc tam paspētu to norakstīt?
Daudz mīļu sveicienu Jums un Ekai, - laikam ir vēl tur? - no Jūsu
                                                                                                    [paraksts].

391.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1911. gada 4. oktobrī

Mīļo sirdslabumiņ, labi, ka Tev tur tā patīk, ka pat gaiss ir labs. Tev jau sen vajdzēja gaisa pārmaiņas; nu Tu drīz vien atspirgsi un pabeigsi arī savu darbu. Bet, kad Tu aicini mani turp, tad Tu sev izjauc labo pārmaiņu, Iedzīvojies tur labi pamatīgi, iesāc kūri un izved to puslīdz galā, tad arī laika gan man turp palūkoties. Lai Tev aizvedu naudu? To jau tāpat aizsūtīju to pašu dienu, kad Tu pirmoreiz pieprasīji. Neesi tik nepacietīga, Tu taču zini, cik ilgi iet vēstules. Bez 3-4 dienām nau iespējams dabut. Kad Tev vajga vēl, aizsūtīšu vēl. - Saimnieces 3 fr. bij par verzi, uova, petroglio u. t. l. Tavu rēķinu dabūju. Par sept. Tā visa kopā ir izdoti 540 fr.; par oktobri jau 360 fr. - Siliņš atrakstīja nupat no Hamburgas, ka brauc abi uz Londonu. Liekas itin priecīgs. Ielūdzu uz šejieni. - Zvirbuļi par daudz kaujas; kad tā ies, vajdzēs dot mazāk barības vielu. Tikai tad viņi kapā man puķes laukā. Lido.

392.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1911. gada 5. oktobrī

Mīļo sirdsdārgumiņ, labi, ka nu visu esi dabūjusi; nekas jau nepazūd, tik lēni iet. Ziediņš varbūt nozudis. - Tu mani pierunā braukt, bet tikai manis dēļ, un man vislabāk ir strādāt, jo jau tā darbs neiet, tādēļ, ka vēl māga nau vesela un piemetās iesnas un maza angīna. Kad Tevis dēļ manis tur vajdzētu, tad es gan mestu darbu; citādi nē. Apskatīt vecās vietas būs laika arī tad, kad būšu darbu beidzis. Tu laikam esi jau beigusi vai drīz beigsi. Visādā ziņā var manīt, ka Tev tā pārmaiņa ir darījusi ļoti labi; nedomā nu uz bijušo, bet kā Tu tiec gluži vesela. Atjaunošana Tev būs ne fiziska vien, bet arī psihiska, garīga, morāliska. Veci iespaidi tad nau par labu. - Ekteri rīt brauks uz Cīrihu. Pie mums līst jau trīs dienas, viņiem garš laiks. Vēstuļu nau jaunu. - Šodien jau iekurināju pirmo reizi krāsni. - Vai Tev silts diezgan istabā? Lido.

393.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1911. gada 6. oktobrī

Mīļo sirdsdraudziņ, vēlu vakar aizgājām gulēt, tikko paspēšu uzrakstīt pāris rindiņu. Braukt nevaru, nupat vēl vakar piemetās tāds Hexenschuss krustā, ka nevaru staigāt. Baidos braucot saaukstēties. Aizsūtu mantiņas, ko prasīji, ar Ekterieni, tāpat I cēl. un III c. 1 ainu. Vēlāk, kad būšu sakārtojis, lai Ivan[ovs] ņem mašīnu uz mēnesi; par to viņam rakstīšu. - Kad naudas vajga, atraksti laikā, tad aizsūtīšu; varu arī aizsūtīt uzreiz lielāku summu, lai nau vienmēr jākrāmējas, tad Tev būs tikai jānoliek kur bankā, vislabāk Eidgenössische Bank, caur kuru arī varu sūtīt, - Kopies labi, tais, ka tiec vesela, mīļo sirsniņ. - Albumu no Lugānas nevarēju atrast; vai nau Tev jau līdzi? - Lido.
Rakstīšu katru dienu, ja nesaņem, tad ir pasta vaina.
Šodien laikam vairāk nerakstīšu, pietiks. Lido.
Ekteri man dāvāja ļoti skaistu rakstāmo mapi.
                                                                                    Lido.

394.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1911. gada 7. oktobrī

Mīļo, dārgo sirds[asniņ?], ir viss labi; tāda pārpratuma nemaz nau bijis, kā Tu raksti, ka es būtu ]aunā uzņēmis, ko Tu labā domājis, Manis dēļ braukt nevajdzēja, jo man pašlaik pēdējie cēlieni, kur jauni ierosinājumi var mani tik traucēt. Kad Tev būtu vajdzējis, t. i., kad Tu būtu «trau» bijis, tad es būtu atstājis darbu un braucis. Bet nu arī šie iemesli krīt nost, un es nevarēju braukt vienkārši tādēļ, ka nevaru ne staigāt, ne sēdēt, ne arī lāga gulēt. Nu jau trešā diena; bet šodien iznāca saule, un varbūt tagad sāks iet uz labo pusi. Dikti kreņķējos, ka nevaru strādāt. Bet Tev, sirsniņ, nau ko kreņķēties par mani, nau nekas jauns domāts, pat ar Ekteriem taču sadzīvoju labi. Atmet visas domas par kreņķiem, nemeklē viņas, bet veselību. Pabeidz darbu, kamēr vēl jūties tik labi, jo var būt, ka pirmās labās sajūtas atkal atkrīt; to Farbšt[eine] teica par Beatenbergas klimata iespaidu; tā arī citi jauni iespaidi. - Rakstīšu Ivanovam, lai viņš noīrē mašīnu. Naudu es aizsūtīšu. Un dod, lai viņš pirms pārraksta Tavu darbu, manu pirmo cēlienu vajga šai oktobra mēnesī. - Nekreņķējies, strādā un veseļojies, sirdsiniņ. Lido.

395.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1911. gada 7. oktobrī

Mīļo sirdsdraudziņ, rakstu tomēr vēl šodien, jo citādi jau no pasta taču viena diena iztrūktu; cita rakstāma iemesla nau. Ar Ekteriem šķīrāmies ļoti labi un sirsnīgi; pēdējās dienas nebij nekādu strīdu. Mape ir venēciešu, ādas, laikam dārga, ar spiedumiem, tikai bez zelta. Es iedevu tikai grāmatiņu no savām. - Saimniece liek man visādus cerotti, un Soldati atkal puikam nedod vienu vien, kā bij prasīts, bet divus: tos kungus šis pazīstot, tiem vajgot vienmēr vairāk. Ir man laikam tāpat kā reiz Slobodskā, kad pārcēlos ar Soka meitiņu. Tikai tagad es nezinu iemesla. - Kur ir tas albums? Es aizsūtīšu. Lido.

396.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1911. gada 9. oktobrī

Mīļo zelta sirsniņ, tāpat kā Tu, tā es ar šodien nedabūju Tavas kartiņas; bet tas man gadās tik bieži. Toties dabūju no municipalité ziņu, ka Kantonam jāmaksā veseli 12 fr[anki], pērn bij tik 2 fr. Arī zvirbuļi pieprasa aizvien vairāk, nevarēs šinī kantonā vairs ilgāt izturēt. - Kā bij ar Tavu Lugānas albumu? Vai atradi pie sevis? Es velti izmeklējos. - Uzraksti arī, kā iet ar Tavu dziedināšanos? Kādus līdzekļus Farbšteine tagad lieto, vai vannas vien, vai vēl ko? - Vai esi jau bijusi pie Vaguļiem? laikam gan nē. Vajdzētu Tev aizbraukt. Tāpat Tu varētu aizrakstīt kartis Cielēnietei un Lilijai, arī tantiņai. Pastāsti arī, kā bij ar «Egmontu» un iekš kā pastāv tas jaunais inscenē jums?

Atklātnes malā pierakstīts:
Tev tādas smukas kartiņas, man visas tās pašas vecās; neesmu bijis pilsētā nopirkt jaunas. Šodien atkal līst. Lido.

397.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1911. gada 10. oktobrī

Mīļo zelta sirsnin, saņēmu Tavu vēstuli. Protams, neraksti vairs tādas, bet tikai visīsākos paziņojumus. Kad Tev nau ko svarīgu jautāt vai pateikt, tad vislabāk neraksti nekā. Labi, ka Tu nopietni strādā. Tad nau labi, ka top traucēts. Es tātad Tev arī atbildēšu tikai uz jautājumiem un paziņošu, ja kas svarīgs. Tāds pilnīgs klusums būs Tev arī laba pārmaiņa un atjaunošanās. Visa Tava slimība jau ir vairāk psihiska nekā fiziska; īsti tikai vajadzība pēc pārmaiņas. Tātad, jo mazāk bijušā, jo labāk. Ka Tu tagad tik ātri atspirgsti, to liec arī uz psihikas rēķina, ne uz kūri vien. Toties lielākas cerības Tev var būt uz nākošo, vēl lielāko pārmaiņu: mājās braukšanu. No Rīgas gaisa vien un sabiedrības Tu tapsi gluži vesela. Sagatavojies uz to. Kad Veinberģis Celmu nevar izēst, ko viņš Tev padadarīs. Brauc vien drīz.

Atklātnes malās pierakstīts:
Te vēl ir Tavi manuskripti, vai nosūtīt tos, kad būsi darbu nobeigusi? - Šī kartiņa būs Tev vēl grūti salasāma, jo gultā rakstīta; bet mēģināšu celties augšā. - Sveicini F[arbšteines] kdzi. - Lido. Vai Tu visas kartis dabū? Es rakstīju līdz šim ikdien, bet lieku iemest saimniecei. Lido.

398.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1911. gada 10. oktobrī

Mīļo sirdspūkiņ, te būs mamiņas vēstule, kura šodien atnāca līdz ar Tavu kartiņu. Ko Tu nu esi piepeši vienās rūpēs kā tas resnais zēns? Ko viņi Tev galvu sakurinājuši? Visu laiku, divas nedēļas, Tu biji mierīga, neieprasījies nekur par manu veselību, un nu, kad ļaudis sastāsta, Tu rūpēs! Es taču pats Tev daudz reiz tiku rakstījis, kas un kā; vakar pat vēl Tavā vēstulē Tu jokojies, ka es neceļos no gultas, kā tas Heines Ritter, un kas tad nu noticis? Taisni tagad man sāk iet labāk, šodien saule, un es biju pat ārā. Es ar sevi esmu ticis cauri un tikšu arī turpmāk. Kad vajdzēs, aizbraukšu arī uz Cīrihu - man liekas, no norakstīšanas citādi nekas neiznāks; vai esi Ivanovam nodevusi I un III c[ēliena] 1. ainu? lieta ir ļoti steidzama. - Ko nu visi man brūkat virsū par manu ēšanu? Vai tad no Šmita ēdieniem vien var iztaisīt labu drāmu? Cik labas lietas tad ir ēdis Šekspīrs, ka tik labas drāmas rakstījis! un cik vāji ir ēdis vecais Lukuls, ka nekā nau uzrakstījis. - Ēd tikai Tu pate labi, un tas ne tādēļ teikts, lai Tu ko labu uzrakstītu - jo tas jau būs tā kā tā; bet tādēļ, lai Tu vesela tiktu. Un mani liec mierā ar ēšanu, jo māga vēl nau kārtībā, un, kad darbs man neiznāk labi, tad ne ēšanas trūkums vainīgs, bet laika trūkums. - Lūkin kdzes grāmata - pēc kvītes - nosūtīta 26. septembrī. - Lugānas albumu atradu grāmatu maisā, pašā dibenā, nosūtu, Ir daudz grāmatu un manuskriptu te, - vai tos sūtīt? Un nu, vairs nekādas rūpes, dzīvo mierīgi, neuztraucies, strādā, kamēr tiec galā ar savu darbu, un tais, ka tiec reiz pie dziedināšanās.
                                                                                                                Lido.

399.

O. RESNEVICAI-SINJORELLI
Kastaņolā 1911. gada 11. oktobrī

Asp[azijai] un man
                                                                                                                        11. 10. 11.

Ļoti cienītā kundze!

No A. Lūkin kdzes nupat saņēmu Jūsu Asp. un man domāto laipno ierosinājumu braukt uz Romu līdz ar piedāvājumu izpalīdzēt.
Asp. diemžēl šobrīd atrodas Cīrihā kādā sanatorijā pie Farbštein kdz (māgas kaite, ne bīstama) un paliks tur vēl 2 mēnešus; par vēlāko vēl nevar noteikt.
Turpret man nekāds pārsteigums šinī rudens un darba laikā nevarēja būt patīkamāks kā šis ierosinājums.
Jau piecus gadus dzīvoju pie Itālijas paša sliegšņa, bet arvien nejūtos vēl sagatavojies ne cienīgs ieiet solītā zemē, tikai domās tur kavējos kopš jaunības. Arī tagad neesmu vēl norakstījis no sevis visu smagumu; baidos no Romas iespaidu lieluma, ka cerētās atjaunošanas vietā nesalauž. - Šīs jūtas laikam katram citam izliksies pārspīlētas, bet Jūs kā romiete tās sapratīsat. Jau sīkumos nejūtos sagatavojies, palaidu jau garām vēsturiskās senklasiķu teātru izrādes, ko nevaru beigt nožēlot, un tagad atkal man vēl jāstrādā līdz novembra beigām, bet vai tad vēl būs kas atlicis no izstādes? Ja nē, tad varu braukt arī vēlāk, jo Itālija skaista visu gadu, jā, visu mūžu. Es būtu Jums ļoti pateicīgs, ja dažās rindiņās paziņotu man par izstādes slēgšanas laiku.

400.

R. IVANOVAM
Kastaņolā 1911. gada 11. oktobrī

Mīļo biedri, līdz ar šo izsūtu naudu. Tas bij ļoti mīļi no Jums, ka Jūs man to teicāt. Tur būs priekš mašīnas īres un papīra, un par p[akalpojumu ?]. 3a es Jums varu būt izpalīdzīgs arī priekš Jūsu pašu izdevumiem, tad paziņojat tūlīt: es darīšu to ļoti labprāt. Tāpat par Jūsu darbu pie pārrakstīšanas uzliekat man rēķinu; nekautrējaties nebūt, jo draugu sakari vispatīkamāki un visciešāki tad, kad viņi ir visskaidrāki. Tas jau man ir gluži kā laimes gadījums, kad man gadījās cilvēks, kas var man noņemt šo pārrakstīšanu. Un mans lielākais vēlējums tagad ir, kā jau Jums reiz rakstīju, ka es varētu dabūt sekretāru. Varbūt, ka tas būtu iespējams, kad es dzīvotu Cīrihā. Protams, es par to maksātu to, kas parasts. - Bet nu par lugu. Īrējat mašīnu tūlīt. Jo es gribētu, ka vēl nākošās nedēļas sākumā noietu uz Rīgu I cēliens. Ekspemplāru vajga triju. Visam jābūt gatavam līdz 20. novembrim. Varbūt mašīnu var īrēt klāt arī uz 2 nedēļām? - Bet par visu vēlāk. I cēl. beigas saņemat no Asp[azijas]. -
Domāju, ka Jums jau ir ziņas par kongresu: ievēlēti CK visi jauni. Uzvarējuši lielinieki; kongress pārtraukts. Meža sapulce. 4 mazinieki iztrūkuši. Bijis klāt Rīgas [I nesalasāms vārds]. Dienas kārtība neizsmelta. Par domi nerunāts. Daudz mīlu sveicienu Jums un Ekam no Jūsu [paraksts]. Atvainojiet, ka uz šīs karts. Sveiki.

401.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1911. gada 11. oktobrī

Mīļo zelta iniņ, šorīt aizgāja priekš Tevis Lugānas albums un iekšā beigas no I cēliena. To nodod tūliņ Ivanovam. Tad vēl saimniece nosūtīja Tev rozes. Varbūt tās Tev palīdzēs darbā. Vai palmu Tu arī gribu? Vai būs kur likt? Ja kāds uzņemas to pakāšanu un sūtīšanu, tad labi, citādi viņai vēl jāpagaida. - Lilija nupat man ar atrakstīja izrunāšanos, - lai braucot uz Romu, Signorelli uzņemšot. - Par manu veselību negribu nekā vairs dzirdēt. Nu viņi ies stāstīdami par maniem defektiem nerviem, un labāk ņemu savus nekā viņu veselos. Vienīgi prātīgais cilvēks - Farbšteiniete, ka ļauj man palikt, kur es gribu; gaiss skarbāks, varbūt arī labāks, bet lai mana daba pati par to spriež; un par ēšanu lai spriež māgs. Es sevi pats ārstēju 20 g[adus] un ārstēšu vēl 10 reiz tik ilgi. Farbšt[eine] ir dakters, kas ļauj brīvību. - Nu reiz pietiks par ēšanām uz visām reizēm. Tuņetai bij operācija degunā un atrada ķiršu kauliņu iekšā! Tā reiz ir ēšana! Bet tas nau mans ideāls! Nu, strādā, nerūpējies un neuztraucies, nedomā par mājām, ātrāk tikai vesela. - Kartis visas izrakstītas, nāk. reizi nāks «заключённый». Nau kad pirkt. Lido.

402.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1911. gada 12. oktobrī

Mīļo sirsniņ, zelta pūkiņ, ko Tu nu atkal uztraucies? Nau jau nemaz pārmests, it kā Tu par maz rūpējies par manu slimību. Taisni otrādi, es dusmojos, ka Kalniņi savā laba drauga prātā Tevi par daudz uztraukuši. Tev ir jāstrādā un man jāstrādā; Tu solījies kartiņas vien rakstīt, un nu sāk nākt atkal vēstules. Nebēdājies, es tikšu galā ar sevi; man vislabāk ir, kad man atstāj manu vaļu, ēst, kā gribu, dzīvot, kur gribu, strādāt, kad gribu. Es pilnīgi ticu, ka F[arbšteines] vannas un kūra paceltu arī manu darba spēku; es Tev teicu tūliņ, pēc pirmās vēstules: paliec viņas kūrā, bet es tikpat labi zinu, ka es negribu tagad izklaidēties ne ar vannām, ne Egmontiem, pat ne ar li. Ļauj man, iniņ, pašam spriest vismaz par ēšanu, i arestants taču drīst atteikties no ēšanas. Neuzskati to tūdaļ kā pārmetumu Tev, kad es kaut kur daru pēc savas saprašanas. Katram sava pārliecība dārga, bet nolaid nu šoreiz drusciņ. - Gan jau es aizbraukšu arī uz Cīrihu. Bet Alkoholfrei taču paturu pie sevis tikai 3 dienas. - Vispirms nu lai saka savu vārdu F. pati, viņa jau mani tā nepazudinās kā Jūs. Būšu viņai un Š. palīdzīgs kā vien varēšu. Sveicini viņu jau tagad daudz reiz, sestdienai istaba pronta. Citu viņa noteiks pate. - Vai Tu drīz būsi beigusi savu darbu? Jeb vai domā vēl kādu laiciņu nodarboties ar kreņķiem? - Lūk, es esmu augstsirdīgs un nesūtīju Tev «заключённый» pastkarti. - Mūsu Bettinai ejot vāji, par daudz pesanti lezioni; testa esot dura un memoria non capace, stanza scura, compania non piace. Ar to testu esot taisnība, bet citam še netic, jo stāsta Gigia. - Bet nu esi arī pate li un neraksti vēstules, bet kartiņas. Lido.

403.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1911. gada 13. oktobrī

Mīļo sirsniņ, silberflus, li vien tā ir labi, tad ātrāk beigsi darbu. Vai nākamu nedēju vēl būs? Citādi es sūtītu pāris vēstules, kā uz tām atbildēts. - Kā tas man gadījies, ka es aizsūtījis Ivan[ovam] bez adreses un ka pastnieks to arī nau manījis? Bet gudri pastnieki Cīrihā, pārāki par mūsu freileni, kas pieprasa, vai posta restanti nest mājās. - Vai albumā atradi arī manuskriptu, I cēl., beigās? - Saimniecei atraksti tikai buon giorno un man arī neraksti gari, tikai lido pieliec klāt. - Gulbis jau sludinājis savu Univ[ersālo] Bibliotēku gari un plaši. - Vai avīzes Tu dabū lasīt? un vai gribi? - Ettore brauc projām, vispārējs liels nemiers. Ettore mājās būs jālaborā, un vecene bēdājas, ka izlaidusi viņu uz nedēļu Gallaratā un pārbraucis šurp gluži noliesējis, kā tādu lai sūtot mājās pie mātes? Ko tā teikšot? Tā nu iet. Lido.

404.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1911. gada 14. oktobrī

Mīļo sirdssaulīt, pietiek nu gluži ar to uztraukšanos līdz šim, un nekāda tāļāka nau vairs vajadzīga. Par to Hexenschuss biju Tev jau teicis, ka ir tāpat kā reiz Slobodskā, kur es arī 2 nedēļas saslimoju; tāpat kad Tev bieži sāp nu krusts un gūžas, ka nevar ne pakustēties, ne paiet. Bīstams nau nekas, bet sāp un traucē darbā:. Nu jau es pāris dienas eju laukā pa ½ stundai. - To I cēl. caurskatīšanu nedari, kad neesi gatava ar savu darbu. Atsūti norakstus tūlīt man šurp, es tad aizlaidīšu viņus uz Rīgu teātrim un Gulbim. Kad Ivan[ovam] iznāk 3 noraksti, tad vari vienu paturēt, bet 2 norakstus un manu pirmrakstu atsūti šurp. Tūliņ pēc tam sūtīšu Ivan. II cēl. Pa starpām lai Iv. noraksta Tavu rakstu dz. krājumam. - Saimniece dabūja Tavu kartiņu, bet vāciski, nesa man lasīt. - Farbšt[eine] vēl nau atbraukusi. - Tu izdomāji smuku vārdiņu: tavulīti, bet Tu taču aizbrauci, lai domātu par sevi - savulīti. - Vai Tev nevajga vēl naudas? - Laiks še tagad ir ļoti jauks un silts, žēl, ka es nevaru iet laukā strādāt. - Vai Tu gribēji, lai to palmi sūtu? Lido.

Atklātnes malā pierakstīts:
«Hanneli» liku drukāt uz manu vārdu ar piezīmi no Tevis. Lido.

405.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1911. gada 15. oktobrī

Mīļo sirdsputniņ, zvirbuli liek Tevi sveicināt, un kā tad labi ejot; briesmīgi lielās, ka šie tie īstie māju putni, un nu gara rinda viņu filozofijas, cik viņi gudri darījuši. Bet visiem mutes cieti, kad sacīju, ka Tev tur daudz skaistāka istaba un siltāka saule un platāki logi un pažobelē nevelk. Tā ir labi, ka Tev patīk Tava pārmaiņa, tā Tu drīz nemaz vairs neuztrauksies un varēsi tikt vesela, un braukt mājās. - Es arī šodien neņēmu vairs 3 reiz pulverus, bet tikai 2 reiz; redzēs, vai nu nebeigsies. - Atraksti man, cik daudz saimniecei maksāji toreiz par pusdienas taisīšanu. Viņa tagad par divām nedēļām negrib nekā ņemt. Vai 30 santīmu par dienu nebūtu tā īstā maksa? - Bet manis dēļ neraksti gari; tas Tevi taču traucē, labāk neraksti nemaz, tikai svarīgo, kamēr darbu beigsi. - Šodien Ettore aizbrauca uz Londonu; bij jau atkal brangs. Lido.

406.

NEZINĀMAI PERSONAI
Kastaņolā 1911. gada 15. oktobrī

Paldies, mīļā draudzene, par Blaumaņa kartiņu. Labi, ka ir paraksts, citādi jādomā, ka tas kāds pusaizmidzis krievu dzērājs. Cirtējs laikam strādājis pēc mūsu diletantu paraduma: pagatavojis neizdevušos kopiju no kāda krievu mākslinieka darba un nosaucis par savu. Bet velti Jūs liekat ar testamentu aizliegt tādus nedarbus, - vai tad tas dzīviem negadās? Mirušiem vēl labāk, viņi nejūt pārestības. Tā ir nāves lielā priekšrocība, ka viņa var visu vienaldzīgi nezināt, un nau jāmīl kā mums dzīvajiem, kā nabaga Blaumanim. Man vienmēr uznāk rūgtas domas, kad viņš jāmin; atvainojat mani, mīļā draudzene, un domājat uz savu darbu.

407.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1911. gada 16. oktobrī

Mīļo sirdsdargumiņ, tā tas ir, ka Tu līdz šim vēl neesi tikusi pie darba, un nu jau drīz 3 nedēļas. Vai tad nebūtu labāk bijis tūliņ ārstēties, lai varētu pēc pabeigt? Nu Tu vārgsti tur tāpat kā še, un darbam arī jau pienāk laiks; ne velti mani steidzina drukātava. Tevi laiž mierā laikam tikai aiz parastās Glomeņa un Iniņberga nekustības; bet tad Tev pašai jāzin. Neuzņem šo kā pārmetumu vai uztraukšanu -, Tu jau pate zini, ko dari. Es runāju tikai tādēļ, ka pēc Tavām kartiņām domāju, ka šodien Tu jau gatavs, un nu vēl 2 nedēļas. - Protams, atstāj «Indula» caurskatīšanu un sūti Ivan[ova] norakstījumu tūdaļ šurp. Kur Tev tagad katra diena dārga, Tu nevari uzņemties šo jauno traucējumu. Es priekš grāmatas izdevuma netaisīšu nekādus strīpojumus, tikai izlasīšu cauri. Priekš izrādēm varēs strīpot vēlāk. Tātad man nepieciešamība nau. Strādā vien mierīgi savu darbu un tais, ka topi vesela. Neuztraucies, bet izlieto sanatoriju kā sanatoriju un ne kā pansijas pārmaiņu. Galvenais, neuztraucies, puse no Tavas slimības nāk no veltas uztraukšanās. Neuztraucies tagad atkal par to, ka termiņš nāk Tavam darbam. Esi li. Lido. Lido, sirdsiniņ, lido.

408.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1911. gada 17. oktobrī

Mīļo sirdsdziļumiņ, šodien nau Tavas kartiņas, Izgaidījos ilgi pastā, kamēr izzortē, un beigās dabūju avīzes vien. Es tagad eju vienmēr uz pastu pakaļ, kopš eju no rītiem staigāt. Vakarā nu arī izeju otrreiz ārā un aiznesu kartiņu. Tā Tu dabon kārtīgi. - Vakar Ettore aizbraukdams vēl onkulim noņēmis 10 fr., citādi nemainot mazu summu angļu naudā. 1 fr. palicis Šveices naudā, par to nopircis nevajdzīgu cigāru dedzināmo mašīnu, lai nevajdzētu dot Dantim, Bet no Dante gan paņēmis 2 fazoletus, jo šim esot visi iepakāti. Iekāpis tūliņ vagonā un ne galvas nepabāzis ārā. Vecene gluži apvainota. Zvirbuļi daudz godīgāki, tikai uztaisa ko par piemiņu. Tagad maz ēd, nezin, vai Frauchen dabūnot i tik. Vistas pārstājušas gluži dēt, netiekot dots. Ko es vīrišķs cilvēks zinot. Laiks arī sāk maitāties. Visi sāk maitāties, Turies nu Tu, mazais pūks, ka tiec galā ar darbu un ar slimībām savā gaišā istabiņā. Lido.

409.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1911. gada 18. oktobrī

Mīļo zelta spožumiņ, šodien atnāca viena kartiņa, tātad vienas trūkst, laikam Tu būsi midiņ bijusi. Atnāca arī kartiņa no manas Dores: liela mīlestība aizkavēta no slimības; esot atkal kursos. Varbūt arī tiešām bijusi slima. Atrakstīja arī Ance, gribētu braukt vai uz mājām, vai uz Šveici, neesot naudas. Nez vai Cīrihā nevarētu viņai dabūt vietu? - Biruta trešā pieprasa atkal «Geschwister» un sūdzas, ka «Žuliku» luga esot rupja. Citu vēstuļu nau bijis. Tev laikam jau sāk nākt, būs apzinājuši. Te bij lieli brīnumi par zvirbuļiem; kas tie varētu būt par zvirbuļiem svešā pilsētā; tādi nīkoņas vien būšot. Tādus neesot vērts barot, labāk lai atsūtot šiem. Ir vispār palikuši vēl nekaunīgāki, lielās un lamājas vien. - Cik tikt maksājusi saimniecei par ēst taisīšanu par nedēļu? No manis negrib nekā ņemt. Es Tev jau par to pieprasīju, bet Tu aizmirsi atbildēt. Es domāju, jādod 30 sant[īmi] par dienu, t. i., par stundu, tik ilgi laikam viņa strādā. Lido.

410.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1911. gada 19. oktobrī

Mīļo balodīt, visi zvirbji dikti smējās, tas jau esot pigione, zvirbji neesot nekādi rijēji. - Dabūju šodien arī iztrūkušo kartiņu; taisni tā ir siltāka. Farbšt[eine] gudra sieva, ka ļauj vaļu un saprot, ka darbu nevar veikt ar caureju. To caureju var vienmēr panākt; šodien pat viņa jau atkal klāt. - Šodien bez tā saņēmu arī I cēl. norakstītu, lai Ivanovs sūta tieši tad Tu neuztrauksies. - Biju Tev pieprasījis, vai varu Tev sūtīt vienu vēstuli, uz kuru nezinu, kā atbildēt, jo es bieži ātri dusmojos un reizēm par velti. Bet Tu uz to nekā neatbildēji; tātad Tevi darbā traucētu tādas vēstules lasīšana. Nu Tu raksti, ka ej teātros un nemaz tā nepiespiedies ar savu darbu. Tad varbūt varēsi atbildēt: Upīts grib par mani īsi rakstīt, neesot laika, un atstāstīt saviem vārdiem manu biogrāfiju. Man liekas, vajdzētu to viņam aizliegt. Ko Tu saki? Bet, ja Tev nau laika, tad nesaki arī nekā. - Manas domas par Tavu kūri gan būtu, ka Tu piekoptu tikai vienu: vai nu dziedēšanos, vai darbu, bet ne abus reizē, uz pusēm. Pie dziedēšanās es pieskaitu arī izklaidēšanos, teātrus, koncertus un sabiedrību. - No jaunām ziņām, bet nelabām, tā, ka Šmitene dabūjusi meningitis un trieku, ļoti baidās. - No Ekt[eriem] dabūju ļoti skaistu lampas širmi. - Cik lai maksāju vecenei par ēst vārīšanu? - Sirdsiniņ, lido.

411.

R. IVANOVAM
Kastaņolā 1911. gada 19. oktobrī

Mīļo biedri, lielo paldies par pārrakstu! Vai trešais eksemplārs neiznāca uz reizi? jeb vai Jūs tik 2 taisījāt? man būtu gan bijis ļoti patīkami, ka uzreiz tiktu 3 eksemplāri. Tad mans pirmraksts būtu vēl 4. eksemplārs. Tagad manu pirmrakstu, lūdzu, nododat Aspazijai. Esat tik laipni, paziņojat man, cik stundu vajadzēja uz šo 19 lapp. pārrakstīšanu? Pēc tā es varēšu apsvērt, cik ilgi vilktos visa pārrakstīšana un kad es varu izdevējam solīt visu manu skriptu. Jums ir vēl 3. cēl. I aina; pēc pāris dienām piesūtīšu Jums 2. cēlienu (pilnu). Tad IV cēl. II ainu. Viss III un IV c. I aina vēl man pašam jāpārraksta; es gulēju kādu laiku uz gultas un nevarēju tūliņ norakstīt skaidri, kā man parasts. Tā nu Jums, mīļais draugs, iznāks tā strādāšana ļoti saraustīta un nepatīkama, bet paciešaties šoreiz ar mani. - Vēl man citāds lūgums: viena agrāka biedrene, fabrikas strādniece, tagad Vācijā, piedaloties pie streika, tiek bez darba 6. novembri. Var cerēt uz kādu darbu C[īrih]ā (viņa ir pakotāja šokolādes fabrikā)? Un vai var C-ā dzīvot ar pasi no 1906. g.? Esat tik labs, mīļo biedri, un atrakstiet par to pāris rindiņu. - Kā Jums veicas ar Asp. dzeju pārrakstīšanu? Grūti esot salasīt. Tad jau ar manu rokrakstu Jums posts būs vēl lielāks. Esat mīļi sveicināti.

412.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1911. gada 20. oktobrī

Mīļo sirdspūkiņ, no ziņām tādas: Šteins prasa dzejoļus, jaunam kalendārim, valoda puķaina, bet mērenāka; par «Dz.» vēl nau konkrētu priekšlikumu. Man liekas, Tev būs jādod kāds dzejols; kad es ko atrastu, es arī dotu. - Tad Matīsiņš atrakstīja paskaidrojumu, kādēļ J. H, nerakstot; izsūtījis Tev vēl 17 r.; mēs esot uz viņu ļauni. Nosūtīšu Tev viņa vēstuli līdz ar manu atbildi vēlāk. - Turpret ne Zeltiņš, ne Glomens līdz šim vēl nau naudas sūtījuši. Zeltiņam taču vēl nākas? - Ance otrreiz atraksta: esot uznācis viņai streiks, no 6. novembra būšot bez darba. Rakstīšu viņai, lai brauc uz Cīrihu. Ja tur nedabū nekā, lai nāk še, varēs norakstīt. - Tavas kartiņas raujas īsākas līdz ar auksto laiku, kur Tu nabadziņš gribēji uzņemties to briesmīgo Indula caurstrīpošanas darbu! Mārtiņam taisnība, laužu skats tiešām par garu. Neesmu vēl skatījies cauri; taisu sev atpūtu uz 3 dienām. Ja nebūtu še jāgaida Farbšt[eine], es būtu aizbraucis pie Tevis. - Šmitene vēl turas; Mācītājiņš visus savus logus aplaidis dikti sarkanus ar pelargonijām. Mana callas vīst, neļķe zied. Lido.

413.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1911. gadā, ap 21. oktobri

Mīļo sirdsiniņ, gaidīju jau vakar un šodien ar lielu nepacietību no Tevis ziņu, vai Farbšt[eine] atbrauks šurp? Tā kā šodien saņemtā kartiņā Tu arī nekā par to nemini un agrāk bij teikts, ka viņa būs šodien, tad man jāpaliek še. Jo es gribēju ļoti aizbraukt pa šīm brīvdienām un redzēt, kas ar Tevi ir. Tagad nu braukums jāatliek uz nāk. nedēļu vai vēl vēlāk, jo var būt, ka šonedēļ F. nebrauc, bet nākamu gan. Es māgu ar pulveriem šoreiz atkal savaldīju, un laiks arī jauks. Bet nu jāpietiek bez redzēšanas ar rakstīšanu vien. Un tas ir grūti, tādēļ ka Tu atbildi neskaidri vai nemaz. Es pat nezinu, vai Tu esi veselāka vai nē, Laikam nē, jo Tu neesi nekā pastāstījusi. Pa veselu mēnesi varēji pilnīgi nobeigt dz. krājumu, pie kura strādāti jau 2 gadi, neskatoties uz kūru, jo Tev taču atkrīt nost saimniecība. Bet nu Tu jauc klāt sabiedrību un teātrus, iznāk diletēšana, un Tu netiec ne vesela, ne brīva no darba un man palīdzēt arī nevari. Tu sākumā rakstīji, ka uzņemšoties manas lugas strīpošanu, kas priekš manis tas briesmīgākais pūliņš; bet, kad Tu pate netiec ar savu darbu galā, tad Tu nevari šo uzņemties. Varbūt to uzņemsies tas pats Ivanovs, tas būs publikas uzskats; M[ārtinš] laikam publika vairs nebūs, un lietpratējs vēl nē. - [Tālākā teksta trūkst.]

414.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1911. gada 24. oktobrī

Mīļo sirdsdārgumiņ, man žēl to nabaga kājiņu, kas tecēja, tecēja! kad tik Tu nebūtu pārņēmusies tecēdama un uztraukusies. Tu biji jau tik labi atpūtusies, tad nekaitētu. Es nonācu taisni 2 minūtes priekš vilciena; tikai lielai gribas piespiešanai jāpateicas. Vakarā, mājās ejot, piemetās man klāt Osvalds, viņam bail vienam pa tumsu uz Ruviglianu. Vecene mājās jau gaidījusi ar to vilcienu. Istabā šķērssiena iztapsēta, ķēķis balināts un puse tapsēta, viss darīts, lai tik paliek. Siliņš pēc 2 nedēļām būs Cīrihā; ienīst frančus, laikam tādēļ, ka pa 2 nedēļām nau iemācījies viņu valodu. - Gulbis atsūtījis reklāmas prospektu. «U. u. N.» esot jau 3. izdevums izpirkts, lai dodot priekš U. B. Kad labi maksās - ja; bet šo mēnesi vēl nau sūtījis naudu m nekā nesaka. - Atsūtīja Zeltiņš. Tagad te būs visa, vai vēl nākas janvārī? - Glomens ir sūtījis. Resnevica aicina uz Romu; izstāde būšot līdz 15. decembrim, tātad varbūt es varētu. - I cēlienu šorīt dabūju. - Kaktus ziediņš mutītes vietā; likās durs, bet lido. Svētdien še lijis lietus. Šodien rakstu vēstules, rīt sākšu strādāt. Lido.

415.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1911. gada 25. oktobrī

Mans mīļais sirdspukstieniņš, nu Tu taču asi pārpūlējies ar to lielo skriešanu. Es baidījos un cerēju, ka varbūt Tu būsi griezusies atpakaļ, bet Tu, mans mīļais dārgumiņ, esi līdz galam skrējis. Kad nu tik nebūtu nopietna kaite! Kad varētu atpūsties ātrāk un atkal sākt strādāt! Varbūt reizē tiksim gatavi, un varbūt tad Tu man ar parādīsi, ko esi pastrādājusi. Šteinam aizsūti kādu dzejoli, tūliņ, Julianas ielā N 40, «Dzīve». - Manuskriptu un ziediņu dabūju abus reizē jau vakar un Tev jau par to atbildēju. - Man mājās pārbaucot, māga samaitājās, bet nu atkal ciets. - Šmits ļoti nobēdājies, gluži melns, liek Tevi sveicināt. Tāpat freilene Karlīne, mājenieki. - Vecene žēlojās, ka Tevi dakterene nu nelaidīšot vajā, dakterenes esot vēl negantākas par dakteriem. Visas cerības liktas uz mani, un es - es jau sāku teorētiski runāt par Romas jaukumiem. Kas tur nu liels būšot? Tikai naudu izvilkšot tanī izstādē. Kad tik vēl neiepinot tanī karā. Drošāk esot mājās. Lido. Atraksti, neaizmirsti, kā atpūties no pārpūliņa. Lido.

416.

A. GULBIM
Kastaņolā 1911. gada 26. oktobrī

Mīļais draugs,

nosūtu prospektu un reizē I cēlienu no «Ind. u. Ar.». Pašlaik pārbraucu no Cīrihas, kur biju apraudzīt Asp[aziju], kas tur jau. mēnesi veseļojas klīnikā pie vienas ārstenes. Iet uz labo pusi, - tapusi gan vājāka, bet jūtas spirgtāka.
Bet nu caur to braukumu nokavēju savu darbu, par to visvairāk žēl, arī Tavu prospektu, jo, kad Tu izbrauc jau 16. 10., t. i., 29. 10., tad šodien visvēlākais termiņš izsūtīšanai un nau vairs laika sarakstīt prospektam «Induļa» saturu. Telegrafēju Tev šodien, ka izsūtu, lai Tu varbūt vēl Slokā nogaidītu saņemšanu, citādi Pēterburgā Tu dabūsi visu ļoti vēlu, - Es biju palaidies uz to, ka Tu paliksi vēl līdz 20. 10. Slokā. - Šorīt saņēmu no Zeltiņa U. B. un Kop[otus] Tulk[ojumus]. Taisni prieks paskatīties! Ir ļoti retas latv. grāmatas, kuras bez vāka zīmējuma u, c, raibumiem ir tik glītas! Es zinu tik «Klus. grām.» un «Tie, kas neaizmirst». Sevišķi skaisti ir Kop. Tulkojumi; bet arī U. B. ir notikums mūsu dzīvē ne vien lētuma, bet arī glītuma ziņā. Visa U. B. ideja, kura arī pie mums cik jau reižu cilāta no nemākuļiem, tagad parādās tomēr kā kas gluži jauns, pārsteidzošs un liels. Šādi vesta lieta ies un U. B. taps par vienu no lielākiem faktoriem mūsu kultūras dzīvē. Mana sen-senā ideja, kura man bija jau sen priekš «Fausta» tulkojuma iznākšanas, jau ģimnāzijas gados, kad es tulkoju «Borisu Godunovu» un sāku «Faustu», tagad piepildīsies dzīvē: latviešiem jātop par kultūras tautu, un vienīgais ceļš uz to ir universal, t. i., pasaulsliteratūras iegūšana par savēju. Jau Goethe domāja ko līdzīgu, kad runāja par pasaulsliteratūru. Universālliteratūrā atrodas izvilkums no visas pasaulsvēstures, viņa ir visas pasauls kultūras augstākais izteikums. Šī pate doma ir pamatojama arī visos sīkumos: nevienai tautai nau iespējams tikt pie .U. B., kamēr viņai nau sagatavota valoda priekš universālās literatūras un kamēr nau tulkoti galvenie universālās literatūras raksti. Vāci dabūja savu Reclam U. B, tikai tad, kad viņiem bija jau klasiski tulkojumi: Vossa Homērs, Wielanda grieķu un latīņu tulkojumi, romantiķu, sevišķi Šlēgeļa un Tiecka: Šekspīra, spāniešu, itāliešu, franču, arī austrumnieku. Jo arī Reclams dibinājas, kā jau U. B., nevis uz vācu klasiķiem un moderniem (tie ir izdoti neskaitāmos citos, arī lētos izdevumos), bet gan uz tulkojumiem un klasiskiem tulkojumiem, vēlāk jau viņiem ir arī ļoti vāji tulkojumi. Krieviem, pēc manām domām, vēl tagad nau laiks U. B., jo viņiem ļoti maz labu tulkojumu, vienīgi no Baļmonta un daži no vecā Žukovska; bet nospiedoši pārvalda seklie, paviršie modernistu ne tulkojumi, bet sasmērējumi. Tātad ievēro šo domu un turies pie tās: pamats U. B. var būt tikai labi klasiķu tulkojumi; visi modernības kliedzošie efekti nekā nelīdzēs, kur nau šī cietā pamata. Pie tā es turējos savā kultūras darbā, t. i., klasiķu tulkošanā, un, kā liekas, man izdevies nodoms: izlauzt latvjiem ceļu uz Eiropas kultūras dzīvi. Tev jāveic darba otrā puse: materiālā izvešana. Tu biji no paša sākuma mana lielākā cerība uz to, un Tu esi atkal uz to atgriezies, un mēs tapsim kultūras tauta. - Es aizrāvos no pašas idejas, bet man bij tik daudz jāraksta par sīkumiem: 1) šīs domas par U. B., kultūru un klasiķu tulkojumiem Tu varētu ielikt vai nu prospektā, vai citur, ja būtu jau vēlu. 2) Prospektā vēl piemini: Bairona «Kains» un G. Büchnera slavenā drāma «Dantona nāve». 3) Par reklāmu un viņas nepieciešamību Tu saki taisnību; «Ug, u. N.» tiešām biedinošs piemērs. Un Tev tiesības uz reklāmu, lai Tavs lielais un nepieciešamais darbs, kuram Tu tikdaudz upurējis, tiktu atzīts un arī tiešām sasniegtu tās plašās, tumšās masas, priekš kurām viņš domāts. 4) Sīkumos es prospektā nekā neesmu grozījis; labs. 5) Goethes dzejas ir dažas arī no manis tulkotas, bet es nezinu, vai vajdzīgs to atzīmēt; daudzas ir tieši kopdarbi. - Tas būtu viss par U. B. Liels prieks, ka cerības uz 300 eks. tūlītēju izpirkšanu. - Atsūti vēl otru eksempl. priekš Asp.
Nu par «Ind. un Ār.». 6) Man nau vairs iespējams uzrakstīt saturu, bet lai to izdara turpat Rīgā pēc Bienemann «Livländisches Sagenbucb», 1897, lp. 237. Tāds saturs tiešām ļoti vajdzīgs. Izdarīt to var arī cits, tādēļ ka esmu pēc šīs teikas turējies. Un es Tev liktu priekšā kā ļoti vajdzīgu vēl plašāku projektu: 3) drīzumā likt notulkot visu šo «Ind. un Ār.» teiku un izdot to mazā brošūriņā; viņu pirks daudz, un publika būs sagatavota uz pašas drāmas pirkšanu un ieinteresēta par viņu. 8) «Ind. u. Ār.» esmu jau puslīdz nobeidzis, man ir darbs vēl apm. nedēļai. Bet ar norakstīšanu grūtības, jo to izdara Cīrihā un neveicas tik ātri, kā gribēju. Bet līdz 20. nov. ceru, būs viss jau pārrakstīts uz Tev uz Sloku nosūtīts. 9) Norakstā vēl bieži būs inkonsekvences, liec savest visu vienībā saviem korektoriem. Personu vārdi, piem., rakstīti drīz blakus rindām, drīz virsū. Virsū izskatās daudz skaistāk, bet aizņem labi vairāk telpas. Ja grāmatā Tu skatīsies vairāk uz skaistumu (tādēļ laikam Tu esi cenu jau nolicis uz 1 rubli), tad liksi virsū. (Par 1 rubli laikam arī ir jādod 10 loksnes, lai būtu loksne par 10 kap.) Lugas garums būs ap 3800 rindiņu, tā drusku mazāk par Šillera «Maria Stuart», kurai ap 4000 r[indiņu]. Pēc tā Tu vari apskaitīt arī lappušu daudzumu. Prozas skati ir tikai I cēlienā.
10) «Ug. un N.» arī labprāt došu U. B., tikai Tev jānogaida, kamēr es sarakstos ar Upīti, Dzirciemnieku. 11) Man būs vēl daži plāni ar Tevi. 12) Tev taisnība: mani ļoti nogurdina katra steigšanās; es kopš sen cenšos, lai materiāli tā nodrošinātos, ka varētu strādāt mierīgi un normāli. Lūk, Asp. jau vajdzēja iet sanatorijā, un pat tur viņai vēl ir jāstrādā; tas nav normāli! Es gribu, un laikam pat vajdzēs arī man, ņemt atvaļinājumu no darba un iet arī sanatorijā. 13) Pēc «Ind. un Ār.» beigšanas gribu braukt atpūtā. 14) Vai derētu rakstīt ceļojuma aprakstu? Vai būtu publikai interese? un vai Tu izdotu? 15) Lūgums par diktafonu. Skat. I lapp.

1. lpp. virs teksta pierakstīts:
15) Lasīju avīzēs, ka Pēterburgas apgabala tiesā esot izmēģināts vai pat ievests aparāts, kurš pats uzraksta liecinieku izteikumus, savienojumus no fonogrāfa un rakst. mašīnas, t. s. diktafons. Iepazīsties ar to, vai tiešām var uzrakstīt runu, un cik maksā un kur dabūjams? vai arī še ārzemēs un kur? Tu man ļoti pakalposi, kad atrakstīsi par to. Sveiks, mīļais draugs.

5. lpp. malā pierakstīts:
Paliec sveiks, mīļais draugs. Vai arī atpūties drusku Slokā? Sveiks.

417.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1911. gada 26. oktobrī

Manu mīļo sirdsdziļumiņ, vai Tu tiešām, sirdspamatiņ, būsi nopietni apslimis? Negribētos jau neko uztraucošu domāt, bet bailes taču, un tad katra maza lieta izliekas liela. Vai nu ir tikai vilciena vaina, kā jau bieži, jeb vai kas nopietnāks: neatnāca šodien Tava kartiņa. Bet nedomāšu, strādāšu. Šodien nerakstu lugu, bet sāku prospektu Gulbim. Atnāca no Zeltiņa jau jaunā Univ[ersālā] Bibliotēka, - ir ļoti smuka, tikai priekš Tevis par mazu burti. Rīt aizsūtīšu Tev, un dod tad arī Mārtiņam; viņš nupat kartī pēc tiem pieprasa. Gulbis raksta ļoti mīlīgi. Esot jau noņemti 300 eksemplāri, kad vēl nebija lāga iznākušas grāmatiņas. - Šodien mums ir saule, un saimniece saka, kas varot būt Romā labāks. Tikai dārgums. Nepaliec slima, mīļais zelta ziediņš. Aizsūtīšu Tev neļķīti. Lido, mīļiniņ, lido.

418.

ĀRONU MATĪSAM
Kastaņolā 1911. gada 27. oktobrī

Manu mīļo veco Matīs, būs jau tik pārpratumi vien bijuši no abām pusēm, un mēs diemžēl tik ilgi nesatikušies! Tu saki, ka turējis mani par dusmīgu, un es to pašu domāju, ja nu ne taisni no Tevis, - jo Tu cilvēks kā sirds dvēsele un es Tevi sen pazīstu -, tad taisni no Tavas avīzes. Tur apm. vasaras vidū piepeši uzpūta tāds pretīgs vējš no labās puses (kas ķēra bez visa cita arī mani personiski Akuratera rakstos par teātri), ka es nodomāju, nu būs notikusi nopietna frontes maiņa. Beigās dabūja savu dalu pat A. B. Bet tad sāka atkal iet vecās sliedēs, un nu vēl atnāca Tava mīļā sirsnīgā vēstule, tagad viss atkal pa vecam un labi. Laikam tā pārmaiņa būs izskaidrojama ar to, ka Tu biji izbraucis atvaļinājumā. No manas un A[spazijas] puses nekā cita nau, kā viena veca sirsnība un draudzība, un tāda arī paliks, kamēr vien Tu pats būsi tas pats vecais. - Ar J. J. ir tā, ka par to kombināciju ar s[ociāl]d[emokrātiju] es nekā nezinu; vai nu nebūs iznākusi, kā viņi domāja, vai būs atraduši mani par daudz ievilkušos mākslā. Aktīvu dalību es nekur neņemu jau kopš daudziem gadiem. Bet J. J. sirsnīgo smalkjūtību un taktu es kopš sen esmu sajutis kā lielāko draudzības un cerības zīmi pret mani, un ar to pat es viņam atbildu, lai uzskati kur un kā šķirtos. Vienu. sevišķu smalkumu gadījumu es viņam nekad neaizmirsīšu. Man daudz būtu ko teikt, bet nau laika. - Tev, mīļo Matīs, jāzin, ka pašulaik taisos pabeigt savu «Ind. un Ār.», esmu V cēl-ā, esmu lielā uztraukumā un steigā, tādēļ arī tik karts. Pēc 2 nedēļām ceru visu beigt. Asp. ir sanatorijā jau kopš mēneša; jūtas daudz labāk, bet būs vēl jāpaliek kādi Z mēneši. Strādā pie dz. krājuma. Pēc lugas beigšanas man ar būs turpat jāiet. I cēl. šodien nosūtīju drukai un teātrim. - Tavu naudas sūtījumu saņēmu nupat, ar lielo paldies. - Kā gan Tev pašam iet? Vai kundze vesela? un mazie? Turies pie labas veselības un esi tas pats vecais tam pašam vecajam Jānim.

Pirmās atklātnes malā pierakstīts:
Šis ir mūsu ciems.

Otrās atklātnes malā pierakstīts:
Šī ir mūsu baznīca, tepat pie mājas.

419.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1911. gada 27. oktobrī

Manu mīļo sirdsmieriņ, atnāca abas Tavas kartiņas reizē. Laikam viena rakstīta no rītus, tās tad pienāk tikai nākošā rītā, tikpat ātri kā tās, kas vakarā rakstītas. No rītus nau vērts iemest, es arī to vairs nedaru. Nosūtīju Tev vakar grāmatas, tās apskatīsi un dosi Mārtiņam palasīt. Nupat aizsūtīju Tev 4 neļķes ziediņus, piektais, pats vecākais, palika, gaidot visjaunāko paaudzi. - Nosūtīju arī I cēl. Gulbim un teātrim. Strīpoju tikai teātrim. Tomēr caurlūkošana aizņēma 4 stundas; tas ir briesmu darbs. Ar braucienu es arī pazaudēju 4 dienas un nu vēl ar nosūtīšanu Gulbim atkal dienu. Bez tam gaida pulks ļoti steidzamu vēstuļu. Šodien cēlos p. 6 no rītus. - Labi, ka Tu, sirdspūkiņ, esi atkal uz kājiņām, tām noskrietām, pateicoties lasim. - Sūti arī Āronam kādu dzejoli. Tu saki, ka jārēķinās ar lielākiem faktoriem: top jau darīts, tie faktori septembri bija jau 600 fr[anku] lieli un oktobri 900 fr. Kur nu vēl Roma. Tā, sirdsiniņ, bet nu kopies un strādā, gan ies. Lido.

420.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1911. gada 28. oktobrī

Manu mīļo zelta [dieniņ?], turies, turies, sirdsiniņ, netopi atkal vājš, taisi, ka Tavs darbs, Tava skaistā dvēselīte var tikt gatava. Nosūtu nupat visas Tavas mantiņas, kā vēlējies: pūra lādīte maksā 7 fr[ankus] 20 s[antīmus]. Nupat esmu pastā, pārskrēju no pilsētas, nopirku miedziņu pie Soldati, lika sveicināt. Guli, mīļo dārgumiņ, un topi stipra un spirgta. Kad neiet Tev labi, kaut cik necik, raksti tūliņ. Kad kas vajdzīgs, raksti tūliņ. Es strādāju dūšīgi vien, V cēliens jau ir līdz pusei gatavs, par trim dienām viss, ja negadās kāds traucējums, kāda iešana kaut kur. Tavas kartiņas še man nau līdzi un tādēļ nevaru atbildēt uz jautājumiem; kas tur varbūt bij. Rakstīšu rīt, darīšu visu, tikai topi atkal vesela un spirgta, mīļumiņ, labumiņ, sirdsiniņ, lido! Še iekšā ir pūra atslēgas un veronāls. Vakar aizsūtīju 4 neļķes, vai nebij novītušas? Ieliec ūdenī, savā smukajā vāzē. Lido.

421.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1911. gada 30. oktobrī

Sirds mīlumiņ, kad Tu par tām neļķītēm priecājies, tad jau pūra lāde būs vēl vairāk pa prātam. Sakrauj tur visas vecās pieminas iekšā un tās ilūzijas, par kurām, es gan neesmu skaidrībā, jo es domāju, ka visu var dabūt, ko grib. Šo nakti Tu jau būsi arī labi izgulējusies, jo pulverim līdz ar sveicienu no Soldati vajdzēja jau šorīt pienākt. Neiet labi jokošana, varbūt Tu taču vēl pate neej uz labo. Atraksti, vai visu labi saņēmi: lādi, atslēgu un pulveri. Jā - vai aizmaksāji F[arbšteinei] par manām 2 dienām? un iedevi meitai? - Es šodien nestrādāju, bet rīt atkal. - Vai tās Gulbja grāmatas nodevi Mārtiņam? viņš prasīja. - Ziņu man nau jaunu. «Vaideloti» uzved J. teātris. Turies, mans mazais labumiņš. Lido.

422.

ASPAZIJAI
Kastanolā 1911. gadā, ap 31. oktobri

Mīļo sirdspilnumiņ, šodien, kā jau pirmdien, nau Tavas kartiņas, pa svētdienām laikam iet tik vienreiz pasts. Tu arī manu vakarējo karti laikam dabūsi tikai rīt. - Doriņa sūdzas par Deglavieni, un es domāju gan, ka varētu būt taisnība. Kādēļ tik Doriņa nau no D[eglava] ņēmusi naudu uz mūsu rēķina? Mūsu naudai taču tur vēl vajdzēja būt! Vajadzētu tagad Doriņai aizdot labāk no mūsu naudas, no šenes sūtīt. Tā nelāga izskatās, ka Doriņai no viņa jālien. Nepatīk man gan tā lieta no D., bet vainīga jau tik D-ne, viņš pats par to gan nekā nezina. - Vairāk vēstuļu šodien nebija. Vai aizsūtīji Šteinam? Es gribu sūtīt un lamāt, ka nau aizrādījis uz manu kopotu tulkojumu iznākšanu. - Vai sāki jau atkal strādāt? Kā būs ar beigšana, vai spēsi vēl šonedēļ? Es gribu pēc pāris dienām beigt, tad nāk vēl norakstīšana. Kad Tu beigsi, tad es varēšu atkal pie Tevis aizbraukt; agrāk ne! Vai Ivanova pārrakstīto neesi vē1 izlasījusi? Nepūlies ar to, nekavējies savā darbā; man jau paliek aizvien vēl tā izeja, ka es sūtu prom tikai cauri izskatītu un nestrīpotu, t. i., nepārstrādātu. Kad jau I c[ēliens] tā gāja, var arī citi. Strādā tik savu un kopies, sirdsdārgumiņ, lido.

423.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1911. gada 31. oktobrī

Mīļo zelta asniņ, dabūju abas mijās kartiņas reizē, kā jau pēc svētdienas; nu tik mēs saprotam, ka te pasts vainīgs un nau ko uztraukties. Labi, ka viss Tev rokā nācis: pūrlāde un veronāls, mums, krieviem, savādi, ka neapdrošināts un tomēr aiziet. - Pie tā veronāla tas vecais Soldati palīgs taisīja ļoti blēdīgu ģīmi, kad piebēra klāt kādu nevainīgu cukuriņu: lai kā - lētāks un derīgāks taču ir nekā Cīrihas zāles. - Kā es visu paspējot: slims būt un darbu darīt, un sūtījumus sūtīt (šis pēdējais man tas grūtākais), to es Tev varu pateikt, bet rakstītu Tu tik labi nesapratīsi, varbūt pat pārpratīsi. Gan jau, kad būs li. - Pārrakstījumu es dabūju; dikti priecājos, ka Tev patīk. - Ķīnietis šauj revolūciju, bet lodes no koka, tikai nokrāsotas melnas kā dzelzs, un revolūcija viņu drīz izkaus. Itālietis ir jau izkauts un dikti dusmīgs, ka turks neļaujas brutta bestia, grosso porco biancho. - Biruta Mirdzu nau dabūjusi, tikai vienu reizi Rūtiņu. - Zvirbuļi prasa daudz vairāk ēsmas, un tikai kafejā mērcētu, vajagot šiem tikt tik lieliem kā Cīrikas pigioni. Lido, sirdsiniņ, lido.

424.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1911. gada 1. novembrī

Iniņ, sirsniņ, draudziņ, turies, dārgumiņ, esi stipra! Kad Tev grib pa ripot Tavs sapnis ko briesmīgu, sagatavojies, apdomā visu. Varbūt ir iespējams Tev braukt? varbūt Tev dvēslei vajdzīgs un Tu bez tā nevari dzīvot. Priekš manis būtu briesmīgi, ka Tu dodies briesmās, bet, kad Tev vajdzīgs, tad var visu nest. Tikai apdomā stipri. Vēl tu neesi vesela. Ir briesmas, kad kas kaitētu tik skaistam cilvēkam kā Tu. Man kauns teikt Tev pašai par Tavu lielumu un skaistumu. - Tu esi laimīga, Tu nekaunies man to teikt - bet, kad briesmas draud, tad jāsaka viss, arī patiesība, - Vai Tu nevari likt Doriņai braukt? Es zinu, tas nau tas, mamiņa arī gribēja ar Tevi vēl par daudz ko par sevi izrunāties, savu dzīvi noslēgt, - bet Tev taču būs mierīgāka sirds. Vai nevar telegrafēt Lilijai? Tā apraudzīs un būs klāt, un pazinos; būs taču zināms cilvēks. Manu mīļo sirdsdraudziņ, turies, Tu vari būt stipra lielos brīžos, varbūt, taisni tagad nāk. Paziņo man, ko Tu nodomā darīt; runā, Tev būs vieglāk, manu dārgumiņ, lido.

Atklātnes malā pierakstīts:
Nēģis esot tiešām Rīgā pārbraucis, un, kad viņam ies labi, tad Tev arī nau ko baidīties. Drīz dzirdēs. Lido, iniņ.

425.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1911. gada 2. novembrī

Mīļo sirds labumiņ, no šodienas kartiņas redzu, ka Tu esi stipra bijusi un man nau ko uztraukties. Vienīgais padoms, ko Tu gan varētu mēģināt, aizrakstīt, lai Lilija brauc mamiņu apraudzīt. No Doriņas vēstules nebūt nau redzams, ka mamiņas vairs nebūtu! Un visai Tavai stiprai ticībai uz gaišiem sapņiem es tomēr varu stādīt pretī atzītu drukātu autoritāti - lielo ēģiptiešu sapņu grāmatu. Tur par šo lietu teikts tā: redzēt mirstam citus - Frohe Kunde, māte - Freund wiedersehen, radus redzēt mirstam - reiche Erbschaft. Ko Tu uz to vari atbildēt? Bet, nopietni runājot, Tu jau esi atradusi labāko zāli - ātru strādāšanu. Kad Tu vēl nopietni ņem dziedēties, tad Tu daudz vieglāk visu pārcietīsi. Domā vienmēr, ka zvirbuļi nekad nemeta ēšanu, pat visnopietnākos dzīves brīžos, un ka Goldstimmehen mira ar kumosu mutē. Ēdot visas bēdas varot vieglāk panest, un ēdot viņi esot iekarojuši visu pasauli. Tikai vajgot dot ēst. Tas nu top darīts. Un tas lasis mazajam pūkiņam būs izpildījis to pašu nolūku, un jauna jau nekā nebij. Es atkal redzēju šorīt, ka Tu biji matus palaidusi kupli vajā un sauci mani uz kādu segu divas reizes. No Dores ir kartiņa. Un no Konrāda. Atkal liela uzvara! Ievēlēts par prezidentu! Cēzaram bij veni, vidi; vici, bij jānāk un jāredz, Konrādam uz vienas vietas tikai vici, viei, vici. Brašs zēns. - Vai veronālu vēl sūtīt? Ārons jau ielicis iekšā, ka Tu esi sanatorijā, un es būšu, un Tev dzejols gatavs. Lido.

426.

ASPAZIJAI
Lugāno 1911. gada 3. novembrī

Manu mīļo sirdsdraudziņ, kā tad Tev nu nedzirdēts mīļā vārds? Teikts viņš cik šo reižu, tik atkārtot es nevaru, man liekas no tā zaudējam. Te es neesmu tik laimīgs kā Tu. Bet nu labi i tā, tai nelaimei ar gaidāmo mamiņas ziņu bijis viens labums, ka Tu nu dzirdēji. - Ar darbu nebūt neesmu vēl gatavs ticis, jo man jau vēl daudz jāpārraksta, un tas būs briesmīgākais. Nu izrādās, ka arī IV un V cēl. ir daudz par gari un ar III c. būs tas pats. Bet nemaz negribas vairs strādāt. - Paklaus Tu jel maz daterienei un sāc arī ārstēties, cik tad Tev vairs laika ir līdz braukšanai. - Aizraksti Vagulenei karti, ka nevari pie viņas aiziet, aderese ir: Pansion Neptun. - Tev sliktāk pārrakstīts tādēļ, ka dzejas grūtāk pārrakstīt un Tev arī rokraksts nesalasāms. Lietojams taču būs pārrakstījums. - Sirdspūķiņ. lido.

427.

R. NANOVAM
Kastaņolā 1911. gada 3. novembrī

Dārgo biedri, nosūtīju Jums šodien V cēlienu, bet, tā kā pasts gāja prom ļoti aši, tad nepaspēju apdrošināt. Esat tik laipni un atrakstāt tūliņ pēc šīs kartes saņemšanas, vai rokraksts Jums pareizi pienācis? Es uztraucos un dusmojos, ka man tik neveikli izgadījies. Pēc 2-3 dienām izsūtīšu Jums atkal apm. tikpat daudz (IV c.), vēl pēc 2 d. atkal, bet II cēl. būs apm. divreiz tik garš, dabūsat laikam ne agrāk par 10. nov. Vai tad par nedēļu pēc tam paspētu to norakstīt?
Daudz mīļu sveicienu Jums un Eka[m] - laikam ir vēl tur? - no Jūsu
                                            [paraksts].

428.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1911. gada 4. novembrī

Mīļo zelta sirsniņ, iešu līdz ar šo uz Lugānu, jo Tu pieprasi tūlīt veronālu. Bet šo tad nu neber vairs podiņā, man nenākas viegli viņu sagādāt, ko jāiet uz pilsētu, kas nozīmē dienu zaudēt. Bet tagad, kur pašlaik taisos beigt darbu, par ko Tev jau rakstīju, man katra diena dārga. Atraušana no darba mani dara nervozu un var noņemt vairākas dienas, varbūt es pavisam tad nebeidzu. Ja Tev iespējams, tad saudzi mani, vismaz šo brīdi, kādu nedēļu. - Tu vienu manu karti nebiji dabūjusi, vai nu ir ieradusies tā karte? - Mārtiņš ir lāga vīrs, bet viņa raudāšana neko nepierāda par lugas labumu, jo resni cilvēki labprāt raud, tas viņiem palīdz gremot. - Hermans uzņēmis paskaidrojumu ar Akurateru, Skalbi un Jaunsudrabiņu, ka tie atsakās no «Dz[imtenes] V[ēstneša]», tas esot palicis par bulvārlapu. Aizrādījums, ka mana luga pienākusi, «D[ienas] L[apā]» nau. «Dzīve» pārdrukā no «Dz. V.» ziņojumu par mūsu veselību. - Kad es braukšu, es paziņošu, bet palmi es nevedīšu; sūtīšu vēlāk ar citām mantām kā preci. - Savu plānu par laika pavadīšanu līdz februārim Tu vari viegli izstrādāt. Lido.

Atklātnes malā pierakstīts:
Šodien (Carlo Borromeo) slēgtas pat aptiekas; tātad veronālu nedabūju, bet jāiet rīt otru reizi. Lido.

429.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1911. gada 5. novembrī

Manu mīļo sirdsiniņ, ar veronāli man laimējās, šorīt saimniece gāja uz Lugānu, nopirka, un man diena palika nezudusi. Es dikti nostrādājies un nokreņķējies, tādēļ katrs traucējums mani sarausta. - Nu nenāk ziņas ne no drukātavas un Gulbja, ne no teātra par I cēl. saņemšanu. Rakstu šodien abiem, kas mani atkal traucē. Ļoti var būt, ka mašīnas rakstu pasta policija ieskata par neatļautu rakstu izplatīšanu un ņēmusi nu abus eksemplārus izpētīt. Varbūt pat telegrafēšu. Vajdzēs sūtīt manu rokas rakstīto eksemplāru, bet tad teātris paliek bešā līdz decembrim. - Vaguls ir Cīrihā līdz novembra beigām: Pansion Neptun. Es viņam aizrakstu, ka Tu noiesi tik pēc darba beigām. - Kas tās par drēbēm priekš Genfes? -
Bij ļoti labi, ka Miķelsonu nostādīji kā kolēģi, tikai nedomā uz tāļākiem misiones darbiem, nepārspīlē, liec lietām notikt dabiski. - Es gribu darbu beigt ap 10. novembri, bet daudz atkarāsies no ziņām iz Rīgas.
                                            Sirdsiniņ, lido.

430.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1911. gada 7. novembrī

Manu mīļo sirdsdziļumiņ, saņēmu Tavu mīļo, mīļo kartiņu, un man tik nu viegli un labi; kad tikai nu Tu atkal neuztrauktos. Vēl jau es turos, kaut gan viss saspīlēts; nelaime bij, ka mums bij tik daudz viesu pašā darba laikā; nervi tika ieraustīti un ietracināti, tin beigās vēl tā slimība, kura neļāva pie galda rakstīt! Nu man divreiz jāstrādā tas pats darbs. Pārlabot vairs nau laika, un es pilnīgi izsamistu, cik darbs sasteigts, nesaskaņotas daļas, izplūdis garumā, ar vārdu sakot, neizdevies. Tāds man nu jālaiž klajā! Jo strīpošana vien daudz nepalīdz, jāpārstrādā. Un Tu vēl saki: liels un skaists! Tad es nezinu nemaz, kur likties. Bet mani mierina Tavi mīlestības vārdi. Tad jau būs viss labi. Vismaz Tavs darbs būs pilnīgi nogatavojies. Manu sirdsiniņ. Lido.

Atklātnes malā pierakstīts:
Zvirbuļi par daudz ēd. Jāejot karā pret turkiem. Tutti a Tripoli fa . . .

431.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1911. gada 8. novembrī

Manu mīļo sirdsvidutiņ, neuztraucies, iniņ, par sūtījumu uz Rīgu. Man jau ir viens paša norakstīts. Kad atbildēs, ka zudis, sūtīšu to. - Šodien, nupat, nosūtu III cēl., ļoti steidzos uz pastu un ņemu līdzi šo kartiņu Tev. - Saņēmu no Iv[anova] manuskriptu (manu). Tas ir gauži labi, ka nu sāksi pilnu kūri; tā vajdzēja jau agrāk, vai nu vienu, vai otru, darbu vai kūri, abi traucē. - Labi jau būtu, kad Tu varētu arī izlasīt vēl tos pārējos cēlienus un strīpot, bet Tu būsi pārāk noguris no sava darba. Man vēl paliek sakārtojams priekš Iv. II cēl., tad es arī varu braukt. Jo visu pārlasīt es varu arī pie Tevis. Atraksti nu, kādas mantiņas lai vedu Tev līdz, kad braucu. Lido, iniņ, lido.

432.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1911. gada 9. novembrī

Manu mīļo sirds pumiņ, Tu nu esi laimīgi nobeigusi savu darbu. Sūti vien Upītim, viņam būs liels prieks. Ko Tu gaidīsi uz manu atbraukšanu? Lai viņš rīkojas ar ātrāku nodrukāšanu. Kad es braukšu, atkarāsies no tā, cik un kādas mantas Tu man uzdosi Tev novest. Atsūti to mantu sarakstu. Man vēl ir darbs pie II cēl. sagatavošanas priekš pārrakstīšanas bet Ivan[ovs] jau nepaspēs tik ātri norakstīt, viņam ir vēl III un V c. - Vai nu jau esi iesākusi pilnu kūri? un kā labi iet? Vai nenogurdina? - Ancei streiks beidzies, paliek turpat, bet ceļa naudu es aizsūtīju. Sirdsiniņ, lido.

433.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1911. qada 10. novembrī

Mīļo sirds labumiņ, tā jau es domāju, ka Tu būsi tagad stipri nogurusi. Pamet to lasīšanu un sūti IV c[ēlienu] šurp; es pats viņu izlasīšu un strīpošu. Tavas grāmatas sūtīšu pa pastu, dzelzceļš jau nejauj necik ņemt līdzi, un, ja sūta kā preci ar vilcienu tad atkal laikam dārgi jāmaksā par klāt piegādāšanu Cīrihā. Tāpat sūtīšu arī citas lietas. Kad braukšu, atkarāsies no Iv[anova], vai viņš II c. var salasīt, jeb vai man tas pirms jāpārraksta. - Vai veco ziemas jaku Tu arī gribi? būs Tev kur likt? vai neatdosi labāk saimniecei? - Še visi Ticino skolotāji streikoja 2 dienas, grib vairāk algas. Lido.

434.

R. IVANOVAM
Kastanolā 1911. gada 10. novembrī

Dārgo biedri, esat tik mīļš, ņemat tūliņ šo pārrakstīt.; pietiek, ka norakstat 100 rindiņu, kur Jums būs darbs 1-2 stundām. Labi būtu, ka Jūs paspētu to izdarīt vēl to pašu dienu, kad saņemat, un arī to pašu dienu vakarā izsūtīt šurp. Steiga tādēļ, ka gribu redzēt, vai pietiek, kad Jums šādi sagatavoju tekstu? jeb vai vajdzēs pārrakstīt man visu pilnīgi. Pēdējā gadījumā es palieku še Lugānā un braucu uz Cīrihu pēc noraksta pabeigšanas. Ja Jūs turpret spējat salasīt bez lielām pūlēm i tā, tad es braucu tūlīt, t. i., svētdien.
Atvainojat, dārgo biedri, par steidzināšanu; es pats arī tieku steidzināts no izdevēja.
Daudz mīļu labdienu
                                            no Jūsu [paraksts].

435.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1911. gada 11. novembrī

Manu mīļo nabadziņ, sirdspūkiņ, Tu nu esi galīgi nogurusi no sava darba, kartiņa šodien neatnāca; neraksti arī, kad Tev tinte un spalva galīgi atriebušās, drīz jau es braukšu, pēc kādām 4-5 dienām vai nedēļas, kad būs jāuzraksta II c[ēliens]. Nelasi arī IV c., tas Tevi tāpat nogurdinās, atsūti tik, es izdarīšu pats arī strīpošanu. kad Tu gribi krietni atpūsties, atraksti man un es nebraukšu vēl ilgāk. - Grāmatas sūtīšu Tev vairākās pakās, pa 20 kiliem, tad iznāk lētāk nekā vienā lielā pakā: 100 kl. mazās pakās maksā tikpat, cik 40 kl. vienā pakā. Vairāk tikai darba. Bet tik daudz es taču neuzņemšos, kā Tu man uzliec: iet uz Lugānu pēc kurvjiem. Tev jau pietiek, ka Tu dabū savas mantas, kā es sūtu Tev kafiju, alga viena. - Dabūju no J. teātra atsūtītus 100 r., bet ziņas, vai saņemts I c., vēl nau. Pie mums vakar sāka līt un es iekūru pirmoreiz krāsni. Vai Havelock Ellis nau pie Tevis? neesmu še atradis vēl. Lilija prasa atpakaļ, rakstīšot lielu romānu par «Balt[ās] lilijas savienību». Lido. - Nododu nupat 2 pakas ar grāmatām, pienāks Tev vai nu pirmdien, vai otrdien. Lido, mīļumiņ; bij gan grūti, bet lido. H. S., lido.

436.

R. IVANOVAM
Kastaņolā 1911. gada 11. novembrī

Dārgo biedri, saņēmu nupat Jūsu kartiņu, kur paziņojat, ka V c[ēliens] jau pabeigts un gribat to sūtīt. Es šinīs dienās braucu uz Cīrihu, tātad nesūtat vairs nekā cita, kā vien II c. tās 100 pirmās rindiņas, lai es redzētu, vai Jūs varat orientēties tanī pirmrakstā, jeb vai man tas ir jāpārraksta. Kad būšu saņēmis Jūsu atbildi, tad jā gadījumā braukšu tūliņ uz C[īrihu], bet nē gadījumā palikšu pārrakstīt. Daudz mīļu paldies un sirsnīgas labdienas no Jūsu [paraksts].
C[astagnola] 11. 11. 11.

437.

A. LŪKINAI
Kastaņolā 1911. gadā, ap 12. novembri

Dārgā draudzene!

Daudz mīļu paldies par interesi gar manu veselību: sto benissima. Es biju Āronam kā savam vecam draugam aizrakstījis privātu vēstuli, apprasījies, kā viņam un ģimenei iet ar veselību, un pastāstīju arī par E[lzas] sanatorijas iešanu un par savu nodomu arī tur pabūt. Bet es biju aizmirsis, ka Ārons ne vien mans vecais draugs, bet arī vecais schmock, palīgs pie manas «Dienas Lapas», - un avīžnieks atdos par jaunu ziņu savu dvēseli un vairāk. Tā mana veselība ienākusi avīzē. Nostrādājies tagad gan esmu, - pabeidzis, bet vēl darbi pie norakstīšanas - un, vai braukšu uz Romu tūliņ, nezinu vairs, jo tas nogurdinās atkal. izstāde tad man zustu, bet Roma jau paliks vēl otru tūkstoti gadu.
Bet kā tad nu klājas Jums, dārgā draudzene? Laikam jūtaties pēc darba vēl vairāk nogurusi nekā es, vismaz spriežot pēc vienas vēstules. Kur gan tūdaļ nāk ar lieliem projektiem, bet tādi ir parasti noguruma ģifts ražojumi. Vispirms; «Apolonu» iesniedzat tūdaļ teātrim! Jums atzinība nu arī no tās puses, kur nebijāt to gaidījusi. Un nu «baltā lilija». Ja Jūs to romānu gribat rakstīt nopietni, tad tur darba vismaz 4-5 gadiem, jo temats ļoti plašs; jālasa ne divas grāmatas, bet divas bibliotēkas, un kur tad vēl Jūsu pašas piedzīvojumi un fabula? [1 nesalasāms vārds] u. t. t. apmierinājies, ka no visa jautājuma ņem tik mazu daļu, kuru pārzin. Romāns Jums tas būs pirmais; derētu vingrināšanās dēļ iesākt ar ko mazāku. - Nu par pašu ideju. Vai tā Jums ir skaidra? Jūs gribat iznīcināt prostitūciju par labu laulībai, un līdzeklis būtu sieviešu savienības visplašākā mērā un arī visasākā līdz siev. ģenerālstreikam un teroram; reizā tā arī būtu cīņa pret vīrieti. - Prost[itūcijas] jautājums nav ētisks vien, un viņš atrisināsies citādi, nekā Jūs laikam domājat un vispār prost-as apkarotāji. Bet skatoties no Jūsu, kā vīriešu apkarotājas, stāvokļa, jāsaka, ka laulība, par kuru Jūs uzstājaties, ir vīriešu ierīkots institūts, sakarā ar privātīpašumu, un [tālākā teksta trūkst].

438.

A. DEGLAVAM
Cīrihē 1911. gadā, ap 17. novembri

Mīļo zelta brālīt, sāku drusku elpu atgūt, jālasa gan vēl korektūras un jādara citi sīki darbi, un briesmīga darba negriba, bet Tev jāaizraksta maza smuka kartiņa. Cik skaists Tavs lielais romāns! Esmu tik šur tur pa drusciņai lasījis, kad lasīšu vairāk pa atpūtas laiku, tad viņš man liksies vēl vairāk skaists. Tas būs mūsu lielākais romāns. par Rīgas dzīvi nevaru Tev nekā teikt, ne prasīt; nezinu nekā, kas taisni mani nerauj aiz rokas. Atraksti Tu man ko par viņu; pēc nedēļām 2-4 būšu laikam brīvs, ja nelikšos taisni gultā. Elzai atkal uz labo pusi. Vai Tu raksti jau II daļu? Esi mīļi sveicināts un skūpstīts līdz ar Emiņu. Sveiks!
Ielieku taču kuvērā, jo smukas kartiņas paņem pastā labprāt.

439.

K. ĶIRPĒNAM
Cīrihē 1911. gadā, ap 17. novembri

Manu mīļo, labo, rakstu no Cīrihes, kur atbraucu apciemot Asp[aziju] sanatorijā. Viņa te jau drīz divi mēneši; iet uz labo pusi, bet paliks vēl kādu mēnesi. - Savu darbu esmu. jau kopš divām nedējām pabeidzis un jau 27./14. oktobrī nosūtīju I cēlienu Jaunajam teātrim uz Ž. Pērkoņa vārdu. Bet nu nekādas atbildes par saņemšanu nedabonu; rakstīju arī P., lai dod drīzāku atbildi, bet arī uz to nau nekādas ziņas. Aizdomas man ir tādas; ka raksts varētu būt ticis aizturēts tādēļ, ka bij rakstīts ar mašīnu un otrs novilkums bij reizē sūtīts uz drukātavu, kur grib izdot lugu grāmatā. Šīs aizdomas ziņoju arī P. k[ungam], un viņam nācās ātrāk atbildēt; arī ar telegrammu neiznāk nemaz tik dārgi, jo adrese tikai: Castagnola, Suisse un vārds. Tekstam būtu pieticis ar jā vai nē, tātad 4 vārdi, apmēram 1 rublis. Man ātrāk vajga zināt, lai varētu vajdzības gadījumā pārrakstīt ar roku, kas aizņem daudz laika. Sagumdi nu Tu, mīļo, Vili un citus valdes vīrus, lai ātrāk to lietu nokārto. - Viens tik tur ir ašs un kustīgs cilvēks, tas ir draugs Kr[eplins], no kura saņēmu naudu. Še klāt arī kvīts: - Kā būs ar «Ug. u. N.»? vai neuzvedīsat vairs, jeb vai nākamā pusgadā? Un kur iemeslis? Kora trūkums? Bet kāpēc kori nealgo, kā vecā teātrī? Jeb vai trūka Mierlauka? Ja nu uzved «U. u. N.» nākamo pusgadu, t. i., pēc 1. janvāra, kad tad domā uzvest «Ind. un Āriju»? Abus reizē? Bet viņi stāvēs ceļā viens otram, par daudz dažāda rakstura lugas: «Ug. u. N.» kaitēs jaunajai. Tad vajdzās jauno atlikt uz veselu. gadu, nākamo sezonu. Jeb vai «Ug. u. N.» uz nāk. rudens sezonu. Patīkama man nau neviena kombinācija, un kur tad liksim vēl trešo lugu? es Tev reiz rakstīju, ka man vairākas ir pusgatavas un var drīz tikt nobeigtas, ja apstākļi labi. - Ar dramaturgiem labi izdarījāt, Zv. ir mūsu cilvēks, un tik daudz vismaz viņš arī pratīs, cik tie dzejnieki, kuri visiem virzieniem spēj piemēroties par pietiekošu maksu. Es arī priecājos, ka nu ir atkal Vilis Rīgā un jauns spirgts sabiedrisks darbinieks. Bet vislielākais prieks, ka Tu esi pats atkal uz kājām, turies, mīļais. - Es pats stipri nostrādājos, steigdamies ar lugu; nevienam nerakstīju, tikai strādāju, un nu tagad tāds traucēklis. Es gribu arī atpūsties un iešu drīz arī tanī sanatorijā, kur Aspazija. Paliec vesels, mīļais, labais, sveicini visus draugus un esi pats skūpstīts un sveicināts.

440.

Ā. GULBIM
Cīrihē 1911. gada 19. novembrī

Mīļais, labais draugs, saņēmu Tavu vēstuli un korektūru ar novēlojumiem, jo pašu laik esmu atbraucis uz Cīrihu apraudzīt A[spaziju]. Viņa jūtas daudz labāki. «Ind. Ār.» ir ļoti skaisti nodrukāts, vēl skaistāk gandrīz nekā kopotie tulkojumi: burti labāki un skaidri, iekārtojums ļoti glīts, ar labu mākslas apdomu un gaumi izdarīts, uz to drukātavu var Tev gratulēt. Un Tev esmu sirsnīgi pateicīgs par visu to glītumu un sagādāšanu; cik redzu, tad skaistāka izdevuma kā kop. tulk[ojumi] un šis, lugas, man nau bijis. - Drukātavai rakstīšu un sūtīšu visu vajadzīgo, ja drusku novēloju šur tur, tad atvaino mani ar lielo nogurumu; es arī decembrī palikšu šinī sanatorijā, lai tiktu atkal uz kājām. Žēl, ka Tev tik maz laika, ka nedabon nemaz atpūsties un labi izdziedināties. Tādi labi un cēli cilvēki kā Tu būtu taisni taupāmi. Tava labā sirds parādījās atkal, aizstāvot rakstniekus; kā Tev to lai ņemtu ļaunā, kas tik labi domāts? - Par maniem tāļākiem plāniem tagad nerunāšu, jo man vajdzīgs tikai viens: atpūta. Tikai sanatorija maksā lielu naudu, un tad man ir patīkami dzirdēt, ka Tu taisies man atkal sūtīt honorāru. - Par diktafonu paziņo, kad ko saklausīsi. Turies tik pats veselībā, gādā, ka paliec vienmēr pilnā sparā, jo darba Tev daudz priekš mūsu tautas. Paliec sveiks, mīļais draugs!
                                                                Tavs [paraksts].

441.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1911. gada 21. novembrī

Mīļo sirds labumiņ, izbraucu cauri visiem lietiem un sniegiem un esmu atkal saulītē, kaut arī vakarā. Tev, nabadziņam, būs kājiņas salijušas; pārnāksi, gan jau būs labi, jo jums atkal ir siltās krāsnis. Šonakt ar veronālu būsi gan izgulējusies, nu jau Tu vispār ātrāk atspirgsi, kad nebūs uztraukumu. Es eju drīz gulēt; jūtos arī noguris no ceļa. Foreli Tev aizsūtu, neaizmirsti viņu un Havelocku sūtīt tālāk Lilijai. Daktera kundzei noprasi, kā izgāja ar Frauen Zeitunga dibināšanu; es aizmirsu paprasīt. Kopies nu, mīļo sirdspumiņ, un atpūties labi. Lido.

442.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1911. gada 22. novembrī

Manu mīļo, mīļo sirds dvašumiņ, saņēmu jau Tavu pirmo kartiņu ar visiem zvirbuļu sveicieniem. Nodevu visu saviem morosini līdz ar daudz maizes; esot gluži izbadējušies, bērni pa zemes trīci nokrituši no jumta, un nu vajgot visu dot viņiem, ko mēs sev noknapinot no barības vielām. Liek tagad man nemaz neēst, tikai strādāt; paši izaugšot tik lieli kā Tavi pigioni. - Nosūtīju Tev Foreli. Bet atsūti Tu man Upīša vēstuli, kuru atstāju Tev lasīt; man uz viņu jāraksta atbilde. Tāpat atsūti manu rokas rakstīto eksemplāru no V cēl.; mašīnas eksemplāru vari ilgāk paturēt. - Ivanovam aizsūtīšu II cēl. beigas; ir pie manis. - Upīts atsūtīja 130 frankus. - Teātrs pieprasīja, kad izsūtīšu lugu; bet vēstulē atkal raksta, ka šo sezonu laikam nevarēs vairs uzvest. Lido, mīļais pūkumiņš, lido.

Atklātnes malā pierakstīts:
Zeltiņš pieprasa pēc «Ziedu klēpja»; tas nozīmē, ka «Saul. stūrīts» ir ļoti labi gājis. Sola maksāt labi. Lido.

443.

R. IVANOVAM
Kastaņolā 1911. gada 22. novembrī

Mīļo biedri, tiešām esmu paņēmis šurp līdz II cēl. beigas. Nosūtu tās tagad Jums. Vai pie Jums nau V cēl. mans rokraksts? Atsūtat man to līdz ar II cēlienu. - Melngailim aizrakstīju jau rekomendāciju priekš Baloža. Lai tikai Balodis pats nu aizraksta viņam: adrese tikai: vārds un Ташкенть. Tāpat aizrakstīšu Upītim Bakū, jo man tūlīt viņam jāraksta veikala darīšanās. Upīts pats nupat man rakstīja un piemin arī Balodi. Daudz mīļu sveicienu! [Paraksts.]

444.

R. IVANOVAM
Kastaņolā 1911. gada 22. novembrī

Daudz mīļu labdienu, un še būs II c[ēliena] beigas. Vai pie Jums nau V cēl. mans rokas raksts? Nevaru to atrast; pameklējat savos papīros, var būt būs tur palicis, un tad atsūtat man. Tāpat atsūtat līdzi II cēl. rokas rakstu. Sveiki!

445.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1911. gada 23. novembrī

Manu zelta iniņ, pampūkiņ, nau jau man arī te vairs saules; visu nakti un šo dienu līst un bārgs pērkons ar blitzing un speršanu. Zvirbuļi nenāk ārā, ēdiens stāv, lascia stare, tikai ciao Taviem zvirbuļiem un atkal atpakaļ jumtā. Es daru tāpat. Vakar biju pie fotogrāfa un nosūtīju Tev Foreli un teātrim lugu. Atsūti Upīša vēstuli, lai varu viņam atbildēt. Baloža dēļ jau aizrakstīju Melngailim, un Upītim rakstīšu reizē ar atbildi uz viņa vēstuli. Kad Skub[iķis] vēlas, lai dod viņam rokās ieteikumus, tad norakstīšu arī tos. - Kad esi mīdiņš, neraksti tūliņ Lilijai: viņa gan sapratīs, jo ir labs cilvēks. Tev jau tagad pašai nāk liels grūtums uz to pilnīgo aug]u ēšanu un badošanos. Kad Tu par daudz nenobeidzies pēc tā lielā un skaistā darba. Lido.

446.

R. IVANOVAM
Kastaņolā 1911. gada 23. novembrī

Mīļo biedri, še būs abas ieteikuma vēstules, nosūtat tās Balodim. Bez tam, kā jau vakar rakstīju, tiku sevišķi rakstījis E. Melng[ailim], nu rakstīšu arī Upītim par Balodi. - No manuskripta še būs tikai puse; rīt viss. Nejūtos labi, nevaru strādāt.
Daudz sveicienu Jums un Eka[m]; sveicinat tāpat Pavlovsku.
                                                                                    Sveiki!

447.

E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM
Kastaņolā 1911. gada 23. novembrī

A. c. Upīša-Birznieka kgm

Dārgais draugs!

Students Baloža kgs meklē stundas vai citu līdzīgu darbu; viņš īsti prot svešas valodas, sevišķi franču. Mīļi lūdzu Jūs būt viņam palīdzīgam; varu viņu uz labāko ieteikt.
Sirsnīgus sveicienus no Jūsu
                                                                            J. Raiņa.
Castagnola
23. 11. 11.

448.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1911. gada 24. novembrī

Mīļo sirdsdārgumiņ, zelta upīt ar zaļiem krastiem, kā nosapņoji; cik Tu skaistu kartiņu atrakstīji! Tik pat mīļi, kā viņreiz, kad kaunējies, it kā būtu bez apģērba, teikdama visu labu. - Kā ar nodomu gadījās taisni šodien atrast Tavu kalendāru: lija lietus un es iegāju Tavā bijušā istabā uzgaidīt, kamēr saimniece kopj. Tur pie sienas karājās. Aizsūtu ar visām vecām puķītēm un vienu jaunu. - Visi zvirbuļi izbiedēti, pēc zemes trīces esot debesu trīce: divas naktis un vienu dienu pērkoņi, zibeņi un lieti. Katrs savā pažobelē, visiem reimatisms, knābju un zobu sāpes, kur te Diamant-Kehis lai liekas, dabūs rīkles sāpes. - No visiem labiem vārdiņiem siltākais ir siltās kurpes; domāju gan braukt uz Romu, bet nu būs pirms jāparauga kurpes. Fotogrāfiju nau vēl. - Vai Tev ar to veģetārību neiet par daudz grūti? Viņas augļi vienmuļīgi, nopērc vīnogas. Vai neaizsūtīt Tev zaftes 2 podiņus? Nopērc pārmaiņai arī medu. Mīļo sirdslabumiņ, lido, lido.

449.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1911. gada 25. novembrī

Mīļo sirdssiltumiņ, mana sāpošā galviņa, nepārpūlies vēstulēm, varbūt tās Tev padarīja migreni? Šodien spīd pie manis atkal saulīte un aizsūtīju to pie Tevis, Tev tagad vairāk vajga. Tavus sūtījumus visus saņēmu, un te būs mana fotogrāfija; šodien briesmīgi saņēmos aizgāju uz Lugānu likt taisīt vēl citu. - Kad vakar šo saņēmu, tad gan dikti sabijos. Tev taisnība, es laikam gan esmu ļoti naivs: es nemaz nezināju, ka esmu jau tik vecs, vakar tad man piepeši atvērās acis, un es sapratu Tevi un to, ko Tu zināji jau priekš šiem diviem nelaimīgajiem gadiem. Kā tas nācis tik piepeši, es arī zinu. Tas nabaga ziediņš bij agrāk sūtīts, uzlūko to tagad kā ilūziju sveicienu. Tagad es saprotu arī, kādēļ Tu tā uzsvēri mākslu pret personu. Es gribēju labu vārdiņu personai, Tu to devi mākslai. Tiktāl taisnība, ka nu atliek tik uzbūvēt no sevis mākslīgu personu, bet arī šo es taču ieskatīšu par mākslas darītāju. Tikai viņai nebūs vairs dzīvas personas priekšrocības. Labi, es būvēšu arī tādu; redzēs, kas iznāks. Ich hab' mein Sach auf nichts gestellt. Varbūt tas ir labs iesākums. Visādā ziņā, mīļo sirdsiniņ, es Tev vairs nedarīšu tā pāri, kā agrāk. Jau tas Siliņa piemērs mani stipri sagrāba, vēlāk tas pats ar Tevi, - to es neaizmirsīšu. Man vajga tikt skaidrībā, tad iet. Varbūt tur tā jaunā pasaule, ko es tik sen meklēju? Varbūt pie viņas jāiet caur krīzi? vai tiek tai pāri, vai nē, alga viena. - Mīļo sirdsziediņ, atkopies tikai Tu. Atraksti, vai iesāki jau bada kūri? Kā viņa dara? vai no tās varbūt galvas sāpes? vai veicina noliesēšanu, ar caureju? Vai garīgi nejūties deprimēta? Doriņas vēstule tagad Tevi būs apmierinājusi mamiņas dēļ; taču vienas rūpes mazāk, un Tavs darbs tik skaists - Te pielieku vēstuli Jansonam, viņš atsūtījis grāmatiņu ar ierakstītu dāvājumu. Izsaki savas domas, jo negribu bez Tavas ziņas tā rakstīt; tas ir solis uz izlīgšanu. Atsūti tad vēstuli atpakaļ. - Nu, mīļo zelta iniņ, sirds mīļumiņ, Tu man daudz mīļāks liecies tagad, lido, sirdsziediņ, lido!

450.

R. IVANOVAM
Kastaņolā 1911. gada 25. novembrī

Mīļo biedri, daudz paldies par Jūsu rūpēm manu grāmatu dēļ. Ierīkošos tagad vislabāk tā, ka atstāšu šimbrīžam pie šenes saimnieces. Katalogs jātaisa tā kā tā, tikai es ar savu neveselību lāga netieku ne pie kā. Paldies arī par avīžu izgriezumiem. Ka partija taisa līdzi Kleista rummeli, tas man nepatīk, vai tad materiālisti neredz, ka viss tracis ir sarīkots taisni uz Kleista jubileju, kad daudzi tirgotāji izdevuši Kleista grāmatas, kurām nu vajga reklāmas. Kl. pats ir pēdējais reakcionārs, un to cildina sociālisti! Man nepatīk, kad muļķību pārspīlē. Daudz mīļu labdienu no Jūsu [paraksts].

451.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1911. gada 26. novembrī

Mīļo mīļumiņ, sirdsspožumiņ, visi zvirbuļi taisās braukt uz Sommerfroh, esot sadzirdējuši, ka esot slima Winterlied, ka nedodot ēst; prasa dubultporcijas, visi skriešot pilniem knābjiem, kuram maizes drupatiņa, kuram vēlīns tārps, kuram salātu lapiņa. [1 nesalasāms vārds] varot ceļā rādīt, bet, ja nevarot skriet, atradīšot arī tā, jo to Sommerfroh dziedāšanu katrs pazīstot, tā par daudz skaista. Tad nu tiek visi baroti uz nebēdu, kad tik nu nesakaujas priekš laika; ir jau tagad desmit gabali un dikti krāmējas. Man ar krāmēšanos vēl neiet, tā jau arī ir tik briesmīga lieta, ka es nezinu, kā paspēšu. No Romas braukšanas tagad arī nekas neiznāks; jāatpūšas, kad tik nenāktu atkal tās kaulu sāpes, jo bieži līst. Bet lai nu kā, kad tik Tu, mīļo nabadziņ, tiktu ātrāk pāri par slimības krīzi. Vai jau iesākta tā novājināšanas kūre? Ar visu slimību Tu tik li runā; kad nu dabūsi netraucēti pārlaist to kūru, tad jau gan drīz atkal tiksi pie spēka. Es tagad visu darīšu, lai Tevi netraucētu, mīļo sirdsdieniņ, sirdsdārgumiņ, lido.

452.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1911. gada 27. novembrī

Es esmu lielākais no mums. Vai man ir pienākums sevi iznīcināt par labu mazākam? Vai tam mazākam būs ar to līdzēts, ka lielākais pazemosies un kalpos viņam visu nākoša mūžu? Vai viņš taps lielāks jeb vai vēl mazāks? Piekāpties es varu visās vietās un visur upurēties, bet vai lielajam ir jāatsakās no sava lieluma? Vai pazemošanās ir vajadzīga priekš lieluma, lai taptu lielāks?
«Gribu būt liela izaugusi», - caur mani izaugusi, kad jūtas stipra diezgan, pasaka, Tu mani esi apvainojis, kalpo man vai ej projām. Tā saka bērni uz vecākiem, nākošā paaudze ir lielāka un viņai tomēr jāiet prom un vispārības lieta zaudē, tad iesākas traģika. Izlīdzināšana ir tā, ka katrai jaunai paaudzei ir taisnība, kā jaunai zālei uz Koloseuma, jo viņa ir loceklis dzīves turpinājumā, vecai lielai paaudzei tas mierinājums, ka viņas lielā lieta, krizdama caur mazo pēcnācēju, tomēr reiz celsies līdz ar citu nākamu lielāku paaudzi, jo mazā pēcnācēja ir arī pārejoša un vēl ātrāk pārejoša nekā lielā.

453.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1911. gada 27. novembrī

Esi brīva, laimīga un vesela. Lido.

454.

J. JANSONAM (BRAUNAM)
Kastaņolā 1911. gada 27. novembrī

Manu mīļo Janci! sen jau uz Tevi neesmu tā teicis. Kā par Tevi runāju, Doriņa būs Tev atstāstījusi; kāpēc, Tu arī zini. Bet ar laiku mūsu naids un mīla, un darbi visiem tikuši vienaldzīgi un aizmirsti, tik mums ne, - tik šaurā lokā mēs griežamies; es pats iekš sevis pārdzīvoju krīzi, un tagad atnāk Tava grāmatiņa ar piemiņu par bijušām un nākošām cīņām un par manis neaizmiršanu. Visi pusmūža rūgtuma gadi nau paspējuši arī man likt Tevi aizmirst, - lai tad paši tie gadi top aizmirsti arī no mums. Tikai katrs jauns rūgtums būtu tagad daudz grūtāk nesams par veciem. Es gribu to ievērot, un, kad Tu arī to darītu, tad jau viss varētu vēl tikt labi. Raksti par visu, kā Tu reiz solījies. Es gribu cerēt. Sveiks!

                                                                                                                Tavs [paraksts].
Castagnola
27. 11. 11.

455.

K. ĶIRPĒNAM
Cīrihē 1911. gada novembra beigās

Manu mīļo, dārgo! Rakstu Tev tik vēlu tādēļ, ka visu pēdējo laiku bij man jābraukā šurpu turpu starp Castagnolu un Cīrihu; tagad, piem., rakstu Cīrihā. Bez tam es dikti nostrādājos ap to lugu, un tagad vēl nedrīkstu atpūsties, jālasa korektūras u. t. l. Es jau steidzos ar lugu priekš teātra; nosūtīju viņu par mēnesi agrāk, nekā biju solījis, bet Pērkons par saņemšanu neziņoja pilnas trīs nedēļas. Tagad (nu uz Tavu vēstuli un telegrammu) visa luga ir teātrim (biju steigdamies II cēl. atstājis mājās), bet manas domas tās, ka labāk lugu šo sezonu vairs neuzvest. Ar visu steigšanos viņu varēs sagatavot tikai uz aprīli, kas ir par vēlu; bez tam man nepatiktos arī tāds sasteigts darbs, jo mazāk tādēļ, ka te priekš teātra jauna žanra, vēsturiska luga; arī ne fantastiska kā «Ug. u. N.». Cits iemesls, kā abām lugām «U. N.N un «Indulimn vienā pussezonā kopā nau telpas, kur nāks taču arī vēl citas novitātes. Bet nu dodat tad Kugam rokās, lai viņš jau var laikus sākt strādāt; tāpat dodat režisoram, un nākamu rudeni tad ar «Induli» ir sezona jāiesāk. Es darīju teātrim atvieglinājumu, ka no 7 ainām var dimas dekorācijas netaisīt, pārcelt darbību uz citu vietu; iznāk tik 5 dekorācijas, bez tam var I cēlienā meža dekorāciju vajdzības gadījumā ņemt kādu no vecajām, jo man nau nekas savāds priekš tā rakstīts. protams, ja Jūs spējat naudu netaupīt, tad varat taisīt visas 7 dekorācijas. - Apspriežat un tad ziņo man. - Par citām savām lugām es Tev rakstīju tā, ka man vairākas ir pusgatavā un varu kuru katru no tām ātrāk nobeigt. Kad nu izrādat šo pavasari «Ug. u. N.» un rudeni «Induli», tad uz nāk. pavasari (t. i., 1913.) došu .jaunu. Vai nu dekoratīvu, vai arī vienkāršu, reālu. - No tulkojumiem «Solhauga» ir ļoti mīlīga un idejiska luga pantos, dekoratīva. «Salameas tiesnesis» no Kalderona ir dramatiskāka, ne tik dekoratīva, bet ideja tāda: ka zemnieks (spānietis 16. g. s.) notiesā muižnieku, kurš pavedis viņa meitu. Cenzūra esot to jau reiz aizliegusi, varbūt tagad atlauj. Pieprasīt varat. Satiksme ar strādniekiem gluži draudzīga gan nenodibināsies, bet no valdes puses vajdzētu visu darīt, lai sīkumi nesarūgtina strādniekus. Piem., bij liela netaktība ar biļetēm presei. Es nebūt nedomāju, ka bij kāds jauns nolūks, bet valdei vajdzēja strādnieku jūtas saudzēt. Kad Tu būtu bijis, tādas lietas nebūtu notikušas. Nau labi, kad strādnieku biedrības demonstratīvi atraujas no Sk[atuves] B[iedrīb]as un kad uzbrūk samērā tik mērens orgāns kā «J. L.», kur taču ir [mazenieki?]. Vai pie dažādiem pārpratumiem nau vainīgi elementi no «J[aunās] D[ienas) L[apas]»? varbūt H. Asars, kurš ir lāga cilvēks, bet neprot labi satikt ar ļaudīm? Tu esi priekš tam kā radīts un tad arī Krepl[ins] un tagad Vilis H[ertelis], uz kuru es lieku lielas cerības. Ļoti labi bij, ka saistījāt pie teātra Zvingeviču; tas Jums būs krietns spēks. - Ar «Dz[imtenes] V[ēstnesi]» un to atbildi tiem 3 rakstniekiem ir tā, ka Asp[azija] no šejienes, t. i., no Cīrihes, bij Āronam rakstījusi savu dzejoļu dēļ un tanī pat privātvēstulē bij arī minējusi par tiem 3 rakstniekiem. Ārons turpret to bij ielicis avīzē it kā oficiālu pretrakstu vai atbildi, kas nebūt nebij domāts. Attiecoties uz pašas lietas saturu vien, jādod Aspazijai taisnība, ka tie 3 rakstnieki: Akuraters, Skalbe un laikam arī Jaunsudrabiņš ir noteikti reakcionāri, uz sīvāko apkarojuši partiju un par rakstnieku pienākumu vienmēr turējuši tikai ubagošanu pie bagātiem buržujiem. Kad Vainovskis uz pēdējo lietu aizrādīja un tie 3 pret to nekā nevarēja iebilst, tad taču to nevar ņemt jaunā Vainovskim un «Dz. Vēstnesim». Visjocīgāk ir, ka taisni šos reakcionārus aizstāvēja tā pate «J. D. L.», kura līdz tam viņus vienmēr bij apkarojusi. Hermanim te atkal parādījās pilnīgs taktstrūkums. «Dz. V.» sev pretī nerunā: jo viņš ir mēreni liberāls, un, kad Jankavs tādā garā tagad raksta, tad «Dz. V.» to var uzņemt. - Kad Aspazija arī drukā savas dzejas «Dz. V.», tad tas izskaidrojams tā, ka viņa taču nekad nau bijusi pēc pārliecības sociāliste, kā, piem., H. Asars arī nē. Aspazijai vispār nau. politiska daba: zem mana iespaida viņa tuvojās manam soc[iālistiskajam] pasauls uzskatam, bet tagad atkal atgriežas atpakaļ pie sava vecā pilsoniskā uzskata, - sarūgtināta diezgan viņa ir. Uz viņu sarūgtinājums spēj darīt iespaidu, kamēr pār mani tam nau nekādas varas, lai arī mans sarūgtinājums būtu daudz lielāks. Mana daba ir citāda. - Avīzēs nupat lasu, ka Teātrs nospriedis uzvest jau martā «Induli»; ja tas Jums iespējams, darat vien. - Ļoti skaisti un man liels gandarījums, ka Jūs gribat atkal uzņemt «Pusideālistu», ar lielu interesi gaidīšu uz A. Bergmaņa mākslas darbu. Labākās sekmes teātrim un Tev, mīļo, dārgo, labu veselību, kuru es taisni tagad protu cienīt, jo šo rakstu sanatorijā un gultā. Bet gan jau tikšu atkal uz kājām labi. Sveiki. Adrese uz kuvera ir tagad manējā. Sveiks.

456.

A. BERTOLJO
Cīrihē 1911. gada 3. decembrī

3. 12. 11.

Godātā kundze!

Ar tūkstoš paldies saņēmām Jūsu mīļās vēstules un telegrammas. Tagad manai sievai, pēc nelielas slimības krīzes, ir pavisam labi. Ja Jūs tur atrodat, kam izīrēt abas manas istabas, variet izīrēt. Students, kurš gribēja nākt, nav vēl saņēmis stipendiju no savas pagasta valdes un tagad neatbrauks. Bet trešdien, 6. decembrī pulksten 3 pēc pusdienas, Kastaņolā iebrauks kāds kungs ar savu sievu, lai trīs vai vairāk dienas paliktu Jūsu mājā vienā istabā ar divām gultām. Ja manas istabas ir izīrētas, Jūs varat dot istabu blakus istabiņai ar balkonu. Kungi ir mani paziņas, domstarpību gadījumā maksāšu es. Tagad es nejūtos tik labi, [bet?] izbraukšu jau piektdien.
Daudzi sveicieni Jums visiem no mums. Mēs ceram, ka visiem klājas ļoti labi.

457.

A. HŪBERAI-ZENNHAUZENAI
Cīrihē 1911. gada 9. decembrī

9. 12. 11.

Sirsnīgākais paldies par laipni dāvāto grāmatiņu. Skaistie dzejas tēli man visskaistākais sveiciens no dzimtenes. Vēlu sacerētājam vislabāko.
                                                                                                Rainis.

Adrese uz dažiem mēnešiem.
9. 12. 11.

Tālākais teksts vācu valodā:
Jūs esat, cienītā draudzene, sevišķa, trausla veida dzejniece. Sevišķi īss un tomēr aptverošs ir izteikums par laipna piedošana visam, taču ne samierināšanās ar ikdienu, tad jau labāk mierīga nomiršana; tas ir gluži brīnišķīgi: liegas skumjas un spēks reizē. To, ka Jums jābūt dzejniecei, man pasacīja pirmais acu uzmetiens Jūsu ilgu pilnajai būtnei, un nu es redzu, ka Jūs savai personībai varat dot arī pilnīgi personīgu izteiksmi. Jūs esat arī māksliniece. Sevišķi īss un tomēr aptverošs ir izteikums par [1 nesalasāms vārds]. To nevarētu būt rakstījis neviens cits. Priestera. noslepkavošana gan šķiet neatbilstam noveles raksturam un noskaņai, bet varbūt tas jo vairāk atbilst Jūsu izmisumam, kas tiecas pēc izlīdzinājuma.
Tomēr Jūsu dvēsele kļūs mierīga tikai tad, kad tā atradīs sev pašai piemērotu, lēnprātīgu izeju. Rakstiet stāstus savai mīļotajai māsai, rakstiet sev, brīvus no savas dzīves smaguma. Vai [«Kr.»?] ir publicēts? To vajadzētu.
Sirsnīgs paldies par Jūsu dāvināto mīļo piemiņu. Mums visiem klājas labi, un mēs to pilnā mērā novēlam arī Jums.

458.

A. GULBIM
Cīrihē 1911. gada 11. decembrī

Mīļais, dārgais draugs!

Tu ar savu skaisto atzinību esi man parādījis lielu mīlestību, kādas man taisni tagad vajga, un to es Tev nekad neaizmirsīšu. Esmu paklausījis Tavam padomam; šo rakstu sanatorijā un gultā; gribēju reiz krietni atpūsties, un man to vajadzēja, bet nejaus man arī šoreiz atpūtu: jāiet A[spaziju] aizstāvēt pret nežēlīgiem uzbrukumiem no Pēterburgas. Lai iet tad arī cīņa, šoreiz jau man pirmo reizi būs īsta cīņa pret tiem intrigantiem, kuri līdz šim uzbruka tikai slepeni, tā ka nevarēja atbildēt; nu es varēšu runāt. Un kad jau tie slepenie uzbrukumi izšķīda, tad tagad, kur man iespēja aizstāvēties, es ceru arī uz panākumiem. Bet pietiks par to, un es ticu, ka Tu būsi manā pusē; pirmā loksne no korektūras nokavējās tik ilgi tādēļ, ka nejutos labi un pārbraucu šurp, Bet tāļākās loksnes es taču gribētu redzēt tādēļ, ka manuskriptā daudz sīku paviršību personu apzīmējumos, vārdi vēl nebij galīgi nolemti dažām personām, piem., I cēl. viens un tas pats bij apzīmēts drīz: Lengvins, drīz: leišu virsaitis, drīz vienkārši: leitis. Tā būs arī II un III c., laikam arī IV. Lai atsūta gan, es galvoju, ka otru dienu pēc saņemšanas katru cēlienu sūtīšu atpakaļ. - Ar lokšņu skaitu ir tā: nezināju, ka formāts lappusei būs tik skaists un mazs; nu iznāk tiešām 12-14 loks[nes], kamēr es rēķināju, visaugstākais, uz 9-10. Es tādēļ drukātavai jau aizrakstīju, ka atsakos no viena skaistuma: personvārdu likšanas virs rindas. Lai liek blakus, nebūs tik skaisti, bet varēs ietaupīt vairākas loksnes. Arī tad vēl būs ļoti skaisti; es Tev esmu ļoti pateicīgs par tik lielu rūpību un upuriem, arī drukātava ir ļoti apzinīga un ar mākslas garšu.
Paliec vesels, mans mīļais!
                                        Tavs [paraksts].

Adrese: Ziricha, Sanatorium,
                        Dr. Farbstein,
                        Turnerstr. 22.

11. 12. 11.

459.

Ž. GRIKMANIM
Cīrihē 1911. gada 11. decembrī

«J[aunais] Laiks»

Biedri redaktor, lūdzu nedrukāt vairs tālāk izvilkumus no manas lugas un atsūtīt man atpakaļ visus tekstus.

460.

E. PĪPIŅAM
Cīrihē 1911. gada 11. decembrī

Pīp[iņam]

11.12.11. Cien kolēģi. Tā kā Jūs vienā personā rediģējat neoficiāli «Domas» un oficiāli «J[auno] D[ienas] L[apu]», tad pēc Jūsu «J. D. L.» nodrukātā nepieklājīgā uzbrukuma Aspazijai man Jūs jālūdz ieskatīt manus iesūtījumus «Domām» par nenotikušiem. Sveiki.

461.

D. STUČKAI
Cīrihē 1911. gada 11. decembrī

11.12.11.

Mīļā Doriņ, vai šis uzbrukums no Pēterburgas ir iznākums mūsu mīļai vēstuļu maiņai un cerībām uz godīgu saprašanos? Jeb vai viss citādi izskaidrojams? Atraksti man par to kādas rindiņas, citādi, man liekas, jāpieņem, ka pirmās domas ir pareizas. Paliec tikpat mīļi sveicināta un skūpstīta kā arvien.
                                                                                                                    [Paraksts.]

462.

O. RESNEVICAI-SINJORELLI
Cīrihē 1911. gada 13. decembrī

11. 12. 11.

Sirsnīgi sveika, cienītā kundze, Jūsu tik latviski skaisto un laipno vēstuli saņēmu vēlu, jo esmu tagad Cīrihā un sanatorijā (Turnerstr. 22, Dr. Farbstein). Tas Jums reizē ir izskaidrojums, kādēļ nespēju. apmeklēt Romas izstādi, manu žēlumu par šo nespēju Jūs bez teikšanas varēsit līdzi just. Bet man atliek viens cerības vārds, kas visu atsver Roma. Pēc dienām trim es ceru taču reiz redzēt Romu. Jūs mani ļoti apmierinājāt teikdama, ka Roma nesabaida ar ārēju imponējošu spožumu, - tā es biju cerējis, jo tāds ir katrs īsts lielums, un tādu es dziļi mīlu. Atļaujat man vēl piezīmēt, ka man riebjas liekulīgie uzbrukumi Itālijai no birģe]u puses kara dēļ; sociālisti[em] jābūt pretī šim karam, bet birģeļi tādus ved vienmēr un arī nupat tagad pret Maroku, Persiju. Jūsu otrā tēvija arī man stāv ļoti tuvu. Saņemiet mīļas labdienas no Aspazijas, - viņa justos tagad jau labāk, ja nebūtu atkal nepatikšanas no dzimtenes puses, - un paliekat sirsnīgi sveicināti no Jūsu [paraksts].

463.

A. BIRKERTAM
Cīrihē 1911. gada 14. decembrī

Mīļais draugs, lielo paldies par atsūtītiem skaistiem uzņēmumiem. Tie man darīja lielu prieku. Izdevušies visi ir ļoti skaisti un mākslinieciski. Jau iepriekš pateicos par piesolītiem tāļakiem. Man it nekas nau pretī, ka Jūs izlietojat sava darba gabalus kādā žurnālā. Še tiešām šurp sūtīšana iepriekš būtu bijusi lieka. Gaidīšu, kad Jums būs kas ko sūtīt, un Jūs nebūt nesteidzināšu, jo Jums jau daudz darba. Kad Jūs atsacījāties no dramaturga vietas pie J. teātra, tad es biju domājis, ka Jums nau saskaņas ar J. Teātra virzienu, bet nu laikam Jūs būs[iet] aizgājuši vienīgi laika trūkuma dēļ. Ir grūti latv. rakstniekam, materiālu neatkarību var iekarot vislabākajā gadījumā ļoti vēli; ja es varētu būt Jums kaut kur derīgs, es darīšu visu labprāt.
Paliekat mīli sveicināti no Jūsu [paraksts].

Atklātnes malā pierakstīts:
Mana adrese tagad: Zürich, Dr. Farbstein, Turnersr. 22. Tur es pašlaik ārstējos. Sveiki.

464.

J. JANSONAM (BRAUNAM)
Cīrihē 1911. gada 14. decembrī

Tavu mīļā tonī rakstīto vēstuli saņēmu še Cīrihā, kurp pārnācu veseļoties sanatorijā (Dr. Farbstein, Turnerstr.22). Bet saņēmu arī «J[auno] Laiku» un ziņas, ka visi soc. un arī demokrātiski laikraksti nākot klajā ar nepieklājīgu uzbrukumu Aspazijai. Tā kā tas parādās visur vienā reizē, tad ir jau iepriekš sagatavots, un varbūt arī Tu par viņu zināji, kad rakstīji man vēstuli. Vai tā ir Un vai tiešām šinī mieralaikā top rīkots karagājiens? Es ceru, ka tās visas ir tikai baumas, jo vairāk tāpēc, ka ir atkal reiz baumas par nodomiem pret Tevi arī. - Atraksti man par visu to kādas rindiņas labi ātri. Saņem daudz labdienu visiem savējiem un Tev pašam no sava [paraksts].

14. 12. 11.

465.

KĀDAM LAIKRAKSTA «JAUNAIS LAIKS» LĪDZSTRĀDNIEKAM
Cīrihē 1911. gada 15. decembrī

15. 12. 11.

Pēc šī vajadzīgā paziņojuma vecas draudzības jums mani dzen Jums taču teikt vēl pāris lieku vārdu. Es Jūs biju pazinis līdz šim kā godīgu un neintrigantu, bet iespaidiem viegli pieejamu cilvēku, varbūt arī šī Jūsu pārsteidzošā izskaidrošanās izskaidrojama caur ārējiem spaidiem. Jūs varat man atrakstīt par šo notikumu, ja Jums liekas mūsu sakaru uzturēšana par vēlamu. «Jaun. Laikam» es aizliedzu drukāt jel ko no «Induļa».
                                                                                                    Sveiki.

466.

J. JANSONAM (BRAUNAM)
Cīrihē 1911. gada 21. decembrī

Mīļo Janci, Tava kartiņa mani ļoti apmierināja, jo noņēma man nospiedošās, nelabās aizdomas. Ir grūti no jauna tuvoties, kad tik ilgi bijuši attālinājušies; bet, kad tā kā šoreiz tūliņ uz vietas izkliedēsim visas aizdomas, tad mēs panāksim cerēto mērķi. Pēc Tavas kartiņas redzu, ka visas baumas, tiklab par vienu, kā otru, būs bijušas tukšas, bet man bij teikts, ka pēterburdznieki to darījuši pilnā saziņā. - Un nu, mīļais, uzskati jau to par uzticības zīmi no manas puses, ka es Tev par to minēju (es to citkārt nemēdzu darīt); tāpat es skatos uz Tavu atbildi. šim starpgadījumam tādā laikā, kad mēs abi esam vēl ļoti vārīgi, var būt vislabākās sekas. Es to ceru. Paliec vesels un sveicini mīļi savējus. Sveiks!
                                                                                                        Tavs [paraksts].

467.

P. DAUGEM
Cīrihē 1911. gada 22. decembrī

Mīļo, dārgo Pauli, kas par prieku man būs Tevi atkal redzēt! Žēl gan, ka Tu tik slims ticis, ka meti darbu, bet taču labāk tā, jo kad vēl ilgāk gaida, tad gluži samaitājas, un grūti tikt uz augšu. Brauc nu tik šurp; es esmu līdz ar Elzu arī sanatorijā: Zürich, Turnerstr. 22, Frau Dr. Farbstein. Tuvumā pansijas ir. Es tā priecājos uz Tavu atbraukšanu. Bija man agrāk nodomi braukt uz Romu, tad būtu Tevi pavadījis uz Bordigheru, bet tagad vajdzēs še palikt vēl ilgāk. Tava karte gāja pirms uz Castagnolu, tādēļ to saņēmu tik vēlu; ceru Tevi vēl sastapt Berlīnē? Sveiciens un skūpsts no Tava
                                                                                                            [paraksts].

468.

A. GULBIM
Cīrihē 1911. gada 26. decembrī

Mīļais draugs, kopš 3 dienām (23. dec.) pēdējā korektūras loksne jau aizsūtīta uz Sloku. Drukātava un es ceram, ka būs vēl iespējams dabūt laukā grāmatu līdz svētkiem. Mums visiem par to būtu lielākais prieks. No Zeltiņa saņēmu naudas sūtījumu vakar; lielo paldies Tev par to. - Ar veseļošanos A[spazij]ai iet uz priekšu; man vēl ne visai, bet no gultas taču esmu jau laukā. Turies nu tik Tu vesels. Sirsnīgākie sveicieni uz svētkiem! Man Tev vēlreiz jāsaka, ka grāmata būs ļoti skaista un ka Tu esi ļoti pūlējies un upurējies. Sveiks, mīļais!

469.

D. un P. STUČKĀM
Cīrihē 1911. gada 30. decembrī

Priecīgus ziemsvētkus un laimīgu jaungadu! Lūk, mīļie ļautiņi, kas mēs pagadījušies kopā, tad nu arī tūliņ gribējām pie Jums būt. Mīļo kartiņu un ziemsvētku [zariņu?] saņēmām. Mēs še visi trīs veseļosimies, bet Jums abiem arī vajadzētu uz savu veselību padomāt. Mēs ar Elzu palielam Cīrihā vēl 1 mēnesi, tad jāejot kalnā. Adrese tagad: Zürich IV, Turnerstr. 22, Dr. Farbstein. Un pavasara jaukumā Elza domā uz mājām. Turaties Jūs abi pie veselības un paliekat mīļi sveicināti un skūpstīti no Jūsu Jāņa.

470.

A. UPĪTIM
Cīrihē 1911: gada 30. decembrī

30. 12. 11.

Ļ. c. kolēģi.

Jūsu skaisto apcerējumu par mani izlasīju to pat dienu, kad saņēmu, un tūdaļ arī aizsūtīju Iniņbergam. Būs jau labs laiks atpakaļ, liekas, 8. dec., un savādi, ka viņš Jums par to nau minējis. Visādā ziņā apcer. vēl nebūs drukāts un Jūs varēsat vinu nolasīt; vēlu vislabākās sekmes. Atjaujat reizē izteikt Jums daudz paldies par sirsnīgo līdzdalību, ko parādat manam darbam un personai. Arī šis Jūsu raksts ir spīdošs kā arvien; dažas Jūsu kombinācijas, piem., par manu tēvu, par advokatūru, ir taisni apbrīnojamas. Žēl tikai, ka apcerēj. Jūs kavēja Jūsu beletr. darbos.
Paliekat sirsnīgi sveicināti no Jūsu -

471.

A. BERTOLJO
Cīrihē 1911. gada decembrī

Ļoti cienītā kundze! Piecus pārus zeķu saņēmu ar lielu pateicību Jums. Ja īrnieki grib četras istabas uz četriem mēnešiem, Jūs varat izīrēt arī man rezervēto istabu, jo ir iespējams, ka es palieku sanatorijā divus mēnešus, pēc tam kalnos un Romā vēl mēnešus divus, un aprīlī jau aizies augšējie kungi. Lai nestāvētu tukšas tik daudzas istabas, visas manas mantas, esiet tik laipna, ienesiet savā istabā kopā ar manām grāmatām.
Manai sievai tagad ir labāk. Viņa liek man pasveicināt visu Jūsu ģimeni. Vissirsnīgākie sveicieni Jums visiem arī no manas puses. A. N.

472.

P. DAUGEM
Cīrihē 1911. gada decembra beigās

Dārgo Pauli, še būs četras kartiņas; mums liekas, ka iznākušas pietiekoši labas, sevišķi Tu esi ļoti skaisti izdevies, tātad apstellēšu vēl 1/2 duci. Uz vienas uzrakstījām sveicienus mūsu pēterburdzniekiem Pēterim ar Doriņu, nosūti tad Tu. - Vai labi nobrauci un vai nejūties noguris no ceļa? Mēs drusku manījām nogurumu, bet jau atkal esam spirgti. - Tiklīdz būsi nometies uz vietas, atsūti savu adresi. Atsūti arī to solīto priekšvārdu Dīcgenam.
Daudz labdienu no Elzas. Paliec mīļi sveicināts un skūpstīts no Tava Jāņa.
Zürich, Turnerstr. 22, Dr. Farbstein.