1909

RAINIS

VIRPUĻI

«VIRPULIS». 1909.G.

AR JAUNU GADU!
AR JAUNU LAIMI!

Tagadne tukša,
Nākotne tāla,
Pagātne aizgāja
Vakara blāzmā.

Tukšuma laukos
Virpulis pārskrien,
Bēdīgās lapiņas
Nevīžo aizskārt.

Dzīve tik sekla -
Smiltis un smiltis,
- Ko te lai plūkā?
- Ko te lai vētī?

Tikko vēl pagātne
Izsēja graudus,
Mestus pa rokai
Negaisa laikā.

Retam jau rādās
Asniņu zaļums:
Strādnieks jau vēro,
Saimnieks jau skaita.

Pagātne aizgāja
Vakara blāzmā,
Nāks jauna blāzma
Austruma pusē.

Virpulis pārskries
Pilnuma laukus,
Darbā un cīņā
Ziedošu tautu.

A r j a u n u g a d u!
A r j a u n u l a i m i!

EPIGRAMMAS

INTRESE PAR DOMI

Vēlētāja un nevēlētāja saruna

«Nāk dome trešoreiz uz sēdi!»
- Mels! Dome? - Ko tu mani mēdi?

«Nē; tiešām dome sēdes sāks.»
- Kād to no kapa laukā vāks.

«Bet dome taču ir vēl dzīva!»
- Ko? dzīva? - Šķiet, ka sen jau stīva.

«Jā, dzīva!» - Pirmā dzirdēšana!
Ko tad nekur to nenomana?!

«Kā kaps, tik klusa viņa turas;
Tas vien tai rūp, ka nepieduras.»

- Nu ko tad lai ,tāds klusums der?
«Lūk to: lai met, ko lieki cer!

Mums viss jau ir, kas sasniedzams:
I kārtība, i domes nams!»

- Lai, lai. Man tomēr šķiet, tu joko.
«Nē, dzīva gan! » - Nu dienā spoko?

BALSSTIESĪBA

Lai miljons mutes jums būtu
Un balsis kā bazūnes,
To nevērotu vairāk
Kā pīkstošas pelītes.

Jo jūsu balsis, cik skaļas,
Ir bez balsstiesības;
Vai jūs tur kliedzat, vai raudat,
Neviens jūs neklausās.

Caur jūsu lāstiem un draudiem,
Caur visām vaimanām,
Caur lielo troksni cauri
Skan balss ar tiesībām.

«Kas tā par varenu balsi?»
Jūs īgni prasāt man.
Nu, uzklausaties labi,
Kā zelta nauda skan.

MODERNS UZŅĒMĒJS

Tas dara tā:
Līdz trim mēnešiem nekā
Strādniekam tas nemaksā,
Pēc tam paliek parādā.

PIEVILTAIS VELNS

Arābi bija aruši lauku,
Ātri atskrēja velns kā ar auku;

«Mana puspasaules,» dikti viņš brēc,
«Mana ir puse no visa, kas sēts.»

Arābiem sen jau ir viltnieku slava -
Saka: «Lai zemējā daļa ir tava.»

Velnam uz augstām lietām stāv prāts:
«Nē,» saka, «mans lai ir augšējais stāds.»

Labi. Šie rāceņus vien tikai dēsta,
Rudeni velnu uz dalībām vēsta:

Paši iz zemes sev rāceņus rauš,
Velns lai dzeltenos lakstus grauž.

Pagāja ziema, pavasars klātu -
Velns .tagad kliedza ar dusmīgu prātu:

«Tā mana daļa, kas dziļumā lien!»
Labi. Šie sēja tik labību vien.

Ruden' tie atkal dalības sāca:
Arābi tagad tās vārpas sev vāca,

Velns tikai plikus rugājus rauj,
Spļaudīdams kvēlošā peklē tos krauj.

BALSS IZ PUBLIKAS

Cien. kungs!
- Es lūdzu tās laipnības
No manis uzņemt šīs rindiņas.

Nupat es avīzēs lasīju
Par krietno tautieti Dambrovsku,

Kurš «.Burtniekpili» uzcēlis,
Kur dzejniekiem būšot miteklis,

Priekš ražošanas pārs istabas,
Priekš attīstības un ēšanas.

- Tam censonim ;gribu še pateikties,
Ka manām domām viņš pieķēries

Un laimīgi to izvedis,
Ko paveikt man neļāva liktenis.

Tik vienu es lūgtu cien. Dombrovsku,
Lai nosauc to pili par «Rāmavu»!

Jo rāma tur dzīve un rāms būs prāts;
Tāds nosaukums manim bij nodomāts:

Vārds pieminēs senlatvju svētnīcu
Un pirmo, kas cēla šo projektu.

Ar tautisku sveicienu
Jūsu Andēls-Ansons,
bij. saimnieks un pusideālists.

GAIŠA ISTABA

Bez saules greznākā istaba
Drūma kā Ēģiptes tumsība,

Bet kaktiņš, cik šaurs, kur saule silst,
Ar zemes un debess laimību pilst.

- Ne istabu grezno, bet gaišu dari.
Lai sirdi tev mājo saules gari.

TĒVS UN DĒLS BĪLENŠTEINI

Tēvs gribēja pacelt mūs garīgi,
Dēls paceļ mums baznīcas nodokli.
Tēvs deva latviešiem gramatiku,
Dēls štiku.

SIRDS IR KURZEMNIEKA GODS

No barona tik cilvēks sākas,
Tas jāzin jums! - lai parauj jods! -
Kas netic tam, to nošaut nākas,
Jo «sirds ir kurzemnieka gods».

NOSODĀMS KAILUMS

Nejauks kailums, grēcīgs kailums, -
Nebeidz sodīt mācītāji;
Noziedzīgs ir katris kailums,
Bet visļaunākais par visiem,
Ko tie acu galā necieš:
Tā ir kaila patiesība.

VECA GUDRĪBA

Vai lopiem jāzina,
Kāds suns tos gana?
Lai kāda valdība:
Nau ļaudīm noteikšana. -

* * *

DAŽĀDAS ZIŅAS

IZMEKLĒŠANAS KOMISIJA

No Rīgas ziņo «Wahr. Jacob», ka esot sastādījusies komisija, kurai jāizmeklē, vai pielaistas kādas nekārtības no cietuma priekšnieka, slepenpolicijas priekšnieka un gubernatora puses, attiecoties uz cietumos ievietotiem politiskiem noziedzniekiem. Šī izmeklēšanas komisija sastāvēs no vietējiem: cietuma priekšnieka, slepenpolicijas priekšnieka un gubernatora. Viņu spriedums šinī lietā būs galīgs.

NOLAIDĪBA

Nebijmuižas karatiesa vienā no savām pēdējām sēdēm iztiesāja, starp citām; sekošu prāvu, kura ievērojama caur viņā pamanītu nolaidību. Apsūdzēti bij divdesmit Ķezumuižas apkārtnes zemnieki par vienas vēsturiskas vecas kramenīcas un divu tuteņu nolaupīšanu Limjūdu muižā 1905. gada rudenī. Pie tiesas izrādījās ka pierādījumi pret apsūdzētiem aiz nagaiku trūkuma un caur to izcēlušos žēlsirdību no izmeklētāju puses nebija tikuši savākti. Tagad visi apsūdzētie liedzās atzīties, un, tā kā pie tiesas nebija vairs iespējams viņus citādi pārliecināt, tad varēja tos notiesāt tikai uz nošaušann. Tikai vienu, kurš atzinās, ka viņam mājās esot tutens «priekš maizes griešanas» (!?), izdevās notiesāt uz pakāršanu.
Vācu avīzes piezīmē, ka tāda nolaidība nebūtu nekad varējusi notikt, ja tiesa būtu atradusies pilnīgi vācu rokās.

VIEGLI TIKA CAURI

Tā pati karatiesa iztiesāja piektdien apsūdzību pret visiem pieciem Āmenpagasta skolotājiem, kuri bij apvainoti par viņu ziņā nodoto bērnu samusināšanu uz lasīšanu, rakstīšanu un rēķināšanu.
Tā kā visi pieci apsūdzētie bij pratuši izvairīties no ierašanās pie tiesas caur to, ka bij likuši iepriekš nošauties no soda ekspedīcijas, kura uz šādu viltību nebij sagatavojusies un bij vēl pati likusi viņus paglabāt 1 1/2 pēdas apakš zemes, tad tiesai neatlika nekas cits pāri, kā visus piecus palaist vieglāk cauri un notiesāt tos tikai uz trim mēnešiem aresta.

ŠĶIRSTOT VĒSTURES LAPAS

FRANČU GODA PILSONIS FRĪDRIHS ŠILLERS

26. augusta d. 1792. g. deputāts Gvadē kā ārkārtējas komitejas referents lika priekšā tautas vietnieku jeb nacionālsapulcei Parīzē šādu priekšlikumu, kurš tika vienbalsīgi pieņemts:
Nacionālsapulce ir tanī pārliecībā, ka vīri, kuri caur saviem rakstiem un caur savu drošsirdību ir kalpojuši brīvības lietai un sagatavojuši tautu atsvabināšanu, nevar tapt ieskatīti par ārzemniekiem no tās tautas, kura caur savu prātu un savu drošsirdību ir tikusi brīva.
Viņa ir tanī pārliecībā, ka, ja arī varbūt nevar vēl cerēt, ka cilvēki kādu dienu būs tāpat likuma, kā dabas priekšā tikai viena vienīga ģimene, viena vienīga sabiedrība, ka tādēļ tomēr brīvības un vispārējas brālības draugi nau mazāk dārgi tai tautai, kura ir pasludinājusi savu atsacīšanos no jebkādiem zemju iekarojumiem un savu vēlēšanos ar visām citām tautām noslēgt brālību.
Viņa pēdīgi ir tanī pārliecībā, ka šinī acumirklī, kur nacionālsapulce ir aicināta Francijas likteni nolemt un varbūt visa cilvēku dzimuma likteni sagatavot, brīvai tautai labi piederas pievilkt visus gara spēkus un tiem vīriem, kuri caur saviem rakstiem, caur savām jūtām un caur savu drošsirdību ir rādījuši, ka ir cienīgi, dot tiesību līdzi darboties pie šī lielā prāta darba.
Viņa tādēļ dāvā franču pilsoņu tiesības: Prīstlijam, Penam, Bentamam, Vailberforsam, Klarksonam, Mekintošam, Dāvidam Viljamsam (visi angļi), Goranijam, Anaharsisam Klotsam, Kampem (abi vācieši - Kampe -«Robinsona Krūzes jaunākā» sacerētājs), Po, Pestalocijam (slavenais šveicietis pedagogs), Vašingtonam, Hamiltonam, Medisonam (amerikāņi), Klopštokam (slavenais vācu dzejnieks, «Mesiādas» sacerētājs), Kostjuško (poļu tautas varonis) un Šilleram (slavenais vācu dzejnieks Frīdrihs Šillers, «Laupītāju» sacerētājs).

PROLETARIĀTS BEZ VADOŅIEM

Savu lielo valstspārgrozību franči skaita no Bastīlijas ieņemšanas. Bet šo darbu nau izdarījuši vēlākie lielie vadoņi, uz ko jau Marats aizrādījis savā tā laika laikrakstā «Ami du Peuple» Nr. 530 («Tautas Draugs»).
«Parīzieši,» tā viņš raksta, «parādījās aiz vienkāršas ziņkārības Bastīlijas priekšā, kad viņas vāji aizstāvētie vaļņi bija iegāzušies caur ārkārtēju gadījumu nedzirdēto kopā sagadīšanos pret saujiņu zaldātu un caur kādu pulku nelaimīgu cilvēku, visvairāk vāciešu un gandrīz vienīgi n e p a r ī z i e š u.»
Par to pašu notikumu raksta arī vācu rakstnieks Kampe, kurš ap to laiku bija Parīzē:
«Tie nebija apgaismatas un drošas galvas, kuri tagad stāv šīs tautas priekšgalā, tie nebija pat iedzimtie pilntiesīgie Parīzes pilsoņi, kuri vēlāk sastādīja milici, - tie bija taisni Parīzes padibeņi, sajaukti ar provinču salašņiem, kas izdarīja bez vadoņiem, bez iepriekšējas norunas šo lielo darbu: pilsonisko atsvabināšanu.»

PRIEKŠ SIMTS GADIEM

Priekš simts gadiem bij Īrijā patriots, īsts dzimtenes mīlētājs, un ar to jau ir teikts, ka viņš bij pārdrošnieks un ka viņa gals bij nelāga. Viņš sasniedza tikai 25. dzīves gadu.
Emets, tā sauca šo pārdrošo jaunekli, iekš sevis savienoja nemierīgo ķeltu un Kromvela apaļgalvju puritāņu asinis; ko šie puritāņi bij izdarījuši, tas ir labi zināms. Emets 1803. g. no sava tēva bija mantojis 3000 mārciņu (t. i., 30 000 rbļ.) un izdeva šo naudu, lai salasītu piekritējus savam nodomam: dibināt Īrijas republiku. Pašā Dublinā, Īrijas galvenā pilsētā, viņš bija sācis savākt dažādus ieročus un pulveri. 16. jūlija d. viena no viņa pulvera noliktavām uzsprāga gaisā, bet angļu ierēdņi tomēr nekā nedabūja zināt par sazvērestību. 23. jūlija dienā vajadzēja notikt uzbrukumam Dublinas pilij. Viss nodoms bija pilnīgi neprātīgs un nepārdomāts; un, ja ne Emeta, dedzīgā un skaistā jaunekļa persona, tad viss uzbrukums būtu saucams par smieklīgu.
No Kildavas un apkārtnes Dublinā uz zināmo dienu bija ieradušies daudz zemnieki - rentnieki, bet, kad viņi redzēja nejēdzīgos sarīkojumus, vecās, nederīgās flintes, kramenīcas, koka lielgabalus un uzbērtās kopiņas patronu, vecus sarūsējušus zobenus un dunčus, ar kuriem jauneklis gribēja viņus apbruņot un vest pret angļu zaldātu pulkiem, tad viņi steigšus atstāja Dublinu. Arī Dublinas pašas pilsoņi liedzās ņņemt dalību, un viņus nevarēja iedūšināt ne roku granātas, kuras tiem rādīja, jo šīs roku granātas bij vecas vīna buteles, pildītas ar pulveri.
Emetu pašu viss. tas tomēr neatbaidīja. Īru republikas ģenerāļa lielā uniformā, ar diviem apakšpavēlniekiem zaļās uniformās, jo zaļa ir īru nacionālā krāsa, Emets izgāja agri no rīta kādu simts vīru priekšgalā, lai ieņemtu pili; apakšpavēlnieki bija - viens mūrnieks, otrs vērpējs. Pa gājienu caur Dublinu pulks pieauga vēl līdz kādiem 300 vīriem. Viens angļu tiesnesis un vēl kāds pāris ierēdņu pilī tika nonāvēti, kad gribēja likt viņiem šķēršļus ceļa. Bet tad atmodās no miega pils iedzīvotāji, un līdz ar to viss uzbrukums bija izbeigts; viss Emeta neapbruņotais pulciņš izklīda uz visām pusēm.
Emets pats pēc neizdevīgā uzbrukuma mēģinājuma arī bēga un nonāca kalnos. Viņš būtu varējis no Īrijas aiziet, bet viņam bija mīļākā Dublinā, Sara Koren, skaista īru meitene melnām acīm un zīžainiem matiem. Viņš gribēja viņu vēlreiz redzēt un atvadīties no viņas pirīns aizbraukšanas. Bet viņa slēptuve tika no kāda ī r a uzrādīta, viņš krita angļu rokās, un skaistās Saras tēvs, kuram vajadzēja Emetu aizstāvēt tiesas priekšā, liedzās uzstāties par viņu, kad izdzirda par savas meitas līdzzināšanu.
Emets tika nodots ātrai tiesai; viņš pats turēja aizstāvēšanas runu un desmit stundas izcieta noklaušināšanu. No jaunekļa daiļrunības un jaunības tiesnesis tika sakustināts līdz asarām, bet ar šām asarām acīs parakstīja viņa nāves spriedumu. Septembra 20. d. 1803, gadā Emets tika vests pa Dublinas ielām uz karātavām.
Pēc tā laika barbariskām parašām viņa līķis tika sagraizīts četrās daļās un ierakts Kilmenemas cietuma pagalmā. Vēlāk līķis tika izrakts un apglabāts kaut kur citur; kur, tas vēl tagad nau zināms. Nesen vēl lūkoja izzināt šo vietu, bet par to nekur aktīs neatrada nekāda aizrādījuma. Pieminekli vai kādu uzrakstu uzcelt pats Emets bija liedzis, kamēr Īrija vēl esot verdzināta. Labākais piemineklis viņam uzcelts dzejnieka Mūra skaistajā dzejā.
Un kas notika ar Emeta mīļāko, skaisto Saru? Viņa tika ārprātīga, kad izdzirda par nāves spriedumu. Bet drīz viņas jaunība pārspēja šo lēkmi, viņa pilnīgi izveseļojās un apprecēja - - kādu a n g ļ u virsnieku!

VIKSES LAIZĪŠANA KĀ CĪŅAS VEIDS

Kāds vārds par Jaunu politisku taktiku

Jaunu taktiku politiskā dzīvē ieteic dziļi sajūsminātiem dzejiskiem vārdiem kāds jauns pilsonisks rakstnieks Čukovskis krievu laikrakstos. Šī taktika ir tik vienkārša, pārsteidzoša un jauna, bet reizē liekas arī tik pazīstama, ka arī mūsu miermīlīgās pilsoņu aprindas, kuras piepaturējušas vēl visas klaušu laiku parašas, apejoties ar «augstākstāvošiem», par šo taktiku, kā domājams, ieinteresēsies vislielākā mērā un sekos jūsmīgajam uzaicinājumam, un varbūt tikai vienu nožēlos, ka to nau izdomājis kāds dzejnieks tautiets. Jo galu galā šī taktika jau ir tikai mūsu pašu tautiešu senējās praktikas tālāk izvedums un papildinājums. Beigās jāpiemetina vēl, ka šī taktika izdevumu ziņā iznāk ļoti lēta, un pret izdevumu lētumu, protams, jāatkāpjas visām t a u t i s k ā m intresēm un jāapklust tautiskai greizsirdībai.
Jaunā taktika ir tik vienkārša, ka lieki būtu visi paskaidrojumi, tādēļ nodrukāsim tikai paša jautājuma iekustinātāja rakstu. Viņš iesāk no tā vispārnovērotā fakta; ka ministrim esot zābaki kājās arī uz viņa ģīmetnes. Rakstniekam ar viņa augsti attīstītām daiļuma jūtām šie zābaki izlikušies nepietiekoši daiļi, - - bet ļausim pašam rakstniekam runāt tālāk:
«- - un, lūk, es sajutu dziņu: mesties ceļos šo zābaku priekšā, pielikt pie viņiem savas lūpas, bučot viņus sūkdams, iesūkties pašā viksē, tā ka lūpas kļūtu melnas no vikses; pazemīgi laizīt šos zābakus un pazemīgi atkārtot savu lūgšanu:
«Kaut jel uz vienu mēnesi pārstājat sodīt! Apstādinājat izpildītājus! Ļaujat atpūsties!»
Es aplietu šos zābakus ar savām asarām un, viņus bučojot, ar viksi apsmērētu sev visu ģīmi! Un, kad šie zābaki atgrūstu mani nost, es skrietu pie Homjakova, pie Puriškeviča, pie Dubrovina un ne tikvien viņu galošas, bet pat viņu galošu pēdas bučotu, un kas iedrošinātos saukt mani par verga dvēseli un rāpuli?! Kas i e d r o š i n ā s i e s n e i e t m a n l ī d z i un nebučot līdz ar mani kaut kurus zābakus, kad tikai no tā atkarāsies kaut viena sekundīte no cilvēka dzīvības!?...
... Kaut man izdotos izlūgties vienu vismazāko sekundīti cilvēka dzīvības - dievs kungs! - vai tad ir tāda pazemošanās, kuru nevajadzētu uzņemties viņas dēļ?! Cilvēku nupat grib nošaut, - un te uzreiz dod viņam vēl vienu acumirkli: «elpo! kusties! skaties! lai vēl reizi pukst tava dzīvā sirds! » - tas taču tik dārgi, ka, es domāju, paši lepnākie ļaudis, paši radikālākie un partejiskākie, un Miļukovs, un Černovs aizmirstu visas savas partijas un programmas, un visu savu lepnību un man līdzās mestos ceļos zābaku priekšā...
... Kādas mums tur partijas? vai tad mēs esam cilvēki? - Diezgan izlikties! mēs vienkārši esam suņi, kurus pakar uz sētmalas. - Tad sāksim nu kaukt kā suņi un kā suni laizīt zoles un lūgsim tik vienu, lai mums ātrāk izaugtu astes un mēs varētu parādīt visai pasaulei, cik stipri mēs astes ierāvām un cik labi protam ar astēm luncināt...
... Tagad daži protestē pret nāves sodiem. Sacerē žēlīgus rakstus, salasa parakstus un sūta uz kanclejām. - Priekš kam? Vai tie gan domā, ka pakar vairāk nekā vajadzīgs? - Blēņas! Mūs vajaga vēl vairāk un vairāk kārt! - Topat jel prātīgi! Pazemojaties, jūs radikāļi un liberāļi,.....,....., ārsti un zobārsti, skolotāji, vecmātes, aizmirstat bezprātīgās fantāzijas un visi līdz pēdējam metaties ceļos un iekšā pašā viksē ar lūpām! - Kauciet, kasiet zemi ar nagiem un valstaties uz zemes! pazemojaties, cik vien varat! izlūdzaties solījumu, ka nebūs vairs nāves sodu!...
... Cik skaisti būtu, kad nāves vietā noziedzniekiem, piemēram, sāktu izdurt acis!...»
Tādā - «dzejiskā» ārprātā raksts iet vēl tālāk, bet negribam vairāk apgrūtināt lasītājus. Galveno lietu mūsu pilsoņi gan būs nopratuši, ka še vairāk no svara pati jaunā taktika jeb metode, kā lūkot sasniegt savus mērķus, un nevis tas mērķis, pēc kura cenšas krievu dzejnieks: nāves sadu atcelšana. Mūsu pilsoņi nau tik sentimentāli un ļoti labi zina, ka krietns nāves sods īstā vietā nau nebūt smādējams līdzeeklis atsvabināties no «šaubīgiem elementiem». Ir daudz svarīgākas un mazāk sentimentālas lietas, pēc kurām varētu lūgties pēc šīs jaunās vikses laizāmās metodes, piem., lietas, no kurām atlēktu kāda peļņa, - minēsim tikai: kādu pusduci sēdekļu Rīgas pilsētas domē, «savu kaktiņu; savu zemes stūrīti» priekš latviešu teātra nama vai, vienkāršāk un vēl labāk, kādu ienesīgu podradīti.
Sevišķi vēl piemetinām, ka izdevumi būtu samērā ļoti mazi, - tikai par nolaizīto viksi un zābaku atkaluzspodrināšanu. Uzspodrināšanu pat varētu uzņemties jauni censīgi cilvēki - tautieši par velti, vienkārši vingrināšanās dēļ.

* * *

IZ VISAS PASAULES

ROMĀNS BAZNĪCA

Jaunu līdzekli, kā pievilkt ļaudis baznīcās, ir izdomājis Amerikā, Totenvilā, episkopālbaznīcas, Sv. Stefana, galvenais mācītājs , rev. Džemsons. Džemsons ir sarakstījis romānu, no kura morāliskām un literāriskām īpašībām viņš sagaida tik lielus panākumus, ka ir nospriedis parastā sprediķa vietā nolasīt katru svētdien pa vienai nodaļai no šī romāna. Pirmais priekšlasījums jau noturēts un esot pievilcis lielus pulkus jaužu citkārt tukšajā baznīcā; šo sprediķa romānu uzņēmuši ar sajūsmību un svētu pacilāšanu. Vispirms romāna rakstītājs mācītājs ieslavējis savu jauno dievkalpošanas metodi un apsolījis saviem klausītājiem blakus svētām pamācībām un dievam patīkamam darbam arī visinteresantāko laika kavēkli. Romāns runā par dzeršanu un spēlēšanu.

MODERNA BRUŅU CEPURE

Parīzes reklāmas māksla var uzrādīt jaunu ieguvumu. Kāds liels bazārs savus iznēsātājus apbruņojis ar augstām metāla bruņu cepurēm, kuras liesmainiem zelta rakstiem visiem garāmgājējiem iespiež atmiņā firmas vārdu. Bet vakarā šās bruņu cepures kvēlo gaišā elektriskā gaismā, jo katrai ir maza elektriska lampiņa. Kad tas nepalīdzēs, tad cels no kapiem augšā īstus bruņiniekus ar visām bruņām vai salīgs par iznēsātājiem vēl starp dzīvajiem atlikušos feodāļus.

ASPRĀTĪBAS TRŪKUMS PIE AMERIKĀŅIEM

Kāds Čikāgas profesors, pazīstamais sociologs Čārls Zīblins, ņēmies pierādīt, ka pie amerikāņiem sajēga priekš humora esot mazāk attīstījusies nekā, piem., pie angļiem. Amerikāņi, kuri taisni ļoti lepni uz savu humoru un asprātību, to ņēmuši ļaunā. Bet profesors grib savu apgalvojumu zinātniski pierādīt; viņš esot izdarījis veselu virkni eksperimentu, un no tiem jāslēdzot, ka angļu klausītāju auditorija daudz ātrāk un dzīvāk apķerot kādu joku nekā amerikāņu.
Reizēm esot pagājušas pat vairākas minūtes, iekam amerikāņu publika priekšlasījumā sapratusi kādas asprātības nozīmi. Šī trūkuma iemeslu profesors atrod amerikāņu naudas un panākumu kārumā; tas tā aizņemot amerikāņiem visus prātus, ka ļoti ātri tiekot notrulinātas visas smalkākās cilvēciskās īpašības.
Profesors atrod arī, ka vispār pie amerikāņiem attīstoties augstāku, nopietnāku interešu trūkums, un šis trūkums topot par viņu rakstura īpašību. Zīmīga esot, piemēram, augošā vienaldzība pret reliģiskiem un vispār pasaules uzskatu jautājumiem; viss, kas nestāvot tiešā sakarā ar veikalu un uztura pelnīšanu, neatrodot līdzdalību. Reti varot novērot starp amerikāņiem nopietnāku domu izmaiņu. Kā vienu no ļaunākām sekām šādai pašu garīgai iznīcināšanai materiālu intrešu dēļ profesors min savu tautiešu nespēju aptvert īstas draudzības prieku.
Kā redzams, profesors izsaka vecas patiesības, kuras jau sen pamanītas kapitālistiski attīstītās zemēs. Tikai viņš nešķir naudas un peļņas kāros veikalniekus - kapitālistus, uz kuriem viņa novērojumi zīmējas pilnā mērā, no strādājošās tautas, kura Amerikā ir vismaz tikpat kāra pēc gara attīstības un pasauluzskata kā proletariāts citās civilizētās un kapitālistiskās zemēs. Ja profesors to būtu ievērojis, viņš arī neņemtu par garīgo, nopietno intrešu mērauklu reliģiskos jautājumus un draudzības jūtas, bet zinātnisku pārliecību un solidaritāti.

MODERNS PUTNS UN VECLAIKU PUTNS SACENSĪBĀ

Kad Orvils Raits Vašingtonā izdarīja laišanās mēģinājumu, notika interesants gadījums. Viņa lidmašīna, kā zināms, pēc ārēja izskata ir līdzīga milzīgam baltam putnam. Kāds balodis nu mēģināja pieskriet klāt šim lielam neredzētam jaunlaiku putnam. Balodis ziņkārīgi sekoja Raita mašīnai kādus trīssimts metrus gaisā, bet nespēja to panākt un beigās atteicās no sacensīb3s, kura izrādījās ne pa spēkam veclaiku putnam pret moderno. Raits aizskrēja balodim tāļu priekšā, un skatītāja publika uzņēma ar lieliskām gavilēm šo uzvaru.

CILVĒCISKA NOGALINĀŠANA JEB ĀRSTI BENDES LOMĀ

Ņujorkā pie septiņiem uz nāvi notiesātiem Dr. G. Šradijs, Ņujorkas pilsētas ārsts līķu aplūkotājs, grib izdarīt mēģinājumus, lai caur tiem pierādītu, ka notiesātie, kas top nonāvēti caur elektrisko straumi, izcieš briesmīgas mokas, pirms patiešām nomirst. Šradijs esot pilnīgi pārliecināts, ka elektriskā nonāvēšana esot necilvēciskākā nežēlība; viņš esot pārliecināts, ka elektriskā straume ,nemaz pati pilnīgi nenonāvējot, bet nāve nākot tikai caur līķa uzšķēršanu no ārstiem.
Pēc viņa domām, gandrīz katru reizi esot pilnīgi iespējams atdzīvināt personas, kuras bijušas padotas elektriskai straumei; viņš atstāstīja, ka dažos gadījumos, kuros šāda atdzīvināšana tiešām notikusi, notiesātie attēlojuši taisni briesmīgās krāsās šo nāves cīņu. Šradijs dabūjis zināt pat vienu gadījumu, kurā kāds noziedznieks, vārdā V. Teilors, pēc elektriskās straumes atdabūjis atkal samaņu un ticis tad nonāvēts caur hloroformu tādā kārtā, k a ā r s t i p a š i v i ņ u t i k i l g i n o s p i e d u š i, k a m ē r h l o r o f o r m s i z d a r ī j i s s a v u i e s p a i d u.
Kādā citā gadījumā kāds V. Kemlers ticis palikts zem elektriskās straumes; kad straume viņu nenonāvējusi uz pirmo reizi, viss ticis atkārtots, un viņa miesas briesmīgi sadegušas. Bet arī tad vēl ķermenī bijušas dzīvības zīmes, kad ārsti uzšķērduši smadzenes.
Tagad Šradijs nodomājis būt klāt pie septiņu vīru nogalināšanas, un, kad tie būšot no tiesas un ārstu ierēdņiem atzīti par nonāvētiem, tad viņš gribot izdarīt mēģinājumus, lai pierādītu, ka tie atkal var tikt atdzīvināti. Kad tas viņam izdosies, tad laikam - atcels tikai šo nogalināšanas veidu kā nederīgu; nekādi mēģinājumi un briesmu pierādījumi nau diezgan briesmīgi, lai atceltu pašu sodu.

BALZAKS UN ZAGLIS

Balzaks bij viens no slavenākiem franču rakstniekiem; viņa slava vēl tagad aug, sevišķi Vācijā.
Pie lielā dzejnieka kādu nakti iemanījās zaglis, jo Balzaks, kurš mēdza strādāt vēlu naktī, ne ikreiz atminējās aizslēgt savas durvis. Šoreiz viņš gadījās taisni jau gulēt aizgājis, un zaglis bij pašā darbā, pēc iespējas bez trokšņa, attaisīt un izvandīt viņa rakstāmo galdu. Te zagli pārtrauca piepeši skaļi smiekli iz tuvējās guļamistabas; viņš apgriezās un redzēja mēnessgaismā dzejnieku, kurš smējās pilnā kaklā. Kaut gan ļoti pārbijies, zaglis tomēr nevarēja nociesties neprasījis:
«Bet par ko tad jūs tā smejaties?»
«Es smejos,» atbildēja rakstnieks, «ka jūs nākat pie manis un pa nakti un bez sveces meklējat manā rakstāmgaldā naudu, kur taču es pats gaišā dienas laikā nekad vēl nekā neesmu atradis...»

IZ APRINDĀM

DIVĒJĀDI MĒRI

Par ko Francijas politikas vadonis, valdības galva un ministru priekšnieks Klemanso Karlsbādes vasarnieku viesu sarakstā ir ievests kā vienkāršs ārsts Dr. G. Klemanso? Šīs mīklas uzminējumu dod laikraksts «Eclair». Francijā neesot pazīstama kāda Karlsbādes savādība, kuru Klemanso k. prot ļoti labi izmantot. Vācu peldu vietās un tā arī Karlsbādē ir t. s. «Kūrtakse», zināms ienākuma nodoklis, kura augstums top noteikts no peldu viesu stāvokļa augstuma. Kā m i n i s t r i m Klemanso kgm būtu bijusi jāsamaksā visaugstākā takse, kādas piecdesmit kronas par sevi un trīsdesmit par katru savas pavadonības locekli. Bet ārsts nemaksā nekā ne par sevi, ne par saviem pavadoņiem, un tātad ministru priekšnieks ierakstījies par ārstu un viņa sekretāri un departamenta priekšnieki laikam par slimnieku kopējiem. Priekš sevis un priekš Karlsbādes ministru priekšnieks neatzīst ienākuma nodokli, priekš citiem gan.

KUR BAGĀTIE LIEK NAUDU?

I. B a g ā t ī g i a p d ā v i n ā t i v i e s i

Kad daudzkārtējais miljonārs Viljams Zingers no Pitsburgas svinēja savas zelta kāzas, viņš savus viesus patīkami pārsteidza. Miljonārs bija krietnu summu: t r ī s d e s m i t d i v i m i l j o n i r u b ļ u sadalījis mazās pakiņās un tās nolicis kāzu viesiem pie viņu telēķiem mielastā.
Zingera kopīpašums pirms šī lielā dāvinājuma bija sniedzies līdz 50 miljoniem rubļu, tā ka viņš paturēja priekš sevis un savas sievas uz mūža galu vēl 18 miljonu, lai varētu dzīvot neatkarīgi no saviem bērniem. Kāzu viesi bija viņa ģimenes locekļi, t. i., bērni un bērnu bērni.
Ka miljonārs būtu atstājis lielākas summas vispārderīgiem mērķiem vai saviem bijušiem strādniekiem, kas viņam sanesa kopā šo mantu pa grašiem, par to netiek nekas minēts.

II. 36 000 000

Anglijā ik gadus top nonēsāti 36 miljoni pāru cimdu; trīs ceturtdaļas no tiem patērē bagātās dāmas. Cimdu fabrikācija tik plaša Anglijā, ka viena vien firma nodarbina tieši un netieši 50 000 personas un vienā vien Vorčestras pilsētā cimdu fabrikas aizņem astoņu verstu garu platību. Augstmaņu kundzes, lēdijas, par cimdiem vien izdod ik gadus tādas summas, no kurām varētu pārtikt veselu gadu daža laba strādnieku ģimene, un ne visur vēl strādnieku gada alga sasniedz cimdu izdevumu summu, jo tās svārstās no 300 līdz 1000 rbļ. gadā. Tik lielu summu izdot par cimdiem nau arī nekāda sevišķa māksla, kad pāris no labākās kvalitātes maksā pāri par 20 rbļ. Lielai dāmai priekš savas toaletes, protams, vajga veselas bods cimdu; kad pārdeva izpārdošanā Somersetas hercogienes toaletes, tad cimdu vien bija 2000 pāru. Visas angļu dāmas par gadu patērē cimdos vien vismaz 15 miljonu rubļu. - To visu pastāsta angļu modes avīze
«Woman's Life» («Siev. Dzīve»).

LIKUMU AUGSTĀKAIS IZPILDĪTĀJS

Šveices Betlahas miestiņā kādu dienu ugunsdzēsēji notura mēģinājumus pie lielceļa. Lielā ātrumā, kāds ir aizliegts no likuma, atšaujas automobils un, neskatoties uz brīdinājumu, nepamazina savu ātrumu. Tad ugunsdzēsēji laiž ūdensstaru uz trim iekšā sēdētājiem. Tagad tie aptur automobilu un izkāpj ārā - divi virsnieki un viens civilists, kurš stādās priekšā par - likuma augstāko izpildītāju, m i n i s t r i, t. s: bundesrātu, Forera kgu.

DĀNIJAS APRINDAS UN NELAIMES

Kā tiesas un taisnības augstākais sargātājs Dānijā tiesu ministrs Albertijs bez tiesas un taisnības paņēmis desmit miljonu zemnieku naudas, par šo ministra «nelaimi» vēl būs atmiņā ziņas no avīzēm. Arī tas būs vēl neaizmirsts, ka Albertijs ir miesas soda izdomātājs un ievedējs modernā Dānijā un ka apkrāptie zemnieki dziļi nožēlo, ka nevar pie paša Albertija izmēģināt viņa ievestā soda derīgumu. Bet varbūt mazāk atminēs, ka šādas «nelaimes» pieder pie parašām un ka Dānijai uz to nekādas priekšrocības nau, kaut gan viņa varētu atsaukties uz seno Hamleta aizrādījumu, ka «ir kas sapuvis Dānijas valstī».

MORĀLE HAITI SALĀ

Kamēr Haiti republikas prezidents Nord-Aleksis politisku sazvērestību dēļ liek nošaut pulkiem cilvēku, tikmēr kriminālnoziedznieki dzīvo diezgan omulīgi. Kāds San-Elms, 30 gadu vecs, skaists nēģers ir uz nāvi notiesāts par to, ka - apēdis kādu meiteni, kā mēs teiktu: aiz mīlestības. Prezidents nedomā nāves spriedumu izpildīt, bet tura San-Elmu greznā cietumā. Jo, kā saka prezidents, te bijusi tikai reliģiska ceremonija. Un, tā kā San-Elms ir skaistulis, tad viņu pulkiem apmeklē Haiti salas elegantākās dāmas.

AMATS NAU LAMĀTS

Ir uznākusi mode, ka arī kronēti ļaudis sāk mācīties un arī izpildīt kādu amatu, kā raksta «Secolo».
Princese Karla no Zviedrijas taisot spēles lietiņas. Princese Arnulf no Bavārijas naski metusies uz izšūšanu. Princese Erminia no Reisas taisot pulksteņus, otra Reisas princese - mākslīgās puķes; abām esot pilnīgas darbnīcas. Erchercogiene Frīdrih no Austrijas taisot karlukturus; kāda vācu princese - bruha lentas un elastiskas zeķes priekš savām kājām. Viļums II esot keramikas fabrikants, Eduards VII - zirgu audzinātājs un Leopolds - gumijas tirgotājs. - Laika priekš dažādiem amatiem viņiem visiem visādā ziņā ir daudz, un, kas var zināt, priekš kam kādreiz amats ir labs: amats nau lamāts.

PAR KAMERILU

Kamerila ir spāniešu vārds, ar kuru mēdz apzimēt to, ko mēs saucam par «aprindām»; īsti kamerila nozīmē zināmo kambarīti, un šo vārdu sāka lietot 19. gadu simteņa sākumā priekš muižnieku un garīdznieku sazvērestības, kuras nolūks bija vadīt atpakaļrāpulīgā virzienā karali Ferdinandu VII, kurš tā jau bijā ļoti aprobežots, māņticīgs un dievbijīgs cilvēks, ticēja visādiēm brīnumdarītājiem, spiritistiem, burvjiem un pareģiem un pats bija izšuvis skaistus svārkus dievmātei.
Vēsturnieki liecina sekošo par kamerilu:
«Kamerila, dienderu istaba pie karaļa dzīvokļa, saņēma valdību savās rokās. Viņas valoda karalim bij daudz saprotamāka nekā valsts zinātnes, un šī valoda bija tika; biktstēvu valodas atbalss.»
«Kamerila, karaļa tuvākie padoma devēji un draugi, piederēja pie pilsgalma un garīdzniecības padibeņiem.»
«Ferdinands VII pulcināja ap sevi kamerilu, kura valsts vadībā neļāva nodibināties kārtībai. Valsts amati tika gandrīz atklāti pā.rdoti. Laimīga karjera bija tikai ērmu taisītājiem, kuri prata karali smīdināt, un mēlnešiem, denunciantiem, kuri kairināja viņa vajāšanas kāri. Cilvēki, kurus karalis iecēla augstos laicīgos un garīgos amatos, nereti bija tik ļoti nicināti, ka iestādes, kurās tiem vajadzēja sēdēt, pretojās tiem, neskatoties uz savu verdzisko padevību karalim.»
Ferdinanda VII kamerila s a v ā l a i k ā bija sasniegusi visaugstāko pakāpi intrigās, varas darbos un asins izliešanā; mūsu attīstītos laikos viņa, protams, sen pārspēta visās minētās lietās.
Kad Ferdinands bija atcēlis Napoleona laikā ievesto konstitūciju, kaut gan pats tai bij trīs reizes zvērējis uzticību, tad «aprindu» vadītā valdības avīze rakstīja:
«Kā tas nākas, ka vēl nau visi galvas pilsētas laukumi apklāti ar karātavām un ka nau dzīvi sadedzināti kādi pāris simtu no bezdievīgajiem padzītajiem tautas vietniekiem?»
Un tiešām sākās tik briesmīga visu liberāļu šķiru vajāšana, ka izcēlās dumpji. Tie tika asinīs noslīcināti, un beigās kamerila dzina karali lūgt palīdzību no franču karaļa, kurš atsūtīja savu karaspēku Spānijā un galīgi padzina un apkāva konstitūcijas prasītājus, un kamerila iecēla atkal veco absolūtismu jeb patvaldību. Bet tagad tomēr konstitūcija ir Spānijā.

Vēsturiskas piezīmes pēc V. Blosa.

NAUDA

Itāliešu laikrakstā «Minerva» Amarigo Skarlati atstāsta dažus uzrakstus uz naudām, kur uzrakstītāji negribot paši sevi raksturojuši un izsmējuši. Uz Maltas bruņinieku veciem dubultdālderiem ir uzraksts: «Ju hoc signo militiamus» - šinī zīmē mēs vedam karu -, ko viņi gribēja attiecināt uz maltiešu krustu, kurš arī uzkalts uz dālderiem, bet ko daudz pareizāk var attiecināt uz pašu naudu, kuras dēļ īsti tika vesti viņu kari. - Uz Etrūrijas karaļa Ludviga Burbona naudas bija uzraksts: «Vident pauperes et laetuntur» - nabagi lai uzlūko un priecājas -, patiesi, nabagi naudu dabūja arī tikai, ja daudz, uzlūkot; vai viņi par to priecājas, tas ir jautājums. - Uz Kārļa II, a b u Sicīliju karaļa, dukāta bija uzraksts: «Unus non sufficit» - viena nepietiek -, ko būs padomājis arī dažs labs mazturīgs vīrs; bet Kārlis II bija domājis, ka viņam nepietiek v i e n a s Sicīlijas. - Uz pāvesta naudas no 1573. gada rakstīts: «Et super hanc petram», tā ir pirmā daļa no pazīstamā Kristus teiciena: «Uz šo klinti es celšu savu baznīcu». Kristus gan nebija domājis celt savu baznīcu uz «dālderi» kā uz klinti, bet pāvestam baznīcas klints bija gan tiešām - dālderis. - Uz venēciešu liras gabala no 1434. g. ar Pestītāja bildi ir lasāms: «Tibi soli gloria» - tev vienam nākas gods. - Venēcieši tad jau godāja liras naudas gabalu vairāk nekā bildi uz tā. - Kardināla Rezzonico cekīnai no 1774. g. ir uzraksts: «Veni lume: cordium» - nāc, sirds prieks -; tāpat pāvests Klements XI raksta uz savu naudu: «Causa nostrae laetitiae» - mūsu prieka cēlons -, kas ir ļoti labi saprotams, bet viņš laikam bija zīmējies uz sv. Marijas bildi uz naudas gabala. - Vaļsirdīgi arī venēcieši atzīstas uz kādas naudas: «Nostra in hac felicitas» - iekš šīs ir mūsu laimība -, un ļoti nepareizi būtu šos vārdus attiecināt uz «taisnības» bildi, kura arī atradās uz naudas, jo naudai gar taisnību nau nekādas daļas. - Šāds Amerigo Skarlati uzskaitījums jāpapildina ar piezīmi, ka arī mūsu dienās ir uz naudām uzraksti, kas ļoti nevietā: kad franču kapitālists uz saviem zelta gabaliem lasa: «liberte, egalite, fraternite» - brīvība, līdzība, brālība, - tad viņš sev paturēs tikai «liberte», bet par kādu «egalite» un «fraternite» ar tiem, kuriem nau tādu zelta gabalu, viņš i dzirdēt negribēs. Bet, kas nau ticis pie šo skaisto vārdu lasīšanas uz zelta; tas viņus īsti viegli var dabūt lasīt uz - cietuma durvīm Francijā, kur viņi uzrakstīti tikpat skaidri.

* * *

NO PAŠU MĀJĀM

KULTŪRAS AUGĻI

Pirmais lielais kultūras auglis, ko mums, mežoņiem latviešiem, atnesa līdz ar kristīgo ticību vācieši - kultūras nesēji -, bija likumiska kārtība, kura ietverama vienā jēdzienā: Standrecht (stāvutiesības).
Pēc šīm tiesībām notiesāja uz nāvi, uz vietas stāvot, noziedzīgos latviešus, kuri neprata cienīt likumiskas kārtības svētību. Tiesas, pastāvošas no muižniekiem un virsniekiem, darbojās tik ātri ka viņu locekļi līdz sprieduma lemšanai nedabūja ne apsēsties, kādēļ arī it pareizi tika nosauktas par s t ā v u t i e s ā m, S t a n d g e r i e h t.
Bet ar laiku. vairojoties noziedzīgajiem latviešiem, kas arvien vēl neprata cienīt mūsu -likumiskās kārtības svētību, izrādījās, ka šīs stāvtiesas vēl darbojas par lēni; jo taču vajadzēja izpildīt dažas apgrūtinošas formalitātes, kā, piemēram, diviem tiesas locekļiem sanākt kopā. Tad - jau mūsu izglītotos laikos - ieveda jaunas tiesas un tiesības, pēc kurām katru domātu noziedznieku katrs sargs var nošaut katrā vietā, ar vienīgo formalitāti, ka jāpasaka likumā stingri priekšā rakstītie vārdi: «bēgot nošauts». Un vairs tiesas ātrā darbošanās nau ne caur ko aprobežota, kad vēl ievēro, ka pārsūdzības tiesība nošautajiem netiek dota, par ko no viņiem nekad vēl nau bijis dzirdams protests.
Tagad atliek šīs jaunās tiesības un tiesas ievest likumgrāmatās, jo līdz šim tās tiek lietotas vienīgi kā paraduma tiesības Baltijā. Lielākais šķērslis, cik mēs zinām, ir tas, ka nau atrasts piemērīgs nosaukums jaunajām tiesām.
Lai pierādītu, ka latvieši nau tik nepateicīga tauta, kā viņus mēdz dēvēt baroni, mēs gribam nākt tiem palīgā ar nosaukumu, kurš izteic visraksturiskākās jaunā likuma īpašības un sargā arī vāciešiem tik dārgo vēsturisko «kontinuitāti» jeb sakarību ar «Standrechti». Tāds nosaukums būtu «L a u f g e r i c h t» - b ē g u t i e s a s.
Caur to būtu arī panākta līdz šim velti meklētā līdzīgu tiesību izdalīšana starp latviešiem un vāciešiem: pirmiem būtu Laufrecht, t. i., tiesības bēgt, otriem - Laufgericht, t. i., tiesības šaut.
Tad arī Baltijai būtu atnesta augstākā kultūra, kādu spēj dot baroni, un tiem atliktu tikai ņemt «Laufpasi», bēgamo pasi, ko jau reiz mēģinājuši.

IZ LIELĀ MEŽA PURVA

nāca pārsteidzoša ziņa, ka velni sākuši dievu lūgt un no krusta nebēgot.
Mēs nosūtījām uz vietas savu speciālziņotāju, un pēc viņa ievāktām ziņām izrādās, ka fakts gan nau noliedzams, bet stipri pārspīlēts un vēsts nau nebūt ne jauna, ne pārsteidzoša. Viss izskaidrojas ļoti vienkārši un dabiski, un nevar būt ne ruņas par velna valstības sabrukšanu un kādas gaismas .valsts pacelšanos, par ko izpauda sensācijas kārie avīžnieki.
Lieta tā, ka velni pastellējuši pie luteru mācītājiem dievlūgšanas: aizlūgumus un pātarus tiklab baznīcā, kā dreiskambarī par labu vācu baroniem, lai tiem labi klātos un tie vēl ilgi dzīvotu virs zemes, mūsu dievzemītē. Jāpiezīmē, ka velni esot samaksājuši par aizlūgumiem savā velna naudā, kura, kā zināms, pēc pārvēršoties su-per- fosfātos.
Velnus uz tādu, kā liekas, ārkārtēju soli spiedis tas vienkāršais materiālais aprēķins, ka Belcebuls sācis angažēt ellē priekš grēcinieku mocīšanas vairāk lietpratīgos, pēc jaunlaiku prasībām strādājošos, «šneidīgos», nekādai mīkstulīgai žēlsirdībai nepieejamos, labi ievingrinātos baronus, tiklīdz kāds no tiem tiekot brīvs no saviem nomierināšanas darbiem virs zemes. Baroni kā streiklauži esot visai bīstami velniem. Un tā izskaidrojoties savādais velnu līgums ar mācītājiem.
Mūs, kas esam piedzīvojuši ne vēl tādus vēlēšanu līgumus, šāda ziņa necik nevar pārsteigt.

CAUR, PAŠA SPĒKU

«Aller Anfang ist schwerr!» (katrs iesākums ir grūts) teica muižnieka puika, kad pirmajam kaķim bija acis izrāvis. «Aber schliesslich ward ich doch ein R e c k e» (bet pēdīgi es taču tiku par varoni), lepni izsaucās brīvprātīgais, kad bija apkāvis pussimtu bērnu un sievu.

* * *

ANEKDOTES

ŽĪDU JOKI

B ē r u r u n a

Pie rabīna atnāk kāds vīrs, kurš grib pasūtīt bēru runu savai nelaiķei sievai. Viņš gribētu ļoti skaistu runu, jo aizgājēja bijusi laba, krietna sieva, kura esot cienīga sevišķi aizkustinošas piemiņas runas.
«Tas gadās ļoti brangi,» saka rabīns. «Man še ir viena kapa runa, - kad es to teikšu, tad visi pavadītāji būs vienās asarās. Pat vīriešiem būs jāraud, kad viņi to dzirdēs.»
«Un cik maksā tāda runa?» prasa atraitnis.
«Šī runa maksā piecdesmit rubļu.»
«Vai lētāk nau iespējams?» jautā noskumušais atraitnis.
«Es neesmu bagāts vīrs.»
«Nē,» atbild rabīns, «lētāk tiešām nau iespējams. Bet man ir cita runa; tā ir vēl ļoti skaista. Tad sievas raudās kā nopērtas un vīri būs dziļi aizkustināti... Tā runa maksā tikai divdesmit pieci rubļi.»
Atraitnis neziņā kasa sev galvu. Viņa līdzekļi neatļauj viņam arī tādu runu.
«Nu,» saka rabīns labvēlīgi, «man ir vēl viena runa...
tā maksā tikai desmit rubļu. - B e t t o e s p a t s j u m s n e i e t e i k t u.»
Mūsu zobgaļi piezīmē, ka pie mums tādas lietas gan nenotiktu.

L a u p ī t ā j a r o k ā s

Kāda liela veikala naudas iekasētājs, pret vakaru ar naudu mājās nākot, gadās kādā mežā.
Piepeši viņa priekšā stāv vīrs, kurš tura revolveri viņam pret krūtīm un sauc: «Naudu vai dzīvību!»
Iekasētājs ir nāvīgi nobijies, bet viņš drīz saņemas un saka:
«Kad tā ir, tad es jums labāk došu naudu.» Bet, kamēr viņš grābj savā kabatā, viņš turpina: «Bet vienu patikšanu jūs man, mazākais, varat darīt par to lielo naudas kušķi.»
«Kas tā par patikšanu?» jautā laupītājs, revolveri noņemdams nost.
«Kad es bez naudas pārnākšu mājās, būs taču liela brēkšana. Teiks, ka es pats paturējis to naudu. Neviens cilvēks neticēs, ka atnācis laupītājs ar pistoli un man naudu atņēmis. Lai nu man ticētu, tad jums vajga man vismaz reizi izšaut cauri caur manu cepuri.»
Viņš noņem no galvas savu cepuri un noliek to uz zemi. Nākošo acumirkļi norīb šāviens, un cepurē ir caurums. Žīds aplūko savu sašauto cepuri un ļoti neapmierināts krata galvu.
«Tas ir par maz,» viņš saka. «Teiks, ka es neesmu diezgan pretim turējies. Jums vajga man izšaut arī caur svārkiem.»
Laupītājs viņam par patikšanu izšauj caur svārkiem arī un tad vēl caur piedurkni.
«Nu vēl vienu šāvienu caur vesti!» lūdzas iekasētājs.
«To es nevaru, tu nerrs!» smejas laupītājs.
«Kādēļ jūs to nevarat?»
«Tādēļ ka man nau vairs lodes pistolē.»
Acumirkli iekasētājs ir apvilcis atkal savus svārkus un
uzlicis cepuri galvā un saka mierīgi:
«K a d t e v n a u l o d e s, t a d m a n n a u n a u d a s.»

III

N o t i e s ā t a i s

Kāds bijušais žīdu tirgotājs par slepkavību ir notiesāts uz nāvi; neilgi priekš soda izpildīšanas viņš top apmeklēts no rabīna.
Cietuma istabiņā ienākdams, rabīns viņu uzrunā:
«Mans dēls; es nāku pie tevis kā dieva kalps, lai tevi sagatavotu...»
«Nu, ko jūs gribat?» saka viņam notiesātais, «pēc vienas stundas es taču jau runāšu ar jūsu šefu pašu...»

* * *

PAR DZĒRĀJIEM

BĒDU REMDĒTĀJS

«Kā jūs varat tā cauru dienu sēdēt pie alus, to es nesaprotu!»
- «Ak, ko man būs darīt! Es pēdējā laikā no bēdām un rūpēm nemaz vairs netieku vaļā.»

PALDIES DIEVAM

Ā r s t s.   Es jums nevaru vairs palīdzēt.
D z ē r ā j s.   Tā? Un kad es atmestu dzeršanu?
Ā r s t s.   Pat tad ne! par vēlu.
D z ē r ā j s.   Paldies dievam, tad man nebūs jāatmet dzeršana.

ALU VAR

«Kādēļ ārsts jums nau aizliedzis alu dzert? Tas taču gluži neizprotami.»
- «Kas tur ko neizprast? Es viņam vienkārši teicu, ka es alu nemaz nedzeru.»

NAU SLĀPJU

«Kas tev ir par lieliskām slāpēm, ka tu tā vienā laidā vari dzert!»
- «Slāpes? Man nau nekad slāpes!»
- «Bet tu taču dzer alu visu cauru dienu!»
- «Nu, tāpēc man jau arī nau slāpju!»

TAUPĪBAS BIEDRĪBA

«Ko jūs tā raudat, mīļā kaimiņien?»
- «Ak dievs! Nevar vairs izturēt. Katru sestdien viņiem tagad ir sēde tanī jaunajā taupības biedrībā, un tur mans vīrs ikreiz apdzer pusi no nedēļas algas.»

* * *

PAR TAISNĪBAS KOPŠANU

NETEIKTA TAISNĪBA

T i e s n e s i s. Vai taisnība, ka jūs esot teikuši, ka jūsu kaimiņš ir blēdis un krāpnieks?
A p s ū d z ē t a i s. Taisnība tā ir gan, bet teicis es to neesmu.

PRETĪ NEDOTS

T i e s n e s i s. Vai jūs atzīstaties, ka no bagātā cietumnieka esat ņēmuši kukuļus?
- Nekādā ziņā ne! Naudu es ,gan tiku ņēmis no viņa, bet viņš no manis par to nau nekāda labuma pretim dabūjis.

PAR PUSRUBLI

Uzraugs ir noķēris kādu vīru, kurš neīstā vietā gribējis peldēties; likuma vīrs grib viņu nodot likuma rokās, bet noziedznieks lūko mīkstināt viņa bardzību:
«Ko?» iesaucas uzraugs, kurš redzējis un pareizi apsvēris, pie kādiem līdzekļiem grēcnieks ir ķēries. «Jūs gribat mani piekukuļot? - Un vēl ar vienu pašu pusrubli!?»

KAS TO BŪTU DOMĀJIS

«Vai jūs esat dzirdējuši? Tas lēnais cilvēciņš, tas Oliņš, esot notiesāts par ierēdņu piekukuļošanu...?»
- «Kas to būtu domājis! Kā tad tas lēcies?»
- «Jā, viņš esot iedevis policijas sunim, kurš viņu noķēris pie aizliegtas makšķerēšanas, gabalu desas.»

* * *

PAR KULTŪRAS NESĒJIEM

SMALKAS PARAŠAS

K e l n e r s uz aizejošu viesi:
«Vai, barona kungs, maksāsat tēriņu jeb vai, barona kungs, p a v ē l ē s a t p a l i k t p a r ā d ā?»

VIŅA NODARBOŠANĀS

«Sakat man, lūdzu, kāda īsti ir jūsu nodarbošanās, barona kungs?»
- «Es, - eh, - es deģenerēju.»

VIŅA APRĒĶINS

«Jūs gribat manu meitu precēt? Cik daudz tad jums, barona kungs, ir ienākumu par gadu?»
- «Bet, direktora kungs, tā drusciņ vairāk vai mazāk taču nekrīt nekādā svarā pie jūsu meitas pūra.»

MĒRKAKU KRĀTIŅA PRIEKŠĀ

S e r e n i s i m u s s. «Kindermann... vai taisnība, ka mēs ceļoties tur no tiem kustoņiem?»
- «Mācītie vīri tā saka, augstība.»
- «Ērmoti... eh... dodat man taču savu kabatas spoguli, es gribu paskatīties.»

PAR SKOLAS NAMIEM

S k o l o t ā j s. Nu, bērni, mēs esam dziedājuši dziesmu «Dievs kungs ir mūsu stipra pils». Saki; Kārlīt, kas tas ir - stipra pils?
K ā r l ī t s. Kur kaļķis nebirst no griestiem.

«Jūs esat šodien tik priecīgs, skolotāja kungs?»
- «Skolā šodien iebruka grīda.»
- «Un par to jūs priecājaties?»
- «Jā, skolas inspektors taisni gadījās tur virsū
stāvot.»
J. V.

NEMALDĪBAS

Policija nevar maldīties. Maldīšanās, kā zināms, ir cilvēciska, un policija nau tāda.

PRETSTATS

S k o l o t ā j s pārrunā skolā par četriem elementiem:
«Saki man, Jancīt... kas ir pretstats ūdenim?»
J a n c ī t s: «Alkohols.»

GRĒKOS KRIŠANA

Vecākā māsiņa atstāsta jaunākai stāstu par grēkos krišanu.
«Vidū stāvēja koks, un pie tā bija vislielākais un skaistākais ābols. Un dieviņš teica: «Jūs varat ēst visus, visus augļus pa visu dārzu, tikai šo vienu ābolu jūs nedrīkstat ēst.»» - «Par ko ne?» prasa otra māsiņa ziņkārīgi. -
«Nu,» atbild vecākā, «to ābolu gribēja dieviņš pats apēst.»

JAUNA BĪBELE

Superintendents notura skolas revīziju pēdējā klasē.
«Kurš no jums man var pateikt, kā sauc lielo, biezo grāmatu, kura katrā labā famīlijā tiek uzšķirta rītā un vakarā?»
Pēc ilgas klusuciešanas paceļas viens skolēns pēdējā solā. «Nu?» - «To sauc par adresu grāmatu.»

LAIMĪGS

S l i m n i e k s. Daktera kungs, man vienmēr bēdas ar savu māgu; man gluži trūkst ēstgribas.
Ā r s t s. Tad jūs vēl esat laimīgs, jo tagad visas ēdamās lietas tik briesmīgi dārgas.

* * *

LĪDZĪBA

Elementārskolotājs, atstāstot līdzību par labo ganu, grib saviem skolēniem ieskaidrot sevi par to labo ganu.
«Kad jūs, mīļie bērniņi, visi būtu mazas aitiņas, kas tad es būtu?» Skolēns atbild: «Lielais auns!»

JAUNĀ STRĀVA

Mācītājs satiekas ar saviem draudzes locekļiem un sūdzas par grūtiem laikiem un ļauniem ļaudīm:
«Iedomājieties tikai, mīļi draudzes locekļi, mūsu mierīgajā pagastā ir nu arī ieviesies tas nemierīgais gars un tā jaunā strāva.»
Visi draudzes locekļi nobijušies, un resnākais saimnieks iedrošinājas beigās jautāt:
«Dieva dēļ, žēlīgais mācītāja kungs, vai tad tiešām mūsu valstī būs uzklīduši kādi sociālisti?»
Mācītāja kungs mierina uztrauktos prātus:
«Tas nu gan akurāt nē; bet lieta ir gandrīz vēl ļaunāka; iedomājat tikai: skolotājs prasa augstāku algu un grib, lai skolā ieliek logus un izlabo grīdu.»

KRIETNAS NAMAMĀTES

N a m a m ā t e, kura bieži maina savas kalpones, uz meitu, kas nupat pieteikusies: «Ļoti nožēloju, mana mīļā,
bet es jau vakar esmu meitu pieņēmusi.»
K a l p o n e. «Nekas, tad es nākošu nedēļu atkal pienākšu.»

N a m a m ā t e uz savu vīru, kurš pārnāk bez kalpones no vietu apgādāšanas biroja: «Vai tad visā vietu birojā nebija nevienas meitas?»
N a m a t ē v s. «Jā, tur bija gan vesels pulks meitu, - bet tās visas pie mums jau bija kalpojušas.»

IZ KAPITALISTU ĢIMENES DZĪVES

KAPITĀLISTS PATS

V i e n m ē r t a u p ī g s

P i r m a i s k u n g s. Tu jau nu esi tik ilgi taupījis, lai varētu sev nopirkt automobili, un nu taču sev to neapsūti.
O t r a i s k u n g s. Jā, tagad es atkal taupu priekš tām soda naudām, kuras man būs priekšā par ļaužu sabraukšanu.

P i e m ē r o t s d z ī v e s u z s k a t s

«Tikai lielpilsēta spēj dot līdzekļus priekš mūsu šķirai piemērota dzīves uztura. Kad es atnācu uz Rīgu, man nebija kabatā nevienas kapeikas -»
- «Un tagad?»
- «Un tagad man ir piecdesmit tūkstoši rubļu p a r ā d a.»

* * *

KAPITĀLISTA CIENĪGĀ

R a k s t u r o t a

P i r m ā k u n d z e. Sakat man, lūgtu, kas tā ir par dāmu, tā komercijas padomnieka kundze?
O t r ā k u n d z e. Komercijas padomnieka kundze? Tā runā, it kā būtu divdesmit gadu; ģērbjas, it kā būtu divdesmit pieci; skaita sevi par trīsdesmit gadu vecu un ir četrdesmit pieci.

N e ī s t s

P a t s.   Es nesaprotu, ka saprātīgam cilvēkam var būt tādas bailes no zobārsta:
P a t i.   Es vienmēr bažījos, ka viņš saķers neīsto zobu.
P a t s.   Ak ko! Tad taču izņem iepriekš laukā visus neīstos zobus.

I e t a u p ī j u m i

-«Tavas sievas ilgā slimība tev laikam maksā daudz naudas?!»
- «Ah, nē! taisni otrādi, es caur to esmu daudz pelnījis. Kopš viņa ir slima, mēs atsacījāmies no piecu soareju izrīkošanas; trīs māju balles palika neizrīkotas, un visu cauru ziemu mēs netikām apmeklējuši nekādus dārgus izrīkojumus. Man iznāk taisni lieliski ietaupījumi!»

N a b a d z ī t e!

V i e n a k u n d z e. Briesmīgi, kas tai nabaga Ģertrūdei gadījies! Vienā pašā dienā viņai nomira viņas vīrs un viņas suns.
O t r a k u n d z e. Ak tu nabadzīte! Un kas tas bija par skaistu, lielu suni!

* * *

KAPITĀLISTA MEITIŅAS

D r a u d z e n e s

V i e n a d r a u d z e n e j a u n k u n d z e. Kā man vakar stāvēja jaunā balles kleita?
O t r a d r a u d z e n e j a u n k u n d z e. Ah, tu izskatījies taisni debešķi! Neviens tevi no sākuma nevarēja pazīt.

K l i z m a

A n n a s j k d z e. Kad tu, Ida, dabūsi vīru, tad tur tev būs jāpateicas vienīgi tēva mantai.
I d a s j k d z e. Jā, un man tiešām brīnums kā tu izkļūtu laukā no tās klizmas, kad tev reizi nāktos apprecēties.

P a t i k š a n a

J a u n k u n d z e. Direktora kungs, jūs varētu izdarīt man lielu patikšanu!
K u n g s. Ļoti labprāt. Un kas tas būtu?
J a u n k u n d z e. Saderinājaties ar manu draudzeni Lauru un tad precat mani, - lai viņa krietni paerrotos.

M a s k u b a l l ē

«Vai tad tu nekaunies iet tik dziļi dekoltējusies?»
- «Kā lai es kaunos? Man taču maska priekš acīm.»

* * *

KAPITĀLISTA ZNOTS

Notikusi dzelzceļa nelaime; kur? - alga viena, jo viņas notiek visur tik bieži.
Jauns, elegants cilvēks lielā uztraukumā griežas ar lūgumu pie dzelzceļa stacijas priekšnieka:
«Esat tik laipnis, priekšnieka kungs, liekat visupirms uzcelt to vagonu, zem kura ir apbērta mana sievasmāte!»
«Patiesi, mans kungs,» saka stacijas priekšnieks, «es esmu redzējis daudz dzelzceļu nelaimes, bet nekad vēl neesmu redzējis znotu, kurš būtu bijis tik uztraukts par savas sievasmātes nelaimi.»
«Saprotat jel, mans kungs,» atbild jaunais, līdzjūtīgais cilvēks:, «viņa savā kabatā paturējusi atslēgu no manas bagāžas.»

* * *

KAPITĀLISTA MAZAIS DĒLIŅŠ

K u n d z e uz fotogrāfu: «Es nāku, lai jums sacītu, ka mūsu ģimenes ģīmetne nebūt nau iznākusi apmierinoša. Mans jaunākais dēliņš izskatās gluži kā mērkaķis!»
F o t o g r ā f s. «Jā, cienījamā kundze, to jums vajadzēja apdomāt, pirms jūs savu jaunāko dēliņu likāt fotografēt!»

* * *

KAPITĀLISTA LIELAIS DĒLIŅŠ

Modernais jauneklis uz frizieri: «Vai jums nau kādas matu krāsas, ar kuru var melnus matus nokrāsot sirmus?»

* * *

KAPITĀLISTA LIELIE DĒLI - STUDENTI

O n k u l s uz savu brāļa dēlu studentu: «Nu, Fric, tev tagad pēc manām dienām būs dzimumdiena, - vai tu gribi pulksteni, bibliotēku, jeb vai tu visu gribi tūliņ - alū?»

R a k s t ā m ā s m a š īn a s ļ a u n u m s

A. Ar rakstāmo mašīnu var divreiz tik ātri rakstīt kā agrāk ar spalvu.
B. Jā, to es arī manu. Agrāk mans dēls students rakstīja pēc naudas tikai ik mēnešus, tagad viņš to dara ik par 14 dienām.

K o v i ņ š v ē l ē t o s?

T a n t e, no kuras gaidāms krietns mantojums «Es baidos, ka šīs lēkmes sekas es jutīšu vēl daudz gadus.»
B r ā ļ a d ē l s s t u d e n t s: «Es no visas sirds vēlos, tante, ka tas nenotiktu, un es dzeršu uz tavu veselību.»

P i r m i e p i e c i

- «Ko jūs studējat?»
S t u d e n t s. Vai tad es to varu pateikt jau tūliņ pēc pirmiem pieciem mācības pusgadiem?

T a s p a t s

T ē v s. Bet, Kārli, kādēļ tad tu atkal eksāmenā esi izkritis cauri tāpat kā pērngad?
S t u d e n t s. Jā, vai zini, papa, - profesors man prasīja atkal t o p a š u, ko pērngad.

* * *

SVEŠS ĪPAŠUMS

Kuģis, kurš brauc ar aizceļotājiem uz Ameriku, ceļā top pārsteigts no lielas vētras. Aizceļotāji vaimanā un lūdz dievu. Viens skaļi brēc pēc palīga un glābiņa.
Pie viņa mierīgi pieiet klāt viņa līdzbiedris un jaut brīnīdamies:
«Ko tā kliedzat, mans kungs? Ko kliedzat tik briesmīgi?» - «Kā lai es nekliedzu,» atbild tas, «kad pašulaik kuģis taisās grimt?»
- «Nu,» saka mierinātājs, «v a i t a d t a s i r j ū s u k u ģ i s?»

* * *

RUBLIS UN VIŅA BĒRNI

Ļaudis domā, ka pirmais rublis ir vīrišķis un otrais sievišķis, un, kad viņus abus noliek bankā, tad viņi rada kapeiciņas, un šīs kapeiciņas ar laiku top par tikpat lieliem pieaugušiem rubļiem kā viņu vecākie.

Amerikāņu joks.

IZ KAPITĀLISTU MĪLESTĪBAS DZĪVES

Pēc viņu pašu avīžu ziņām

STARPĪBA

P r e c i n i e k s (uz precību savedēju). Tai dāmai, protams, vajga ar mani cik necik saderēt - tiklab vecumā, kā augumā un mantībā.
S a v e d ē j s a ģ e n t s. Tanī ziņā ar jūs varu pilnīgi apmierināt; starpība ir: septiņi gadi, četri colli un deviņi tūkstoši rubļu!

* * *

PAR VELTI MĪLĒTS

P r e c i n i e k s.   Kopš cik ilga laika es jau ik dienas spēlēju kārtis ar bankas direktoru un ar nodomu vienmēr paspēlēju, lai iegūtu viņa labvēlību. Un, kad es vakar pēdīgi precēju pēc viņa meitas, viņš mani strupi atraida.
D r a u g s.   Tādēļ, ka tu spēlē kārtis?
P r e c i n i e k s.   Nē, tādēļ, ka viņš savu meitu nekad nedošot vīram, kurš uz kārtīm -   p a s p ē l ē!

* * *

BRĪNUMS

«Jums jau ir daudz naudas; man brīnums, ka jūs neprecējaties.»
- «Nu, vēl lielāks brīnums taču būtu, kad man nebūtu naudas un es neprecētos.»

* * *

LAIMĪGA SADERINĀŠANĀS

«Nu, - vai esat laimīgi saderinājušies?»
- «Nekā! esmu atteicies no tās partijas.»
- «Kādēļ?»
- «Nākamais sievastēvs likās man par daudz laimīgs par manu bildināšanu!»

* * *

BRŪTGĀNA PAGĀTNE

Naudiņa kungam ir sešdesmit gadi un nodoms precēt jauno un skaisto Lauras jaunkundzi, kurai tikai astoņpadsmit gadu.
Lauras jaunkundze atraida bagāto precinieku.
«Kāda iemesla dēļ jūs nepieņemat manu roku, jaunkundze?» jautā Naudiņa kungs. «Kas jums ir, ko pret mani iebilst?»
«Jūsu pagātne,» atbild Lauras jaunkundze.
- «Mana pagātne? - Bet, jaunkundze, es vienmēr esmu bijis godavīrs.»
- «Es neapgalvoju pretējo.»
- «Es neesmu pieķerts ne pie kādiem darbiem, kas
būtu no likuma aizliegti.»
- «Tas jāzina policijai, ne man.»
- «Man ir godīgi pelnīts, krietns kapitāls.»
- «Tas priekš jums ir ļoti patīkami.»
- «Jā, bet ko tad jūs, jaunkundze, pārmetat manai pagātnei?»
- «Viņas garumu,» atbildēja Lauras jkdze.

* * *

SASNIEGTS MĒRĶIS

Tirgotājs, kurš noprecējis ļoti bagātu sievu, iet ar viņu pastaigāties un satiek kādu draugu, kuram stāda savu sievu priekšā.
Bet sieva ir tik nesmuka, ka draugs nevar nociesties neiečukstējis jaunajam vīram ausī: «Vai zini, draugs, smuka viņa nau!»
«Nē,» atbild jaunais vīrs: «smuka viņa nau.»
«Un zobu viņai arī nau,» turpina draugs tikpat klusu.
«Nākošu nedēļu viņai būs zobi,» atbild vīrs.
«Un šķielēt viņa arī šķiel,» draugs atkal iesāk čukstēt.
Tad jaunais vīrs dusmīgi iesaucas: «T u v a r i r u n ā t d i k t ā b a l s ī... k u r l a v i ņ a a r ī i r.»

* * *

IZ KAPITĀLISTU LAIMĪGAS LAULĪBAS DZĪVES

Pēc viņu pašu avīžu ziņām

VIŅU MĪLESTĪBAS DZIĻUMS

«Tici man, mīļā Paula, kad tavi vecāki man no sākuma liedzās dot tavu roku, - es biju tik nelaimīgs, ka gribēju pa logu lēkt zemē.»
- «Un kas tevi no tā atturēja, mīļākais?»
- «Lielais augstums.»

* * *

VIŅA VISA TAISNĪBA

V i ņ a. Saki man tagad visu taisnību, - vai Tu mani precēji tādēļ, ka man bija divdesmit tūkstoši pūrā līdzi?
V i ņ š. Ah! nē! es tev i būtu tikpat labi precējis, kad tev arī pūrā būtu bijuši līdzi trīsdesmit tūkstoši!

* * *

VIŅU SAVSTARPĒJĀ PAZĪŠANĀS

«Jūsu sieva ir tiešām apburoša būtne, mīļais draugs.»
- «Tā?! - Hm! - Var gan būt; es viņu pazīstu pārāk maz.»

* * *

VIŅU SATIKSME

Kārlīts sēd ar saviem vecākiem pie galda; tiek runāts par pazīstamiem Berlīnē un Pēterburgā. Kārlīts grib zināt, kā tur runā, un viņam pasaka, ka Pēterburgā runā krieviski un Berlīnē vāciski:
Māte jautā viņam: «Vai tu arī zini, kā runā Rīgā?»
Kārlīts to nezina. Lai viņu uzvedinātu uz atbildi, māte saka: «Nu kā to sauc, ko māte runā ar tēvu, kad tēvs pārnāk mājā?»
«To sauc lamāšanos,» saka Kārlīts.

* * *

VIŅU KOPDZĪVE

P i r m ā   l ē d i j a.   Nesen mani atkal reiz apmeklēja mans laulāts draugs.
O t r ā   l ē d i j a.   Nu - un?
P i r m ā   l ē d i j a.   Jā, iedomājies: tas bezkaunīgais cilvēks gribēja visu nakti palikt pie manis!

* * *

VIŅU PRASĪJUMI NO LAULĪBAS DZĪVES

«Jūsu sieva ir jūs nodevusi un apkrāpusi, un nu jūs atkal gribat precēties?!»
- «Jā, kas tad vēl ļaunāks man vairs var notikt no kādas sievietes? - Un nauda viņai ir.»

* * *

GALA IZNĀKUMS

«Tava sieva taču esot mantojusi tādu lielu naudu, un tu tagad gribot no viņas šķirties? Vai tā var būt taisnība?»
- «Jā gan. Mana sieva grib man izmaksāt pusi, un tas taisni pietiek, ka mēs katrs varam gluži omulīgi dzīvot viens pats.»

* * *

NĀKAMAIS REĀLPOLITIĶIS

Skolotājs grib mazajam Kārlītim rēķinu stundā atklāt atskaitīšanas noslēpumus.
«Uzmanies, Kārlīt,» skolotājs saka, «kad pie pusdienas uz galda būtu trīs ķiršas un tava māsa vienu no tām apēstu, cik tad paliktu pāri?»
K ā r l ī t s.   Cik māsu?
S k o l o t ā j s.   Nē. Uzmanies! Kad uz galda būtu trīs ķiršas un tava māsa vienu apēstu, cik ķiršu tad paliktu pāri?
K ā r l ī t s.   Bet tas nau iespējami, skolotāja kungs... Tagad nau ķiršu.
S k o l o t ā j s.   Bet mēs pieņemam, ka ir ķiršas. Tātad tālāk.
K ā r l ī t s.   Tās laikam būs ievārītas ķiršas?
S k o l o t ā j s.   Nē.
K ā r l ī t s.   Tad gan kaltētas?
S k o l o t ā j s.   Nē. Es tev jau teicu, ka mēs tik pieņemam, it kā uz galda būtu trīs ķiršas.
K ā r l ī t s.   Mēs viņas pieņemam.
S k o l o t ā j s.   Labi; nu atnāk tava māsa, apēd vienu ķiršu un aiziet...
K ā r l ī t s.   Nē, mana māsa neaiziet, pirms nau apēdusi visas trīs ķiršas.
S k o l o t ā j s.   Esi jel reiz prātīgs, Kārlīt...
K ā r l ī t s.   Jā, jā, skolotāja kungs, tad jūs manu māsu nepazīstat.
S k o l o t ā j s.   Pieņemsim, ka tavs tēvs stāv tur klāt un aizliedz viņai ēst pārējās...
K ā r l ī t s.   Papa ir izbraucis un būs tik pirmdien mājās.
S k o l o t ā j s (sviedrus slaucīdams). Uzklausies labi, Kārlīt; es jautājumu vēlreiz atkārtošu, un, kad tu pareizi neatbildēsi, es tevi ielikšu kaktā: - kad uz galda būtu trīs ķiršas un tava māsa vienu apēstu, cik ķiršas paliktu uz galda?
K ā r l ī t s   (ar pilnu pārliecību): Nevienas!
S k o l o t ā j s.   Kādēļ nevienas?
K ā r l ī t s.   Tādēļ, ka es tūliņ apēstu visas pārējās.
S k o l o t ā j s (saļimst).

Pēc «Tribunas».

* * *

KAPITĀLISTA IDEĀLIE CENTIENI

KAPITĀLISTU SABIEDRĪBA

Kāds bagāts vīrs pēc savas nāves atstāja veselu miljonu priekš l a b d a r ī b a s nolūkiem.
«Cik ļauna sirdsapziņa tam ir bijusi!...» teica ļaudis, kas viņu pazina.

* * *

KAPITĀLISTA CILVĒKMĪLESTĪBA

«Tas ir labi, ka es jūs satieku, daktera kungs; man ir priekš jums kāda patīkama ziņa.»
D a k t e r s: «Tā, vai jūsu sieva ir piepeši saslimusi, jeb vai jūsu dēlēns ir kāju nolauzis, vai kas tamlīdzīgs?»

* * *

KAPITĀLISTA TIKUMĪBAS VEICINĀŠANA

M ī ļ o t ā j s. Kad tu atkal atnāksi pie manis? Vai nākošu trešdienu?
C i e n ī g ā. Trešdien es nevaru; tad man ar savu vīru jāiet uz sēdi biedrībā priekš tikumības veicināšanas zemākās šķirās.

* * *

SALAUZTA SIRDS

Pie bagāta naudnieka atnāk nabags vīrs un sūdz viņam savas bēdas, ka neesot darba un nu vēl nomirusi sieva un atstājusi viņu vienu ar maziem bērniņiem:
Naudnieks ir dziļi aizkustināts un ir paspējis pat asaras acīs iedabūt. Kamēr lūdzējs attēlo vēl tālāk savu trūkumu, viņš paspiež uz elektriskā zvaniņa pogu, un, kad ienāk sulainis, viņš viņam saka ar mitrām acīm:
«Jān, met to vīru pa durvīm ārā... Viņš man sirdi lauž pušu ar savu stāstu...»

* * *

UPURI PRIEKŠ LABDARĪBAS

«Ak, grāfa kungs, būt labdarīgai, tas ir debešķīgi!»
- «Bez šaubām, cienījamā kundze; jūs jau gan daudz esat upurus nesusi priekš labdarības?»
- «Ak, jā; vēl nupat priekš svētkiem par labu nabaga atraitnēm un bāriņiem man vajadzēja izdot par savu tualeti veselus četri simti rubļus!»

V.J.

* * *

UBAGOŠANAS MĀCĪBA

Pie baņķiera ienācis ubagotājs, kurš uzstājas ļoti droši un pašapzinīgi. Baņķiers viņam par to izsaka pārmetumus.
«Kad jau iet ubagot, tad vajga izturēties pieklājīgi.
Nevar taču nākt istabā ar smirdošu pīpi mutē un ar cepuri galvā. Un dāvanu nevajga pieprasīt, bet godīgi gaidīt, kamēr tā tiek dota.»
- «Mīļais kungs,» ubagotājs pārtrauc dusmīgo runu un saka smīnēdams, «pie jums es mācīšos ubagošanu; es redzu, ka jūs to protat.»

* * *

PAR KAPITĀLISTU DZEJNIEKIEM UN MĀKSLINIEKIEM

Pēc viņu pašu avīžu ziņām

KĀ VIŅI RADA

A u t o r s.   Kā jums patīk mans jaunākais gabals?
K r i t i ķ i s.   Vārdu sakot: lieliski! Zagļu skats ar ielaušanos naktī trešajā cēlienā ir tas brīnišķākais reālistiskā stilā, ko es jebkad esmu redzējis uz skatuves.
A u t o r s (glaimots). Vai tiešām jūs tā domājat?
K r i t i ķ i s.   Bez šaubām; pat zagļu saruna taču ir zagta!

K o m p o n i s t s. Ak vai, mana opera ir izkritusi cauri!
D r a u g s. Lūk nu! Netaisna manta svētību nenes.

* * *

KĀ VIŅI TIEK UZŅEMTI

D z e j n i e k s. Ko jūs sakāt par manām dzejām?
P a z i ņ a. Ā, tās neviens nenoliks nost - bez apmierinājuma.

D z e j n i e k a t ē v s. Iekš mana dēla guļ liels talants.
D r a u g s. Tad n e m o d i n ā j a t to, no dieva puses.

D z e j n i e k s (kautrīgi). Nu jā, es gan tiešām esmu sacerējis vairākus sējumus dzeju, bet es viņas laidīšu klajā tikai pēc savas nāves.
D r a u g u p u l k s (glāzes paceldami). Lai viņš d z ī v o ilgus gadus!

Jauns dzejnieks kādā biedrībā grib lasīt priekšā savus sacerējumus, reklāmas dēļ piezīmēdams, ka tie vēl nekur nau drukāti. Ļaunprātīgais priekšnieks paziņo par to sapulcētai publikai šādi:
«Dzejnieka kungs lasīs priekšā s a v u s a r v i e n v ē l n e k u r n e d r u k ā t o s d z e j o ļ u s.»

PUBLIKĀ

«Vai jūs jau esat redzējuši jaunāko drāmu?»
- «Ak, es no tiem jaunajiem gabaliem nekā nedabonu redzēt. Uz premjerām nedabū biļetes, un divreiz viņi netop nemaz izrādīti publikas trūkuma dēļ.»

* * *

KRITIKĀ

K r i t i ķ i s.   Pēc jūsu gabala premjeras es visu nakti pavadīju bez miega.
R a k s t n i e k s   (iepriecināts). Vai tā?
K r i t i ķ i s.   Es jau pa izrādes laiku pilnīgi izgulējos.

* * *

PAŠI SAVĀ STARPĀ

V i e n s   r a k s t n i e k s.   Jūsu eposā ir par maz uguns!
O t r s   r a k s t n i e k s.   Kā tur varētu palīdzēt?
V i e n s   r a k s t n i e k s.   Tas izdarāms ļoti viegli pietiek viena paša sērkociņa.

* * *

REDAKCIJĀS

D z e j n i e k s. Redaktora kungs, man ir tas gods jums še pasniegt kādu rokrakstu.
R e d a k t o r s. Labi, mans kungs! Bet es esmu ļoti no darbiem aizņemts; varbūt jūs paši būsat tik laipni to rokrakstu iemest tūlīt tur tanī - papīru kurvī.

* * *

KĀ VIŅI DZĪVO

R e d a k t o r s.   Na, vai jūs atnesāt jauno romānu?
R a k s t n i e k s.   Vēl ne; bet viņš ir jau sacerēts līdz pat mana varoņa pašnāvībai!
R e d a k t o r s.   Tā, tā, nu tad jūs gan esat atnākuši, lai dabūtu iepriekšizmaksu - uz viņa bērēm?

D z e j n i e k s.   No manas pēdējās dzejas es sadzīvoju trīs nedēļas.
O t r s.   Ali! Vai tad tev kāds akls apgādātājs to būtu tik dārgi nopircis?!
P i r m a i s.   Ak nē jel! Pa trepēm viņš mani nosvieda zemē, un tad es sūdzēju un dabūju 30 rubļu atlīdzības par zaudējumiem.

Starptautiskā mākslinieku avīzē bij šāds sludinājums:
«P r e c ī b a s u z a i c i n ā j u m s. Tā kā es nespēju viens pats sevi uzturēt, tad meklēju sev piederīgu dzīves biedreni. Skaistums netop prasīts, tā kā man pašam tāda ir diezgan priekš diviem; bet tai kundzei vajaga būt trūkstošā kapitāla. Ofertes: Berlīnē «Lūtzow Str.»» - Vai vācu mākslinieki to būtu mācījušies no latviešu dzejniekiem?

* * *

DZĪVES PANĀKUMI

L i t e r ā t s: «Es neesmu velti dzīvojis! Es esmu dibinājis desmit izputējušu literatūras klubu, divpadsmit neiznākušu laikrakstu priekš kultūras ievešanas, un bez tam arī ir ticis drukāts no manis viens domu grauds.»

* * *

SAUCĒJU BALSIS

K. M a r k s s.

Brīvā zinātniskā pētīšana tautsaimniecības laukā sastop ne vien to pašu ienaidnieku kā visos citos laukos. Tās vielas īpatnējā daba, ar kuru viņa nodarbojas, sauc uz cīņu pret zinātnisko pētīšanu cilvēku krūtīs vissīvākās, visneapzinīgākās un visnaidīgākās kaislības: privātintereses fūrijas.

E r a s m s.

Neprātības tēvs ir - bagātības dievs Plutus.

F r a n k l i n s.

Noziegumi ir sekas no vajadzības un no trūkuma.

Ž a n s P o l s.

Nabadzība ir vienīgā nasta, kura top jo smagāka, jo vairāki cilvēki viņu nes.

S t j u a r t s M i l l s.

Nabadzība ir neskaitāmu garīgu un tiklisku ļaunumu māte, bet visļaunākais ir, ka paradums: redzēt sevi vienmēr apspiestu un nicinātu dara pazeminošu iespaidu uz visu raksturu.

H e i n e.

Jaunpilsoniskā sabiedrība grib izpriecas skurbā ātri tukšot pēdējo kausu, kā vecmuižnieciskā sabiedrība priekš 1389. gada - un arī viņa dzird jau priekšnamā marmora soļus no jauniem dieviem, kuri nepieklauvējot ienāks svētku zālē un apgāzīs galdus.

E m e r s o n s.

Atslēga katram cilvēkam ir viņa gars. Kaut gan viņš izskatās ciets un spītīgs, viņam tomēr ir stūre, kurai viņš klausa, tā ir ideja, kura nosaka visus viņa darbus. Viņš var tikai caur to kļūt pārgrozīts, ka viņam dod jaunu ideju, kura ir pārāka par viņa bijušo ideju. Cilvēku dzīve ir loks, kurš pats sevī attīstās; kurš sākas no neaptverami maza apmēra, uz visām pusēm izstaro jaunus, lielākus lokus un tā turpinājas vienmēr tālāk.

P e s t a l o c i j s.

Cilvēku prasījums pēc barības un patversmes, pēc dzīves, kas apmierina cilvēka dabu visā viņas pilnībā, ir, arī pēc dieva un kristīgas ticības sajēgas, augstāks par katru īpašumu un par visām vēsturiskām kundzības tiesībām.

E m e r s o n s.

Raksturs uz mani dara pašpieticības iespaidu. Es cienu to cilvēku, kurš ir pilnība; es viņu nevaru sev nekad priekšā stādīt kā vientuļu, nabagu vai izstumtu, vai nelaimīgu, vai lūdzēju, bet tikai kā pastāvīgu aizstāvi, labdari un laimīgu cilvēku. Raksturs nozīmē centralitāti jeb neiespējamību tapt atceltam vai nogāztam. Vīrs iekš mums lai rada sajūtu, it kā tas būtu masa.

H. D ž o r d ž s.

Kas neko nepiepalīdz, lai cilvēkus padarītu bagātākus, gudrākus, labākus un laimīgākus; kas dzīvo no citu darba, - tas ir, alga viena, ar kādiem goda vārdiem viņš tiek saukāts un ar kādu skubu mamona priesteri viņa priekšā vēdina vīraka traukus, tas ir taču tikai - ubags vai zaglis.

K ā r l a i l s.

Katrs īsts darbs ir svēts; katrā īstā darbā, un kaut tas arī būtu īsts roku darbs, ir kas dievišķs.

F r. Š i l l e r s.

Netici nekam, kā tikai savam prātam.

Ķ ī n i e š u s a k ā m s v ā r d s.

Gudrais prasa visu tikai no sevis, negudrais visu tikai no citiem.

E n r i k o F e r r i.

Zinātnē, kā dzīvē, nekas galu galā nau tik kaitīgi, kā noliegt patiesību tādēļ vien, ka viņas sekas varētu būt ļaunas.

I z b u d i s t u r a k s t i e m.

Nezināšana ir līdzīga apsegtam traukam ar nospiestu gaisu; dvēsele tanī ir ieslodzīta kā putns, ne viņa dzied, ne var spārnus cilāt.

L. F e i e r b a l i s.

Cilvēku barība ir cilvēku attīstības un pārliecības pamats. Ja gribat tautu labot, tad dodat viņai ne deklamācijas pret grēkiem, bet labāku barību.

P e s t a l o c i j s.

Nabagiem var palīdzēt tikai caur nabagiem pašiem. Bagāto dāvanas ir pa lielākai daļai ģifts priekš nabagiem, un, jo lielākas dāvanas, jo stiprāka un nāvīgāka ir viņu ģifts.

P e s t a l o c i j s.

Priesteri katrā gadījumā, kur vara cīnās pret tautu, stāv uz pirmējās puses; un viņi nevar citādi, viņi stāv viņas dienestā, viņi ēd vienmēr viņas maizi un ne vairs tautas maizi.

V. V e i t l i n g s.

Tēvu zemei, tai zemei no tēva, vajga būt mantojumam, kāds katram ir vajdzīgs priekš viņa uzturas un neatkarības nodrošināšanas. Bet, kad man nu tāda nau vai esmu piespiests citiem par labu strādāt, lai tie jo omulīgāk varētu izrādīties par kungiem, kā tad lai es šo tēvu zemi varu mīlēt?

M o n t e s k j ē.

Republikā ir vajdzīga - tiklība, monarhijā -. gods, despotiskā valdībā - bailes. Tiklība ir te nevajdzīga, gods būtu bīstams.

R ū d. J ē r i n g s.

Kas savas tiesības neizlieto, tas viņas nau pelnījis.

F i h t e.

Uzvar aizvien un nepieciešami sajūsmība par to, kas nau sajūsmināts. Ne roku vara, ne ieroču krietnums, bet jūtu spēks ir tas, kurš izkaro uzvaras.

M a r k s s.

Hēgelim domāšanas process, kuru viņš zem idejas vārda pārvērš pat par patstāvīgu subjektu, ir patiesi esošās pasaules demiurgs (uzcēlējs), un pasaule ir tikai viņa ārējā parādība. Pie manis taisni otrādi - ideālais nau nekas cits kā cilvēku galvā pārstatītais un pārtulkotais materiālais.

F. L a s ā l s.

Ir daži teikuši, ka vispārējās vēlēšanu tiesības neesot taču burvju zizlis. Nebūt nē! To es zinu ļoti labi; bet es jums teikšu, kas tās ir. Tās ir tas šķēps, kas pats dziedina brūces, kuras viņš iesitis. Ir pilnīgi iespējams, ka jūs pie vispārējām vēlēšanu tiesībām vienu, divas, trīs reizes vēlējat nepareizi. Bet vai tad politisks iestādījums tiek dibināts priekš tiem diviem, trim gadiem? Vispārējās vēlēšanu tiesības pamāca caur viņu lietošanu; un, ka jums nāks šī pamācība par labu, par to nau ko šaubīties. Jo pie jums intrese ir apziņas māte, un intrese ir auglīga māte.

J. G. F i h t e.

Kādas tautas īstā turība pastāv iekš tā, ka ar vismazāk grūtu un ilgu darbu sagādā sev visvairāk cilvēcisku baudu. Tai jābūt t a u t a s un ne dažu personu turībai; jo dažu personu visaugstākā turība ir bieži visvairāk uzkrītošā zīme un īstais cēlons t a u t a s visaugstākai nelabklājībai; turībai vajga izplatīties par visiem vienādā mērā.

R i č a r d s R o m b o l d s.

«Es neticu, ka dievs lielāko daļu cilvēku radījis ar segliem uz muguras un laužņiem mutē un mazu saujiņu cilvēku ar zābakiem un piešiem, lai jātu uz citiem.»

V e i t l i n g s.

Lūkojat apkārt sevim viļņojošos laukus, augļusmagos kokus, skaistās ielas un namus, kuģus uz jūrām, upēm un ezeriem, zemes ceļus un dzelzceļus, uz kuriem dažāda klimata ražojumi parādās zibens ātrumā, neskaitāmos lopus pa ganībām, piepildītās magazīnas, noliktavas un pagrabus, putnus zem debesīm un zivis ūdeņu dziļumos, zāles Alpu augstumos un rūdas zemesraktuvēs; bibliotēkās savākto gudrību, zināšanas pievilcību, zinātnes, apziņu, mākslu greznumu - viss tas, viss ir no dieva un pēc taisnības jūsu visu kopējs mantojums. Neļaujat sevi ilgāk par nerriem turēties!

M a r k s s.

Savā mistificētā veidā dialektika tapa par vāciešu modi, tādēļ ka viņa likās apskaidrojam pastāvošo kārtību. Savā racionālā veidā viņa ir pilsonības un viņš doktrinārajiem zinātniekiem par piedauzību un negantību, tādēļ ka viņa pastāvošās kārtības saprašanā ieslēdz reizē arī viņas negācijas (noliegšanas), viņas neizbēgamās bojā iešanas saprašanu; uzskata katru izcēlušos formu kustības plūsmā, tātad arī no viņas iznīcības puses; ne caur ko neļaujas imponēties; pēc savas dabas ir kritiska un -.

Ā b r a h a m s L i n k o l n s.

Taisnība vai netaisnība? tas ir lielais jautājums, kurš arvien joprojām paliks spēkā mūsu zemē, kad šīs nabaga balsis - tiesneša un Duglasa, un mana, - būs sen apklusušas. Šie abi principi: taisnība un netaisnība - ir tie, ap kuriem visā pasaulē top vestas cīņas. Tie ir tie abi principi, kuri no pasaules sākuma ir stāvējuši viens otram pretī un kuri nekad nebeigs viens otru apkarot. Viens ir cilvēces vispārējā tiesība; otrs ir pavēlnieka dievišķā tiesība. Princips paliek tas pats, kādā veidā viņš arī attīstītos. Tas ir tas pats gars, kurš saka: «Strādā tu un mocies tu, maizi pelnīdams; es viņu ēdīšu.» Vienalga, kādā veidā tas parādās vai kāda pavēlnieka mutē, kad tas savas pašas tautas ļaudis lūko pieveikt un no viņas darba augļiem dzīvot, vai arī kādas cilvēku sugas mutē kā atvainošanās izruna, kad viņa kalpina citas cilvēku sugas, - tas ir tas pats varmācības princips.

E m e r s o n s.

Dabā katrs acumirklis ir jauns. Pagājušais top vienmēr saēsts un aizmirsts; tikai nākošais ir svēts. Nekas nau drošs un zināms kā vienīgi dzīve, pāreja, dzenošais gars. Neviena mīlestība neļaujas caur zvērestu vai līgumu tiktāļ saistīties, ka viņa varētu atturēties pret augstāku mīlestību. Neviena patiesība nau tik cēla, ka viņa, varbūt jau rīt, jaunu domu .gaismā neizskatītos apnēsāta. Cilvēks vēlas ciešus, drošus apstākļus; bet tikai tādēļ, ka tādi neiestājas, ir priekš viņiem vēl cerība.

V e i t l i n g s.

Mielasts ir sagatavots, labā dabasmāte ir priekš visiem klājusi galdu, kopības princips var tapt dzīvē izvests, ja jūs gribat vien. Bet pirmie, kuri bij lūgti, tapa mazdūšīgi, kad propaganda diezgan ātri nenesa augļus. Citi baidījās no pūlēm un upuriem, kuri bij nepieciešami priekš propagandas; viņu personiskās intereses nodarbināja viņus vairāk nekā vispārības labums. Tā viņi palika puscenā stāvam, atstādami darbu citiem. Viņi algas nau cienīgi; jo patiesi: garīgo, apziņaspilno pašalgošanu to vīru krūtīs, kuri iztura līdz galam, to viņi nepazīst.

V e i t l i n g s.

Bailes ir gļēvības saknes. Cilvēkam vajga iznīcināt šo kaitīgo stādu un viņa vietā likt drošsirdībai dziļi iesakņoties. Ja gribat būt laimīgi, tad vispirms dzenaties pēc drošsirdības!

V e i t l i n g s.

Kad jums ir ticība un paļāvība uz jūsu taisno lietu, tad jūs viņu esat jau pa pusei iekarojuši. Jo ar savu ticību jūs varat kalnus pārcilāt. Bet ne aklā ticība ved pie mērķa, bet ticība aiz pārliecības.

V e i t l i n g s.

Dodat pierādījumus par savu drošsirdību un savu uzņēmību izvest cīņu par savu pārliecību. Rakstat uz saviem karogiem: «Mēs negribam vairs nabadzības un spaida.»

K. M a r k s s.

Ziemeļamerikas viceprezidents Vēds atklātos mītiņos izskaidroja: Pēc verdzības atcelšanas nākot uz dienas kārtību kapitāla un zemes īpašuma attiecību pārvēršana! Tās ir laika zīmes, kuras neļaujas apslēpties ar purpura mēteļiem vai melniem mūku svārkiem. Viņas nenozīmē, ka rīt notiks brīnumi. Viņas tik rāda, ka pat valdošās šķirās ataust jausmas, ka tagadējā sabiedrība nau ciets kristāls, bet organisms, kurš spējīgs pārvērsties un pastāvīgi atrodas pārvēršanās procesā.

K ā r l a i l s.

Nauda ir sajaukusi jēdzienus gandrīz līdz pilnīgai tiklisku jūtu iznīcināšanai lielā cilvēces daļā. «Īpašuma» apsardzība (jeb tā, kas ir «mans») - tas lielākai cilvēku daļai nozīmē «naudas», tas ir, tādas lietas, apsardzību, kura vismazāk ir mana (un kaut es to varētu apsargāt aiz tūkstots atslēgām), kura gandrīz nau vērts, ka es to saucu par manu. Nauda, īpašums, simbols top turēta svēta un visur aizsargāta caur bendēm, valgiem un karātavām, kamēr īstais priekšmets top nomests suņu priekšā.

V o l t ē r s. L ū g š a n a

Nau nevienas ticības bez lūgšanām. Visi cilvēki savās cerībās un bailēs ir piesaukuši dievības palīgu. Dievam ir savi nolūki no mūžības. Ja lūgšana saskan ar negrozāmiem likumiem, tad ir veltīgi dievu lūgt pēc tā, ko viņš jau pats grib darīt. Bet, ja viņu lūdz pēc pretējā, tad grib, lai viņš būtu vājš, vieglprātīgs, nepastāvīgs; viņu par tādu ieskatīt ir zaimošana. Vārdu sakot: mēs dievu lūdzam tikai tādēļ, ka esam viņu darinājuši pēc sava parauga; mēs ar viņu apejamies kā ar kādu turku pašu vai sultānu, kuru var sadusmot un pielabināt.

V o l t ē r s. K ā p u r s u n t a u r i ņ š

Priesteris Malbranžs pierāda augšāmcelšanos caur kāpura pārvēršanos par tauriņiem. Šāds pierādījums ir, kā redzams, tikpat ātri salūstošs kā tā kukaiņa spārni, no kuriem viņš ņemts. Domātāji, kuri prot rēķināt, ceļ aritmētiskas ieruņas pret šādu pierādījumu... Cilvēku ķermenis, viņi saka, kurš pārvērties par putekļiem un izkaisīts pa gaisu un zemi, top par labību, par saknēm, kuras mēs apēdam... Tādēļ ticis teikts, ka mēs visi esam cilvēkēdēji... Kā lai mēs nu augšāmceļoties atdodam katram to, kas viņam pienākas, paši neko nezaudējot no sava ķermeņa?

Dž. St. M i l l s.

Ņemt darbīgu dalību pie atklātības lietām ir jaunlaikos pirmais, kas paceļ galvu uz lielām intresēm un dziļiem apcerējumiem; ir pirmais solis laukā iz šaurajām indivīda un ģimenes patmīlības saitēm; ir pirmā izredze laukā iz ikdienas nodarbošanās lielā loka. Cilvēks, kurš kaut kurā brīvā zemē neņem intresi pie politikas (izņemot tos gadījumus, kad viņš uz to ticis vadīts caur audzināšanu), ir vai nu par neizglītotu, vai par muļķu, vai par patmīlīgu, lai ņemtu intresi. Un mēs varam droši teikt, ka tāds tikpat maz intresējas gar kaut ko citu, kas neattiecas tieši uz viņu pašu vai viņa personiskiem sakariem. Kurš vien ir spējīgs uz līdzjūtību priekš saviem līdzcilvēkiem vai savas dzimtenes, vai savas pilsētas, tam arī ir intrese pie politikas; un intresēties par politiku un nevēlēties, ka varētu savai balsij piešķirt svaru, - tas ir neiespējami.