RAINIS
VĒTRAS SĒJA
PAVASARA DZIESMA
I PAVASARAS PĒRKOŅOS
Lauzta ziemas bargā vara,
Atviz zaļa pavasara.
Svilpojošs vējš,
Dancojošs sniegs -
SVILPOJOŠS VĒJŠ
Svilpojošs vējš,
Dancojošs sniegs,
Kas viņiem laukā
Savvaļu liegs?
Kokiem no galvām
Lapas tie rauj,
Kupenes ceļam
Priekšā tie krauj;
Debes' un zemi
Kopā tie griež,
Pilsoņiem acīs
Slapjdraņķi sviež;
Vecākiem troņiem
Jumtus tie plēš,
Biezākos putekļus
Projām tie mēž;
Ne tos spēj sargi
Atgainīt nost,
Velti pret viņiem
Zobenus jozt;
Velti tos gūstīt,
Velti tos šaut,
Visu, kas satrupis,
Viņi var graut.
Svilpojošs vējš,
Dancojošs sniegs
Ziedons nāk, ziedons,
Kas to vairs liegs!
ZIEMEĻTĒVA LEDUS PILS
Uzvara, mūsu uzvara!
Tik ātra, tik spīdošai
Liels ledus kalns ir atšķēlies nost
Lēnām, ilgām, senām
Bij ko grauzt, ko rakt, ko kost!
Nu sākas kalnu velšanās
Cīņās un dūkoņās.
Lūko, tu, ledus pils:
Jau debess ir zils,
Skaidrs un spīdošs viss jums,
Saule atgriezusies uz mums -
Tavs nams jau sen ir izkurtis,
Viens grūdiens - un viss būs sakritis.
Uzvara drīzi būs galīga,
Tik drīzi nebij mums cerība.
Jau sprakst un brakst,
Plaisas veras,
Šķilas atplīst un krīt,
Gals, ja ne šodien, tad rīt;
Veļas, jau veļas,
Tvaiki kūp un ceļas,
Dārdoņa dārd,
Pērkons grauj,
Pavasaras vētra visu rauj,
Pēkšņi visapkārt iekliedzas:
Hoi ho! hoi ho!
Pirmā tā tikai uzvara,
Pirmā sniega kušana - -
Mesti ir kauliņi:
Brāžat uz priekšu, viesuļi!
LIELĀS VĒJA PLĒŠAS
Mēs vilkām lielās vēja plēšas,
Nepacietīgām kājām minot,
Un baltās kvēlēs sapūtām liesmas
Saules krāsnī;
Vārījās versme, karstums kaisa,
Visapkārt gāja uguns dvaša - -
Nu kusis sniegs, nu lūzis ledus,
Svabadas straumes tek.
Mākoņu blāķi veļas,
Un ceļas uguns dvašas vējš, -
Tas rauj sev līdzi visas pūsmas
Un visas vētras un negaisus;
Tas augus izvelk iz zemes
Un visus kustoņus iz alām.
Mēs paši visi aizrauti tiekam līdz,
Varenām rokām mūs paceļ auka,
Un kājas aizrauj straume projām
Līdzi, līdzi.
Troksnis modina visus:
Vizbu1ītes caur sniega segu,
Zālītes pabāž iz zemes galvu,
Pumpuri vaļā sprāgst
No neapturami briestošām sulām;
No tālām zemēm ziņkārīgi
Putniņi šurpu skrien:
Ziedons ir klāt, nudien!
Debess ir zils,
Augšām pacelsies gaismas pils!
GAISMAS PILS
Iz tumsas baismas,
Iz pekles plaismas
Pie dienas gaismas
Pils augšup žvīgo.
Iz važām šķeltā,
Pie saules celtā
Mirdz skaidrā zeltā,
Pār tālēm spīgo.
Un stalti - spīvi,
Visapkārt brīvi
Jaun-spirgtu dzīvi
Kā starus stīgo.
Kā mīlas glaime
Zied laime, laime,
Kā viena saime
Cilvēce līgo.
PĒC ILGAS GUĻAS
Dūmi laiski stiepjas
Pāri jumtu galiem,
Pavasaras gaisa pieguruši.
Lēni migla līņā,
Sniegi kūstot raisās,
Pus pa miegu bērzi staipa zarus,
Krūtis smagi ceļas
Kā pēc ilgas guļas,
Kā pēc ilgām, sāpēs ciestām dienām,
Vaigos paspīd sārtums,
Lūpas lēni smaida,
It kā neticot vēl jaunām vēstīm.
Plakstiņi tik smagi,
Acis kaunas gaismas,
Sirdis aizradušas prieka jūtas.
VĒL SAULE DUS
Vēl saule dus,
Bet pelēks svīst jau rīts;
Tik ilgi, grūti ir viņš sagaidīts -
Bāls gaišums lēni aizņem mākoņus,
Vēl saule dus.
Vēl saule dus,
Bet tumsas baigs jau grimst,
Kas visu nakti sitās, sirdis rimst.
Jau šaubas krīt, nu atlaid locekļus,
Kaut saule dus.
Vēl saule dus,
Bet drīz jau skanēs lauks,
Drīz celsies putniņi un ziedi plauks,
Tīs zelta autos saule ganiņus -
Vēl saule dus.
VAKAR UN ŠODIEN
V a k a r
Vētra pār jūru kauc,
Mākoņus kopā trauc
Aurā, aurā!
Tumsu un negaisu dveš,
Visu spīdumu dzēš
Jūras zaļā maurā,
Aurā, aurā!
Š o d i e n
Vēsma pār jūru šņāc,
Mākoņus projām vāc,
Klaidā, klaidā;
Saule pār līmeni slīd,
Mirdzoša jūra spīd
Liegi laimīgā smaidā,
Uzvaras gaidā.
SĪKAIS LAIKS
Šie sīkie ļaudis, šis sīkais laiks,
Un visam pāri šis pelēkais tvaiks -
Tur saucēja balss bez atbalss zūd,
Tie sīkā mierā un laimītē trūd.
Tie savas pierītes krunkās rauc
Un dziļdomīgi degunus šņauc,
Tie pūlas sirsniņu dzirkstēs pūst,
Bet kā lai liesmas iz plēnēm plūst? . . .
Viss aizpūsts prom, viss noslaucīts nost!
Ā! o!
Tā bij! tā bij; ho! tā vairs nau.
Laiks tapis liels, ej laukā, rau!
Tvaiks aizpūsts prom, miegs noslaucīts nost,
Vairs nevar dūmi acīs kost.
- - - - - - - - - - - - - - - - - - -
- - - - - - - - - - - - - - - - - - -
PATS NĀMĀKAIS
Ikviens, i pats rāmākais nemierā,
Pajautā tam tikai klusumā,
Teic: vai tā ir labi, vai patīk tev sals?
«Ū, klusāk; tas māc mani, klāt jau mans gals,
Vairs izturēt nevar!» - «Tad neturi.»
- «Jā, ko tad mēs varam, mēs nabagi.»
- «Bet visi līdz?» - «Tad gan, tad gan,
- Jau visas malas no pavasras skan,
I nabagam slikti, i bagātam,
Mēs visi šo ziemu nolādam.»
Ikviens, i pats rāmākais nemierā,
Bet runāt . . . jau klaji to pārrunā.
Tik visi līdz - tad gan, tad gan,
Jau visas malas no pavasras skan.
TĀ NEPALIKS
Tā nevar palikt - un nepaliks,
Par velti cerat, ka straume sīks,
Ka ūdeņi pārskries un aprimsies
Un atkal viss pa vecam ies,
Lai ledus cik stipris, cik skaisti mirdz,
Pēc brīva, pēc dzīva ilgojas sirds -
Tā nevar palikt, tā nepaliks:
Līdz pašam pamatam jauns viss tiks!
PAVASARAS ZAĻĀ VARA
Pat visvecie, līkie bērzi
Tērpjas uzkrītoši zaļi,
Ķērkstoši, bet toties skaļi
Maigas jūtas izteic kraukļi.
Tie tie paši kraukļi, kuriem
Darbs gar nāvi tik un maitām, -
Tagad viņus saldām saitām
Velk uz dzīves pavasaru -
Paies laiks - tie kraukļi gudri,
Paņems sev to labo tiesu,
Tad tie knābs i dzīvo miesu,
Slavēdami pavasaru.
Un tie vecie, līkie bērzi -
Drīz tiem kauns būs zaļā tērpa,
Nodzeltēs tiem matu cērpa,
Sēri nokārsies tiem zari.
Tomēr tagad līkie bērzi
Līdzi tērpjas spirgti zaļi,
Gudrie kraukļi nedrīkst skaļi
Pretī runāt pavasarai.
VECU ĻAUŽU STĀSTI
Šinīs dienās top meži brāzti -
Sabrūk pār zemi dzīvības lāsti.
Ir vecu lauku ļaužu stāsti:
Kurā dienā top meži brāzti,
No tā laika pēc mēneša
Nāk galīga sniega kušana -
Nāk ziemas valdības pēdējs gals,
Sabrūk viss viņas stingrums un sals:
Sniega mirdzošās pilis grūst,
Ledus cietokšņa sienas kūst;
Varenās ēkas, kas mūžiem bij celtas,
Sakrīt tik ātri, no saulstariem šķeltas;
Važas, kas turēja sakaltus
Strautus un upes, un ezerus, -
Kas visu dabu sažņaudza,
Aukstums, kas visu nāvēja, -
Kas norēja zāli un puķītes,
Kas aizdzina strazdus un zīlītes, -
Kas brīvajām dziesmām lika klust,
Pašiem dziedātājiem pa svešatni zust; -
Tas tagad beigās nozūd pats
To griezdamies samaļ laika rats. - -
* * *
Kā visu sals bija postījis
Laukā un mežā notuļis!
Kā visa dzīva kustoņa
Bij kūtīs un alās ietrenkta!
Kā bailīgi mājās turējās
Katrs savās šaurākās robežās!
Kā nerunāja, tik čukstēja vien,
Kā drebēja mūžam, nakt' un dien'!
Draugs draugam pārstāja uzticēt,
Visas domas sev vajdzēja paturēt;
Visapkārt bij nodevība un spiegi,
Un nakts, un klusums un nāves miegi . . .
Sals tagad beigās nozūd pats,
To griezdamies samaļ laika rats!
* * *
Tā mūžam tas bijis un mūžam tā būs -
Kas domāja to, ka viss reiz grūs?
Kas visu grāva, tas sagrauts pats,
Uz mums ir atgriezies saules skats.
* * *
Sals nesaprot vien, kas noticis-
Viņš pats savai varai bij ticējis;
Ka mūžam tā bijis un paliks ar,
Ka vērsties nekas ne spēj, ne var.
Sals pikti meklē, kas vainīgi:
Tie būs gan tie gājēji - putniņi;
Pa pilsētām, laukiem tie apkārt skrien
Un ziedoņa vēstis sludina vien;
Viņš lietu un krusu uz galvām tiem ber
Un atpakaļ dzen tos, un sprosto, un ķer.
I zālītes zemās šķiet vainīgas,
Ka asnus caur sniegu laidušas, -
I dzīvības sula, kas zaros kāpj,
I kustoņa, kas iz alām rāpj;
Visapkārt šķiet visi tik dumpnieki,
Kas ķerami, karami, kaujami!
Sals apsardzību steidz stiprināt,
Lai visu, kas dzīvs vēl, var stindzināt,
Visā zemē kara stāvoklis,
Tad zemē būs miera miteklis!
* * *
Ak, nejēga sals, viņš nesaprot,
Ka vainīgs ir laiks, kas sauli mums dod:
Laiks piepildījies, viss mainījies,
Lūk, saule, pats pamats ir apgriezies.
Tā dzīvina visus, tā vainīga,
Tā visus par varoņiem padara:
Ka salam par spīti putniņi dzied,
Ka sniegam cauri asniņi iet,
Ka arī pats biklākais drebēt beidz
Un līdzi brāļiem cīņā steidz -
Bars veļas kā spēka mutulis:
Nāve, kur ir tavs dzelonis?!
Laiks piepildījies, viss pārvērties,
Pats saules pamats ir apgriezies.
* * *
Šinīs dienās tiek meži brāzti:
Piepildās vecu ļaužu stāsti
Sabrūk pār ziemu dzīvības lāsti!
PAVASARAS VĒTRA
Gar visu vakarpusi putens ceļas
Pār kalniem atnāk ledus lauzējs vējš,
Kā vilnis debesjūrā zemjup veļas,
Brūk lejā krākdams, neturami spējš.
Gaiss apkārt nodreb drūmā rūkoņā,
Pret krastu selga bēg un viļņi šķeļas.
Kur vēja smagie soļi sper, tur brākš,
Biezs, mūžiem kaltais ledus vairogs sprāgst,
Un vižņi šķīst un lūst kā stikla šķilas,
Kad smejot zēni jauniem zābaciņiem
Skrien rītos ledu paltēs saspārdīt.
No vēja brāzmas jūra iekaucas,
Ar šalti augšā šļaksta bangu šļāces,
Plīst viļņi, putas šķīsi, un apkārt šņāc,
Iz viļņu šķeltnes kūpot izšaujas
Liels, dūmains, bezveidīgs un sprauslojošs,
Kā kalna galva baltiem putu matiem,
Iz mutes garaiņi, pār acīm ūdens: -
Pats jūras vecis galvu pabāzis,
Tik zils un sarkans sejs kā nopliķēts,
No aukstuma un dusmām trīcēdams,
Tā noskaities par traucēkli, ka plīst,
Neviena vārda nevar parunāt,
Bet špetnā balsī tikai rēc kā zvērs,
Ka visi krasti dreb no kaukoniem.
Bet vējš tik skaļiem smiekliem pasmejas,
Vēl paplēš veča slapjo cekulu
Un tālāk drāžas rībot, smejot, brazdot,
Līdz smejas kaivas sgilgtiem kliedzieniem
Un atraisītiem spārniem vētrā līgo.
Vējš tālāk drāž pār kāpām, smiltīm, laukiem,
Traks troksnis, viesuls, putekļi un nemiers,
Un mošanās, un karš, un cīņas seko.
Pār kūtriem miera mežiem brāžas vējš,
Un, kur viņš uzbrūk, visi koki dreb;
Pret klintīm, namu jumtiem, cits pret citu,
Kur kurais - spēdams, bērzi zariem slienas
Un lūko pieturēties pielīkstot,
Lai neapgāztos vētras niknumā,
Klūp, paceļas un krīt, no jauna grābti,
Un zarus staipa lūdzot: - vētra brāž,
Pa gaisu pēkšņi aizsviež vārnu baru,
Uz priekšu grūžot, ka tās pārmetas
Un saspurotas neveikli steidz glābties,
Kad, atkal sviestas, ķērcot aizkunkuro.
Šņāc garām sniegs, ar jūras smiltīm jaukts,
Pa sausiem zariem drāž; tie lūst un brakš,
Aiz dusmām platos plecus priedes rausta,
Ar slaikiem stāviem smuidri izlokoties
No pārvarīgās brāzmas, galvas krata,
Kad tumšie mati acīs nokaras.
Švīkst atkal garām mutuls putekļu,
Ar raušanu rauj skaļas, plosās vējš,
Plēš kokos vējplīsas ar trakām steigām,
Vai visa gada mēslus sagrābdams,
Vai raudams zemē ziemai gultas veļu,
Vai visu pārkratīdams, vēdinādams
Un piesmakušo ziemas istabu
Caur cauri izpūzdams ar svaigu dvašu,
Līdz pašam pēdīgajam kaktiņam
It visu smalki tīri noberzdams,
Ka nepaliek ne krislīts. Skrej un ķer,
Un visur ieskatās, un parausta,
Vai vietā viss, vai stipris, jauns un audzējs,
Vai jumti turas, ēkas, pīlāri?
Kurš vājš, to salauž vienās drumstalās.
Un atkal ārā brāž atņemdamies,
Visgarām tīrumus un ielas mēž,
Bez žēlastības koku matus sukā,
Grūž sniegu nost, lauž veco ledu pušu,
Kā galdu notrin ceļu braucējam,
Jo vējš jau cerē pašu lielo kungu,
Kurš zaļās zīda drēbēs atvizēs,
Kas izmargotas baltiem ziedu rakstiena,
Ar zeltu cauraustas un smaršu pilnas,
Vējš pūš, lai pīšļus neskar goda tērps,
Lai smalkās kurpītes nau jāmērc paltēs,
Lai vecā dzīve jauno netraucē,
Kas, elpu aizturot, sen trīs un gaida,
Līdz atjās liegā vēja vēsmiņā
Uz balta zirga mūžam gaidītais
Un mūžam tēlotais un sludinātais,
Un visa remdētājs un piepildītājs: - -
Tik lēni, liegi kumeļš atsoļos,
Ka zāle nelieksies zem viņa kājām,
Ka ziedu puteklīši nenobirs
No segas zīda pušķu skariņām,
Tam drēbes balta, caurspīdīga zelta,
Tam pati mīļā saule galvā mirdz,
Tam baltās rokās laistās miers un laime, -
Tad smaids pār zemes vaigu pārlidos,
Tad laika šalkas klusi aizviļņos
Un mūži apstāsies, kas rit bez skaita,
Laiks atelst ies, un beigsies viņa gaita.