RAINIS
VĒTRAS SĒJA
PAVASARA DZIESMA
Rasmības pilnu pūru
Lej pavasarmākoņi.
III VĀRTUS VAĻĀ
Lai ir grūt',
Vajag spēt:
Stipram būt,
Uzvarēt.
Visapkārt naidā sastingušas sejas -
NĀVES ZĪMĒTIE
Visapkārt naidā sastingušas sejas, -
Uz pierēm nāves pirkstiem zīmētas,
Tās mutes šiepj un zobus ņirdz, un smejas;
Ne kaulā pat ne dzirkstes dzīvības.
Tur velti sirdis degt ar jūtu liesmām,
Kā velti ugunskuru ledū kurt,
Kā ziemu neaizdzīt ar ziedoņdziesmām;
Tur pašas saules versme var tik gurt:
Tik jaunos zaros spēj tā dzīvi burt.
BEZ SAVAS DZĪVES
Jums pašiem savas dzīves nava,
Kas spēcīgi iz iekšas augtu, -
Nu liekas jums, ka viss jūs žņaugtu;
Nau lepnuma, nekā nau sava,
Ko sev kā zvaigzni pierē spraustu:
Jums atliek tik, lai visu lielu skaustu.
GODĪGS LIBERĀLS
Viņš ar reiz līdzi bij, bet atpakaļ
Turp atgriezies, kur sākās viņa gaita -
Sīk-sīki tekot - takts trīsastotdaļ -
Pa lielceļu, kur drūzma plūst bez skaita.
Nu dzīve iet tam atkal veco ceļu,
Viņš lielās dzirnās līdzi maļ un maļ,
Un teic, ka uzveikt nevar zelta teļu;
Viņš maldus smej un skaļi mieru pauž,
Kad krūtīs k1usi paša riebums grauž.
DVĒSELE DZIĻĀ
(E. R.)
Dvēsele dziļā,
Nepiepildāmā,
Kvēlo un salksti
Neizsakāmas
Mīlestības;
Dvēsele bagātā,
Tu tikai salksti,
Lai tevim būtu
Vairāk ko atdot:
Domas un jūtas
Dziļākas atdzimst,
Tu viņas kaisi
Devīgām rokām
Kā sēklu valganā zemē. -
Tu uzņemtos visas sāpes,
Raudātu visas asras,
Bet dzīves pabērņi
Tavu balsi nedzird,
Tik neizsakāmi mīksto,
Iz sirds dziļumiem plūstošo. -
Vientuļa, miegaina
Pasaule tālāk iet,
Tai netop ne karsti, ne auksti,
Tā nespēj sajust,
Tā nespēj domāt,
Tā vienmēr soļo
Zem jūga stenot.
Un nepacietīgā dvēsle
Sarauj saites,
Traucas uz augšu
Iz dziļākiem dziļumiem,
Niknākās sāpēs,
Negantās dusmās
Tā mutuļiem izverd
Lāstus un draudus,
Kā zemes trīcē
Lavu un akmeņus
Vulkāns.
Bet miegainā pasaule,
Iz guļas rauta,
Sit tevi krustā. -
Dvēsele dziļā,
Nepiepildāmā,
Kvēlo un salksti
Neizsakāmas
Mīlestības.
ZVANS
Beidzamais sitiens
Jau noskanējis:
Zvans tāli pār laukiem
Skaņas lējis,
Ar vara mēli
Ir vēsti paudis,
Saucis un cēlis
Aiz mežiem ļaudis.
Vēl sevī notrīsot
Nodun skaņas.
Gaist saucēja balss
Bez miņas, bez zvaņas.
TĀLAS NOSKAŅAS
Tālas noskaņas
Zilā vakarā
Likās klīdušas
Plašā klajumā.
Tāli atskrejot,
Vietas nerodam,
Nakts tām nemanot
Sirdis aizslēdzam.
- Ak, jūs vērīgi
Viņas klausījāt?!
Ko tad? - šaubīgi
Galvas kratījāt.
Tumsa vakarā
Melnu segu klās,
Puiši pieguļā
Gurdos zirgus jās, -
Rītu rasa līs
Zaļā zālītē,
Ganiņš govis dzīs
Pašā agrītē.
Tie tās meklēt ies
Basām kājiņām,
Klusi klausīsies
Lēnām noskaņām.
Kas reiz iztālim
Sēri skanēja,
Līksmi ziedonim
Dzied no tuvuma;
Laika šalkas trīs
Manā tēvijā,
Visi lauki drīz
Dunēs dūkoņā.
SIRDSASINIS
Tu devi savas sirdsasinis,
Ko visu aptvert un veidot spēji, -
Ne grauds no tava nau uzdīdzis:
Tu sausā akmens laukā sēji.
Ies gadi, šis augums būs izmiris,
Tad lietu un zelmeni atnesīs vēji:
Ap zaļo tīrumu sveši vaigi
Brīnoties stāvēs - tu dusēsi maigi . . .
PRIEKŠ KĀ TU DZIEDI ?
Priekš kā tu dziedi?
Vai pats to zini?
Priekš kā tie ziedi,
Ko pļavā šķini?
Tu sirdī tos plūci,
Tu dvēslē rāvi,
Sūrstošo brūci
Sev ieplēst ļāvi;
Tu pilnām rokām
Ber ziedus uz ielas,
Ar tavām sirdsmokām
Ļaudis lielās.
Ņem zāļot, vārdot
Kaites vājam,
Vēl nes tos pārdot,
Vēl samin kājām.
* * *
Ak, ziedu kvēlo
Man audžu audzes, -
Vai tos lai žēlo
Priekš jaunās draudzes?
Lūk, manu ziedu
Meitiņas liecas, -
Ko vaļīgi sviedu,
Rok' rokā sniecas:
Tā puķu krāsas,
Tā smaršu bauda,
Tā savas māsas
Sev matos sprauda;
Tur paspīd smaidi,
Tur acs top valga -
Ko, sirds, vēl gaidi?
Tā tava alga.
KO SĒJĒJS BĒDĀ ?
Vēl diendienas cauri
Līst lietu lieti,
Mirkst purvā druvas,
Nīkst zaļie dzieti.
Vēl diendienas cauri
Brāž auksti vēji,
Rauj jauno sēklu,
Ko tikko sēji.
Ko sējējs bēdā?
Lai nāk i sniegi,
Viss salā sastingst,
Viss aizmieg liegi.
Tas miegs, ne nāve -
Ļauj asniem dusu,
Tie pieaugs spēkā
Un briedīs klusu -
Un saules zobi
Kad ledu grauzīs,
Tie saulei pretī
Sev ceļu lauzīs.
BALSIS IZ MIGLAS
Šalc vējš un zaļos zarus kuļ;
Es skatos caur ziedošo zāli,
Kā mūžīgos tvaikos pilsēta guļ,
Visapkārt tai migla tāl-tāli.
Aiz pelēkās miglas dobji dūc
Kā apspiesti vaidi tik drūmi,
Kā zvani dun, kā klaudz un rūc,
Kā raud . . . bet visu māc dūmi.
Līdz kalniem ar vēju tik noskaņas klīst
No pilsētas trokšņiem un vaidiem,
Pret zaļiem zariem noskaņas šķīst,
Vējš izmētā viņas ar smaidiem.
Kur vaidu atbalss uz puķītēm krīt,
Tās lēni galviņas loka,
Un rasa zilziedu actiņās spīd:
«Kas jūs bez gala tā moka?
Ko balss jums tik vāja? Ko bālis vaigs?
Ko acis tik drudžaini raugās?
Še nākat dusēt, še maurs tik maigs,
Še sargam stāv egles tik šmaugas!»
- «Mēs nenākam dusēt, nedz atvaļu ņemt,
Tik redzēt reiz sauli bez tvaikiem,
Mums tumsu un miglu liktens grib lemt
Šai dzīvē uz mūžīgiem laikiem.»
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
* * *
Šalc vējš un zaļos zarus kuļ;
Es skatos caur ziedošo zāli,
Kā biezos tvaikos pilsēta guļ,
Visapkārt tai migla tāl-tāli.
ZIEMAS NOVAKARS
Iedzeltenā, nespīdīgā gaismā
Saule ziemas novakaros aiziet
Dienu dienā vienmuļīgu ceļu;
Garās naktis staipās žāvādamās - - -
Es taču nevaru naktis ātrāk padzīt,
Sauli ilgāk noturēt zemes virsū,
Zemes vaigu atgriezt saulei pretī:
Dzelt es tik varu jūsu saules ilgas,
Kurt jums krūtīs karstas dusmu kvēles,
Pirkstiem aizskart pusdzijušās brūces,
Lai ar nakti jūs man neaprastu,
Neticētu tumsas mūža varai.
VAROŅU LAIKS
Ilgu pilnas
Garas dienas
Vienmuļ-sērās
Virknēs sienas,
Tumši draudošas naktis nāk.
Ilgu pilnas
Klusas dziesmas,
Nebeidzamas
Slēptas briesmas -
Tās tik sirdis vēl sajust māk.
Ikdienībai
Vien ir vara
To par dievu
Sevim dara,
Pielūdz, upurus trīsot tai vāk.
Ak, jūs vārgās
Baiļu sirdis!
Vai neviens vēl
Neizdzirdis:
Varoņu laiks savu gaitu sāk!
MEMORANDUM
Gaidīt jūs gaidījāt ilgi
Un cerējāt mūžus pēc mūžiem;
Retu reiz prasījāt ko, -
Ticīgi lūdzāties vien.
Gaidīt un cerēt ir labi,
Un rātni ir prasīt un lūgties:
Labāk ir negaidīt daudz,
Neprasīt, nelūgties - ņemt.