RAINIS

VĒTRAS SĒJA

PAVASARA DZIESMA

 

 

                                                                            Labāk ir negaidīt daudz,
                                                                                Neprasīt, nelūgties - ņemt.

 

 

IV  SKREJOŠAS UGUNIS

 

Ugunis zīmes dod
Visapkārt atbildi rod.

 

 

                                                                                        Pa ielām šurp un turp
                                                                                               Paspīd uguns un skrien. -

 

SKREJOŠAS UGUNIS

 

Pa ielām šurp un turp
Paspīd uguns un skrien,
Novelkas spīdoša švītra;
Uzliesmo atkal un zūd,
Zvana, un rati rīb,
Ļaudis nemierā baidās:
Kas ir? vai deg? kur pasprucis uguns?
Jeb vai tur nāk? - Nāk viņi?

Blāzma zudina debesīs,
Tālumā skaļi kliedz,
Paskrien garām bars,
Tad atkal viss ir klusu
Un gaida
Vienās bailēs un uztraukumā.

Bet ugunis šaudās šurp un turp,
Arī tur tāli, lūk,
Aiz pilsētas nomalēm
Pie paša debess apvāršņa
Sīciņa liesmiņa pazib
Kā jāņu tārpiņš.

Tur vēl, un tur vēl,
Arvienu vairāk un tālāk;
No kalna uz kalnu dzirkstes lec,
Viet-vietumis
Skrejošas ugunis,
Kā saziņā

Visā tālā tālumā,
Kā gaida ko,
Kā gatavo - - -

Skrejošas ugunis
Visnotuļis.

 

 

 

KĀVI

 

«Lūk, sarkani kāvi
Debesīs mācas,
Pauž karu, postu un nāvi!»

Jūs, trīcošie nelgas:
Sen kari sācās,
Jau bango kā pasaulsjūru selgas.

Ne kāvi tur kaujas,
Tur ugunis spīgo,
Pa jūsu jumtiem jau liesmas šaujas.

Jūs guļat un guļat,
Bet liesmas līgo;
Pat nomodā ūdeni piestā tik kuļat.

Lai kopā vācas,
Lai sargāties mācās,
Lai cirvji žvīgo!

 

 

 

JAU GRUMBĀS DEBESIS PIERI RAUC

 

Jau grumbās debesis pieri rauc,
Bet vājās sirdis pie cerības kļaujas,
Tās paļāvību par drosmi sauc,
Uz mīlīgām vēsmām un brīnumiem ļaujas;
Tās mirdzošiem tauriņiem pakaļ trauc,
Kad grumbās jau debesis pieri rauc.

 

 

 

FILISTRIS APRĪLĪ

 

«Te snieg un salst bargāk,
Te atlaižas, kūst,
Te saule, te putens,
Te vēji un žūst. -

Teic, kas tik te iznāks?
Kāds būs gan tas gals?
Vai panāks ko ziedons
Jeb atkal būs sals?»

Kas iznāks? kas daļa?
Lai iznāk, kas grib!
Prom ziema, nāk vaļa,
Lūk, saule kā žib!

Lai sniegs nāk, lai lietus,
Sauc tā to vai tā -
Cik ilgi sniegs valdīs?
Ies neziņā.

Lūk, zeme pate
Jau vaigu griež
Pret sauli - un ziemai
Tiesu tā spriež!

 

 

 

KĪNIEŠU PRIESTRI

 

Pie zilām, skaidrām debesīm
Iet saule augšup, bet iztālīm,
Bet iztālīm tai briesmas draud,
Teic ķīniešu priestri, un tauta raud
Pēc saules, mīļās saules.

Liels pūķu bars sauli aprīšot, -
Tad zeme tumša palikšot, -
Lai labāk to svecīšu gaismiņā
Mēs trīsot šaurā istabā
Pēc saules, mīļās saules.

Lai raudot un lūdzot ar vaimanām,
Ka sirds taptu mīksta tiem varmākām,
Lai soloties mūžam tiem paklausīt
Un turēties rātni, un neprasīt
Pēc saules, mīļās saules. -  -

Mēs neticam vairs tiem priesteriem,
Nedz visiem tiem briesmīgiem baidekļiem;
Tik brīdi tie aptumšo sauli, tad gaist, -
Lai mūžam tautas dvēsele kaist
Pēc saules, mīļās saules.

 

 

 

VECAIS RUPUCIS

 

Reiz dzīvoja vecs, vecs rupucis,
Pils tumšākā kaktā ielīdis;

Tik ilgi viņš ārā nenāca,
Līdz kurls, mēms, aklis palika,

Līdz tika pret visu, visu vienaldzīgs,
Bez gala īdzīgs un - saprātīgs.

Tad uzdeva viņam, lai uzlūko,
Ka visur prātību ievēro,

Ka domas un runas, un rakstieni,
Ka viss, viss būtu tik prātīgi,

Lai viss pa vecam paliktu vien,
Lai rimtos, kas aplam meklē un skrien.

Un uztupās virsū rupucis
Uz visu, kas garā bij uzdīdzis,

Viņš visu, kas dzīvs bija, koda nost
Un sazelēja, ko nespēja kost.

Cik tāli tas ķetnām aizsniedza,
Ap viņu apkārt viss nonīka.

Bet aklam tik taustes aploks, - tas šaurs,
Viņš neredz, ka apkārt zaļo maurs,

Ka maurā puķes un krūmi zied;
Kurls nedzird, ka tūkstoškārt ziedons dzied.

Zēni veci ar zariņiem kairina,
Viņš nevarīgs ģifti izspļauda.

Uz viņu vairs negriež vērības,
Tam garām dzīve aizsteidzas.

Bet rupucis savelkas niknumā,
Pats sevī mazs maziņš čokurā,

Un raujas, un raujas, līdz sakaltīs,
Ja sakaltis nau vēl, tad notiks tas drīz.

 

 

 

MĒRENS VĒJIŅŠ

 

Pār upi mērens vējiņš pūš,
Un līdzā segā viļņi ceļas, -
Tā vētra nau, kas alptām grūž,
Ka viļņi šķīst un plīstot šķeļas.

Mēs gribam aukas, kas brāž,
Kas viļņus kā vaļņus gāž -
Pāri, pāri!

Pār upi bālgans spīdums skrej,
Tam skati maigi pakaļ sēro, -
Tā saule nau, kas ņirbot dej
Un, acis apžiļbinot, zvēro.

Mēs gribam sauli, kas spiež,
Kas miegainās acis griež -
Vaļā, vaļā!

 

 

 

AUGONS

 

Sen sirdis ciešot
Ēdas un rūgst,
Tur naids un špetnums
Kā augons tūkst;

Viss maigums un mīļums
Ar ģifti ir jaukts,
Svaigs dzīves avots
Ir tekot traukts -

Jūs, jūs tie! Ko gaužat:
Kas būs? Kas nāks?
Tik pielūkojat,
Kad augons sprāgs!

 

 

 

LAI NĀK KAS NĀKDAMS

 

Šīs lielās dienas tev liecina,
Ka nestāvi viens vairs uz klajuma.

Ap vientuļo bērzu izaudzis
Jauns svaiga sila zaļoksnis,

Pār cirtumiem atkal pārklājies mežs,
Uz lauku spirgtu dvašu dveš.

Cik tāļi bērza galotne redz:
Visapkārt novadus zaļums sedz -

Nau, nau tavas ilgas vī1ušas,
Nau veltas bijušas ciešanas;

Nu dziļi elpu atņemas krūts:
Lai nāk kas nākdams, nekas vairs nau grūts.

 

 

 

JAUNAIS LAIKS

 

Tas jaunais laiks, kas šalkās trīs,
Tas nenāks, ja ļaudis to nevedīs;

Ikvienam ir rokas jāpieliek,
Lai lielais darbs uz priekšu tiek;

Ikviens lai uguni kurina,
Kas visu pasauli sasilda;

Lai palīdz katris to namu celt,
Kur vien tik cilvēces laime var zelt,

Kur katris ir iecelts saulītē,
Ar visiem kopā gavilē.

Bet jaunais laiks, kas šalkās trīs,
Tas nenāks, ja ļaudis to nevedīs.

 

 

 

PAR SPĪTI

 

Kur ir tāda vara
Kas tevim ko dara?

Ne mūžam ne dusa!
Lai lietus, lai krusa
Tev pretī tiek dzīti,
Tu traucies par spīti!
Lai saltu vai tvīktu,
Viss apkārt lai nīktu,
Tu traucies par spīti -

Kur ir tā vara,
Kas tev ko dara?

 

 

 

GARĀM !

 

Garām, garām!
Nau manim vaļas,
Gar mežiem, gar ciemiem -
Kas man tur daļas?

Garām, tik garām!
Lai nāk kas nākdams;
Pa sniegiem, caur dobēm
Zirgs sprauslo krākdams.

Garām, tik garām!
Stāv laime malā:
Heijā! sēd iekšā!
Un tālāk salā!

Garām, tik garām!
Tu esi mana,
Heij! heij! vai dzirdi,
Kā zvani zvana?

Garām, garām!
Caur salu, caur nāvi!
Heij! pretī karam,
Lūk, kaujas kāvi.

 

 

 

PĀRPILNĀ MĒRĀ

 

Vai visas šīs jūtas,
Kas krūtīs tā jaucas,
Kas kūso un puto,
Uz ārieni spraucas,
Sev sirdī var saspiest?
Var teikt, kā tās saucas?

Tās šaudās un raustās,
Tik jaudas tās valdīt;
Aug augumā briestot,
Sirds trauku grib skaldīt,
Sprāgst laukā un mīlā
Šo dzīvi grib saldīt.

Ņem kūsošo sirdi,
Nāc laukā, nāc ļaudīs:
Kvēl sejas, mirdz acis -
Tās apskaus, tās baudīs,
Tās mūžīgu koplaimi
Nākotnei audīs.

 

 

 

NĀK JAUNA CILTS

 

Debess un saule,
Un plaša jūra,
Slaikas priedes
Un zāle, un smilts -

Un stipra sirds -
Tās tev iekš pūra;
Tev vasara tuvu,
Tiks gaišs un silts.

Dzied prieku tiem,
Kam cīņa sūra:
Dūc tava jūra,
Nāk jauna cilts.

 

 

 

TAVA LAIME

 

Tu savu sajūsmu devi:
Nāks laiks, un mīlēs tevi;
Un, ja tavas acis to neredzēs,
Ja mūžam ar tevis nemīlēs -
Tu tomēr to darījis esi,
Tu darbā savu laimi nesi.

 

 

 

MŪŽĪGĀ SASKAŅĀ

 

Nekas man nevar kaitēt,
Nekā es nebaidos,
Es bojā neaiziešu,
Kaut arī nobeigtos.

Tai diktā jūras šalkā
Un meža šņākšanā,
Un vētras vara balsī
Es skanu saskaņā;

Tais mākoņos, ko viesuls
Pār zemi virpās griež,
Tai straumē šalca līdzi,
Kas putas krastā sviež.

Un, kad no rīta vējiņš
Iet lēni pastaigāt,
Es viņa dvēsmā laižos
Jūs mīļi sveicināt.

Nāks vakars, dzisīs saule
Un durvis cieti vērs:
Tas sārtais blāzmas spīdums
Pie sevis mani tvers.

Nekas man nevar kaitēt,
Nekā es nebaidos,
Es bojā neaiziešu,
Kaut arī nobeigtos.