RAINIS
ZELTA ZIRGS
SAULGRIEŽU PASAKA PIECOS CĒLIENOS
TREŠAIS CĒLIENS
Stikla kalna pakāje. Pa abām malām stāvas klintis, vidū lēzenums. Klintis zilganas un zaļganas, stikla un ledus krāsās, ar baltiem sniega plankumiem; tāpat sniegs arī uz kokiem. - Kalna nokāres priekšā laukums. Pa labi domātas karaļa teltis kulisēs; pa kreisi laukums, atžogots ar virvi - žoga iekšpusē laukumā stāv glīti ģērbtie ļaudis, ārpusē vienkāršie. - Rīta agrums, priekš azaida. Kalns apspīdēts no bālas gaismas.
1. skats
(Ļ a u d i s stāv un gaida, dzirdama klusa runāšana. S a r g i bīda nost no kalna un žoga.)
VIENS NO ĻAUDĪM LAUKUMĀ
(Uz kalnu rādīdams.)
Spīd kā ledus saulē, nemaz nevar virsū skatīties!
KĀDS SAIMNIEKS
Un kāds slidens! - Ak tad te nu būs visiem jākāpj augšā, lai dabūtu to karaļa meitu!
OTRAIS NO ĻAUDĪM
Tev jau nebūs jākāpj; tev naudas diezgan, tu varēsi atpirkties no tā sloga.
SAIMNIEKS
Areče! Es jau taisni gribēju kāpt, lai taptu par karaļa znotu.
PIRMAIS
Nez vai tev pašam tik nau sieva mājās? Ko tā teiks, kad tu kāpsi pēc svešām princesēm?
KĀDS JAUNEKLIS
Ak, cik skaists tas stikla kalns! Un tur augšā tā skaistākā princesīte!
NABADZĪGS VĪRS
Kad jau nu ar reiz nonāktu lejā no augstā kalna tā princesīte, kura ir pati laimīte zemes virsū! Gaidām jau nu mēs, gaidām sen!
ĻAUDIS
Gaidām sen, gaidām sen.
PIRMAIS
Kad jau jel šodien kāds spētu uzkāpt tur! Kad šodien neuzkāpšot, tad jau mūžam nenākšot vairs ne princesīte, ne laimīte.
OTRAIS
Ak, kalns tik stāvs un tik augsts! Kas tur var uzkāpt? Būs velta vien gaidīšana. Viss paliks pa vecam.
ĻAUDIS
Būs! būs! nepaliks!
PIRMAIS
(Skatās uz kalna galu.)
Kaļnam tikko var saredzēt galu. Diezin, vai līdz azaidam paspētu uzkāpt?
OTRAIS
Nekāp labāk vis! Kad nu līdz azaidam netiksi atpakaļ, tad citi apēdīs un pats paliksi bešā.
2. skats
(T i e p a š i; ienāk t a u r ē t ā j s a r p a v a d o ņ i e m.)
SARGI
Nost, nost no ceļa! Atkāpjaties no kalna! Nāk taurētājs! Nes jaunas ziņas no karaļa.
TAURĒTĀJS
(Ar pavadoņiem pūš taurēs.)
Mūsu kungs un valdnieks, visu žēlīgais karalis...
ĻAUDIS
Klau! Klau! Klusat jel!
PIRMAIS
Klausaties, ko mums labu pavēstīs no jauna.
OTRAIS
Ko jaunu pavēstīs? Visiem jau labi zināms, lai kāpj kalnā un nolauž sev kaklu, kas grib precēt karaļmeitu.
ĻAUDIS
Klusu! Klusu!
TAURĒTĀJS
(Liek pūst no jauna.)
Mūsu kungs un valdnieks liek sludināt visiem sapulcētiem un visiem saviem uzticamiem pavalstniekiem, un visām zemēm un tautām, lai nāk katrs uz karaļmeitas kāzu svētkiem. Šodien ir piepildījies laiks, kad princesei jāceļas augšā no sava stikla zārka un kad viņa tiks nonesta lejā no stikla kalna. Tādēļ lai pieliekam visus savus spēkus glābt viņu sev par laimi. Lai nāk visi karaļdēli un augstmaņi! Lai nāk visi, ka ir spējīgi, lai kāpj stikla kalnā un nones princesi. Kas to spēs, tam karalis dos princeses roku un iecels to par savu znotu, un dos tam savu valstību. Bet visus sanākušos karalis žēlīgi pacienās pie sava galda.
(Aiziet.)
3. skats
(T i e p a š i, bez t a u r ē t ā j a; ienāk v e c ī t s ar savu d ē l u.)
SAIMNIEKS
(Uz blakus stāvošo.)
Kur tad notiks tas mielasts? Vai karaļa pili vai še?
PIRMAIS
Lai kur, kad tik pašam sava karote, ēd, kad tik tieci klāt!
VECĪTS
(Ar savu dēlu.)
Tad šis nu ir tas daudzinātais stikla kalns! Vai tu re, kāds!
VIŅA DĒLS
Stikls jau vien ir, nau jau nekāds brīnums.
PIRMAIS
Vai tad tev vēl nau diezgan labs? No kā tad priekš tevis vajadzēja to kalnu celt? No dimanta, vai? Tad tu varētu kādu šķembeli nocirst un iebāzt ķešā..
OTRAIS
Tad jau drīz vien viss kalns būtu sacirsts un princese sen jau būtu lejā.
PIRMAIS
Saki, vecīt, vai tad jūs ar dēlu nebijāt vēl redzējuši stikla kalnu? Gan tāli dzīvojat?
VECĪTS
Tāli jau nau, bet nebijām vēl redzējuši, dēls; dzirdējuši gan bijām par to brīnumu, no kura mums nākšot tā pestīšana, bet nebija laika atnākt. Vajadzēja žagarus ievest vēl priekš svētkiem; lopus pabarot vajadzēja. Bet šodien, kad jau vajaga glābt to karaļmeitu un kad dabūs še par velti saēsties, tad jau gan atnācām.
PIRMAIS
Labi darījāt, gudri darījāt.
OTRAIS
Taisni darījāt. Katram vajaga palīdzēt glābt cilvēku un zemi un par velti saēsties.
OGĻU DEĢIS
(Pie žoga.)
Kad tad nu laidīs mūs kāpt kalnā?
SARGS
Pagaidi, pagaidi! Ir par tevi smalkāki brūtgāni, lai tie iet pa priekšu.
VIENS NO SKATĪTĀJIEM
Tu jau nu arī varēji palikt mežā. Lūkot, ka tava darva nesavārītos. Kāp labāk ogļu bedrē, ne stikla kalnā.
OGĻU DEĢIS
Ā, varbūt taisni es uzkāpšu? Klau, sargs, vai ķēniņš arī godīgi dos savu meitu, kad es uzkāpšu kalnā?
SARGS
Pa priekšu godīgi nomazgājies, gan tad redzēsim.
OTRAIS NO SKATĪTĀJIEM
Viņš nāk negodīgi ar lieku ģīmi un prasa, lai godīgi dod viņam sievu.
OGĻU DEĢIS
Bet es nu uzkāpšu! Ar darvotām rokām pielipšu pie stikla. Eče! un uzkāpšu pašā virsotnē.
PIRMAIS
Pielūko, ka tev pašam neuzkāpj pašā virsotnē! Ko tā grūsties! Ko citiem drēbes maitā ar saviem ogļu putekļiem?
SARGS
(Uz ogļu deģi, kurš pieliecies lūko izspraukties cauri caur žogu.)
Kur tu lien? Še tev!
(Uzsit viņam uz cepuri.)
PIRMAIS
Ko nu? Uzkāpa tev uz virsotni!
OTRAIS
(Skatīdamies un rādīdams.)
Lūk, tur nāk tāds spīdošs pulks vīru, tie jau laikam tie kāpēji, tie prinči. - Šinī lēzenajā pusē jau kāps. Tur gar abām malām klintis iet gluži stāvu gaisā. Tur neviens nau gājis ne skatīties!
PIRMAIS
Ekur teicējs! Vai tad arī šinī pusē ar cilvēka spēkiem var uzkāpt? Ne domās! Te tik brīnums vien var ko izdarīt.
SAIMNIEKS
Bet kad nu kurš ir ļoti bagāts un pieliek sev dimanta nagus?
PIRMAIS
Pieliec sev i dimanta knābi, tikpat neuzkāpsi.
VECĪTS
Ko nu, dēls, bagātība var visu.
OTRAIS
Tikai muļķi nevar gudru pataisīt un veci jaunu.
PIRMAIS
Cilvēks var vairāk nekā bagātība.
SARGI
Bēgat nost! Dodat ceļu! Nāk pats karalis ar visu pilsgalmu.
ĻAUDIS
Lai dzīvo mūsu karalis! lai dzīvo!
4. skats
(T i e p a š i; ienāk k a r a l i s ar m i n i s t r i un p a v a d o ņ i e m; p r i n c i s n o z i e m e ļ i e m un citi p r i n č i. Atskan taures un mūzika, un ļaužu apsveicieni.)
KARALIS
(Apsēžas un māj ar roku.)
MINISTRS
Mūsu visužēlīgais kungs un valdnieks pavēl uzsākt sacīkstes.
(Pūš taures. Prinči un galminieki nostājas karaļa krēsla priekšā un paklanās.)
KARALIS
Jūs, sapulcētie prinči un augstmaņi, un visi, kas esat parādījuši man godu un atnākuši par preciniekiem manai meitai, ejat un lūkojat uzkāpt stikla kalnā, kur viņa guļ stikla zārkā. Es jums visiem novēlu labākās sekmes, un, kurš uzkāps un nonesīs princesi lejā, tam došu viņas roku.
PRINČI
(Paklanās vēlreiz un atkāpjas.)
KARALIS
(Uz bagāto princi.)
Bet tev, mans mīļais dēls, manas draudzīgās un bagātās kaimiņu valsts mantinieks, tev es dodu savu sevišķu svētību un sevišķas priekšrocības, kādas piemērotas tavam augstajam stāvoklim.
BAGĀTAIS PRINCIS
(Lepni paklanās.)
CITI PRINČI
(Sačukstas.)
KARALIS
(Uz prinčiem.)
Un jūs, mani godājamie viesi, visi baudāt vienlīdzīgas tiesības, katrs pēc sava stāvokļa. Tad ejiet nu un lūkojiet savu laimi!
(Visi klanās un iet pie kalna. Sulaiņi rīko priekš prinčiem pakāpenes, trepes utt. Bagātais princis dod pavēles saviem ļaudīm. Daži prinči pakāpjas un atslīd; pēc katra kritiena pūš taures. - Piepeši atspīd sarkanīgs gaišums pār visu skatuvi, kā rīta blāzma. Kreisā pusē uz klintīm, pusskatuves augstumā redz jau pakāpušos bruņotu jātnieku zirgā; zirgs un jātnieks vara krāsā; jātniekam liels vairogs, kurš atgādina sauli, kas uzlec pār kalniem. - Ļaudīs saceļas liels troksnis, pūš taures, atskan prieka saucieni.)
ĻAUDIS
(Cits caur citu.)
Vai redzat! redzat! redzat!
PIRMAIS
Sarkans kā rudens saulīte uzlēca kalnā.
OTRAIS
Sarkans zirgs un vara vairogs.
TREŠAIS
Cik lēni un mierīgi jāj tas bruņotais vīrs! Zirgs nemaz neklūp un nepūlas kāpjot. Jāj kā pa līdzenu pļavu!
PIRMAIS
Kas tas jājējs tāds ir? - Seja aizsegta ar bruņu cepuri. - Tā mirdz, ka sarkans top priekš acīm!
OTRAIS
Lūk, augšā princesīte pacēla jau vienu roku!
TREŠAIS
Ko nu! No šejienes jau nemaz nevar redzēt!
BAGĀTAIS PRINCIS
(Sauc.)
Viņš priekš laika izjāja! Neļaujat viņam jāt! Pavēlat griezties atpakaļ!
(Iet pie karaļa.)
KARALIS
Apmierinājaties, mans dēls. Viņam nau dota tiesība pirmam jāt. - Bet, lūk, kā viņš uzjājis pa to stāvāko vietu, kur neviens nevarēja iedomāties!
MINISTRS
(Uz sargiem.)
Lai nejāj! Lai griežas atpakaļ tas jājējs! Ejat to viņam pateikt.
(Sargi aiziet.)
KARALIS
(Uz ministri.)
Kas tas jājējs tāds ir?
MINISTRS
Neviens to nezin, augstais kungs! Tas ir svešnieks, kāds patvaļnieks, kurš nemaz, kā pienākas, nau rādījies jūsu priekšā pirms sacīkstes. Es likšu viņu tūdaļ sagūstīt un atvest šurp. (Uz citiem sargiem.) Kāpjat tūdaļ augšā un vedat to vīru šurp! (Tie aiziet vēl uz citiem.) Un jūs skrejiet apkārt pa kreisi un neļaujiet viņam aizbēgt. (Tie aiziet.)
(Sargi, kas bij sūtīti uz kalnu, klūp, kalnā rāpdamies.)
ĻAUDIS
(Sauc un vaimanā.)
Laižas zemē! laižas zemē! vai! vai!
(Jātnieka parādība kalnā apdziest un noslīd lejā; top atkal bāla gaisma, kā apmāktā ziemas dienā.)
PIRMAIS
Noriet atkal kā saulīte sarkani noraudātām acīm!
OTRAIS
Sarkana kā ugunsgrēka blāzma paspīdēja un atkal nodzisa! Tur sēdēja mūsu laimīte!
TREŠAIS
Saules vedējiņš nespēja uzvest mums augšā saulīti!
PIRMAIS
Bet varbūt vēl nāks atkal!
MINISTRS
(Sauc.)
Lai nāk atpakaļ sargi! Mana pavēle jau ir izpildīta; es gribu taupīt jūsu spēkus. Tas nepaklausīgais patvaļnieks jau jāj zemē. (Uz karali.) Lūk, augstais kungs, apķērība un ātras pavēles ved vienmēr pie laba mērķa; labi tam, kas uz to var pamatoties. Es jūtos laimīgs, ka varu ziedot savus vājos spēkus jūsu labklājībai.
KARALIS
Labi, labi.
ĻAUDIS
Nenāk, nenāk vairs augšā!
PIRMAIS
Ko, saules jātnieks nerādās vairs? Ko, nozuda? Kā saulīte iznāca no jūriņas un atkal iegrima.
KARALIS
(Uz ministri.)
Lai pacienā visus ļaudis!
(Aiziet līdz ar pilsgalmu; paliek tik sargi un daži galma ierēdņi, kuriem ministrs dod pavēles.)
MINISTRS
Lai ļaudīm dod ēst! Bet, lai pielūko, ka par daudz nesanāk tādu, kas nau vīžojuši pieklājīgi apģērbties.
SARGI
Kā pavēlat.
5. skats
(Ļ a u d i s. Uz laukuma s u l a i ņ i izklāj segas, uz tām liek virsū ēdienus un dzērienus, pūš taures un aicina uz mielastu. S a r g i rīko. Ārpus žoga nedod ēst, caur žogu lūko spraukties iekšā; citus s a r g i laiž iekšā, kukuļus ņemdami.)
PIRMAIS
Nu tik stiprināsimies krietni! Kas ir centies, tam arī pienākas atspirdzināties.
OTRAIS
(Viņpus žoga.)
Ko tad šis ir centies? Tikai spraucies tuvāk klāt pie gaļas podiem.
PIRMAIS
Ko tu runā nevalodas. Katrs redzēja, ka es dzīvi līdzi jutu; tu viens spriedelēsi!
TREŠAIS
(Uz pirmo.)
Ko tu ar to runā, kas ārpus žoga? Vai tādam var būt saprašana? Vai tad par velti virsū nelaida iekšā? Labāk iekodīsim mēs.
VECĪTS
(Ar dēlu.)
Dēliņ, ieēd nu tu labi krietni, ka būtu spēka kalnā uzkāpt. Būs man arī vieglāk, kad būs vedekla mājā.
PIRMAIS
Vai tu, vecīt, domā, ka princese ies tev govis slaukt?
VECĪTS
Lai nu lai; laidīs savas kalponītes palīdzēt.
6. skats
(T i e p a š i; ienāk A n t i ņ š ar n a b a g u pa kreisai ārpus žoga.)
ANTIŅŠ
(Ģērbies tāpat kā otrā cēlienā, bez svārkiem un cepures, reizē bailīgi un strauji velk veci līdzi, klusi.)
Mīļo tētiņ, iesim tuvāk,
Vienu aci ļauj man pamest!
Še var redzēt kalna galu,
Jājot sedza stāvās klintis.
(Abi pieiet pie žoga un grib tikt cauri; sargs nelaiž.)
SARGS
Ē, veci! Kur tu lien, skrandaini? Atpakaļ abi ar savu dēlu, Te nau nekāda ubagošana.
NABAGS
Mēs arī nenākam ubagot, dēls; mēs nākam palūkoties uz princeses kāzu svētkiem.
SARGS
Te nau nekāda nākšana. Lūkoties varat turpat aiz žoga.
ANTIŅŠ
(Uz sargu.)
Kad tu man ļautu tikai uz vienu mirklīti paskatīties kalna galā! No šejienes nevar tā redzēt kā no turienes. (Rāda uz laukumu.)
SARGS
Kas tad tur ko skatīties? Kalna gals kā daždien kalna gals. Paliec vien.
NABAGS
(Uz sargu.)
Dēls, uz princeses kāzu svētkiem karalis lika visus aicināt, bagātus un nabagus, un lika visus pabarot pie sava galda. Bet tu, dēls, mūs nelaid iekšā ne paskatīties.
SARGS
Kāds es šim dēls? Ko tu mani pielīdzini savam plikadīdam? - Zinām mēs tavu paskatīšanos. Ielaidīs iekšā, tūliņ metīsies pirmie klāt pie bļodas, abi badmiri tādi!
NABAGS
Karalis aicināja visus mielastā un sacīkstē. Man būtu pieticis ar maizes riecentiņu, bet mans dēls būtu gribējis arī sacensībā.
SARGS
Vai redz, ēdāji un sacensoņi! Pie sacensības un mielasta laiž tikai godīgus ļaudis. Kādi tad jūs esat atnākuši? Vienās skrandās, ka kauns visiem karaļa viesiem. Nevīžojat ne šo svētku dienu pieklājīgi apģērbties. Tavs dēls, lūk, pat vienos kreklos un bez cepures!
NABAGS
Nau labāku apģērbu; kur lai ņem?
SARGS
Vai es lai dodu? Aizņemies no tā, kam ir.
VIENS SKATĪTĀJS ĀRPUS ŽOGA
Tas puisis būs laikam bijis kur citur uz sacīkstes, ka norautas drēbes un cepure.
UTRAIS
Laikam būs krogā kāvies un nu nāk še pie karaļa atdzert paģiras.
NABAGS
Ko nu jūs, dēli, paši nabagi un aiz žoga pamesti, smejat par mūsu nabadzību?
PIRMAIS
Mēs jau nelienam iekšā; kad nelaiž, nelaiž, bet šis, lūk, ies sacensties! To tik drīkst krietni ļaudis.
VIENS NO ĒDĀJIEM IEKŠPUS ŽOGA
Kad palūko, kādi te arī nau sanākuši! un visi grib būt brūtgāni visužēlīgā kunga un karaļa meitai! Citādi viņi tev nau vērts ne zābakus tīrīt, bet nu visi ir cienīgi tapt par paša karaļa znotiem!
NABAGS
(Ārpus žoga, rādīdams uz Antiņu.)
Bet varbūt taisni šis uzkāps?
VISI
(Smejas.)
PIRMAIS
(Ārpus žoga.)
Viņš cepuri un svārkus nometis, lai tūliņ liktu kroni galvā un vilktu purpura mēteli plecos. (Smejas.)
SARGS
(Paklusu uz nabagu.)
Vai tev ir kapeika? Tevi laidīšu, bet to tur nevar.
(Uz Antiņu rādīdams.)
NABAGS
Nau man kapeikas; bet, kad būtu, nedotu; par svētu lietu naudu nedod.
ANTIŅŠ
(Paved nabagu tālāk, paklusu.)
Iesim, tētiņ, iesim projām!
Neredzēt man kalna galu!
NABAGS
(Tāpat klusu.)
Iesim! Jājāj otru reizi,
Sauc to sudraboto zirgu!
ANTIŅŠ
Otrreiz nejāšu vairs, tētiņ,
Velti cerības man devi,
Rau, kā ļaudis mani izsmej.
NABAGS
Kritīs, kas uz runām klausās,
Kritīs, kas no mērķa vēršas.
- Saki, dēls, vai nenovērties,
Ka tu mērķi nesasniedzi?
ANTIŅŠ
Sirds kā vējš uz augšu cēla,
Šalkdama tā mani nesa,
Ceļā domāju tik vienu -
Domāju - uz laipniem smaidiem.
NABAGS
Laipni smaidi nau priekš tevis,
Alga novērš nost no mērķa,
Domā vien uz augsto tāli!
Ej un seglo sudrabzirgu,
Vēl tik paliek divas reizes.
Cilā savu sirdi, cilā,
Sirds tik viena tevi pacels!
ANTIŅŠ
(Grūti nopūšas.)
Tētiņ, nespēju, ak, žēlo!
NABADZĪGAIS VĪRS
(Pieiet klāt pie nabaga.)
Tavam dēlam gan ļoti gribētos redzēt to sacīksti? Bet bez naudas jau nelaiž. - Vai tad neredzējāt, kā nupat viens ugunīgs vīrs uzjāja līdz pusei kalnam?
VIENS SKATĪTĀJS ĀRPUS ŽOGA
(Uz nabagu.)
Kā? jūs to neesat redzējuši? Ak, tas bij par daudz skaisti! Visas debesis tā vien laistījās sarkanas, un visi ļaužu vaigi smējās.
OTRAIS
Tas bij saules dēls, kas tur jāja. Viņš gribēja mums atnest laimīti. Bet norietēja atkal saulīte.
TREŠAIS
Nebēdājiet, mīļie, gan saules vedējs nāks no jauna. Tas neatstās mūs mūžīgā tumsā; nonesīs mums lejā princesīti-laimīti.
ANTIŅŠ
(Uz nabagu, klusu.)
Iešu, tētiņ, vēlreiz raudzīt.
NABAGS
(Tāpat.)
Runas, dēls, kā vēji grozās,
Tici ugunim, ne vējam.
(Abi lēni virzās caur ļaužu drūzmu uz izeju.)
7. skats
(T i e p a š i un Antiņa brāļi B i e r n s un L i p s t s. Pēdējie uznāk ļoti uzpucējušies, ar spilgti krāsainām šallēm ap viduci un lieliem spalvu pušķiem pie cepurēm.)
BIERNS
(Uz sargu.)
Laid mūs uz mielastu, mēs atnācām pašā laikā.
PIRMAIS
(No ļaudīm.)
Pašā laikā uz ēšanu, bet pie sacīkstes nekā. Paliekat nu aiz žoga.
SARGS
Kur jūs lienat? Priekš jums galdi nau klāti, kas jūs tādi esat?
BIERNS
Mēs esam godīga tēva dēli, mēs -
SARGS
Tā tik vēl trūka, ka jūs būtu negodīga tēva dēli. Kur tad ir jūsu tēvs?
BIERNS
Zārkā, zārkā nupat ieguldījām.
SARGS
Ta tad godīgi dēli! Tēvu iegulda zārkā un paši uz mielastu.
ANTIŅŠ
(Kurš ar ubagu nogājuši tuvāk pie izejas, klusi.)
Tēt, tēt, tie jau mani brāļi! Kad tik mani nebārtu.
NABAGS
(Klusu.)
Taisāmies, ka tiekam projām.
(Netiek cauri caur drūzmu.)
PIRMAIS
(No ļaudīm.)
Lūk, kā šie uzposušies! Sarkanas sekstes kā gaiļiem!
OTRAIS
Un galvā vesela jērāda par cekulu!
TREŠAIS
Vēders abiem sastīpots kā muca, lai vairāk varētu saēsties par velti.
BIERNS
Visi ēd, kādēļ lai mēs neiebaudām.
LIPSTS
Laid mūs, kungs, ašāk iekšā; te ar tiem prastiem ļaudīm negribas ilgāk kopā stāvēt.
SARGS
Pierādat, ka esat smalki ļaudis. Vai naudas ir, kad esat mantinieki?
BIERNS
Lūk še!
(Velk ilgi ārā.)
SARGS
Tā nau īsta.
(Iebāž sev kulē.)
BIERNS
K-o-o-?
SARGS
Rādi citu, jeb es tevi tūdaļ grābšu cieti.
BIERNS
Še būs vēl.
SARGS
Ej vien, tu esi godīgs vīrs. Bet kāds tu esi?
(Uz otru brāli, kurš iešmaucies līdzi viņpus žoga.) Pagaldi, brāl!
LIPSTS
Tas bij par abiem diviem.
BIERNS
Nu tad atdod man pusi no samaksātās.
LIPSTS
(Atgrūž.)
Ko tu iedomājies?
(Sāk grūstīties.)
SARGS
Ko? Jūs plūksaties pie paša ķēniņa galda? Tūliņ jāmaksā abiem sods!
ABI BRĀĻI
Ak vai! ak vai! cienīgs, žēlīgs kungs, atlaižat vaļā! Tāda jau tā mūsu draudzīgā sarunāšanās!
ANTIŅŠ
(Neizcieš.)
Atlaižat viņus, mīļais, atlaižat; viņiem ļoti žēl naudiņu dot projām.
SARGS
Ko tu jaucies iekšā, plikadīda.
BIERNS
Dzirdi, dzirdi! Kas tad tur? Tas jau ir mūsu Antiņš.
LIPSTS
Ko tu, diedelnieks, atskrēji arī šurpu?
BIERNS
Vai dieviņ, viņš bez cepures un vienā kreklā!
LIPSTS
Tas nabags, lūk, arī tur! Tam tēva svārki mugurā! lūk, lūk!
BIERNS
(Uz sargu.)
Cienīgs kungs, lūk, tur tam nabagam mugurā mūsu tēva svārki! Ķerat viņu rokā!
LIPSTS
Un tas puika mums no darba aizbēdzis. Vedat viņu atpakaļ uz mājām.
BIERNS
(Uz Antiņu.)
Ak tu tāds nešāds - ļaudis klāt, es tev gan teiktu taisnību, kas tu esi!
ANTIŅŠ
(Uz nabagu.)
Bēgsim aši!
(Ļaudis pašķir viņiem ceļu.)
LIPSTS
Ķerat! Ķerat!
(Ļaudis nelaiž cauri.)
8. skats
PIRMAIS
(No ļaudīm.)
Ta tad ir gan brāļi! Paši saģērbušies kažokos un piecās šallēs un puiku izlaiduši ziemas laikā vienā kreklā un basām kājām.
BIERNS
Ko nu runājat, mīlīši, vai tad zināt, kas tas par velna mātes puiku? Visu māju apzog un stiepj projām tam ubagam!
OTRAIS
(No ļaudīm, starp ēdājiem.)
Vai tad tas nau viņa tēvs?
LIPSTS
Kas par tēvu? Tāpat ubags un zīlnieks. To puiku apmaucis ar savu zīlēšanu, lai ejot arī sacensties, dabūšot ķēniņa meitu.
BIERNS
Tāds dabūs princesi! Paši redzat, kāds šis ir.
OTRAIS
(No ļaudīm.)
Jūs gan arī atnācāt sacensties, kad esat tā uzcirtušies?
BIERNS
Kā tad! Mēs jau esam pārtikuši ļaudis.
TREŠAIS
(Ārpus žoga.)
To gan var redzēt. Visu savu mantu savilkuši mugurā.
BIERNS
Es gribu tūlīt iet pamēģināt.
LIPSTS
Ej vien! Es gribu pirms stiprināties. Ceļš līdz kalna galam garš diezgan. (Kad pirmais taisās jau kāpt, viņam paliek žēl.) Ko? Tu gribi viens pats ņemt to princesi? Uz pusēm, uz pusēm.
BIERNS
Kas par pusi! Laid vaļā!
PIRMAIS
(No ļaudīm.)
Kad jau tagad ķildojaties, kā jūs dzīvosiet, kad abi noprecēsiet vienu sievu?
BIERNS
Mēs jau tik tāpat.
LIPSTS
Tāpat, tik to naudu vien uz pusēm.
SARGS
Nost! Tagad nau atļauts sacensties, gaidat, kamēr pūtīs taures.
LIPSTS
Vai neteicu, ka labāk iekost?
9. skats
(No ārpuses žoga ceļas troksnis. Sudraba bruņinieks jāj kalnā augšā. Skatuvi apspīd arvien vairāk sudrabota gaisma.)
ĻAUDIS
(Ārpus žoga.)
Vai dieviņ, lūk, lūk, lūk!
CITI
Saulvedis! Saulvedis!
PIRMAIS
Vai es neteicu, nebēdājat, atnāks!
PIRMAIS
(No ļaudīm iekšpus žoga.)
Ko šie kliedz! Bada kāši! grib tik mūs nomānīt no ēšanas, lai viņiem paliktu!
OTRAIS
Nau vēl bijis neviens taures pūtiens.
TREŠAIS
Vai dzi, ir gan atkaļ tas jātnieks!
PIRMAIS
(Ārpus žoga.)
Ak, tavu skaistumu, tavu skaistumu! Baltāks nekā mēnesis!
OTRAIS
Sudrabs vien laistās, kā ziemā ba)ta saulīte.
TREŠAIS
Tas ir cits jātnieks. Tas ir vēl lepnāks! Zirgs arī lielāks. Tas uzjās pašā galā.
PIRMAIS
(Iekšpus žoga.)
Patiesi, patiesi? Kas to būtu domājis? Vēl nebij nevienas taures!
OTRAIS
(Uz taurētājiem, kuri izskrien laukā.)
Pūt nu ašāk! Ko tu gulēji?
TAURĒTĀJS
Kas tev daļas! Nebija pavēlēts no vēstītāja. Ko mēs zinām?
TREŠAIS
Vai tad paši neredzat, ka jātnieks jau ir gabalā?
TAURĒTĀJS
Ko tu pats ēzdams ātrāk neteici?
10. skats
(Izskrej viss pilsgalms līdz ar karali juku jukām.)
VISI
Skatat, skatat, skatat!
MINISTRS
Kādēļ nepūta taures laikā?
KARALIS
Vai redzat? vai redzat? Ko jūs uz to sakāt?
PRINCIS
Es saku, ka viņš drīz būs lejā, kalna galu nesasniedzis.
(Liels troksnis.)
ĻAUDIS
(Ārpus žoga.)
Vai manu, vai manu, vai manu!
PIRMAIS
Arī šis sudraba vīrs nesasniedza.
OTRAIS
Ak, kas nu būs? kas nu būs?
(Taures.)
TREŠAIS
Ko nu pūš taures, kad jau riet zemē sudraba saulīte!
ĻAUDIS
Vai, vai, vai!
KARALIS
Lai tūdaļ rīko sacīkstes. Mēs drīz nāksim atkal šurpu. Lai laiž visu tautu klāt.
(Paiet ar princi sānis. Klusāk uz princi.)
Mēs liksim pielikt priekš jums augstākas pakāpenes pie kalna, samērā ar to, par cik pakāpenēm jūs stāvat augstāk par citiem.
PRINCIS
Bet kad tas arī nepalīdzētu?
KARALIS
Tad arī nau nekas zaudēts. Cits jau gan neuzkāps kā varbūt tas nepazīstamais, un tas nau izpildījis pavēles.
PRINCIS
Bet kad tas arī nepalīdzētu?
KARALIS
Kad tikai viņš nones princesi zemē, tad jau gan redzēsim tāļāk.
(Abi noiet līdz ar galmu.)
11. skats
TAURĒTĀJS
Sacīkstes turpinājas. Lai nāk, kas vien ir spējīgs, augsts un zems, bagāts un nabags! Lai žogu atņem nost un visus laiž iekšā.
PIRMAIS
(Ārpus žoga.)
Ko nu mēs iesim ar saviem vājiem spēciņiem, kad pats sudraba vīrs nespēja uzjāt uz kalna!
OTRAIS
Nu jau vairs neviens nebūs, kas spēj.
BIERNS
Nebēdājiet, mīlīši, nekā, gan jau nu mēs lūkosim.
LIPSTS
Paņem tik līdzi maizi uz ceļa, ka būtu ko stiprināties.
(Abi aiziet.)
(Žogs top atņemts nost.)
ĻAUDIS
(Pieiet tuvāk pie kalna un aplūko kalnu un tos, kas gatavojas kāpt augšā. Nāk sulaiņi, nesdami segas un spilvenus, kurus noklāj zemē piekalnē. Citi rīko trepes un liek klāt dažādus solīšus. Tad vēl nāk citi, kuri pie kalna pieliek ļoti garas trepes un tad dažādi izmēģina un nostiprina.)
ĻAUDIS
(Uz visu nolūkojas un klusu savstarpīgi murmina. Murmināšana top klusa, kad skatuves priekšpusē norisinājas kāda saruna vai kāds ievērojamāks skats.)
12. skats
(T i e p a š i. Ienāk n a b a g s un A n t i ņ š pa kreisi.)
NABAGS
(Aizturēdams Antiņu.)
Nenāc, aizej, es tev saku!
ANTIŅŠ
Gribu redzēt, gribu redzēt!
Tagad žoga nau vairs priekšā.
Stāvās klintis liedz tur skatu!
Skats no jauna iedegs sirdi.
(Izraujas no nabaga un aizskrien uz skatuves vidu, skatās augšā.)
Vai! cik augsti ir līdz galam!
Galva apreibst lūkojoties,
Sirds tur sadegs nesniegusi!
(Pakrīt ģībonī zemē.)
NABAGS
Nenāc, aizej, es tev teicu!
(Ļaudis apstājas ap abiem, izrāda līdzcietību.)
PIRMAIS
Tētiņ, kas tad kait tam jaunajam puisim?
NABAGS
Galva viņam apreibusi, skatoties uz stikla kalna spožo galu.
OTRAIS
Nākat, pacelsim augšā to zēnu!
(Paceļ Antiņu.)
TREŠAIS
Dodat viņam kādu malciņu vīna.
NABAGS
Paldies, paldies, mīļie, par jūsu palīdzību; bet viņš nepanes vīna. Lūk, jau ir atžirdzis.
(Aizved Antiņu nomaļus; abi runā klusi.)
ANTIŅŠ
Tētiņ, pagurst mani spēki,
Neēdis šo trešu dienu!
NABAGS
Še! man sēkliņas, ko putniem
Pakaisu uz kaila sniega.
Ņem šo vienu, stiprinājies!
ANTIŅŠ
Tētiņ, maizes! Pagurst miesas.
NABAGS
Ņem šo vienu! neņem vairāk!
Vienas tiek, ko spēkus jaunot.
Maizes smagums vilks uz zemi,
Nesasniegsi kalna galu.
(Iedod Antiņam mutē sēkliņu.)
ANTIŅŠ
Sirds man sadegs nesniegusi.
NABAGS
Saki man, vai nenovērties,
Ka tu mērķi nesasniedzi?
ANTIŅŠ
Sirds kā uguns augšā cēla,
Vīdamās tā mani nesa,
Ceļā domāju tik vienu, -
Domāju - uz vizbulīti.
NABAGS
Vizbulīte nau priekš tevis.
Košums novērš nost no mērķa,
Domā vien uz augsto tāli.
ANTIŅŠ
Nogurst acis, tukšā skatot,
Tētiņ, ļauj man tvirtu mērķi!
Stikla zārkā princesītei
Pilnas acis lielu asru -
Tur viss skaistums līdz ar sirdi.
NABAGS
Steidzies, sēsties zelta zirgā!
(Abi aiziet steidzīgi.)
13. skats
(T i e p a š i, bez A n t i ņ a un n a b a g a.)
ĻAUDIS
Re, re, re, tur nāk pats resnais kungs!
KUNGS
(Grezni ģērbies, pienāk ar pavadoņiem pie kalna, kur viņa sulaiņi jau klājuši segas.)
Paklājat segu še! (Viņi dara to un turpmāko, ko liek.) Paliekat tur spilvenus! Nu ceļat mani augšā! Turat cieti! Palaižat, nu es pats kāpšu. (Atspīd zemē.) - Marš! atpakaļ! Ņemat kopā segas un spilvenus!
(Aiziet ar visiem sulaiņiem; ļaudis smej un sauc urā.)
VIENS NO SKATĪTĀJIEM
Arē nu! Bij atnācis ar visu kāzu gultu un nu brauc mājā!
OTRAIS
Lūk, mūsu ogļu deģis! Ar darvotām rokām un lipinājas klāt pie stikla. Iet ar! (Ogļu deģis pakāpjas kalnā, bet citi to norauj zemē.) - Te nu bij, pašu ļaudis norauj zemē.
(Ļaudis atkal urā un smejas.)
DZĒRĀJS
(Pienāk pie kalna un noskatās.)
Pag, nu tik būs, kad es nākšu! Vajaga tik stiprināties. (Iedzer no buteles.) Nu, tad nu ar! Dodat ceļu!
(Grib atskrieties, saceļ rokas gaisā, bet streipuļo.)
PIRMAIS
(Uz dzērāju.)
Tev kājas pavājas, streipuļo. Stiprinies vēl drusku!
DZĒRĀJS
Labi teikts. Vajaga stiprināties. (Iedzer.) Urā! (Streipuļo atkal, viņu notura.) - Eh, lai paliek uz rītu, lai princese vēl paguļ vienu dienu.
(Aiziet, ļaudis smejas.)
PIRMAIS
Ej pats arī vēl atpūsties.
ZĒNI UN JAUNI PUIŠI
(Smiedamies pienāk pie kalna, dažiem ir ragutiņas līdzi.)
Zēni, kāpsim nu mēs! Turies! Aidā! Laidies zemē ar ragutiņām!
(Kāpj, citi noslīd, citi nobrauc ar ragutiņām.)
NOSLĪDĒJUŠIE
Mēs kāpsim atkal! Aidā!
(Kāpj atkal un slīd atkal lejā, ļaudis pavada viņus saucieniem.)
PIRMAIS
Kas šiem bēdas? Nokrīt, kāpj atkal! Tiem viss ar smiekliem. Tie jau gan var. Lai top tik par vīriem.
14. skats
(T i e p a š i, ienāk B i e r n s un L i p s t s.)
OTRAIS
Paskaties tur, tur iet tie divi negantie brāļi.
(Pie kalna pienāk abi brāļi ķildodamies.)
BIERNS
(Ar kuli pār pleciem.)
Laid mani pa priekšu, es esmu vecākais!
LIPSTS
Ej, ej! Kāp tu tur, es kāpšu še.
(Abi kāpj.)
BIERNS
(Jau labi pakāpies.)
Lipst, kule velk mani zemē; tas labums ir smags.
LIPSTS
Met zemē kuli!
BIERNS
Vai tev prāts? Lai citi paņem naudu! Ņem tu, nes tāļāk, bet pēc godīgi atdod!
(Ļaudis kliedz: met! met! un smejas.)
PIRMAIS
Met, met mums naudu zemē! ha, ha, ha!
(Uz otru )
Tas tev gan metīs! - Bet, kas kalna galu grib sasniegt, tam vajaga visus zemes labumus nomest zemē!
BIERNS
Aši, aši, Lipst! ņem, es kritīšu! Vai, vai!
(Nokrīt zemē; ļaudis sauc urā un smejas.)
LIPSTS
(Kalnā karājoties.)
Nu redz, kam nemeti zemē? Nu tevi pašu novilka!
BIERNS
Pag, tu pagāns! Kam tu neņēmi! - Redz, šis kādu viltību izdomājis un turas! Man, savam miesīgam brālim, neteica. Pag, es tev!
LIPSTS
Ha, ha, ha! Vai nu redzi, ka es gudrāks par visiem? Man lapsas asi nagi, nogriezu lapsai kājas!
BIERNS
Nolādētais viltnieks! Tu esi jaunais brālis, man tiesības uz princesi!
LIPSTS
Ha, ha, ha! Es no sava augstuma tik smejos par visām tavām tiesībām.
BIERNS
Lai tevi divi deviņi! Lai tevim pērkons un zibens uz tavu krāpnieka galvu! Kad tev acis apžilbtu no tā kalna spožuma! Kad tu nogāztos no paša stāvuma un sašķīstu gabalos!
(Ļaudis smejas.)
PIRMAIS
Šķīsta brāļu mīlestība!
LIPSTS
Ha, ha, ha! Pārplīsti tu pats uz līdzenas vietas no skaudības! Tu pret mani tikai mēsls! Ha, ha, ha!
(Piepeši Lipsta priekšā parādās M e l n ā m ā t e un ar kāju uzmin viņam uz rokas. Lipsts stipri iekliedzas no bailēm un nokrit. Ļaudis apkārt uztraukti murmina un vicina rokām; reizē atskan otrs kliedziens no Bierna un no ļaužu vidus: vai, vai!)
PIRMAIS
(Piesteidzas tuvāk pie ļaudīm ap Lipstu, runā atkal uz citiem, kas vairāk skatuves priekšpusē.)
Abi divi pagalam! Uzkrita taisni brālim virsū! Brāli nosita un pats pagalam.
OTRAIS
Vai! vai! Abi viens otram novēlēja nāvi, un abu vēlējums piepildījās uz vietas!
PIRMAIS
Bet kurš nu vairs uzdrošināsies kāpt, kad šiem tik ļauni izgāja?
OTRAIS
(Norādīdams uz labo pusi, kur dzirdama stiprāka laužu runāšana.)
Kas tad tur ir? Ko tur ļaudis saskrēja? A, tur lielās trepes uzceltas! Tās priekš bagātā prinča. Ar tādām jau citi nedrīkstēja. Bet, lūk, tomēr viņam dūšas ir kāpt; briesmu diezgan arī ar trepēm.
PIRMAIS
Tas jau tā kā tā karalim ir izredzētais znots, citam jau savas meitas nedos, lai tas būtu vai pats saules dēls. Viņš nedrīkst, bailes no prinča, ka neuznāk ar savu kara spēku un neizposta visu valsti.
OTRAIS
Tad jau princis arī dabūs mūsu princesi. Bet tad gan mums visiem uznāks nebaltas dienas. Princis ir negants kā pats nelabais, to saka viņa paša ļaudis. Kas būs? Kas būs?
15. skats
(T i e p a š i, ienāk p r i n c i s ar pavadoņiem. P r i n c i s pieiet pie trepēm. Ļ a u d i s sauc: skat! skat! - Tikmēr ir parādījies uz klintīm z e l t a j ā t n i e k s zelta zirgā ar zelta vairogu.)
ĻAUDIS
Vai redzat tur, vai redzat, redzat!
PIRMAIS
Ā! Pats saules dēls uznāk kā pilns pusdienas spīdums! Zelta pats! zelta zirgs, zelta vairogs!
PRINCIS
(Sauc dusmās, bet top pārkliegts no ļaužu gavilēm.)
Stāvi, jātniek! stāvi! Mana ir princese!
PIRMAIS
Saulvedis paņem princesi! Saulvedis! Nu visas bēdas beigtas! Gavilējat, gavilējat, lieldienas!
ĻAUDIS
(Ar lielām gavilēm.)
Saulvedis! saulvedis! Uzjāja, uzjāja! Lieldienas! Lieldienas!
(Priekškars.)