RAINIS
ZELTA ZIRGS
SAULGRIEŽU PASAKA PIECOS CĒLIENOS
CETURTAIS CĒLIENS
Stikla kalna gals; apsnidzis, sarmoti koki, zaļganas un zilganas ledus klintis. -
Vidū stikla zārks ar p r i n c e s i. Apkārt s e p
t i ņ i k r a u k ļ i, sēd snauzdami, galvas nokāruši vai
spārniem apsegušies.
Visā kalna galā zilgana sniega gaisma. Garām paiet S n i e g a
m ā t e ar s n i e g a b ē r n i e m
un V ē j a m ā t e ar v ē
j a g a r i e m, kuri pūš savās tāšu taurēs. Līdzi viņiem iet arī
B a l t a i s t ē v s kā Lauskis, mazs vecs
vīriņš, baltās segās, ar sudraba cirvi rokās; galvā balta sermuļu cepure.
Pulkstens nosit vienpadsmit. Tad L a u s k i s pret koku vai
klinti piesper klāt divpadsmito sitienu un klusi iesmejas. Citi tāpat klusi līdzi
smejas, un tad visi paiet garām ar auru skaņām.
K r a u k ļ i, kuri visu laiku bij gulējuši un tik drusku pacēluši
galvas, pēc pulkstens sitieniem sāk staipīties un lēni spārnus cilāt, kā
atmozdamies no ilgas guļas; runā kā nupat atmodušies.
1. skats
(S e p t i ņ i b r ā ļ i - k r a u k ļ i.)
PIRMAIS
Tā ir bijis, tā i paliks. Kra!
OTRAIS
Aizmiga un guļ uz mūžiem - kra!
TREŠAIS
Dienas dienās, gadi gados - kra!
CETURTAIS
Septīts gads, kur modinātājs? - kra?
PIEKTAIS
Septīts ies, nāks septiņdesmits - kra!
SESTAIS
Velti cerē cerētāja - kra!
SEPTĪTAIS
(Ašāk.)
Ziema, sala, tumsa, gals - kra! kra! kra!
VISI
(Klusi smejas, ķērkdami.)
PIRMAIS
Kra, brāl! Man liekas, pulkstens apsita liktens stundu - kra! - Mēle grib raisīties - kra! Mēles dzīslas saaugušas kopā no septiņu gadu nerunāšanas - kra! - Grūti vārdus izlocīt - kra!
OTRAIS
Kra, brāl! Ko lai mēs būtu runājuši - kra? Es zinu visu, ko var izrunāt ar vārdiem. Tu, veco brāli, septiņsimtsgadaini, zini vēl visu, ko nevar izrunāt vārdiem - kra! Mēs, visi septiņi brāļi, zinām visas septiņas gudrības, - ko lai mēs viens otram būtu sacījuši? - kra!
TREŠAIS
Kra, brāl! Mēs esam klusējuši septinus gadus - kra! un klusēsim atkal septiņdesmit septiņus, kra! lai pārdomātu, kas bijis un kas nevar būt, kra! lai guļot kļūtu gudrāki par visiem, kra!
CETURTAIS
Kra, brāļi! Mums vajadzēja sargāt princesīti, ko sagūstīja mūsu Melnā māte, kra! Mums vajadzēja klusēt, lai netīšu neizrunātu princesītes vārdu; ar viņas vārdu var atslēgt viņas ledus zārku - kra!
PIEKTAIS
Kra, brāļi! Var runāt droši; mēs esam nomeklējuši visas malas: še nau nevienas dzīvas dvēselītes, kas varētu izdzirst viņas vārdu, kra!
SESTAIS
Kra, brāļi! Vai meklējāt ari viņas ledus zārkā? - Kra!
VISI
Jā, kra! Meklējām, kra!
SEPTĪTAIS
Kra, brāļi! Vai meklējāt ari viņas lūpās? - Kra!
VISI
Jā, kra! Meklējām, kra!
PIEKTAIS
Kra, viņas lūpas ir bālas un bez dvašas, un aizslēgtas, kra!
OTRAIS
Kra, vai meklējāt arī viņas acīs? Kra?
VISI
Jā, kra! Meklējām, kra!
PIEKTAIS
Kra! Viņas acis ir kā glāze un bez spožuma, un aizvērtas, un no lielām asarām cieti aizspiestas - kra!
PIRMAIS
Kra, brāļi! Vai meklējāt arī viņas sirdī? Kra!
VISI
Jā, kra! Meklējām, kra!
PIEKTAIS
Kra! Viņas sirds ir klusa kā mūsu miegs un bez pukstiena, un apbedīta, un virsū uzstādīta sastingusi vizbulīte, kra!
SEPTĪTAIS
Vai nau ticis atstāts dzīvības atspīdumiņš zem dvēselītes tauriņspārnu puteklīšiem? - Kra?
VISI
(Uztraukti, dusmīgi.)
Kra! Kra! Kra!
PIEKTAIS
Kra! Pati Melnā māte meklēja, pieņemdama princesīti savā apsardzībā, kra! kra! kra!
PIRMAIS
Kra! Vai tu, pats jaunākais brālis, viensimtsgadainis, gribi būt gudrāks par pašu aizmūža Melno māti? Kra!
SEPTĪTAIS
Es vairāk nekā nesaku, kra! Darat, kā zināt, kra!
PIRMAIS
Kra! Vai nau neviens nekā ļauna nomanījis? - Kra!
OTRAIS
Man likās, ka princesīte ilgojās sapņot par sarkanām, siltām lūpām - kra!
VISI
(Smejas.)
Ha, ha, ha! Kra, kra, kra!
TREŠAIS
Man likās, ka sārta blāzmiņa kāpa no lejas un atkrita, kra!
VISI
(Smejas.)
Ha, ha, ha! Kra, kra, kra!
CETURTAIS
Man likās, ka sudraba gaisma kāpa no lejas un atkrita, kra!
VISI
(Smejas.)
Ha, ha, ha! Kra, kra, kra!
PIEKTAIS
Man likās, ka stikla kalns nodrebēja no zirga vara pakaviem un atkal aprima, kra!
VISI
(Smejas.)
Ha, ha, ha! Kra, kra, kra!
SESTAIS
Man likās, ka lejā tur tie brūtgāni kāpa, kra! ha! ha!
VISI
(Smejas vēl skaļāk.)
- Ha, ha, ha! - Kra! Kāpa, kāpa, kāpa - ha, ha, ha!
CĪRUĻA BALSS
(Klusi iečirkstas un zūd.)
PIEKTAIS BRĀLIS
Kra, kra! brāļi! Man likās, ka cīruls kaut kur iečirkstējās, kra!
VISI
(Uztraukti.)
Kra! Kra! Kra!
(Saceļas spārnos, bet atkal drīz nolaižas.)
SESTAIS
Kra! Iečirkstējās un apklusa. Tāli, tāli balss skanēja; bij tik atbalss no atmiņas, no septiņu gadu ilga ilguma - kra!
SEPTĪTAIS
Kra! Man likās, ka nodrebēja vēl stikla kalns no zirga sudraba pakaviem, kra, ka zārka ledus vāks aizlūza, kra!
PIEKTAIS
Kra! Meklēsim lūzumu, kra!
VISI
(Saceļas spārnos, skraida ap zārku meklēdami.)
PIEKTAIS
Še ir lūzums - kra!
SESTAIS
Še ir šķirbiņa, kra!
TREŠAIS
Smalka kā sudraba matiņš, kra!
PIRMAIS
Kra, lai ir smalka kā matiņš, tur var dvēselīte izsprausties cauri, kra! Skataties, vai viņas lūpas ir cieti? Mana labā acs ir tikusi tumšāka - kra!
PIEKTAIS
Viņas lūpas ir bālas un bez dvašas, un aizslēgtas cieti, kra!
SESTAIS
Viens lūpu kaktiņš ir pavērts par adatas asā galiņa platumu, kra!
PIRMAIS
Kra! Lai tikai adatas asā galiņa platums, tomēr tur var dvēselīte izsprausties cauri, kra! Pūšat cieti ledus lūzumu, kra!
VISI
Kra! kra!
(Ap zārka galvgali pūš ledu.)
PIRMAIS
Kra! Kas to ledus vāku aizlauzis? Kra!
SESTAIS
Tas būs zirga zelta pakavs bijis, kas stikla kalnu drebināja, kra!
PIEKTAIS
Tas būs lauskis bijis, kas par stipru uzcirtis, raudzīdams, vai stikla kalns labi turas, kra!
SEPTĪTAIS
Bet vai tik dvēselīte nau jau izspraudusies laukā no zārka? Kra!
TREŠAIS
Vai cīruļa balsī nečirkstēja tikai pati dvēselīte? Kra!
PIRMAIS
Kra! Cīruļa balss par daudz rupja priekš dvēselītes-taurenītes, kra! Taurenīte sirsina: sir, sir, sir! vēl daudz sīkāk par sienāzīti - kra!
PIEKTAIS
Kra! Meklēsim, vai taurenīte nau izlīdusi laukā, kra!
VISI
Kra, kra! Meklēsim, kra!
SEPTĪTAIS
Man liekas, ka tev, veco brāli, uz labās acs skropstiņa kas sēd. Vai tā nau tik dvēselīte-taurenīte? Kra! Kamdēļ tev labā acs bij tikusi tumšāka! Kra!
PIRMAIS
Kra, kra! Vai tu gribi man knābt labo aci! Kra! Palūko, vai uz tavas melnās mēles kas nesēd, kra!
SEPTĪTAIS
Es vairāk nekā nesaku; darat, kā zināt, kra!
PIRMAIS
Kra! Man liekas, mēs esam snauduši, kra! Man liekas, pulkstens apsitis liktens stundu. Burvības laiks pagājis, kad vajadzēja nākt saulvedim, kra!
OTRAIS
Man arī liekas, ka apsitis, kra! Nu princese vairs nevarēs celties nekad, kra! Gulēs uz mūžu mūžiem un mums vairs nebūs jāsargā, kra!
VISI
Kra! Mums likās arī, ka apsita visus divpadsmit, kra! kra! kra!
SEPTĪTAIS
Kra! Vienpadsmit sitienus es saskaitīju, divpadsmitais man likās kā lauska spēriens, kra!
CITI
Divpadsmit, divpadsmit, kra! kra! kra! Liktens stunda pilna, kra! kra! uzvara! uzvarat kra! kra! kra!
SEPTĪTAIS
Es vairāk nekā nesaku, darat, kā paši zināt, kra!
TREŠAIS
Nu, tu princesīte - Saulcerīte! Guli nu, nenāks vairs tavs saulvedis, kra!
SEPTĪTAIS
Kra! Ko darījāt? Kam princesītes vārdu minējāt? Kra! kra! kra!
VISI
Nenāks vairs, kra! uzvara! kra!
OTRAIS
(Gari žāvājas.)
Ā! Kra! Nu varēs likties saldi izgulēties, kra!
CĪRUĻA BALSS
(Iečirkstas skaņāk un divas reizes.)
VISI
Vai, vai, vai! kra! kra! kra!
SESTAIS
Kra! Bet jau sita divpadsmit! Būs čirkstējis ciruļa balsī blēdis - ūpīts, mūs mēdīdams; būs arī priecīgs tapis par uzvaru, kra!
SEPTĪTAIS
Kra! Vai tik nau Baltais tēvs paslēpies cīruļa balsī un noklausījies princesītes slepeno vārdu, ar kuru viņu var uzcelt? Kra!
SESTAIS
Vai tik tas lauskis ir bijis īstais? kra! Vai tik nau Baltais tēvs bijis paslēpies lauskī? kra!
OTRAIS
Kra! Man tāds kasītājs rīklē, kra! Vai tik nau Baltais tēvs kā cīrulis paslēpies manā rīklē un čirkstējis cīruļa balsī? Kra! kra!
SEPTĪTAIS
Tev guļot bij knābis vaļā, kra! Tur viņš varēja ielīst, kra! Meklēsim otra brāļa mutē, kra! kra!
PIRMAIS
Kra! Tu gribēji jau man, vecajam brālim, knābt labo aci, kra! Nu tu gribi otram brālim ķerties pie rīkles? Kra!
SEPTĪTAIS
Es nesaku vairs nekā! Darat, kā paši zināt, kra! Bet turi tu, otro brāli, knābi cieti, lai neizskrej cīruls; tad mēs jau viņu dabūsim savos nagos, kra!
PIRMAIS
Kra! Klusēsim nu vēl vienu stundu, to pēdējo, kra! Tad sitīs trīspadsmitā stunda, kura ir pirmā mūsu jaunajam laikam, kra!
OTRAIS
Nu nāks mūsu Melnā māte mūs atlaist no sarga, kra! Tad atkritīs arī zilā ledus gaisma un nāks melnā, kra!
(Visi nolaiž galvas, kā uz gulēšanu. Klusums.)
2. skats
(Pulkstens sit divpadsmit dienā. Līdz ar vienpadsmito sitienu piepeši aptumst un atskan jautri kra! kra! kra! Līdz ar divpadsmito sitienu iekrīt tumšā skatuvē šaurs gaismas stariņš.)
PIRMAIS KRAUKLIS
Kra! kra! Kas te ienāca iekšā? Kra! Aizsegsim viņu ar spārniem, kra! kra!
VISI
Kra! kra! kra!
(Plivina spārnus pret staru.)
(Sāk pūst vēji; troksnis kā no zirga pakaviem pa klintīm un kā no ledus lūšanas. Tad parādās A n t i ņ š zeltainā, saules apspīdētā apģērbā. K r a u k ļ i atvelkas atpakaļ uz tumšo galu. - Antiņam pretim lido vēl tumšajā telpā T a u r e n ī t e - d v ē s e l ī t e kā spīdošs taurenīts.)
PIRMAIS KRAUKLIS
Kra! no manas labās acs kaut kas aizskrēja projām, kra! Tagad es redzu gaišāk, kra!
OTRAIS
Kra! Tā bija Taurenīte-dvēselīte, kra! Brīnums! brīnums! kra!
VISI
Ķerat viņu, kra! Ķerat viņu, kra!
(Skrien taurenītei pakaļ, bet raujas nost no Antiņa spīduma.)
PIRMAIS
(Uz Antiņu rādīdams ar spārnu.)
Kāds tas ir neganti spīdīgs! Kra!
OTRAIS
Ne virsū nevar skatīties, kra!
TREŠAIS
Acis nau kur paslēpt, kra!
TAURENĪTE-DVĒSELĪTE
(Tikmēr uzlaidusies Antiņam uz labā pleca.)
ANTIŅŠ
(Uz taurenīti.)
Skaistā spārnīte, saules bitīte! Kas tu tāda esi, kas pirmā skrej man pretim ziemas ledus namā?
TAUISENĪTE-DVĒSELĪTE
Sir! sir! sir!
Es esmu taurenīte,
Es esmu dvēselīte
No tavas princesītes,
No mīļās Saulcerītes.
Cel mani savā austiņā!
Slēp mani savā sirsniņā!
Lai klausās tava dvēselīte,
Ko saka princesīte,
Sir! sir! sir!
OTRAIS KRAUKLIS
(Tumsā.)
Brīnums! brīnums! Kra! Man no mutes kas izskrēja laukā, kra!
SEPTĪTAIS
Kra! Ko brīnies tik daudz, muti atplētis! Tev cīruls no mutes būs izskrējis, kra! kra!
OTRAIS
Ķerat, kra! Kerat viņu, kra!
VISI
Kra! kra! kra!
(Metas pakaļ cīrulim.)
SEPTĪTAIS
Jā, kra! Ķerat nu, kad tas vīrs tā spīd; nevar nekā redzēt, kra!
CĪRULS
(Pa to laiku no tumsas atlaižas gaismā un nosēstas uz Antiņa kreisā pleca.)
Čir! čir! čir!
Dzird', saulvedi, dzird'!
Saulcerīte ir princesītes vārds!
Ar to top atslēgts viņas zārks!
Ar to top atslēgta viņas sirds!
Čir! čir! čir!
PIRMAIS KRAUKLIS
Kra! Mēs esam apkrāpti, kral Mēs esam apzagti, kra! Mēs esam aplaupīti, kra!
VISI
Apkrāpti, kra! apzagti, kra! aplaupīti, kra! kra! kra!
PIRMAIS
Cīruls mums nozadzis princeses vārdu, kra! Baltais tēvs mūs apmānījis, kra! Kam jūs viņu ielaidāt iekšā? Kra!
OTRAIS
Kra! kra! Baltais tēvs par cīruli pārvērties un, kamēr es mierīgi žāvājas, kra! ielīdis man mutē ar viltu un māņiem, kra! kra!
CĪRULS
(Uz Antiņa pleca smejas čirkstinādams.)
Čir! čir! Ko guļat ar vaļējām mutēm, jūs, noliktie princesītes sargi! Čir! Tu, otrais kraukli, mani labi paslēpi no saviem kra brāļiem pats savā mutē, čir, un, kad vajadzēja tikt Iaukā, tad tu brīnīdamies atvēri muti un mani izlaidi, čir!
KRAUKĻI
(Viens caur otru.)
Melis, kra! viltnieks, kra! zaglis, kra!
(Lec no dusmām un sit ar spārniem.)
CĪRULS
Ha! ha! ha! čir! Es pats par lauski iezagos, čir! Kad pulkstens sita vienpadsmit, es divpadsmito sitienu ar cirvīti piesitu klāt, čir! lai jūs iedomātos, ka laiks notecējis, lai priecātos par savu uzvaru un savā prieka muļķībā izteiktu princesītes vārdu, čir!
KRAUKĻI
(Lec un ķērc, un rauj sev spalvas no dusmām.)
CĪRULS
Čir! Lecat no dusmām un raujat sev spalvas, čir! Kra brāļi, čir! muļķa galvas, čir! miega pūžņi, čir!
KRAUKĻI
Krāpnieks, kra! Melis, kra! Baltais zaglis, kra! Vecais viltnieks, kra! Apkrāpa nabaga krauklīšus, kra!
DVĒSELĪTE
Sir! sir! sir!
Es pirmā pirms cīruļa,
No paša sākta sākuma
Klausījos pēc sava vārdiņa,
Sir! sir! sir!
Iekš sevis sajutu,
Ka saulvedi cerēju,
Tā dvēselei to pateicu,
Sir! sir! sir!
ANTIŅŠ
Sirds man mūžam ilgās juta
Tālu balsi mīļi saucam,
Tālu zvaigzni mīļi mirdzam.
PIRMAIS KRAUKLIS
Kra! visi kopā vainīgi, kra!
OTRAIS
Kra! Visa pasaule pilna viltības, kra!
TREŠAIS
Uz ko lai vairs paļaujas? Kam lai vairs tic? Kra, kra!
CETURTAIS
Top vienmēr gaišāka visa pasaule, kra!
(Skatuve pamazām top gaiša.)
PIEKTAIS
Metamies virsū! klājam spārnus priekšā, kra!
SESTAIS
Viss viņa vaigs spīd kā sniegs saulē, kra!
SEPTĪTAIS
Viņa skati kā divi zibens īlēni, kra!
PIRMAIS
Viņa apģērbs kā kvēloša krāsns, kra!
OTRAIS
Jūsu spārni atsitas pret viņa stariem kā pret stikla sienām, kra!
TREŠAIS
Man acis deg kā ugunīs, kra!
CETURTAIS
Man acis dzeļ kā ledus adatām, kra!
PIEKTAIS
Man galvu nospiež kā sniega kupenas, kra!
(Visi kāpjas ķērkdami atpakaļ.)
ANTIŅŠ
Ko kārkājat, krauklīši? Ko sitat spārniem? Ejat pie miera; jūs būsat noguruši, septiņus gadus sargājot.
PIRMAIS KRAUKLIS
Kra! Ko šis vēl tik laipni runā? Kra!
OTRAIS
Kra! Viņš bez zobena un šķēpa un mūs pārvar, kra!
SEPTĪTAIS
Kra! Viņš mūs vēl izsmej, kra!
ANTIŅA
Es jūs nesmeju, krauklīši! Jūs labi sargājuši princesīti, ka nekas ļauns viņai nau noticis pa garo ziemas laiku; ka viņai atpūta nau tikusi traucēta. Es jums pateicos, labie krauklīši!
SEPTĪTAIS
Kra! Viņš vēl mums pateicas; grib mūs vēl vilt ar laipnību, kad mēs jau esam uzvarēti, kra!
ANTIŅŠ
Ko lai es jūs viļu, krauklīši? Man jau vairāk nevajaga, kā princesīti uzmodināt. Jūs jau arī līdz ar viņu esat bijuši gūstā šinī ledus kalnā. Nu arī jūs varat brīvi aizskriet savā vaļā.
PIRMAIS KRAUKLIS
Kra! Mēs neskriesim nekur, mēs nedosim tev princesi, kra! Mēs neļausim to atņemt Melnai mātei un atdot Baltajam tēvam, kra! - Klājat savus spārnus virsū zārkam, kra! Zārka vākam jau lūzumi, - sedzat tos cieti ar savām miesām, kra!
ANTIŅŠ
Krauklīši, ejat ar mieru, kad jūsu laiks.
KRAUKĻI
Kra! kra! kra!
(Apguļas izplestiem spārniem uz zārka.)
ANTIŅŠ
(Sauc skaļi.)
Saulcerīte!
(Liels sprādziens; kraukļi atsprāgst nost no zārka; zārks stāv vaļā.)
CĪRULS
Čir! Lūk, jūsu trīspadsmitais sitiens! Tā jums, kraukļiem, liktens stunda, čir! Tas jaunais laiks nu sākas, čir!
KRAUKĻI
Kra! kra! kral Vai! vai! vai!
PIRMAIS
Kas nu notiks? Kā nu paliks? Kra!
SEPTĪTAIS
Ziemai, salai, tumsai gals - kra! kra! kra!
CĪRULS
Bēgat, kraukļi, bēgat, kraukļi, čir!
Ilgāk te jums nau vairs vietas, čir!
ANTIŅŠ
(Klusu pieiet pie zārka, kamēr k r a u k ļ i kāpjas atpakaļ un beigās pazūd pa kreisai. A n t i ņ š, nostājies pie zārka, klusu sauc: Saulcerīte! - Tad nometas ceļos pie zārka un, pārliecies pār viņu, raud.)
CĪRULS
Ilgāk te i man nau vietas,
Siltās asras ledu lauzīs.
Iešu laukā ļaudīm vēstīt - čir!
Saule ir mums atgriezusies - čir!
(Aizlaižas putniņš, kur ienāca Antiņš.)
3. skats
(A n t i ņ š ar D v ē s e l ī t i pie zārka. Ienāk no kraukļu puses, pa kreisai, M e l n ā m ā t e.)
MELNĀ MĀTE
(Sauc.)
Baltais tēvs, tu tūkstotveidi!
Cīrul, rādies īstā veidā!
BALTAIS TĒVS
(Kā L a u s k i s, ienāk pa labai, no saulveda puses.)
Te es esmu, Melnā māte!
MELNĀ MĀTE
Baltais tēvs, tu viltus vērpējs,
Izvīli man manu daļu,
Laidi - vēl tā manā varā!
Laidi - nākšu, es jau veikšu,
Zārks jau nevar palikt tukšā!
Ņemšu vēl i tavu puisi.
BALTAIS TĒVS
Līgsim līdzi, Melnā māte;
Ņem tu puisi, kad tu vari,
Nenāc vairs pēc manas daļas.
MELNĀ MĀTE
Nedod puisim savu balstu,
Nenākšu pēc savas daļas.
BALTAIS TĒVS
Man pār viņu nau vairs varas.
MELNĀ MĀTE
Lūk, tavs vārds nu tevi tura
Cietāk nekā režģu tīkli!
(Abi nozūd katrs uz savu pusi, paliek Antiņš viens.)
4. skats
(A n t i ņ š, viņam uz pleca T a u r e n ī t e - d v ē s e l ī t e.)
ANTIŅŠ
(Pieceļas un stāv zārka priekšā; klusi.)
Saulcerīte, Saulcerīte,
Nu tā paglābta no nāves!
Nu jūs, acis, skatāt viņu,
Kuru redzējāt tik sapņos.
(Aplūkodams un atcerēdamies.)
Zili stikli, zaļi ledi -
Vidū balti sniega svārki,
Vidū bāli mēness vaigi,
Vidū gari saules mati,
Vidū stinga dvēselīte...
DVĒSELĪTE
...Gaida vidū Saulcerīte!
ANTIŅŠ
Ritat savā vaļā, asras -
Atkūstošā ledus lāsas!
Atveries nu, sirds! Tev priekšā
Tavu ilgu cerībiņa,
Septiņgadu slogā slēgta,
Visu mūžu sirdī nesta!
DVĒSELĪTE
Mities raudāt, mīļo puisīt,
Tavas asras ledu lauza.
Steidzies žāvēt citas asras -
Septiņgadus Saulcerīte
Gaida: kur mans saules vedējs?
ANTIŅŠ
Ak, jūs raudas, ko jūs darāt?
Rimstat, sevis žēlotājas!
(Ceļos nomezdamies un noliekdamies pie zārka.)
Gaišiem skatiem es tur redzu:
Pilnas acis lielu asru.
Tās, kas mani šurpu veda,
Kas man domām deva zīmi.
DVĒSELĪTE
Asras plakstienus spiež cieti, -
Nodzer nost tās lielās asras,
Atdarīsi slēgtās acis!
ANTIŅŠ
Nodzeru tās lielās asras -
(Noskūpsta Saulcerītes acis.)
Uzņemu tās savā sirdī.
Acis, veraties nu vaļā!
DVĒSELĪTE
Aija, aija, stājas raudas,
Acis, veramies nu vaļā!
ANTIŅŠ
(Skatās uz Saulcerīti, kura atdarījusi acis.)
Zili atspīd dzīvais ūdens,
Kas no ledus atbrīvējies,
Celsies tagad Saulcerīte.
(Pēc brītiņa.)
Acis spīd, bet lūpas mēmas.
DVĒSELĪTE
Atslēdz lūpas!
ANTIŅŠ
Kā lai slēdzu?
DVĒSELĪTE
Atslēdz tās ar savām lūpām!
ANTIŅŠ
Svešais tēvs teic: nau priekš manis.
DVĒSELĪTE
Ir priekš tā, kas viņas atslēdz.
Neatslēgsi, - paliks mēmas:
Nedvesīsi siltu dvašu, -
Mūžam sirds tai paliks auksta.
Kurp es iešu, dvēselīte?
Atgriezties turp nevarēšu,
Auksto sirdi ledus aizslēgs;
Nosalšu es, ārā klīstot.
ANTIŅŠ
Vai tu miti viņas sirdī?
Kā tu paslēpies no kraukļiērri?
DVĒSELĪTE
Dziļā kroķītē zem vaidiem,
Nopūtas sev virsū sedzu.
Steidzies, atslēdz lūpu vārtus,
Ieved sirdī siltu dvašu!
ANTIŅŠ
(Noskūpsta Saulcerītes lūpas - iesaucas.)
Dvēslīt, mīļā taurenīte!
- Sārtums pārlaidās pār lūpām!
Atspīdums pār vaigiem skrēja!
Auksts un karsts man pašam metas.
- Ak, kur paslēpšos? Kur dēšos?
(Saulcerīte pamazām atmostas un sāk kustēties.)
DVĒSELĪTE
Lūk! kā stingie, caurspīdīgie
Ledus pirksti lēni lokās!
Lūk, kā roka - dusētāja
Atmostas un augšup stiepjas!
Sastingusi vizbulīte
Cilā savus baltos ziedus.
ANTIŅŠ
Ak tu zilais debess brīnums!
Locekļi pa mazam raisās,
Rociņas kā lūdzot ceļas,
Lūpiņas uz runu kustas!
- Saulcerīte! Saulcerīte!
Lūkojies, kur saule lēca!
DVĒSELĪTE
Sniedz nu roku Saulcerītei,
Palīdz' viņai augšā celties!
(Pēc brītiņa.)
Es nu atkal atgriezīšos
Ledus atkūstošā sirdī.
Vairs tu manis neredzēsi, -
Tik ar tavu dvēselīti
Naktī klusu, runāsimies,
Līdz mēs kopā sakusīsim,
Mūžam ilgi ilgojušās.
(Tauriņš paceļas gaisā un tad ielaižas zārkā iekšā. Antiņš noskatās viņam pakaļ.)
5. skats
(A n t i ņ š un S a u l c e r ī t e, zārkā, pacēlusi galvu.)
ANTIŅŠ
Atgriežas nu dvēselīte
Savās mājās, tavā sirdī,
Celies, Saulcerīte, pati!
(Sniedz viņai roku, viņa pieceļas sēdus žārkā.)
SAULCERĪTE
(Klusi un lēni.)
Saulvedi, vai esi nācis?
ANTIŅŠ
Atnācu ar jaunu sauli.
SAULCERĪTE
Saulvedi, vai ilgi guļu?
ANTIŅŠ
Septiņgadi ledus zārkā.
SAULCERĪTE
Saulvedi, cel mani augšā!
ANTIŅŠ
Atspiedies uz manām rokām!
(Izceļ Saulcerīti no zārka.)
SAULCERĪTE
Saulvedi, kā kaist tev rokas!
ANTIŅŠ
Pilnas saules karstās asins.
SAULCERĪTE
Saulvedi, vēl miegs man acīs.
ANTIŅŠ
Izgulēsies tēva mājās.
SAULCERĪTE
Saulvedi, kad atkal nāksi?
ANTIŅŠ
Nākšu tavā kāzu dienā.
SAULCERĪTE
Saulvedi, še ņem, mans gredzens!
Kam tas gredzens, tam es pati.
Nedod gredzenu nevienam.
ANTIŅŠ
Es to nedošu nevienam:
(Saulcerīte nomauc gredzenu no pirksta un uzmauc to Antiņam pirkstā.)
SAULCERĪTE
Saulvedi, šo turi pirkstā!
Nevaru bez viņa celties!
ANTIŅŠ
Mūžam būs tas manā pirkstā!
SAULCERĪTE
Saulvedi, kūst ledus acīs,
Redzu tevi tikai miglā,
Es vairs nepazīšu tevis,
Kad tev nebūs gredzentiņa.
ANTIŅŠ
Mūžam būs tas manā pirkstā!
SAULCERĪTE
Saulvedi, tev kādas acis?
ANTIŅŠ
Zili ziedi vizbulītim.
SAULCERĪTE
Saulvedi, tev kādi mati?
ANTIŅŠ
Balti lini saules gaismā.
(Pēc brītiņa.)
SAULCERĪTE
Saulvedi, nes mani mājās!
ANTIŅŠ
Saulcerīte! Saulcerite!
Ļaudīm laimīti es nesu.
(Paceļ Saulcerīti un aiznes.)
(Priekškars.)