RAINIS
ZELTA ZIRGS
SAULGRIEŽU PASAKA PIECOS CĒLIENOS
PIEKTAIS CĒLIENS
Karaļa pils lielā zāle, uz svētkiem puškota. - Durvis pa kreisai uz princeses istabām un uz karaļa galu; pa labai vispārējās durvis. - Pa kreisai paaugstinājums ar pakāpēm un krēsliem priekš karaļa, princeses un prinča.
l. skats
(K a r a l i s un p r i n c i s.)
KARALIS
Esat pārliecināts, mīļo princi, ka es ne mazāk karsti ilgojies pēc šīs dienas, kurā jūs varēsat savienot rokas ar manu meitiņu, kas mums tika atdota no zārka. Es tagad pēc ilgiem baiļu un bēdu gadiem varēšu novelt slogu no saviem pleciem.
PRINCIS
Tikai jūs paši nemaz nesteidzāties novelt savu slogu, jo kāzu dienu aizvien atlikāt, un nu jau ir trīs mēneši pagājuši, kopš princese ir mūsu starpā.
KARALIS
Jūs zināt, ka bija jābaidās, vai tik neierodas tas svešais princis, kas manu meitiņu toreiz nonesa no stikla kalna un tik piepeši nozuda, nesacījis neviena vārda.
PRINCIS
Svešais princis! Tas nekas cits nebūs bijis kā krāpnieks vai burvis; citādi viņam nebūtu bijis tik noslēpumaini jānozūd.
KARALIS
Bet viņam tomēr bija dibinātas tiesības uz princeses roku, jo viņš vien viņu nāvei atrāva.
PRINCIS
Viņš savas tiesības zaudējis, nepienākdams pie jums pirms sacīkstes un neievērodams pavēles. Un, kad viņš tik piepeši nozuda, tad viņš izrādīja necienību pret princesi un jums. Manas tiesības ir lielākas. Un es jums savu pabalstu nekad un nekur neesmu liedzis.
KARALIS
Es to ar pateicību atzīstu, mīļais dēls, bet taču ir labi, ka viņš nau nācis un ka viņu neatrada arī mani meklētāji, kuri bija jāsūta, lai ļaužu dēļ pieturētos pie taisnības prasījumiem.
PRINCIS
Jūs savu pateicību varētu gaišāk izrādīt un atbīdīt reiz visus līdzcensoņus un šķēršļus, kas vēl stāv manā ceļā.
KARALIS
Es daru visu, kas no manis atkarājas.
PRINCIS
No jums arī atkarājas, ka princese pret mani nebūtu tik auksta.
KARALIS
Viņas mīla jāiegūst jums pašam, tur mana vara beidzas.
PRINCIS
Pret nāves ledu atdziest viss dzīves uguns, - un varbūt jūs vēl saldējat to ledu.
KARALIS
Mana paša labums jums galvo, ka tā nevar būt.
2. skats
(T i e p a š i, ienāk p r i n c e s e ar pavadonēm.)
PRINCESE
(Galvu nokārusi, lēni kustēdamās, kā miega pārņemta, iet zālei cauri, garām karalim un princim.)
KARALIS
(Uz princi klusi.)
Ak, tur pati princese iet ar savām pavadonēm pušķoties kāzu rotās! - Lūkojat! tāda viņa ir vienmēr, kā miega pārņemta, kā aizsalusi. Vienmēr viņa klusi dreb, kā slepenā iekšējā aukstumā. - Ko es tur varu darīt? Mana tēva sirds tikai raustās žēlumā. No nāves atdota viņa man ir, un tomēr nāvei pār viņu ir vēl vara palikusi. Atnāvē viņa guļ kā atmiegā un gaida, lai viņu kāds modinātu. - Uz jums, mans mīļais dēls, es ceru, jūs viņu sasildīsat ar savu karsto mīlestību un atmodināsat ar saldiem vārdiem.
PRINCIS
Viņa pret mani mēma un kurla. Es baidos pat pieskarties pie viņas rokas, tāds nāves aukstums iziet no viņas. Darat viņu man laipnu, citādi es aizeju tomēr, neraugoties uz savu karsto mīlestību. Un, kad es aizietu, es aizietu ne kā draugs! Es neesmu mīkstsirdīgs.
KARALIS
Neuztraucaties, mans dēls.
PRINCIS
Es esmu gluži mierīgs.
(P r i n c e s e aiziet garām, galvu nepacēlusi.)
KARALIS
(Klusi.)
Ak, mana meitiņa!
PRINCIS
Nepaskatījās uz mani ne ar pusaci.
KARALIS
Ak, viņa jau arī uz mani, savu tēvu, acis cēla, cēla, - bet smagie plakstieni pusceļā atgrima atpakaļ uz acīm.
KARALIS
Kādēļ tad tu aizbēgi un tevi vajadzēja likt meklēt un atvest šurp kā kādu noziedznieku?
ANTIŅŠ
Es netiku atvests. Es pats atnācu šurp uz pricises kāzām, kā biju viņai solījis, un atnesu viņas gredzenu, lai viņa to mauktu pirkstā un atmostos no visiem miegiem.
3. skats
(K a r a l i s, p r i n c i s; ienāk s a r g s.)
SARGS
(Uz karali.)
Kungs, bij vēlēts meklēt pēc tā vira, kurš nonesis no kalna visaugstāko princesi un paņēmis viņas gredzenu. Nu mēs to vīru esam atraduši, un viņš ir še atvests.
KARALIS
Labi, lai ienāk tas bruņinieks.
(Sargs aiziet.)
PRINCIS
Nu es gribu prasīt bargu gandarījumu no tā, kas iedrošinājās tik necienīgi rotāties ar manu godu un piesavināties manas princeses gredzenu.
KARALIS
Kāds viņš gan būs, tas noslēpumainais bruņinieks, kurš bij tik grezni ģērbts vienā zeltā?
4. skats
(T i e p a š i. S a r g i ieved A n t i ņ u, to turēdami kā gūstekni. Antiņš tādā pat uzvalkā kā otrā cēlienā, bez svārkiem.)
SARGS
Kungs, še viņš ir.
PRINCIS
(Smiedamies.)
Ā, tad tāds ir tas svešais princis un vienā zeltā ģērbtais bruņinieks! Linu zīda krekls un zelta lūku kurpes!
(Sargi smejas.)
KARALIS
Ā, kas tad tas ir? Vai te nau noticis kāds miseklis?
SARGS
Nē, kungs! Tas ir tas vīrs ar to gredzenu.
PRINCIS
(Bargi uz Antiņu.)
Dod šurp to gredzenu!
ANTIŅŠ
(Paskatās uz princi, bet tad pagriežas uz karali un paklanās.)
Esi sveicināts, karali!
KARALIS
Sveiks, jaunekli! Kas tu esi, un kur tu dabūji to princeses gredzenu?
ANTIŅŠ
Es esmu Antiņš, un gredzenu man uzmauca pirkstā pati princese stikla kalnā, kad es viņu uzmodināju no garā miega.
PRINCIS
Ha, ha, ha, kāds smalks princeses saderinātais!
KARALIS
(Uz Antiņu.)
Tad jau tu būtu tas pats zelta bruņinieks un princis, kurš nonesa princesi lejā un nolika to manās rokās! Kur tad tavs zelta apģērbs?
ANTIŅŠ
Es tas pats esmu. Manu zelta apģērbu aiznesa atkal zelta zirgs; man tas nau vairs vajadzīgs.
PRINCIS
Ha, ha, ha, jauki teikts.
KARALIS
Kādēļ tad tu aizbēgi un tevi vajadzēja likt meklēt un atvest šurp kā kādu noziedznieku?
ANTIŅŠ
Es netiku atvests. Es pats atnācu šurp uz princeses kāzām, kā biju viņai solījis, un atnesu viņas gredzenu, lai viņa to mauktu pirkstā un atmostas no visiem miegiem.
KARALIS
Tad dod šurp gredzenu; es tevi šodien kā kāzu prieki dienā atlaidīšu bez soda un došu vēl, ko vēlies.
ANTIŅŠ
Es nekā nevēlos.
PRINCIS
Es arī būšu augstsirdīgs. Tev nau ne svārku mugurā, ne kurpju kājās, - es tevi apģērbšu vienā zīdā; dod gredzenu.
ANTIŅŠ
(Smiedamies.)
Man pašam zelta zirgs atnesa vara, sudraba un zelta drēbes; man nevajaga tava zīda.
PRINCIS
(Dusmās.)
Es tev varu dot tik daudz naudas, cik tu pats smags esi.
ANTIŅŠ
Man pašam diezgan no sava smaguma, ko nest, kam lai es uzņemtos vēl otru tādu nastu? Tad jau es nebūtu varējis uzjāt stikla kalnā!
KARALIS
(Uz Antiņu.)
Princis iz labs un grib tevi soda vietā darīt laimīgu.
ANTIŅŠ
Tad lai dod savu naudu maniem brāļiem, tie to mīl.
PRINCIS
Ko tik daudz runāt! Tas nabags top arvien nekaunīgāks. Dod gredzenu, citādi kritīsi bargā sodā!
ANTIŅŠ
Es nevaru tev dot.
KARALIS
(Uz princi, paklusi.)
Viņš liekas drusku vientiesis.
(Uz Antiņu.)
Dod man to gredzenu, un tu kļūsi laimīgs.
ANTIŅŠ
Kad došu, tad jau nekļūšu laimīgs, jo tad princesīte neceltos vairs mūžam no miega. Viņa pati teica: «Nevaru bez viņa celties,» un man reizu reizēm piekodināja: «Nedod gredzenu nevienam!»
PRINCIS
(Uz Antiņu.)
Ko tad tu gribi? Vai tu, nabags, atnāci šurp kā stikla kalna uzkāpējs un vēlies par algu precēt karaļa meitu?
ANTIŅŠ
Ak, kungs, ko tu runā? Vai tad es varu būt viņas cienīgs? Vai tad jel viens princis var būt cienīgs tādas debesu zvaigznītes? Es tikai gribēju viņu uzmodināt no atmiega.
KARALIS
(Klusi uz princi.)
Lai tad viņš arī pats uzmauc to gredzenu princeses rokā. Jūs redzat paši, ka viņš neizskatās kā sāncensis uz jūsu tiesībām, bet kā vientiesis.
PRINCIS
Nē, nē, to nevar. Augstā princese tikai velti tiktu uztraukta un apgrūtināta. Vajaga tik paturēt viņu gūstā, lai neizdara vēl ko. Diezin, ar kādām burvībām viņš ticis pie gredzena!
KARALIS
(Tāpat klusi.)
Es taču nevaru apmierināties!
(Uz Antiņu.)
Kas tev palīdzēja uzjāt stikla kalnā?
ANTIŅŠ
Svešais tētiņš.
KARALIS
Tieci nu gudris no tādas atbildes! - Bet tu man vēl neteici, kādēļ tu tūdaļ nozudi, kad nonesi man princesi, un neprasīji pēc viņas rokas?
ANTIŅŠ
(Kā izvairīdamies.)
Princesei vajadzēja vēl izgulēt atmiegu tavās mājās, un es solījos nākt tikai uz viņas kāzām, lai viņu atkal uzceltu.
KARALIS
Kādēļ tad man neteici, ka nāksi atpakaļ?
ANTIŅŠ
(Kaunēdamies klusē.)
KARALIS
Runā jel, jaunekli!
PRINCIS
Nau laba sirdsapziņa.
ANTIŅŠ
(Lēni.)
Jā, nau laba sirdsapziņa; man kauns.
KARALIS
Kādēļ tad tev nau laba sirdsapziņa?
PRINCIS
Tādēļ, ka ar pesteļu un ļauna gara palīdzību nozadzis princesi no stikla kalna un aizskāris manas tiesības. Un kādēļ nerādījās visu laiku? - Bij bail, ka neķer rokā par kopošanos ar ļauniem gariem.
ANTIŅŠ
Ko tu runā? Kāds ļauns gars tad ir svešais tētiņš, kas izglāba princesi no nāves?
KARALIS
Bet saki jel, kādēļ tu nenāci, no kā kaunējies? Tu izvairies no atbildes.
ANTIŅŠ
Es kaunējos, ka man nebij labu svārku.
KARALIS
Bet nu taču nekaunējies nākt manā priekšā gluži bez svārku? Tu runā nepatiesību; tu tomēr esi krāpnieks un burvis.
ANTIŅŠ
Ak, mīļo karal, es neesmu krāpnieks un burvis. Man tikai kauns, liels kauns.
PRINCIS
Ko tik daudz runāt? Ņem tik cieti. (Uz karali.) Jums nau diezgan stingrības pret ļaundariem.
KARALIS
Bet viņš jau man darījis labu, glābdams manu meitu.
(Uz Antiņu.)
Vai tu neteiksi ar labu?
ANTIŅŠ
(Klusē.)
KARALIS
Lai tad ņem ar viņu cieti.
ANTIŅŠ
Ņem mani, dari ar mani, ko gribi, mīļo karal, kad tik princese top glābta!
KARALIS
Bet tu jau pats saki, ka bez tava gredzena viņu nevar glābt.
ANTIŅŠ
(Atģizdamies.)
Ak, kungs, jā! Nevar glābt. Tad man taču būs jāsaka. Ak, ak, ak! - Mīļo karal, es tev teikšu paklusu; tu esi labs, tu par mani nesmiesies. Sodīt tu vari, cik gribi, tikai nesmejies.
KARALIS
Saki vien.
ANTIŅŠ
(Klusu.)
Man princesītes visu mūžu bij žēl līdz asarām, un es tā ilgojos viņu glābt, bet tad, kad es viņu ieraudzīju, tad -
KARALIS
Nu jel!
ANTIŅŠ
- Tad man viņa pārlieku iepatika - un tas nebij brīv. Svešais tētiņš man teica, ka tas nau priekš manis - un - un viņa bij tik brīnumskaista - viņa man tomēr patika - un, lejā nesot no kalna, es viņai - noskūpstīju kreisās austiņas pašu galiņu.
(Nokrīt ceļos, rokām acis aizsegdams no kauna.)
KARALIS
(Smejas.)
PRINCIS
Ko jūs smejaties. Te nopietna tiesa. Viņa noziegumam jātop atklātam un sodītam.
KARALIS
(Smiedamies.)
Viņš iemīlējies princesē.
SARGI
(Smejas līdzi.)
PRINCIS
Kas te ko smieties? Kā tas kāju pameslis to iedrošinājies?
KARALIS
Nau jau lieta nemaz tik jauna.
ANTIŅŠ
(Pieceļas.)
Lūk, tu tomēr teici.
PRINCIS
Jūs viņu varbūt vēl aizstāvat.
KARALIS
Mīļais dēls, jūs taču atkal redzat, kāds viņš dievdots cilvēciņš; viņš jau neprasa princeses rokas.
PRINCIS
Lai ir; paturat tik viņu gūstā un liekat tiesāt par burvību un par savu zemo acu pacelšanu uz augsto princesi.
KARALIS
Un gredzens?
PRINCIS
Tas man tādā ziņā tagad ticis vienaldzīgs.
KARALIS
Bet no gredzena atkarājoties manas meitas uzcelšanās.
PRINCIS
Tenkas vien būs vai atkal pesteļi. Es negribu ar tiem ielaisties.
(Aiziet līdz ar sargiem.)
5. skats
(K a r a l i s un A n t i ņ š vieni.)
KARALIS
Mans dēls, dod nu man to gredzenu, es pats nodošu viņu manai meitai.
ANTIŅŠ
Ak, ak! bet kad nu viņa vairs neceltos, mīļo karal?
Tu taču viņas tēvs, kā tu vari tā darīt?
KARALIS
Dod man; viss būs labi.
ANTIŅŠ
Vai man, vai man! Tad ņem labāk manu dzīvību nekā viņas!
(Lūdzas ceļos.)
KARALIS
Dod vien, dēls, kad ir vajadzīgs princeses labā.
ANTIŅŠ
Ņem tad arī.
(Pastiepj viņam savu roku ar gredzenu.)
KARALIS
(Lūko nomaukt gredzenu, bet nevar.)
Nevaru nomaukt.
ANTIŅŠ
Ak jā, nevar nomaukt. Es pats arī nevaru nomaukt, ko princese uzmaukusi; ir kopā saaudzis ar pirkstu.
KARALIS
Ko? tu atkal mānies? (Sauc.) Sargi! (Ienāk sargi.) Ņemat viņu gūstā!
(Sargi ar Antiņu aiziet; vienam no sargiem karalis pamāj, un tas paliek.)
Nu tu aizej pie augstās princeses galma priekšnieka, lai viņš teiktu viņai, ka tēvs vēlētos princesi vēl redzēt pirms kāzu svinībām. (Sargs aiziet.)
Mans nemiers, mans nemiers! Mīļo meitiņ! - Tāds vientiesīgs, mīļš jauneklis, un tā viņu mīl! Ja nu viņa pati arī.
SARGS
(Ienāk atkal.)
Te nāk viņas augstība pati.
(Aiziet.)
6. skats
(K a r a l i s un p r i n c e s e ar p a v a d o n ē m.)
KARALIS
Tu nāc jau, manu sirds lolojumiņ! - Cik tu skaista izskaties savā svinīgajā rotājumā! - sudrabs un zaļš zīds, un no sarmas mirdzošā dimanta kronīša zils plīvurs! Tu mana ziemas princesīte! Tu vēl arvienu dzīvo savā ziemas un miega stikla pilī.
PRINCESE
(Lēni.)
Jā.
KARALIS
Tu mums tik brīnišķi tiki atņemta no nāves un tik brīnišķi atkal atdota, - tagad tu varēsi atspirgt savu mīļo rokās. Sava tēva sirdi, kas jau bij izmisusi, tu atkal priecini. Vai tu smaidīji, manu mīlulīt?
PRINCESE
Jā.
KARALIS
Kad tu aizgāji, aizgāja arī mūsu laime. Mūsu pils tika vientuļa; ļaudis sāka staigāt domīgi; druvas tapa sausas un neauglīgas, no pļavām nāca čūskas laukā. Mūsu ienaidnieki kļuva stipri un es vājš, mūsu tauta kļuva nabaga un ienaidnieks bagāts. Tagad nokritīs viss jaunums. - Mūsu dārgajam princim, kas tevi glāba, uzkāpdams stikla kalnā, mums ir jāpateicas par visu necerēto laimi. Viņš mūs balstīja visu laiku, un, kad viņš atrauj man savu roku, tad mums jākrīt. Viņš uz tevi vien domāja un cerēja. Vai tu teici ko, manu cerībiņ?
PRINCESE
Nē.
KARALIS
Bet nu tu glābta un dari mūs laimīgus. Vai pati arī jūties laimīga?
PRINCESE
Es nezinu.
KARALIS
Kopš tu uzcēlies no ledus zārka, saule pagriezās uz mūsu pusi; ziema sāka atlaisties, un mēs nebaidāmies vairs, ka viņa varētu atkal nākt. Vai tu priecājies līdzi visu ļaužu priekiem, mūsu prieciņ?
PRINCESE
Jā.
KARALIS
Vēl tavs prieks ir pārāk kluss un neatrod sev vārdu pulkstenīšus, ar ko zvanīt. Vēl tev nau sava prieka, tikai kopīgais. Bet šodien atnākušas arī tava prieka lielās dienas. Kad tu būsi sniegusi roku savam mīļajam princim, tad arī tu sāksi just prieku un pavasari. Vai tev tīk tavs princis?
PRINCESE
Es nezinu.
KARALIS
Viņš skaistākais vīrs par visiem. Tu viņu vēl nepazīsti, uzskati viņu.
PRINCESE
Es viņu neredzu caur miglu.
KARALIS
Vai tu atceries, kāds viņš izskatījās, kad tevi uzcēla no garā miega?
PRINCESE
Es viņu neredzēju caur miglu, tik zelta bruņas spīdēja.
KARALIS
Es viņu atsaukšu šurp; viņš tepat gaida. Vai saukt?
PRINCESE
Nē.
KARALIS
Kādēļ tu, meitiņ, tā noslēdzies pret viņu un pret mums visiem? Kādēļ tu tik skumja? Vai tevi nelaiž vaļā atmiņas par nāves guļu? Vai tu ilgojies pēc sava modinātāja?
PRINCESE
Viņš mani vairs nemodina.
KARALIS
Vai tev sirds nesilst priekš tā, kas tevi izcēla no ledus zārka?
PRINCESE
Man salst.
KARALIS
Ak, mīļumiņ, tu atkal topi sveša dzīvei, kā toreiz priekš tavas apgulšanās zārkā?
PRINCESE
Es nogurusi.
KARALIS
Tik īsi dzīvoji un jau nogurusi! - Nē, nē, tev jāredz prieks, lai tevī mostas prieks. Lūk, tur nāk princis pats, nevarēdams sagaidīt tavu aicinājumu. - Tava sirds vēl nau modināta, mīļo bērniņ. (Noskūpsta viņu uz matiem.) Es aizeju, lai dotu viņam vietu.
(Aiziet.)
7. skats
(P r i n c e s e ar p a v a d o n ē m; pienāk p r i n c i s.)
PRINCIS
Skaistā princese, vēl nedaudzi acumirkļi, un man tiks piešķirta laime saņemt jūsu roku uz mūžiem. Atļaujat man šo roku skūpstīt.
PRINCESE
(Sēd nekustoši.)
Jā.
PRINCIS
(Nometies uz viena ceļa, noskūpsta viņas roku.)
Auksta kā ledus! Vai arī šī diena ar laimes priekšsajūtām nespēj jūsu asinis straujāk saviļņot un sasildīt jūsu sirdi un roku?
PRINCESE
Nē.
PRINCIS
Jūs pret mani tik auksta un nepateicīga pret to, kas jūs uzcēla no zārka un nonesa no stikla kalna!
PRINCESE
(Lēni.)
Zili stikli, zaļi ledi -
Vidū - vidū -
PRINCIS
Jūs runājat svešus vārdus! Jūs neklausāties uz manu runu! - Es redzu, es esmu jums šobrīd vienaldzīgs. Atļaujat, ka es eju.
(Aiziet.)
PRINCESE
(Vēl klusāk.)
Saulvedi - cel - cel -
(Princese ar pavadonēm; pienāk princis.)
PRINCIS
Skaistā princese, vēl nedaudzi acumirkļi, un man tiks piešķirta laime saņemt jūsu roku uz mūžiem. Atļaujat man šo roku skūpstīt.
8. skats
(P r i n c e s e ar p a v a d o n ē m.)
PRINCESE
Zili - stikli - zaļi - ledi - sakat man to seno dziesmiņu - man viņa iesala sirdi - man viņa aizmiga miņā -
MEITENES
(Pusdziedot.)
Zili stikli, zaļi ledi -
Vidū balti sniega svārki;
Zili stikli, zaļi ledi -
Vidū bāli mēness vaigi!
Zili stikli, zaļi ledi -
Vidū gari saules mati.
9. skats
(T i e p a š i; ienāk k a r a l i s un p r i n c i s. Princis ir aplicis zelta krūšu bruņas.)
KARALIS
Mīļo meitiņ, še tavs glābējs nāk savā zelta tērpā, kāds viņš uzjāja toreiz stikla kalnā. Tagad tu viņu labāk pazīsi. Sniedz viņam roku; šodien tu būsi viņa līgava.
PRINCESE
(Lēni, tikko dzirdami.)
Saulvedi, vai atkal - nāc?
(Drusku paceļ savu roku pretim princim.)
PRINCIS
Še es esmu, augstā princese.
(Saņem viņas roku.)
PRINCESE
(Visu runā lēnā, gurdā balsī.)
Saulvedi, tev auksta roka,
Kā tu mani sasildīsi?
PRINCIS
Princese, kam auksta roka, tam karsta sirds; gan tā jūs sasildīs, kad jūs mani pazīsat.
(Palaiž viņas roku.)
PRINCESE
Saulvedi, tev kādi mati?
PRINCIS
Melni, daiļā princese, kā krauklim.
PRINCESE
Vai tev nava balti lini?
PRINCI5
Ha, ha, ha! Nē, nekad nau bijuši; tādi tik kalpiem.
PRINCESE
Saulvedi, tev kādas acis?
PRINCIS
Melnas kā ogles un spīdošas kā dzirkstis; daiļā līgava.
PRINCESE
Nava zilas vizbulītes?
PRINCIS
Ha! ha! ha! Nē, nē, tādas ir tik avju ganiem; es esmu kareivis.
PRINCESE
Saulvedi, tev sveša runa,
Kam tu nesauc mani vārdā?
PRINCIS
Mana daiļā līgava, es tevi saukšu vārdā vēl to pašu brīdi, un tas būs mans vārds. Še stāv mūsu mīļotais, augstais tēvs; viņš sados mūsu rokas kopā uz mūžiem un savienos mūsu vārdus.
PRINCESE
Saulvedi, kur ir mans gredzens?
PRINCIS
Še, mīļā līgava, lūk, laulājamais gredzens spoži mirdz savos dimantos; tā lai mirdz mūsu kopējais mūžs.
(Uzmauc viņai gredzenu pirkstā, bet gredzens noslīd no pirksta zemē.)
PRINCESE
Saulvedi, tas nau mans gredzens!
Tas ir liels, krīt nost no pirksta.
PRINCIS
Dārgā princese, lai tas krīt; ņemat šo, šis ir visas manas valstības dārgums. Lielais rubīns kvēlo tik sarkani kā mana mīla, tik sarkani kā mana vara.
(Uzmauc gredzenu princesei, bet gredzens noslīd.)
PRINCESE
Saulvedi, tas nau mans gredzens!
Tas ir liels, krīt nost no pirksta.
Saulvedi, kur ir mans gredzens?
(Sāk raudāt.)
Saulvedi, ak, kur tu esi?
Acis miglā tevi neredz.
(Paceļas kājās un izstiepj rokas.)
KARALIS
Manu mīļo meitiņ, tu esi uztraukusies. Ej, atpūties savās istabās. Turpināsim svinību, kad tu būsi spirgta. Princis atnesīs tavu gredzenu, tad tevi atkal aicināsim.
(Princese ar pavadonēm lēni aiziet.)
10. skats
(K a r a l i s un p r i n c i s.)
KARALIS
Tas ir tas gredzens, kuru šorīt atnesa tas jaunais nabags. Viņš teica, ka bez gredzena princese nevarot atmosties no visiem miegiem.
PRINCIS
To gredzenu vajga dabūt tūlīt! (Sauc.) Sargi! (Ienāk sargi.) No tā nabaga, kas šorīt tika atvests, paņemt to gredzenu! Steidzaties!
(Sargi aiziet.)
KARALIS
Lūk, nu tomēr vajdzēja tā gredzena, kurš šķita jums vienaldzīgs, kad vajdzēja tikai manas meitas uzcelšanai! - Vajaga šodien atlikt svinības; princesei varētu kaitēt uztraukums, un viņa varētu atkal aizmigt uz laikiem.
PRINCIS
Nē, nē, nē! Atlikt nevar! Princesei nekas nekaitēs, viņai kaitē tikai vilcināšanās. Mums vajaga viņai pierādīt, ka es esmu viņas glābējs. Jāsteidzas! Es sarīkoju svinīgus gājienus no saviem ļaudīm. Tie tūlīt jau var ierasties kā kāzu viesi un laimes vēlētāji.
11. skats
(T i e p a š i; ienāk s a r g i.)
SARGS
(Uz princi.)
Visužēlīgais, augstākais, lielākais princi! To gredzenu nevar dabūt! Nevar nomaukt tam nabagam no pirksta. Ir gluži kā klāt pieaudzis!
OTRS SARGS
Ne smalkāko diegu nevar aizbāzt garām starp gredzenu un pirkstu, ne -
PRINCIS
(Piepeši dusmās uzkliedz.)
Kā iedrošinājaties rādīties manu acu priekšā, neizpildījuši manu pavēli?! Kas tās par izrunām, ka nevar nomaukt! Vai jūs ģībstat, cāļus kaujot? Tie ir kareivji! Es jums uzmaukšu dzelžu gredzenus uz rokām, tad gan pratīsiet!
(Uz karali.)
Atvainojat, augstais kungs, ka es eju pats to izdarīt, ko mani kareivji nespēj.
(Aiziet ar sargiem.)
12. skats
(Karalis. Ienāk p i l s g a l m a ļ a u d i s uz kāzu svinībām; taures, meitenes kaisa puķes, zēni klāj segas uz paaugstinājuma. Tad ienāk p r i n c e s e ar p a v a d o n ē m; pār princesi top nests baldahīns. - Vēlāk ienāk p r i n c i s.)
KARALIS
(Uz princesi.)
Tu nāc, mīļo meitin. Svinīgais brīdis ir klāt. Vai būsi stipra?
PRINCESE
(Lēni.)
Jā.
KARALIS
Lūk, nāk mūsu dārgais princis.
PRINCESE
Saulvedi, vai reiz tu nāci?
(Paceļ princim pretim roku, bet roka pusceļā apstājas.)
PRINCIS
(Labā rokā tura gredzenu; kreisā viņam balts, asinīm aptraipīts lakatiņš.)
Es nāku, dārgā princese, lai tev nestu še tavu gredzenu. Tu viņu tik ļoti vēlējies. - Ar to pašu tavu gredzenu tad es tevi paņemu sevim par sievu ieslēdzu tevi savās rokās tik cieši, kā šis gredzens ieslēdz pirkstu un nelaiž to vairs vaļā, lai tad vai pirksts trūktu pušu!
(Uzmauc viņai gredzenu pirkstā; viņa soli atkāpjas.)
KARALIS
Mani mīļie bērni! Sadodaties nu rokas kopā uz mūžiem! Es tavu vājo rociņu, bērniņ, ielieku tava drauga stiprā rokā. Lai mana svētība -
PRINCESE
(Iekliedzas un atkrīt tēva rokās.)
13. skats
(T i e p a š i. Pie galvenajām durvīm pa labi troksnis; nāk iekšā divi sargi, ceļu šķirdami, aiz viņiem septiņi kraukļi, kuri nes stikla zārku, un M e l n ā m ā t e. - Izceļas apjukums.)
SARGI
(Sauc, gājienam pa priekšu iedami.)
Ceļu, dodat ceļu!
(Apstājas prinča tuvumā.)
PRINCIS
(Paklusu uz sargiem.)
Ko tas nozīmē?
SARGS
(Tāpat.)
Nezinām, kungs.
PRINCIS
(Tāpat.)
Kas laīda nākt jau tagad laimes vēlētājiem? Kas tie tādi ir?
SARGS
(Klusu.)
Neviens viņus nezin; mēs domājām, ka uzraugi laiduši nodomāto masku gājienu.
PRINCIS
(Klusu.)
Tādas maskas nemaz nebij nodomātas. (Dikti uz gājienu.) Atpakaļ, atpakaļ! Nau laiks!
14. skats
(T i e p a š i. Ienāk pa galvenām durvīm un, paiedams garām zārkam, nostājas priekšā, pa kreisi, B a l t a i s t ē v s, L a u s k a veidā.)
BALTAIS TĒVS
(Dobji.)
Ir laiks! Stāvi klusi, netraucē.
PRINCESE
(Zārkam pretī iedama.)
Zili stikli, zaļi ledi,
Vidū stinga dvēselīte.
MELNĀ MĀTE
(Paceļ roku pret viņu.)
Nāc uz savām mūža mājām
Atpakaļ pie Melnās mātes.
PRINCESE
(Lēni.)
Nāku, mana Melnā māte,
Atpakaļ uz mūža māju,
Saulvedis man nepiegriezās,
Neiespēja mani uzcelt!
MELNĀ MĀTE
Nāc, es atkal tevi ņemu.
(Pieskaras viņai ar roku.)
KRAUKĻI: PIRMAIS
Tā ir bijis, tā i paliks - kra!
OTRAIS
Aizmigsi uz mūža laikiem - kra!
TREŠAIS
Dienas dienās, gadi gados - kra!
CETURTAIS
Septīts gads, kur modinātājs! - kra!
PIEKTAIS
Septīts ies, nāks septiņdesmits - kra!
SESTAIS
Velti cerē, cerētāja - kra!
SEPTĪTAIS
Ziema, sala, tumsa, gals - kra! kra! kra!
(Visi septiņi smejas ķērkdami.)
KARALIS
Meitiņ! manu meitiņ! manu meitiņ!
(Grib tuvoties.)
PRINCESE
(Atgriežas.)
Tētiņ, nepieskaries manim,
Uzlikta man nāves roka;
Kurš man pieskaras, tam jāmirst.
KARALIS
Vai! vai! vai! Meitiņ, tu atkal aizej?
PRINCESE
Aizeju uz mūža laikiem,
Paliec sveikā, manu tētiņ!
KARALIS
Neej, neej! manu bērniņ. Es to vairs nepārcietīšu otru reizi. - Vai, vai, vai!
PRINCIS
(Atjēdzies no brīnumiem.)
Nost! jūs māņi un burvji! nost no manas līgavas! Viņa ir mana! Es pirmais viņai uzliku savu roku!
(Sniedzas pēc princeses.)
BALTAIS TĒVS
Nepieskaries tai, tu mirsi!
PRINCIS
Burvis, raganas, pesteļi! - Sargi, ķerat viņus! Šurp, karavīri, šurp! - Es jums pavēlu!
(Neviens nekustas.)
PRINCESE
(Lēni iekāpj zārkā un apgulstas. Liels klusums.)
MELNĀ MĀTE
Baltais tēvs, tu tūkstotveidi,
Nu tu pievilts, viltus vērpējs!
BALTAIS TĒVS
Teicies nenākt, tomēr nāci!
Un es tevim palīdzēju.
MELNĀ MĀTE
Ha, ha! -- Nepalīdzi viņai!
Tavi vārdi tevi tura
Cietāk nekā tīkla režģi.
Gaidi nu - ko līdz tev viltus?
BALTAIS TĒVS
Melnā māte, to es gaidu,
Kurš ir mans un savs ir kļuvis!
MELNĀ MĀTE
(Uz kraukti.)
Ko viņš runā, veco Kraukli?
Viss ir mans, nekas nau sava!
Visu ņemšu, visu veikšu,
Pati viena pastāvēšu!
PIRMAIS KRAUKLIS
Kra! kra!
(Un apklust.)
MELNĀ MĀTE
Vai tu nezini, ka klusē?
PIRMAIS KRAUKLIS
Zinu gan, bet nesaprotu, kra!
Savs ir tas, kas ir priekš cita, kra!
Ņems, kas atdos, veiks, kas zaudēs,
Pastāvēs, kas pārvērtīsies, kra! kra!
BALTAIS TĒVS
To es gaidu, Melnā māte.
MELNĀ MĀTE
Es sev veikšu, tu sev gaidi!
BALTAIS TĒVS
Ņem tad sev, kas tava daļa!
MELNĀ MĀTE
(Uz kraukļiem.)
Ņemat, kraukļi, manu,daļul
Nesat to uz mūža mājām!
(Kraukļi apstājas ap zārku un ceļ to augšā. Ļ a u d i s murmināšana.)
KARALIS
(Ceļos nometies, rokas izstiepis pēc princeses.)
Ak! ak! ko es esmu darījis? Mans bērns, mans vienīgais bērns! Tu man atkal topi atņemta. Atņemat tad arī manas vecās dienas! Nesat arī manu zārku!
PRINCIS
Velns un zibens! Sasper tevi visi deviņi velni! Zūdat, māņi! Es viens pats jūs izgaisināšu!
(Ķer pēc sava zobena un grib mesties virsū kraukļiem. B a l t a i s t ē v s paceļ roku, kraukļi nolaiž zārku zemē un vīcina spārniem.)
KARALIS
(Uz princi.)
Tu esi viņas slepkava! Tev es atdevu savu vienīgo bērnu, labu viņai gribēdams un nāvi dodams!
(K r a u k ļ i paceļ zārku ar princesi un iet.)
KRAUKĻI
(Visi.)
Ņemam to, kas mūsu daļa - kra!
Nesam to uz mūža māju - kra!
VECAIS KRAUKLIS
Tā ir bijis, tā i paliks - kra!
JAUNAIS KRAUKLIS
Ziema, sala, tumsa, gals - kra! kra! kra!
(M e l n ā m ā t e virzās uz durvju pusi. Ļ a u d i s murmināšana, tad vaidi. Piepeši atskan skaļš kliedziens no durvju puses.)
ANTIŅA BALSS
Vai! vai!
(P r i n c e s e, zārkā guļot, paceļ roku; kraukļi apstājas un nolaiž zārku zemē ieķērkdamies; ļaudīs atskan vispārējs kluss «Ā! ā!».)
15. skats
(T i e p a š i; troksnis pie durvīm, caur ļaudīm izspraucas cauri A n t i ņ š; viņš tāpat kreklā, bez svārkiem, krekls vietām pārplēsts un asiņots.)
ANTIŅŠ
(Sauc.)
Saulcerīte! Saulcerīte!
PRINCESE
(Paceļas zārkā sēdus un iekliedzas; k r a u k ļ i plāta spārnus, viņu aizsegdami, un pērc.)
MELNĀ MĀTE
(Pret Antiņu roku izstiepusi.)
Nenāc viņai klāt, tu mirsi!
(Kraukļi pret Antiņu skrien, spārnus vīcinādami un skaļi ķērkdami.)
ANTIŅŠ
Kas tu esi, Melnā māte?
Nebaidos es tavas rokas.
Miršu, lai tik viņa ceļas!
BALTAIS TĒVS
(Uz Melno māti.)
Ha, ha, kāpies, Melnā māte!
(Melnā māte atkāpjas.)
ANTIŅŠ
(Sauc.)
Saulcerīte, celies augšā!
Saulcerīte, nāc pie manis!
PRINCESE
(Izlec no zārka, pašķir kraukļus uz malām, Melnā māte paliek pa labi, Baltais tēvs pa kreisi; tad skrien pie Antiņa, rokas iepletusi.)
Saulvedi! Nu reiz tu nāci!
ANTIŅŠ
Aijā, mana Saulcerīte!
(Apskāvušies paliek labu brīdi; ļaudis jautra murmināšana; tad klusums.)
BALTAIS TĒVS
(Smejas.)
Melnā māte, nolaid roku!
(Viņa nolaiž roku.)
Nāvei nau pār to vairs varas,
Kurš no nāves nebaidījies.
MELNĀ MATE
Viltus vērpējs! likumlauzējs!
Ko tu vērpi jaunus viltus!
BALTAIS TBVS
Velti vaino, Melnā māte!
Te ne es, te viņu vara!
(Rāda uz Antiņu un Saulcerīti.)
Viņš ir mans, bet savs ir kļuvis,
Lauzdalns mūsu abu varu!
Atdodamies uzvarējis.
- Ņems, kas atdos, veiks, kas zaudēs,
Pastāvēs, kas pārvērtīsies!
MELNĀ MĀTE
Es jau veikšu, es jau ņemšu!
Zārks jau tukšā nevar palikt!
BALTAIS TĒVS
Līgsim līdzi, Melnā māte,
Došu tevim tavu daļu.
(Princese un Antiņš atlaiž rokas.)
PRINCESE
Saulvedi, ko ilgi biji?
ANTIŅŠ
Līdz tu mājās izgulēji
Atnāvi no stikla kalna.
PRINCESE
(Piepeši iesaucas, kā atcerēdamās.)
Saulvedi! ak, gredzens! gredzens!
Kam tu viņu projām devi?
Nevaru bez viņa pazīt,
Acis bij man nāves pilnas,
Melnais princis mani vīla.
ANTINŠ
(Nometas ceļos, rokas salicis, kā lūgdamies.)
Saulcerīt, tavs tētiņš teica,
Gredzens vajdzīgs tev, lai celtos.
PRINCESE
Saulvedi, ak, kam tu devi?
Teici: būs man mūžam pirkstā!
ANTIŅŠ
Pirkstā, jā! - Man gredzentiņu
Ņēma līdz ar visu pirkstu!
Lūko šurp to tukšo vietu!
(Rāda, pacēlis roku.)
PRINCESE
(Iekliedzas.)
Saulvedi! ak vai! ak vai man!
Kas to tevim padarīja?
ANTIŅŠ
Bargais princis!
(Rāda ar pirkstiem.)
PRINCESE
(Arī rāda.)
Bargais princis!
(Ļaudis kurnēšana; visi griežas pret princi un rāda uz to ar pirkstiem.)
KARALIS
Mīļie bērni, es esmu vainīgs, es vainīgs! Es ar savām mazām zemes bēdām jūs otrreiz ievedu nāves rokās! Jūsu siržu spēks jūs izrāvis, pārspēdams pašu nāvi!
PRINCESE
(Uz Antiņu, paņemdama viņu pie rokas.)
Iesim mēs pie mīļā tēva!
(Iet abi pie karaļa.)
KARALIS
Nākat, mani bērniņi, nākat! Jūs esat paši savas rokas sadevuši kopā, lai viņas paliek nešķirtas uz mūžiem! Es jums savu svētību tiku aizturējis, nesat tagad jūs savu svētību man, vecam tēvam, lai manim sirds top kā jums, jauna un stipra.
(Ļaudis paceļas gaviles, bet pēkšņi apklust, kad princis panāk uz priekšu.)
PRINCIS
Diezgan, vecais nelga! Es tevi tagad pazīstu. Diezgan esmu klausījies jūsu visu nerru runās! - Karš! karš! karš! (Izrauj zobenu.) Augšā, mani ļaudis! raujat zobenus laukā!
(No abām pusēm saceļ zobenus prinča un karaļa ļaudis.)
Nākat, grābjat to viltus karali, kas mūs visus mānījis! Ņemat to viņa netikli meitu un ubagu znotu! Stiepjat visus trīs pie karātavām! Izraujat viņiem viņu melu mēles! Ha! ha! Posts un nāve pār viņiem!
VISI
(Klusē.)
PRINCIS
Posts un karš! Ko klusat? Ko sabaidījāties no sievām un putniem? Grābjat viņus! Es jūs visus gabalos sakapāšu! Es jūs dzīvus sadedzināšu! Velns un elle!
VISI
(Klusē.)
BALTAIS TĒVS
(Uz Melno māti, rādīdams uz princi.)
Melnā māte, vienveidīgā!
Lūko, tur ir tava daļa!
(M e l n ā m ā t e lēni nāk uz princi, pacēlusi roku un melnu plīvuru rokā turēdama. K r a u k ļ i saceļas spārnos un virzās uz princi. Princis stāv kā sastindzis; zobens izkrīt no rokām.)
KRAUKĻI
(Visi.)
Tas ir mūsu - kra!
Tas ir mūsu - kra!
PIRMAIS
(Rāda uz princi.)
Tev ir kraukļa melni mati - kra!
OTRAIS KRAUKLIS
Tev ir kraukļa līkais knābis - kra!
TREŠAIS
Tev ir kraukļa asās acis - kra!
VISI
Kra! kra! grāb! Kra, kra, grāb!
MELNĀ MĀTE
(Uzmet princim melnu plīvuri.)
Ņemat to, tā jūsu daļa!
Nesat to uz mūža māju!
Zārks jau nevar palikt tukšā.
KRAUKĻI
Kra, kra, grāb!
(Viņi ieceļ princi zārkā, Antiņš un Saulcerīte nometušies ceļos pie tēva. Ļaudis skaļi gavilē.)
(Priekškars.)