RAINIS

ĪSPROZA

SUSUTIS

(NOSLĒPUMAINS, BET PATIESS STĀSTS, SASTĀDĪTS PĒC DOKUMENTIEM)

Viņa dzīvē viss gāja šķērsām un ačgārni; pār visu klājāš nezināšana un noslēpums.
Tas parādījās tūlīt pašā sākumā.
Ar ko citi mēdz nobeigt savu gaitu, ar to viņš iesāka: ar traģisku notikumu, ar katastrofu, un visa viņa dzīve bija šīs katastrofas turpinājums - viens vienīgs piektais un pēdējais bēdu lugas cēliens.
Tiklīdz viņš ieradās pasaulē, pie viņa vajadzēja tikt piemērotam sen pastāvošam likumam par pirmo kucēnu slīcināšanu.
Viņš arī tika slīcināts, cik var spriest pēc aculiecinieku izteikumiem, kuri vienīgi par to nebij saskaņā, vai slīcināšana notikusi pie Andrejdambja vai Mazajā Daugavā, vai pie Baltā ezera un vai zināmais kucēns bijis tas pats, kurš vēlāk ticis saukts par Susuti.
Bet nešaubāmi visi apliecināja, ka namiķis, viņu stiepdams, stipri bāries par nejaukajiem kucēniem un tām bezkaunīgajām mātēm, kas tos nosviežot svešos pagalmos, nevīžodamas audzēt.
Bet nevienā no minētām vietām jaunais kucēns galīgi nenoslīka. Kādēļ tas tā notika, to viņš pats nezināja un laikam arī neviens cits; ar to iesākās noslēpums un nezināšana viņa dzīvē.
Ir tādi neizskaidrojami gadījumi; un saka pat, ka taisni tie, kuriem noslīkt būtu visizdevīgāk, nenoslīkstot ne ūdenī, ne dubļos. Toreiz viņam nebūtu bijis nekā, ko iebilst pret noslīcināšanu.
Bet viņa dzīves katastrofai nu reiz bija lemts turpināties, - un turpināties nezināšanā un noslēpumā.
Viņa īsto vārdu nezināja neviens, pat ne tie, kuriem itin viss bija pazīstams - policijas kungi. Saukts viņš tika visvairāk ar tādiem nenozīmīgiem uzrunas vārdiem kā: ē! vaidzi! tu! klausies! I3et tos nevarēja labi ieskatīt ne par krustāmiem, ne saucamiem, ne uz-, ne pie-, ne priekšvārdiem.
Tā kā viņš bija reiz kā kucēns slīcināts ticis, tad ielas puikas kaitinādami sauca viņu kā kucēnu: su! su!
No šī su! su! viņam ar laiku attīstījās zināms, ja arī ne vārds, tad vārda surogāts, kā, piemēram, viņa dzīvē ieņēma kafijas vietu surogāts: grauzdētas zīles.
Ielas puikas arī izdarīja pie viņa zināmu kristīšanas ceremoniju ielas grāvī; aplaistīšanas ziņā tā bija pietiekoša, citādi to neviens, izņemot pašu Susuti, negribēja atzīt par pilnu kristīšanu. It īpaši učastokā tā tika galīgi uzskatīta par nenotikušu, kad Susutis uz to atsaucās un ieminējās, ka citādu kristīšanu viņš nespējot samaksāt dārguma pēc.
Policijā viņu prasīja toreiz pēc trim vārdiem, kādus pēc likuma vajag nēsāt katram godīgam pilsonim: pēc priekšvārda, uzvārda un tēva vārda, bet viņš varēja pateikt tikai vienu pašu Susuti. Un šis pats vienīgais viņa vārds tiesas priekšā izrādījās ne par viņa paša, bet par suņa vārdu.
Kādā gaismā nu viņš stāvēja likuma un taisnības
priekšā, kad nespēja izpildīt pat ne pirmo pavalstnieka pienākumu!?
«Ak tu suns!» tā skanēja Susuta raksturojums vienā vārdā, saņemts kopā no priekšniecības.
Turpat policijā viņu vēl prasīja pēc tēva, pēc mātes, pēc krustāmās zīmes un pases, pēc piederības, pēc sievas un bērniem, pēc ticības un tautības, pēc kustamas un nekustamas mantas un pēc daudz citām lietām, par kurām Susutim nebija ne jausmas, un viņš zināja tik to, ka viss tas maksā lielu naudu. Tā kā tādas naudas viņam acumirklī nebija klāt, tad viņam viss tas izlikās vienaldzīgs.
Bet ne tā policijai; tā stingri noteica, ka pēc likuma tāda vienaldzība un nezināšana neesot atjauta, un, pie tām pieturēdamies, viņš kritīšot sodā, par blandonību.
Tad Susutis tik daudz atzina, ka bērni, sievas un kustamas mantas viņam gan šad un tad esot bijuši, bet ne skaita, ne kādu tuvāku apstākļu par tiem viņš nespēja pievest.
Visu citu prasīto lietu viņam neesot bijis nekad.
Kad tiesa piezīmēja, ka ne vien pēc valsts, bet arī pēc dabas likumiem katram dzīvniekam vismaz vajagot būt tēvam un mātei, tad Susutis arī tur stūrgalvīgi gribēja palikt pie liegšanās.
Bet tas viņam netika piejauts; viņam uzdeva triju dienu laikā pievest savus vecākus, piedraudot ar stingru sodu.
Un viņam neatlika nekas cits, kā par pāris šņabjiem sadzīt sev kādu tēvu, kurš uz sava rēķina dabūja arī pienācīgo māti.
Bet Susuta dzīvē skaidrība caur to netika.
Par viņa dzīves noslēpuma atklāšanu vispār rūpējās visvairāk daždažādas priekšniecības un valdības iestādes; daudz vairāk, nekā Susutim likās patīkami un vajadzīgi.
Viņš būtu labāk vēlējies, ka būtu rūpējušies par viņa miesīgu ēšanu un dzeršanu un citu laicīgu labklājību, bet visas iestādes stingri un noteikti izskaidroja, ka privātdzīvē viņas neiejaucoties un atstājot tur viņam pašam pilnīgi brīvas rokas.
Tikai Susutis savā prātā nekādi nevarēja saprast, kādēļ teica   b r ī v a s   rokas, kur taču viņu acīm redzot atstāja ar   t u k š ā m    rokām.
Visbiežāk Susutis tika padots pētījumiem pēc tā sauktās piederības, kur viņš esot dzimis. Tas Susuti varēja sadusmot: viņam likās, ka no svara bija tik tas, ka viņš vispār dzimis, mi nevis kur dzimis.
Valdībai turpretirn, taisni otrādi, bija no svara tik tas, kur viņš dzimis, un ne, ka viņš vispār dzimis; viņa zināja, ka tādu Susutu vēl leģions ir rezervē.
Tādās reizēs Susutis mēdza teikt, ka viņš dzimis aiz sētmalas un tur arī pieder; kā savu dzimšanas ielu viņš mēdza uzdot Purva ielu.
Ne uz dokumentiem, ne liecinieku izteikumiem tādas ziņas viņš nepamatoja, bet tikai uz to, ka viņa bērnībā visi viņu sūtījuši laikam uz apzīmēto vietu, teikdami: «Ej uz purvu!» vai: «Ej uz elli!» vai: «Ej, kur tu nācis.» Un, tā kā viņš zināja tikai Purva un Elles ielu, tad viņš piesauca to.
Tiesa ar to nevienu reizi no daudzajām, kad Susutis tika tā prašināts, neapmierinājās, un katrreiz iznākums bija, ka Susuti sodīja.
Pirmkārt, par dzimšanu bez pienācīgiem un likumā stingi noteiktiem dokumentiem.
Otrkārt, par likumiskas un noteiktas piederības vietas neizvēlēšanu.
Treškārt, par spītīgu un atkārtotu liegšanos un atrunāšanos ar nezināšanu par savu likumisku personību, kā arī par tiesas vairākkārtēju maldināšanu un tādējādi izdarītu valdības darbības traucēšanu.
Turklāt ierēdņi viņam personiski aizvien piemetināja biedinājumu, ka, ja viņš nelabošoties, tad jaušot vaļu visai likumu stingrībai un ievadīšot izmeklēšanu par to, ka viņš no paša sākuma izvairījies no kucēnu slīcināšanas likuma izpildīšanas, kaut gan viņš apgalvoja, ka tas noticis bez viņa gribas.
Pēdējais ierēdņa vārds bija: «Ak tu suns tāds!»
Susuta sodi bija dažādi, sākot no spērieniem pa stilbiem un uzkāpjot līdz galvai vai otrādā kārtā: no galvas līdz Stilbiem.
Bet viņš to īsti nevarēja uzskatīt par sodu, jo tādus spērienus līdzīgā kārtā un virzienā viņš dabūja aizvien arī citos gadījumos un arī bez gadījumu. Še spērieni bija tikai vairāk sistemātiski.
Garām ejot še jāpiezīmē, ka Susutis ar vārdu   s i s t e m ā t i s k s    savienoja gluži citādu jēdzienu, nekā vispār parasts: viņam likās, ka tam vārdam vistuvākais sakars ar   «s i s t»,   ko viņš pierādīja ar saviem novērojumiem pie citiem tamlīdzīgiem un savas pašas muguras piedzīvojumiem.
Tādēļ viņš arī jo tāļāk, jo vairāk izvērtās par visas vecās   s i s t ē m a s   niknu pretinieku.
Bet visi Susuta sodi bija pavadīti no viena soda veida, kurš viņam nebija tik pretīgs kā policijas   s i s t ē m a.
Viņš tika vienmēr mests cietumā un tur dabūja vienmēr mierīgi izgulēties vietā, no kuras viņu neviens nevarēja padzīt, kā tas notika allaž brīvajā stāvoklī; bez tam viņš tur arī dabūja drupaklas, kuras, ja tās iemestas ūdenī un netīrā traukā, tiek dēvētas par «konsomē», «ragū» utt. jeb cietuma barību.
Tomēr šādu dzīvi Susutis nekad nedabūja baudīt pārāk ilgi un jau reti kad ziemā; jo drīz priekšniecība nomanīja viņa ļaunprātīgo nolūku izlietot cietumu par patversmi un drupaklas par mitināšanos.
Viņu tad tūdaļ padzina un nosauca pakaļ: «Tu suns!» Nu viņš bija atkal brīvs un varēja nokārtot savu dzīvi uz pašdarbības, taupības, krietnības un savstarpēja brīva līguma pamata.
To tad viņš arī mēģināja darīt un sāka meklēt darbu uz savstarpēja brīva līguma pamata, lai dabūtu, ko ēst.
No dabas Susutis bija labsirdīgs, kā tas būs redzams bijis iz līdzšinējiem datiem, bet ēst viņam   t o m ē r   gribējās, tātad viņš pēc savstarpēja un brīva līguma no laba prāta, atrazdamies turklāt pie pilnīgas apziņas un veselas sajēgas, noslēdza kontraktu un uzņēmās   z i r g a    darbu.
Darbs bija labs, savā ziņā pat varēja spēcināt muskuļus, vismaz skatoties uz jautājumu principiēli un teorētiski; un visādā ziņā darbs bija no liela morāliska svara, un viņam bija nenoliedzama pedagoģiska un ētiska, un vēl dažas tamlīdzīgas nozīmes priekš tā, kas viņu spēja izturēt.
Bet Susutis viņu nespēja izturēt.
Darba devējs teica, ka vainīga, pirmkārt, Susuta nepietekoša audzināšana uz paklausību un uz uzupurēšanos priekš nesavtīgiem un cēliem mērķiem, otrkārt, spītīga barošanās ar nepietiekoši brodīgām un barojošām barības vielām, lai tikai varētu atsaukties uz vājumu un tā padoties kūtrībai, kura visa jaunuma un dumpja sakne.
Toreiz Susutis vēl no dumpja nekā nezināja, bet, pateicoties darba devēja neatlaidīgiem brīdinājumiem un pūliņiem un sava paša vēdera tukšumam, viņš sāka pie sevis prātot un meklēt pēc iemesliem, kādēļ cēlušies pārpratumi starp viņu un brīvo savstarpējo līgumu.
Nepietiekoša audzināšana, kā teica darbdevējs, likās Susutim nevainīga, jo, pēc viņa domām, viņš bija pilnīgi pietiekoši audzināts ar spērieniem un cietumiem; spītīgo barošanos ar nepietiekoši brodīgām vielām viņš nesaprata labi, jo viņa vēders rēja pārāk skaļi pretī. Visu viņa prātojumu iznākums bija tikai tas, ka viņš neesot zirgs un viņa mugura nepanesot zirga darbu, nedz viņa māga zirgā, barību.
Viņš izteica vēlēšanos aiziet.
Te nu darbdevējs viņam it pareizi aizrādīja uz savstarpējo brīvo līgumu, pēc kura ir gan brīv strādāt, bet nau brīv aiziet.
Tā kā Susutim tika pierādīts, ka nau brīv aiziet, tad viņš aizbēga.
Darbdevējs, to izdzirdis, noteica tikai «tas suns!», jo viņš bija aizņemts no steidzīgām darīšanām.
Susutis, protams, tika noķerts, sodīts un atkal palaists.
Pēc šiem notikumiem viņam bija brīv no jauna slēgt brīvu savstarpēju līgumu vai neēst nekā.
Viņš vēlreiz izvēlējās to pašu pirmo ceļu, bet ar tām pašām sekmēm.
Tad viņš izvēlējās otro ceļu: neēšanu.
Pāris dienas gāja gluži labi; viņš, nestrādādams un apkārt staigādams, krietni paplašināja savu redzes aploku un pārliecinājās, ka citiem iet tāpat un ka tādu kā viņš ir ļoti liels vairums. Bet tad viņš redzēja arī lielu pulku desu, kuru bija tik daudz, ka viņas sāka maitāties, tādēļ ka laikam nebija neviena, kas tās ēd.
Vienu no šīm nevienam nevajadzīgām, liekām un pārmērā sataisītām desām viņš paņēma no viņas vietas un to apēda.
Bet sekas bija tādas, kādas viņš nebija cerējis.
Vispirms pārmērīgi daudzo desu taisītājs iekliedzās: «Ak tu suns!», un to Susutis bija cerējis. Bet tad piepeši, nezin kur gadījies, suņu ķērējs uzmeta viņam cilpu kaklā, - un to Susutis nebija cerējis.
Lai viņš kā raustījās un svaidījās, ķērējs ievilka viņu suņu ratos un veda projām uz to vietu, no kuras tiek dzīvi ārā tikai smalki un bagāti suņi, kuriem sakari ar lieliem kungiem, kas tos caur galvošanu, izpirkšanu un kukuļošanu izglābj no tās bēdu vietas.
Rati bij pilni suņu, kas visi sēdēja nokārtām galvām, jo tie zināja, kāds gals tos sagaida un ka katra pretestība ir veltīga.
Susutis bija vienīgais, kurš arī šoreiz bija nezināšanā par savu likteni un tādēļ nevīžoja tam padoties.
Viņam bij daudz bijis darīšanu ar likumu un policiju visādos veidos, tādēļ viņš vispirms likās uz likumisku aizstāvēšanos. Viņš gribējis desu taisītājam vēl labu darīt un palīdzēt viņam apēst par daudz saražotās desas.
Bez tam desas bijušas jau maitājušās un taisītas no vielām, kas no dabas nebijušas nolemtas priekš desām, kā vecām zābaku zolēm, zirgu un kaķu gaļas un kapsētu izrakumiem. To viņš varot pierādīt ar sava vēdera pastiprinātām graizēm.
Še nu pierādījās pie Susuta, ko katrs izglītots lasītājs jau pats būs nomanījis: liela kapitālistiskās tautsaimniecības likumu nezināšana, jo, pēc tiem spriežot, desas nebūt netop ražotas priekš tā, lai tiktu ēstas no tiem, kam taisni gribējās ēst, bet priekš tā, lai tiktu kā prece pirktas un nestu profītu jeb peļņu desu ražotājam.
Starpība te tā, ka katrs, kas desas grib dabūt, ir gan pēc likuma piespiests tās pirkt par iespējami dārgu cenu, bet nau pēc likuma piespiests tās ēst; galvenā lieta pie desām kā preces ir profīts, blakus lieta ir ēšana.
Susutis, kā mēs redzējām, bija rīkojies taisni otrādi, pārmainīdams galveno lietu ar blakus lietu, un tā bija pārkāpis loģikas, tautsaimniecības un pastāvošās sistēmas likumus.
Nau tādēļ brīnums, ka suņu ķērējs Susutim uzsauca atbildes vietā tikai: «Turi muti, suns tāds!»
Arī to Susutis nedarīja, bet protestēdams pacēla savu balsi atklātības priekšā, kas izdarīja uzmusinošu iespaidu uz viņa līdzbiedriem, tā ka tie arī sāka vaimanāt par savu suņa mūžu, kas tiem nu jābeidz arī vēl tādā negoda kārtā, - un par ko?
Ķērējs gan metās klāt un par musināšanu un neatļautu saucienu. lietošanu gribēja grābt Susuti, bet suņu gauošana un troksnis bija jau ticis tik liels, ka atskrēja ducis gorodovoju, kas tūdaļ nošāva trīs garāmejošas sievietes un pa telefonu un ar zelbstšuca trokšņa svilpēm paziņoja tuvākai priekšniecībai, ka še izdevies labs gadījums apspiest nemiernieku demonstrācijas gājienu, kas gribējis protestēt pret pastāvošo valsts kārtību un traucēt gaidāmās reformas un domnieku vēlēšanas, kavēdams tādā kārtā labi domātos valdības nolūkus tēvijas atjaunošanas veicināšanā.
Uz šī ziņojama pamata tika bez kavēšanās izsūtīta rota zaldātu un palaisti vajā zelbstšuca pulki ar revolveriem, dunčiem un nagaikām.
Visas ielas, kas veda uz notikumu vietu, tapa tūdaļ militāriski noslēgtas, četri nami, kuri tika pamanīti nozieguma vietā, tika sašauti drupās no ātri klāt piegādātiem lielgabaliem, un apcietinātas tika 357 personas, kuras caur izmanīgu kara plānu izpildīšanu, tas ir, caur ziņkārības modināšanu viņu ļauni domājošos prātos, bija pievilktas taisni tanīs vietās, kur karaspēks viņas varēja netraucēti padarīt nekaitīgas un tad saņemt ciet.
Susutis ar saviem bēdu brāļiem tika no notikumu neparasti ātrās norisināšanās un kara disciplīnas nelokāmi stingrās piemērošanas tā pārsteigti un apmulsināti, ka tika aizbīdīti gluži uz citu pusi, kur nemaz nebij karaspēka.
Kad viņi cik necik atjēdzās, tad viņi atradās jau Biķeru mežā.
Tur viņi arī palika un tapa par mežabrāļiem.
Kādu darbību te attīstīja Susutis, to nevaram še attēlot, jo mūsu stāsts ir stingri patiess un dibinājas uz dokumentiem, bet par šo laikmetu trūkst no priekšniecības puses jebkādu dokumentu, jo tai bija pavēlēts rīkoties ne ar papīru, bet ar svinu.
Tik daudz tikai varam atzīmēt, ka dīkā še Susutis laikam nebūs stāvējis, bet griezis uz sevi nepelnītu vērību, ko pierāda jau daudzās klaburjaktis, kas uz viņu tika sarīkotas.
Kā mežabrālis Susutis arī nobeidza savu mūžu, un te nu izrādījās kas gluži negaidīts.
Desu taisītājam bija savs palīgs uz laukiem, vēršu audzētājs; tas bija saimnieks un priekšniecības piekritējs. Tādēļ viņš tika par spiegu un nodeva Susuti.
Pārspēks sakrita Susutim virsū, sašāva un nogāza gar zemi.
Susutis ar pēdējiem spēkiem vēl pacēla roku un nošāva dzinēju virsnieku. «Ak tu suns tāds!» iesaucās virsnieka palīgs.
Bet virsnieka palīga palīgs brīnīdamies un klusi noteica: «Nē, jūsu godība, man liekas, te ir noticis pārpratums. Tas nau nemaz suns, bet ir cilvēks, un mēs ar viņu visu cauru mūžu esam apgājušies kā ar suni.»
«Ak, ko nu!» atrūca virsnieka palīgs, «likums un dokumenti rāda, ka viņš ir suns, un, ja viņš arī simtreiz būtu cilvēks, tad pēc likuma viņš tomēr ir un paliek suns, jo likumam ir spēks.»
«Bet viņam taču brauniņš rokā, un suns nemūžam neuzdrīkstēsies pretī šaut, Ja pēc likuma viņš ir suns, tad likumu vajaga pārgrozīt, jo pēc patiesības viņš nau suns.»
«Ko??!» iekliedzās virsnieka palīgs, kurš bija barons, uz virsnieka palīga palīgu, kurš bija krieviņš.
Ar to jautājums bija pilnīgi izšķirts.
Kas notika ar virsnieka palīga palīgu, krieviņu, tas ir zināms: viņš tika nodots baltiešu rokās, kuri viņu nostādīja bedres malā kā biedinošu piemēru krievu ierēdņu nespējībai aizstāvēt baronu intreses un tad parādīja viņam standrehta žēlastību, ka viņš, nepiedzīvodams sirmus matus, iebrauca bedrē.
Bet nezināšana un noslēpums par Susuti arī šoreiz vēl palika galīgi neatklāts, tikai tas bija panākts, ka sāka šaubīties par Susuta sunību arī tādi, no kuriem tas nebija gaidāms; protams, še runa nau par baroniem.
Susutis pats neizlaida no rokām brauniņu par spīti visām pūlēm to atņemt un labvēlīgu un mierīgu iemītnieku prātīgām pierunām, lai jel atmetot stūrgalvību.
Ar brauniņu un negodu Susutis tad arī tika iemests bedrē; citi runā, ka viņš vēl to pašu nakti izcēlies.
Pie Susuta jau viss bija nezināšana, un no tāda dumpinieka jau arī visu var sagaidīt.