ZEIBOLTU JĒKABS

LIKTENIS

III

Zvani skanēt skan, un pa lielceļu redzam četrjūgu vienos lēkšos uz priekšu stiepjamies. Ratiem gar malām ir oderēti sēdekļi; septiņi jaunekļi sēd ratos un velk aizsmakušām balsīm jautru dziesmiņu. Viņu spulgās acis raugās bezbēdīgi pasaulē un sejas tvīkst sārtumā no saules siltuma un baudītā alus.
«Ka tevi septiņi seski parautu! Brauc, ormani, man neslāpst!» kāds tukls, divzodains jauneklis ķērc un zvēlē ar kulaku ormanim pa muguru. Ormanis panes pacietīgi piedzērušā sitienus un atbild pazemīgi: «Daktera lielskungs, krodziņš vairs nav tālu, putna ātrumā viņu aizsniegsim.»
Ormanis nav jaunais, viņš zina, kā ir jāapietas ar augstskolniekiem. Ja sāksi skaisties un ar viņiem ķildoties, tad pēriens tev drošs, bet, ja pacietīgi panes viņu nebēdnības un esi jautrs un atjautīgs, tad tevi piedzirdīs kā pupu un tu vēl nopelnīsi krietnu dzeramnaudu, ja tik viņiem maz ir pie rokas.
Gan ormanim sirds aptecējās par tuklā nebēdību, kura sitieni pat dzērumā bija smagi, tomēr viņš nelikās tos manot un tik skubināja zirgus vēl trakākā ātrumā.
Lielceļmalā stāvēja noskrandājies krodziņš, kura priekšā ormanis apturēja zirgus vienā rāvienā.
Kāds jauneklis ar veiklu metienu izsvieda tukšo alus grozu iz ratiem uz žagaru blāķa, tad lēca paši laukā un sapulcējās uz ceļa kurmiņā.
Viens biedrs bija pus galvas tiesu par citiem garāks, cēlu stāvu un veiklu gaitu. Ieskatīsimies viņam acīs, tad pazīsim Treimaņu Pāvilu. Tu brīnums, cik vareni cilvēks pārvēršas pāra gados, ka pat grūti viņu pazīt! Šmaugais, lunkanais zēns ir izaudzis par brašu dižpuisi. Viņa seja aiz jaunības spēka vai pušu plīst. Virslūpu apēno mīksta bārdiņa, gar kuru pa brīžam lupinās baltie pirksti. Kāds biedrs teic atjautīgu vārdu, viss bars smejas pilnā kaklā, bet ap Pāvila muti krēslojas tik viegli, pievilcīgi smaidi, pie kam redzami mirdzoši, balti zobi. Pāvils zina, ka spēcīgos smieklos viņa zobi par daudz redzami un viņam dod mežonīgu izskatu, tamdēļ viņš ir atradinājies no skaņiem smiekliem. Krāsaina cepurīte sedz viņa cirtainos matus, un krāsu lenta stiepjas pār krūtīm. Plecos viņam stīpēta ādas somiņa, iz kuras tas izņem šķipsnu papirosu un piedāvā biedram.
«Zaul, steigsimies paspārnē, saule jau launagā, un mēs vēl neesam pilni,» - tā tuklais rūc un spļaudās. «Ka tevi septiņi seski - nelaba dūša! Zaul, vadi mūs karā pret alu!»
Kā rādās, tad Pāvils ir barvedis, jo pašapzinīgi viņš atsaucas: «Tad uz priekšu, biedri, šis krodziņš ir mūsu!»
Ormanis, noņēmis cepuri, piedūra pirkstiem Pāvilam pie elkoņa un vaicāja: «Mācītāja kungs, vai te ilgi pieturēsim?»
Pāvils noprata ormaņa domas un iespieda viņam dzeramnaudu saujā. «Ne ilgi, tik trīs kurvju dzērumus!»
Viņš sekoja biedriem krogā un uzsauca krodzniekam, kurš klanīdamies lūdza viesus vācistabā: «Alu, alu un alu!»
Pie putojošā miestiņa sākās nebēdīga dzīve. Pirmās slāpes tika dzesētas ātriem malkiem, tā ka resnajam krodzniekam bija ko svīst, lai tik netrūktu dzeramā. Ņiprs skuķis, krodznieka paša meita, lūrējās pa durvju šķirbu un iebilda: «Tēt, es palīdzēšu apkalpot viesus, tev vienam nākas grūti!»
«Steidzies laukā uguns ātrumā, nebūs labi, kad kungi tevi ieraudzīs un sāks muļķot, jau man ir diezgan ko ciest un panest!»
Krodznieks iebīdīja meitu pieliekamā kambarī un aizslēdza durvis.
Vācistabā dūca un kurca kā bišu stropā. Nebēdīgas dziesmas mainījās trekniem jokiem, tā ka ausis sviltin svila, kam gadījās noklausīties šādu bramaņu dzīrēs. Alus glāze riņķoja bez mītiņa, un katra pienākums bija viņu tukšot vienā vilcienā. Pāvilam uznāca nezin kādas sēras domas, un viņš piemirsa tukšot piepildīto glāzi. Viņam līdzās pret logu sēdēja tuklais divzodainis, kuram actiņas vilkās aizvien šaurākas, tā ka beidzot palika tik divas šauras spraudziņas, tomēr mēle viņam bija visdzīvākā. Viņš mazliet pagrieza galvu uz Pāvila pusi un iebilda: «Zaul, vai tu jau gremo? Nav garkūļi tev priekšā, bet dzintarskaidrs alutiņš. Gļēvums pret šādu miestiņu top bargi sodīts.»
Pāvils saslējās, un acis viņam uzliesmoja. «Mučel, es tevi izaicinu! Krodzniek, katram savu glāzi un alu, alu, alu!»
Krodznieks izpildīja vēlējumu un piepildīja visas glāzes.
«Šurp, krodzniek, steidzies pildīt manu glāzi! Biedri, trīskārtīgi sveiki!»
Draugi viņam uzgavilēja, un viens otrs iebilda: «Brangi atdarīts! Mučel, vai āda niezēja? Tas priekš Mučeles nieks, viņš sauks...»
«Ka tevi septiņi seski!» tuklais, par Mučeli dēvētais, norūca un bungoja pirkstiem pa savu apaļo vēderiņu.
Krodznieks tik pildīja glāzes, un Pāvils pēc kārtas ar visiem biedriem saskandināja glāzes un dzēra katram pretī trīs reizes.
Kāds biedrs pacēlās un runāja:
«Zauls, mūsu mīļais biedrs, šī slavenā gandarījuma atradējs, ir šodien sevim darījis nemirstamu slavu uz laiku laikiem. Zauls lai dzīvo sveiks!»
Viss tracis nodziedāja Pāvilam augstas laimes, kurš gan drusciņ nobālis no lieliskā alus daudzuma, bet citādi spirgts un jautrs.
«Mučel, nu tava rinda!»
Mučele nekavējās, bet sparīgi uzsauca: «Biedri; trīskārtīgi sveiki!»
«Tas brangi, Mučelīt, sveiks!» - tā atbalsis skanēja.
Pirmo kārtu Mučele izdzēra laizīdamies, bet otrās kārtas beigās atzvēlās krēslā un izsaucās: «Draugi, es nevaru vairs liekties, pasniedziet man glāzes!»
Biedri padeva glāzes, un Mučele trīcošu roku lēja alu sev mutē. Atlikās tik vairs trīs glāzes no beidzamās kārtas. Mučele tik tusnīja, lūkojās caur mazu, mazu šķirbiņu griestos un žēli iesaucās: «Zaul, Zaul, ko tu mani vajā? Vai daudz biedru vēl gaida manu «sveiks»?»
«Tikai trīs, Mučelīt; drīz būsi ir tu uzvarējis.»
«Biedri, man roka dreb un sirds trīc! Salejiet mani atlikušo alu, jo esmu pavisam piemirsis, kur man atrodas tas caurums, ko citi sauc par muti.»
Mučele izstiepa lūpas, un kāds biedrs salēja viņam mutē strīdus alu.
«Vai nu ir cauri?»
«Cauri, Mučelīt! Tu godam pastāvēji! Mučele lai dzīvo sveiks!» - tā biedri gavilēja. Nu dziedāja atkal, kamēr alus nosēstas.
Mučele piecēlās, un laba daļa alus izlija caur logu. Ormanis sēdēja pret logu zem vītola un noskatījās Mučeles indevē. Viņam sirds nopriecājās, ka Mučelem tā bija lēcies, kas viņu pa ceļu bija mielojis krietniem belzieniem. Ormanis tuvojās atvērtajam logam un sacīja: «Kungi, daktera lielskungs saka, ka vēl griboties. Vēl! vēl!»
Augstskolnieki smējās par ormaņa joku un svieda pilnas pudeles vītola zaros, lai samaksātu ormaņa atjautu.
Mučele atplēta vienu aci un bargi uzlūkoja ormani. «Man ir žēl...»
Viņš nepabeidza teikuma, un citi nedabūja zināt, kā viņam ir žēl, bet tas atmetās uz loga un sāka snaust.
«Biedri, veliet Mučeli ratos!» Pāvils iesaucās.
Divi biedri saņēma viņu zem padusēm, trešais bīdīja, un tādā kārtā Mučeli iemurīja ratos. Mučele mirkšķināja vairs tik vienu aci un čukstēja: «Cik es nu laimīgs... pavisam un pilnīgi... pilns...»
Citi biedri atgriezās krogā, un jautrā dzīve turpinājās, līdz arī citus biedrus vienu pēc otra iecēla ratos. Pāvils palika pats pēdīgais un vienīgais paša spēkiem iekāpa ratos.
Saulīte jau sen bija norietējusi, kad ormanis skubināja zirgus teciņos tālākā ceļā. Visi braucēji snauda un badījās galvām, tā ka dažs labs spēji uztrūkās un miegainā balsī iejautājās: «Ko-a?» - ja dabūja stiprāku belzienu, bet drīz atkal galva noslīdēja uz leju, un klanīšanās un badīšanās sākās no jauna.