ZEIBOLTU JĒKABS

LIKTENIS

IV

Kādā Vidzemes apvidū dzīvoja bagāts melu muižnieks, kas raidīja tautās savu meitiņu. Tik klusām dzirdēja ļaudis čukstam, ka šis muižnieks esot svešā malā dzimis latvietis, manīgs amatnieks, kas ietaupījis dažus simtiņus un tad metis īlenu un liestes aizdurvē.
Mīļāk viņš mērīja rentniekiem un graudniekiem sīvo un sūro nekā zābakus un puszābakus. Viņa bija burvja māklis sacelt mazo viesulīti, kas vilktin velk apkaimes ļautiņu vientuļos rubļus sava meistara naudas lādē. Tur viņam bija ieslodzīts pasakās daudzinātais pūķis, kurš tik savas biezās lūpas bija izspiedis caur ozola galdu un kāri gaidīja laupījumu. Vismīļāk šis pūķis rija spožos dālderus un cietos rubuļus, līksmi purinādams savas skanīgās iekšas, bet viņš nesmādēja arī apskapstējušos pimberus un grašus. Tā caur pūķa palīgu no kurpnieka izaug: muižnieks vecos laikos, izaug ir šo baltu dienu, ja tik laimīgais pūka saimnieks turas pie parunas, ka nauda nesmird, lai tā nākusi, kādu ceļu nākdama.
Vai ticat vai neticat, bet šis pats pūķis izaudzināja un manīgā kurpnieka Milna krodznieku Milniņu, tirgotāju Milningu. Nu beidzot cienīgo muižnieku Mühlingu. Nu bija rokā muiža ar valsti, smalka palama un vāciska buldurmēle, tātad īsts cienīgtēvs gatavs.
Lišķi un dienaszagļi nekautrējās godināt cienīgtēvu arī par lielkungu, atlēca tiem redzams labumiņš, un ir godīgi ļaudis, bīdamies bagātā muižas īpašnieka varas, nekavējās izlietot roklaižu celto goda vārdu.
Muižnieks Mühlings izprecināja savu meitu badakāsim vārdu un kāzas vīkša lieliskas. Apkaimes cienīgtēvi un cienīgmātes labprāt ciemojās Mühlinga dzīrēs, jo tur netrūka ne putna piena.
Mühlings arī pūlējās nodibināt tuvāku satiksmi ar īstiem muižniekiem, bet lieta lāgā neveicās. Gan dažs lielmanis aizņēmās no viņa naudu, pirka uz parādu zirgus, bet brauca tik pie viņa viens pats un darbdienās, kad Mühlings muižā nebija citu viesu.
Lai kāzu dzīrēm dabūtu ārēju, acīs krītošu spožumu, tad gudrgalvis deva Mühlings padomu kuplināt godības un salūgt labi daudz krāsnešu augstskolnieku. Par nelaimi, Mühlings pazina tik sava kaimiņa meldera dēlu, kas apmeklēja augstskolu; visā apciemā vairāk augstskolnieku nebija atrodami.
Meldera dēls tapa izredzēts par vidutāju un svinīgi ielūgts uz kāzām līdz ar piezīmi vest līdzi labi daudz biedru, lai tie dabūtu izpriecāties arī uz zemēm. Meldera dēls bija līksms zēns, kas nelaida garām izdevīga gadījuma, kur dabū krietni iztrakoties.
Mühlings nežēloja ceļa naudas, un meldera dēls pierunāja vairākus savas sabiedrības draugus un laida tad kopā ar jautrajiem biedriem jo spoži uz melu muižnieka meitas kāzām.
Vēsts izpaudās visā apkaimē un satracināja daudz meitu mātes un mātes meitas, kuras bija ielūgtas Mühlingu godībās. Nu tik jāsagādā jo krāšņas drēbes un spīdīgas rotas, lai jel mīļajā meitiņā iekostos kāds daiļais krāsnesis. Meitām un mātēm nebija vis nezināms, ka daudzi zinātņu kārie jaunekļi jau savos mācības gados izraugās sev bagātas zeltenītes un vēlāk laimīgās līgaviņas padara par vēl jo laimīgākām daktera lielmātēm un mācītāja cienīgmātēm.
Ormaņa ratos snaudošiem jaunekļiem ir prātā nenāca, cik daudz daiļas zeltenītes šonakt viņu dēļ nemierīgas vārtījās pa karstošiem pēļiem un lauzīja savas galviņas par kutelīgo jautājumu: «Vai tik es rīt būšu pārāka par visām citām?»
Vēlā naktī meldera dēls ar biedriem, kuru starpā atradās arī Treimaņu Pāvils, sasniedza dzirnavas, kur viņiem bija nospriests gulēt pa nakti, lai tad rītā kopīgi dotos uz netālo kāzu namu. Vēsā nakts un veselīgais snaudiens bija aizdzinuši lielo reibumu, un nogurušie jaunekļi jo laipni tika sagaidīti no viesmīlīgā meldera, kas viņus līdz vēlai naktij bija gaidījis. Ormani apdāvināja ar krietnu dzeramnaudu par slaido braucienu, un jaunekļi devās priekš viņiem sataisītās telpās, lai atpūstos no ceļa grūtībām.
Labi, ka nevienas mātes meitas acis neredzēja, kādi viņi nakti dzirnavās ieradās: pagalam izkurtējuši. Rītā viņus ne pazīt nevarēja, kad veselīgais jaunības miegs un aukstais ūdens bija darījuši savu darbu: sārtiem vaigiem, jautru dabu un smalkās drēbēs viņi brauca uz kāzu namu.
Viesi nevarēja ne nopriecāties vien par jautro jaunekļu laipnību un izvedību. Treimaņu Pāvils vēl bija bāls un lēnējs no vakarējās birgas.
«Mācītājs kas mācītājs,» ļaudis sprieda. «Var redzēt, ka ar nopietnību šis centīgais jauneklis ķērās pie sava darba. Jā, jā, mācīšanās caurām naktīm, tā ķeras kaulos.»
Kāzas bija spožas. Jaunekļi godam izpildīja savus uzdevumus, darīdami viesības jo jautras un spožas. Viņu prāts tapa pildīts katrā lietā un katrs viņu vārds uzklausīts ar godbijību. Drīz viņi nomanīja, ka viņus visi uz rokām nēsā, un nojēdza, kamdēļ viņi uzlūgti godībās.
Augstskolnieku starpā bija daži īsti ciltsmuižnieki, kas darbdienās tik pār pleciem noskatās citu kārtu ļaudis, bet svētku dienās labprāt ierodas šo ļaužu viesībās, dzer viņu alu, bučo viņu sievas un meitas un izmuļķo pašu viesību devēju. Svešie jaunekļi bija droši un nebēdīgi, jo viņi zināja, ka ar šiem ļaudīm otrreiz gan savu mūžu vairs nesastapsies. Nu tik uzdzīvot uz nebēdu!
Pārgalvības un nebēdības augumā auga, veiklie zēni sagrozīja dažai labai mātes meitai galviņu, un ir daža kalponīte tos paturēja ilgi, ilgi piemiņā.
Vēlā naktī, kad tik īstie dzīrotāji palika vieni pie pildītiem kausiem, tad tik bija troksnis un jandāliņš: trauki plīsa, kalponītes spiedza, muļķis muļķi muļķoja. Vecākie vīri tik pakratīja galvas: «Tā jau studentes dzīvo!»
Mühlingu mājas ārsts draudēja smaidīdams Pāvilam ar pirkstu, kurš vienu roku bija aplicis smukai istabmeitai ap slaiko viduci: «Treimaņa kungs, kā tas saietas ar turpmāko amatu?»
Pāvils nebēdīgi atbildēja: «Vecā dvēsele, tu to neizproti! Mums tagad laiks visu pārbaudīt, lai zinātu labo paturēt. Otrkārt, mēs iepazīstamies ar ļauno, lai, dzīvē stājušies, jums varētu rādīt īsto ceļu un neklausīgos resgaļus pabaidīt ar šo bubuli!»
Saulīte lēca un netīšus ieskatījās pa logu istabā; viņa pietvīka un aizsedza seju miglas plīvuriem.