ZEIBOLTU JĒKABS

LIKTENIS

V

Treimaņu Pāvils apdzīvoja pilsētā divas glītas istabas. Vakara kēsla iezagās pa logu viņa guļamistabā un krēšļoja uz pelēkām sienām visādus spocīgus tēlus.
Gaiss ir piesmacis, ka rauj vai elpu ciet. Gultā izplēties guļ Pāvils un raustoši dvašo. Sega ir nospārdīta kājgalā un galvas spilvens noslīdējis zemē. Krekla apkaklē nospruktas podziņas, tā ka spēcīgās krūtis redzamas visā dižumā, kuras nemierīgi cilājas, it kā lietuvēns tur tur tupētu virsū un draudētu viņu nosmacēt. Rokas aproce ir uzbīdījusies līdz puselkoņam un iegrauzusi dziju rievu mīkstajā ķūli. Visas dzīslas ir uzpampušas, un sakarsētās asinis tikai lēni darbojas. Lūpas ir sausas un saplaisājušas kā karsonī, karstā elpa brīžiem pat nostājas, un visa miesa mirkst vienos sviedros.
Briesmīgas izbailes baida viņa garu. Pašas pasaules galā viņš kails un nabadziņš aizstumts pie šausmīga bezdibeņa malas. Kalni sāk kustēties un veļas uz bezdibeņa malu, stumdami viņu šausmīgajā dziļumā. Viņš grib mukt, bet nevar ne pirkstiņa kustināt. Viņš kliedz un sauc glābiņa, bet balss nav. Viņš vērš acis uz bezdibeni un redz kaulainu roku paceļamies iz tukšās tumsības. Asinis tam dzīslās sastingst, un nāves bailēs viņš tveras pie kaulainās rokas...
Pāvils notrīsas, ka visa gulta nolīgojas. Aproces podziņa notrūkst un aizskrien kaktā dziedādama. Nomodā viņš jūt auksto nāves roku savējā un izbailēs sviež viņu projām, bet mitrā roka aizvien slīgst atpakaļ uz krūtīm. Viņš uzšaujas sēdus un pēdējiem spēkiem grib mest auksto roku atpakaļ bezdibenī, bet atmodies nomana, ka satvēris savu notirpušo roku.
«Tad tikai nelabs sapnis!» viņš atviegloti uzelpo. Viņš grib zobgalīgi smieties par savām muļķīgajām bailēm, bet nevar: lūpas sāp, un mēle, sakarsusi no karstās dvašas, čakstēt čakst mutē kā apses lapa rudenī.
Karstums šaujas viņam galvā, un Pāvils atslīgst bez spēka gultā, rīstīdamies pēc valguma. Drebošu roku viņš sagramsta ūdens krūzi un laiž viņu no lūpām, kamēr to līdz dibenam nav iztukšojis. Gan ūdens ir remdens vecs; bet Pāvilam liekas, ka gardāku dzērienu viņš savu mūžu nav dzēris.
Pāvils lauza galvu un ar pūlēm tik tumši atceras, ka trīs dienas viņš ar biedriem ir bijis ceļā kāzu nama uz augstskolu, bet, kā viņš nonācis pilsētā, kā ticis savā istabā, tā viņš neatgādājas.
«Rīts jau aust!» viņš vieglāk uzelpo un atkal laižas migā, lūkodamies spocīgos tēlos, kurus vakara blāzma krēslo uz pelēkās sienas. Pāvils staipa savus stīvos locekļus un noslauka piedurknē mitro seju. Viņam ir tik baigi ap sirdi, ka aizmiedz acis un vēlas, kaut jel drīz spožā saulīte lēktu, tad izgaistu visas nelabās domas, kas dauzās viņa sakarsušās smadzenēs.
Miega gurdenums pārņem viņu uz mazu brīdi, nespirdzina vis viņu, bet vēl vairāk tik sakarsē iedomu, ka viņš atkal saraujas kā no pērkona spēriena un atmostas vienos sviedros. Viņš atjēdzas un atver acis, bet - tavas izbailes! - viss tumšs.
«Tas ir traki!» viņš bailēs čukst, un šaubas viņam uzmācas par sevi un pasauli.
«Vai tik es neesmu miris?» viņam spēji iešaujas prātā. Lai pārliecinātos, viņš ceļ roku pie mutes un kož. Roka ir mitra un vēsa un ož pēc degvīna, itin kā viņa tur būtu pāra nedēļas mirkusi. Viņš kož un kož notirpušajā rokā, bet nevar skaidri nojēgt, vai sāp vai nesāp.
«Laikam gan esmu beigts!» Pāvils bēdīgi norūc. Viņš zina, ka istaba ir tumša, tomēr viņš skaidri var šai tumsai cauri redzēt. Istaba plešas aizvien platāka; viņš redz logu, durvis otrā istabā, bet tās ir droši versti tālu.
«Jā, jā,» viņš čukst, «te rīts, te vakars, te tuvums, te tālums! Šie gan ir pēdējie miesas iespaidi no laika un telpas, jo garam šo jēdzienu vairs neesot. Miris kas miris, kā tad!»
Viņš smagi elso, un karsti terpoņi pārņem viņa drebošos locekļus. Viņš raugās kaktā... kas tas? Apteksnes zēns, kurš viņam spodrina zābakus, stāv kaktā un mēdās lielu, garu mēli.
Nē, nav zēns, bet resnais Lejas krodznieks; viņš lēkā uz vienas kājas un rāda tam garu degunu. Nē, tas nav... tu brīnums! - nu ir vesels pūlis, pilna istaba kungu un kundžu, daiļu un riebīgu, greznās drēbēs un tīri pliku, kas staigā pa istabu, nē, pa griestiem, sienām, pa gaisu, visur visur! Soļus nedzird, bet drēbes gan čakst. Nelūgtie viesi tuvāk vien virzās, tuvāk vien virzās. Viens to mēda, rāda ikuci vai met tam pie deguna knipi, otrs laipni uzsmaida, met bučiņu, bet mazs, mazs vecītis, uztupies uz kājgala kutina viņam ar resnu rogu kāju apakšas.
Pāvils jaudām grib smieties, jaudām izbailes slien viņam matus stāvu. Viņš sper abām kājām kutinātājam, ka istaba vien nolīgojas, un visi spoki sabirst otrā istabā, ka drēbes vien nočakst.
«Tīri māņi!» viņš sevi drošina un uzlec sēdu, uzlec kājās, bet bez spēka atkrīt atpakaļ un stīvām acīm lūkojas uz durvīm: nav māņi, acis redz, ausis skaidri dzird, ka tur spoku pulki mudž un kustas, čaukst un čukstas. It ēdri viņš dzird, ka viena ēna saka: «Nu tik dosimies ar bāni viņam virsū!»
Pāvils dreb kā apses lapa un svīst baiļu sviedrus. Rokas viņš iekrampējis palagā un ir gatavs sagaidīt visbriesmīgāko. Ka viņš miris, to Pāvils jau aizmirsis. Citas domas atkal dauzās viņam pa galvu. «Ja es neesmu prātā Jucis, tad esmu kritis paša nelabā nagos...»
Viņš nedabū pabeigt savu domu, kad jau mana, ka viss tracis melno ēnu atkal gāžas viņam virsū. Viņš atver muti, lai kliegtu, bet aiz bailēm trūkst spēka, pie pilnas samaņas redzot spocīgos ķēmus tuvojamies...

«Kas paģiras nav gulējis,
Nav saucams īstens vīrs!»

Spoki uzrauj tādu dziesmu, ka visi logi nodārd. Pāvilam kā zvīņi nokrīt no acīm un sirds top tik viegla, kad mulsuma ķēmi un ēnas pārvēršas par jautrajiem, mīļajiem zēniem, kas pilnām padusēm nāk apciemot savu biedru un barvedi.
Kāds biedrs uzrauj zēveli, aizdedzina sveci un tur to Pāvilam gluži pie deguna. Pāvils tagad ir pilnīgi atskaidrojies, un baigās domas un mulsuma ķēmi ir zuduši. Lai gan puskails, tomēr viņš cenšas nezaudēt cienību savu biedru acīs. Rokas viņš sakrustojis uz krūtīm un, puszvilus guļot, vīpsnodams klausās biedru dziesmās.
Dziesmu beidzot, Mučele rājas: «Ka tevi septiņi seski! Zaul, blēdi, izliecies guļam, kad ienācām tavā alā, bet nu zobojies par mums, kas tevi pagodinām ar savu apciemojumu. Zaul, brāli, to es saku, un pie tā es palieku!» Mučele izmuldējās un atgāzās krēslā, aizkusis no garās runas.
«Draugi, sitiet logus ārā, es smoku te kā vēdzele linu mārkā! Ka tevi septiņi...»
Logi tika atvērti, un dzidrais nakts gaiss plūda istabā. Kārīgi Pāvils elpoja skaidro gaisu, noskatīdamies biedru rīcībā. Galdiņu piecēla pie gultas, divi krustdēli ieblieza grozu alus, ievietoja to pagaldē un galdiņā sakrāva desas, sviestmaizes un pudeli sīvā.
Paši jaunekļi nosēdās ap galdu kur katrs: cits gultā, cits jātniski uz krēsla, cits uz sola vai lādes. Pāvils grib mazliet apģērbties, bet biedri nelaida, tik apsedza vi lielus ar segu un pabīdīja spilvenu aiz muguras.
«Tik sēdi, un iedzersim jaunus spēkus, gan tad apģērbsies!»
Slaiks jauneklis pacēlās; noglaudīja pirkstiem virslūpu, it kā taustīdams dīgstošo bārdiņu, un uzrunāja sabiedrību:
«Biedri, brāļi! Pirms dzīres sākam, lai uzdziedam!»
Viņš uzsāka zemā balsī, un viss tracis vilka tam līdz:

Wär' ich ein Krokodil
Oder ein Sumpfreptil,
Oder, was grad' soviel,
Wär' ich ein Lurch!
Sumpft' ich tagaus, tagein,
So's aber nicht kann sein,
Sumpf' ich bei Nacht allein,
Dann aber durch!

Dziesmu nodziedāja ar sparu un tad sāka stiprināt dūšu.
«Uz tavu laimi, Zaul!» dziedātājs uzsauca, iemezdams mēriņu sīvā un uzkozdams desas gabalu.
«Vakar tu biji slavens varonis un varīgs vadonis. Lejas krodziņu izdzērām sausu un tad vīra dūšā braucām pilsētā. Kas to gan domāja, ka tu zini visas pilsētas skaistules un visas tevi pazīst. Mēs visi tevi turējām par svētuli, bet nu tik atskārtam, ka Zauls ir īsts gudrinieks, taupa sev vienam pašam. Dzer taču, ko gories!»
Pāvilam sirds nemierīgi raustījās. Kur viņš vakardien bijis, tā viņš pats nevarēja atcerēties, bet, kad biedrs pieminēja vakar mītās tekas, tad mazliet atmiņa modās un vaigi sārtojās, jo viņam metās bailes, ka tik dzērumā nav izdarījis kādas muļķības. Viņš noskārta, ka biedriem reibumā ir izpļāpājis savas slepenības. Viņš dusmojās par sevi un nīdēja savus biedrus, bet kaunējās savas jūtas izrādīt. Pāra reizes viņš pacēla roku, lai satvertu sīvā mēriņu, bet roka tam pirmo reizi drebēja dzēruma dēļ, līdzko taisījās ņemt mēriņu. Sirdī viņam vārījās dusmas, bet sejā rēgojās nicinoši smaidi, jo viņš domāja gudri darot, kad biedrus uzturēja domās, it kā viņš visas vakarējās lietas būtu izdarījis skaidrā prātā. Aši viņš satvēra mēriņu, bet tik pusi dabūja mutē, otra puse nošķaidīja krūtis un kreklu. Biedri nelikās manot, tik Mučele aizvēra vienu priecīgi rokas, čukstēdams pie sevis: «Tā, tā, arī Zauls ir reizi ticis pie «sava». Tas brangi, bija tas vēlākais laiks!»
Dziedonis uzvilka zīmīgu dziesmiņu, bet Pāvils sakoda zobus mierīgi teica: «Vai uz mani zīmējas šie pantiņi? Velti priecājies; Mučelīt! Vēl es neesmu tik tālu!»
To teicis, viņš drošu roku pielēja mēriņu pilnu kā aci un pielika lēnām pie mutes, ka ir pilīte nenolija. Stingrā griba uzvarēja miesas nevarīgumu, un biedri tam uzgavilēja, tik Mučele neticīgi jautāja: «Vai arī atmini, ko visu vakar runāji un darīji?»
«It visu!» Pāvils drošu dūšu meloja.
«Ka tevi septiņi seski! Kad tu tā saki, tad man jātic, jo melis neesi. Jā, jā, tev apskaužama daba un miegs veselīgs, ka varēji nogulēt no rīta līdz vakaram.»
«Gatavi štuki,» cits biedrs iebilda, «es tik pirmo dzērumu izgulēju, tad, mazākais, simt un vienu reizi iemigu un uzmodos, tā ka vairs nevarēju gultā dēties, bet devos prom uz viesnīcu, kur biedrus jau atradu tupam katru savā kaktā, tik tevis vien trūka. Mēs domājām, ka dienu esi bijis zaļumos un nu guli atmigu, bet tu jau esi gulējis kā āpsis cauru dienu. Iemetīsim uz trešo kāju! Man tā vien ir ap dūšu, it kā vakar es būtu nositis kādu žīdu. Gatavi štuki!»
«Lai guļ vecas lietas; gudrosim labāk jaunas,» Pāvils viņu pārtrauca. «Sveiki, biedri! Šonakt iesim cauri! Es rādīšu jums vēl skaistākas lietas, kuras klusumā esmu sameklējis, lai jūs pārsteigtu.»
«Prātīgs vārds! Mīļš vārds!» biedri tam piebalsoja, un Mučele svarīgi teica: «Biedri, mūsu karogā lai daiļās meitas šuj ar zīdu un zeltu šos vārdus, kuri man ir dārgāki visiem vārdiem: šonakt iesim cauri!»
Jauniešu bars drīz nolieca atnesto krāju un jautru garu devās pilsētā, lai piepildītu Pāvila vārdus. Savas šīs nakts biedrus Pāvils iekšķīgi nīdēja un nicināja, tomēr šiem pašiem ļautiņiem viņš atklāja savas izlaidības un slepenības, lai tik nicinātie ļautiņi neturētu viņu par meli, bet apbrīnotu viņa stipro dabu un gara spēju.
Tā Treimaņu Pāvils mācījās no vieglajiem biedriem liptin pielipt kaisliem dzīves priekiem un sūkt bez apdoma reibinošo dzērienu, kamēr tik mielas atliek trauka dibenā.