ZEIBOLTU JĒKABS

LIKTENIS

VI

Tā Pāvils un biedri pavadīja labāko daļu no sava jaunības laika. Aizgāja arī uz augstskolu, īpaši uz skolas pusgada beigām, kad naudas maks metās plānāks. Dažs labs atkal tika mocīts no morāliskajām paģirām, tā ka veselām dienām nedzēra, bet saīdzis soļoja jau agri no rīta uz skolu.
Pāvils vairāk reizes noņēmās nedzert, bet katrreiz biedri to prata pārrunāt. Te gadījās, ka Pāvilam slimības dēļ ārsts noliedza baudīt stiprus dzērienus. Biedri viņu zoboja, bet Pāvils palika stingri pie ārsta nolēmuma, jo miesas veselību viņš turēja dārgu. Gan slimība nebija visai vārīga, tomēr Pāvils pavadīja niknas naktis, bažīdamies par sevi un savu dzīvību.
Bērnības uzskati bija izgaisuši, viņš jutās kā no laivas izmests. Viņam trūka iekšējā līdzsvara, kas vienīgi cilvēku samierina ar pasauli un spēj to uzturēt uz pareizā ceļa. Klusos brīžos viņš pārmeta sev visus nedarbus. Domājot par nevainīgo bērnību, viņam sirds tapa tik mīksta, ka nakts klusumā metās ceļos un lūdza lūgšanas, bet sirds netapa vieglāka, viņam tik tā vien izlikās, ka viņa lūguma neviens nedzird. Viņam bija kauns un bailes par sevi pašu, sagrauzts viņš metās gultā un mācījās - vienaldzību.
Klusumā viņš apdomāja visu savu dzīvi un radinājās nedrebēt par lieliem un maziem nedarbiem un aizmirst dzīves nepatīkamos brīžus. Nedarbs ir relatīvs jēdziens, viņa iespaids uz darītāju atkarājas no cilvēka miesas un gara sastata. Tā droši atrodami cilvēki, kas otru var nosist un nejūt nekādu pārmetumu, bet guļ mierīgu miegu; turpretim cits ir pacēlis dusmās pret otru roku vai lietojis uzbudinājumā skarbu vārdu, un gadiem viņš nosoda par to sevi, sūrodamies pie sevis: «Kam man tā vajadzēja darīt!» Nedarbs nav pats par sevi ne liels, ne mazs, bet tikai tāds, par kādu darītājs viņu sajūt un ļaudis paraduši turēt.
Pāvilam bija uz sirds dažs labs nepatīkams gadījums, aizmirstams dažs nedarbiņš, piemērots viņa gadiem un stāvoklim. Ja nelādzīgās domas nevarēja aizdzīt un nemiers radās sirdī, tad viņš pats uzvedināja biedrus uz jautrām dzīrēm, lai apreibinātā prātā jaunības ģeķībām un nedarbiem atrastu dzejisku nokrāsu un aizbildināmu varonību.
Tagad skaidrā prātā viņam mācās visi nedarbi virsū, tā ka nevarēja no nelabām domām ne atkauties, bet brīnums, viņš atrada, ka padarītie nedarbi nesacēla viņa iedomās nekāda īgnuma, nekāda nemiera. Ar prieku viņš domāja par savu trulo garu un smaidīdams domās aplūkoja savu dzīvi. Katru dzīves melnumiņu viņš tikmēr grozīja un apcerēja, kamēr skaidri atrada, ka viņš vis nav vainīgais, bet vienīgi apstākļi un pasaule. Miesas sāpes zuda, un it līksms Pāvils sēdēja savā istabā un garā pats sevi apbrīnoja.
«Tiešām, kur tad gan ir cilvēks, kas nebūtu tāds pats kā es? Ja es esmu šad un tad noziedzies pret tikumību, patiesību vai ticības paražām, vai tad tā nav tik apstākļu, dabas un ļaužu vaina, mans liktenis? Tomēr mans nopelns ir, ka es neesmu vēl simtreiz sliktāks, jo es sajūtu savu personisko vērtību un nedaru vis visa ļauna, ko daba un iedzimtība manī ir ieperinājusi.»
Un Pāvils izgāja taisnots iz savas istabas un priecājās par sevi un savu krietnību. Viņš izlobīja iz sava prātojuma kodolu, ka cilvēks aizbildinājams, ja viņa liktenis ir klupt, tomēr ļaužu acīm klupums slēpjams, jo ļaužu vairums nenojēdz, cik katram cilvēkam ir spēka pret ļaunumu karot. Tātad padarītais ļaunums vai nedarbs atriebjas, ja citi to izzina un uz tevi ar pirkstiem rāda, jo caur - to cilvēki griež cits cita vērību nost no sevis un domājas paši eņģeļi esam, ka viņi atrod tuvākā nedarbu tik riebīgu un smirdīgu, lai gan tāds kliedzējs varbūt nav matiņa labāks par to, kuru līdz ar citiem brēkām nosoda pašā elles dibenā.
«Esmu gatavs ģeķis, ka bažījos par tādiem niekiem. Manu mazumiņu nedarbu zina tik maza daļiņa, un šis pats pulciņš mani godina un bīstas, lai gan es viņus tamdēļ nicinu, ka tie zina manas vājības. Vai es netopu no visiem cienīts un mīlēts, kas tik mani pazīst? Kamdēļ tad es sevi, lai nosodu par gatavām blēņām? Baudas kāre guļ cilvēka dabā, tamdēļ ir atļauta, tik mērs ir ieturams. Lai pasaule bīstas manis un nevis es pasaules!»
Pāvils uzposās glītā rudens uzvalkā un gāja pa pilsētu pastaigāties. Savā nodabā viņš soļoja pa pilsētas ielām, vicinādams pa gaisu viengalīgo niedres spieķi. Dažs labs ziņkārīgs acu pāris rēgojās aiz loga aizkariem, kad Pāvils gāja garām. Kur vairākas meitiņas kopā gadījās, tur viņas ķiķināja un viena otrai čukstēja ausī: «Redz, redz, kur skaistais Zauls!»
Jā, Treimaņu Pāvilu pazina un dēvēja par skaisto Zaulu vai visas pilsētas zeltenītes. Pāvils gan manīja dažas actiņas caur aizkariem kaislīgi pazibam, jutās glaimots, bet izlikās nekā nemanot un gāja savu ceļu.
«Pasaule tiešām ir skaista un vērts viņā dzīvot, tik vajag būt gudram, lai jo ilgi varētu baudīt šo laimi. Ko līdz visas pasaules jaukumi, ja viņi nav priekš manis? Ja manis nav, tad arī nav pasaules, tātad svarīgākais pasaulē esmu es un atkal es!»
Viņš palūrējās logā, aiz kura sēdēja glīta šuvēja, paskatījās tirgotavu logos un pašapzinīgi pasmīnēja: «Tas taču viss ir pasaulē manis dēļ!»
Pilsētas ļautiņi steidzās savās gaitās, tik vienīgi Pāvilam bija laime bez bēdām un maizes raizēm pastaigāties pa ielām un nopriecāties par dabu un ļaužu čaklību. «Mīļie labie ļautiņi, steidzieties vien un pūlieties cauru mūžu no agra rīta līdz vēlam vakaram, nezinādami, priekš kā tā cīnāties. Kā miglā jūs nodzīvojat savu vergu mūžu un arī neizzināsiet sava dzīves mērķa, kad reiz būs jāliek kājas līdzās. Tas ir labi jums, ka jūs tā nezināt, tā ir jūsu laime, mīļie ļautiņi.»
Paceltu galvu viņš soļoja pa pilsētu, un viņam izlikās, ka tas ir nesalīdzināmi pārāks un prātīgāks par visiem, kas virs zemes kust. Viņš laimīgi smaidīja un žēlīgi novēlēja visiem savu daļiņu pasaules laimības, zināms, katram pēc savas jēgas un prāta. Viņam iešāvās ir prātā, ka dažs cerē un meklē laimi atrast tik savā sirdi un jūtās, bet neticīgi viņš papurināja galvu un atstāja lietu neizdibinātu, jo pretim nāca Mučele ar biedriem, visi tā kā nokaunējušies, ka Pāvils viņus sastop nākam no augstskolas ar burtnīcām padusē, bet pats viņš soļo bezrūpīgi pa pilsētu.
«Sveiks, Zaul!» draugi viņu apsveica. «Tu, laimīgais, staigā pa pilsētu, sirdis lauzdams, bet mums jāsvīst dienas karstumā.»
«Sveiki, lāga zēni!» Pāvils ironiski smīnēja. «Ejiet vien, naigie darboņi, veicīgi mājās un ēdiet pusdienu ar saldo apziņu, ka vaiga sviedros to esat pelnījuši.»
«Nāc līdz uz viesnīcu!» biedri skubināja. «Mūsos noskatoties, ir tev labs kumosiņš un gards malciņš ies pie sirds! Nāc!»
«Negribu!» Pāvils strupi atteica un soļoja tālāk.
«Redz, redz, Zaulam kas labs ziņā, nekavēsim viņa. Gan citreiz viņš mums izstāstīs savus piedzīvojumus,» biedri savā starpā nosmējās un gāja katrs savu ceļu.
Pāvils, tālāk iedams, prātoja: «Lāga zēni, viņi seko katrai manai priekšzīmei. Līdz es atturos no dzīru priekiem, ir viņi tūliņ dodas pie zinātņu avotiem un smeļas sev gudrību virlopiem. Smelieties vien, tās jums ļoti vajag. Bez manis jūs esat nulles, nezināt nekā prātīga iesākt!»
Pāvils bija tik jautrā garā, ka domās meklēja kādu pazīstamu cilvēku, kuru viņš varētu apskaust, bet neviena neatrada. Galu galā viņš noprātoja, ka ne ar vienu cilvēku viņš nemītos, tātad rokām taustāma patiesība, ka viņš ir un ir pārākais cilvēks pasaulē. Laimīgi smaidi krēšļojās ap viņa lūpām, jo šodien viņš bija ar sevi pilnīgi mierā. Savā nodabā viņš soļoja pa ārpilsētas ielām. Kādas maiznīcas durvis bija paviru, un iekšā atskanēja diktas balsis.
«Nē, mācītāja kungs, uz rēķina mēs jums maizes vairs nevaram dot.»
«Vilks lai sasper tavu mācītāja kungu! Simtreiz tev esmu sacījis, ka vairs neesmu nekāds mācītājs, bet valodniecības augstskolnieks Birznieks, bet tava dumjā galva tā nevar paturēt.»
«Ja jūs mani gribat vēl piezobot, tad ticiet droši, ka maizes nedabūsiet.»
«Nekaulējies tik ilgi, es jau zinu, ka tev ir zelta sirds un maizi tu man tā kā tā dosi, lai man arī tagad naudas nav ne graša.»
Pāvils jutās nepatīkami pārsteigts, kad pazina Birznieku, kam jākaulējas ar maiznieci dēļ niecīgas lietiņas. Viņš iegāja bodītē un uzlika Birzniekam roku uz pleca.
«Biedri, vai neatraidīsiet manis, ja jums piesolos izlīdzēt šinī gadījumā?»
Pāvils izvilka trīsrubļu gabalu un uzlika uz galda. Birzniekam acis uzliesmoja, ieraugot Pāvilam krāsaino cepurīti galvā. Viņš noskatīja Pāvilu no galvas līdz kājām, pabīdīja savu noplukušo cepuri uz pakauša, sasita nopelējušos virssvārkus cieši ap tievo stāvu un sadrebināja ar acīm Pāvilu, tā ka viņš gribot negribot jutās neomulīgs.
«Ko tu te maisies nelūgts manās darīšanās! Varbūt man naudas ir gubu gubām, bet man tik patīk paķircināties ar savu draudzeni maiznieci. Vai nav tiesa, kaimiņien?»
«Kā tad, jaunskungs, tiesa gan! Še būs kukulis maizes, es jau tik jokojos. Ja jums otrreiz vajag, nāciet tik droši, es jums došu, cik tik tīkas, nemaz nedzīšos jums virsū dēļ nieka parādiņa. Mēs paši tik jokojāmies,» - tā maizniece mēļoja, vīstīdama maizes kukuli vecā avīzē.
«Nu redzi, tava palīdzība nebija vajadzīga, mēs paši iztiekam!» Birznieks teica, pasizdams maizes kukuli lepni Padusē. «Bet saki - kas tu tāds esi? Laikam gan kāds bagāta dzimtmuižnieka dēls.»
Brīnums gan, ka Pāvils neņēma Birznieka skarbās runas ļaunā. Viņš nojēdza, ka Birznieks jutās dziļi sirdi ievainots, ka bagāts un mācīts biedrs ir noklausījies un noskatījies tā nabadzīgajos apstākļos, ka maizes kumosiņa dēļ viņam ir jāiztapšņā nemācītai maizniecei.
Pāvils iebāza naudas gabalu kabatā un sniedza Birzniekam roku, «Neļaunojies, biedri, es labi domāju - nevis pasniegt tev dāvanu, bet tik izpalīdzēt mazā klizmā, jo tas ir biedra pienākums. Es zinu, ka tu darītu tāpat, ja gadījums būtu otrējāds.»
Vēl Birznieks neticīgi viņā nolūkojās un atteica: «Par biedru tu mani dēvē, kas tad tu esi?»
«Mani sauc par Treimani, un gadu atpakaļ mēs mācījāmies vienu arodu.»
«Atceros, atceros!» Birznieks teica, sniegdams tam roku. «Tu jau esi daudzinātais Zauls! Esam pat no vienas draudzes, lai gan tu uzmaucis tādas lepnas krāsas. Ticu, ka tev laba sirds, tamdēļ ir tu neņem ļaunā manus vārdus! Vai zini, arī mūsējiem ir sirds, kas vārīgi saraujas, ja bagātība, lepnība vai augstprātība viņu aizskar ar savu auksto roku.»
Viņi izgāja iz maiznīcas un soļoja pāri ielai. Pāvilam bija gar laiks, tamdēļ viņš juta patiku pie šā savādnieka, kurš nabadzīgi apģērbies un bez graša kabatā tik cēli soļoja pa ielu, it kā viņš nestu padusē visas pasaules laimi. Netālu no maiznīcas Birznieks apstājās pie pamaza nama, kura apakšstāvā dzīvoja kāds drēbnieks un kurpnieks, kā to noskārta no izkārtnēm.
«Vai tev ir laiks un laba griba, tad nāc man līdz un mācies pazīt, kā mūsējie dzīvo.»
«Ar tavu atļauju labprāt, jo šī diena man ir brīva!»
«Na nu, cik tev nu gan ir nebrīvu dienu!» Birznieks atrūca un kāpa biedram pa priekšu pa šaurām trepītēm otrajā stāvā. Viņi nonāca nelielā rovītī, tad palielā istabā, kurā vecīgs vīrs nodarbojās pie liela galda ar grāmatu siešanu. Melns poķītis apsedza viņa galvu, iz kura apakšas izzagās plānas, baltas matu šķipsnas. Labsirdīgā seja bija gludi noskūta.
«Sveiks, Lapiņa tēvs! Kā veicas ar darbu?» Birznieks tam uzsauca. «Te ziņkārība man līdz uzdzina manu biedru, Treimani, kam aknas deg zināt, kāda gan man mītne pie mājas īpašnieka un grāmatu sējēja Lapiņa.»
Lapiņš pabīdīja poķīti pakausī, noslaucīja rokas šķotelē un tad sarocījās ar viesi. «Zināms, tagad dzīvoju vienkārši, bet savā laikā ar baudīju labākās dienas. Kad Grausteniešos biju par skolotāju...»
«...tad velns tevi dīdīja tapt par jaunlatvieti, mācītājs ar lielkungu tevi izsvieda no vietas, tu pārdevi savu iedzīvi, atnāci šurp pilsētā, nopirki šo namiņu un nu esi brīvs vīrs un dzīvo kā lielmanis. Tas ir tavs dzīves stāsts īsumā, bet tev, viņu stāstot, paiet divas dienas, tamdēļ es gribu glābt savu biedru Treimani no šī garā stāsta un pārrāvu tavu pavedienu. Tik neļaunojies vien, labais vecais!» Birznieks satvēra Lapiņa roku un skatījās tam mīļi acīs.
«Ko nu ļaunoties, tāds jau tu esi. Ved nu savu ciemiņu dziļāk,» Lapiņš norūca un uzmeta noraisīto šķoteli uz darba galda.
Birznieks ieveda Treimani savā istabiņā, un abi atvilka virsdrēbes. Istaba bija pamaza un vienkārša. Pie vienīgā loga bija rakstāmgalds, piekrauts visādām grāmatām un. rakstiem. Pie otras sienas bija nekrāsota gulta, apsegta glītu un biezu vilnainu segu. Aizdurvē bija knaģis, kur mājnieks un ciemiņš pakāra savas virsdrēbes. Birznieks arī novilka savus melnos, apdilušos svārkus, noglaudīja viņus rūpīgi, pakāra tos pašā kaktiņā un tad apvilka vecus bezkrāsas svārkus salāpītiem dūrgaliem un vietvietām noķepējušiem ar klīsteri.
«Tie tur kaktiņā rūpīgi jāglabā, viņiem jāiztur līdz nākošiem Jāņiem,» Birznieks iebilda, nesdams krēslu no Lapiņa dzīvokļa un nosēdinādams biedru pie galda. Pats viņš apsēdās savā vienīgajā rikšu krēslā otrpus galda.
«Lapiņa tēlus, kur nu vēl Mildiņa kavējas ar azaidu? Saki nu meitiņai, lai nes ēdienu šurp, esmu krietni izsalcis,» Birznieks uzrunāja Lapiņu, kurš stāvēja istabas durvīs.
«Zināms, ka nu esi izsalcis kā vilks, jo no rīta tik baudīji krūzīti tējas bez cukura un maizes. Vai es vis neredzēju, ka jau vakar tev beidzās maizīte, bet no mums ņemt - tas jau tev par kaunu!» vecais rājās.
«Vecais, tā mana darīšana, vai es ēdu cepešus un baltmaizi vai iztieku ar sāli un maizi, savu degunu tu tur nebāz, to es tev saku! Kur tad nu Milda ielīdusi, ka ne redz, ne dzird?»
Jau Milda nāca no savas istabiņas, kur bija sadzirdējusi savu vārdu minam. Milda bija vidēja auguma sīciņa meiča brīnum piemīlīgu sejiņu. Mati viņai bija tumšpelēki, sapīti kuplā bizē, kura vaļīgi nokārās pār muguru. Sevišķi skaistas varēja dēvēt viņas acis: tumšzilas un platas, tik vientiesīgas un skaidras, it kā viņām nebūtu nekā, ko slēpt, nekā, ko bīties. Birznieks iepazīstināja viņu ar Treimani. Milda apsveicināja viesi un galdam vienu galu apklāja ar skujainu galdautu.
«Mildiņ, nes nu azaidu šurp, bet priekš diviem, lai ciemiņš arī apbrīno tavu mākslu. Tik to es tev saku, nepiemirsti piezīmēt, ka šodien tu uznesi azaidu priekš diviem.»
Milda tik mazliet paviebās un izsteidzās pēc azaida. Pirms viņa ienesa šķīvjus un vajadzīgās galda lietas, tad nesa kūpošu virumu baltā māla teriņā. Tikmēr Birznieks atslēdza mazu skapīti, kurš stāvēja aizdurves kaktā uz koka skrāģa, un, izņēma no vidusplaukta sāls cibiņu un bezosas māla krūzīti, kurā bija ietaisītas sinepes.
«Jā, jā,» Birznieks bažījās. «Mildiņa ir gudra saimniece, bet uzticēties es viņai nevaru. Domā, biedri, izgājušo gadu es nopirku mārciņu galda sāls un iedevu viņas glabāšanā. Nu saki - cik ilgi es iztiku ar mārciņu? Veselu gadu! Runā un raksti: veselu gadu! Es prasu: «Mildiņ, vai sāls vēl ir?» Viņa tik katrreiz: «Vēl lielā puse!» Šogad nu ņēmu sāli savā ziņā, un, ko domā, ar mārciņu es iztieku tik knapi nedēļu! Tāpat bija ar sinepēm, cukuru un citu uzturu. Iedod tu viņai naža galiņu, bet viņa tevi baros nedējām! Mildiņ, tas nebija labi. No tā laika es zinu, ka tu esi netaisna meitene.»
«Treimaņa kungs, neticiet vis, Birznieka kungs stāsta tik niekus. Es tik biju taupīga un nedevu viņam tik daudz sāls tērēt, kā tagad viņš dara, katru gaļas piciņu nobērdams ar baltu sāli. Tāpat bija ar cukuru. Es viņam vienādi pataisīju saldu tēju, bet nu jau man vairs neuzticas. No rītiem es ienesu tēju, viņš sēd pie galda un mācās. Reizēm vienā rokā grāmata, bubina, bubina un ar otru roku tik ber cukuru vai puskrūzītes tiesu. Zināms, tā jau nu nedēļā iztērē vai puspoda sāls un cukura.»
«Vai zini, nekavē tu mūs, bet nes arī maizīti šurp!» Birznieks viņu pārtrauca.
«Jūs jau ēdat virumu bez maizes, ja pašiem nav mājās, manas ceptās jau negribat.»
«Tur uz darba galda ir vesels klaips, nes tik šurp!»
Treimanis brīnīdamies nolūkojās visā šinī savādajā rīcībā. Milda uzgrieza maizi un pārējo nolika Birznieka skapī.
«Dievs svēti!» Milda tiem novēlēja labu ēstgribu un tad kopā ar tēvu izgāja otrā istabā.