ZEIBOLTU JĒKABS

LIKTENIS

IX

Pirmās ziemas dienas tik tīkamas, ka vilināt vilina jaunus un vecus laukā. Mīkstais, mīlīgais sniegs gurdz zem gājēju kājām, ka mīl vien staigāt, ja tik nav žēl samīdīt skaisto, balto dabas segu.
Sniegs vēl nav biezs, ceļš nav aizputināts, omulīga ir staiga trijiem līdzās pa plato lielceļu. Milda gāja pa vidu, Birznieks un vecais Lapiņš katrs savā, pusē. Laiciņš bija mīlīgs, nevajadzēja maukt cimdus rokās, nesala jau. Birznieks labajā rokā turēja Mildiņas kreiso, un, lēni rokas šūpodami, visi trīs klusu soļoja uz priekšu, priecādamies par skaisto dieva pasauli un par sevi pašiem, ka viņiem ir lemts baudīt vienprātībā svētdienas atdusu. Ziemas dzesma sārtoja Mildai pabālos vaigus, kuru rožainais sārtums saistīja Birznieka skatus. Nekad maigā jaunava viņam nebija izlikusēs tik daiļa kā šodien. Zibošu skatu viņš lūkojās mīlīgajā sejiņā. Milda gan acis nepacēla, bet viņa sajuta šo skatienu, sirds viņai pukstēja straujāk un vaigi pieņēmās sārtumā. Birznieks spieda viņas roku ciešāk, Milda pacēla galviņu un valgām acīm raudzījās Birznieka laimīgajā sejā. Viņu skatieni nogremdējās viens otra dvēselē, un, vārdiņa nebilduši, viņi sapratās.
Pretī brauca ormanis, kura skaļais svilpiens iztraucēja jauniešus iz viņu laimes sapņa. Kamanās sēdēja Treimaņu Pāvils ar diviem biedriem. Viņus arī bija izvilinājis tīrais gaiss plašajā dieva pasaulē, bet viņiem nebija kājām jāstaigā. Tik labdienu sadevās, un ormaņa veiklais rikšotais jau bija gabalā. Mildiņai sirds nemierīgi pukstēja, viņai tā vien izlikās, it kā šie braucēji būtu novērojuši viņas sirds noslēpumu.
«Vai jūs braucējus pazināt, Birzniek?» Mildiņa jautāja, mēģinādama savu roku lēni izvilkt iz Birznieka rokas.
Par sodu, ka Milda vienādi vēl «jūsoja», Birznieks spieda viņas rociņu vēl ciešāk savējā. «Man likās, ka tas bija Treimaņu Pāvils ar saviem biedriem.» Klusu viņš piebilda: «Vai tu jel reiz atmetīsi nelāgo ieražu un sauksi mani par «tu», kā līgaviņai klājas.»
Milda nosārta pārpārim, pat balto pieri pārklāja viegls sārtums. Acis ieplētusi, viņa raudzījās it kā izbijusies Birzniekā, tad veikli izrāva savu roku un šmauca grāvim pāri retajā priežu siliņā iekšā. Birznieks metās viņu ķert un gūstīja lodīgo meiteni pa priedulāju. Drīz irbīte piekusa, un vanags jau bija tuvumā. Vēl meitenei cerība glābties, jo ceļā ir liels paegļu puduris; tik labi veikli tam riņķī, tad vēl varēs izsprukt. Tā Mildiņa domā, un Birznieks noprot lodīgās meitenes domas, bet viņš neskrien vairs līdz, tik piebliežas pie augstā paegļu krūma. Mazs brītiņš un meitene pati ieskrien viņam rokās.
Mildiņa ir piekususi, un bezspēcīga viņa dus Birznieka rokās. Viņi lūkojās viens otram acīs un smaida. Zīlīte čirkstēdama lēkā pa paegļu krūmu, uztraukta vāverīte tup uz tieva zariņa un šķauda, baidīdama laimīgos jaunekļus, bet viņi redz un dzird tik sevi pašus, viņiem izliekas, it kā viņi tik paši divi vien būtu plašajā, skaistajā pasaulē.
Mildas karstā dvaša sitas Birzniekam ģīmī un reibina viņa prātus, kaislība liec viņa galvu, un viņš taisās pirmo reizi skūpstīt savu līgaviņu, ar kuru viņš vairāk gadus ir kopā nodzīvojis; vairāki gadi jau ir aiztecējuši, kamēr viņu sirdis atradušās, sapratušās, bet vārdiņš viņu starpā par mīlestību vēl nav bilsts.
Tik šodien viņš nejauši to ir nosaucis pirmo reizi par līgaviņu, un kaislība viņam sola debešķīgu laimi, ja tik noskūpstīs šīs sārtās lūpiņas...
«Jānīti, tā nedari!» Milda lūdzas, un asaras iezogas viņai acīs. «Ar pirmo skūpstu mēs kļūsim kaislības vergi...» - tā Mildiņa prāto, bet tomēr aizver acis un ar laimīgām šalkām sagaida pirmo skūpstu, kas izliekas apsolot darīt viņus dieviem līdzīgus, lai pēc tam viņi varētu noskārst, kas labs, kas ļauns. Viņa tagad taisni nezina, ko īsti grib, ko ne.
«Ādam, nekod!» zibeņa ātrumā šaujas Birzniekam caur galvu, reibums zūd, un viņš jūtas atkal kungs pār savu kaislību.
Neizprotamā cilvēka sirds! Viens prāts saka: «Dari!» - teic: «Nedari!» Tik smilšu graudiņš vienā svaru kausā vairāk, un otrs kauss ar milzu spēku top uz augšu rauts.
Birznieks atkal jūtas prāta cilvēks, viņš noskārst, ka vēl gadi paies, līdz varēs savu līgaviņu saukt par sieviņu, tamdēļ viņš prāto smaidīdams: «Kamdēļ nelaikā plūkt šo pirmo daiļo mīlestības ziedu, lai stāv nākotnei šis prieks, par kuru domājot vien jau cilvēks jūtas laimīgs.»
Mīlīgi viņš noraugās daiļajā meitiņā, it kā gribēdams viņas bildi iespiest savas dvēseles dziļumos. Lēni viņš vaicā: «Vai no šīs reizas tu nu sauksi mani pie vārda un par «tu»?»
Milda atver acis un jūtas pievilta, ka nav sagaidījusi skūpsta, kas viņai atvērtu laimes debesis. Birznieka mīlestības pilnie skatieni atžilbina viņu no kaislības murgiem. Viņa sajūt un noskārst Birznieka mīlestības lielumu, bet drusciņ viņu pakaitināt tai ļoti gribas, viņš to ir pelnījis, ka nav viņas bučojis. Birznieks tur viņu, pie sirds piespiedis, bet viņa veikli izšmaucas un smiedamās aizbēg, tam uzsaukdama: «Birznieka kungs, kungs! Jūs, jūs un vēlreiz jūs...»
Birznieks noprot viņas sirdsdomas un smaidīdams seko viņai uz ceļa pusi. Vecais Lapiņš ir nokusis, viņus gaidot, un sirdīgi viņš rājas, lai gan acis skaidri rāda, ka balss melo: «Durnie bērni, ko jūs te niekojaties! Man salst kājas, iesim mājās.»
Milda satver tēva roku, Birznieks soļo vecajam Lapiņam otrajos sānos, un tā trijlapis dodas atpakaļ pilsētā. Pa brītiņam Birznieks tīri netīšus paliek gabaliņu iepakaļis, tad atkal panāk tēvu ar meitu un grib soļot Mildai līdzās, bet tā veikli aizšmūk tēvam otrā pusē. Visi trīs smīn, tik vecais Lapiņš iejautājas: «Vai nu atkal sanīdāties? Bērni kas bērni!»
Milda sāk runāt par vienaldzīgām lietām, bet, līdz tik ieskatās Birznieka smaidošā sejā, ir viņai tūliņ nāk virsū nevaldāmi smiekli, lai gan pati nezin, kamdēļ. Gribot negribot viņai jāvalda mute, lai tik smiekli nepaspruktu. Valodas nevedas, katram par sevi ir tik daudz jauku domu, ko domāt, un klusēdami visi trīs sasniedz pilsētu.
Viņus apsveic mīlīgas zvanu skaņas, sludinādamas, ka dievvārdi patlaban sāksies. Kā nodabā Milda iespraužas starp tēvu un Birznieku, satverdama viņu rokas. Viņa abus gājējus nogriež šķērsieliņā, kas ved uz baznīcu. Birznieks raugās smīnēdams mazajā vadonē, bet Mildiņas seja ir gauži nopietna. Viņa zina, ka Birznieks nav kājas spēris dievnamā, kamēr sev izvēlējies citu dzīves gaitu. Arī viņas tēvs reti gāja baznīcā.
Mildas sirds nemierīgi pukstēja, iedomājoties, kādu grūtu darbu viņa uz sevis uzņēmusēs, gribēdama caur šo gājienu samierināt divus cilvēkus pašus ar sevi un ar pasauli, gādāti mieru divām cilvēku dvēselēm, kurus viņa par visiem vairāk pasaulē mīlēja. Baznīca bija patukša, un visi trīs gājēji nosēdās solā pretī runas krēslam. Ērģeļu skaņas viļņot viļņoja pa plašajām baznīcas telpām, sajūsminādamas baznīcēnu sirdis. Baznīca pildījās klausītājiem, kuri nāca gan dievu pielūgt garā un patiesībā, gan dzīti no gara laika, paražas dēļ, gan sevi rādīt, citus skatīt.
Vecais mācītājs, kurš ilgi bija sagulējis slimības gultā, šodien atkal pirmo reizi pēc ilgāka laika teica dievvārdus. Viss viņa stāvs modināja godbijību un novārgusī seja likās apskaidrota esam. Pasaule bija priekš šī vecā vīra mirusi, kaislības vairs nedrīkstēja šim sirmgalvim tuvoties, tamdēļ arī Birzniekam likās, it kā šis vecais vīrs būtu augstāks par cilvēku, it kā šī miesa., šī sirds, šis prāts nekad nebūtu vārdzināts kaislības valgos. Vēl labāk viņam patikās sirmā sludinātāja vārdi. Viņš nerājās par ļauno pasauli, nepazudināja pasaules bērnus pašā elles dibenā, bet viņa vārdi izdvesa mīlestību, kas garu dzīvu dara. «Bērniņi, esiet stipri mīlestībā!» - tie bija sirmā vīra vārdi, kas dziļi iespiedās katra sirdī, kam tik ausis, ko dzirdēt, kas jau nesnauda miesīgo snaudu. Viss dievvārdu laiks Birzniekam izlikās kā mazais brītiņš, viņš garā bija daudz baudījis un jutās sirdi pacilāts, kad dievvārdi beidzās. «Ja mēs patiesi mīlēsim sevi un visus cilvēks, tad būsim ar dievu salīdzināti,» - tas bija sirmā mācītāja runas kodols, šos vārdus Birznieks ņēma līdz uz mājām un jutās garā apmierināts. Milda bija sasniegusi savu nolūku. Tēvs un Birznieks, uz mājām ejot, spieda pateicīgi viņas roku.
Birznieks sirdī nojēdza sievas mīlestības lielumu, ka tā ne tikvien aplaimo vīru uz zināmu brīdi, bet piepilda visu vīra sirdi, salīdzina to ar pasauli un lej miera elji asiņojošās rētās. Mīlestība dzemdē mīlestību.
Kamēr vecais Lapiņš ar Birznieku pārrunāja dzirdēto sirds un gara baudu, tikmēr Milda naigi rīkojās pa rovi, un drīz kūpošais azaids bija galdā. Šodien Milda klāja galdu savā istabā priekš trijiem, jo uzvaras apziņa viņai bija sakāpusi galvā. Viņa gribēja piedabūti stūrgalvīgo Birznieku, lai svētdienās tas ar viņiem vienkopus ēd pusdienu. Lēni un vienaldzīgi viņa iegāja Birznieka istabā, kur tie abi ar viņas tēvu sarunājās.
«Lūdzu kungus azaidā!» viņa vienaldzīgi sacīja un devās atpakaļ savā istabā. Viņa nosēdās pie galda un, elpu aizturējusi, klausījās.
Saruna bija ļoti dzīva. Lapiņš nodabā pacēlās, tam līdz arī Birznieks, un abi, jo dedzīgi sarunādamies, soļoja uz Mildas istabu. Milda nelikās viņus ne manot, pat tad ne, kad jau abi atsēdās pie galda. Viņa uzlēja azaidu tēvam un piepildīja arī Birznieka šķīvi. Visi bija krietni izsalkuši, Lapiņš tūliņ ņēmās ēst azaidu, un arī Birznieks tvēra pēc karotes. Nejauši viņš uzskatīja Mildu un nu tik atjēdzās, ka ieskrējis lamatās. Pirms viņš satvēra šķīvi, it kā gribētu ar visu laisties lapās, bet, kad Milda sāka jautri smieties, tad viņam bija kauns bēgt. Viņš smēja jautri Mildai līdz un palika pie galda. Nu arīdzan Lapiņš nojēdza smieklu iemeslu un norūca: «Tas bija prātīgi darīts, Mildiņ!»
Milda sniedza šodien uz galda pat cepeti, par ko abi vīrieši brīnīdamies viņā noraudzījās, bet viņu brīnums augumā auga, kad pat trīs pudeles alus tapa galdā sakrautas.
«Šodien pirmā skaistā ziemas diena, tā godam jānosvin,» Milda šķelmīgi iebilda, raudzīdamās Birzniekam acis.
«No taupīgās Mildiņas šodien izvērtusies šķiedīgā Lapiņas jaunkundze. Vai jūs domājat, ka tas ir pareizi, cienītā jaunkundze?» Birznieks jokojās.
«Gan tu vēl pārbrīnīsies par manu šķiedību savā laikā,» Milda tam atcirta.
«Vai dzirdi ar, Lapiņa tēv, tava meita jau sāk saukt mani par «tu»! Ko gan tas nozīmē?»
Milda nosārta un nodūra acis, bet vecais Lapiņš tik atrūca: «Ko jūs te niekojaties - kā bērni! Ēdiet labāk, kamēr cepets neatdziest.» Vecais vīrs ne acu nepacēla no šķīvja, jo gardais kumosiņš, kādu tik retumis dabūja baudīt, tam gāja labi pie sirds.
«Studenta kungs, attaisiet nu pudeli, viļķis jums taču ir?» Milda zobojās, pasniegdama Birzniekam pudeli ar alu.
«Tik radini vien mani, gan tu vēlāk to nožēlosi,» Birznieks atbildēja, attaisīdams pudeli ar dakšiņu palīdzību.
«Par tevi man nav nekāda bēda!» Milda nebēdīgi jokojās.
Maltīte beidzās omulīgi. Milda nokravāja traukus un uzlika galdā rūtainu bieza papīra dēlīti un kastīti ar šaha kauliņiem, jo katru svētdienas pēcpusdienu viņas tēvs un Birznieks mēdza uzjautrināties ar šaha spēli.
«Meitiņ, tad atnes mums arī pīpes, lai svētdienas atdusa būtu jo pilnīga,» Lapiņš iebilda.
Milda tik to bija gaidījusi. Viņa izsteidzās otrajā istabā un paņēma no plaukta cigārus, kurus līdz ar alu bija pagādājusi. Vecais Lapiņš tik acis ieplēta, kad ieraudzīja sev priekšā nolikto cigāru, bet Birznieks tik iesacījās: «Es vairs ne par ko nebrīnos. Milda laikam ir atradusi naudas podu un savā laimē nezina, ko dara.»
«Vēl laimīgāks ir tas, kas atradis krietnu cilvēku, pilnīgi var uzticēties,» Milda zīmīgi iebilda, nostādamās aiz tēva krēsla un nolūkodamās spēlē, bet tēvs nelikās viņas vārdus ne dzirdot.
Birznieks un Lapiņš kūpināja gardu muti piedāvātos cigārus, un spēle omulīgi turpinājās, tik šad un tad pārtraukta no spēlētāju errīgām bažām un Mildas piezīmēm. Birznieks bija paspēlē, un visi trīs tā nogrimuši domās, ka nemaz nemanīja, ka jau labu brītiņu Treimaņu Pāvils stāvēja otrajā istabā un noskatījās laimīgajos ļautiņos.