ZEIBOLTU JĒKABS

LIKTENIS

XI

Niedrēnu draudzes mācītāja - vecā Treimaņa tēva namā bija klusa dzīve. Savu lielāko daļu laika viņš pavadīja rakstāmistabā, rakņādamies pa veciem, noputējušiem rakstiem, iz kuriem viņš sastādīja savas dzimtas aprakstu. Savu amatu viņš piekopa, kā nākas, un nekurnēdams cēlās vai nakts vidū augšā, ja bija jāapmeklē kāds mirējs vai nevesels. Viņa dzīve mierīgi noritēja amata darbos un atpūtā pie iemīļotiem rakstiem.
Kamēr Pāvils apmeklēja augstskolu, tikai pirmā skolas gada vasaras brīvlaiku viņš nodzīvoja pie tēva Niedrēnu mācītāja muižā. Citas brīvdienas un svētku brīvlaiku Pāvils nodzīvoja pie savas dzimts radiem vai arī apceļoja bagāto draugu pavadībā tēvijas ievērojamākās vietas un pilsētas, bet pie tēva atbrauca sērst tik uz kādām dienām. Tēva mājās viņam bija garlaicīgi, nelādzīgi ap dūšu, jo sirds dibenā viņš turēja domās tēvu par vaininieku, ka nospiedis viņa brīvo gribu. Tēvs nojēdza dēla domas un necentās aizturēt viņu mājās.
Jauns alus pirms rūgst, tad tik vēl sāk skaidroties, tā domāja vecais Treimanis, atceroties savas jaunības un daža laba šaubīga nostāsta iz dzimtas rakstiem. Viņš ļāva Pāvilam pilnīgi vaļu dzīvot pēc sava prāta, lai Pāvils pats caur sevi nāktu pie atziņas, ka viss ir iznīcīgs, niecīgs, nav darba un pūļu vērts, kurus iztērējam, lai iegūtu niecīgu labumu vai prieku uz mazu brītiņu. Kad Pāvils būs tiktāl prātā pieaudzis un pasauli atzinis, tad viņš pats ar mīlestību piegriezīsies tam amatam, kas viņam vēlāk dzīvē ir jāieņem, tā vecais Treimanis stipri cerēja un ļāva dēlam pilnu vaļu.
Pēc paražas Pāvils rakstīja katru mēnesi tēvam vēstuli, izstāstīdams par savu veselību, klāšanos un citiem apstākļiem. Tikpat kārtīgi tēvs atbildēja uz katru vēstuli. Bet šī paraža bija sausa, garlaicīga. Garlaikodamies viens rakstīja, un bez ilgām otrs vēstuli sagaidīja un saņēma, trūka īstās sirsnības, kas agrākos gados valdīja starp tēvu un dēlu.
Pāvils apmeklēja augstskolu jau ceturto gadu. Tēvs nespieda dēlu skubināties, lai mācības drīzumā beigtu, jo Niedrēnu mācītāja apstākļi atļāva vienīgajam dēlam uzturēties augstskolā vairāk gadu, lai tas iedziļinātos cik necik prātniecībā, dabas zinātnēs un vēl citās lietās.
Ziemas vakarā, kādas nedēļas priekš ziemsvētkiem, vecais Treimanis sēdēja savā rakstāmistabā un lasīja dēla vēstuli, kuru nupat bija saņēmis. Istaba bija krietni plaša, ar divām durvīm. Vienas veda viņa paša dzīvokļos, otras - ļaužu uzgaidāmajā istabā, kurai izeja uz āru. Gar sienām rakstāmistabā bija grāmatu plaukti un skapji, piebāzti un piekrauti vecu veciem rakstiem un grāmatām.
Uz rakstāmgalda dega gaiša lampa uz vareni augstas pekas. Lēnkrēslā atzvēlies, ar muguru pret lampu, Treimanis lasīja vēstuli, kurā dēls tam paziņoja, ka ziemsvētkos mājās nebraukšot, jo ar varu ticis piespiests apsolīties pa brīvdienām sērst pie kādas radu dzimtas, kuru viņš vēl savu laiku neesot apciemojis. Sēriem smaidiem tēvs izlasīja vēstules beigu vārdus: «Tevi mīļi sveicina Tavs dēls Pāvils.»
Vecais Treimanis nogrima domās par dzimtas tradīcijām, kas atsvešināja no tēva vienīgo bērnu. «Dievs, pieod grēkus, es citādi nevarēju,» viņš nopūtās. «Pāvils ir mans, īstais bērns. Viņš izkaros to dzīves cīņu, kas ir man jaunībā bija jāizcīna, un šķīstīts uzņems amatu sev par svētību un visai dzimtai par godu. Viņš būs mans īstais bērns un staigās manās pēdās.»
Vecais Treimanis noglabāja dēla vēstuli sevišķā atvilktnē, kurā jau bija sakrājies pabiezs vēstuļu žūksnis. Viņš piebāza pīpi ar īstu turku tabaku un tā sagatavojās, lai varētu nodoties vairāk stundas ar saviem mīluļiem - veciem rakstiem un ruļļiem.
Mācītāja ilggadīgā saimniece, kura līdz ar viņu nosirmojusi, iesprauda galvu pa durvju šķirbu un mīkstu balsi skandināja: «Cienīgstēvs, cienīgstēvs, viens zemnieks ienācis rovī, gribot jūs satikt!»
«Saki, mīļā, lai viņš nāk vien rakstāmistabā!» Treimanis atbildēja un šķirstīja tālāk sadzeltējušās lapas.
Otrā istabā bija dzirdama klusa bāršanās, jo zemnieciņš bija uz pēdām sekojis saimniecei, un šī nu rājās: «Gatavs lācis, vai nezin vis, ka namam otrā galā ir zemnieku durvis, pa kurām iet pie cienīgtēva. Šis man te pielāčo tīro grīdu. Vai nedzirdi vis, tūliņ ej atpakaļ!»
«Ko nu, madāmiņ, skaisties! Tepat jau laikam tiek pie cienīgtēva. Es jau gan dzirdēju, ka aiz viņām durvīm tu ar viņu runājies,» - tā zemnieciņš atsaka un tik čāpā saimniecei riņķī uz rakstāmistabas durvīm. Gan saimniece stājās tam ceļā, bet atturēt viņa nevarēja, jo zemnieks ir netīrs, ka saimniece baidās viņam ar mazo pirkstiņu piedurties, lai tik nenosmērētos!
Mācītājs atver rakstāmistabas durvis un saka: «Mīļā, laid vien to cilvēku iekšā, kad jau nu viņš tik tālu ir ielīdis.»
Zemnieks klanīdamies ieiet rakstāmistabā, pabučo cienīgtēvam piedurkni un atspiežas pie siltās krāsns, kas viņam ļoti patikas, jo, garo ceļu braucot, viņš ir krietni nosalis. Bēdīgs ir viņa izskats. Padruknais stāvs ir ietērpts vienās skrandās. Gan viņš ir savilcies vairāk vecu svārku, virsū bezdrēbes kažociņu un beidzot vēl noplīsušo mēteli, kuru ir apjozis ar kaņepāju pinekli. Kažociņa apkakli viņš ir atlocījis pār mēteli, tātad liekas, it kā viņam būtu mugurā īsts kažoks. Lai gan tik daudz drēbju tam mugurā, tomēr kakls ir pliks un redzams ir stūris no krekla, kurš tikpat melns kā kājas auts. Kājas tam ir resnu resnās, jo bez pāra caurām zeķēm ap viņām vēl ir aptuntuļoti netīri pusnātni auti, nosaistīti groža resnām pastalauklām. Mati tam ir gari, savēlušies, kas mēnešiem nav susekļa jutuši. Ja nu pinkas izaug pārāk garas, tad «mātīte» tās apcērp ar dzirklēm. Bārda tam ir iebrūna, sapinkājusies un apsedz vai visu seju, tik piere un vaigu gali ir mazliet brīvi no spalvām.
Siltā krāsns viņam varen patīk. Viņš berzē muguru pret to un ņurd: «A, silts, silts...» Citu visu viņš ir aizmirsis, pat to, kādēļ viņš ir šurp braucis pie mācītāja.
Lai gan vecais Treimanis ir paradis šādus skatus, tomēr ar žēlumu viņš noraugās nabaga cilvēkā, kas nonīcis pie miesas un gara. Treimanis zin, ka viņa draudzē ir bagāti saimnieki, bet trūkums nav arī tādu cilvēciņu, kāds te tagad viņa priekšā stāv. Viņam šaujas prātā vecā paruna: tikai veselā miesā mājo vesels gars. Viņš nopūšas un nodomā: «Es esmu vecs, nav man vairs spēka, jaudas pacelt šos nelaimīgos ļautiņus miesīgi un garīgi. Ja dievs gribēs, tad dēls stāsies manās pēdās, tad viņam te būs darba lauks, kur izlietot visus savus jaunos spēkus. Gan arī savā laikā es cīnījos pacelt šos grimušos brāļus, bet laiks tik ātri aizskrēja, pašam tik daudz rūpju, es apklusu...»
Lēnu balsi viņš jautā zemnieciņu: «Kā tad tevi sauc, mans mīļais?» Zemnieks paceļ uz runātāju savas acis, kuras ir bez domām, bez dzīvības. Kā pa miegam viņš atņurd: «Vai mani, vai? Mani sauc par Pēteri.»
«Tā, tā, par Pēteri, bet mums jau katram ir divi vārdi: krustāmais vārds un uzvārds. Kā tad tevi sauc vēl citādi?»
«Vai mani, vai? Mūs' mājās mani vēl sauc par Trīnas Pēteri.»
Mācītājs nomana, ka palamu jau no šī vīra nedabūs zināt.
«Nu saki man, Pēteri, - no kurām mājām tu esi?»
«No kurām mājām es esmu? Es tak esmu no mūs' mājām!»
«Nu labi, labi, Pēteri, bet kā tad jūsu mājas sauc?»
«Kā mūs' mājas sauc?» Pēteris domīgi ņurd un kasa galvu. «Vai't jūs tā nezināt? Mūs' mājas jau sauc par Aizpuriem.»
Pēteris atkal berzējas gar silto krāsni un ņurd: «A, silts, silts...» Viņam nemaz lāgā nepatīk, ka tas sirmais vīrs ar melno poķīti galvā viņu tā tirda. Kaut jel licis viņu mierā, te taču tik labi un silti.
«Nu saki man, mīļais Aizpuru Pēteri, - kālab tad tu brauci pie mācītāja?»
Pēdējo vārdu ar ziņu uzsverot, Treimanim arī izdodas atjēdzināt Pēteri.
«Pie mācītāja?» Pēteris atjēdzies norūc un pasper soli uz priekšu, visapkārt vērīgi lūkodamies, kur gan viņš īsti tagad atrodoties.
Viņš galīgi atjēdzas un bailīgi tuvojas mācītājam. «Cienīgstēvs, neņemiet nu vien ļaunā, mūs' saimnieks jau mani sūtīja pie jums, lai esot jūs tik žēlīgs un braucot man līdza. Mūs' mājās ganu Līžuks guļ uz miršanu un kāro pēc mācītāja.»
Pēteris nu ir laimīgs, ka izsacījis savu vajadzību, un mierīgi atkāpjas pie krāsns.
«Tā, tā, tad uz Aizpuriera jābrauc! Tie jau ir pašā draudzes nomaļā - garš ceļš,» Treimanis vairāk pie sevis runā. «Vai tad dienu nevarēji braukt?»
«Vai dienu nevarēji braukt? Dienu jau mums nav vaļas - ne zirgam, ne pašam.»
«Vai tad ganu Līze ir gauži slima?»
«Vai ganu Līžuks, vai? Kā nu tā nav slima, viņa guļ slima jau kamēr no Mārtiņiem. Mokās, izmokās, bet nomirt nevar un nevar.»
Vakars ir auksts, sniegs putina, gan mīļāk Treimaņa tēvs sēdētu siltajā istabā un lapotu nodzeltējušos rakstus, pienākums sauc, jābrauc.
Rūpīgā saimniece ietērpj veco kungu biezā ziemas mētelī, apsien tam krustiski pār muguru un krūtīm siltu adītu šalli un tad vēl uzvelk biezu vilkādas kažoku, kuru sajož ar raibu pašaustu jostu. Virs vikszābakiem uzvelk biezas zeķes un tad vēl virsū garstilbainus suņādas siltumzābakus. Tā apdrošinājies pret ziemas salu, vecais Treimanis lēnītiņām var pakustēties.
Saimniece vedina Pēteri, kurš iekļāvies krāsns vissiltākajā kaktiņā. «Mosties nu un brauc zirgu pie lievenēm, cienīgstēvs jau gatavs!»
«Vai cienīgstēvs jau gatavs? Tad jau būs gan jābrauc. Mīļā madāmiņ, parādi man - kur te ir durvis?»
Aizpuru Pēteris piebrauca zirgu, saimniece iesēdināja mācītāju rīkšu krēslī, ielika somiņu ar amata lietām un piekodināja: «Brauc nu labi žigli, Pēterīt, lai cienīgstēvs nesasaldējas!»
«Vai cienīgstēvs, vai? Nemaz nebēdājies, mīļā madāmiņ,» Pēteris čartā, sēzdamies krēslī un vīstīdams kājas lupatu deķī. «Turpu gan mans brūnis, maita, ir ar bomi dzenams, bet, uz mājām braucot, kājas tam kā adīt ada.»
Pēteris sarāva grožus, uzkliedza, tad brūnis sāka klidzināt, un braucēji pazuda putenī. Rokas zem priekšauta sabāzusi, saimniece noskatījās aizbraucējos un bubināja: «Braucējs izlikās tāds padumjš, ka nu tik, pagāns, negāž vien manu mācītāju, ceļš ir kāpains.»
Viņa sāka salt un maziem solīšiem ietipināja atpakaļ istabās.
«Vai tu, Pēteri, ceļu labi zini? Ceļš jau uz Aizpuriem iet krustām šķērsām pa mežu,» Treimanis braucot ievaicājās.
«Nebēdājies, cienīgstēvs, cilvēkam šis ceļš grūti ievērojams, bet zirgs viņu labi zina, gan tas mūs novedīs mājā, ja tik tam ļaujam iet savā vaļā,» Pēteris gudri paskaidroja, palika grožus zem sēdekļa un, kamolā sarāvies, sāka snaust.
Putenis nostājās, laiks noskaidrojās, un ceļinieki pēc vairāk stundu ilga brauciena sasniedza Aizpurus. Zirgs apstājās pie rijas palieveņa, un mācītājs uzmurdzināja apmiegojušos un nosalušo Pēteri.
«Pēteri, celies, celies! Vai šīs mājas ir Aizpuri?»
Pēteris ņurdēja, acis berzēdams: «Vai Aizpuri, vai? Kā tad, Aizpuri kas Aizpuri, mūs` mājas gan. Ejiet vien, cienīgstēvs, uz rijas otru galu, tur būs durvis uz kambari, gan es viens pats zirgu nojūgšu.»
Vecais Treimanis izmurdījās iz krēšļa un devās uz istabu. Gaišajā naktī viņš durvis drīz atrada. Koka eņģes priekšnamā čīkstēt nočīkstēja, ko arī mājnieki sadzirdēja. Kāda kalpa sieva atdarīja saimes durvis un sauca: «Vai cienīgstēvs? Nāciet vien iekšā, tik labi paliecieties, ka nenodauzāt galvu. Še ir durvis mazajā kambarī. Pats jau vēl ir augšā, gaida jūs,» - tā runīgā sieviņa pļāpāja, vezdama mācītāju mazajā kambarī. Durvis vērdama, viņa pati aizbliedās aiz durvīm, lai mācītājs nemanītu, ka viņa ir kreklajā. Godam Treimaņa tēvu izvadījusi, viņa metās atkal gultā, lai neizdzistu iesildītā vietiņa.
Aizpuru saimnieks sēdēja pie nekrāsota koka galdiņa un pie tauku sveces gaismas grieza ar cirvi pašaudzēto aku. Mācītājam ienākot, viņš uzlēca kājās un nobučoja kažoka piedurkni.
Mācītājs novilka kažoku un siltumzābakus, tad bezspēcīgi atlaidās uz resna koka bluķa, jo sasmakušajā gaisā bija grūti elpot.
«Kur tad ir slimniece?» mācītājs atpūties jautāja.
«Līze guļ priekšiņā, nav jau mums citur rūmes,» saimnieks aizbildinājās.
Treimanis izsūtīja viņu pēc somiņas un apvilka melnos amata svārkus.
«Vai tev gaišākas uguns nav?» mācītājs vaicāja.
«Ir gan vēl maza lampiņa, bet tā nejauki kūp un nespīd tik. Tad būs jāaizdedzina skali.» Saimnieks paņēma no speltes sausus skalus un aizdedzināja tos pie sveces. Pie šās skalu liesmas Treimanis aplūkoja saimnieka kambari tuvāk. Tas bija piebāzts gultām un skapīšiem, ka tik durvju priekšā atlikās telpas, kur apgriezties.
«Jā, jā, te maz rūmes,» Treimanis runāja.
«Ir jau tiesa, cienīgstēvs. Man vēl dzīvi tēvs ar māti, nesauc jau vēl dieviņš tos pie sevis. Dzīvi man arī septiņi bērniņi, pieci gan jau dieva priekšā. Tur aiz aizkariem guļ mani bērni un paslimā sieva, te atkal nespēcīgie vecāki. Rūmes ir mazas, tik paši knapi spējam apgriezties.»
Sarunādamies viņi nonāca saimes kambarī. Te bija gauži sasmacis gaiss. Istabā nebija neviena brīva kaktiņa. Ļaudis gulēja gultās, smagi elsodami. Ja kāds bija nomodā, tas pārvilka segu pār galvu un aizgriezās uz sienas pusi. Tik pašā aizdurvē bija tukša gulta bez deķa, palaga, pildīta gariem salmiem. Varēja manīt, ka šonakt te neviens negulēs.
«Vai tad slimnieci nevarējāt ievietot šinī kaktiņā, te taču ir siltāk nekā caurajā priekšnamā,» mācītājs rājās.
«Kur nu, cienīgstēvs, te jau puiš' Dāvim piederēta gultas vieta! Lāgu lāgiem viņš arī te guļ, kad ar meitas Mari saskaistas. Labajos prātos sakās, ka te aizdurvē vējš velkot cauri un iet gulēt aizkrāsnē pie meitas Mares. Priekš gavēņa viņi precēšoties un tagad dzīvo jau kā laulāti... Gan nu es izrājos, izmācos, bet vai nu jaunie klausa vecāka vārdu?» saimnieks kā aizbildinādamies vēl piebilda.
Šausmu šalkās vecais mācītājs nodrebējās, redzot šo miesīgi un garīgi panīkušo, nabadzīgo un tumšo dzīvi. Kā mācītāja domas nojēgdams, Aizpurs bēdīgi runāja: «Mums liela rente, slikta zemie, daudz bērnu... nevaram un nevaram iedzīvoties!»
Viņi abi iegāja priekšiņā. Priekšiņa bija spodri melna, jo te atradās vairāk pavardu, kuros Aizpuru ļaudis cepa un vārīja priekš cilvēkiem un lopiem. Pašā dibenā aiz nokvēpušiem aizkariem gulēja slimniece. Starp viņas gultu un sienu uz skrāģa gulēja ganu Līzes pusaugusi meitene Ieviņa.
Vecais Treimanis apsveicināja neveseli un nosēdās uz gultas uz krēsla. Aizpurs atmetās uz kājgala un rādīja uguni.
Slimnieces seja gan bija bāla, izdēdējusi, bet samērīgie ģīmja panti liecināja, ka savā laikā viņa ir bijusi piemīlīga meita.
Līze drebošu roku vilka mācītāja roku pie savām lūpām un klusu, bet skaidru balsi čukstēja: «Tūkstoškārtīgi jums pateicu, cienīgs mācītājs, ka apmeklējāt mani, nabaga vārguli. Kā gan lai jums par to atmaksāju?»
Līzes balss aizrāvās, un viņa klusu šņukstēja. Mācītājs mierināja viņu dievvārdiem. Vecais Aizpurs bija aizsnaudies; tik kad skals bija aizdedzis līdz rokai un dedzināja tam pirkstus, viņš pamodās un paņēma skalu otrā rokā, slapinādams un berzēdams apdegušos pirkstus.
Līze bija atpūtusies un lūdzās: «Mīļo saimniek, aizdedziniet vien manu lampiņu un ejiet gulēt. Jums ja varu diezgan pateikties, ka sūtījāt pēc cienīgā mācītāja, nekavējiet jel manis dēļ sava miega, jums rīt agri jāceļas.»
Aizpurs paklausīja uzaicinājumu un iegāja savā kambarī. Arī Ieviņu Līze ieraidīja saimes istabā. «Celies meitiņ, ej saimes istabā sasildīties, es ar cienīgu mācītāju gribu parunāties.»
Ieviņa veikli uzlēca no skrāģīša, jo viņa bija ai apgūlusies ar visām drēbēm un tik izlikusies par aizmigušu. Viņa aptecēja gultai apkārt, nobučoja cienīgtēvam roku un apbalzīja māti.
«Māmiņ, tu jau vēl nemirsi?» viņa žēli šņukstēja, nometusies pie gultas ceļos.
«Nē, manu cālīt, es vēl nemiršu. Ej vien sasildies!»
Ieviņa paklausīja mātei un iegāja saimes istabā.
«Vai tu nekāro baudīt svēto vakariņu?» Treimaņa tēvs Līzei mīļi jautāja.
«Kā nu ne, cienīgs mīļais mācītājs, bet pirms man jāizkrata jums sava sirds. Es esmu gan slima, bet man vēl nav uz miršanu, jo sirds man ir stipra. Naktīs, lai gan še ir auksti, gaiss ir tīrs un skaidrs, viss kluss un mierīgs, tad es jūtos spirgta un vesela. Bet, līdz tik gaismiņa aust, tad še ir tik dzirdama bāršanās un lamāšanās. Priekšīna tad ir dūmu pilna līdz kulam, es smoku nost, acis man ir jēlas izkostas, un tā es mokos cauru dienu un gaidu vakaru, kad atkal varēšu atpūsties. Visu vasaru un rudeni es ar meitiņu dzīvojām gubenī, tur jutos spirgta, vesela, bet, līdz metās ziemas aukstums un mēs ienācām še rijiņā dzīvot, tūliņ man palika nelabi. Ja ilgi man še jāvārgst, tad jau gan drīzumā atdošu dievam dvēseli.
Gan nu nemaz nedrīkstu izrunāt, bet mana lielā lūgšana ir mīļais mācītājs, uzņemiet savā namā manu mazo Ieviņu! Es nevaru mierīgi nomirt, iekām nezinu, ka Ieviņa atrodas kristīgā namā, kur viņa uzaugtu dievbijībā un nenoslīdētu uz ļauniem ceļiem, lai tad ļaudis nevarētu uz viņu pirkstiem rādīt un sacīt: «Tā ir mātes vaina!» Lai viņa jums atkalpo to labumu, ko viņai parādāt, atmaksāt es nespēju. Tā ir mana lielā lūgšana, un tāpēc es lūdzos saimnieku, lai pēc jums sūta.»
Vecajam Treimanim sirds iežēlojās gādīgās mātes, un laipni gāja: «Vai jau ilgi, mīļā māsa, kamēr tev vīrs un gādnieks miris?»
«Asarām jūs lūdzos, cienīgs mīļais mācītājs, neatstumjiet manu meitiņu, kad vaļsirdīgi jums atzīstos, ka neesmu sieva. Man ir mazs krājumiņš, to nodošu jūsu ziņā audzināšanai, tikai lūdzami, lūdzami, uzņemiet meitiņu savā namā. Mācītāja namā viņa būs sargāta no pasaules maldu tekām...»
Asaras straumēm plūda no Līzes acu avotiem.
«Nebēdājies mīļā māsa. Mātes mīlestība un gādība izpērk tavu jaunības noziegumu. Nožēlo savus grēkus un piedod savam pievīlējam, kas tevi ir pametis kaunā un nelaimē, tad arī mīļais dievs tev piedos.»
«Man jāatzīstas un jāsaka taisnība, cienīgs mīļais mācītāj, ka nekā nav, ko piedot un nožēlot, jo es zinu, ka mans draugs ar viltu netīkoja pēc manas nevainības, bet mīlēja mani no visas sirds un dvēseles. Viņš mani arī apprecētu, ja mums par nelaimi viņš nebūtu augstas kārtas kungs un es nabaga bārenīte, viņa lepno māsu rotaļu biedrene...»
Treimanis tuvāk ieskatījās cietējas sejā un iesaucās: «Vai tad tu neesi tā dēvētā skaistā Līziņa, kas senāk dzīvoja Circenes kunga namā?»
«Tā es esmu, bet jūs jau manis vairs neatceraties, lai no balss pazinu, atminēdamās tos laikus, kad jūs bieži ar savu vecāko dēlu atbraucāt Cirstenē. Jūsu nelaiķa dēls bija Cirstenes lielkunga jaunākā brāļa, mana labā eņģeļa, draugs un skolas biedrs.»
Brītiņu bija klusums melni spodrajā priekšiņā, jo abi iemītnieki bija ieslīkuši pagātnes atmiņās. It labi vecais Treimanis atminējās viņus laikus, kad viņš savu vecāko dēlu pavadīja uz Cirsteni, lai tas kādas dienas paciemotos pie sava drauga, kurš par viņa dēlu bija kādus gadus vecāks un mācījās zemes saimniecību pie sava vecākā brāļa - Cirstenes lielkunga.
Gara acīm viņš redzēja to laiku skaisto Līziņu gaišas, vieglās drēbēs, glumi sukātiem matiem un mazu, raibu lakatiņu ap kaklu stāvam uz nama lievenēm - daiļo lielkundziņu starpā pati visudaiļākā...
Īsumā tik pieminēsim, ko Treimaņa tēvs tik pa daļai zināja, ka šī meitene, sauktā Līziņa, bija bārene; pieņemta no lielkunga savām meitām par rotaļu biedreni, pelnu rušķīti. Viņa baudīja mājas mācības līdz ar lielkunga jaunavām un bija vēlāk viņu biedrene, rokasmeita, kad tās pārnāca no audzinātavas, kur tām bija iemantot beidzamo glaunumu.
Visiem patika jautrā meitene. Pat Treimaņa tēva vecākais dēls un acuraugs mīļums ar to tērzēja, spēlējās, skraidīja pa dārzu.
Treimaņa vecākais dēls iestājās augstskolā, bet Cirstenes lielkunga jaunākais brālis mira pašā ziedu laikā. Arī Treimaņa tēvs atcerējās tos laikus, kad nelaimes vēsts uztrauca visu apkārtni, ka jaunais lielskungs medībās nejauši nošāvies... Ciešāka satiksme ar Cirstenes lielkunga dzimtu beidzās, jo arī viņa dēls mira pēc kādiem gadiem pašā zaļā jaunībā.
Tagad Treimaņa tēvs saprata, kamdēļ šī pusmūža sieva ir tā novecojusi. Vai sirdij nebija izsamist, kad nu salīdzināja viņas laimes laikus ar bēdu tagadni? Tur ziedošs pavasaris, jaunums, spēks, veselība, bagātība, dzīvesprieks - še auksta ziema, vecums, nespēks, slimība, nabadzība un dzīves bēdas uz bēdām...
«Mūsu dzīve - tikai sapnis! Laimīgs tas, kas jauki sapņo,» vecais Treimanis pie sevis runāja, atmozdamies no dziļajām domām.
Līze nolūkojās stīvām acīm mācītājā, it kā sagaidīdama no viņa mutes nāvi vai dzīvību. «Sakiet, cienīgs mācītājs, - vai jūs apžēlosieties par manu meitiņu? Še viņa panīkst miesīgi un garīgi, jo redz tik ļaunumu un netikumu.»
«Nebēdājies, mīļā Līze! Tavu meitu es uzņemšu savā namā un arī tev še neļaušu mirt. Tu varēsi dzīvot muižā būķa namiņā mazajā kambarītī, tas ir silts un gaišs. Tu varēsi pieskatīt un apkopt putnus, jo rudenī mana putnika mira. Es ticu, ka tu izveseļosies, tāpat kā to, ka tu mani nevil.»
Aiz pateicības Līze skūpstīja mācītājam abas rokas. Šodien viņa bija vairāk panākusi, nekā jebkad ir sapņos sapņojusi. Viņas vienīgais vēlējums bija, kaut jel Ieviņa nāktu krietnā kristīgā namā un viņa pati jo drīzāk tiktu atpestīta no visām mokām. Savās sirdsbailēs viņa izmēģināja beidzamo. Nedēļām lūdzās saimnieku, lai tas brauktu pēc mācītāja, varbūt tas atcerēsies viņas, tās sakaru ar jauno lielkungu un uzņems gādību par viņas Ieviņu, tad viņa varēs viegli mirt. Nu arī viņai pašai tapa apsolīta jauka mītne, un dzīvesprieks modās novārgušajā sirdī.
«Varbūt es redzēšu vēl savu meitiņu lielu un laimīgu!» Šīs domas viņu pārāk iekarsēja. Viņa nelaida aiz pateicības vairs mācītāja rokas vaļam, bet, asarām birstot, izkratīja tam savu sirdi: «Cienīgs mīļais mācītājs, kaut es varētu atvērt savu sirdi, tad jūs redzētu, ka tik taisnību es runāju!»
Vecais Treimaņa, tēvs apmierināja aizgrābto Līzi, atsauca arī Ieviņu un pasacīja tām, ka rīt pat viņš sūtīšot tām pakaļ un muižā tām būšot sava glīta istabiņa un mierīga dzīve.
Pavadīts no Līzes pateicībām, mācītājs posās braukt mājās, jo pa to laiku ir Pēteris bija pārjūdzis zirgus un pats krietni nosnaudies.
Pa ceļu vecajam Treimaņa tēvam bija daudz ko domāt. Mācītāja muižā pārbraucot, viņa pēdējās domas bija: «Manā draudzē dvēseļu ganam vēl daudz ir ko darīt. Lai dievs dotu manam dēlam spēkus vest šos grimušos ļautiņus uz gaismas ceļiem. Es esmu darījis, cik spējis, bet vēl ir maz, gauži maz padarīts.»
Otru dienu mācītāja muižas graudnieki aizbrauca ar diviem zirgiem uz Aizpuriem un pārveda muižā slimo Līzi un viņas meitiņu. Līzi ievietoja siltajā istabiņā būķa namā, un Ieviņa viņu slimībā apkopa. Veselīgā gaisā pie veselīgas barības Līze drīz atžirga un bija pateicīga mācītājam vārdos un darbos.
Ieviņa dzīvoja vēlāk kalnā un palīdzēja saimniecei rovī un istabās. Arī Treimaņa tēvam iepatikās jautrā, acīgā meitiņa. Vaļas brīžos viņš bieži sauca savu audžumeitu rakstāmistabā un mācīja viņai pa brītiņam visādas zināšanas. Meitenei bija vērīga galva, un mācītājam mīlējās nodarboties ar viņu. Vakaros Ieviņa palika ēdamistabā pie savas draudzenes saimnieces, un vecajam mācītājam ļoti patikās, ka istabā viens uzmanīgs klausītājs bija vairāk, kad viņš lasīja priekšā dzimts nostāstus iz nodzeltējušām lapām.