ZEIBOLTU JĒKABS

LIKTENIS

XIII

Ar salīgto ormani Birznieks nobrauca līdz apriņķa pilsētai, kur tad pārgulēja nakti. No apriņķa pilsētas līdz Cirsteniešu Birzniekiem nebija tālu, tā verstis divdesmit un piecās. Otru rītu Birznieks sarunāja vienzirga ormani un laida priecīgu prātu uz dzimteni. Jo tuvāk nāca tēva mājas, jo ātrāk tam sirds pukstēja. Tur no viņa pakalniņa varēja saredzēt Birznieku māju baltos skursteņus un apsūnojušos salmu jumtus. Vēl mazu gabaliņu pa lielceļu, bērzu birzi - un Birznieki ir skaidri redzami aiz tīrumiem un pļavām, kurās vēl vietvietām atstātas ataudzes un mazas birztalas.
Iz paegļiem naigi izlēca divi suņi, iztraucēti no ratu rīboņas. Pilnos stiepienos viņi laida uz braucējiem.
«Ormani, brauc vēl gabaliņu, tad nogriezies pa labo uz pirmā zemes ceļa, kas ved turp uz viņām mājām, tās mans ceļa mērķis!» kā gavilēdams Birznieks iesaucās lēca iz ormaņa ratiem.
«Vecais Raksti, vai tu manis vairs nepazīsti? Nāc šurp, sunīt!» Birznieks labina suņus, kuri riedami aplidoja ormani. Vecais suns mitējās riet, sacēla ausis un nekustēdamies klausījās. Kad atkal atskanēja labinātāja balss, kā bises sprādziens vecais Rakstis devās smilkstēdams Birzniekam virsū, tikko gar zemi nepagāzdams.
«Raksti, sunīti, tu pazīsti mani no balss!» Birznieks ielīksmojās, bet Rakstis, priekā smilkstēdams, kā nejēdzīgs lēkāja viņam apkārt, brīžam skriedams pie jaunā suņa, gabaliņu atstatu sabozies stāvēja un rūca, it kā viņu labinādams, lai jaunais nāk tik droši tuvāk - šis svešnieks nav svešnieks, bet vecais paziņa, labs draugs.
Birznieks iedraudzējās drīz ar jauno suni un devās, abu pavadīts, kuri slienas viņam te klāt, te laiž, priecīgi riedami, lielus līkumus viņam apkārt, taisni pa noru uz meitu, kura sākumā sauca pilnā balsī Raksti, lai tas atpakaļ, bet nu stāv kā sasalusi, nezinādama, vai bēgt vai palikt uz vietas, jo tādus brīnumus viņa vēl nav piedzīvojusi, ka viņas suņi uz ātru roku iedraudzējas ar svešu kungu.
Pa gabalu Birznieks pazīst viņu, tā ir viņa mazā māsiņa Anniņa. Kājās viņai ir liepu lūku vīzītes, balti autiņi, un īsie, strīpotie bruncīši sniedzas tik pāri ceļiem. Mugurā viņai ir kokvilnas balta jaciņa un ap galvu apsiets puķains lakats. Plecos karājas zilstrīpaina kulīte, tur ir pabrokastis pašam ganiņam un maizīte sunīšiem. Acis nodūrusi, viņa stāv un kulsta ar ganu žeksti kūlainu cinatu, jo viņai ir bail no svešā kunga, bet bēgt arī neklājas: kur gan aizbēgsi, ja svešais kungs viņai grib darīt ko ļaunu.
«Tas jau laikam jaunais lielkungs,» viņa nodomā, zagšus caur pieri palūrēdama, «bet ķīlāt jau viņš mani neķīlās, kunga robežās mani lopiņi šo vasaru nav kājiņu iespēruši.»
«Cik viņa liela izaugusi,» Birznieks prāto, ātri soļodams. Arī šaubas viņam ceļas, nezin vai tā tik ir Anniņa? Savās domās viņš māsu tēloja tādu pašu maziņu, sīciņu, kādu to pēdīgo reizi bija redzējis. Jau viņš saredz Anniņas sārtos vaidziņus, atceras, ka tagad viņa divpadsmit gadus veca, un sirds tam uzgavilē:
«Viņa ir mana mazā māsiņa!»
«Anniņ,» viņš ātri iesaucās, «vai tu manis nepazīsti?» Viņš noliecas un satver viņas rociņu, Anniņa paceļ acis un tad šņukstēdama metas ap kaklu.
«Jānīti, Jānīti!» viņa čukst, un brālis skūpsta viņas mutīti, viņas vaidziņus. Viņi abi nosēstas pavēnī, un jautājumiem un atbildēm nav gala.
Pēdīgi tomēr Anniņa atjēdzas un jūtas kā sveša, šim smalkajam kungam līdzās sēdēdama. Viņa noskatās vērīgi brālī un bailīgi iebilst: «Jānīti, cik tu esi smalki sapucējies! Es tevi noturēju par jauno lielkungu un domāju, ka viņš nāk mani ķīlāt.»
Nu viņai iešaujas ir prātā ganāms pulks, kuru pavisam aiz satikas priekiem bija aizmirsusi. Izbijusies viņa uzlēca kājās: lopu nejūt!
«Raksti, kur nu lopi? Ej, sunīt, meklē rokā, ej!» viņa izbijusies tūto, bet brālis satver viņu pie rokas un drošina: «Nebīsties, mazo ganiņ, redzi, kur lopi aiziet pa gara olnīcu. Laiks ir mājās dzīt, jo pulkstenis drīz būs desmit.»
Gan Anniņa grib steigties lopiņiem līdza, bet, kad brālis viņu iedrošina, ka lopiņi skādē neies, tad viņa arī paklausa, un pļāpādami abi soļo pa olnīcu uz mājām.
«Redzi, Jānīti, kur tēvs un kalpi tīrumā ar. Kā nu viņi brīnās, kas tas par kungu esot, ar kuru es kopā eimu!» Anniņa jautri čalo, rādīdama ar roku uz tīrumu olnīcas malā, kur četri arāji dūšīgi ara. Arāji apstājās, redzēdami lopus bez gana uz mājām nākam.
«Ka nu tik Anniņai nav notikusi kāda nelaime,» viens kalps bažījās, bet otrs ir jau ieraudzījis nācējus un saka: «Lūk, tur jau Anniņa nāk kopā ar svešu cilvēku, ja nu tik pļavsargs nebūs viņas noķīlājis.»
Vecais Birznieks izar vagu, apstājas un skatās nācējos, gan vēl lielā gabalā, bet nemaz viņš nedabū pārdomāt, kad jau iekšķīga balss tam saka: «Tas ir Jānis!» Viņš pats nobrīnās par spējo sirdsbalsi, atspiežas ar muguru arkla balstu un vērīgi lūkojas nācējos.
Kas gan spēj tēlot domas, kas tagad spiežas caur tēva dvēseli? Tur nāk viņa dēls, kuru viņš nav redzējis tik ilgus gadus. Gan dēls viņam ir rakstījis šad un tad par saviem apstākļiem, bet viņa tēva sirds jūt, ka Jānis tos ir tēlojis daudz, daudz labākus, vieglākus, nekā tie patiesībā ir, lai tik apmierinātu viņu un māti. Tur nu Jānis nāk kājām bet viņš vēl nezina, kuram ir taisnība, vai Jānim, kas palaidās uz saviem spēkiem, vai vecajam dzimtkungam, kas pareģoja Jāņa bojā iešanu. Viņš paceļ acis, lai raudzītos, vai tur nāk uzvarētājs vai paklīdušais, bet acis ir mitras, kā miglas pilnas, gan viņš tās mirkšķina; bet saredzēt nevar nekā.
«Viss ar dieva ziņu, nāc kāds nākdams, mana sirds tevi vienmēr atzīs par savu dēlu,» viņš nodomā un turas pie arkla, jo neparasts karstums viņam saskrēja kājās, un zagšus noritēja pār vaigu iesirmajā bārdā.
Te divas spēcīgas rokas apkampj viņu un pazīstama balss saka: «Tēt, mīļais tēt!»
Viņš jūt, ka dēls noskūpsta asaru no viņa vaiga. Brīdi viņš stāv apkampušies kā aizmāršībā, kamēr mazā Anniņa žēli saka: «Tēt, Jānīti, es jau arī te esmu!»
Vecais Birznieks nu apskata savu dēlu, viņa acis noskaidrojas un priekā ielīksmojas, viņa priekšā stāv pilnīgs drošu seju, tāds skats un izskats ir tikai uzvarētājam.
Arī kalpi ir nojēguši, kas tas jaunais kungs ir. Viņi atstāj savus zirgus un tuvojas kāsēdami, lai apsveiktu mājastēva vienīgo dēlu. Divi no viņiem jau dzīvoja ilgus gadus Birzniekos, tie pazīst viņu no mazotnes un zina, ka lepns viņš nav. Priecīgi Jānis krata veciem paziņām rokas, tad tie atkal dodas atpakaļ pie saviem arkliem, runādami: «Steigsim noart apsēto gabalu, saule jau brokastīs. Nu jau mums būs jāuzar saimnieka tiesa arī,» šķelmīgākais no viņiem iebilst, izjūgdams iz arkla saimnieka baznīcas zirgu.
Nu viņi visi trīs dodas uz mājām vaicādami un atbildēdami. Tēvs ar dēlu iet pa priekšu. Anniņa ved baznīcas zirgu iepakaļis. Viņa ir lepna par savu drošsirdību, ka drīkst vest mājās staltāko zirgu pie pavadas, un bailes viņai šoreiz nemaz nav, jo citādi jau brālis viņu izzobotu, kas reizu reizēm atskatās atpakaļ. Tas viņai ļoti patīk, ka Jānis, ar tēvu nopietni sarunādamies, arī viņas nav vis piemirsis.
Birznieku saimniece ar kalponēm ir apkopusi lopiņus un nu nāk vārtos pretī raudzīt, kur ganiņš palicis, ka viņa nav jutusi pie govju piesiešanas. Viņa iet ap stūri un saduras ar nācējiem.
«Jānis!...» tik viņa paguva iesaukties, kad jau jutās no dēla apkampta.
«Un tad nu tu reiz pārnāci!» vairāk viņa nesaka, un nav arī ko sacīt, bet, ko mātes sirds jūt, tas paliek mūžam mātes sirds noslēpums.
Viņa tur dēla roku savējā, un visi soļo uz istabu. Reizu pa reizei tēvs ar māti noskatās dēlā, kurš tagad vai visu galvas tiesu lielāks. Jānim tā kā kauns, ka viņš izaudzis tik liels, tēvam, mātei nezinot. Viņam tagad jāpaliecas, lai ieskatītos mīļajās sejās, jāpaliecas arī, pa durvīm ieejot tēva mājās.
Birznieki ir lielas mājas ar plašiem laukiem. Vecā Birznieka tēvs gan savu mūžu nodzīvoja rijas kambarī, bet tagadējā Birznieka laikā mājas tapa izdotas uz nomu, lauki un tīrumi izplētās, nebija vairs telpas rijas kambarī. Savos jaunības gados vecais Birznieks uzcirta jaunu, pamazu dzīvojamu ēku, iegrozīdams viņu pēc tālaika paražas ar priekšiņu un divām istabām, mazo kambari un savai dzimtai un lielo kambari priekš saimes.
Vienu laiku rijas kambaris bija par pieliekamo, bet, laukiem aizvien izplešoties, vajadzēja vairāk saimes, nebija vairs visiem saimes istabā telpas, nebija arī spēka celt jaunu dzīvokli, tad atkal rijas kambaris tika ierīkots par dzīvokli. Birznieks nepiederēja pie tiem ļaudīm, kuri tik urbina tēva tēvu ietaisītos tīrumus, šur tur izkaisītus pa mežiem, domādami: «Ko līdz tev laukus plēst, nāks kungs, redzēs, uzliks lielāku nomu.»
Tagad viena daļa saimes dzīvoja rijas kambarī, citi - saimes istabā, tā telpu visiem pietika. Arī paši saimnieki pilnīgi pietika ar mazo kambari, jo bērni viņiem bija tikai divi.
«Jānīti, tu nu ej uz klētiņu atdusēties, būsi piekusis, braukdams garo ceļu,» māte vedināja dēlu uz dārza klētiņu, pamielojusi viņu ar laucinieku vienkāršo mielastu.
«Ej vien, dēls,» arī tēvs piebilda. «Rīt ir svētdiena, tad sirds varēsim izrunāties. Es arī nosnaudīšos, jo pēcpusdien mums ir dūšīgi jāraujas, jo gribam šodien beigt sēju.»
Jānis arī nepretojās, bet gāja uz klētiņu mātes un Anniņas pavadībā.
«Jau nedēļām es tevi gaidīju un uztaisīju tev še gultiņu, tu ik vasaras mēdzi gulēt, istabā jau jaunam cilvēkam karsta guļa,» māte iebilda, vērdama klēts durvis. «Redz, klētiņa pat izpušķota bērzu zariem un izkaisīta kalvām un zaļām lapām. Tas ir labi, Anniņ, tas ir labi!»
Anniņa tik nosarka un aizmuka mātei aiz muguras, bet Jānis to notvēra un ievilka sev klēpī, atsēzdamies uz gultas. «Parunāsimies nu vēl, miegs jau man nemaz nenāk.»
«Rīt, rīt, tagad nav vaļas! Dzird, kur jau arāji nāk pa pagalmu, zirgus viņi jau nokopuši. Arī meitas ir padevušas govīm zāles, man jāskrien nu viņus pamielot.» Gādīgā saimniece aizmirsa māti un aizsteidzās pa durvīm.
Arī Jānis nebija mierā, viņš vēl nebija saticies un iepazinies ar visiem mājniekiem. Abi ar Anniņu viņi gāja pa dārzu uz pagalmu, kur puiši ar meitām sarunājās, gan laikam par viņu, jo viņš sadzirdēja, ka viena meita ziņkārīgi jautāja puisim: «Pēterīt, tu jau viņu redzēji, saki - vai ir smuks?»
«Na, tavs Janka, lai gan tu viņu lieli par smuku, var iet bekot,» puisis atcirta. «Bet skaties pati, tur viņš nāk!» puisis klusāk piebilda.
Meitene aiz kauna nezināja, kur skriet, tik aizbēga citam aiz muguras, jo viņa noskārta, ka nācējs ir dzirdējis vaicājumu.
Jānis sasveicinājās ar visiem mājniekiem, iepazinās ar visiem, jo pamazām visi mājas ļaudis saplūda pagalmā. Arī vecais Birznieks nedomāja par atpūtu, bet jaucās jautrā pūlī. Velti saimniece raustīja vienu otru pie piedurknes, aicinādama pusdienā, neviens viņas nedzirdēja.
Jānim bija liels prieks par ļaužu vientiesību, kuri juku jukām dēvēja te par Jāni, te par jaunkungu, lielkungu, te sauca par «jūs», te atkal par «tu». Vēlāk pienā aizkavējusies kalpa sieva, kas meitas gados dienējusi muižā un smalki zināja, kas pienākas.
«Nezin vai tik nebūtu par maz, ka jūs godinām par lielkungu, bet to es gan zinu smalki, kas pienākas, velti ja nenodzīvoju piecus gadus muižā par «kambarjumpravu».» To teikusi, viņa veicīgi nobučoja tam roku. Kad Jāni sāka rāties, tad visiem bija lielie smiekli. Vecais Anna tēvs vēl piebilda: «Kungs jau nu tu esi, un kunga gods jāsaņem, bet kur mēs, muļķa galvas, pavisam piemirsuši, kas mums jādara.»
Kalpa sieva jutās lepna un vēl vienam otram zvanīja ausīs: «Par velti vis es nedienēju muižā, es smalki zinu, kas pienākas!»
Te viens kalps paraustīja savu cepuri no vienas auss uz otras, sāka runāt: «Tiesa kas tiesa... jaunskungs! Mēs, no aršanas nākdami, jau pārrunājām, kā lai nu jūs godinām, vai par jaunkungu vai lielkungu, vai kā citādi, mēs jau nezinām.»
Kad Jānis sāka pilnā balsī smieties, tad tas pats vēl bailīgi piebilda:
«Neņemiet vien ļaunā, bet mēs patiesi nezinām, kā lai jūs saucam! Es sacīju, ka sauksim jūs par jaunkungu, Kārlis teic, ka jāgodinot par lielkungu, Tenis atkal nezin kā, par prapisieri, vai! Agrāk mēs jūs saucām par mācītāju, bet nu jau šo amatu esot atmetuši. Sakāt nu paši, mēs velti galvas lauzām, bet nezinām, kas der, kas neder.»
«Tiesa, tiesa, vecais draugs, mācītāja vārdu es vairs nepelnu; kas mani par lielkungu lamās, tas nav mans draugs, citādi sauciet mani, kā gribat. Katrs vārds man mīļš, kas nāk iz sirds, bet šinīs mājās es esmu un palikšu Birznieku Jānis, tas mans vārds.»
Puisis tik papurināja galvu. «Nē, nē, jūs par Birznieku Jāni saukt - tas mums neklājas. Ka jau nu lielkunga vārdu negribat, tad jāsauc vien būs par jaunkungu, kā jau es sacīju.»
«Jānīt, ej nu projām, azaids pagalam atdzisīs. Kamēr jau tu te būsi, tikmēr es viņus pie pusdienas galda nedabūšu,» māte čukstēja viņam ausī.
«Ejiet nu, ejiet visi azaidā, māte jau mani bar, ka es nokavēšot jums visu dienvidu. Rīt, tad izrunāsimies,» Jānis vēl iebilda, iedams ar Anniņu dārzā.
Ļaudis nu klīda istabā, savā starpā spriezdami: «Vai tu tad ir gan vērts skoloties! Cik prātīgi viņš runā un nav nemaz lepns!»
«Vai tu redzēji, cik lielas skastes mēs iebliesām no ormaņa ratiem istabā? Tās esot pilnas grāmatu. Mācies tu mācīšanos!»
«Es jau taptu durns, ja man tās tik cauri jāizšķirsta, kur to visu savā dumjā galvā sabāzt!»
Noguris no ceļojuma, Jānis nogulēja krietnu dienvidu. Kad viņš pamodās, māja jau bija tukša, katrs atkal savā darbā. Viņš nebija dzirdējis, ka rūpīgā māte tam gultas bija salikusi uz krēsla citas drēbes, jo viņas acis to nepanesa, ka valkāja darbdienās tik smalkas drēbes, kādas dēlam bija mugurā. Jānis uzvilka savas vecās drēbes; kuras gan bija pavisam šauras, bet piedienēja vēl gluži labi.
Basām kājām viņš devās laukā, cik tas bija tīkami - pēc ilgiem laikiem atkal pastaigāties pa mīksto zālīti, silto smilti. Gan atradinātās kājas sūrstēja, stiprāk uzminot akmentiņam vai sakaltušam zariņam, bet Jānis tik par to smējās. Viņš izstaigājās pa dārziem un devās pāri pļavai bērzu birzi. Katra vietiņa, katra lietiņa viņam atgādināja pagājušos laikus, bet tomēr viss bija tik pazīstams mīļš, it kā viņš pat vakar un aizvakar te vēl būtu staigājis.
Saulgozī birzmalā viņš atgāzās bālajā vilkakūlā, caur kuru vēl nepaspēja cauri spiesties jaunais zaļums, un nodevās sapņiem. Gadi, kurus viņš bijis trūkumā un raizēs pavadījis, viņam izlikās esot tik sapņu murgi.
«Es - filoloģijas kandidāts, es? Še garšļauku zālītē, kājām, kreklājā, kas tas par filoloģijas kandidātu? Tīri nieki, Birznieku Jānis bijis, Birznieku Jānis paliek, vairāk nekas!»
Viņš sašvankoja kājas, kā zēna gados mēdza darīt, un ar vienu sviedienu kājās. Pa ežām un atmatām viņš lingu lingām uz arājiem, kuri steidzās līdz launagam apart apsēto miežu tīrumu, lai tad vēl šovakar viņu pagūtu noecēt.
«Pats darbs radina zemkopi pacietībā, vagu pie vadziņas arot, nepiekust, neapnikt un tad gaidīt līdz pašam rudenim ar rūpēm un bailēm, vai tik izlietie sviedri nesīs augļus,» viņš prātoja, iedams uz arājiem, un pašam viņam iegribējās izmēģināt, vai viņam vēl ir pacietība pie šī vienmuļīgā darba.
Tēvs labprāt uzticēja viņam balstu, pats atsēzdamies ežmalā un uzkūpinādams pīpi. «Tēt, nu tu vari droši iet uz mājām. Es gribu nopelnīt to godu, ka pēdējo sēklu šogad es iearu.»
Tēvam cits neatlikās kā tik paļaut Jānim vaļu. Viņam tīri kā iežēlojās, ka ļāvis vienīgajam dēlam skoloties! Vai tad nebūtu jauki, kad viņi katru dienu no rīta līdz vakaram būtu kopā pie darba - tīrumā, pļavā un piedarbā.
«Nē, nē! Viņš savu laimi ir atradis grāmatās, un to viņš ir pelnījis,» - tā vecais Birznieks nodomāja, staigādams pa saviem laukiem un apskatīdams sēju, bet aizvien pa brīžam atgriezdamies atpakaļ, lai noskatītos arājos.
Pāra stundas pagāja, tad sējums bija aparis. Jānis pie sevis noprātoja, ka viņš bez apnikas varētu art cauru dienu un nemaz nepiekustu pie vienmuļīgā darba. Beidzamā vaga bija izdzīta, aizaras uzartas, un, cepures vicinot, arāji uzkliedza skaļu «urā!», lai kaimiņiem paziņotu, ka viņi sēju beiguši.
Saulīte bija vēl labi gabaliņā, kad visi šīs nedējas lauka darbi bija godam padarīti. Ļaudis čakli apkopa mājas darbus, noslaucīja pagalmu, gatves, lai laikus tiktu pirtī un tad pie dusas, kā jau laucinieki paraduši.
Birzniekos visi dusēja maigu miegu, tik Jānis viens sēdēja uz klēts sliekšņa. Šur tur kaimiņos atskanēja vijoļu un citu spēju skaņas un uztrauca Jāni no laimīgām domām. Viņš iesteidzās klētiņā un aizvēra durvis. Viņš atmetās gultā un centās aizmirst, ko nozīmē šādas sestdienas. vakara čīgas un spēles. Viņš vēlējās palikt savas tautiņas vidū, vest viņu uz gaismas ceļiem, glītot, skaidrot, cik viņa spēkā stāv, bet liktenis viņu spieda doties tālajā Sibīrijā un tur atkalpot valdības pabalsta gadus. Domas pārgāja sapņos un krēslojās kā murgu tēli viņa smadzenēs.
Saulītes pirmie stari patlaban spiedās caur šķirbainajām durvīm klētiņā, kad arī Jānis jau bija nomodā. Birzniekos visas malas bija dzīvības pilnas. Puiši vadāja zirgus pa pagalmu ganībās, ka bucēja vien. Meitas gāja jokodamās un smiedamās govis slaukt un dzīt viņas ganos. Arī māte un mazā Anniņa jau bija kājās, viņš skaidri sadzirdēja agrajā rītā viņu valodas.
«Mammiņ, man šorīt nemaz negribas iet ganos!» Anniņa raudulīgā balsī žēlojās.
«Aun vien kājiņas, manu cālīt! Gan nu es arī šorīt paganītos govis tavā vietā kā dažu labu svētdienu, bet man nav vaļas. Jānītis tagad mājās, celsies augšām, jāgādā kas labāks brokastīm. Gan nu citus rītus tu pagulēsies, tad man būs vaļa un es iešu tavā vietā lopus paganīties,» māte viņu mierināja.
«Miegs jau man nemaz nenāk, bet kā lai es visu rītu viena pati nīkstu ganos, un jūs visi, tu un tēvs, un Jānītis, dzīvosiet mājās, bet es visu dienu viņa neredzēšu.»
Jau Jānis gribēja lēkt no gultas un piesolīties māsiņai par otru ganu, te viņš izdzirdēja kalpa sievas balsi: «Lūk, lūk jau mazais ganiņš kājas aun! Ej nu vien šorīt pagulies, Anniņ, tev jau arī gribas ar brālīti parunāties, es iešu šorīt tavā vietā ganos. Es savam vīram jau pabrokastis saliku galdā, vēlāku viņš iešot uz baznīcu, vajagot tabakas, lai, sapirkties, tad jau man visu rīta pusi ir vaļa.»
Visu noklausoties, Jānis jutās dziji sirdī aizgrābts. Vienkārši ļautiņi, ir vienkāršas viņu domas, bet viss tas norādīja, ka viņš nav vis svešs, atstāts pasaulē, bet no daudziem top mīlēts. Viņš jutās skubināts un apņēmās sirdī būt šīs mīlestības cienīgs.