ZEIBOLTU JĒKABS

LIKTENIS

XIV

Svētdiena pagāja gan nopietnās, gan jautrās sarunās. Jānim bija plaši jo plaši jāizstāsta sava dzīve un pūles šinīs četros gados. Nu vecāki paši dzirdēja, ko viņi sen iz dēla vēstulēm bija nojēguši, ka Jānis viņiem īsto pašu ir slēpis, lai vecāki varētu turēt dzimtkungam solījumu un netaptu kārdināti lauzt doto vārdu, dēlam slepeni palīdzot.
«Ka tu mūs vilsto, to mēs ar tēvu gan noskārtām, bet tu katrā vēstulē mums kodināt piekodināji, lai nerūpējoties par tevi, tev esot viss pilnībā, nekā netrūkstot. Jau, trūkumu ciezdams, aizietu bojā, saki - kā lai mēs dievam par tevi atbildētu?» māte viņam pārmeta.
«Redzi, mammiņ, cik niecīgs cilvēks ir, viņš bez meliem nevar iztikt, lai tik varētu palikt pie patiesības un godam turēt doto vārdu, jo es skaidri zinu, ka nauda manu no mājām aumaļām, ja tik es jums sacītu, ka ciešu trūkumu, lai arī jums pašiem caur to būtu no mājas jāizput.»
Pastāstīja Jānis ir tēvam, mātei, ka viņš sev izraudzījies līgaviņu.
«Grausteniešu seno skolotāju Lapiņu, kas nu to nepazīst,» tēvs priecīgi iesaucās. «Sagājām jau abi vēl divas ziemas draudzes skolā kopā. Vēlāk viņš uzmācījās pie draudzes mācītāja un tika par skolmeistaru. Sākumā gāja pa mājām apkārt, bērnus mācīdams, bet, kad Grausteniešos uzcēla pagasta skolu, tad viņu tur ielika par skolmeistaru. Krietns viņš bija cilvēks, nodzīvoja tur kādus desmit gadus, bet tad sanīdās ar mācītāju, un tas ar dzimtkunga palīdzību ēda un izēda viņu iz vietas.»
«Jānīti, tu dzīvosi pats ar savu sievu, ne mēs, tāpēc mēs tavai izvēlei nekad, nekad nepretosimies. Tu esi liels cilvēks, daudz mācījies, daudz zini, kur nu mēs, vecie, vairs tevi lai mācām,» arī māte piebilda. «Savu vedeklu es mīlēšu kā savu bērnu, ja tik viņa nebūs par daudz lepna un neizsmies mūs, vecus ļaudis.»
Saruna griezās uz veco dzimtkungu, un tēvs stāstīja: «Agrāk nu gan viņš man bija labs kungs, bet, kamēr jau ar tevi sanīdās, nu ir tāds auksts un lepns, izdara tik darīšanas, bet lieka, mīļa vārda jau no viņa nedzirdu, ja kādreiz man pie viņa jānoiet nomas maksāt vai arī citās darīšanās.
Senāk jau izrunāties vien nevarējām par tevi, par viņa dēliem, bet nu viss tas beigts. Aizpērn mani ļaudis sameloja, ka es tev zagšus sūtot naudu un pavalgu, tad jau man skarbi uzbrēca: «Vai tas esot tiesa?» Man arī tā sirds apskrējās, ka viņš mani par velti bar, un es īsi atbildēju, ka dzimtkungs pats zina, ka vārda vēl neesmu lauzis un arī nelauzīšu, lai arīdzan esmu tikai zemnieks. Sacīju arī, ka viņš labi pazīst manu Jāni un zina, ka mans dēls slepeni sūtītus pabalstus nepieņemtu. No tā laika viņš par tevi nav iebildis vairs ne vārdiņa.
Nu jau arī mums ir zināms, ka uz Jēkaba dienu mums uzsacīs nomas līgumus un nākošā pavasarī būs jāiepērkas par dzimtu. Mēs gan ar māti bēdājamies, ka tik neuzliek vien mums lielu izpirkšanās naudu, jo Birzniekiem ir plašas robežas. Esam nu gan pēdējos gados, kamēr tu no mums nekā neprasīji, ietaupījuši mazu krājumiņu, dos dievs varbūt šoruden labu gadu, ja tad vēl nepietiks, tad būs vai mājas jāiznomā otram un jāpārdod zirgi, lopi un visa iedzīve, bet tēvu tēvu mājas nu gan gribam visādā ziņā iegūt par dzimtu. Nāks labāki gadi, gan tad atkal atdzīvosimies.»
«Nē, tēt, savas dzīves tu neizputini, jo bezdarbība būtu tava nāve. Ja Jurģos tev iemaksas naudas trūks, tad es to sagādāšu. Pirmajā gadā mana alga ir 800 rubļi, gribu vēl liečis pelnīties un tā droši lielo pusi ceru tev pataupīt, jo esmu radis pietikt ar mazumu.»
Vecāki tik nobrīnījās par lielo algu un nopriecājās par dēla labo sirdi, bet māte piebilda: «Un viens pats cilvēks tik lielu naudu var nopelnīt, tas ir gan brīnums!»
«Tev nu arī visādā ziņā jānoiet uz dzimtkungu, jo viņš mums arī ir daudz laba darījis; tev ir jāpierāda, ka nav vis piepildījies viņa nievājošais pareģojums, kas mums un tev dienām un naktīm sirdi kremta, bet ka tu esi vīrišķi cīnījies un pārnācis kā uzvarētājs,» tēvs ar lepnumu runāja.
«Tiesa, tēvs, tas ir mans pienākums. Rīt pat abi divi noiesim pie dzimtkunga, pirms vēstis neizpaužas, ka esmu pārnācis no augstskolas,» dēls atbildēja.
«Nē, Jāni, kopā iet mēs nevaram, jo mums katram ir savas durvis,» tēvs smējās.
«Iesim tik caur rovi rakstāmistabā, es tev iešu līdza kā Birznieku Jānis,» - tā dēls jokojās pretī.
«Nē, nē! Tu esi juties dzimtkunga namā kā savās mājās, staigājis kā jau kungs pa lielajām durvīm, tagad pirmo reizi tev jāiet ierastais ceļš paceltu galvu, lai visi nojēdz, ko tu esi sasniedzis un kas tu esi. Vēlāk manis dēļ dari, kā zini, tikai šoreiz dzimtkungam būs skaidri atzīt, ka viņš ir tevī alojies un viņa pareģojums nav vis piepildījies.»
Otru dienu Birznieku Jānis uzposās savā labākajā uzvalkā un devās kājām uz Cirstenes dzimtkungu. Muiža un glītais meža dārzs sacēla viņam daudz mīļu atmiņu, jo šinī namā viņš bija nodzīvojis veselu gadu par mājskolotāju, bez tam vēl tur pavadījis daudz jautras brīvdienas. Glīta istabas meita atvēra viņam durvis un, šķelmīgi smīnēdama, palīdzēja uzkārt viņa virssvārkus brieža ragā. Birzniekam viņas sejiņa izlikās būt pazīstama, bet viņš atcerējās, kur viņu redzējis. Viņš iedeva meitenei savu vizītkarti un lūdza viņu nodot dzimtkungam. Vēlīgā meitene viņu ieveda priekšistabā, lūdza viņu uzgaidīt un pati tad pazuda citās istabās.
Pēc laba brītiņa ieradās atkal istabas meita un lūdza viņu dzimtkunga kabinetā, pats kungs arī drīz nākšot. Vecais dzimtkungs atradās savā guļamistabā, ģērbies Īsos svārkos, ar garstilbainiem siltumzābakiem kājās, jo vairāk gadu niknas kaulu sāpes mocīja viņu ik pavasarus. Gan sāpes jau mitējās, bet vēl bija jāsargājas ļoti no aukstuma un caurvelkoša vēja. Salīcis viņš sēdēja atzveltnē, turēdams pirkstu galos karti.
«Hm, Jānis Birznieks, gan tas pats zēns, kas izjauca visus manus nodomus. Es viņu gribēju izskolot par mācītāja un tad ielikt viņu kādā draudzē, kur man vairāk muižu, tur viņš būtu noderīgs, bet šis pārgalvīgais zēns izputināja manus nodomus.
Nu jau laikam atnācis lūgties pabalsta, bet ar suņiem es viņu izdzīšu iz muižas, jo reizi viņš ir atstūmis manu palīdzību un iedrošinājies man pretoties!
Nē, nē, papriekšu es gribu viņu pazemot un krietni izsunīt, tik tad lai viņu met pa durvju durvīm laukā!»
Tad tikai vēl dzimtkungs gaidošai meitenei lika vest Birznieku savā kabinetā un pasacīt, ka viņš drīz iešot.
Te viņš vēlreiz uzmeta acis kartij un ievēroja sīkāko rakstu. Viņš saķēra brilles un lasīja: «filoloģijas kandidāts».
Dusmīgi viņš nospēra karti zemē.
«Tad tiešām viņš ir izkūlies augstskolai cauri un vēl par spīti manām dusmām. Jā, tādiem ir sīksta daba, un šis pats Birznieks ir viens no īstajiem. Daudz es mantotu, ja man būtu izdevies viņu saistīt pie sava nama.»
Dzimtkungs nu atjēdza, ka Birznieks ir trūkumiem par spīti tomēr sasniedzis cienītu stāvokli sadzīvē un ka ar viņu ir jāapietas kā ar izglītotu cilvēku, ja pats viņš sevis negrib izrādīt par rupju un nemācītu.
Viņš nogrima sāpīgās domās.
Viņa jaunākais brālis, viņa acuraugs un mīlulis, par kuru viņš gādāja kā par savu dēlu, bija švītīgs un veicīgs zēns. Tas pabeidza spoži vidējās skolas, bet, par nelaimi, iemīlējās zemnieku meitenē, bārenītē, kuru vecākais brālis bija izrāvis no ļauniem apstākļiem un nodevis savām meitām par rotaļu biedreni, viņu skolodams un izglītodams. Šī zemnieku meitene atsvešināja viņa brāļa sirdi.
Drošsirdīgais jauneklis nepadevās ne brāļa lūgumam, ne bargumam, bet kādās medībās ņēma mīļāk nelabu galu nekā atsacīties no iemīļotās meitenes - zemnieces.
Gan visi daudzināja un atzina, ka jaunais dzimtkungs nelaimīgi kritis un nejauši nošāvies, bet brāļa sirds skaidri juta, ka tas ir tīšs darbs. Vai viņam nu nebija iemesla tos nīdēt, kas laupījuši viņam mīļo brāli?
Tomēr viņš aizmirsa veco naidu, viņam iepatikās žirgtais Birznieka dēls, un viņš skoloja to. Viss vedās labi. Birznieks pabeidza ģimnāziju un sabija gadu viņa namā par mājskolotāju. Saviem abiem jaunākiem dēliem no otras sievas viņš turēja mājskolotājus, lai savus bērnus, cik ilgi maz vien varētu, paturētu zem tēva acīm un izsargātu no lielkundziskām palaidnībām. Sekmes bija teicamas, sevišķi zem Birznieka vadības. Vecākais dēls dabūja ģimnāzijas gatavības liecību, jaunākais iestājās pēdējā klasē. Pirmais augstskolas gads arī notecēja teicami, kamēr vēl vecākais dēls bijis Birznieka draugs un biedrs, bet, kad Birznieki saslējās pret dzimtkungu, tad tas cieši aizliedza dēliem saieties ar Birznieku, un dēliem tas bija pa prātam, jo viņi pa tam bija atraduši citus biedrus kas viņus vadīja tos jaukos, platos ceļos, no lauriem Birznieks viņus līdz šim bija atturējis. Dēli padevās lielkundziskai dzīvei, un drīz vien citas mājas viņi pazina daudz labāk pat nakti nekā augstskolu dienā. Tēvs tik naudas vien nevarēja tiem diezgan piesūtīt, jo dēli bija pamazām uzaudzinājuši lielu, nepieēdināmu pūķi, kuru citi nosauc par kaislību uz izdzīvi un spēli...
Tēvam nebija žēl naudas, tās mantas viņam netrūka, bet viņam bija žēl dēlu, jo viņš labi zināja, kādu ceļu aizripoja šie spožie naudas gabali. Sāka viņš rāt, bārt, bet panākums bija tik tas, ka dēli no viņa atsvešinājās. Un ar žēlumu viņam bija jāatzīst, ka viņam nebija tiesības rāt un mācīt dēlus: savā jaunībā viņš bija darījis tāpat un vēl trakāk. Un nu viņš redzēja savus netikumus uzziedam dēlos, savu jaunību atspoguļojamies dēlu dzīvē un, ja viņš gribēja būt taisns, apspriežot dēlu dzīvi, izšķērdību, palaidnību, tad viņam bija jāsaka: tēvs un tēvs!
Ir cerība, ka tēvu viņi vēl pārspēs!
Tas bija grauzējs - tārps viņa sirdī, kas nemeta miera ne dienu, ne nakti, bet urba un urba vienmēr. Būtu Birznieks palicis viņam uzticams, kas zina, viņa vadībā dēli nebūtu iestiguši netikumu purvā, bet Birznieks caur savu spītību bija sagādājis viņam rūgtas dienas, jā, viņš bija viņa nelaimes cēlons...
Birznieks bija piekusis, sēdēdams viens pats kabinetā un gaidīdams dzimtkunga. Ka glaudi un paijas viņu te negaida, to viņš zināja, bet, ka nicinoši viņam te liek gaidīt, tas arī bija grūti panesams. Uzbudināts viņš pacēlās, lai dotos projām, kad izdzirda sānistabā ātrus soļus un kluģa klaudžus. Viņš nostājās istabas vidū un zibošām acīm lūkojās uz durvīm, kurās nākamā acumirkli parādījās dzimtkungs, atbalstījies uz spieķa.
Birznieks viegli palocījās, un dzimtkungs, paspēris istabā pāra soļus, atslīga atzveltnē. Tur tas stāvēja, kuru viņš nāca sunīt: cēlu stāvu, pabālu seju, uzbudinājumā mirdzošām acīm. Negribot vecajam vīram gāja jausma caur dvēseli: kaut šis staltais vīrs drošo skatu būtu mans dēls!
Nē, vecais dzimtkungs gan varēja būt domās netaisns, bet šo naidu vārdiem vai darbiem izrādīt pret to vīru, kas tagad stāvēja ar viņu aci pret aci, nē, tā nevarēja darīt vecais dzimtkungs.
«Lūdzu, piesēdieties un atvainojiet mani, vecu vīru, kas jums bija brīdis jāgaida. Es esmu vecs, nevarīgs, kaulu sāpes mani nikni moca.»
Birzniekam bija žēl vecā vīra. Viņš pastūma savu krēslu tuvāk, satvēra viņa roku un sirsnīgiem vārdiem pateicās dzimtkungam par palīdzību un vadību uz tā ceļa, kura gala mērķi viņš nu sasniedzis.
Brīnīdamies vecais dzimtkungs klausījās un nevarēja atturēties nejautājis:
«Brīnišķīgais cilvēks, man jūs pateicaties, man, lai gan es jums atrāvu palīdzību un piespiedu arī jūsu tēvu atsacīties no jums!»
«Par to es sevišķi jums pateicos, jo, kas zina, vai caur bagātību un vieglu dzīvi es nebūtu aizgājis bojā, bet caur trūkumu es mācījos savus spēkus pazīt, izlietot un viņiem uzticēties.»
Šie vārdi atgādināja dzimtkungam viņa dēlus, un neapzinīgā naidā viņam acis uzliesmoja. Vēl pāra vārdus pieklājības dēļ viņš jautāja Birzniekam par viņa nākotni, tad nevarīgi pacēlās, dodams tā šim zīmi, lai jel beidz nepatīkamais ciemiņš savu apmeklējumu.
Brītiņu viņi stāvēja aci pret aci, tad Birznieks palocījās un devās pa durvīm laukā. Lēniem soļiem viņš gāja pa lievenēm zemē, pavadīts no smaidošās meitenes.
Dzimtkungs soļoja klibodams nemierīgi pa istabu. Viņš nīda šo jauno cilvēku, bet neapzinājās diezgan svarīga iemesla, kamdēļ īsti šis zemnieka dēls nīstams. Vēl kodīgāk naids sūrstēja sirdī, kad neapzinīga jausma šāvās caur dvēseli: «Laimīgs tēvs, kam tāds dēls!»
Vai Cirstenes dzimtkungs neatjēdz sava neapzinīgā naida?
Viena tauta dodas drasēdama kalnup saulei un gaišai nākotnei pretī, nesdama cīņas karogu ar uzrakstu: «Per aspera ad astra»; otra tauta turēdamās virzās no kalna lejup; viņas sēru karoga krokās slēpjas uzraksts: «Morituri».
Lēnām soļoja Birznieks pa gatvi uz lielceļu, ceļā aizmirsdams pat atskatīties uz to namu, kura durvis viņš savu mūžu vairs nevirinās...

* * *

Brīvdienas Jānis nodzīvoja tēva mājās gan savā vaļā, gan prieka dēļ tēvam brīžam palīdzēdams pļavā un tīrumā. Ar mājniekiem viņš bija iedraudzējies, ka tie vairs no viņa ne bijās, ne slapstījās, bet uzticēja viņam savus priekus un bēdas, turēdami viņu par sev līdzīgu. Arī ar tuvējiem kaimiņiem viņš iepazinās. Gan dažu rūgtumu viņš izbaudīja, kas jābauda katram izglītotākajam, kas dzīvē nododas ar mazāk mācīto, tumšāko brāli. Līdzko mazāk izglītotais brālis mana, ka lielais brālis viņu vis nenicina, nenievā, tad mazais drīz aizmirst bailes no lielā brāļa, bet daudzi arī diemžēl godbijību. Nu mazā cenšanās vairs nav pieturēties pie vecākā un tam līdzi pacelties gara gaismā, bet viņa censība ir novilkt lielo brāli sev līdzi zemē. Un dažs nekaunīgāks pat ar to vēl lielās un lepojas, rādīdams izglītotākajam savu gara nabadzību un kailumu, pats par sevi zobodamies. Tur vajag dieva dotas pacietības, lai panestu šo rupjumu, lai viņi neapniktu, neriebtos, šie mazie brāļi, kas kaili un netīri skraida apkārt, kamēr vecākais brālis un māsa jau ir tērpušies goda drēbēs.
Šī ir tā klints, pie kuras sašķist dažs labs cerības pilns kuģis, kas dodas pilnām burām dzīves jūrā, nesdams tautai līdz daudz košu rotu, derīgu mantu.
Tikai reti kādam no dieva sūtītam ir lielā pacietība visu paciest līdz galam, tad sākt atjaunošanas darbu un radīt mazu pulciņu laimīgu cilvēku, kura katra klēpī pats skubinātājs un ceļa rādītājs droši var savu galvu nolikt, zinādams, ka tas, viņam dūres ir kulē nerādīs, nezobos viņu no muguras, nemēdīs viņu, kad tam acis ir ciet. Laimīgs cilvēks, kam ir lemts to sasniegt; tas ir diezgan dzīvojis priekš visiem laikiem.
Birznieku Jānis tik sākumu no šīs patiesības sajuta, jo viņš jau vēl bija ciemiņš; tikai vēlāk dzīvē viņš izbaudīja pilnām šo patiesību. Vēl viņš laida nepatikas pār galvu viegli aizmirsa rūgtos brīžus, bija jau viņš vēl jautrais, laimīgais jauneklis, kam nupat vēl dzīvē atspīd pirmās saules dienas.
Jāņa dienas vakarā pa meijām pušķotiem vārtiem iebrauca Birzniekos Lapiņu Milda ar savu tēvu. Nosvētīja līksmi vakaru pie putošiem miestiņa kausiem. Priecājās ļautiņi, viens otram rokas spiezdami, viens otram jaunas vēstis teikdami, viens otram mīļi acīs lūkodamies.
«Redzi nu, Jāni,» vecais Lapiņš uzrunāja svarīgi jauno Birznieku, visiem līdz ar saimi sēdot pagalmā pie galdiem, kuros bija sakrauti Jāņa sieri, baltmaize, auksta un silta gaļa. «Pateic nu man, ka ar varu tevi izdzinu no pilsētas. Ne pazīt vairs nevar bālo jaunekli. Vaigi nu ir sārti brūni kā čigānam, kas dienu mūžu nodzīvojis zaļās pils veselīgajās telpās.»
Visi smējās par vecā jautro valodu, tik Mildiņa spieda zagšus Jānim roku. Vecie ļaudis palika mājās gudri spriežam, bet jaunie steidzās uz birzi, kur aizdedzināja augstos steķos ietaisīto darvas mucu. Saradās arī citi kaimiņu bērni, un jautras dejas skaņas un līgo dziesmas skanēja līdz gaismas aušanai.
To pašu vakaru arī nodzēra Jāņa un Mildas precības. Gan izgudrojās, izspriedās, kad kāzas svinēt, vai uz ziemsvētkiem vai uz citu vasaru, bet tad vecie sāka bažīties par garo ceļu, veltīgiem tēriņiem, jaunie atkal klusītiņām par garo šķirību laiku, veltīgi pavadīto jaunību, kamēr abas puses vienbalsīgi nosprieda, ka godības turamas drīzumā, un tad lai jaunie dodas kā salaulāti svešumā meklēt savu dzīves laimi.
«Tad labi arī,» beidzot Lapiņš to pateica vārdos. «Savus bērnus mēs izvadīsim tālumā kā laulātus ļaudis, tamdēļ Jēkaba dienā dzersim kāzas...»
«Trīs dieniņas šepat Birzniekos, kur mani tēvu tēvi savas godības svinējuši. Ja dievs būs žēlīgs, tad lai arī mans dēls nodzīvo sava mūža vakaru tēvu tēvu sētiņā un lai piedzīvo tādu pat laimi un prieku no saviem bērniem kā mēs no viņiem, kad mēs dusēsim saldā mierā smilšu kalniņā,» vecais Birznieks svinīgi piebalsoja. Ar to lieta bija norunāta.
Lapiņš ar meitu sērsa divas nedējas Birzniekos, tad viņi brauca atpakaļ uz pilsētu, lai Mildiņa paspētu sakārtot un pielocīt savu pūru.
Laiks ātri aiztecēja, steidzot vasaras darbus un vīkšai godības. Jēkaba diena, vecā Lapiņa vārda diena, drīz pienāca, un Birzniekos radi un draugi sagaidīja no rīta Birznieku Jāņa līgaviņu, kura ar tēvu un dažām draudzenēm tik vēl šodien ieradās Birzniekos. Gara rinda kāznieku pavadīja jauno pāri uz baznīcu pie laulas. Vakaru līksmībā un priekā nodzīvoja kāznieki Birzniekos un vēlu nakti pavadīja dziesmām un spēlēm jauno pāri uz dārza klētiņu, kur viņiem bija uztaisīta līgavas gulta. Novēlēsim viņiem priecīgu nākotni un neslapstīsimies lūrēdami gar klētiņas pakšiem ziņu kāri, kā līgavainis pirmo reizi skūpstīja savu sirdsizredzēto. Tik to varam sacīt, ka viņi droši skatījās viens otram acīs. Viņiem nebija jāsvīst kauna sviedri un jāstaigā nolaistām acīm, un jābēg smīnošie, ziņkārīgie viesu skati kā dažiem labiem pārīšiem, kuriem kāzu diena ir īsta moku diena. Tādiem izliekas, ka visi ļaudis lasa viņu noslēpumus tiem uz pieres, tamdēļ tie izrādās tik vienaldzīgi pret visiem un spēlē lomu, it kā viņi viens otrā ir iemīlējušies līdz nesamaņai: ne tie pasaules redz, ne dzird, tik spaida viens otram rociņu, ka dažiem skatītājiem vai dūšu apšķebina, bet patiesība ir tā, ka tādi ļautiņi viens otram jau ir stipri vienaldzīgi, mīlestības atēdušies un jau kāzu dienā viņi sāk liekuļot un uzvest bēdīgo joku lugu, kuru sauc par laulību ar jaunības karstumā izārdītiem pamatiem.
Trešā dienā jaunlaulātie devās ceļā uz Jurjevu, pavadīti no vecā Lapiņa, kurš bija noņēmies pavadīt savu meitu tālajā ceļā un pie viņas nodzīvot vecuma dienas; nebija jau viņam citur vietiņas, kur galvu nolikt.
Jurjevā viņi ilgi neuzturējās, jo Lapiņš savu mājiņu bija pārdevis, bet drīz devās tālajā ceļā to vietiņu uzmeklēt, kur liktenis šiem ļautiņiem bija lēmis pēc laimes censties, kas sencim Ādamam paradīzes dārzā esot pasprukusi.