ZEIBOLTU JĒKABS

LIKTENIS

XVII

Pāvils bija palīdzējis tēvam visos amata sīkumos un grūtībās - kā jau pilntiesīgs mācītājs. Viņš centās iepazīties ar draudzes locekļiem un apstākļiem, lai būtu spējīgs draudzes gans un īstens ļaužu draugs.
Tēvu pavadot pie slimnieku un mirēju gultām, viņš redzēja dažu vecu tēvu, māti mirstam, atstātu bez palīdzības un pienācīgas apkopšanas, lai gan bērni un tuvinieki vēl dzīvoja. Nabagu namos sirga un vārguļoja daudz vecu un nespējnieku, kuri tikko garu vilka ar to palīdzību, ko dabūja no draudzes vai pagasta, līdz tad žēlsirdīgā nāve nabaga vārguļus atpestīja no dzīves mokām.
Kādu dienu rakstāmistabā ienāca salikusi vecīte no draudzes nabagu mājas un apbučoja pazemīgi rokas tēvam un dēlam.
«Nu, Zaniņ, kādu ziņu tad tu mums nesīsi?» vecais Treimanis vaicāja.
«Cienīgstēvs, nabagu mājā viena nabadzīte guļ pie miršanas un kāro pēc mācītāja. Man viņa lūdza, lai pie jums atnākot. Esiet nu žēlīgi un ieprieciniet nabaga vārgulīti. Biju pie valsts vecākā, bet zirga viņš nedeva. Nācu tad kājām, jo es - paldies mīļajam dieviņam! - varu vēl kājas pacilāt.»
Vecā Zaniņa tā žēlojās, bet nestāstīja vis, ka valsts vecākais viņai raupji uzbrēcis, lai tik mācītājs braucot vien ar saviem zirgiem, viņam esot četri ērzeļi stallī, tie visi ēdot draudzes uzturu.
Treimanis lika aizjūgt zirgus, un abi ar dēlu sataisījās braukt pie slimnieces. Viņš arī Zaniņu uzaicināja kāpt ratos, bet tā izbijusies atteica: «Tu žēlīgais tētīt, es lai sēžoties pie jums ratos - kā gan tas izskatītos? Nē, nē, gan es nostaigāšu kājām. Ceļmalā man ir veci radi, pie tiem atraušu elpu, kad kājas būs piekusušas.»
Pāvilam ļoti patika tēva labā sirds, kā arī vecītes godprātība, kas atsacījās sēdēt ar viņiem vienos ratos.
Nabagu namam bija zemi griesti, sasmacis gaiss, un iz katra kakta raudzījās nabadzība un trūkums. Izdēdējuši stāvi kankarainos uzvalkos, noliesējušām sejām un iekritušām acīm kruknēja un gulēja uz netīriem salmu maisiem vai arī vienmuļīgi un bezdomīgi knibinājās ap kādu roku darbu. Viss pierādīja, ka šie no sadzīves izstumtie ir atstāti pilnīgi savā vaļā. Apdziedātā, daudzinātā brīvība viņiem pieder vislielākajā mērā, bet cita viņiem arī nav nekā. Nabaga nožēlojamie radījumi, kam tikai tik daudz ir pie rokas!
Pāvilam tapa nelabi ap sirdi, viņš izgāja laukā tīrā gaisā. Nožēlot viņš nožēloja šos nabadziņus no sirds, bet viņus mīlēt, par brāļiem saukt un sev līdzīgus turēt - tur pretojās viss viņa gars un prāts, lai gan viņš pūlējās sev iestāstīt, ka viņam esot šī pašaizliedzīgā mīlestība.
Uz mājām braucot, Pāvils iebilda: «Tēt, nākošu svētdienu šie trūcīgie apstākļi jāpiemin sprediķī, lai draudze jel ņem vērā šo vārguļu nedienas un uzlabo viņu nožēlojamo likteni.»
«Dēls, vārdi vien te nelīdz, te ir vajadzīgi darbi. Gan esmu draudzi rājis ugunīgiem vārdiem, bet vairums pašu draudzes locekļu smok nabadzībā, netikumā, un bardzība viņu cietās sirdis padara tik vēl cietākas,» tēvs atbildēja, un abi ar dēlu nu pārrunāja, kādiem līdzekļiem būtu paceļama draudzes turība un izglītība.
Ja ar labu gribu vien kas būtu panākams, cik daudz jau tad būtu padarīts!
Caur muižu braucot, Pāvils iegāja aptiekā. Tur viņš ieraudzīja panīkušu vecīti, kurš žēlu balsi lūdzās: «Kungi, kungi! Dodiet jel man tādas zāles, ka varu mirt! Manas mokas ir nepanesamas! Apžēlojieties par mani, dodiet man nāves zāles!»
Sirdī aizgrābts, Pāvils vācu mēlē jautāja zāļu devējam, kas vecīšam par briesmīgu kaiti. Viņš dabūja atbildi, ka - vecais vīrs mokoties ar neārstējamām, briesmīgām galvas sāpēm, tik nāve varot izdziedēt viņa mokas, bet šī ārsta zāles slimniekam dot viņam esot stingri aizliegts. Pāvilam sirds sāpēja, bet dūšas viņam nebija likt roku uz vecīša galvas un iepriecināt to, jo daudzreiz jūtīgs vārds vairāk līdz nekā slavenākās ārsta zāles. Pāvilam nebija tik lielas mīlestības, viņš devās pa durvīm ārā, jo viņš nevarēja panest šī skata.
Citu dienu Pāvils brauca no ciema uz mājām. Ceļā viņš panāca sirmgalvi, kurš, atspiezdamies uz balta spieķa, zilstrīpainu tarbiņu plecos soļoja lēnītiņām uz priekšu. Pāvils uzsāka valodu ar vientulīgo gājēju, kā to daudz reizes no tēva bija noskatījies.
«Dievs palīdz, vecais tēvs! Kurp laba iedams?»
Vecītis tikai tagad pamanīja piebraucēju un pacēla nodilušo cepuri no sirmās galvas. «Paldies, paldies, cienīgs mācītājs! Biju jau pa pagasta namu un nu eju mājās.»
«Tavai sirmai galvai gan vairs nevajadzēja virināt tiesas durvis,» - tā Pāvils paskarbi runāja.
«Vai nu tiesāties gāju, cilāju jau vecās kājas tās pašas mīļās maizītes dēļ. Strādāt vairs nespēju, dusulis mani moca, ka jābeidzas vai nost. Dēls ķīvējas, ka par velti ēdot viņa maizi, un mani dzītin aizdzina uz pagasta namu, varbūt varēšot ko izspiest no amata vīriem. Gan kauns ir ēst pagasta maizi, bet jāiet vien bija, citādi jau vedekla manis nemaz vairs neieraudzītu.»
No garās runas vecītim aizrāvās elpa, un viņš sāka mocīties ar garu klepu. Pāvils vēlēja apturēt zirgus un lika vecītim kāpt ratos. Gan vecītis kautrējās, bet Pāvils neatlaidās un izpildīja savu gribu. Šoreiz viņš gribēja būt neatlaidīgs un brālīgs ar nabaga zemnieciņu.
«Kur tad tavs dēls dzīvo?»
«Tepat Maz-Bunduļos, kuru ēkas redzamās aiz viņas birztalas.»
Pāvils vēlēja griezt zirgus pa grumbaino zemes ceļu uz Maz-Bunduļiem.
«Vai dabūji arī palīdzību no pagasta?» braucot Pāvils jautāja.
«Gan nu maz, pūru rudzu un miežu gadā, bet varbūt vedekla ar dēlu būs kādu laiku mierā,» vecītis bēdīgi atbildēja.
«Par ko tad tavs dēls Bunduļos ir! Kalps vai vaļenieks?»
«Viņš jau ir gan Maz-Bunduļu saimnieks, iegāja pie atraitnes iegātņos, bet iztika viņiem varen knapa, nevar ne nomas samaksāt, ne kunga gaitas izpildīt.»
«Saimnieks ubago savam miesīgam tēvam no pagasta maizi, kur pats pagasts lielo skaitu īsto nabagu pienācīgi nevar apgādāt. Es gribu runāt ar viņu, runāt kādu nopietnu vārdu,» Pāvils dusmojās.
«Ko nu, cienīgs tēvs, pūlaties, tādi paši nabagi jau visi esam,» vecais nopūtās.
Pajūgs iegriezās Maz-Bunduļos. Iz rova izskrēja divi pinkaini, nomērdēti suņi un ķērās zirgiem pie galvām. Suņiem pakaļ izskrēja netīri bērni, apģērbti tik vienīgi kreklā, kurš bija melnāks par ogļu maisu. Durvīs pašāva galvu arī vecīga sieva rudiem matiem, pusplikām krūtīm, tikpat melnu kreklu, bet tūliņ atkal viņa aizrāvās aizdurvē un skatījās caur durvju šķirbu.
«Kur tavs dēls ir?» Pāvils vaicāja vecītim, kurš rausās no ratiem laukā.
«Lūk, tepat malkcirsnī cērt malku.»
Pāvils tuvojās malkas skaldītājam un lēniem vārdiem sāka mācīt dēlam viņa pienākumus pret tēvu. Sākumā gan saimnieks uzklausījās, bet, kad nojēdza, par ko runā, tad tik norūca caur zobiem: «Ak tā, vecais kraķi, tad tu esi bijis uz mācītāja muižu mani sūdzēt? Nu, pagai' tik!»
Viņš saspļāva rokās un sāka cirst malku, ka Pāvilam gribot negribot bija jāatvelkas, lai viņam neieskrietu kāda skaida sejā. Pāvils izskaidroja saimniekam, ka vecais tēvs nav vis bijis sūdzēt, bet viņš to ir tik ceļā panācis un līdz mājām pavedis, braucot viņu iztaujādams par šīsdienas gaitu.
Saimnieks tik atšņāca: «Tad dod tu viņam maizi, brauc jau spožiem ratiem, glauniem zirgiem; man pašam ar sievu un bērniem ir jākar zobi vadzī, brīvēžas nevaram mitināt.»
Pāvils sāka dusmoties, bārties, bet saimnieks tik pietvīka sarkans, cirta malku visā jaudā, ka tik skaidas vien dziedādamas tam apkārt lidoja, un neatbildēja vairs neviena vārda.
Pāvils saskaitās un devās uz ratiem. Viņam izlikās, itin kā kučieris, pagriezies uz sāniem, par viņu smīnētu.
Uz mājām braucot, Pāvils pukojās par rupjiem, neizglītotiem ļaudīm.
«Nožēlojami ļaudis, tik verdzisku pazemību un bezkaunīgu rupjību tu manto, ja gribi ko labu panākt. Pirmo godu tu mantosi no viņiem, ja uzstāsies kā kungs, ja viņiem no tevis bailes; otro baudījumu tu dabūsi, ja gribi būt viņu draugs un brālis,» - tā Pāvils domāja.
Un viņam sirds nepanesa turēt šos panīkušos ļautiņus ar brāļiem, sev līdzīgiem, jo tādos gadījumos viņš bija baudījis tik nepatikas un rupjības. Pāvilam trūka mākslas izkustināt šo ļaužu sarepējušās sirdīs īstās stīgas, modināt viņos uzticību, kas panākama vienīgi caur uzupurējos mīlestību.
Ceļā Pāvilu panāca vairāk braucēji tukšiem ratiem, gan laikam ceļa gabalu labotāji, kuri laida pilnos stiepienos viņam garām, jo galviņas tiem likās esam krietni pilnas. Grants vedēji, lielāko tiesu tik jauni puiši - nebēdnieki, pazinuši jauno mācītāju, uzgrieza viņam muguras un sāka dziedāt pilnā kaklā treknu dziesmu. Pēdējais braucējs vēl pavicināja cepuri, uzšāva ar pātagu viņa zirgiem un uzkliedza: «Fārin nu raš, gaspaž vartin!»
Kučieris nebija laisks, bet drāza pretī ar garo pātagu, tā ka nekaunīgais kliedzējs tik galvu vien saķēra abām rokām, jo cirtiens bija trāpījis pašā sejā.
Ja Pāvils nebūtu piedzīvojis nepatīkamo atgadījumu ar Maz-Bunduļu saimnieku un ja kučieris tik ātru roku nebūtu nosodījis nebēdnieku, kas zina, viņš būtu apturējis šos palaidņus un nodevis tiesai, bet tagad šis tracis sacēla viņam tik riebumu. Viņš nepakustēdamies sēdēja ratos un nebilda ne vārdiņa, lai gan dusmas viņam iekšā vārījās.
«Pat man viņi nekaunējās ceļā uzbrukt, jo jutās droši tamdēļ, ka es viņus nepazīstu; kā gan šie rupjie tēviņi tad neuzvedas vēl pret svešnieku?»
Šo ļautiņu viņam vairs nebija žēl viņu neizglītības un rupjības dēļ, bet viņš sajuta pret tiem riebumu.
Sadusmojies un noerrojies viņš pārbrauca mājās un aizbildinājās ar galvas sāpēm, kad Ieviņa viņu lūdza launagā.
Putnikas Līzes meita Ieviņa, kuru vecais Treimaņa tēvs uzņēma savā namā un maizē, bija izaugusi glīta meitenīte un jau pavasari tika iesvētīta līdz ar citiem vācu jauniem bērniem par pieaugušu meitu. Viņa ēda pie mācītāja paša galda, un no iesvētīšanas dienas saime un muižas ļaudis nesauca vairs mācītāja audžumeitu par Ieviņu, bet dēvēja viņu par jaunkundzi.
Vecais Treimanis pa garajiem ziemas vakariem aiz gara laika nodarbojās, viņu izglītodams. Ieviņai nesās gars uz grāmatām, un viņa lasīja latviskus un vāciskus rakstus, kas tik rokā gadījās, bez kādas izvēles. Viesi, kas tikai reti saradās Treimaņa namā, apgājās ar viņu kā ar mājas bērnu, jo Ieviņa bija piemīlīgas un laipnas dabas. Tā Ieviņa nemanot pierada domām, ka viņa piederot pie mācītāja dzimtas, jo pat māte apgājās ar viņu ar cienību, it kā viņas Ieviņa būtu kaut kas augstāks, labāks nekā viņa pati. Ieviņa sagājās vienīgi ar draudzes skolotāja meitām, citu draudzeņu viņa nemeklēja, bet dzīvoja vientulībā un nodevās saviem sapņiem.
Pāvils dusēja pusmiegā atzveltnē, sakrustojis rokas pār galvu. Lēns klauvējiens bija aiz durvīm dzirdams vienreiz, otrreiz, bet Pāvils neatbildēja, jo viņam nepatika, ka viņu tagad traucē.
Pēc brītiņa durvis klusām atvērās un Ieviņa ienāca lēniem, lēniem solīšiem un nolika uz galda Pāvilam pretī trauciņu ar svaigām dārza ogām un krūzi ar skābu jāņogas sulas dzērienu. Viņa apstājās, atvilka klusām elpu, jo, dvašu aizturējusi, viņa bija soļojusi uz galdiņu, lai netraucētu Pāvilu, un nolūkojās viņā. Pāvils visu manīja, bet izlikās snaužam. Vakara saules zeltotie stari rotājās ap viņas stāvu, un Pāvils pirmo reizi novēroja, ka Ieviņa ļoti skaista jaunava. Viņas dzeltenie mati karājās kuplā, vaļējā bizē pār pleciem, un viņas gaišzilais uzvalks tam izlikās caurspīdīgs, miglains, it kā gabals no zilajām debesīm.
«Viņa ir daiļāka par Marju,» nejauši Pāvilam iešāvās prātā, un klusa nopūta vēlās pār viņa lūpām. Viegla kā irbīte Ieviņa iztecēja laukā.
Pāvils soļoja lieliem soļiem pa istabu un bažījās, ka šī daiļā aina tik drīz zudusi viņa acīm, kā arī sirdījās par savu nespēku, ka nevarēja aizdzīt domas par daiļo Marju, jo viņa gars negribot nodarbojās, salīdzinādams Marju ar Ieviņu. Viņam tagad dūrās acīs, ka viņa istaba ir daudz omulīgāka kā senākās dienās. Uz logiem bija labi koptas puķes tīros podos, uz galda trauciņos aizvien atradās smaržīgi dabas ziediņi, lai gan bija jau pavēls rudens. Uz istabas lietām un grāmatu plauktiem nemanīja ne mazākā puteklīša. Nu viņš arī atcerējās, ka ūdens traukā aizvien bija svaigs un gulta aizvien bija uztaisīta, lai vai cikreiz dienā viņš to sagulēja.
«Šī meitene arī ir cēlusies iz tautas, bet cik nesalīdzinājami augstāk viņa stāv par saviem ciltsradiem - un to dara izglītība un laba priekšzīme. Tā Ieviņas laime, ka viņai tēvs mazotnē miris un viņa atradusi pajumtu šinī namā, jo, tēvam dzīvojot, viņa gan būtu tapusi prasta zemniece ar trulu garu un panīkušu miesu.»
Vecais Treimanis Pāvilam bija stāstījis, ka Ieviņas tēvs esot miris, atstādams atraitni ar meitu lielā trūkumā, līdz beidzot tad viņš uzņēmis abas savā namā.
Pāvils paķēra cepuri un steidzās ēnainā dārzā, lai izmuktu domām, kuras viņam ar varu uzmācās.
Nākošu sestdienu Treimaņu tēvs aizbrauca uz kādu tālāku draudzi, lai svētdienā turienes baznīcā izpildītu vietējā mācītāja darbus, kurš pats gulēja slims. Gan viņš būtu turp sūtījis Pāvilu, bet tas bija visas pēdīgās dienas saīdzis, un tēvs noturēja viņu par slimu, tamdēļ brauca pats.
Sestdienā sabrauca Niedrēnu mācītāja muižā īsti daudz ļaužu, kuri pa rudens laiku, kad zemniekiem visa ir vairāk pie rokas, bija nodomājuši pāroties. Pātarnieki salasījās rovī un uzgaidu istabā, kur saimniecei nodeva parastās dāvanas. Kuram bija kuplāka neslava, to pāri saimniece laida pirmo iekšā.
Pāvils bija jautrā garā un laipni saņēma jaunos pārus, kuri nobijušies un nokaunējušies spiedās viņam klāt pabučot roku, jo lielākā daļa baiļojās, kaut tik mācītājs neuzdotu grūtu skaitāmo gabalu. Pāvils tik retumis lika kādam skaitīt baušļus un galvas gabalus, bet bija mierā, kad prata tekoši lasīt no pusbībeles un atbildēt uz viegliem jautājumiem. Bet bija daudzums tādu, kam lasīšana gāja kā pa celmiem. Viens pāris pēc otra atstāja rakstāmistabu, pavadīti no Pāvila pamācošiem vārdiem par nākošo laulības dzīvi. Laimīgiem smaidiem jaunie ļaudis noslaucīja aiz durvīm baiļu sviedrus un atvieglotu sirdi atņēma dvašu, ka grūtā stunda nu ir garām.
Ienāca pusmūža puisis ar vecīgu meitu. Vīrietis bija vienaldzīgiem, truliem sejas pantiem, meitai krēšļojās ap lūpām vienmēr glupi smaidi, viņas aprobežotās gara spējas liecinieki. Pāvils lika viņai lasīt, meita sāka burtot dziedošā balsi, sāka raustīties un siekalās aizrijās. Nabadzīte atelsās, mēģināja no jauna sākt lasīt, bet, līdzko acis uzmeta burtiem, tad klepus bija atkal klāt. Pāvils manīja, ka velti ir lauzīties, un lika brūtei atbildēt uz viegliem jautājumiem, bet meita brīnīdamās uzlūkoja drīz mācītāju, drīz savu brūtgānu.
«Kas tad tevi ir atpestījis, mīļā brūte? To taču tu man zināsi pateikt?» Pāvils jautāja.
Smaidi no lūpām izplētās pār visu brūtes seju. Viņa nodūra acis, plucināja lakata stūri un kaunīgi atbildēja: «Kas tad nu cits, cienīgs mācītājs, kā tas pats otrmājas Pēteris! Tepat jau viņš stāv!»
Pāvils iekoda spalvaskātu zobos, lai nepaspruktu smiekli. «Varat iet, jūs esat pierakstīti un tapsiet rīt pirmoreiz uzsaukti!»
«Paldies, cienīgs mācītājs, ardievu!» jaunais pāris atvadījās un, ārā iedami, vēl sačukstējās: «Ak tu žē, cik tas jaunais mācītājs ir labs! Un kā es baidījos!»
Ienāca beidzamais pāris - padzīvojis vīrietis ar vecīgu sievieti.
«Vai protat lasīt grāmatu?» Pāvils prasīja, lai viņus drīz atlaistu, kad tie atbildētu, ka prot gan.
«Neprotam un neesam arī savu laiku pratuši,» abi vienaldzīgi atbildēja.
Pāvils deva tiem rokā grāmatu, bet brūtgāns atteica: «Nepūlieties velti, arī burtu mēs nepazīstam.»
Ir baušļu viņi neprata, un atbildēt uz jautājumiem tiem ir prātā nenāca.
«Kad jūs itin nekā nezināt un neprotat no kristīgas ticības mācībām, tad pierakstīt un uzsaukt jūs es nevaru,» Pāvils viņus uzrunāja.
«Kad jau nu nevarat, nevarat, vecumā iemācīties vairs nekā neiemācīsies. Trīs reizes jau nu esam atraidīti, vairāk pie jums vairs nenāksim. Četri bērniņi mums jau ir, tik viņu dēļ mēs šodien atnācām, lai pasaulē viņus nezaimotu par negodīgiem bērniem, bet, kad nu jūs nevarat, nevarat, iztiksim bešā, mums pašiem jau vienalga.»
Pāvils pierakstīja viņus un solījās tos uzsaukt. Ar šiem ļautiņiem sarunādamies, viņš noskārta, ka ne viņi vien ir vainīgi pie savas neizglītotās sirds un gara, bet ka īstie cēloņi gluži citur meklējami.
Darbu beidzis, viņš pie sevis noprātoja: «Šie ļautiņi no dabas nav ļauni, bet smagās gaitas un nastas, trūcīgie apstākļi un nelabvēlīgais liktenis padara viņus garā trulus un ļaunus.»
Viņš aizmirsa nepatīkamos piedzīvojumus un dabūja atjaunotus spēkus, lai šos ļaudis palīdzētu izraut iz viņas ļaunuma dzelmes - neizglītības.
Ne ilgi šie iespaidi valdīja viņa sirdī, labās domas drīz tika apmāktas no jauniem, vēl jo rūgtākiem piedzīvojumiem. Līdz šim viņš pazina tik ļaudis baznīcā un ap baznīcu glītās svētku drēbēs, bet cik daudz savādāki šie paši cilvēki bija savās mājās, savos darbos. Pirmās reizes šo pretību ievērojot, Pāvilam izlikās, ka šie ir pavisam citi ļaudis, ka viņš ir aizcelts gluži citā - svešā pasaules malā.
Tāda pat starpība bija ļaužu uzvedībā mācītāja muižā un citās vietās; te visi klanījās, zemojās, bet, citur sastopoties, pat labdienas neprata dot. Gan viņš arī piedzīvoja dažu iepriecinošu skatu, redzēja dažu glītu māju, priekš migu dzimtas sadzīvi, labu satiksmi saimes starpā, bet labais ilgi prātā nestāv, ļaunajam aizvien priekšroka, tas spiežas atmiņā uz laiku laikiem.
Ar siltu sirdi Pāvils domāja uzsākt savu amatu, bet šī mātā mīlestība jau atdzisa pirmajā pusgadā: nebija viņam īstās, pašaizliedzīgās mīlestības, kas panes visu, pacieš visu, piedod visu.
Pāvila jūtas pret savu amatu un draudzi cēlās un grima kā jūras viļņi. Te viņš savā prātā nosolījās ziedot visus spēkus mazo ļaužu labā, te viņa sirdi pildīja rūgtums un īdzība. Siltā sirds, kas pirmlaikā bija karsusi tik iedomātā mīlestībā, drīzumā atdzisa, un vēsa vienaldzība pildīja viņu.
Viņš nepavadīja vairs tēvu slimnieku un nespējnieku apmeklējumos; bēga iz rakstāmistabas, kad tanī ienāca laulāti ļaudis viens par otru sūdzēt vai arī mieru līgt; nepatika viņam būt klāt, kad tēvs norāja un pamācīja netiklas meitas un palaidņus puišus. Aizvien viņam bija skarbs vārds uz lūpām, bet viņš norija šo skarbo vārdu un atstāja istabu, jo caur savu skarbumu un asiem vārdiem viņš daudzreiz bija mantojis ne mazus dūrienus.
«Ko līdz viņus rāt un mācīt, kad visi vārdi un labās mācības ir runāti vējā, viņi neklausa. Mans tēvs ar savu laipno dabu un žēlsirdīgo prātu tik viņus izlutina un dara stūrgalvīgus. Acu priekšā gan viņi izliekas zemīgi, bet aiz muguras griež kažokam ļauno pusi, tad viņi prot smieties un zoboties. Tēvs ir par vecu, nevarīgu, es negribu viņu skumdināt un darīt pretī viņa sirds vēlējumam apieties tikai mīlīgi ar ļaudīm, bet nāks laiks, kad es šiem cietsiržiem mācīšu paklausību ar bijību pret mani un manu amatu.»