ZEIBOLTU JĒKABS

LIKTENIS

XXIII

Kādu gavēņu svētdienu skolas namā pulcējās jau paagri Birznieka draugi un domu biedri, jo šodien nolikta biedrības sapulce. Viesi sapulcējās Birznieka telpās un sarunādamies pavadīja laiku, līdz pienāca stunda, kad varētu uzsākt biedrības darbus.
«Ne pasaulē dzirdēts, ne redzēts, kas notiek mūsu draudzē!» kāds saimnieks pukojās. «Viņsvētdien biju baznīcā, un atkal mūsu mācītājs no kanceles izdeva jaunu likumu: pa gavēņlaiku tiekot aizliegts braukt ar zvanu pie ilkses...»
«Tiesa... tamdēļ šodien, šurp braucot, es piesēju zvanu pie sakkauliem,» kāds mēlgalis iebilda.
«Jokus pie malas!... Es savu laiku zvaniem neesmu braucis un nebraukšu arī, bet tomēr man neizprotams šis mūsu baznīckunga jaunais aizliegums. Ko viņš ar tādu pavēli grib panākt?» kāds vecāks vīrs jautāja.
«Prasa vēl, ko grib panākt? Saka, ka zvani traucējot svētdienas mieru, bet viņa īstais nolūks ir mūs spīdzināt un izrādīt savu varu!» kāds jauns gruntnieks dedzīgi ierunājas.
«Kas pavēlei spītēs, dabūs izvazāties pa bruģutiesu.»
«Vai mēs spītējam?» jaunais gruntnieks turpināja. «Viņš pats tīši izsauc uz spītību, lai, ar mums karojot, parādītu savu varu. Birznieka kungs, vai jūs nezinātu laba padoma, kā mācītāja un draudzes satiksme būtu uzlabojama?»
Birznieks, nogrimis dziļās domās, sēdēja pie loga un nedzirdēja uzrunas. Viņam ķērās pie sirds draudzes nelabumi, naids, bet līdzēt bija grūti. Viņš bija runājis ar Treimani, bet viņa domas neatrada atbalsi mācītāja krūtīs; nepiekāpās Treimaņu Pāvils, nepiekāpās arī draudze, un naids valdīja un gatavināja savus rūgtos augļus.
Biedrībai bija mazas sekmes, jo visi zināja, ka Treimanis raugās uz viņu nelabvēlīgi, un daudzi atrāvās no dalības aiz bailēm no mācītāja.
Dievvārdi bija beigti, daži biedri no muižas atbrauca vēl skolā, un biedrības darbus varēja sākt.
Biedri pulcējās lielajā klasē, te viņu vidū piepeši parādījās - Treimaņu Pāvils, tērpies greznā kažokā. Viņš nebija vis nācis pa lielajām durvīm, bet iespiedies caur rovi. Visi uztraukti uzlēca kājās un klusēdami raudzījās viens uz otru.
Treimaņu Pāvils gāja cēlā gaitā, galvu iecirtis pakausī. Acis laiku pa laikam atvērās platas, un viņās uzliesmoja divas mazas uguntiņas, bet, līdz viņš sāka runāt, tad nolaida acis uz zemi un, garāku runu turot, pat viņas pavisam aizvēra. Līdz runāt beidza, viņa acis tūliņ atvērās un vērojās, it kā pretrunas gaidīdamas.
Nemaz nesasveicinājies ar paziņām, viņš uzkāpa runas krēslā un uzrunāja biedrības biedrus: «Mīļie draugi, es nevaru paciest, ka jūs še pa dievvārdu laiku pulcējaties kopā, dodami ļaunu priekšzīmi citiem draudzes locekļiem. Jūsu biedrības pienākumi ir niecīgi, tās mazās, mīlestības dāvanas, kas ienāk no biedru naudas, varat nodot man, es viņas izdalīšu, kam viņas nāktos. Saziņā ar baznīcas priekšniecību es jums aizliedzu tur plikām skolā sapulcēties. Tad ejiet katrs savā sētā, bet ar draudzes skolmeistaru man vēl runājams kāds vārdiņš.»
Ļaudis stāvēja nekustēdamies, gaidīdami, ko viņu priekšnieks teiks. Birznieks uzrunāja sapulci: «Kad draudzes mācītājs mums aizliedz še kopt biedrības lietas, tad atradīsim citur telpas, kur sapulcēties. Šodien ir tā kā tā radies maz biedru, tamdēļ šķirsimies. Nākošo sapulci noturēsim Cirstēnu pagasta namā, telpas tur ir pietiekošas, un atļauju no pagastvaldes es izgādāšu.»
Birznieks atvadījās no biedriem, un ļaudis visi steidzīgi izklīda, palika tikai Treimanis ar Birznieku aci pret aci.
«Nu, Treimaņa kungs, jums atkal izdevās mūs izklīdināt, bet sakiet - kas īsti ir jūsu slepenais nolūks? Vai jums ir dūša saukt šo nolūku pie īsta vārda?» Birznieks runāja.
Treimaņu Pāvilam acis dusmās zvēroja, redzot savā priekšā Birznieku stāvam tik drošu un cēlu. Naids žņaudza viņa sirdi, urbās smadzenēs, jo viņš juta, ka vienīgi šis vīrs lasa viņa dvēselē kā atvērtā grāmatā.
«Izlūdzos rāmāku valodu! Es esmu draudzes mācītājs priekš jums, nevis Treimaņa kungs. Īstais draudzes skolmeistars man žēlojās, ka jūs ar augstākās nodaļas bērniem izpildot manas pavēles - rīta un vakara lūgšanas turot, liekot skolniekiem mesties ceļos?»
Birznieks arī iekaisa un atbildēja: «Tā neesmu darījis arī nekad nedarīšu. Šīs jaunizgudrotās paražas ļaunumi pārsver viņas labumus, to jūs pats labi zināt. Nevis gribēdams skolas pacelt, jūs izdomājat un ievedat jaunas ieražas, bet lai izrādītu savu spēju un varu, lai remdētu to tārpu, kas kremt jūsu sirdi. Atveriet acis un raugieties - ko jūs ar bardzību esat panācis? Vai maz gados dzeršanas līga nav vairojusies, vai netiklība nav pieņēmusies jo kuplos ziedos, vai posts un bēdas nevalda draudzē...? Un viss tas ir tavs nopelns, tu, būdams Kristus mīlestības evaņģēlija sludinātājs, izskaud beidzamo mīlestības stariņu savas draudzes locekļu sirdīs, lai gan visa kristīgā ticība dibinājas uz mīlestības pamatiem.»
«Šis atklāti pierādītais naids jums maksās jūsu vietu!» Treimanis brēca.
«Es tevis neienīstu, bet man ir tevis žēl! Es atkāpšos no savas vietas veselu sirdi, veselu garu, kad darījis būšu, cik manā spēkā stāv, bet tu, kas savā gara aklībā grib apturēt laika riteni, ķerdamies viņam spieķos, tu tapsi sadragāts!»
Treimaņu Pāvils ar varu apspieda trakās dusmas un paceltu galvu atstāja Birznieku vienu pašu, izlikdamies neizmērojami augstāks un varenāks par savu seno skolas biedru, bet sirdī viņam vārījās negants naids.
No šīs dienas Treimanis atklāti uzstājās pret Birznieku.
Draudzes skolotājs un šķesteris, ienīzdams savu vairāk mācīto amata biedru un tīkodams viņa ienākumus, nemitējās Birznieku apmelot un kūdīt pret viņu mācītāju.
Nebija ilgi jāgaida, kad draudzes sapulce uz mācītāja ierosinājumu nolēma slēgt draudzes skolas augstāko nodaļu. Tikai maz gadu Birznieks dabūja strādāt savā draudzē, glītojot viņas jauno paaudzi. Viņš palika bez vietas un atgriezās tēva mājās.
Še viņš nenoguris darbojās tālāk vispārības labā, veicinādams labdarību, vadīdams dziesmu kori, turēdams svētdienas skolu, kuru apmeklēja pat pieauguši jaunekļi.
Nepagāja ne pilns gads, kad arī šāda vispārības darbība savā dzimtenes draudzē Birznieku Jānim bija jāpārtrauc un atkal jāaizklīst pasaulē.
Kādu baltu vai nebaltu dienu Birznieks dabūja no nezināma brīdinātāja bezparaksta vēstuli ar slepenu mājienu, ka drīzumā viņš tapšot izkratīts, tamdēļ lai apkopjot savu namu, jo bruģu tiesai viņš esot apsūdzēts par bīstamu jaunlatvieti.
Šādi notikumi tanīs laikos bija ikdienišķa parādība. Ja pie kāda apmelota latvieša atrada brīvāka satura grāmatas vai rakstus, tad šādu mantu glabātājs varēja būt drošs, ka mēnešiem ilgi viņš taps tirdīts un tincināts, pat pa cietumiem guldīts.
Pietika iemantot jaunlatvieša vārdu, ja tikai pasūtīja un lasīja tālaika tautiskos laikrakstus; grēks bij vēl lielāks ja muižnieks un mācītājs dabūja zināt, ka kāds skolotājs vai cits izglītots draudzes iemītnieks ir šādu laikrakstu līdzstrādnieks. Kārām nāsīm šādas ziņas slepeni okšķeri saostīja un, ar uzviju izpušķotas, pa ķēķa durvīm ienesa mācītājmuižās.
Birznieku Jānis ievēroja slepenā labvēļa brīdinājumu. Nekādu nelikumīgu rakstu vai grāmatu viņam mājā nebija, tomēr uzmanība, jaunmaiņu laikus gaidot, bija vietā. Viņš labi zināja, ka daudz jaunu censoņu tīri nieka dēļ top apcietināti un visādi vajāti, lai tikai viņu dabiskajiem pretniekiem izdotos pārtraukt viņu darbību, tautu mācot un modinot.
Birznieks sīki izsijāja savu plašo grāmatu krātuvi. Katru grāmatiņu vai rakstu, kas tikai viņa pretniekiem varētu noderēt par taisnības iemesliem viņu apcietināt, viņš sakrāva vecā šķirstā, jo šos vērtīgos rakstus un plašo sarakstīšanos ar tālaika dedzīgākiem un izglītotākiem tautiešiem par latviešu tautas centieniem viņam bija žēl iznīcināt.
«Par ko mums vajadzēja uzslavu un atmaksu mantot, tas mums jāslēpj kā zaglim zagtā manta!» Viņš sēri smaidīja, šķirstiņu aiznaglodams. Kad visi mājnieki bija dienvidū, viņš aiznesa šķirstiņu uz vecās rijiņas augšu un paslēpa to zem spaļiem un vecas rūsas.
«Te tevis neviens ošķeris neuzošķerēs... te dusi, līdz gaismas laiki latviešiem ausīs, ja nevainīga manta esi un tevis dēļ pērkons vecās rijiņas nenosper...»
Visus mazvērtīgos rakstus un vēstules, bet kas tomēr varētu sacelt kādas aizdomas, viņš sabāza krāsnī un aizkurināja to.
Patlaban viņš bidzīja ar skruķi krāsnī uguni un vējš aizrāva pēdējās sadegušo papīru plēves skurstenī, kad pa durvīm ienāca divi bruģutiesas kungi pagastvecākā pavadībā.
Veiklais tiesnesis ar vienu lēcienu bija Birzniekam līdzās, bet glābjams vairs nekas nebija.
Kad nu kungi ienākot aizmirsa padot labdienu un ar viņu, brīvu vīru, tikai uz apmelotāju sacelto aizdomu pamata jau apgājās kā ar pierādītu un notiesātu noziedznieku, tad arī Birznieks palika sēžot savā vietā pie krāsns zobgalīgi smīnēdams, noskatījās veiklajā okšķerī.
«Kas tie par rakstiem, ko jūs nupat sadedzinājāt?» tiesnesis bargi uzkliedza.
Birznieks pielika roku pie mutes, kā tiesnesim kādu lielu noslēpumu uzticēdams: «Lūdzu klusāk, cienījamais kungs, ka mana sieva neizdzird mūsu sarunas! Es nupat sadedzināju mīlestības vēstules, kuras jaunībā no daudz jaunkundzēm esmu saņēmis... man bija bail, ka tīši nenāk manas sievas rokās... mana sieva traki greizsirdīga! Es jums no sirds ieteicu tāpat darīt, ja kādreiz domājat precēties! Sieviete paliek sieviete... vai nav tiesa, mans kungs?»
Iesākās kratīšana pēc visiem mākslas likumiem.
Kad kratītāji, Birzniekam vārdu, kārtu un nodarbošanos noprasot, dabūja zināt, ka viņš ir augstskolu beidzis vīrs, tad viņi tapa daudz rāmāki un pieklājīgāki.
Kratīšanai gan nekādu panākumu nebija, bet bruģutiesas kungs nodeva Birznieku Jānim pavēles rakstu, ka Niedrēnu labdarības biedrība daudz un dažādu iemeslu dēļ tiek no valdības slēgta un viņam pašam uz stingrāko aizliegts pulcināt kopā Birzniekos jaunus ļaudis.
Riņķis vilkās šaurāks un šaurāks, apslāpēdams katru, Birznieka iesākto darbību dzimtenes draudzes izglītības un attīstības labā.
Sarūgtināts Birznieku Jānis padevās nenovēršamajam liktenim; viņš aizgāja par virsskolotāju pie kādas augstākas kroņa skolas Rīgā.
Vārīgais izglītības un gaismas stādiņš, kas Niedrēnu draudzē šur un tur jau laida dziļākas saknes, mākslīgi tapa apslāpēts un nomākts.
Brīves un jaunu domu guntiņa dega gaiši tikai īsu brīdi, tad viņa vēl uzliesmoja vietvietām, bet drīz liesmas saplaka un izdzisa pavisam uz ilgu laiku.
Vienaldzība atkal ņēma mājas vietu Niedrēnu draudzē, katrs gāja savu ceļu, nelikdamies zinot, kas notiek plašajā pasaulē.
«Par putru un pātariem gādā kungi un mācītāji, kā tad prastam zemniekam vairāk vajag?» dažs Niedrēnu draudzes zobgalis prata rūgti zoboties.
Cīņa par labāku un gaišāku nākotni apklusa Niedrēnu draudzē zem Treimaņu Pāvila smagās rokas uz ilgu laiku.