ZEIBOLTU JĒKABS

LIKTENIS

XXIV

Apriņķa muižnieki posās uz savām gadskārtējām viesībām, kuras pēc vecas paražas tapa noturētas pie laba ziemas ceļa jaungada mēnesī. Muižniecības viesnīca jeb klubs mazajā apriņķa pilsētā bija greznota zaļumu vītnēm, tērpta plīvuriem vidzemnieku krāsās.
Še saradās tikai īstie ciltsmuižnieki un izpriecājās vairāk dienas no vietas. Tikai retam cittautietim, kam sevišķi nopelni baltiešu ideju veicināšanā, laimējās iesprausties šo izredzēto pulkā.
No mazām dienām jauno muižnieču sirdis kāroja, kaut drīzāk atnāktu tā diena, kad viņas taptu ievestas šinīs viesībās. Staltie baltieši še iepazinās ar daiļajām tautietēm, un dažu labu siržu derība še tapa noslēgta, daži labi tēvu nodomi izputināti, kad stūrgalvīgā meitiņa par dziļu ieskatījās daiļa jaunekļa acīs un negribēja vairs ne zināt no tēva nospriestā bagātā, bet večīgā kaimiņa. Pēc viesībām daudzas dzimtas ceļoja uz siltām zemēm, lai izdziedinātu jaunavu ievainotās sirsniņas.
Jaunie ļaudis izpriecājās diedami, vizinādamies, vecie apsprieda pie vīna kausiem savas zemītes pašvaldības lietas.
Kā augstskolnieks Treimaņu Pāvils vairāk reizes bija apmeklējis augstmaņu gadskārtīgās viesības, bet, par mācītāju būdams, viņš atturējās no šīm dzīrēm, lai gan Treimaņi ik gadus tapa ieaicināti. Vecais Treimaņa tēvs nekad nebrauca uz šīm muižnieku kopīgām viesībām un atturēja arī dēlu, sacīdams: «Gan skaisti ir, ka muižniecība parāda mums šo uzmanību, uzlūgdama mūs savas kārtas viesībās kā jau viņu ciltij piederīgos, bet mēs pierādām savu īsto sirds pazemību, kad atturamies no šiem augstajiem laicīgiem priekiem.»
Arī vēlākos gados, kad jau tēvs dusēja vieglās smiltis, Freimaņu Pāvilam trūka patikas apmeklēt muižnieku viesības. Šoreiz muižniecības priekšstāvis piekodināja viņam sevišķā vēstulē, lai neatraujoties no sapulces, jo šogad viesībām neesot tikai vien izpriecas nolūks, bet viņas noderēšot arī par aizsegu lieliskai muižnieku sapulcei, kur tie netraucēti varēšot pārspriest, kādi soļi tiem nākotnē sperami pret vecajiem ienaidniekiem «uz augšu un uz zemi», jo laiki topot aizvien nopietnāki, ienaidnieki varot apvienoties un uzbrukt viņu cietoksnim no divām pusēm, tamdēļ jāizgudrojot jauni paņēmieni vecajai mācībai: skaldi un valdi!
Mācītāju rudens sapulcē Treimanis bija ievēlēts no garīdzniekiem par savu aizstāvi, kas lai aprunātos nopietnos gadījumos ar muižniecību un tiem darītu zināmus muižnieku nolēmumus.
Visiem stūres vadītājiem bija zināms, ka mazajai zemītei pienākuši nopietni pārgrozību laiki. Skolas dabūja citus aizgādniekus, sen gaidītā tiesu reforma tapa ievest dzīvē. Sākumā muižnieki tikai zobojās, savā pašlielībā sevi mānīdami, augstiem un zemiem apgalvodami, ka vezumam visādā ziņā jāgāžoties grāvī, ja vezumā par kučieri nesēžot Baltijas muižnieks, bet jau pirmais sadzīves gads pierādīja, ka vezums iet drošu ceļu, lai gan ceļmala aiz katra krūma un cera bija pa uzpirktam puikam, kas visādi baidīja vilcējus un braucējus.
Kā jau palaikam, tā arī tagad viņi par vēlu atzina savas maldības un kļūdas. Kad pārliecība dabūja virsroku, ka vezums nav nedz apturams, nedz apgāžams, tad vairums tūliņ mainīja domas un gudri nosprieda manīties atkal kučiera lomā, lai vēl glābtu, kas glābjams.
Izprieca bija izkārtne, bet pārruna par nākotni šī gada viesību nopietnā puse, tamdēļ arī Treimaņu Pāvils ieradās pilsētā, tikai šī sapulces nozīme bija maza izredzēto pulciņa noslēpums.
Pirmajā dienā viesi pulcējās muižniecības namā pie kopīga mielasta. Plašajās telpās bija klāts galds pakava veidā. Šis galds bija īsts mākslas darbs, uz sevišķu pasūtījumu ārzemēs darināts priekš godībām muižniecības namā. Galds bija izvelkams, sabīdīts viņš aizņēma ļoti mazas telpas. Galdā mirdzēja un zibēja sudraba ēdamas lietas un slīpētie dzeramie trauki starp milzīgiem puķu pušķiem un garkaklainiem un resnvēderainiem pudeļu kurmiem.
Mūzikai spēlējot, viesi sēdās zināmās vietās pie galda. Pie kopīgā mielasta bija mazums kundžu un jaunavu, jo skaistā dzimuma vairums atpūtās pie kaimiņu muižniecēm vai arī lepnākajās pilsētas viesnīcās, lai vakarā ar spirgtiem miesas un gara spēkiem varētu ierastie spožā ballē.
Muižnieku vecākais pacēlās no goda vietas un apsveicināja viesus dedzīgā runā, skubinādams paštautiešus uz vienprātību un saderību iekšējās lietās un savā starpā šinīs drūmajos laikos, kad viņu nopelnu bagātajai korporācijai un augstākai kultūrai draudot briesmas no visa cēla daiļā un patiesā ienaidniekiem un gājējiem, kas gribot apcirpt viņu dabiskās un vēsturiskās tiesības un apmākt no paša dieva viņiem doto augsto varu pār viņu senču slavenajiem nopelniem, kas netaupījuši savas sirds asinis, ar uguni un zobenu pagānu pūļus bariem atgriežot no elku kalpības par godu dievam, par slavu sev pašiem un par aizmūža laimi zemes pirmiemītniekiem...
Jūsmīgo runu viesi klausījās, elpu aizturēdami. Uzbudinājums augumā auga un sasniedza augstāko pakāpi, kad muižnieku vecākais abām rokām pacēla gaisā lielo sudraba goda kausu un aizgrābtībā iesaucās: «Baltija priekš baltiešiem!»
Šis teiciens bija dzirkstele pulvera mucā. Vienā sprādzienā visi lēca no krēsliem augšā un kliedza: «Baltija priekš baltiešiem!!»
Mākslīgais galds, kurš locīt locījās zem ēdienu, dzērienu un greznuma svara, neizturēja spējā trieciena, kad visi reizē lēca kājās, bet sāka ļodzīties, un viens spārns sabruka pilnīgi kulā.
Tikai acumirklīti iestājās klusums, tā ka sadzirdēja dobjā balsī sacītos vārdus: «Ein böses Omen!»
Apjukums valdīja tikai īsu brīdi. Drīz vien viesu pulks atžirga un sauca vēl skaļāk: «Uz laimēm! Uz laimēm! Lai dzīvo Baltija!»
Sulaiņi nokopa saplīsušos traukus un zibeņa ātrumā sarīkoja jaunu galdu. Tikmēr mūzika uzrāva jautru maršu, un viss pūlis priecīgi čaloja, izlikdamies, it kā nekas sevišķs nebūtu noticis. Grūti bija noskārstams, ka sapulces jautrība un līksme ir mākslīga izlikšanās, jo pie sevis viens otrs errojās par nolaistītām drēbēm un slapjiem ceļkauliem, citiem atkal neizgāja no prāta noslēpumainā pareģa vārdi. Klusām viens otram aptaujājās, vai nezinot, kurš tas nelabā zīlnieks bijis, bet teicējam pēdu nevarēja sadzīt, lai gan viņa vārdus visi bija dzirdējuši.
Mielasts sākās par jaunu.
Svarīgas runas mainījās mūzikas skaņām un augstām laimēm, kuras tapa skaļi uzsauktas un uzdzertas baltiešu ievērojamiem vīriem.
Pēc maltītes vecākie viesi izklīda pa viesnīcas telpām, bet jaunekļi un kundzes steidzās savās mītnēs, lai sapostos uz vakara balli. Kādā lielākā istabā sapulcējās kurmiņos ievērojamākie vīri, jo zāli sulaiņi tīrīja un pušķoja priekš dejas vakara.
Pie viena galdiņa ievērojam Treimaņu Pāvilu, nogrimušu dziļās runās ar diviem lielmaņiem. Viens no viņiem ir iesirmu, kuplu bārdu, sudrabbaltiem matiem, bet dedzīgās acis norāda, ka miesā un garā viņš sajūt jaunekļa spirgtumu.
Plaši un skaidri viņš iztulko biedriem veco tiesu derīgumu un pārākumu par jaunajām, jo viņš pats agrāk ir bijis vecās zemestiesas priekšsēdētājs. Viņš ir sirdīgi pārliecināts, ka bez muižnieku piedalīšanās neviena augstāka tiesa, nedz iestāde nevar pastāvēt, un vervē sev domu biedrus, ka jaunajiem laikiem jāpretojas visiem garīgiem un miesīgiem spēkiem.
«Mēs esam zemes dzīvības nervs, bez mūsu dalības un labatziņas dzīvē ievestās pārgrozības ir rupjš misēklis un spītīgs ļaunums, jo visi šie jaunievedumi ir pretīgi mūsu vēsturiskām tiesībām un ieskatiem. Mēs esam faktors, ar kuru jāreizina visi šīs zemītes rēķini. Bez mūsu palīga ne nieks nav gūstams, bet ar mūsu dzīves gudrību un pasīvo pretību nevajadzīgām reformām mēs ar laiku iegriezīsim visas lietas viņu dabiskajā virzienā, ja muižniecība ar garīdzniecību ies roku rokās. Kaut mums būtu daudz tik pārliecinātu un stingru baznīcas, ticības un zemes interešu aizstāvju kā šeit mūsu Treimaņa kungs, tad visas lietas, kas tagad mums saceļ bažas, drīzā laikā noskaidrotos mums par labu.»
«Cik ticības un kristības lietu jums jau ir sakrājies pie tiesas?» kāds jaunāks muižnieks vaicāja Treimanim.
«Pagānus pievest kristīgai ticībai ir mans amats... Septīto gadījumu viņsētnieks esot paziņojis tiesai, bet vēl pirmajā lietā nav sprieduma,» Treimaņu Pāvils gausi atbildēja.
«Redziet, sprieduma nav!» sirmais tiesnesis dedzīgi iebilda. «Šī lieta ir no svara! Tā ir zīme, ka mūsu iespaids vēl ir liels visās lietās un vietās. Lai kliedzēji izkliedzas, gan ar laiku viņi apklusīs, un tauki mūžam peldēs ūdenim par virsu!»
«Bet man bail, ka šādā ceļā mēs varam zaudēt daudz ievērojamu darbinieku, ja lieta ņem nevēlamu virzienu,» jaunākais biedrs ierunājās. «Manas domas būtu, ka mums mīlīgām sejām jāpieglaužas jaunajam virzienam un ar glaimiem jādabū atkal groži savās rokās. Ar atklātu pretību mēs sabojāsim mūsu taisno lietu un zaudēsim dažu labu pozīciju, kuras, mums par postu, ieņems mūsu pretnieki no izglītoto zemnieku rindām.»
«Apdomība dara godu jūsu gadiem... bet par to vēlāk!» tiesnesis iebilda un vedināja valodu uz citām lietām, jo redzēja tuvojamies kādu kungu, kas nebija no «izredzēto» pulciņa. «Rīt pēc dievvārdiem, kamēr mūsu jaunieši vizināsies pa pilsētu un vērsīs visas apkārtnes uzmanību uz sevis, mēs netraucēti varēsim visu pārspriest... Tātad paliek, kā jau norunājām, jums, Treimaņa kungs, jāsaka rīt svētku sprediķis. Es par to iebildīšu vārdiņu vietējam mācītājam, ka mēs visi tā vēlamies...»
Viesu pulkā mēs ieraugām arī seno paziņu Dorni, savā laikā sauktu Mučeli. Miesās Dornis vēl krietni ir pieņēmies, tā ka nav meli, ko pilsētas zobgaļi saka, ka jaunais apriņķa ārsts esot tikpat resns, cik garš.
Arī Dornis reiz pabeidza savus mācības gadus, sabija pāra gadu kādā zinātniskā iestādē par palīga ārstu un vēlāk iemantoja medicīnas daktera grādu. Gan draugi viņu pīdīja, ka «paps Dornis» priekš viņa esot sarakstījis mārciņu smagu disertācijas rakstu par jaunatrastām alus rauga sēnītēm, kuras dēls pārkrustījis par bacillus mucelius, bet jaunais dakteris tik nosmējās par draugu jokiem. Dornim pašam sirds nekāroja šī goda vārda, bet viņa jaunā sieviņa tikmēr nelikās mierā, kamēr viņš neieguva šī nosaukuma.
Skaistā daktera kundze tūliņ lika spiest vizītkartis zeltītām malām un vienkārši melnu rakstu: «Frau Dr. med. von Dorn.»
Dornis dzīvoja jau otru gadu šinī pilsētā, jo caur labiem kūmiem viņam laimējās iegūt šeit apriņķa ārsta vietu. Dornis bija ar sevi, savu sievu un savu amatu pilnīgi mierā.
«Sveiks, vecais biedri! Ka tevi...» Dornis aprāvās, sveicinādams Treimaņu Pāvilu, jo netīšis viņam gribēja pasprukt augstskolnieka gados iemīļotais teikums, kuru viņš tagad ieskatīja par nepiederīgu viņa svarīgam amatam un cienīgai personai.
«Tas ir brangi, ka tu arī šeit ieradies! Varēsim padzīvot pāra jautru dienu, jo tādu vis mums nav daudz šinī vienīgā kaktiņā,» Dornis turpināja, sasveicinādamies ar citiem galda biedriem.
Treimaņu Pāvils līdz šim tik uz ielas īsi bija sastapies ar Dorni, tamdēļ viņam metās nelabi ap sirdi, ka tikai Dornis neaizķer vecas lietas, par kurām Pāvilam ir domāt netikās.
«Nu redzi, kas to domāja, ka mēs šeit satiksimies!» Pāls laipni atbildēja, pastumdams Dornim krēslu. «Nu, kā klājas? Labi?... Nu, priecājos, piesēsties, neesam ilgi tikušies. Ko tu saki par šo vīnu? Vai nav labs? Tu jau esi tādu lietu pazinējs!»
Dornis tik pavīpsnoja. Viņš meklēja dzīvē tik ērtību un omulību, tamdēļ viņam ir prātā nenāca aizķert lietas, kas Treimanim saceltu rūgtas atmiņas.
Saruna novirzījās uz dienas notikumiem, pārgāja uz jaunības laiku atmiņām. Treimaņu Pāvils nojēdza, ka Dornis ir mācīts cilvēks, ka no viņa nav jābaidās. Viņi nogrima jautrās atmiņās par senām dienām un atjaunoja veco draudzību. Ilgi Treimaņu Pāvils nebija pavadījis tik jautru un omulīgu brītiņu.
Viesi viens pēc otra pazuda iz viesnīcas telpām, un arī Treimaņu Pāvils ar biedriem pacēlās no krēsliem, lai dotos savās mītnēs mazliet atpūsties un saposties uz vakara viesībām.
«Uz redzēšanos vakara viesībās!» draugi, uz ielas šķirdamies, viens otram uzsauca.
Dornis gāja uz savu dzīvokli, dūkdams jautru meldiju.
Mājās viņš atrada savu sievu ērtā uzvalkā guļam uz dīvāna un lasām grāmatu. Dornim ienākot, daiļā Marja pagrūda grāmatu zem spilvena.
«Nu, manu dūdiņ, ko tu tur slēp no vīra acīm, vai cildinošu stāstu vai svētu pātaru grāmatu?» Dornis jokojās, sēzdamies krēslā, un elsdams atpogāja virssvārkus.
«No tevis slēpt? Prātā man nenāk!» Marja iekaisa un nosvieda grāmatu vīram pie kājām.
«Nu, nu, balodīt, neskaisties velti! Es nemaz nedzenos pēc taviem noslēpumiem! Tu zini!» Dornis vienaldzīgi atbildēja un pagrūda ar kāju grāmatu pagultē.
«Ko tad tu mani kaitini!» Marja bažījās, pasviezdamās uz otru pusi un atspiezdama galvu rokās.
«Tevis nemaz nekaitinu, tikai, runas gribēdams, tāpat iebildu, jo kā vīrs un ārsts zinu, ka skaišanās kaitē tavam skaistumam un veselībai! Pū, še ir karsts gaiss, atļauj, ka noņemu baltās bruņas! Tā, tas ir omulīgi!»
Dornis uzsmēķēja cigāru un pūta dūmus sievai virsū.
«Nemāžojies, man galva sāp!» Marja pukojās, paslēpdama galvu spilvenos.
«Tas man gaužām žēl! Dod šurp rociņu, es paraudzīšos pulkstenītī un parakstīšu zāles,» Dornis jokojās, atsēzdamies uz dīvāna malas un taustīdams viņas rociņu, kuru tā slēpa drēbēs.
«Tad uz viesībām tu laikam neiesi?» Dornis zobojās, labi zinādams, ka sieva arī pret viņu aizvien tā izturas, it kā viņa tikai pret gribu ietu uz viesībām.
«Laid jel mierā! Ko es tur viesībās darīšu? Garlaicīgi!»
Dornis, mīlinādamies ar sievu, sāka tai stāstīt, ko piedzīvojis šovakar, kādus augstus kungus saucis par draugiem, kā no visiem ticis ievērots, jo Marja uz mielastu nebija līdz nākusi.
«Nu redzi, par to tu vari man pateikties, ka klausīji maniem padomiem,» jau Marja iebilda, pagriezdamās sānis.
«Zinu, zinu, ka man ne tikvien daiļa, bet arī gudra galviņa,» Dornis glaimoja, «Tikai žēl, ka šovakar nevari nākt uz viesībām, tur tu satiktos ar kādu vecu paziņu.»
«Vecu paziņu? Kuru tu domā?» Marja ziņkārīgi jautāja, paceldama galvu.
«Ja vēl atminies Treimaņu Pāvila?...» Dornis vīpsnodams atbildēja.
«Treimaņu Pāvilu!» Marja spēji iesaucās, uzlēkdama sēdus. «Šķelmi, tu mani vil! Tu esi greizsirdīgs!»
«Nemaz nē, balodīt! Tu zini, uz kādiem pamatiem mēs vienojāmies!»
«Vai zini, būs man arī jāiet uz viesībām, vakars ir tik garš,» Marja teica, vīru apkampdama.
«Robertiņ, ka tu nemaz neesi greizsirdīgs manis dēļ, tad tapšu greizsirdīga dēļ tevis!»
«Zinu, manu balodīt, kādas zāles vajadzīgas untumainai sieviņai.»
«Tava vēsuma dēļ es tiešām esmu tevī iemīlējusies...»
«Nu ir laiks sākt posties uz viesībām,» Dornis teica, iziedams no sievas istabas. «Es sūtīšu dienastnieci tev palīgā, lai laikā tieci gatava.»
Vēlā vakarā viesnīcā pulcējās ļaudis, čaukstošā zīdā un dārgos kažokos tērpušies. Visu acis vērsās uz daiļo Marju, kura pelēkā zīda uzvalkā bija tiešām apburoši skaista.
Īsajā laiciņā Marja ieguva mazpilsētas sadzīvē lielisku svaru. Kādus uzvalkus Marja nēsāja, tādus darināja sev pillsētas jaunavas; kādām rotām Marja greznojās, tādas centās iegūt visas kundzes. Pie «jaunās daktera lielmātes» griezās pēc padoma jaunas un vecas kundzes kritiskos gadījumos. Marjas izteiciens bija likums un spriedums.
Likās, arī šinīs saviesībās viņa uzvarēs un paturēs virsroku, jo jauni un veci kungi lidoja ap viņu kā tauriņi.
Durvis atvērās, un viesību telpās ienāca muižnieku vecais, Treimaņu Pāvils un vēl citi ievērojami viesi un viņu kundzes. Jautrs maršs viņus apsveicināja.
Uz abām pusēm sveicinādami, ienācēji un viņu kundzes devās dibenā uz pulciņu, kur atradās Marja un dažas jaunavas jautrā sarunā ar ievērojamiem muižniekiem.
Treimaņu Betija, tērpusies melnā zīda uzvalkā, jutās ļoti laimīga pie sava vīra sāniem, kad manīja visu acis uz viņiem virzoties. Viņai prātā nenāca, kādas jūtas viļņoja viņas vīra sirdi, viņa pat nezināja, ka Pāvils pazīst daiļo kundzi, kura viņai tapa stādīta priekšā par daktera Dorņa kundzi.
Pāvils vieglāk uzelpoja, kad nomanīja, ka Marja viņu vienaldzīgi apsveicināja un tūliņ sāka sarunāties ar viņa sievu.
«Ceru, mācītāja kundze, ka mēs pirmo un pēdējo reizi neredzamies. Es sirsnīgi priecājos iedraudzēties ar sava vīra slavenā biedra kundzi,» Marja laipni uzsmaidīja Treimaņa kundzei un ievilka viņu tūliņ sarunās.
Zīda drēbes čaukstēja, dārgu zāļu smaržas viļņoja pa gaisu, vairodamas omulību, apreibinādamas prātus. Acīm, ausīm, degunam, sirdij - visam te bija baudas pārpilnība.
Veiklie jaunekļi lidoja ap daiļajām zeltenītēm, gan jautri tērzēdami, gan izlūgdamies atļaujas iezīmēt savus vārdus viņu dejas zīmēs.
Likās, ka prieks un līksmība še uzcēluši savu valstību, ka aizmirsts ir naids un rūpes, bet - ai! - ko citu tāds ierauga, kam ir spēja pacelt šo melu plīvuru. Tad ieraugām pasaules kaislību un skaudību, naidu un mīlestību mostamies un zaļojam pilnā kuplumā kā katrā zemes stūrītī, kur tikai cilvēki mīt.
Daiļajai Marjai vairs nebija ko apsolīt nevienas dejas, velti viņu aplidoja kungi, tomēr viņai bija īgns prāts, jo Treimaņu Pāvils uz viņu pat acu nepagrieza, bet bija nogrimis runās ar dažiem augstmaņiem. Arī no Treimaņu Betijas izlūdzās kungi dažas dejas, bet viņa atsacījās.
«Vai jūs tāda dejas pretniece, ka esat pavisam nepielūdzama?» Marja jautāja.
«Agrāk labprāt dejoju, bet, kad mans vīrs nedejo, tad to turu arī par savu pienākumu,» Betija atbildēja.
«Nieki, vīrus vajag prast pierunāt! Iesim, es galvoju par labiem panākumiem. Arīdzan es katrās viesībās nedejoju, bet še mēs esam tikai paši savā starpā!» Marja vedināja.
Marja ar Betiju soļoja uz pulcinu, kur atradās Treimanis un Dornis. Viņām nāca pretī pāra jaunavas no augsta dzimuma, kuras visu vakaru Marjas nemaz neievēroja. Jaunavas bija tērpušās baltos uzvalkos ar dziļiem krūšu izgriezumiem un kailiem roku stilbiem kā vairums citu jaunavu.
«Kā jums patīk šādi uzvalki, mācītāja kundze?» Marja stipri jautāja. «Man šādā uzvalkā aizvien būtu jānosarkst, sevišķi dejojot un rokas cilājot, tas neizskatās pieklājīgi. Tas ir par daudz - caur kailumu vērst uzmanību uz sevi!»
Marja gan zināja, ka viņa iemanto divas ienaidnieces vairāk, bet viņa nebijās, viņai patika, ka bija sarūgtinājusi šīm lepnajām jaunavām jautro vakaru.
Abas kundzes sasniedza kungu pulciņu.
«Mīļo Robert, mēs dejosim kopā pirmo kadriļu, ar Treimaņa kundzi mēs tā norunājām, jo citādi viņas vīrs nemaz nedejojot. Jā, Treimaņa kungs, jums ir jāpadodas!»
Treimaņu Pāvilam bija jāapsolās, lai negrieztu citu vērību uz sevi.
«Atļaujiet, daktera kungs, ka es ar jūsu cienīto kundzi atklāju viesības, jaunie kungi top jau nepacietīgi,» muižnieku vecākais vēlīgi palocījās, pameta ar roku muzikantiem un aizlidoja ar Marju pa glumo grīdu.
Pēc vairāk riņķa dejām posās uz pirmo kadriļu. Dornis tapa izvēlēts par šīs dejas vadoni. Jau vairāki pāri sēdās savās vietās. Pie Dorņa piesteidzās jauns augstmanis un bažījās: «Daktera kungs, glābjiet mani no posta! Es mājās nosolījos dejot ar savu večīgo māsīcu! Pienākums! Sakiet - ko nu lai daru?»
Marja draudēja tam ar pirkstu, bet Dornis norūca: «Jā, tur nu līdzēt ir grūti!»
«Es zinu gan glābiņu, ja tikai jūsu cienītā kundze man piekristu! Bet tad jau atkal es jūs šķirtu! Ak, es nelaimīgais! Un manam pretniekam tik daiļa jaunkundzīte, es saku, tīri eņģelis!» muižnieks sūrojās.
«Jūsu labā es labprāt uzupurējos, jo es manu, ka citādi pirms dejas jūs tā kā tā tapsiet nopietni slims, un manu tad aizsauks pie jums!» Marja jokojās.
«Vispadevīgi tencinu!» muižnieks pateicās, bučodams Marjas roku.
«Bet es vēl nesaprotu, kā jūs glābjams?» Dornis jautāja:
«Redziet, pēc pirmās dejas jūs tūliņ pavēliet: kundzes mainīt! Un tā lieta ir smalka, kas mīts, mīts!» muižnieks paskaidroja.
Dornis garšīgi nosmējās. «Tas ir smalks joks! Tā izputi: dažu labu pārīti! Tas ir jauki!»
«Nu lielais paldies, daktera kungs! Tikai nepļāpājiet, tas cēlonis!»
Muižnieks aizsteidzās, un Marjai šis joks nāca īsti pa zobam. Viņa vēlējās ar Treimani divatā parunāties.
Joks sacēla vispārēju jautrību, kad jau otrā dejā kundzes tapa izmītas un dejas vadonis atmaiņas vairs nepavēlēja.
Neaprakstāmas jūsmas viļņoja Treimaņu Pāvila dvēselē, kad pieklājība spieda viņu apkampt šo sievu, kuru viņš savā laikā kā eņģeli dievinājis, kā pašu jauno bēdzis un ienīdis.
Viņš nenoskārta, ko īsti sajuta pret šo sievieti, apkampdams viņas slaido viduci, - vai riebumu, vai žēlumu, vai patiku, bet zobi viņam bija jāsakož, lai tie neklabētu kā lielā aukstumā.
Viņš ilgodamies gaidīja, kaut jel drīz beigtos ātrā deja, lai varētu atsvabināties no šīs glumās glodenes. Par brīnumu, viņš ātrās dejas beigās atjēdzās, ka daiļā Marja sēd viņam līdzās un visi viesi jautri smej un čalo. Pāvilam likās, it kā visi lasa viņa sirds noslēpumus un zobojas par viņu.
Viņam iešāvās prātā, ka šis niķis ir Marjas izgudrojums, lai dabūtu viņu atkal savos valgos. Briesmīgas dusmas pārņēma viņu, un nāvīgs ienaids bija lasāms skatā, kuru viņš uzmeta Marjai.
Kā zobojums skanēja Marjas vaicājums: «Jūs tik bāli, Treimaņa kungs, laikam nevarat panest ātrās dejas?»
Kas viņam bija darāms, lai nesaceltu piedauzības un pamazinātu savas dvēseles mokas?
Bēgt? Palikt?
Glaunais augstmanis atradās viņu priekšā un čukstēja Marjai: «Manas sirds vissiltākās jūtas pieder jums, cienītā kundze, ka jūs ievērojāt manu lūgumu! Es esmu laimīgs! Mana tagadējā biedrene, kā jau teicu, eņģelis!»
«Jel savaldiet savu prieku, citādi jūsu noziegums kļūs atklāts noslēpums. Dabūs zināt vēl jūsu māsīca,» Marja smaidīdama draudēja.
«Maza bēda! Viņa sen pazīst manus niķus, ka es viņu pēc pirmās dejas mēdzu iesmērēt labam draugam. Jel apskatiet manu draugu! Viņš māsīcai glaimo, bet sirdī tam elle vārās, ka es viņam nozvejojis daiļo skuķi! Man jāsteidzas!»
«Jūs esat īsts nerātnis!» Marja pasmaidīja, un glaunais trakgalvis aizlidoja.
Marja paskaidroja tuvāk gadījumu, un Pāvilam novēlās kā akmens no sirds, kad jutās pārliecināts, ka Marja tīšus prātus nav viņam uzbāzusies.
Deja turpinājās. Starpbrīžos Marja jautri tērzēja un sēdēja tik rātni viņam līdzās, ka Pāvilam bija neticīgi jānolūkojas savā biedrenē un jāšaubās, vai tik tā ir daiļā Marja.
«Marja dejoja daiļi, bet bez kaislības, apgājās ar viņu tik draudzīgi un cienīgi, ka Treimaņu Pāvils atdabūja vienaldzību un beidzot pat savu jautrību.
«Kad deja beidzās, viņam zagās caur dvēseli tīri kā ausma: «Kaut šī deja vēl turpinātos!»
Pāvils visu vakaru vairāk vairs nedejoja, bet acis negribot uzmeklēja cēlo stāvu pelēkajā zīda uzvalkā.
Kā atvieglots viņš uzelpoja, kad pēc dejas vakara abi ar sievu atradās viesnīcā, kur viņš bija nonomājis divas istabas.
«Es tev pateicos, mīļo Pāvil, ka tu man pagādāji šo jauko vakaru. Es zinu, ka tik manis dēļ tu šurp brauci, ka manis dēļ vakarā uzupurējies, jo deja tev ir pretīga. Gan zinu, ka mani tu mīlē, bet tik vājas jau mēs, sievas, esam, ka sirdī tīkojam redzēt šo mīlestību darbos parādāmies,» Betija runāja, sēdēdama savā istabā uz mīkstā sola vīram līdzās.
Pāvils, precējies bez kaislas mīlestības, mācījās kopdzīvē cienīt savu sievu. Viņš labi pazina savu sievu, viņas šķīsto sirdi un taisno prātu, un mīkstas jūtas iezagās viņa dvēselē. Pāvils zināja, ka Betija mīlēja viņu par visu pasaulē vairāk, ka viņa sirdī un prātā pārliecināta, ka tā atradusi savā vīrā jaunībā sapņoto ideālu, bet Pāvils pats sev par žēlumu tumši nojēdza, ka viņš nav cienīgs šī veidola. Treimaņu Pāvils noskārta, ka viņa dzīve ar Betiju nav saucama par īstu laulību, jo viņu kopdzīvē trūka laulības pirmā pamata - uzticības. Viņš gan pazina savas sievas sirdsdomas, sieva neslēpa viņam tās, bet nesaprotama vara saistīja viņam mēli un neļāva tam uzticēties savai sievai. Viņš baidījās, ka Betija, izzinājusi visas viņa sirdsdomas un nolūkus, beigs viņu mīlēt.
«No sirds tev novēlu šo prieku, mīļo sieviņ,» Pāvils atbildēja.
«Pāvil, kā tev patīk Dorņa kundze? Es ar viņu tūliņ iedraudzējos. Viņa lūdza, lai mēs viņus apciemojot. Tev taču, vīriņ, nav nekas pretī, ja mēs saejamies?» Betija pļāpāja.
«Kā lai Treimaņu Pāvils aizliegtu šo satiksmi? Vai tad viņam nebūtu jāstāsta sievai garš stāsts? Pāvilam cits neatlikās kā atteikt: «Manis dēļ, mīļo sieviņ!»
«Tu esi šodien tik labs, mīļo vīriņ! Es nevaru izsacīt, cik ļoti, ļoti es tevi mīlēju! Tev rītu jāiet agri baznīcā, tev atdusa vajadzīga. Ar labu nakti, Pāvil!»
Treimaņu Pāvils noskūpstīja savu sievu un gāja uz dusu savā istabā.
Rīt kā pie svētdienas tapa noturēti svētku dievvārdi, kurus ievadot vācu draudze baznīcā nodziedāja: «Nu saules spožums aizgājis...»
Pēc dievvārdiem visi augstmaņi izklīda pa savām sētām, savām mītnēm. Drīz no vieniem, otriem vārtiem izbrauce, staltus vienjūgus, divjūgus, lai jaunie kungi izvizinātu savas kārtas jaunavas. Jau vakar viesībās pāri bija vienojušies, kuru zeltenīti katrs vizinās.
No rīta katrs kungs savu izredzēto lika modināt mūzikas skaņām. Aizkusušie pūtēji gāja pusteciņus no viena loga uz otru. Jāiztur bija - gan darbs grūts, bet peļņa arī laba. Laimīgas jutās tās jaunavas, kuras šādi tapa pagodinātas, bet kādām jūtām gan tās meitiņas sirds pildījās, kura nepiedzīvoja pie sava loga nekāda trokšņa, kurai pat mājās bija jāpaliek sēžot, nebija tai sava bāleliņa - vizinātāja.
Drīz pilsēta mudžēt mudžēja no staltiem braucējiem. Bija arī vērts še pilsētā lepoties staltiem zirgiem, lepniem pajūgiem, greznām kamanām un segām, jo ļaudis drūzmēt drūzmējās pa ielām, apbrīnodami staltos kumeliņus, daiļās zeltenītes, cēlos tēvu dēlus.
Ko gan līdz smukums, manta, rotas, ja nav kas viņus apbrīno?
Vecākie, izredzētie kungi, to starpā arī Treimaņu Pāvils, sapulcējās klusi savas viesnīcas augšējās telpās, lai pārrunātu nopietnas lietas. Tā kā nu uzticami sargi bija pie katrām durvīm, pat virs sapulces istabas griestiem, tad arī mums paliek noslēpums, ko viņi sprieda, ko nosprieda.
Jaunie, līksmie muižnieki, izvizinājušies pa pilsētiņa, izgardinājuši ziņkārīgiem pilsētniekiem acis, atgriezās mājās un sapulcējās viesnīcā pie kopīga brokasta. Arī vecākie kungi beidza sapulci un piedalījās pie mielasta.
Pēc brokasta turpinājās vizināšanās pa apkārtni, uz tuvākiem muižniekiem, kurp nu katrs bija ielūgts, kurp katrs nosolījies braukt.
Ap muižniecības namu rindojās pajūgs pie pajūga. Labi koptie zirgi dīžot dīžojās, bet bārdainie kučieri un tresotie sulaiņi sēdēja uz bukas kā koka tēli.
Pajūgi pa diviem trijiem reizē klīda uz visām pusēm.
Uz viesnīcas lievenēm iznāca vairāki muižnieki, Treiaņu Pāvils, Dornis un viņu kundzes. Gan Treimanis bija domājis braukt mājās, bet kāds muižnieks pierunāja to braukt viņam līdz.
Dornis lūdza muižnieka kundzi savā pajūgā, muižnieks palīdzēja Betijai iekāpt kamanās, un Treimaņu Pāvilam cits neatlikās kā piedāvāt daiļajai Marjai savus zirgus. Daudzi muižnieki brauca paši, bet Treimaņu Pāvils atstāja sava divjūga grožus kučierim.
Braucot uz kaimiņa muižu, Treimaņu Pāvils pārliecinās, ka Marja ar gadiem ir tapusi prātīga sieva. Viņa vedināja valodu pat uz pagātnes lietām, pieminēja tās, bet bez kaislības, bez uzbudinājuma.
«Es ticu, Treimaņa kungs, ka man jūs sen esat piedevis, bērnišķīgā iedomībā es sāpīgi jūs apbēdināju. Jūs mani pilnīgi sapratīsiet, ievērodams, ka mazotnē es zaudēju mīļu māti, uzaugu vieglprātīgas pamātes uzraudzībā, savā vaļā kā pusmežons. Nebija man mīļas vadones, kas norāj manu straujumu, manu asumu; nebija mīļas rokas, kas vada uz pareiza ceļa.»
Marja jo plaši izstāstīja savu vaļīgo bērnības dzīvi, pat asaras mirdzēja viņai acīs, pieminot mirušo māti.
Treimaņu Pāvils bija aizgrābts un jutās mudināts teikt līdzjūtīgu vārdu, kas apmierinātu Marju.
Saruna virzījās uz vienaldzīgām lietām, un Treimaņu Pāvils nobrīnējās par Marjas aso prātu un tiklo uzskatu dzīves jautājumos.
Novakarā visi brauca atpakaļ pilsētā uz šķirību viesībām.
Treimaņu Pāvils sajuta Marjas iespaidu uz sevis kā grūtu nastu, tamdēļ viņš nepalika uz vakara viesībām, lai izbēgtu gadījumam no jauna sapīties ar vilinošo sievieti, kura viņam mūžā nesusi tikai ļaunu.
Apstākļi spieda, ka draudzīgi visiem bija jāšķiras, un Treimaņu Pāvils uzsauca aizbraukdams Dorņu pārim: «Uz drīzu, priecīgu satiksmi mācītāja muižā!»