ZEIBOLTU JĒKABS

LIKTENIS

XXV

Jaunais gads atnesa Treimaņu Pāvilam daudz rūgtu piedzīvojumu. Viņš juta un nojēdza, ka viņa vara un iespaids draudzē acīm redzot zūd. Līdz šim viņš domāja dzīves mērķi atradis savas gribas un nodomu izpildīšanai sadzīvē un draudzes darbos, nemaz netaujādams, vai viņam jaunievedumi ir draudzei par svētību. Bija taču viņam darbs, rūpes, pūles - tas viss aizdzina domas un saldināja dzīvi.
Jaunlaiku pārgrozības atraisīja maisam galu, kur viņa pa ilgiem gadiem bija sadzinis savu domu un nodomu pretniekus. Nu viņi visi bira no maisa laukā un bruģa tam virsū no visām pusēm. Nebija viens otrs nomākts, jau desmit radās tajā vietā, it kā viņam būtu jācīnās ar pasakās daudzināto daudzgalvaino pūķi.
Mācītāja piekritēju skaits draudzē mazinājās, atkrita visi tie, kas aiz bijības līdz šim viņam visur piebalsoja. Tiesas iestādēs nozuda viņa draugi un labvēļi.
Nāca lietas pārspriedumā un aprunā, kuras Treimanis līdz šim bija izdarījis caur paša spēku.
Birznieku Jānis tapa ievēlēts no Cirstenes pagasta par savu aizstāvi draudzes sapulcē. Tur nu daudzreiz Treimaņu Pāvilam bija jāsatiekas ar savu pretnieku, jāsniedz viņam roka, kā jau pieklājas izglītotam cilvēkam.
Abi senie jaunības biedri bija pašos vīra spēka gados, lai gan Pāvila kuplajos, melnajos matos manīja dažu sudrabotu pavedienu un Birznieka galvvidus bija krietni paplāns.
Birznieku Jāņa rāmā, dzestrā valoda, laipnā uzvedība sacēla katrreiz Treimaņa sirdī uzbudinājumu. Viņam izlikās, it kā Birznieka acis pārmetoši, zobojoši uz viņu raudzītos, un viņš iekaisa vēl vairāk.
Pagasta aizstāvji pamazām visi pārgāja Birznieka pusē, tā ka viņiem aizvien bija balsu pārsvars, jo muižnieki visi neturējās kopā vai arī visi neatnāca uz sapulcēm.
Treimaņu Pāvils juta, ka dažam labam sapulces nolēmumam viņš pretojās tik tamdēļ, ka priekšlikums nāca no Birznieka puses, tapa no zemniekiem aizstāvēts. Pāvils skaitās par savām zemajām domām, bet atturēties no pretības bija tik grūti, tik grūti! Pēc katras sapulces Treimaņu Pāvila sirds tapa īgna uz ilgāku laiku.
Birznieku Jāņa pirmais panākums bija, ka draudze nolēma celt jaunu draudzes skolu un no jauna atvērt augstāko nodaļu. Muižnieki pretojās nagiem un zobiem, viņiem bija pēc likuma jādod vajadzīgais būves materiāls un jāalgo darbveži, turpretī zemniekiem tikai jāpieved viss vajadzīgais materiāls.
Pēc jaungada atkal stājās darbā Niedrēnu labdarības biedrība, kurai laimējās no jaunajām valdības iestādēm dabūt apstiprinājumu.
Dažu jaunizdotu baznīcas likumu neievērības dēļ Treimaņu. Pāvilam sakrājās vairāk apsūdzību pie apgabaltiesas. Vasarā iznāca spriedums, ka Treimaņu Pāvils uz četriem mēnešiem atstādināms no amata...
Šis gadījums bija viens no pirmajiem Baltijā, tamdēļ sacēla visās malās nedzirdētu troksni, sprieda lieli un mazi, dzirdēja uzslavu un paļas.
Spriedums netika laikā pārsūdzēts un nāca likumīgā spēkā. Pa minēto laiku kaimiņu mācītāji pēc rindas sludināja dievvārdus Niedrēnu baznīcā.
Pirmo atvaļinājuma svētdienu arī pats Treimanis gāja kā klausītājs uz baznīcu. Baznīcā ieejot, viņš izdzirdēja skaļu vārdu, kurš kā ar nazi grieza viņa sirdi: «Lūk, kur ūsu arestants iet!»
«Nepateicīgie!...» viņš bargoja un spiedās pa baznīcēnu vidu uz ģērbkambari. Ar vari viņš gribēja pats vēl turēt dievvārdus un draudzei likt matīt savas svētās dusmas, tikai apdomīgais kaimiņu mācītājs ar pūlēm viņu turēja no šī pārsteidzošā soļa.
«Atsvabināts no amata pienākumiem uz tik ilgu laiku, Pāvils izbaudīja visas mocošās jūtas, kas jāizcieš nomāktam garam, kad darba nav.
Daudz rupju vārdu viņš dzirdēja, vēl rupjākas dāvanas dabūja piesūtītas - viss tas viņam deva liecību, ka, visu viņš savā draudzē ir mantojis, tikai mīlestības vien ne.
Dvēseles mokas viņam izlikās nepanesamas, un viņam apnika dzīve un pasaule, bet tomēr viņš jutās saistīts pie šī stūrīša, še viņam bija izkarot savu dzīves cīņu.
Viņš ceļotu labprāt projām tālu, tālu, bet sievas stāvoklis to neatļāva.
Kad daba pušķojās savā jaukākā puķu greznumā, Treimaņu Pāvils turēja uz rokām savu pirmdzimto meitiņu septiņu gadu ilgas laulības kopdzīves.
Ar cik savādām jūtām viņš nolūkojās mazajā bērniņā, no kura viņš varēja sacīt: «Tu esi mans bērns! Mans miesas un gara dabiskais atspoguļojums.»
Jaunas rūpes, jauni prieki ņēma mājas vietu viņa sirdī. Mīlestība uz mazo meitiņu auga augumā dien no dienas. Viņš nemitējās būt viņas tuvumā, aplūkot viņu, aizskart vieglu roku.
Neaprakstāmu laimību viņš sajuta, kad kādas nedēļas vēlāk laimīgā māte ienāca ar bērniņu uz rokām rakstāmistabā un ielika klēpī mazo meitiņu, sacīdama:
«Pāvil, saņem par dāvanu šo manas mīlestības ķīlu, mātes sirds visdārgāko mantu!»
Sirds Pāvilam gavilēja: «Redzi, šis bērniņš ir tavas dzīves turpmākais saturs. Nu tu zini, kamdēļ tev jādzīvo pasaulē!»
«Mīļo sieviņ, šo dāvanu es pieņemu ar īstu sirdsprieku un gribu viņu glabāt un sargāt, lai mūsu meitiņa kājas pie akmeņa nepiedauzītu. Pats labais dievs lai mums palīdz!»
Pāvils, bērnu klēpi turēdams, novilka uz krēsla sev līdzās sievu, aiz pateicības skūpstīdams viņas roku. Laimīgiem smaidiem viņš noraudzījās Betijā, un sirds viņam čukstēja: «Šī bērniņa māti es patiesi esmu mīlējis un mīlēšu aizvien!»
Labības mēneša pirmajā sestdienā tapa noliktas bērna krustības. Šinī nedēļā arī beidzās viņa atlaišanas laiks, viņš varēja atkal uzsākt savu amatu. Tūliņ pirmajā svētdienā Treimanis nodomāja uzsākt savus baznīcas darbus.
Gan Treimaņu Pāvilam sirds nodrebēja, kad Betija iebilda: «Pāvil, mazajai Marijai par krustmāti es esmu izredzējusi savu draudzeni Dorņa kundzi. Ko tu saki?»
«Lai notiek tavs prāts, sieviņ,» viņš atteica. Viņam nepatika Betijas izvēle, bet tam trūka derīga iemesla, lai atraidītu sievas nodomu.
«Lai notiek tā!» Pāvils nodomāja. «Es esmu pats tiesājams, negribu tiesāt citus.»
Nospriestajā dienā sapulcējās mācītāja muižā krustībnieki: Dornis ar savu kundzi un vēl citi tuvējie kaimiņi un radi.
Pats tēvs deva savai meitiņai vārdu, krustīdams viņu krustmātes vārdā par Mariju.
Vienam pret otru stāvot, Treimaņu Pāvils bija spiests lūkoties Marjai acīs. Tikai vienu skatu viņš uzmeta Marijai un vairāk vairs acu nepacēla, jo viņš ieraudzīja riebīgi savārkšķīto seju, kuru viņš nevarēja aizmirst no viņas nelaimes dienas. Viņam bija briesmīgi jāsavaldās, lai ārprātā nerautu savas dārgākās mantas iz ļaunās krustmātes rokām. Kā mulsumā viņš pabeidza krustāmo darbu zin tikai tad atjēdzās, kad visi spiedās ap viņu un Betiju, novēlēdami tiem laimi.
Arī Dorņa kundze spieda viņam roku ar vēlīgiem smaidiem uz lūpām. Treimaņu Pāvils nesaprata, vai viņš sapņojis vai nomodā redzējis riebīgo ķēmu. Viņš velti lauzīja galvu, kurš gan ir Marjas īstais ģīmis.
Pie krustību mielasta Dorņa kundze bija pati jautrākā dzēra uz savas krustmeitas veselību. Vispārīgā omulībā arī Pāvils cik necik aizmirsa savu nemieru.
Pēc mielasta viesi izklīda pa nama telpām pulciņos. Treimaņu Pāvils brītiņu iegāja guļamistabā, kur jau Betija sēdēja pie mazās Marijas šūpuļa.
Daiļā Marja ar kādu Betijas radinieci staigāja roku rokās pa namu. Viņas acis meklēja Treimaņu Pāvila. Gar guļamistabu ejot, viņa atrada durvis paviru. Marja pabīdīja durvis vaļā un ieraudzīja Pāvilu un Betiju roku rokās stāvam laimē starojošām sejām pie šūpuļa.
Savādas uguntiņas iedegās Marjas acis, un viņa spieda biedrenes roku kā krampjos, tā ka šī izbijusies atrāva savu roku.
Jau atkal Marja bija valdone pār savām jūtām, un uz pirkstu galiem viņa tuvojās mazajai gultiņai, jo par vēlu bija griezties atpakaļ.
«Vai saldi čuč mazā krustībniece? Neņemiet tikai ļaunā, ka arī krustmāte še iedrošinās iezagties, lai nopriecātos par jūsu laimi,» Marja čukstēja.
Treimaņu Pāvila pirmās jūtas bija sviest laukā šo sievieti, bet rokas viņš pats sev bija saistījis.
Viņš norūca kādus vārdus pieklājības dēļ, tad visi gāja no bērnu istabas laukā.
«Nu, mācītāja kundze, vai šodien mēs nevienosimies uz maziem dejas priekiem, atcerēdamies viņu jautro viesību vakaru? Ko jūs sakāt, Treimaņa kungs?» Dorņa kundze mudināja.
«Saviem viesiem es labprāt novēlu šo nevainīgo prieku, bet es zinu, ka mana sieva šodien nedejos, tamdēļ es arī lūdzos no šiem priekiem. Vai nav tiesa, mīļo Betij?»
«Gluži manas domas! Šodien dejot - nē, sirds man to neatļauj!» Betija čukstēja.
«Es jau tikai jokoju! Kas šodien nu domās par dejas priekiem?» Marja aizbildinājās.
Launagu noturēja dārzā, un pēc tam visi izklīda pa dārzu, pastaigādamies pa labi koptajiem kājceliņiem.
Daiļā Marja uzmanīja, kad Treimaņu Pāvils gāja viens pats uz namu. Kā nejauši viņa atradās tam ceļā un gāja jautri tērzēdama, viņam līdzās. Viņa novadīja Pāvilu pa sānceliņiem uz kādu nomaļu lapeni.
«Es esmu nogurusi! Vai kādu brītiņu te neatpūtīsimies?» Marja teica, atsēzdamās uz sola un uzmezdama Pāvilam dedzinošu skatu.
Treimaņu Pāvils ieraudzīja savā priekšā daiļo Marju, kādu viņš to pirmās reizes redzējis, kādu viņš to pielūdzis, dievinājis. Vecas atmiņas modās, bet viņš atcerējās savu dārgumu un jutās virs pār savām kaislībām. Viņš atsēdās uz sola un nodomāja atkratīties uz visiem laikiem no šīs sievietes, lai tā viņu nepārsteigtu vājā brīdi.
«Pāvil, vai tu esi laimīgs?» Marja bez visa ievada čukstēja, sagrābdama viņa roku.
«Vismazāk no jums es gaidīju šādu jautājumu, Dorņa kundze!» Pāvils atbildēja, spēji atvilkdams savu roku.
«Pāvil, es zinu, tu esi nelaimīgs! Tevi pirmo reizi ieraugot, es to noskārtu. Atbildi man taisni un godīgi!»
«Jūsu vārdiem reiz bija taisnība. Tagad es esmu tik laimīgs, cik cilvēka spējā stāv!... Iesim atpakaļ pie viesiem. Es grēkoju pret savu sievu un jūsu vīru, kad triecu ar jums šādas valodas,» Treimanis skarbi atbildēja un pacēlās kājās.
«Nepiemini man šos ienīstos vārdus! Es meloju, tev apgalvodama, ka esmu laimīga ar savu vīru. Mans ļaunais liktenis ir, ka visi man jāpieviļ, ar kuriem dzīvē saistos. Vienīgi tevi es mīlēju, to sajūtu briesmīgā mērā, kad no jauna mūsu ceļi krustojas. To es atzīstu, ka tā ir dieva griba un mūsu liktenis. Tici man, ka reiz es tevi pat ienīdu tikai aiz lielas mīlestības. Tu nesaprati manis un aizbēdzi!»
Pie Pāvila kājām Marja vēl kaislāk turpināja: «Tici manam zvērestam, ka mīlestība uz tevi nekad nav izdzisusi manās krūtīs!» Marja kaislās ilgās izstiepa pēc viņa savas rokas.
Pāvils dzestri atteica: «Ņemiet vērā, ka nupat izrunātie vārdi mūs šķir uz visiem laikiem! Es likšu piebraukt jūsu zirgus!»
Riebīgi smiedama, Marja uzlēca kājās un saslējās visā savā cienībā Pāvila priekšā. Kaislība, naids un ārprātība bija lasāmi viņas acīs.
«Pāvil, nedzen manis līdz ārprātībai! Es atgādinu tev vecās saites, kas mūs saistīja. Kā dadzis es lipšu pie taviem papēžiem. Caur tavu mīlestību es gribu pacelties iz melu un māņu valgiem, kuros cauru mūžu smakusi. Tu esi slēpis Betijai, ka reiz mani mīlēji, tagad tu vairs nedrīksti viņai to stāstīt. Arī tu dzīvo no meliem un māņiem, mēs abi saderam kopā. Es izārdīšu tavu laulību, jo man ir veca vara pār tevi. Tu tikai ietinies savā liekulībā un kaunies man atzīties, jo domājies stingrs vīrs esot. Tas ir labi, jo pasaule nedrīkst redzēt mūsu sirdis. Pasaule grib būt pievilta, bet mūsu starpā lai valda skaidrība. Tik paklausies, es tev mācīšu atzīties, tas nemaz nav tik grūti. Vai visa pilsēta nedaudzina manis par taisnāko tiesnesi, par tiklāko sievu, par skarbāko tikumības aizstāvi! Ha, ha, ha, ha! Bet tev es nekaunos atzīties, ka tevi mīlēju! Klausies un nekaunies nemaz, tev es uzticu savas sirds noslēpumus, tie mūs dzīvē saistīs, jo tu neesi nemaz labāks...»
Ir cilvēciska vājība, ka briesmīgās dusmās vai ienaidā, apzinoties savas nespēcības, cilvēks savā trakuma nejēdzībā baida pretnieku ar savu kailumu, lai saceltu, ja ne vairāk, tad taču riebumu pie sava ienaidnieka.
Līdzīgā garastāvoklī atradās Marja. Viņa iedegās trakā kaislībā, bet visas bultas atsprāga pret Pāvila vēsumu. Kaislība izvērtās vecā ienaidā, bet Pāvils nebija ievainojams. Apzinoties, ka savu veco varu viņa zaudējusi, briesmīgs trakums viņu sagrāba. Kā drudzi kratīta viņa trīcēja, un savā ārprātībā priecājās, ka Treimaņu Pāvils nespēja... aizbēgt, lai gan viņam mati slējās stāvu, noklausoties, kā Marja plātījās ar savu samaitāto sirdi.
«Vai šī sieviete no dzimuma ir visa ļaunuma kopojums, vai arīdzan es esmu vainīgs pie viņas likteņa, ka viņa tik dziļi grimusi!...» Šīs domas pienagloja viņa kājas, ka viņš nevarēja ne no vietas pakustēties.
Aizkususi Marja atlaidās pret sola atzveltni. Treimaņu Pāvils atžilba un bēdza iz dārza laukā, lai pasauktu Dorni.
Kad Marja manīja ļaudis uz lapeni steidzamies, viņa cik necik atjēdzās. Sāpīgi vaibsti vilkās pār viņas seju, it kā viņa nupat dabūtu sirdī vārīgu dūrienu. Viņa slīga atpakaļ un noģība.
«Nervu kaite! Veca vaina!» Dornis mierināja viesus, kuri spiedās ap viņa sievu. «Lūdzu manus zirgus! Mēs tūliņ dosimies ceļā. Reizēm slimība viegli pāriet, reizēm viņa savā uzbudinājumā grūti savaldāma.»
Viesi tikai klusībā nobrīnījās, ka Treimanis nemaz Dorni neatturēja, kad draugs ar slimo Marju tūliņ devās ceļā.
Pēc brītiņa arī citi viesi aizbrauca no mācītāja muižas. Treimaņu Pāvilam sirds neatļāva sastapties vienatnē ar sievu, skatīties Betijas skaidrajās acis un izlikties mierīgam un jautram. Viņš paķēra cepuri un izgāja caur dārzu uz tuvējo mežiņu.
Dažādas domas jaucās pa Pāvila galvu.
«Kā lai es izbēgu šiem ļaunajiem apstākļiem, kā lai nokratu no sevis visus melu un māņu valgus? Ļaut jel es varētu no jauna piedzimt par visnabagāko, nievāto cilvēciņu!»
Šīs domas viņam tā patika, ka garā viņš sev iztēloja, cik laimīgu dzīvi viņš tad dzīvotu.
«Bet šī kaislā sieviete neļausies no manis! Viņa spiežas kā nāves ēna manā dzīves ceļā. Tikai viens vienīgs glābiņš man vēl atliekas!»
Spēji viņam iešāvās prātā mazā meitiņa, un domas viņi vilktin vilka uz māju. Pie mazās gultiņas viņš cerēja atrast mieru un prieku.
Steidzīgi viņš soļoja uz mājām, sirdī cieši noņemdamies uzticēties Betijai un nākotnē dalīties ar viņu visos priekos un bēdās.
«Tad mūsu laulība būs svētīta, kad mūsu starpā netrūks uzticības. Viņa mīlē mani, viņa man piedos manus jaunības maldus.»
Jau labu brītiņu bija dzirdams muižā pie būķa namiņa jautrs troksnis. Uz sliekšņa sēdēja sīka sieviņa un klusu smējās. Muižas ļaudis spiedās ap viņu, jautādami, kurp viņa iedama.
Sieviņa neatbildēja. Viņa uzlika galvā brūklenāju vai nadziņu un smaidīdama glaudīja savus iesirmos matus.
Kāds jauns puisis nolūkojās līdzcietīgi sieviņā un jautāja: «Kas tu tāda esi? Ko tu te meklē, mīļā māt?»
Sieviņa tik nosmējās: «Nē, tu vis tas neesi! Mācītāja muižā man pazuda brūtgāns! Es gaidu viņu! Viņš sacīja, ka manis vis nevilšot. Nu man jāizpušķojas kā jau brūtei!»
Sieviņa posa savas skrandas, dziedādama vācisku mīlestības dziesmiņu.
«Tā vecene jau ir traka!» ļaudis nosprieda.
No lielceļa iegriezās muižā rati, kuros sēdēja divi braucēji. Viens veicīgi izlēca iz ratiem un steidzās pie muižas ļaudīm.
Braucējs sasveicinājās ar ļaudīm un paskaidroja, ka sieviņa esot ārprātīga, izbēgusi no viņu nabagu nama. «Gatavs posts ar viņu mūsu pagastam,» pienācējs žēlojās, rīkodamies ar savu pīpi, lai jel pats dabūtu krietni izrunāties un mācītāja ļaudis labi noskatītos nelaimīgajā sieviņā.
«Viņa gan ļauna nevienam nedara, bet, kā iz acīm, tā pasaulē... Tad tikai visiem prasot ceļu uz mācītāja muižu. Nabadzīte savā klusā trakumā iedomājusies, ka mācītāja muižā viņas gaidot brūtgāns. Mūsu pašu mācītāja muižā viņa jau nezin cikreiz nav saņemta cieti, tur visi zina, kurp viņa nosūtāma. Nu bija atmuldējusi pa šo ceļu, un tūliņ man iešāvās prātā braukt tikai šurp, jo uz mācītāja muižu viņa tikai prasās, un katrs, kas viņas nepazīst, parāda tai ceļu. Nu labi, ka atradām, braucam jau meklēdami no paša rīta.»
«Tu žēlīgais dievs! Kamdēļ tad viņa tapusi ārprātīga?» ziņkārīgi ļaudis jautāja.
«Tur garš stāsts; tīri aiz bēdām. Savā laikā viņa bija brangu māju saimniece. Pirmais vīrs viņai dzērumā noslīka. Negāja lāgā ar saimniecību, un viņa apprecējās otrreiz. Otrs vīrs negadījās labāks. Tas izputināja māju un mantu, līdz beidzot māja tapa izūtrupēta. Negāja ilgs laiks, kad abi ar vīru nonāca mūsu nabagu mājā. Tur vīrs drīz nomira un pati tapa gluži ārprātīga. Ļaudis melš, ka visa esot viņas pašas vaina. Viņa esot no augsta dzimuma un reizēm savu vīru nelaižot ne tuvu. Pati neesot nekad bijusi pie pilna prāta un arī vīrus padarījusi pustrakus. Ej nu tici ļaužu tenkām!»
«Cik liela nelaime!» ļaudis žēlojās, bet vājprātīgā sieviņa nekā nedzirdēja, nekā nesaprata - viņas gars mita un darbojās citā pasaulē, kura mūsu prātam nepieejama.
«Nāc nu, iesim! Es tevi vedīšu uz baznīcu!» braucējs skubināja, celdams sieviņu pie pleca augšā.
«Vai brūtgāns jau klāt?» sieviņa uzlēca kājās un ēdri iesaucās.
«Jā, nāc tikai, brauksim uz baznīcu! Uz baznīcu!»
«Tad steigsimies turp!» sieviņa priecīgi iesaucās, sekodama vedējam, kurš klusu piebilda: «Ir jau gatavs karš, nedabūn viņas nemaz reizēm projām. Nu mēs zinām, ka jāvedina tikai uz baznīcu, tad tūliņ nāk līdz.»
Treimaņu Pāvils gāja gar būķa namiņu uz savu dzīvokli. Ārdraudzieši viņu godbijīgi sveicināja un apstājās. Paša ļaudis paskaidroja, ka svešie ciemiņi še saņēmuši cieti ārprātīgu sievieti, kura izbēgusi iz viņu nabagu nama.
Vājprātīgā ieraudzīja Pāvilu un brītiņu apstājās kārtot savas skrandas.
«Nē, tu neesi mans brūtgāns! Mēs brauksim uz baznīcu, viņš manis tur gaida!... Mans brūtgāns, man pazuda mācītājmuižā...»
Vedēji vilka vājprātīgo ar varu uz ratiem.
Šausmas drebināja Treimaņu Pāvila sirdi, viņš pazina - Ieviņu.
Grīļodamies viņš gāja uz savu dzīvokli un bez spēka atkrita uz nama lievenēm.
Tas bija noticis ar abām sievietēm, kuras viņš savā laikā tik bezgalīgi mīlējis! Viena dzīvo augstos ļaudīs spīdošā čaumalā, bet bez tikuma, bez goda, bez prāta, dziļi, dziļi grimusi. Otru nupat rupji ļaudis aizveda vājprātīgu uz nabagu namu, kur viņai jāsmok pie gultas kājas piesietai, līdz nāve raisīs viņas saites.
Kura no šīm sievām ir vairāk nožēlojama?
Abas, abas! - jeb, pareizāk sakot: viena vairāk par otru, - līdz pašai mūžībai...
Vai viņš ir vainīgs pie šo sievu nelaimīgā likteņa?
Smagas domas nomāca Treimaņu Pāvila dvēseli, jo viņš tumši noskārta, ka arī trešā sieva, kuru viņš tagad mīlēja, kuru viņš cienīja kā savas meitiņas māti, var tapt vēl nelaimīgāka, ja viņš laikā neaizpilda neredzamās plaismas, kuras viņus sen šķir un plešas aizvien jo šausmīgākā platumā.
Bēgdams no likteņa varas, Treimaņu Pāvils atjēdzās tikai pie sadzīves šausmīgās bezdibeņa malas...
Vēl es gribu dzīvot, jo varu labu darīt!
«Prom, gļēvulība! Es gribu reiz pacietīgi ņemt uz sevi savu darbu sekas, ko līdz šim liktenis bez manas gribas aizvien man ir virsū krāvis! Lai Betija, manas meitiņa māte, izšķir, vai viņa grib staigāt turpmāk kopā ar mani vai mani pamest manam liktenim. Viņa ir dāvinājusi manai dzīvei jaunu saturu, kā vīrs es esmu viņai uzticību un pateicību parādā! Atdzimt vai bojā iet!»
Drošiem soļiem viņš iegāja sievas guļamistabā. Betija gulēja savā gultā maigu miegu. Mazā meitiņa bija guldināta zemē šūpulī mātes gultai līdzās. Mēness bālā gaisma apspīdēja abas gulētājas.
Mazās meitiņas seja bija klusa, mierīga kā rāms ūdens spogulis. Nekas vēl nebija lasāms mazajā sejiņā, viss vēl te snauda, bet māte laimīgi smaidīja, viņa gan sapņoja par savu bērnu.
Treimaņu Pāvilam bija žēl modināt Betiju iz laimības sapņiem un vest viņu aukstajā, kailajā dzīvē.
Viņš nometās pie gultiņas zemē, un asaras lija tam aumaļām pār vaigiem, viņam bija abu gulētāju tik žēl!
Viņam šāvās prātā, vai arīdzan mazajai dusētājai, tik mīļai viņa sirdij, ir lemts tāds liktenis, kāds abām sievām, kuras šodien atgādināja viņa pagātni? Viņš sajuta sāpes, kā nāve ar savu auksto roku aizskartu viņa silto, vārgo sirdi.
Garā viņš redzēja savu meitiņu pieaugušu, to skaistāko miesā un garā visu jaunavu starpā. Savām rokām viņš to dzīvu saberztu, kas tikai iedrošinātos šaubīties par viņa mīlules sirdsšķīstību; ka viņa acuraugu kāds drīkstētu pievilt, mānīt, to viņa tēva sirds nevarēja iedomāties.
«Par katru dzīvu dvašu dreb tēva sirds, kas mīlē tāpat savu bērnu kā es savu miesu un asinis. Un savā jaunībā es esmu bijis vieglprātīgs, esmu vīlis, neesmu vārdu turēs! Man ir žēl, ka reizi esmu jauns bijis. Kungs, novel no manis šo smago nastu, lai katram es varētu brīvi un droši acīs skatīties!»
«Pāvil, tu raudi?» Betija izbijusies iesaucās, glaudīdama viņa galvu.
«Es raudu un nekaunos savu asaru dēļ, jo šodien es esmu atradis pats sevi! Ja dievs gribēs, tad es vēl citus atradīšu un kļūšu laimīgs!» Pāvils atbildēja, atsēzdamies Betijai līdzās.
«Tavi vārdi baida mani, mīļais Pāvil!» viņa čukstēja, satverdama vīra roku. «Es tevis nesaprotu!»
«Tas ir tiesa! Uzklausi mani, drīz tu visu sapratīsi! Vai tev ir tik liela mīlestība, ka viņa nedrebēs, kad redzēs sadrūpam to elku, ko tu esi uzcēlusi savā sirds altāri? Vai tava mīlestība nešaubīsies, kad tavs dievinātais vīrs, kas ņem visu tavu sirdi un tavas domas, izvērtīsies par niecīgu radību ar cilvēciskām kaislībām un vājībām?» Pāvils strauji turpināja.
«Mīļo Pāvil, atstāj mani manā neziņā! Es baidos no patiesības un neziņā esmu laimīga! Es tev ticu!» Betija izbijusies lūdzās.
«Es gribu dibināt savu laimi uz patiesības un uzticības pamatiem vai arīdzan ciest savu likteni. Līdz šim tikai meli un māņi ap mani, šī nasta iet pāri maniem spēkiem; viens es nevaru ilgāk ciest, man ir jāizsamist, ja nav līdzīgas sirds, kas mani saprot, kas mani soda, kas man piedod.»
Mēness jau slīdēja aiz apvārkšņa, kad Treimaņu Pāvils beidza savu stāstu, neslēpdams ne mazākā nieciņa no savām sirdsdomām, saviem grūtiem brīžiem.
Dziļa krēsla valdīja istabā, kad Pāvils pacēlās un bālu seju nolūkojās savā sievā. Viņš neredzēja, kas ir lasāms Betijas acis, vai viņas mīlestība ir palikusi nešaubīga vai arī viņa to jau izstūmusi iz savas sirds?
Tumsa bija par lielu.
«Tavās un savas meitiņas rokās es nolieku savu turpmāko likteni, jūs man esat tie dārgākie zem saules. Tagad mēs esam ieskatījušies viens otra sirds dzelmē un zinām spriest, vai svētība mums gaidāma turpmākā kopdzīvē, tas ir, vai tu vari mani vēl tāpat mīlēt, kā savā neziņā esi mīlējusi. Pārdomā labi visu savā sirdi un atbildi man taisni un godīgi, kad es tevi vaicāšu. Saproti labi mani, pārdomā visu, es tev drīz jautāšu, vai tu vēl mani mīlē.»
Treimaņu Pāvils nobučoja sievas roku, noskūpstīja mazo gulētāju un izgāja ātri savā istabā.
Smagā nasta nu bija novelta, un viņš iemiga priecīgu sirdi, cerēdams un sagaidīdams jaunu dzīvi, jaunu laimi, rītu! - rītu!
Svētdienas rītā otru dienu Treimaņu Pāvilam viss atgadījums izrādījās daudz savādākā gaismā, kad miegā bija mitējies dvēseles uzbudinājums.
«Kurp mans ceļš locīsies?» bija viņa pirmās baigās domas.
«Lai notiek kas notikdams, šis ceļš ir vienīgi pareizais!» viņš mierināja sevi, dodamies pie brokastīm.
«Kaut jel Betijas rīta sveiciens būtu - piedošana un mīlestība, pēc kā es salkstu! Es viņai gan aizliedzu runāt, pirms es nevaicāju, bet viņas sievas un mātes sirds gan zinās, kas darāms!»
Betija visu nakti actiņas neaizdarīja, laiku viņa pavadīja, pie meitiņas šūpuļa sēdēdama un dievu lūgdama.
Kad rīta saules stari iespīdēja istabā, apgaismodami mazo dusētāju, tad arī gaisma atspīdēja viņas nomocītā dvēselē.
«Kā es varēju šaubīties! Savu vīru un šis meitiņas tēvu es mīlēju pirmā un nešaubīgā mīlestībā. Es zinu tikai vienu vienīgu atbildi - kaut viņš jel drīzumā mani vaicātu!»
Viņas dvēseles cīniņš bija izcīnīts. Paēdinājusi mazo meitiņu, viņa apguldināja to un arī pati iekrita gultā dziļā miegā.
Ēdamistabā Betija satikās ar Pāvilu, kura seju atkal apēnoja parastā nopietnība. Viņai trūka dūšas iet vīram klāt un izsacīt savas sirds atbildi bez vaicājuma.
Viņi parasti sasveicinājās un apsēdās pie galda. Tikai zagšus viņi viens otrā vērīgi nolūkojās.
Treimaņu Pāvils baidījās jautāt, jo atbildes viņš vairs neprata lasīt sievas acīs; Betija atkal neiedrošinājās Pāvilam tuvoties, pirms netiek no vīra vaicāta.
Viņi abi cieta.
Laiks vilkās tik gausi, un Treimaņu Pāvils savā sirds nemierā agri vīkšās uz baznīcu. Betijas viņš neuzaicināja līdz braukt, un viņa pati baiļojās pieteikties.
Stundu priekš parastā laika viņš ieradās baznīcā, kura vēl bija gluži tukša. Ārā bija silts laiciņš, ģērbkambarī viss drēgns un piesmacis biezo mūru dēļ. Treimanis novilka gan virssvārkus, bet drīz auksti drebuļi viņu sāka mocīt un galva reibt.
Zvaniķim viņš pavēlēja iezvanīt dievvārdus tikai parastajā laikā. Par daudz viņam atlikās laika nogrimt svarīgās domās. Viņš sēdēja salīcis pie galdiņa un šķirstīja bez nolūka grāmatas. Ceļi viņam drebēja, un viņš tikko valdījās, lai zobi neklabētu.
«Vai man atkal citi jāmāca, jāsoda, grēki jāpiedod, jāpārmet, kur man pašam salkst pēc viena vienīga vārdiņa? Nē, šodien es nevaru, tas iet pāri maniem spēkiem!»
Šķesteris purināja viņu viegli pie piedurknes, atgādinādams, ka dievvārdi ir iezvanīti un laiks doties baznīcā.
Viņš uztrūkās kājās un pēc vecas paražas sekoja šķesterim.
Ģērbkambarī viss bija kluss, pērminderi tikai čukstēdami sarunājās savā starpā pa retam vārdam, bet, līdzko šķesteris vēra baznīcas durvis vaļā, tad baznīcēnu šalkoņa troksnis viņam kā ar šalti šāvās sejā un daudzgalvainais ļaužu pūlis viļņojās un šņāca kā jūras viļņi. Šāds troksnis parasti dzirdams pirms dievvārdu sākuma, kad ļaudis nāk baznīcā, durvis vārstīdami, čukstoši runādami, jā klepodami un bazūnīgi degunus šņaukdami, bet šo Treimanim šis troksnis izlikās šaušalīgs.
Uzbudinātā iedomā viņam izlikās, ka iz ļaužu šalkoņas bītos skaidri dzirdami saucieni: «Ārā! Ārā!»
Galva viņam sāka žvinkstēt, baznīca griezās riņķi, un spēka viņš saļima gar zemi.
Šķesteris aizgrūda baznīcas durvis, un pērminderi Treimani uzcēla uz krēsla. Treimanis atžilba. No jauna viņš gribēja doties baznīcā, bet spēka nebija piecelties.
Ļaudis viņu lūgtin lūdzās doties mājās, jo visi noskārta, ka mācītājs nopietni saslimis.
Tikai ar varu Treimaņu Pāvils bija pierunājams un iesēdināms ratos, kad viņš bija uzdevis skolotājam noturēt dievkalpojumu.
Kāds pērminderis piesolījās viņu pavadīt līdz mācītāja muižai, bet Treimaņu Pāvils atraidīja piedāvāto pavadību, apgalvodams, ka reibonis esot pārgājis un viņš jūtoties diezgan spirgts.
Ašiem rikšiem viņš pavēlēja kučierim braukt uz māju. Netālu no Niedrēnu muižas kroga ceļš ved pret kalnu šmaugu bērzu birztiņai cauri. Kalngalā, kad zirgi, soļos iedami, atrāva elpu no ātrās skrejas kalnup, no krūmiem izlēca satuntuļojušies stāvi sodrainām sejām un metās zirgiem pie galvām, un daži sviesti akmeņi ķēra zirgus un ratus. Kučieris vienā rāvienā tapa norauts no bukas.
Treimanis izkāpa no ratiem un ļodzīdamies stājās neģēļiem pretī.
«Sitiet mani, ja jums ļaunu esmu darījis, man nav žēl šīs manas miesas, bet lieciet nevainīgu cilvēku un lopiņus mierā!...»
Neģēļi iztrūkās no mācītāja bālās, pārvērstās sejas un gārdzošās balss... ar izbailēm viņi iemuka krūmos.
Treimaņu Pāvils tikko vairs spēja iekāpt ratos.
Betiju pārņēma lielas bailes, kad viņa ieraudzīja Pāvilu nelaikā muižā iebraucam un grīļojoties kāpjam no ratiem laukā un nākam namā iekšā.
Ar Betijas palīdzību viņš iegāja savā istabā. Kad ārstu pārveda no pilsētas, tad nervu iekaisums jau Pāvilu bija sagrābis savā varā; viņš atradās stiprā mulsumā un nepazina vairs neviena.