ZEIBOLTU JĒKABS

CAURIE ZIEDI

I

Ja komet lādzīgam cilvēkam darbs ar atpūtu mainās tā pusgodīgi, tad viņš nemaz tik traki neilgojas pēc visiem tiem treknumiem, kurus vecais Vācu Mārtiņš tik šķiedīgi solīt sola visiem tiem briedīgiem pilsoņiem, kuri katru savu dvēseles nesmukumu aplipina ar plāksteriem. Un vecajam Vācu Mārtiņam bij viens sovārdis Čaugsteres draudzes skolā, saukts pilnā vārdā par Kaupuru Mārtiņu, - tas savā jaunības pieticīgā neprašā vēl kaunējās vēlēties tik lielu blāķi pasaulīgo labumu uz vienu laidu, tāpēc viņš saīsināja sava sovārža paskaidrojumu par dienišķo maizi tā: ēdiens, dzēriens, drēbes, kurpes un velosipēds! Četrus gadus Kaupuru Mārtiņš tā skaitīja, kamēr saskaitīja vajadzīgos rubļus. Kaupurs mīļoja mīkstas bulkas, svaigu alu, švīkainas bikses un dzeltenas kurpes, tamdēļ diezgan saprotami, ka arī par braucamo ratu viņš sprieda tā: «Pirkšu labi skaistu un spīdīgu, lai draugiem acis žilbst, skatoties un mani apskaužot!»
Suņu dienu sākumā viņš savāca vienkop savu četrgadējo krājumu un iešuva to jaunajam kamzolim aiz oderes taisni tanī vietā, kas sedza muguras dobumu viņa lielo lāpstiņu starpā:
«Visa mana muiža man tagad mugurā... bet drīzumā es sēdēšu pats muižai mugurā!» viņš Rīgas ceļā nebeidza priecāties, vagonā augšpēdu uz sola gulēdams un pa brīžam miegaini dūkdams: «Augšupēdu vien gulēju, huktadrallallā!...»
Krietna dunka tukšumos uzrāva snauduli sēdus. Kaupurs atģidās, ka viņš nav vis viens pats savā atšķirā. Acis izblisinājis, viņš saskatīja pa mijkrēsli, ka uz pretējā sola sēd divas sievietes: viena jauna, otra pāri pusmūžā.
«Mīļā kundzīt, kā jums patīk līka, greiza sieva?» Kaupurs nopietni vaicāja.
«Jaunskungs, jums tāda vaļīga mute...»
«Mute man tikpat vaļīga kā jums roka... Šeit, kreisajos sānos, es sargu tikpat kā aci pierē septīto ribu, lai savā laikā man no viņas iztaisītu smuku sieveni, bet nu, pateicoties jūsu belzienam, mana riba sagriezusies deviņos līkumos. Lūdzu apcerēt, vai no šķības un līkas ribas varēs vēl iztaisīt glītu un taisnu skolmeistara madāmu?»
«Pieņemsim, skolotāja kungs, ka taisni šo brīdi jums pa miegam tapa izņemta kreisā riba un pārvērsta par smuku un daiļu jaunkundzi... tamdēļ jums tās sāpes sānos, bet jūs domājat, ka mana roka esot tā vienīgā - -»
«Viss var būt, ka jums taisnība... es jums pateicos par pamācību un lūdzu jūs - palīdziet manim tikt zināmai Ribas jaunkundzei uz pēdām. Sirds man dauzās pa krūtīm kā jēram ļipa dunduru laikā, tā laikam būs zīme, ka mana Ribas jaunkundze vēl esot tepat tuvumā...»
Vecākā sieviete smējās īsti vēlīgi un piegrūda jaunākajai ar elkoni.
«Tik jūtīga sirds gan atradīs īstās pēdas bez svešas palīdzības,» vecākā vēl piemetināja.
«Šeit briesmīgi velk... vai jūs atļausiet, ka es dodos aizvēnī uz jūsu solu?»
«Kad jau nu tik briesmīgi velk, tad nāciet ar uz mūsu sola... te manai meitai līdzās ir tukša vieta.»
«Šitādām meitu mātēm lai uz akmeņa augt!» Kaupurs domās slavēja māti un nosēdās meitai līdzās.
Mijkrēslis vedināt vedināja uz mīļiem nedarbiņiem, un Kaupurs pa lielā lakata apakšu aplika labo roku viegli, viegli jaunkundzei ap viduci.
Jaunava ne lūpu kaktiņu nepašķobīja, tikai zagšus paglūnēja caur pieri uz mātes pusi, un tā gari, gari atvilka elpu, sak, viss iet tik glumi kā pa taukiem!
«Šitādām mātesmeitām lai uz akmeņa augt!» Mārtiņš domās cildināja jaunkundzes labo dabu un sadomāja labi saldu teikumu, kas jaunkundzi galīgi apreibinātu.
«Jāatstaipa drusciņ kājas!» Māte nevīžīgi piecēlās no ola un aizgāja uz vagona otru galu.
«Daiļā nāra! Jūsu pārdabiskais skaistums un saldā piemīlība kā ar burvja pinekli sapin manai sirdij priekškājas... man jāklūp jūsu priekšā ceļos...»
Jau pusteikumā liecās meičas galviņa kā zaļa kaņepīte rijas siltumā, un Mārtiņa sagudrotā saldā teikuma beigas izkusa karstā skūpstā.
Kamēr Kaupuru Mārtiņš atvelk elpu, tikmēr ir laiks iebilst, ka tikpat kāri kā mīkstas bulkas un saldu alu Mārtiņš mīļoja arī... jaunas meitas. Bet šitā Mārtiņa sirdskaite ir pačukstama tikai nepļāpam klusi, klusi ausi, lai viņa dabiskie naidnieki: mācītājs un skolu pārlūks tā nedabūtu zināt. Šitie kungi tādās lietās ir dikti nenovīdīgi, un dažs labs no viņiem jau par Mārtiņu ir šķobījis muti, par spīti visam tam, ka viņš ir Baltijas semināra audzēknis un krievu valodu un baušļus ber kā pupas. Un Mārtiņš no sava kaķa mūža zin pastāstīt, kā viņš daždien skuķa vēl nav krietni apcēlis, bet niknā slava par viņu jau vienam otram vilkam ausīs kā likts. Tādās lietās Mārtiņš sevis par noziedzīgu nemaz netur, ka viņam tik jūtīga sirds, kas mīļo jauku dieva radībiņu. Viņš nejūsmo par zilām vai brūnām acīm, viņš nesapņo par melniem matiem, viņš mīļo tikai vienu skuķi - taisni to, kura patlaban pa vērienam.
Kad Kaupuru Mārtiņš pārnāca uz Čaugsteres draudzes skolu dzīvot, tad kāds biedrs viņu jautāja: «Kāpēc tu atstāji līdzšinējo vietu? Man domāt, ka tava vecā vieta bija daudz pārāka par tagadējo.»
«Tāpat vien... man patīk pārmaiņa...» Mārtiņš norūca. Mīlestības lietās viņš nebij pļāpa, un neveikli jau bija atzīties, ka veco vietu viņš atstājis tikai vecas un nesmukas kalpones dēļ, kuras viņš nevarēja pat tad mīlēt, kad viņam dundurs bija galvā.
Par spīti visai krēslai, Kaupurs savai ceļabiedrei smalki izstāstīja, ka viņa esot skaista kā rīta saules stars, mīlīga kā liepu lapa un visas tās būšanas un padarīšanas kronis esot tas, ka lepna viņa neesot nemaz, kā jau daždien krietnai tautietei un tiklai mātesmeitai pret tautiešiem pienākoties būt.
Kad Kaupuru Mārtiņš ar uzviju bij atkārtojis savu augsto dziesmu un saņēmis pienācīgo dzeramnaudu par nelūgto gaisa kustināšanu un plaušu vingrināšanu, tad viņam spēji uzmuldēja smadzenēs nešpetnas domas: «Ka tevi zibeņzēvele! Vai tikai šitais skuķis nav mēms?»
Domas par mēmumu atremdināja Mārtiņa kūsošo mīlestību kā kauss auksta ūdens verdošu putras podu.
Neizprotami, kāpēc tik karsts mīļotājs no mēmuma bīstījās, kad viņš skolas gados Kuldīgā tik briesmīgi iemīlējās uz šuvējas durvīm uzkrāsotā modes lellī, ka skursteņslauķim nozaga redeles un pa mēnešgaismu rāpās pie plakanās skaistules, lai uzspiestu karstu buču uz viņas krāsotām, aukstām lūpām, bet, kad viņš ar buču vien nebij mierā un par varu grasījās apkampt iemīļoto māldera roku darbu, tad viņš ar visu plakano skaistuli nonāca grabēdams gar sienu, zemē, un tikai veikla kāju starpība viņu izpestīja no domstarpības ar naktssargu.
«Saki man gaiši un ēdri - vai tu esi mēma vai ne?» Kaupurs patlaban gribēja noprasīt savai ceļabiedrenei, kad vilciens dārdēdams apstājās un vilciena pavadonis pagrūda galvu durvju šķirbā un uzkliedza: «Sigulda! 10 minūtes ilga pietura!»
Meitu māte nāca klepodama no vagona otra gala un atsēdās savā vecajā vietā, ieminēdamās: «Mute pagalam sausa... tagad gan izietos glāze dzestra alus! Jaunskungs, vai jūs būsiet tik laipni un pasauksiet šurp kādu sulaini... man negribas ārā un iekšā kāpelēt.»
«Grūti ļaužu burzmā sameklēt sulaini, bet es pats mēģināšu sadabūt kāroto valgumu... arī man slāpst, pēc taisnības,» Kaupurs pakalpīgi atbildēja un bez cepures aizsteidzās uz dzirdītavu.
«Kā nu labi gāja, meitiņ? Vai viņš sacīja, ka pazinis mūs?» māte nopratināja meitu.
«Māt, ka tu zinātu, cik jauki viņš prot runāt un cik karsti...» meita aprāvās pusteikumā.
«Ko nu galsterējies pret mani! Saki gaiši laukā... es visu labi redzēju!»
«Nu jā... viņš man iedeva vienreiz mutes...»
«Vai no tiesas vienu pašu reizīti vien?»
«Māt... vai nu es gāju skaitīt!»
«Lai paliek tas... bet vai viņš sacīja, ka pazīstot tevi?»
«Māt, vai tad viņš runātu tik jauki par mīlestību un dotu man mutes, ja viņš manis nepazītu?»
«Jauki vārdi un saldi skūpsti ir lēta prece, ar kuru tavs daiļais lakstotājs arī pērn neskopojās, bet tomēr visu gadu par tevi nelikās ne zinis.»
«Māt, ja es viņa nedabūju, tad klosterī es iešu un tapšu debess brūt'!» grūti pūta mātesmeita, lai gan klostera savu mūžu nebija redzējusi.
«Par klosteri tu nedomā, kamēr manas acis platas. Amālij, vai zini ko?»
«Jā, māt, es zinu, cik jauki jaunam jaunu mīlēt!»
«Putra bez sāls... bet laulība ir mīlestības īstais aiztērps. Otrreiz es nelaidīšos, ka viņš izvazā tevi pie deguna. Vai zini ko?... Šonedēļ Mailītes skolā ir nolikta skolotāja vēlēšana... tēvs lai gādā, ka tavs Mārtiņš dabūn Mailītes vietu, un es gādāšu, ka tu dabūn savu Mārtiņu. Ja tu tik gribētu, es tevi izprecinātu pašam mācītājam vai dakterim, bet arī skolotājs nav zemē metams. Tu esi mana vienīgā meita un paliksi tā mums tuvumā. Mailīte no Kaķa ir tikai 3 verstis tālu. Mīļāka man skolotāja madāma tuvumā nekā daktera cienīgmāte gaisa galā. Un, ja tu gribi, tad es iepotēšu visam pagastam, ka tu esi godināma par cienīgmāti.»
Taupīgais kuriķis čartādams ienesa gaismu, kad daži braucēji bij sūdzējušies sarkancepurim par ēģiptisko tumsību vagonos. Kaupuru Mārtiņš ienāca ar divām pudelēm alus padusē un atvainojās, ka ļaužu drūzmas dēļ nemaz žiglāki neesot bijis iespējams atpakaļ tikt, lai gan viņš steidzies putna spārniem, bet tā vis nestāstīja, ka viņš žīda veiklumā pie ežas nosukājis pāri mīkstu bulku un pusduci siltu desiņu.
Mārtiņam ienākot, Amālija izliecās pa vaļējo logu, domās zīlēdama: «Ja zvaigznīti es redzēšu, tad Mārtiņu gan dabūšu!» Un tavu laimi! Pie debesim zvaigžņu bija vesels bruģis!
Mārtiņš pacienāja meitu māti un tad piedāvāja alu jaunavai, piebikstīdams viņai ar elkoni pie sāniem. «Ja viņa ir mēma, tad arī kurla kā likts... ko tur velti muti dzisināt!»
Viņam par ne mazo brīnumu, jaunkundze runāja ļoti mīlīgā balstiņā: «Gauži pateicos, ka jūs priekš mums tā pūlējāties!»
Jaunkundze dzēra maziem malkiem un lūkojās cieši Mārtiņam acis.
«Būtu es to zinājis, ka viņa nav mēma, tad es būtu izpircis pudeli vīna! Patiesi glīts darbs! Te būs mālis... skriešu pēc pudeles vīna...»
«Gauži pateicos, Kaupura kungs!» Amālija sacīja, līdz pusei izdzerto glāzi atdodama, tad notvīka kā magone un atsēdās uz sola. Visi trīs smaidīja: meita tā kaunīgi, acis nodūrusi, gredzentiņu ap zeltariņķi grozīdama, māte tā plaši un droši, atvāzdama rīkšu vācelīti un likdama visādas uzkodas klēpī uz izplestas avīzes, bet Mārtiņš diezgan muļķīgi, velti pūlēdamies pieliet glāzi no neattaisītas alus pudeles. Meita domāja: «Gatavais riķu polis! Vēl grib izlikties mātes priekšā, ka manis nepazīstot!» Māte gudroja: «Tīrais māžs! Pa tumsu zin bučot un knaibīt skuķi uz nebēdu, bet nu gorās kā vācietis pie pirts lodziņa... licis pudeli pie malas un sēdies Amālijai līdzās...» Mārtiņš lauzīja galvu: «Viņas mani pazīst... tas ir kā likts! Redzētas sejas, bet atģidāties nevaru! Un māte atstāj krēslā meitu manā vaļā... te būs kāds āķis. Jāmēģina apkoram izdabūt, kā viņas sauc un kas viņas ir.» Viņš pielēja sev glāzi alus un paklanījās pret kundzēm: «Lai iet priekā uz vecu draudzību! Sveikas, tautietes!»
«Veseli baudīdami, Kaupura kungs! Pastāstiet mums - kā jums tagad labi klājas? Kaķu krogu jūs pagalam esat aizmirsuši! Nemaz nebrīnītos, ja jūs sacītu, ka Amālijas un manis vairs nemaz nepazīstat...»
«Nu es zinu! Kaķu kroga Amālija... Varpogu Amālija ar savu māti!» Kaupuru Mārtiņš atcerējās, un ausu gali viņam sāka svilt.
«Es jūs nepazītu? Uz pēdām jūs pazinu no balss vien...» Mārtiņš grabēja kā skalu gabals, dzirdīdams māti un meitu ar alu, bet domas viņam kavējās pie vecām atmiņām...
Pērnvasar kādu svētdienu viņš ar diviem citiem nebēdņiem bija ballējuši pa zaļumsvētkiem visu nakti un rīta gaismā iemuldējuši nejaušis Kaķu krogā vēl iedzert nebeidzamās ceļakājas, kamēr divkājis pieaug par simtkāji un tomēr nevar kājās noturēties. Viņš neatcerējās, pa kādu ceļu viņš bij nokļuvis Kaķu kroga augšistabā, tikai kā pa miglu atminējās, ka augšistabā viņš bij atradis ļoti mīlīgu skuķi, kurai, ceļos mezdamies, zvērējis, ka mīlēšot to visu mūžu un vēl trīs dienas... Dienvidū pamodies, viņš atradās viens pats istabā, griezās gultā uz otriem sāniem un nogulēja līdz novakarim kā jau kungs. Pa prātam izgulējies, viņš atmeta rīta piedzīvojumiem ar roku un itin žirgts kāpa lejā. Viņš iepazinās ar vecajiem Varpogiem un viņu meitu Amāliju un nodzīvoja Kaķu krogā jautru vakaru. Pret skaidru naudu Kaķu krodzinieks pacienāja viņu kā daždien mīļu viesi un nakti aizvadīja viņu braukšus uz Čaugsteri. Mārtiņš toreiz palika pilnā pārliecībā, ka mīlīgais skuķis ir Kaķu kroga kalpone. Un tagad viņš savām acīm redzēja, ka Amālija grozīja ap pirkstu viņa gredzenu! Kad viņš pērn atģidās, ka viņam vairs nav gredzena pirkstā, tad viņš nodomāja, ka viņam gredzens zaļumsvētkos pazudis, bet tagad viņam radās skaidra nojauta, ka, augšistabiņā skuķim zobus apvārdodams, viņš toreiz tai dāvinājis gredzenu par mūžīgas mīlestības ķīlu.
Vecās atmiņas sacēla viņam tādas pat sajūtas, kādas radās pirmdienas rītos, mazgājoties netīrā, piemazgātā ūdeni, ja skolotāja kalpone ar viņu bij lielajā pienā, bet mīļais laiskums viņam neļāva aiziet uz aku pēc tīra, skaidra ūdens.
«Kā nu tā var... kā nu tā var...» viņš domās brīnījās pats par sevi un kā pa miegam dzirdēja Varpogu mātes piesmakušo, plato balsi: «Kaupura kungs! Ņemiet vēl vienu gaļas plācenīti!... Tie manas Amālijas cepti!»
«Ko viņa man te bāžas virsū ar savu Amāliju un ar saviem plāceņiem!» Mārtiņš īgņojās, un riebju sajūta par sevi pašu kā uz pavēli pārvērtās par dusmām uz Kaķu krodzinieci, viņas Amāliju un viņas gaļas plāceņiem.
«Es nevaru vairs...» viņš nošņācās, paķēra tukšās pudeles un devās pa durvīm laukā. Steigā viņš nemaz nepamanīja, ka, pudeles tverot, apgāza Varpogu mātes vāceli un sviestmaizes, Jāņa siera šķēles un plāceņi izšķīda pa grīdas virsu.
«Pamazām, Kaupura kungs, gluži lēnā garā... vēl tikai pirmais zvans!» Varpogu māte viņu pamācīja.
«Tukšie trauki...» Mārtiņš vēl durvīs atsaucās, bet atpakaļ nemaz nepaskatījās. Nodevis pudeles kroģētājam trešajā šķirā, viņš soļoja gar vāģu rindu nakts tumsā iekšā, dudinādams: «Kā nu tā var... kā nu tā var... tīrie meli un māņi itin visur... Zinājis tagad tāpat bez cepures laisties mežā iekšā...»
Veltas pūles! Meties vai gluži kails un bēdz dienu un nakti, bet pats no sevis mūžam neizbēgsi.
Atpakaļ nākot, kājas neviļus iegriezās kroģējamā vietā, un Mārtiņš stingrā balsī teica, kā jau allažiņ cilvēks, kas ticis ar sevi skaidrībā: «Ielejiet man krietnu špurgu!»
Kaupuru Mārtiņš bij tikai 25 gadi vecs, bet mēriņu šņaba viņš mācēja iemest mutē kā ogu, seju nemaz nesaviebdams.
«Bet visa pasaule dara un dzīvo tāpat... vai tad lai es būtu vienīgais muļķis un svētulis?... Nieki, ne prieki!... Uz otru kāju...»
Kad trešais zvans iezvanīja viņam trešo šņabi dibenā, tad viņš gluži mierīgs atgriezās vagonā pie vecām paziņām. Amālija bij uzlikusi galvā Mārtiņa platmali, un Varpogu mātes pirmais vārds bija: «Ņemiet taču šķēlīti siera, tas manas Amālijas siets!» Skaidri redzams, ka māte un meita uzņēma Mārtiņu kā jau savumu. Un trīs šņabus noslodzīt ar siera šķēlēm un gaļas plāceņiem noderēja gluži labi. Vilciens sāka kustēties, patīkami līgoja paēdušos un tā veicināja sagremošanu.
«Ir taisnība, ka cilvēks tukšā dūšā bieži redz spokus. Tīri pašam kauns, kādus niekus es sadomāju par sevi un... un... citiem, kamēr vēl vēders bij tukšs. Ja gribi, meties vai ar pieri pret sienu, bet dzīves tu nepārgrozīsi. Nav vērts būt nedz dzīves labotājam, nedz viņas mocniekam, bet prātīgākais ir tas - saņemt drošu sirdi dzīves sniegtos priekus un baudas, kamēr spēks kaulos!» Mārtiņš varen gudri sprieda, un melnā pūce - omulība, kaislu domu un kairu jūtu atvilināta, par jaunu apņēma saviem dūnu spārniem meitu, kas alka vīra, māti, kas zvejoja znota, un jaunu puisi, kas nodzīrās nepelt vairs dzīves baudas negudrā prātā.
Pret Inčukalnu Kaupurs jau zināja, ka Varpogu māte un meita braucot uz Rīgu iepirkties vasaras greznu un «vēl pa baķam alenču audekļa Amālijas pūram. Uz zemēm tu vērpini un audini, cik smalku maz vari, bet Rīgas audekļi tomēr smalkāki, gludāki un mīkstāki, ka bāz vai ausī. Manai meitai - paldies mīļam dieviņam un kroga dzērājiem! - nebūs vis savu mūžu jāguļ uz pubuļainiem palagiem. Viens šķirsts un viens skapis manai meitai jau piedarināti, ka dzijas galiņam un viņas sprodziņai tur vairs nav rūmes, kumode pilna smalko darbu, bet es saku, ka vēl maz...»
«Māt, kā nu tā var runāt? Kaupura kungs turēs tevi par tukšu lielību!» Amālija laipni pārmeta mātei.
«Lai Kaupura kungs atnāk tikai uz Kaķu krogu, tad es viņam parādīšu, ka es runāju dzīvo patiesību. Un patiesību runāt nav jākaunas.»
Runas liga uzbruka arī Kaupuram, un viņš izstāstīja ceļabiedrenēm, ka viņš pirkšot Rīgā dzelzu kumeļu.
«Gauži jauki izskatās, kad braucējs uz rata aizlido kā putns! Es arī mācītos braukt uz rata, bet tēvs mani izsmej un rata neparko nepērk!» Amālija sērojās.
«Tev divi tādi meļņi stallī - rene tiem pār gūžām ziemu un vasaru -, ka tup' un turies!... Bet sakiet man, Kaupura kungs, - cik vecs jūs īsti esat?» Varpodzene uzņēma. gluži citu valodu. «Bet sakiet taisnību... bez jokiem...»
«Bez jokiem man ir 25 pilni.»
«Tīri smiekli nāk... tad jūs par manu Amāliju 4 gadi vecāks!» Varpogu māte uz savu galvu noblēdīja no meitas vecuma veselus trīs gadus.
«Kāpēc jūs nepieņemat patstāvīgas vietas? Man domāt... cilvēks daudz brīvāks un laimīgāks savā iedzīvē nekā otra maizē un rīcībā!»
«Taisnību sakot, par ļaunu es nemaz neņemtu, ja man gadītos pašam sava laba vieta, bet tādas meklējis gan vēl neesmu... vēl laika diezgan. Un jūs gan zināsiet, ka labu skolotāju vietu ir maz, bet gribētāju daudz. Kaut kādu vietiņu ar 250 rubļiem algas un drusciņ kartupeļu zemes nav tiešām vērts pieņemt - priekš iztikas tas ir par maz un priekš badā miras par daudz...»
«Nu labi, labi... bet es jums stāstīšu vienu krietnu vietu... vai jūs zināt kaķeniešu Mailītes skolu?»
«Vārda pēc zinu, bet bijis tur neesmu.»
«Un vai zināt, ka vecais Bleikšis šopavasar atstāja Mailītes skolu un kaķenieši vēlēs jaunu skolotāju?»
«Dzirdējis tiku, ka Bleikšis sanācis ar skolu pārlūku ragos un tad esot no amata atcelts. Cik atminos, tad Čaugsterē neilgi atpakaļ iznāca saruna par Mailītes skolu un viens amata biedrs man stāstīja, ka Mailītes vieta neesot daudz nekā vērta, par visu zemi rentnieks maksājot 300 rubļi, un tas esot viss... Bleikša palīgs to vietu esot pieņēmis, bet tad tūliņ atkal atsacījies, kad dabūjis kur citur labāku...»
«Vai atminaties, kurš tas gudrinieks bija, kas jums sastāstījis tādas blēņas?»
«Tas bija Indēnu skolotājs Lomezis...»
Varpodzene garšīgi nosmējās. «Un jūs bijāt tāds vientiesis, ka Lomezim ticējāt! Tad pateiciet Laimes mātei, kas mūs šodien kopā saveda... es jums izstāstīšu to lietu no paša gala, es viņu zinu kā savus piecus pirkstus. Nav tiesa, ka vecais Bleikšis ticis atcelts no amata. Pērnruden pārlūks atbraucis gluži negaidīts Mailītes skolā un sācis ārdīties kā pats nelabais... netrūka jau Bleikšim skauģu, kas paslepen pārlūku bij sakūdījuši, ka Bleikšis neapmeklējot krievu kursus, nemācot pirmziemniekiem diezgan krieviski un diezin ko vēl ne. Zināms, tad Bleikšis sanācis ar pārlūku ragos, ka vai! Bleikšis nav bailīgais, kas dreb katra sarkana krekla priekšā, viņš sacījis pārlūkam taisni acīs, ka šis neticot, vai tik prasts tēviņš varot būt skolu pārlūks, - lai parādot savus papīrus... pārlūks bijis viņa skolā pirmo reizi! Un tad tie joki! Pārlūkam patiesi nebijis līdzi vajadzīgo papīru, ko pierādīt savu amatu. Bleikšis licis iziet skolēniem ārā, izsūtījis arī savu palīgu laukā un tad sadevis pārlūkam pa krietnam. Pūrlūks spļāvis zilas zēveles un solījies uz pēdām atlaist Bleikši no vietas, bet Bleikšis tam parādījis durvis un sols to saņemt cieti un aizsūtīt uz pagastnamu, ja tas ar i neatstāšot viņa skolu. Saprotams, ka pārlūks izpildījis savus draudus, un Bleikšis drīzumā dabūjis rakstu, ka viņš i un tādu iemeslu dēj atcelts no amata. Bet nu Bleikšim ir dēls, tas ir izskolojies par advokātu un dzīvo Rīgā. Nu jaunais Bleikšis ņēmis to lietu savos nagos - tikmēr griezis un gādājis, kamēr vecais Bleikšis dabūjis virsroku. Tā pārlūks palika kaunā, bet Bleikšis - savā amatā. Tad Bleikšis nosvinēja lieliski 40 gadu amatsvētkus un labis prātis atsacījās no vietas, Jurģos aiziedams dzīvot uz savu dzimtmāju. Bleikšis gan vēl nav nevarīgais, bet viņš man sacīja, ka viņam esot apnicis kauties ar tītīgiem bērniem un tiepīgiem pārlūkiem, viņš gribot vecuma dienas mierā nodzīvot savās mājās. Nu, Kaupura kungs, sauciet man vēl vienu skolotāju pie vārda, kurš no savas algas ir atlicinājis tik daudz, ka varēja iepirkt smuku dzimtu un dēlu izmācīt par advokātu?»
«Zinu dažus skolotājus, kas dēlus sūta augstskolā, tāpat kādus, kas iedzīvojušies dzimtmājās, bet, kas paspējuši veikt abas šīs lietas, tāda acumirklī nevaru sadomāt neviena....» Mārtiņš atbildēja.
«Redziet nu!... Un jūs ticat Indēnu melim, ka Mailītes vieta esot tik niecīga! Paklausieties vēl drusciņ, tad atskārtīsiet, kam ir taisnība! Bleikša vietā kaķenieši uz ātru roku ievēlēja viņa bijušo palīgu Lapiņu, bet inspektors to apstiprināja vietā - gan laikam tamdēļ, ka Lapiņš inspektora ķildā ar Bleikši nav mācējis liecināt tam pa prātam bet runājis tik patiesību. Lai nesaēstos gluži ar savu priekšniecību, tad Lapiņš padevies pārlūka gribai, jo viņam savā dzimtenes pagastā piesolīta laba vieta. Tā Mailītes skola no Jurģiem palika bez skolotāja, un vietnieks izrentēja skolas zemi skrīvera radiniekam par rubļiem. Es skaidri zinu, ka Mailītes skolai ir pāri par kūrvietām aramzemes, un kur tad treknās līču pļavas! Mans vīrs saka, ka par to zemi varot dot 500 rubļu rentes naktī... bet mana acs neskauž. Ziniet, kamēr skrīveris dabūja vietniekpulka locekļus savā pusē, tikmēr pa Kaķu krogu bij vieni alus plūdi! Ak tad Indēnu Lomezis jums sapēla Mailītes vietu? Nu tad paškurinājiet tikai ausis: Lomezis par varu grib iedabūt Mailītes skolā savu sievasbrāli Sveķīti... bet tas nu ir tāds labans, nevienam lāgā nekožas. Lomezis un Sveķīts luncinās pēdējā laikā katru dienu ap amatvīriem, un laikam skrīveri viņi ir dabūjuši uz savu pusi, jo, kā dzirdams, tad skrīveris solījies izdarīt tā, ka sludinājums avīzēs parādīšoties tikai tad, kad jau vēlēšana būšot notikusi...»
«Tas jau ir smalks niķis! Tad Sveķīts būs vienīgais kandidāts!... Vai tad jūs zināt, kad vēlamā diena ir nolikta?» Kaupurs dedzīgi jautāja, jo viņam sāka iepatikt Varpogu mātes stāsts.
«Zinu! Vēlamā diena nolikta šonedēļ uz sestdienu...»
«Un šodien mums ir trešdiena... tātad sludinājums būs lasāms rītdienas avīzēs, bet uz laukiem labi vēl, ja sestdien dabūn rītdienas avīzi... smalks niķis, ka tīri kut vien viņu izjaukt...»
«To es arī saku, Kaupura kungs! Man tāda taisna un skaidra daba, ka es nevaru ieredzēt tādus māņus un niķus. Dodiet roku un apsolieties, ka jūs nāksiet uz Mailītes skolu par skolotāju... un tad es gribu redzēt, kas virsroku dabūs: Sveķīša viltus vai mūsu taisna lieta!»
«Ar prieku es apsolos, ja Mailītes skola ir tik branga vieta, kā jūs stāstāt... Ak tu niķu polis, tas Lomezis...»
Varpogu māte un Mārtiņš sadevās rokās.
«Šogad jūs, zināms, dabūsiet tikai 360 rubļus, bet citu gadu jūs ar skolas zemi varēsiet darīt, ko gribēsiet. Ja jūs paši pratīsiet saimniekot, tad jūs no zemes iedzīsiet vismaz otrtik. Bleikšis bij saimnieks uz nebēdu! Es zinu, ka Bleikšis dažu labu gadu pārdeva pa 12 birkavu linu un pa simt pūru katras labības... tad kūti viņam vēl stāvēja pa 12 slaucamas govis kā līņi... zemi viņš iekopa kā dārzu, likdams skolas bērniem no tīrumiem nolasīt katru akmentiņu, pļavās nolīdzināt katru cinīti... Amālij, vēlē Kaupura kungam laimes uz labu izdošanos! Es patiesi priecājos, ka Sveķīšam sajuks rēķins pašā pēdējā brīdi un mēs dabūsim krietnu un mīļu kaimiņu...»
«Lai viss jauki piepildās, ko tik sirds jums vēlējas!» Amālija kaunīgi noskaitīja.
«Lielumi tagad pārrunāti, un par sīkumiem gādāšu es! Tikai neaizmirstiet, ka sestdienas rītā jums jāierodas Kaķu krogā. Kādu papīru jums vajag ņemt līdzi, to jūs paši labāk zināsiet... bet es pazīstu savus kaķeniešus un saku: jo lielāks blāķis, jo labāk!»
«Piektdienas vakarā es būšu ar veselu klēpi visādu dokumentu pie jums!»
«Nē, nē, nē, piektdienas vakarā ne! Piektdiena nav laimīga diena, un Sveķīts par agru nedrīkst saost, ka bez viņa vēl būs cits vietas gribētājs. Atbrauciet taisni sestdienas rītā Kaķu krogā, un par visu citu gādās jūsu labais gars es! Krietniem un mīļiem cilvēkiem es palīdzu, cik spēju, - man tāda mīksta sirds. Mēs ar Amāliju gan domājām palikt Rīgā divas dienas, bet arī vienā dienā mēs veiksim savas darīšanas un rītvakar būsim atpakaļ Cēsīs, tur mums palika zirgs...»
Runāja un sprieda vēl par visādiem sīkumiem, kamēr vilciens apturēja pie Aleksandra vārtiem. Tur Varpoga māte un meita kāpa laukā, jo Dārza ielā viņām dzīvoja radinieks, pie kura viņas, Rīgā iebraucot, mēdza nomesties. Mārtiņš iesēdināja kundzes ormanī, vēlreiz cieši un silti paspieda meitai un mātei roku un tad kāpa atpakaļ vagonā, lai pabrauktos vēl tālāk Rīgā iekšā.
«Amālij, kā tu izzināji, ka šodien un ar šito vilcienu Kaupurs brauc uz Rīgu?» māte ceļā vaicāja.
«Kas tev to stāstīja, ka man bija zināms, ka mēs šodien ceļā satiksim Kaupura kungu?» meita vaicāja savukārt.
«Kad tu šodien taisni ar visu bukti gribēji uz Rīgu braukt un Cēsīs izskrēji visiem vagoniem cauri, bet visur bija nelabi, kamēr neatradi labo vietu guļošam jaunkungam pretim, tad es tūliņ manīju, ka tev savi nolūki... labāk izstāsti man visu gaiši, tikpat jau tu redzi, ka bez manas palīdzības tu netiec nekādā galā...»
Amālija neliedzās, ka no kādas draudzenes viņa nejauši dabūjusi zināt, ka šodien Kaupuru Mārtiņš braukšot uz Rīgu.
Kaupurs izkāpa no vilciena Dvinskas stacijā un gāja kājām uz pazīstamo «Vidzemnieka» mājvietu.
«Akla laime, ka šodien satikos ar Kaķu krodzinieci... traki lādzīga vecene... ha-ha-ha... ja tik man Mailītes vieta rokā, gan tad es zināšu, kas man darāms...» viņš vēl pārdomāja dienas piedzīvojumus un tad laidās miegā mātes aijās.