ZEIBOLTU JĒKABS

CAURIE ZIEDI

IV

Vāverīte bij muižas mājas saimnieks un skaitījās par muižas kalpu runasvīru. Viņš bij mazs, izžuvis vīrelis ar ceptam kartupelim līdzīgu seju, mīlēja pīpēt kāta pīpi ar astru viduci, raga sodrenīcu un baltmāla galviņu. Paprāvā galviņa, uz kuras lepojās pusplikas turcietes krūtežas notēls, bij greizi iesprausta sodrenīcā, lai pats pīpmanis, kuplu dūmu vilkdams, varētu mielot arī acis ap skaisto austrumnieci. Darbu darot, nebij vaļas pīpi ar vienu roku pieturēt, tāpēc pīpes kaula zizlis izēda viņam zobos apaļu spraugu, tā nu Vāverītim noderēja, pa čigāniski spļaudoties.
Papuves mājas gals aiz laidara bij atstāts neuzarts cūku ganībai, tur patlaban ganījās Vāverītes paša un viņa graudnieka Žeira cūkas. Pīpi zobu spraugā iekāris, Vāverīte gāja gar laidaru, izlaida no būdas savu pussietalu un padzina to olnīcai pāri pie citām cūkām. Pusbarotais vepris, veselu nedēju viens pats būdā saturēts, rekšinādams sasveicinājās ar savas sugas rada gabaliem. No balss vien graudnieces Žeirenes daglais pazina savu ienaidnieku; sarus sabozis, pa muti putas kuldams, pusgredzeniski sagriezies, viņš devās saimnieku baltajam virsū. Kā Jurģos Žeirene ar savu daglo atnāca uz Vāverītēm dzīvot, tā arī tūliņ sākās naids un karš, pirms starp viņas lolojumu daglo un saimnieka balto ruksi ar līko smeceri, pēc tam tūliņ viņai pašai ar Vāverīti. Vepri gadījās vienos spēkos un lauzās, kodās kviekdami, kamēr abi aizkusa un uz brīdi meta naidam mieru, lasīdami dusmas jaunai cīņai katrs savā tīruma malā. Kad graudniece neredzēja, tad saimnieks gāja savam baltajam palīgā, bet, kad saimnieks nebij tuvumā redzams, tad graudniece ar savu daglo saimnieka vepram ar uzviju atkodās. Kad pirmās reizas saimnieks pārsteidza nedarbos graudnieci vai arī graudniece saimnieku, tad vepru cīniņam sekoja cilvēku ķilda. Kura vepris bij uzvarēts, tas savējo ieslodzīja uz kādu nedēļu būdā, pretiniekam dzirdot, ālēdamies: «Jāēdina vien no rokas, citādi jau tādi burlaki manu veprīti dzīvu apēdīs.»
Katrs savējo tad zagšus baroja ar veseliem rudzu graudiem, lai vepri stiprinātos spēkos un mantotu dūšu uz nākamo cīņu.
Uz cūkgana ierosinājumu Vāverītes vepri mājnieki nokristīja par Angli - kā Anglijas cūku pasugai piederīgu, bet graudnieces daglo par Būri, jo, angļi patlaban karoja ar būriem. Tā Vāverītes ļaudīm bij pašiem savs angļu-būru karš, par kuru neitrālie ļaudis ne mazāk priecājās un sajūsminājās kā Eiropas valstis par īsto angļu-būru karu.
«Saņemies nu, Būri, redz, kur taukais Anglis jau nāk!» cūkgans skubināja daglo, kuram slepenībā mazais proletārietis novēlēja laimīgu uzvaru, lai gan pats bija saimnieka maizē.
«Nu, Angli, jozies tam Būra mērdelim kukurē, ko šis te vienādi kacinās?» Vāverīte skubināja savējo.
Nebij ilgi jāgaida, kad vepri jau bij kulā un krāva viens otram tādus belzienus ar galvu pa sāniem, ka tukšumi vien nozlangšķēja. Ka nu lāga ilkņu nebij ne Anglim, ne Būrim, tad lielas kaites tie viens otram nevarēja padarīt.
Žeirene gāja uz aku pēc ūdens, kad pamanīja saimnieku laidarā nozūdam. Kā saimnieka niķus nojēgdama, viņa nosvieda nēšus ar spaiņiem pie akas zemē, paķēra no malkcirkšņa krietnu stebenu un pa sutraini ielavījās kūts gubeņa starpiņā, no kurienes tuvais kara lauks bij labi pārskatāms.
Kā likās, tad šoreiz Būrim bij paredzama droša virsroka, un Žeirenei sirds kutēt kutēja no prieka. Karam tāda gala Vāverīte nenosliecās, viņš sūtīja Anglim savu Raksti palīgā:
«Raksti, cui! Patausti, cik biezi Būrim ir gurni! Cui!»
Rakstis bij zvērināts šķīrējtiesnesis, viņš smalki zināja izšķirt, kura cūka pieder saimniekam, kura graudniekam. Daglais iekviecās kā durts un cirtās jaunajam ienaidniekam pretim, negribot atlaizdamies vaļā no Angļa skausta, kad Rakstis visus savus zobus ierakstīja viņam cilpās. Nenosliecās arī Žeirene savā slēptuvē ilgāk. Sutraini guberņa un klēts starpiņā izbridusi un lindraku vīli līdz ar piešuvi no mutes vajā palaidusi - tīri tā vien izlikās, ka kājās viņai tagad smalkas ādas piekļāvīgi, tumšbrūni un spīdīgi zābaki, kuru stulmu gali zem īsajiem lindrakiem tomēr nav redzami. Stebenu abām rokām ap galvu griezdama, viņa devās uz cīņas laukumu, augstā galvas balsī spiegdama: «Gatavie nezvēri, ne cilvēks, suns un vepris! Dzīvu rijas! Ņemiet nu visi trīs un rijiet manu veprīti dzīvu nost!»
Graudniece atspērās izplatu abām kājām pret zemi, vēl sagrieza varenāk stebenu ap galvu, īsto joni lāgodama, sprūdīja spungulu pretinieku barā iekšā.
Jau no viņas kliedzieniem Vāverīte kā kaunēdamies atkāpās iesāņis, Rakstis aizbliedās uz otru pusi, pie cūkgana patvērumu meklēdams, tikai Anglis urbinājās rukšķēdams taisni Žeirenes acu priekšā, kā labinādamies un esmu nenoskārzdams. Kuram ienaidniekam graudniece īsti mērķēja, tas palika neizzināts dienu mūžu, bet stebens spruka viņai atroceniski aiz muguras vajā un aizspurdza dziedādams atpakaļ uz gubeni, gar kura stūri patlaban olnīcā iegriezās balsu zvejnieks Sveķīts. Stebens ķēra nācēju smuki kā nomērīts pa abiem ceļgalu skriemeļiem, ka Sveķīts nokrita kā pupa ceļa vidū četrrāpus zemē. Vaineniece aiz nobīļa apstulba un palika izplatu stāvot kā zemē rausta divzaru dakša, Vāverītem «ačka!» kliedzot, izkrita pīpe no mutes, bet cūkgans aiz liela prieka apķērās Rakstim ap kaklu, un tad abi divi ļerinādami vārtījās pa cūku badekļiem, ka smiltis vien kūpēja. Tik skaista jandāliņa cūkgans vēl savu kaķa mūžu nebij piedzīvojis.
Žeirene pirmā atžirga no sava stulbuma un aizdiedza gar kūts galu, krusta nemetusi, ka spīdīgie zābaki vien pa gaisu nozibēja. Vāverīte noliecās zemē pēc pīpes un atvieglots nopūtās: «Lai vai kā, ka tik mana turciete vesela!»
Pīpi sakārtojis un zobu rievā iekāris, viņš gāja Sveķīša žēlot, stibīdams to aiz padusēm augšā.
«Laid mierā! Lūdzams, ļauj vaļu, lai attirpst!» Sveķīts turējās pretim, smieklus ar raudām jaukdams, un šļaugans izlaidās pavisam garšļaukus zemē, jo notirpušo locekļu dēļ viņš kājās stāvētājs vēl nebij.
«Jaunskungs, vai spēriens tik nelaimīgs, ka tā jāgorās? Vai traki sāp?»
«Sāpēt nesāp, bet briesmīgas tirpas šaudās pa abām kājām, ka ne pakustēties nedrīkst!»
«Tad pagaidi vien, kamēr notērpā! Būs viss labi, ka sitiens nav ķēris nevietā.»
Sveķīts gulēja uz vēdera zemē, bet Vāverīte tam stāstīja par dažādiem zvēlieniem, kādus viņš pats savā mūžā dabūjis vai arī otram devis gan vietā, gan nevietā.
Kad tirpas pārskrēja, Sveķīts gausi piecēlās, kājas tirinādams, bet Vāverīte ar vicu nopurināja viņam pielipušās zemes no drēbēm. Abi atsēdās turpat uz laidara sētas, vēlreiz pārrunādami graudnieces mākslīgo sviedienu, tad sveķīts sāka klusām stāstīt, kādās gaitās viņš nācis.
Lai Sveķītim atveldzētu nepelnītās sāpes, tad Vāverīte nemaz nestīvējās pretim, bet tūliņ uz rāviena apsolījās: «Cita mēs nevēlēsim kā tikai jūs! Pieminiet manus vārdus, Vāverīte niekus nerunā!»
Sveķīts atvadīdamies pacienāja Vāverīti ar graša cigāru, tad devās savās medībās tālāk pie Bīdeļa.
«Šī dieniņa laimīgi sākas!» Sveķīts priecājās, savus sūrstošos ceļgalus berzēdams. «Lai paldies Žeirenei! Nebūtu manis ķēris viņas laimīgais sviediens, bet pašu saimnieku vai viņa vepri, tad vis tik viegli un glumi nebūtu izdīcama Vāverītes balss! Nu man viņa balss kulē tīri par nieku!»
Bīdels bij kalpu runasvīrs un dzīvoja pie Vāverītes kaimiņa. No Vāverītes Sveķīts izzināja, ka Bīdels tepat aiz saredzamā priežu siliņa arot papuvi.
«Sveiks, čaklais arājiņ!» Sveķīts viņu mīlīgi sveicināja.
«Paldies, ceļa gājējiņ!» Bīdels atņēma sveicienu, apgrieza zirgus vagas galā un dzina vagu atpakaļ, izlikdamies, ka viņš ne Sveķīša pazīst, ne arī viņa gaitu jēdz. Sveķītim gribot negribot bij jāsoļo arājam līdzi, jo nelādzīgi bij vienam palikt vagas galā. Runāja ejot par laiku, par cieto papuvi, un četrreiz Bīdels izdancināja Sveķīti pa vagu sev līdzi turp un atpakaļ.
«Pieturi nu, Bīdel, lai zirdziņi atrauj elpu! Man svarīga lieta ar tevi runājama.»
«Nu tad nāc līdzi tur aiz priežu kušķa, lai saimnieks no plājas neredz.»
Apstāja zirgus aiz priedītēm, un Bīdels atspiedās arkla raggalu starpā.
«Nu, jaunskungs, ko tad tu no manis īsti vēlies?»
«Nācu aprunāties tās pašas Mailītes skolas dēļ.»
«Ak Mailītes dēļ? Pavisam biju piemirsis, ka uz sestdienu mums atkal skolotāja vēlēšana. Vai tad tev tik traki gribas tās vietas?»
«Kas nu par trakumu vai netrakumu, bet labi būtu, kad dabūtu.»
«Nu tad es saku gaiši: bez pieciem rubļiem mana balss nekust!»
«Bīdel, Bīdel. vai tev prāts? Ne es tā varu, ne spēju - tā uz zilu gaisu!»
«Ka ne, ne! Man zināms cits vietas tīkotājs, kas samaksās, cik mana balss vērta. Nu, kustiet, maitas!» Bīdels baidīja Sveķīti, uzšāva zirgiem ar pātagu un sāka art. Sveķīts atkal siroja arājam līdzi un kaulējās ar viņu par balss cenu, pirms solīdams tikai pusrubli, kamēr beidzot salīga ar pieci kvarti.
«Bet nauda uz pēdām samaksājama!» Bīdels neatlaidās, un Sveķītim bij vien jāraisa maciņš vaļā un jāieskaita tam pieci kvarti saujā.
«Saki «nudie'», ka cita tu nevēlēsi kā vienīgi mani!»
«Jā, nudie', ka nevēlēšu...» Bīdels dievojās, vārdiņu «citu» gudri norīdams.
«Izplēsa man, pagāns, pieci kvarti, bet viņa balss man tagad divkārši droša,» Sveķīts raizējās un priecājās reizā, tālāk iedams.
Bīdels trīsreiz uzspļaudīja dabūtai naudai, tad noglabāja to pūšļa tabakas makā pašā dibenā.
«Laimīte kā no gaisa nokrita! Nevajadzēja gan tik lēti laist, bet labs tas pats, kas jau kabatā. Kas zin, rasies vēl kāds izkāmējis vietās gribētājs - un otri pieci kvarti man atkal kā pa miegam kulē!»
Nākamais apceļamais runasvīrs bij Pluncis, mazs un apaļš vīriņš, tik garš, cik resns, ar apaļi apcirptu bārdu. Pašā karstākajā vasaras laikā viņš valkāja īsus suņādas zābakus un adītus villas kamzoļus. Viņš bij turīgs saimnieks. Paša dēli un meitas, mājas cerēdami, pūru gaidīdamas, par vēderu un drēbēm apstrādāja mājas zemi, paša bērni gāja ganos un cūkganos, bet viņš pats blisīja pa māju. Viņa lielākā kaisle bij kāršu spēle - ne uz naudu, bet tikai uz godu. Katru ciemiņu, pat paunu žīdiņu, viņš stiepa pie kāršu galda.
Sētā ieejot, Sveķītim nāca pretim pats Pluncis, tīksmīgi smaidīdams: «Ciemiņš tīri kā saukts!» Aiz rokas viņš ieveda Sveķīti istabā, nosēdināja pie galda un izvilka no bikšu kabatas samuļļātas kārtis. Sveķīts sāka teikt savu teicamo, bet Pluncis viņu pārtrauca: «Ne vārda, skolas jaunskungs, neviena paša vārda, ja negribat samaitāt man dūšas. Bez pusduča partiju es pat nāvei nebūšu runājams. Nu cel! Man jums kā skolotam cilvēkam nemaz nav jāprasa, vai jūs sešdesmit seši arī protat vai ne!»
Pluncis spēlēdams smējās, rājās, tiepās, skaitās, bet Sveķīts spēlēja, pieri grumbās savilcis. Viņam bij krietni jāsaņemas, lai Pluncim izdarītu pa prātam, jo nedrīkstēja nedz par daudz vinnēt, nedz pazaudēt - viens būtu par ļaunu, otrs vēl ļaunāks. Izdevās gluži pa vērienam, ka vilciņš paēda un kaziņa palika dzīva, jo katrs vinnēja pa trīs partijām, un, kad spēlēja uz visu čupu, tad Sveķītim nenācās grūti tā iegrozīt, ka lielais vinniņš iznāca Plunča pusē, tā iemantodams viņa labvēlību. Pluncis vēl izlielījās un izmācījās, cik gudri viņš spēlējis un kā Sveķītim vajadzējis spēlēt, ja gribējis vinnēt, tad viņi šķīrās kā jau draugi - viens laimīgs par lielo vinniņu, otrs priecīgs par apsolīto balsi.
Plunčos par vaļenieku dzīvoja Šķutums, arī kaķeniešu runasvīrs, bet no paša saimnieka Sveķīts dabūja zināt, ka Šķutuma tagad mājā neesot, viņš kaut kur kaimiņos rokot grāvjus. Izprasījis ceļu, Sveķīts devās turp. Ka nu ceļš gāja gar Ezergaiļiem, tad viņš iegriezās pirms tur.
Ezergailis tika daudzināts par bagātāko kaķeniešu gruntnieku. Agrāk viņš bij kalpojis kādā lielākā muižā par muižkungu, tad apprecējis muižas saimnieci un ar abu kopējo krāju iepircis Ezergaiļus - paprāvu māju lielāka ezera malā. Ļaudis teica, ka Ezergailis dzīvojot pa kundziski, tamdēļ Sveķīts pie sevis nosprieda, ka Ezergailenei roka bučojama katrā ziņā. Pašu Ezergaili viņš gan pazina, bet viņa sievas ne.
Pagalmā Sveķīts sastapa ņipru skuķi.
«Vai kungs mājā?» viņš apjautājās, labdienu padevis.
«Par pašu kungu nezinu teikt, bet kundzi pirmīt redzēju aizejam uz kūti pie govju slaucējām. Es esmu no lejas mājas, vairāk jums nezinu sacīt. Vai jūs miesniecēns?» skuķis viņu tincināja. «Arī mums, lejā, ir viena govs barojama.»
«Neesmu vis miesnieks, bet skolotājs Sveķīts,» viņš vientiesīgi atbildēja. Skuķīts nosarka, nokaunējās un aizmuka pāri pagalmam. Nezinādams, ko darīt, Sveķīts grozījās turpat pa pagalmu.
No kūts iznāca pusmūža sieviete un nesa divas pilnas slaucenes uz pagrabu. Viņa bija diezgan glīta no sejas un drēbēm, tikai rokas - tās nu gan bij sutrāju aptašķītas un apķepējušas, ka lai vai rāceņus virsū sēj. Ieraudzījusi svešo vīrieti, viņa nolika piena slaucenes pie pagraba zemē un atlaida augstu saspraustos lindrakus vaļā.
«Tā būs pati saimniece, viņai brūni cimdi rokā!» Sveķīts nodomāja un devās viņu apsveicināt.
Sieviete tikai pirkstgalus ielika Sveķīša izplestajā plaukstā, bet šādu atturību viņš noturēja par bagātās saimnieces lepnību, sažņaudza pasniegtos pirkstgalus savā saujā un nobučoja roku ar lielu plakšķi.
«Labdien, cienījamā Ezergaiļa kundze...»
«Ūja, jaunskungs, vai jūs durni, vai! Paskatieties; kādas manas rokas! Vai tādas jūs kādai kundzei esat redzējuši?»
Kalpone brīnojās par savām rokām, galvu grozīdama.
«Vai tad jūs neesat Ezergaiļa kundze?»
«Nē jau! Tikai Ezergaiļa kalpone!»
«Tavu brīnumu! Bet pēc izskata jūs katrs noturētu par pašu kundzi, to jūs varat man ticēt!» Sveķīts glaimoja kalponei, savu apjukumu slēpdams. Kalponei tas traki patika, un viņa tūliņ aprāva savus smieklus: šādās lietās taču misēties tik cilvēcīgi.
Kalpone apsolījās apskatīties, vai saimnieks esot iekšā.
«Lai iet vien balsu linotājs kādu māju tālāk!» pats Ezergailis rupji uzbrēca kalponei, bet Ezergailenei bija mīkstāka sirds, viņa salabināja vīru, lika kalponei lūgt Sveķīti uz iekšu un pastrēbināja viņu ar kapiju. Pēc ieturēta launaga viņa izrādīja Sveķītim savas grezni iekārtotās telpas, palielījās ar lepnajām klavierēm, uz kurām viņam bija jānobungā visi gabali, kurus viņš no galvas prata.
Atvadoties, tāpat kā sasveicinoties, Sveķītim tomēr gluži aizmirsās nobučot īstajai Ezergailenei roku. No paša Ezergaiļa viņš netika gudrs, vai tas bij viņam savu balsi solījis vai ne. Kad viņš ceļā iedomājās, ka aizmirsis Ezergailenei nobučot roku, tad uz pēdām apsviedās apkārt un gribēja doties atpakaļ, tomēr laikā atģidās, ka šodien kļūda vairs nav izlabojama.
«Ja man maz laiks atliks, tad līdz sestdienai izgudrošu kādu svarīgu taisnības iemeslu un vēlreiz aiziešu uz Ezergaiļiem izlabot savu aizmāršas kļūdu. Tas būtu traki, ja tāda nieka dēļ es zaudētu Ezergaiļa balsi!»
Pa Vilku tīreļa pļavām Sveķīts izmaldījās līdz vakaram, kamēr sadabūja grāvraci Šķutumu rokā. Īgni un sirdīgi Šķutums raka savu grāvi. Vairāk drēbju viņam nebij kā krekls mugurā un bikses kājā, pat cepuri viņš bija nometis uz cinatas, jo saulīte vairs galvas nesvilināja, bet taisījās jau uz rietu.
Grāvju darbus nolīgstot, Šķutumam katrreiz sieva bij līdzi, kura no darba devēja piekaulēja, ka tas bez viņas ziņas Šķutumam nedrīkst dot ne graša naudas. Vīra peļņu viņa izņēma lielāko daļu labībā un visādā 'aizdarā, atlicinot vīram tikai tabakas daļu, jo viņiem bij liels pulks sīku, mazu bērnu. Vakar, kā pie svētdienas, Šķutums bij aizgājis uz tuvējo Lērumkrodziņu, un tur viņam visa nauda bij nodzērusies, pat tabaka bij aizmirsusies nopirkt nedēļas iztikai. Nu bij jāsmilkst tukšā un sausā visu cauru nedēļu.
Uz Sveķīša doto labvakaru viņš tikai nikni atrūca, pat galvu lāgā nepacēlis no uzkumā darba. Sveķīts izrunāja par laiku, izprasījās, kā ar darbu sokoties, bet Šķutums tikai rūca pa bārdas apakšu. Tikai kad Sveķīts tam piedāvāja cigāru, viņš tā kā atdzīvojās un atsēdās uz grāvmalas ar garšu uzvilkt kuplu dūmu. Sveķīts nometās viņam līdzās un sāka apdomīgi izteikt sava nāciena iemeslus. Tikko Šķutuma cietā galva nojēdza, kas Sveķīti īsti šurp dzinis, jo pavēstes par skolotāja vēlēšanu viņš vēl nebij saņēmis, tad Šķutums kā pimberis uzlēca kājās, paķēra no ciņa cepuri un skrēja uz tuvējo šķūni, kur viņam bij ietaisīta naktsmītne.
«Pagaidi mazu brītiņu!» viņš pusceļā apsviedās un uzkliedza Sveķītim. Šķutumu reibināja laimīgā doma, ka pat laimīte par viņu iežēlojusies un atsūtījusi viņam šo vietas tīkotāju. Žīda veiklumā viņš noskaloja lietus pančkā lielos netīrumus no kājām un rokām, vēl veiklāk uzrāva virsdrēbes, paķēra zābakus rokā un bij atpakaļ pie Sveķīša kā divi deviņi.
«Nu varam iet!»
«Uz kurieni tad?» Sveķīts ērmojās.
«Uz kurieni? Prasa kā mazais bērns! Nu, zināms, ka uz krogu! Sausā, brālīt, mūsu līgums nav līgstams.»
«Līdz Kaķu krogam par daudz tālu...»
«Kam mums uz Kaķu krogu iet? Tepat pāri puram līdz pārnovada Lērumkrogam tikai zaķa lēciens.»
Gan Sveķīts iztielējās, izlūdzās, izlabinājās visādi, bet Šķutums neatlaidās, novilka ar varu viņam kamašas un veda viņu basām kājām taisni sūnu purā iekšā.
Līdz pusnaktij Šķutums telsa vienā telšanā pa Lērumiņu, gan Sveķīti lūgdams, gan sunīdams, gan biedinādams nedot tam savas balss, ja Sveķīts vairs negribēja maka vaļā raisīt. Veselus trīs rubļus Sveķīts nodzirdīja Lērumkrodziņā! No dabas skops, viņš savu mūžu vēl nebij tik daudz naudas nodzēris vienā vakarā, arī galva viņam dzēruma nepanesa, bet šovakar viņš sukāja Škutumam dūšīgi līdzi, jo žēl metās, skatoties, ka citādi Šķutums viens pats rija viņa pirkto labu.
Kad nelīdzēja vairs ne lamas, ne lūgumi, ne balss lieguma draudi, tad Šķutums tomēr vēl izdīca mārciņu tabakas, iekam abi draugi devās mājup, viens pie otra brālīgi turēdamies. Šķutums reiba un aijājās laimīgajā apziņā, ka viņš gluži par brīvu tik skaisti piedzēries, no Sveķīša izspiezdams gan ar labu, gan ar ļaunu, cik maz varams. Aiz pateicības un draudzības viņš pavadīja Sveķīti Vilku tīreļa pļavām taisni pāri, kamēr tas tika uz pazīstama ceļa; kur vairs nebij no maldēm jābīstas.
Sveķītim Indēnos pārnākot, gaismiņa jau svīda. Mudīgi viņš atģērbās un palīda zem segām. Vēders šonakt kara necēla, bet kājas bij grūti sasildāmas. Apavu taupīdams, viņš visu ceļu bij nostaigājis basām kājām un aukstajā rasā nobridies līdz jostasvietai. Prieks viņam bij liels, ka vakar sadabūjis tik daudz balsu un pats labi paēdis un padzēris, bet bēda vēl lielāka, ka Ezergailenei aizmirsis roku nobučot un Lērumiņā ēdis un dzēris - par savu naudu.